10.09.2022. Limbažu un to apkārtnes ceļos un takās

Pēc 5:00 no rīta Rīgā visai vēss. Debesīs mirdz zvaigznes. Automašīna jau sasildījusies, ielas malā mani gaidot, bet pirms tālā ceļa grib ieiet rīta dušā, tāpēc Dignājas ielas “PUTO” bez rindām un lielas steigas noskaloju to. Otrpus ielai esošajā “Circle K” kāds vīrs vienatnē strebj rīta kafiju.

Tik agrā rītā ir bauda braukt. Nekādu sastrēgumu, nekādas burzīšanās. Tikai tu, auto, laba mūzika un ceļš tavā priekšā. Lai arī stūrēšana ierobežo iespējas vērot apkārtni, ik pa brīdim notveru kādu no rītausmas lieliskajiem skatiem.

Uzbraucot uz Dienvidu tilta, elpa aizraujas, ieraugot, cik krāšņi krāsota austrumu pamale virs Ķengaraga ēku masīviem. Spilgtos, piesātinātos toņos greznojušās saullēkta debesis spoguļojas Gaujas ūdeņos netālu no Carnikavas. Stalti izslējies uz rīta saules apgleznoto debesu fona, Skultes muižas dižozola zarā sēž kāds plēsējputns un vēro apkārtni, iespējams, gaidot, kad tiks pasniegtas tā brokastis.

Tuvojoties Limbažiem, kāda stirna aiztrauc pāri ceļam, liekot man būtiski samazināt ātrumu. Šī gan izradās pavisam vientuļa stirna. Varbūt citas stirnas ceļu šķērsojušas pirms tās. Varbūt šai ir kādas privātas darīšanas.

Ap 7:00 no rīta, kā plānots, esmu sasniedzis iecerēto auto stāvlaukumu Baznīcas laukumā. Samulsina pie iebrauktuves nostieptā sarkanbaltā lenta un koka barjera, kam piestiprināts “ķieģelis”. Iespējams, kāda iemesla dēļ autostāvvietu šobrīd nav paredzēts izmantot. Tad nu novietoju auto tieši līdzās baznīcas vārtiem ielas pretējā pusē esošajā stāvlaukumā.

Izkāpis no auto, sajūtu, ka Limbažos rīts ir vēl dzestrāks, nekā pirms divām stundām Rīgā. Vien kādi četri vai pieci grādi virs nulles. Nolemju, ka vēju aizturoša jaka noderēs. Velku kājās auto salonā paslēptos pārgājienu zābakus, sauso drēbju kārtu atstāju auto bagāžniekā, lai mazāk līdzi nesamā, aizslēdzis auto, iedarbinu pulsometru un sāku savu pārgājienu. Limbažos iepriekš neesmu viesojies, tāpēc itin viss, ko šodien skatīšu, būs kas jauns un interesants.

Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīca

Auto esmu novietojis līdzās Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīcai, kas celta no 1679. līdz 1680. gadam pēc Ruperta Bindenšū projekta. Baznīcas celtniecību esot finansējusi Rīgas rāte, jo Limbaži tolaik piederēja Rīgas pilsētai. Lai arī vairāk nekā trīs gadsimtu laikā baznīca vairākkārt atjaunota un remontēta, tomēr tai izdevies bez būtiskām pārmaiņām saglabāt tās sākotnējo izskatu.

Otrpus Baznīcas laukumam slejas no sarkaniem ķieģeļiem celta ēka ar torni – Limbažu vecais ugunsdzēsēju depo. 19. gadsimta otrajā pusē celtajā ēkā šobrīd atrodoties Limbažu muzeja atklātā krājumu glabātuve. Baznīcas laukumā un tā apkārtnē valda klusums. Īsi pēc 7:00 sestdienas rītā vairums limbažnieku noteikti vēl dus saldā miegā.

Vecais ugunsdzēsēju depo

Pa Akmeņu ielu soļoju uz Limbažu viduslaiku pilsdrupu pusi. Esmu nolēmis tās sākotnēji apciemot rīta agrumā, kamēr citi apmeklētāji vēl tikai pošas ceļā. Nonācis Pils, Burtnieku un Akmeņu ielu krustojumā, pirmo pamanu Limbažu viduslaiku pilskalna dienvidaustrumu nogāzē 19. gadsimta sākumā uzcelto Rīgas rātes jauno pili jeb Pilsmuižas pārvaldnieka ēku. Atgādinājums par nama sākotnējo piederību ir tā frontonā attēlotais Rīgas rātes ģerbonis. Jau teju trīsdesmit gadu ēkā atrodas Limbažu muzeja izstāžu zāles. Pirms vienpadsmit gadiem ar Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu ēka atjaunota.

Pilsmuižas pārvaldnieka ēka

Pagājis garām Pilsmuižas pārvaldnieka ēkai, ieraugu arī meklētās pilsdrupas. Manā priekšā slejas ar nelielu jumtiņu segts akmens mūris tukšu logu ailu acīm. Dodos tuvāk pilsdrupām, lai aplūkotu to, kas vēl saglabājies no kādreizējās Rīgas arhibīskapa pils.

Vēstures avotos Limbažu pils pirmo reizi minēta 14. gadsimta sākumā. Savstarpējos konfliktos pils vairākkārt pārgājusi no Rīgas arhibīskapa pie Livonijas ordeņa un atpakaļ. 15. gadsimtā pils kļuva par vienu no Rīgas arhibīskapa rezidencēm. 16. un 17. gadsimtā tā karos postīta un pārvērsta drupās.

Limbažu viduslaiku pilsdrupas

Uz pils vārtu torņa drupām uzbūvēts koka skatu tornis. Dodos turp, cerēdams labu rītu Limbažiem novēlēt no torņa augšas. Pie konstrukcijas piestiprināta zīmīte, kas norāda, ka ieejas maksa ir 0,30 eiro, biļetes var iegādāties muzejā. Muzejs gan šodien strādā tikai no 11:00, bet nedaudz zemāk ir norādīta vēl kāda biļešu iegādes iespēja – Mobilly aplikācija.

Noskenējis kodu un iegādājies biļeti, kāpju augšup tornī. Nelāgs pārsteigums mani sagaida jau pirmajā kāpņu laukumiņā, jo tālāko ceļu bloķē slēgta lūka. Šķiet, ka torņa darba laiks sakrīt ar muzeja darba laiku. Tad nu nolemju pilī atgriezties pārgājiena noslēgumā un kāpju atkal lejup.

Limbažu viduslaiku pilsdrupas

Izstaigājis pilsdrupas, aizeju arī līdz pilskalna ziemeļrietumu nogāzei, kur atrodu nogāzes malā guļam nelielu akmeni ar tajā iecirstu krustu. Akmens esot atrasts 2001. gada vasarā, paplašinot ielu pie Limbažu pienotavas Mazezera krastā. Iespējams, ka tas veltīts kādam vīram, kas, kā vēsta pagājušā gadsimta divdesmitajos gados pierakstīti nostāsti, tai vietā esot nokritis no siena vezuma un nosities.

Akmens ar krustu

Atgriežos Limbažu ielās, kas joprojām ir klusas un mierīgas. Dodos tālāk pa Burtnieku ielu uz Mazezera pusi. Pavēries augšup uz Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīcas pusi, ievēroju, ka pakalna malā slejas kas nelielam akmens tornītim līdzīgs. Baznīcas pagalmā 1923. gadā uzstādīts pēc arhitekta Paula Kundziņa meta darinātais piemineklis 1914. – 1920. gadā Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem Limbažu apkārtnes cīnītājiem. Piemineklis kalts Eduarda Kuraua akmeņkaltuvē Rīgā. Tā atklāšanā 1923. gadā piedalījies arī Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste.

Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīca un piemineklis Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem limbažniekiem

Jau pa gabalu manāms un rīta klusumā arī dzirdams, kā austošās saules staros ūdens šļakatas augšup met Mazezera strūklaka. Tā pirms diviem gadiem uzstādīta ar Limbažu novada pašvaldības un Limbažu novada uzņēmēju atbalstu. Tuvojoties Mazezeram labākā skatu punkta meklējumos, izbiedēju gārni, kas paslēpies ezermalas niedrēs. Lielais putns savicina spārnus un aizlido pāri ūdens spogulim.

Mazezera strūklaka

Otrpus Burtnieku ielai atrodas tieši pirms gadsimta celtā kādreizējā Limbažu pienotava. Tagad te saimnieko akciju sabiedrība “Limbažu siers”. Baltās pienotavas ēku sienas vēl gaišākas dara uzlecošās saules gaisma.

Limbažu pienotava

Sasniedzis Krišjāņa Barona vārdā nodēvēto ielu, griežos pa labi un turpinu soļojumu pa to, lai nokļūtu tur, kur kādreizējā dzelzceļa vietā izveidota taka gājējiem un velosipēdistiem – zaļais dzelzceļš. Mazezera pretējā krastā paceļas valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis Ķezberkalns – sens pilskalns. Šaipus ezeram tā krastā ierīkots soliņš, uz kura sēdošie var ērti vērot gan strūklakas rotaļas, gan Ķezberkalnu. Sastopu un sveicinu kādu vīru, kas uzkopj Krišjāņa Barona ielas nomales.

Skats uz Mazezera strūklaku un Ķezberkalnu

Ceriņu ielā 1 slejas no baltiem ķieģeļiem celtā Limbažu Romas katoļu Sv. Laurencija baznīca. Tā esot pirmā katoļu baznīca Latvijā, kas uzcelta atjaunotās Latvijas brīvvalsts gados, un jaunākā baznīca Limbažos. Baznīcas iesvētīšana notikusi 1996. gada 9. jūnijā. Blakus baznīcas ēkai uzstādīta virkne šobrīd tik populāro saules paneļu, kas kāri tver pirmos rīta saules starus.

Limbažu Romas katoļu Sv. Laurencija baznīca

Kad sasniedzu Stacijas, Dzelzceļa un Krišjāņa Barona ielu apļveida krustojumu, tā pretējā pusē jau redzu informācijas stendus, kas iezīmē zaļā dzelzceļa posma sākumu manā maršrutā. Līdzās stendiem pamanu stāvam arī kādu gados vecāku sievieti.

Pirms došanās zaļā dzelzceļa takās nolemju mazliet vairāk uzmanības veltīt Limbažu ūdenstornim, kura balto ķieģeļu sānus rotā no sarkaniem ķieģeļiem veidots uzraksts “LIMBAŽI” un kuru šobrīd lieliski izgaismo saule. Kamēr aplūkoju ūdenstorni, pie informācija stendiem manītā sieviete ir pazudusi. Iespējams, tā devusies takās. Iespējams, tās ceļš ved dziļāk pilsētā. Iespējams, zaļajiem dzelzceļiem ir arī sava Zaļā dāma.

Limbažu ūdenstornis

Vienu pēc otras šķērsojis brauktuves, esmu nonācis pie informācijas stendiem. Zaļie dzelzceļi ir velo un pārgājienu maršruti, kas izveidoti pa bijušajām dzelzceļa līnijām Latvijā un Igaunijā. Esmu vietā, kur reiz stiepās dzelzceļa līnija, kas savienoja Rīgu ar Rūjienu. Tagad tas ir 95 kilometrus garš maršruts aktīvās atpūtas cienītājiem no Skultes (faktiski – Lādes) līdz Rūjienai. Netālu esošā norāde dara zināmu, ka atrodos uz šī maršruta 26 kilometru atzīmes.

Kā vēsta te uzstādītais informācijas stends, Rīgas – Rūjienas dzelzceļa līnija bijusi viena no visilgāk plānotajām un būvētajām dzelzceļa līnijām Latvijas teritorijā. Plānošana tika uzsākta 19. gadsimta beigās, bet līnijas celtniecība pabeigta 1937. gadā. Savukārt, pēdējais pasažieru vilciens ceļā no Limbažu stacijas devās 1999. gadā.

Iepazīstot zaļos dzelzceļus

Dzelzceļa sliedes šai posmā demontētas pēc 2005. gada, un nu man būs iespēja soļot tur, kur reiz dīzeļlokomotīves vilka pasažieru un kravas vagonus savā ceļā līdz pat Pērnavai un Tallinai. Kādreizējo dzelzceļa līniju pielāgošana videi draudzīgiem tūrisma maršrutiem notikusi laikā no 2017. līdz 2019. gadam ar Eiropas Savienības fondu atbalstu.

Dodos iekšā takā. No abām pusēm to ieskauj koki, un saule vēl ir zemu, tāpēc taka paslēpusies ēnā. Zāle zem kājām ir visai slapja, un mani zābaki un bikšu gali pamazām sāk krāt mitrumu. Vietām taka arī slidena, bet es turos kājās. Lai arī kājas nekur neiegrimst, dubļi pamazām rāpjas augšup pa abām gaišo bikšu starām. Otrpus kokiem dzirdama automašīnu kustība pa līdzās esošo šoseju, kas savieno Limbažus ar Aloju.

Uzsākot ceļu uz Katvariem

Takas sākumā redzu ļoti daudz ābeļu un pīlādžu. Ja būtu vēlme uzkavēties ilgāk, varētu pielasīt mugursomu ar rudens veltēm. Ir dzirdēts sakām, ka šogad nav ābolu gads, bet šejienes ābeles par to laikam neviens neinformēja, jo to zari vietām pavisam burtiski lūst no ābolu svara.

Tā kā dzelzceļi parasti ir visai lēzeni, mans maršruts ir bez stāviem kāpumiem un kritumiem. Solis ir raits, un es visai strauji virzos uz priekšu. Sākumā, jo īpaši pa labi no manas takas, var manīt apbūvi, mazdārziņus. Tieši 7:50 kaut kur tālumā iedziedas gailis. Vēlāk abas takas malas ieskauj galvenokārt mežs. Vietām jāšķērso lielāki vai mazāki autoceļi, par ko takas ierīkotāji dažādos veidos brīdina ar zīmēm. Gulšņu kaudzes un atsevišķi gulšņu gali norāda uz to, ka reiz šai vietā vijušās dzelzceļa sliedes. Gulšņi saglabāti arī kāda ceļa segumā, ko krusto mans zaļais maršruts.

Te dažkārt var sastapt auto

Šo zaļā dzelzceļa posmu varētu dēvēt par invazīvo augu paradīzi. Kanādas zeltslotiņas atkal un atkal manāmas abās ceļa pusēs. Par Sosnovska latvāņu audzēm brīdina arī takas ierīkotāji. Vispirms ieraugu brīdinošo paziņojumu, tad jau arī pašus augus, kas šai septembra dienā gan izskatās visai saguruši. Droši vien savas sēklas tie jau izplatījuši tuvākajā apkārtnē un nu var mierīgi gatavoties ziemas miegam.

Uzmundrinājums

Mana pārgājiena zaļā dzelzceļa posma īpatnība ir tā, ka kādreizējā dzelzceļa malās apskates objektu visai maz, tomēr ik pa brīdim izdodas atrast ko tādu, kas piesaista uzmanību. Pa labi no takas pamanu divus varenus ozolus, kas tālu uz visām pusēm izstiepuši savus zarus. “Dzelzceļa māju 86. km” sargā zaru mošķis ar golfa bumbiņām acu vietās. “Dzelzceļa mājā 88. km” valda klusums, bet tai līdzās esošās ābeles pārpilnas āboliem. Ceļa turpinājumā gar takas malām vēl labu brīdi manāmas ābeles.

“Dzelzceļa māja 88. km”

Netālu no “Stirnām” šķērsoju asfaltēta ceļa posmu un sasniedzu atpūtas vietu ar soliņu un informācijas stendu. Te sniegta informācija par Katvaru pagastā atrodamajām apskates un atpūtas vietām. Dažas no tām – Katvaru ezeru un Katvaru muižas parku – šodien apciemošu. Nolemju, ka ir īstais brīdis atpūtas pauzei, tāpēc noceļu somu no pleciem, sameklēju ūdens pudeli un pīrādziņus, lai iestiprinātos.

Atpūtas pauze ir pavisam īsa, drīz soma atkal ir plecos, un es soļoju tālāk. “Purmaļos”, šķiet, top jauns malkas šķūnītis vai tamlīdzīga saimniecības ēka. Kāds vīrs cītīgi strādā jau tik agri sestdienas rītā. Aiz “Purmaļiem” veloceliņš kļūst par automašīnu iebrauktu meža ceļu.

Katvaru pagasta apskates objekti

Arvien biežāk mani sasniedz saules stari, aiz kokiem tālumā manu vizuļojam Katvaru ezera ūdeņus. Ieraugu arī pirmo automašīnu savā maršrutā, jo līdzās kāpnītēm, kas ved lejup uz ezeru, stāv vientuļš Ford Mondeo. Nedaudz vēlāk sadzirdu no ezermalas skanam balsis, uz mirkli manas nāsis tver dūmu smārdu. Droši vien ļaudis iekārtojušies ezera krastā uz atpūtu.

Sasniedzis nākamo atpūtas vietu, izpētu, ka tajā neviena nav, un kāpju lejup, lai tuvāk palūkotos uz Katvaru ezeru. Ūdens malā uzstādīts stends, kas sniedz informāciju par ezeru, brīdina, ka te tiek veikta video novērošana, informē par biedrības “Katvaru ezers” pakalpojumu cenām, kā arī piedāvā medu. Iepazinies ar visu sniegto informāciju, apstājos ezera krastā, lai palūkotos uz saules staros ņirbošo ūdens virsmu.

Katvaru ezera krastā

Apkārtnē dzirdamas putnu čalas, kā arī jau iepriekš manīto atpūtnieku balsis no līdzās esošās atpūtas vietas. Kamēr uzturos ezera krastā, pamanu, ka no Ford Mondeo ekipāžas aizņemtās atpūtas vietas puses man tuvojas kāda sieviete. Iespējams, ka tā izlūko šo atpūtas vietu, bet varbūt vienkārši vēlas mirkli pabūt vienatnē. Ieraudzījusi mani, sieviete apstājas un tad lēnām griežas atpakaļ. Nolemju, ka ezers jau apskatīts, tāpēc varu doties atpakaļ uz zaļā dzelzceļa taku un ļaut sastaptajai sievietei turpināt tās pastaigu gar ezeru.

Pamazām tuvojos vietai, kur uz laiku atvadīšos no zaļā dzelzceļa, tāpēc uzmanīgi sekoju telefonā atrodamajai kartei. Takas smilšainajā segumā ievēroju zirga pakavu nospiedumus. Pašu zirgu gan nemanu, toties drīz ieraugu prāva auguma suni, kas lēnām rikšo uz priekšu pa taku. Diezin vai šī suņa kājas ir apkaltas pakaviem. Nolemju samazināt ātrumu un ieturēt distanci no suņa, jo labprāt pieturētos pie sava iepriekš ieplānotā maršruta, bet suns ir tik liels, ka itin viegli varētu piespiest mani mainīt plānus. Suns mani vai nu nemana, jo aizņemts ar savām domām, vai vienkārši ignorē, bet tas tikai turpina rikšot uz priekšu, galvu atpakaļ nepagriezis. Taka vietām met lēzenu līkumu pa kreisi, tā aizsedzot mani suņa skatienam, ja nu tas tomēr nolemtu atskatīties.

Esmu tik ļoti koncentrējies uz suni un tā darbībām, ka paeju garām vietai, kur man jāgriežas nost no takas. Pamanu savu kļūmi laikus un pagriežos atpakaļ. Pāri grāvim te nolikts viens no dzelzceļa gulšņiem, pār kuru tad nokļūstu otrpus grāvim un pa nogāzi kāpju augšup.

Dzirdu traktora motora radīto troksni un, uzkāpis augšā, ieraugu divus vīrus, kas “Līdumos” strādā. Pa labi no manis slejas “Ieviņu” ferma, kas izskatās visai pamesta. Lai sasniegtu ceļu, pa kuru nokļūšu Katvaros, man jāšķērso aizaugusi pļava. Dodos turp, kur ved starp augiem manāmā taka.

“Ieviņas”

Kļuvis vēl mazliet slapjāks no augstās zāles un citiem augiem, nonāku uz jau lielāka ceļa. Vēl neliels gabaliņš garām “Robežnieku” mājām, un nu jau es stāvu uz grantēta lielceļa. Šķiet, ka gājiens pāri “Ieviņu” pļavai būs bijis mežonīgākais mana šīsdienas pārgājiena posms.

“Robežnieku” pļavas

Soļoju pa platu, augstu koku ieskautu ceļu. Automašīnas nemanu, tāpēc varu soļot mierā un klusumā līdz brīdim, kad jau pa lielu gabalu mani sāk sveicināt “Akmentiņu” suns. Šķiet, ka tas ir aiz sētas, tāpēc tuvāka iepazīšanās nav gaidāma, tomēr vēl labu gabalu mani pavada suņa rejas.

Jo tuvāk Katvaru muižai nokļūstu, jo varenāki kļūst ceļmalas koki. Ceļa labajā malā slejas slaida dižpriede, bet tā kreisajā malā sarindojušies diži ozoli. Norāde vēsta, ka, pagriezies pa labi, pēc četrsimt metriem sasniegšu Katvaru muižas parku.

Zane no ZS “Priedītes”, ar ko Limbažu novada TIC ieteica pārrunāt Katvaru apkārtni, ir minējusi, ka Katvaru priedēm labāk piekļūt no internātskolas puses, jo pati muiža apmeklētājiem nav atvērta. Nolemju doties tuvāk un noskaidrot, no cik liela attāluma muižu ļauts aplūkot.

Griežos nost no lielceļa. Te esoša norāde vēsta, ka internātskola oficiāli dēvējama par Limbažu novada speciālo pamatskolu. Ceļa galā vīd sarkaniem ķieģeļiem apmūrētā Katvaru muižas ēka. Dodos turp. Pirmās ceļazīmes vēsta, ka iebraukšana iespējama tikai ar caurlaidēm. Man tas īsti nav aktuāli, tāpēc eju tālāk, aizsoļoju garām pavisam nelielai norādei uz liepām un sasniedzu no koka darinātu uzrakstu “Katvaru muiža. Anno 1740”. Netālu pie koka piestiprināta plāksne, kas informē par parka teritorijā piemērotajiem aizliegumiem, atsaucoties uz Katvaru ciema DDP IK 1976. gada 19. marta sēdes lēmumu Nr.15. Uzraksts vai nu lieliski saglabājies, vai nesen restaurēts.

1976. gadā noteiktie aizliegumi joprojām spēkā

Pasperu vēl dažus soļus uz muižas kungu mājas pusi un apstājos nopļautā zāliena malā, kur uzstādīta zīme, kas lūdz nestaigāt pa laukuma vidu un aicina doties vai nu pa labi, vai pa kreisi. Jau iepriekš manīju, ka pa kreisi ir ēkas, kuru pievedceļa malā uzstādīta zīme, kas arī gājējiem liedz turp doties, tāpēc lemju, ka tieši te ir punkts, kurā Katvaru muižai būšu vistuvāk.

Katvaru muiža un tās apbūve ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Kā jau vēstīja kokā grieztā zīme, muižas kungu māja celta 1740. gadā. Sākotnēji ēka bijusi no koka, 19. gadsimta otrajā pusē tā apšūta ar ķieģeļiem.

Katvaru muižas kungu māja

Palūkojies uz Katvaru muižas kungu māju, dodos turp, kur iepriekš manītā norāde ieteica meklēt liepas. Takas malā slejas akmens mūru drupas. Iespējams, arī šī reiz bijusi kāda no muižas saimniecības ēkām.

Kad, pagājis garām ēkai, kas varētu būt skolas ēdināšanas korpuss, iznāku klajumā pie Limbažu novada speciālās pamatskolas, manu uzmanību vispirms piesaista krāsainiem uzrakstiem rotātā transformatoru apakšstacija.  Kā vēsta viens no uzrakstiem, šo dzejas sienu 2004. gada augustā radījuši Saulgriežu Vasaras skolas dalībnieki. 1993. gadā dibinātā skola jau trīsdesmit gadu apceļo Latviju.

Saulgriežu Vasaras skolas dalībnieku radītā dzejas siena

Saulaini dzeltenā pamatskolas ēka savu tagadējo izskatu ieguvusi pirms divpadsmit gadiem, kad veikta 1978. gadā uzceltās ēkas siltināšana. Skolā un tās apkārtnē nemanu nevienu dzīvu dvēseli. Tā kā ir sestdiena, iespējams, tikai kāds apsargs vai dežurants modri seko manām gaitām skolas teritorijā, bet neliek manīt par savu klātbūtni.

Limbažu novada speciālā pamatskola

Garām skolas ēkai soļoju uz Katvaru ezera pusi. Ezera krastā te iekārtotas pārģērbšanās kabīnes un soliņi, uz kuriem apsēsties. Turpinot ceļu gar ezeru, ieraugu arī meklētās Katvaru muižas liepas. Vairākās terasēs te rindās aug simtiem gadu vecas liepas. Krastā vietām izbūvētas laipas, kas iestiepjas dziļāk ezerā.

Katvaru ezers līdzās muižas parkam

Pamazām soļoju cauri liepu rindām, pārvietojoties no terases uz terasi. Koki aug tik tuvu viens otram, ka veido garus tuneļus. Katvaru liepas ar to samezglotajiem, sūnām klātajiem vecajiem zariem un pret debesīm stieptajiem jaunāko zaru “pirkstiem” izskatās mazliet spocīgi, bet šodien spoži spīdošā saule šo efektu krietni mazina. Te būtu vērts atgriezties, piemēram, kādā miglainā rudens dienā, kad koku lapas jau klāj zemi.

Katvaru liepas

Kad liepu alejas izstaigātas, es atgriežos pie pamatskolas ēkas. Skolas ēnā te paslēpusies samteņu dobe, kas stādīta Latvijas kontūras formā. Tā kā saule šo dobi pagaidām nav sasniegusi, samteņu ziedlapas vēl glabā nakts valgmi.

Pamatskolas samteņu dobe

Nedaudz tālāk skolas dīķa malā iestādīts jauns kociņš, līdzās tam plāksnes ar uzrakstu “Skolotāj, paldies par visu!”. Varu tikai minēt, ka kompozīcija te tapusi kādā Skolotāju dienā, lai pateiktu paldies pamatskolas skolotājiem, jo informācijas stenda te nav.

Garām jau iepriekš aplūkotajai transformatoru apakšstacijai dodos prom no kādreizējās Katvaru muižas teritorijas. Iznācis lielceļa malā, jūtu, ka spēka soļošanai man vēl gana daudz, tāpēc pieņemu lēmumu par mazu papildinājumu maršrutam. Vien nepilna kilometra attālumā te slejas Katvaru vējdzirnavu drupas. Zane iepriekš ir minējusi, ka tās ir privātīpašums, bet saskatāmas arī no ceļa, tāpēc spriežu, ka ir vērts aiziet un apskatīties, kas saglabājies no senajām dzirnavām. Sanāks šo nepilnu kilometru soļot šurpu un turpu, bet ceru, ka tas būs tā vērts.

Pa saules pielieto ceļu dodos uz dienvidaustrumiem. Ceļa malā redzamas divu no akmens mūrētu ēku drupas, ko nu jau savā pārziņā ņēmuši sīki kociņi. Nez, vai tās arī reiz piederējušas Katvaru muižai?

Sazaļojušas drupas

Mazliet tālāk no ceļa ieraugu graciozi pastaigājamies dzērvi un trīs jaunos putnus. Attālums par lielu, lai notvertu prātīgu kadru. Arī putni, šķiet, vērtē, ka esmu gana tālu, tāpēc mierīgi turpina savu cēlo pastaigu.

Kamēr vēroju dzērves, pamanu, ka man ir kāds sekotājs. Vīrietis pamazām soļo uz manu pusi no Katvaru muižas puses. Ja nu pēkšņi man būtu tā veiksme, ka tas ir kāds no “Vējdzirnavu” saimniekiem, varbūt varētu dzirnavu drupas apskatīt tuvplānā.

Drīz ieraugu meklēto. Netālu no ceļa, sīku kociņu ieskauti, slejas vējdzirnavu mūri. Tā kā līdzās esošā ēka daļēji ietērpta sastatnēs, spriežu, ka tā pamazām tiek atjaunota, bet vējdzirnavas gan draud aprīt daba.

Iepriekš manītais vīrietis aizsoļo man garām. “Vējdzirnavu” pagalmā arī nevienu nemanu, tāpēc secinu, ka ekskursija izpaliks. Paspēris dažus soļus pa “Vējdzirnavu” piebraucamo ceļu, paļaujos uz to, ko nu spēj fotoaparāta objektīvs.

Katvaru vējdzirnavu drupas

Kad Katvaru vējdzirnavu drupas skatītas, soļoju atpakaļ uz Katvaru muižas pusi. Mazais maršruta papildinājums prasījis visai maz laika un spēku, dzirnavu mūri vēl gana iespaidīgi, tāpēc mazais maršruta papildinājums noteikti ir bijis tā vērts.

Esmu atpakaļ uz lielceļa, pa kuru nokļūšu līdz “Stirnām”, lai tad atgrieztos zaļā dzelzceļa takās. Nu jau modušies arī apkārtnes iedzīvotāji, tāpēc ik pa laikam, ceļa putekļu vērpetēs tītas, man garām aiztrauc automašīnas. Vējš visbiežāk ir man labvēlīgs un saceltos putekļus nogādā ceļa pretējā pusē. Arī šai ceļa posmā abās brauktuves pusēs aug varenu koku rindas.

Pie “Jāņkalniem” uzmetu vēl pēdējo skatienu Katvaru ezeram, kas viz tālumā. Kad sasniegšu “Stirnas”, būšu noslēdzis apli apkārt ezeram, lielākoties gan soļojot visai tālu no tā ūdens malas.

Vēl pēdējais skats uz Katvaru ezeru

Raiti liekot soli, drīz esmu vietā, kur ceļa putekļus un granti nomaina asfalts. Aiz ceļmalas kokiem dzirdu balsis. Mēģinu noteikt, vai tās man tuvojas, vai atrodas uz vietas. Ja nu tie ir kādi riteņbraucēji, labprāt palaistu tos pa priekšu takā. Drīz ieraugu arī pašus runātājus. Jauniešu bariņš ir iekārtojies atpūtas vietā, kuru es izmantoju pa ceļam uz Katvariem, un, šķiet, nekur nesteidzas. Pagriežos pa kreisi un pa taku dodos atpakaļ uz Limbažiem. Jaunieši paliek man aiz muguras.

Sparīgi soļojot, laiks paskrien, un attālums līdz Limbažiem manāmi rūk. Atkal esmu ābeļu, pīlādžu, latvāņu, zeltslotiņu un citu augu pasaulē. “Dzelzceļa mājā 88. km” jau manāma rosība, kāda kundze pastaigājas gar māju, un modies, šķiet, arī māju sargs, jo man tiek veltītas suņa rejas, kādas rīta agrumā te nedzirdēju. Zaru mošķis pie “Dzelzceļa mājas 86. km” dienas gaismā izskatās vēl labāk, nekā agri no rīta.

Zaru mošķis

Par tuvošanos pilsētai liecina arī tas, ka takā sastopu citus cilvēkus. Pirmais ir kāds skrējējs, kas aizrikšo man garām uz “Stirnu” pusi. Nākamo sastopu kādu meiteni, kas izgājusi pastaigā ar diviem suņiem un nu pietur tos pie kakla siksnām, lai es varu mierīgi paiet garām. Kad esmu tieši līdzās, viens no suņiem nokrekšķinās, it kā teiktu, ka citkārt gan tam būtu, ko man teikt, bet šī ir mana veiksmīgā diena. Visbeidzot man pretī brauc kāda jauna riteņbraucēja, kas, ņipri minot pedāļus, drīz jau ir nozudusi tālumā.

Iznācis Dzelzceļa ielas malā, dodos meklēt vietu, kur apstāties un iestiprināties. Atradis piemērotu soliņu, noceļu mugursomu un sameklēju banānu un pīrāgus. Ieturos ātri un drīz varu atkal turpināt ceļu. Otrpus ielai ļaudis tikmēr pabaro savas automašīnas ar “Neste” degvielu.

Šim posmam man pietrūkst informācijas par oficiālo zaļā dzelzceļa maršrutu, tāpēc brīvi improvizēju, zinot, ka vietā, kur Dzelzceļa iela strauji pagriezīsies pa labi, es turpināšu savu ceļu taisni un būšu atgriezies zaļā dzelzceļa takā.

Cēsu un Dzelzceļa ielu apļveida krustojuma vidū uzstādīts kāds no akmens darināts mākslas darbs. Vienu pēc otras šķērsojot brauktuves, pamazām rodu iespēju arvien vairāk atklāt, kas tad ir šis noslēpumainais vides objekts. Liela kravas auto vadītājs apstājas pie gājēju pārejas, ļaujot man šķērsot Dzelzceļa ielu, un no šī ielu stūra nu varu ieraudzīt arī uzrakstu, kas rotā akmeni, –  “Limbažu ceļi”.

“Gaismas ceļš”

Vides objekta nosaukums ir “Gaismas ceļš”. Tēlnieka Ronalda Jaunzema darinātais mākslas darbs šai vietā atklāts 2016. gada 17. jūnijā un ir SIA “Limbažu ceļi” dāvana Limbažu pilsētai uzņēmuma 25. dzimšanas dienā. Akmens sānos iekaltais ceļš, kas vijas augšup, ilustrē autora tam piešķirto vēstījumu “Lai dzīve iet uz augšu”.

Mana dzīve šodien iet tālāk pa Dzelzceļa ielu. Klajumā starp Dzelzceļa un Stacijas ielām reiz stiepies dzelzceļa sliežu tīkls. Pie kādas vecākas ēkas vēl var manīt rampu un dzeltenmelnus apzīmējumus uz tās malām. Arī pati Dzelzceļa iela atrodas kādreizējo sliežu ceļu vietā, tā atklāta vien 2015. gadā.

Pamazām tuvojos kādreizējai Limbažu dzelzceļa stacijai – ēkai “staciju dzeltenā” krāsā ar sarkanu jumtu. Staciju ēkas visai bieži ir tieši šādā dzeltenā tonī. Manu uzmanību no tās gan novērš jezga netālu no stacijas, kur bariņš ļaužu, šķiet, vēl piektdienas vakara svinību iedvesmoti, mēģina savā starpā ko noskaidrot.

Jezga rezultējas vien ar nelielu grūstīšanos, un es atkal pievēršu savu uzmanību stacijas ēkai. Sākotnējā stacijas ēka, kas tika uzcelta 1936. gadā, nopostīta Otrā pasaules kara laikā. Manā priekšā esošā celtne tapusi pēc kara un 2005. gadā, kad vilcieni te vairs nekursēja, pārveidota par autoostu.

Reiz Limbažu dzelzceļa stacija, tagad – autoosta

Tā kā zaļā dzelzceļa takā nokļūšu no Dzelzceļa ielas kreisās malas, bet šobrīd atrodos labajā, nolemju doties uz otru ielas pusi, kur arī izbūvēts trotuārs. Tas gan beidzas Dzelzceļa un Uzvaras ielu krustojumā, tāpēc pēdējos metrus veicu gar metāla barjeru, kas norobežo Dzelzceļa ielas brauktuvi. Pāri grāvim nolikta dzelzsbetona plāksne norāda tautas iecienītāko vietu Dzelzceļa ielas šķērsošanai. Esmu atgriezies uz zaļā dzelzceļa.

Gājēju pāreja

Augstu virs Limbažiem, motoram rūcot, lokus met maza lidmašīnīte. Kāds bauda skatus uz pilsētu un tās apkārtnes ezeriem no augšas. Es tikmēr turos pie zemes un soļoju uz priekšu pa taku. Šis ir visai īss zaļā dzelzceļa posms manā šīs dienas maršrutā. Kad tuvojos Silaines ielai, pa to garām pabrauc traktors, kas vēl steidz rudens lauku darbos. Pa Silaines ielu atgriežos Limbažos. Pilsētas robežās esošie lauki jau apstrādāti. Arī te ceļmalas ābeles pilnas sarkaniem augļiem.

Silaines ielā

Pa Silaines ielu aizsoļoju līdz Rīgas ielai un gatavojos to šķērsot līdzās pieturai “Pukšas”. Tā kā Rīgas iela virzienā uz Raganu te met līkumu pa kreisi un nedaudz lejup, paslēpjot tuvojošos auto, pārliecinos, ka tiešām netuvojas neviens braucējs, tad soļoju pāri Rīgas ielai.

Pa ceļam uz Limbažu Lielezera dabas taku vēlos uzmest aci vēl kādam apskates objektam – Limbažu mācītājmuižai. Jau redzu ēku vīdam starp kokiem, bet vēl man jāpārliecina mācītājmuižas kaimiņu šunelis, ka mani nodomi ir tīri. Tas jau pa gabalu mani pasveicina, tad paslēpjas, bet brīdī, kad eju garām tā sētai, atkal izlec uz ceļa, sparīgi riedams. Drīz gan saprotamies, un šunelis dodas savās gaitās, bet es tveru skatu ar mācītājmuižas ēku un dodos dabas takas meklējumos.

Kādreizējā Limbažu mācītājmuiža

Nonācis starp limbažnieku garāžām un kādām spilgtos toņos krāsotām ēkām, kas slejas ezera krastā, ieraugu arī meklētās takas galu. Aizsoļojis līdz Limbažu Lielezeram, mirkli uzkavējos tā krastā, tad apsēžos uz netālu esošā soliņa, lai mazliet iestiprinātos. Esmu nogājis tieši 25 kilometrus. Spriežot pēc tā, ka uz līdzās esošā stenda ir atsildīšanās vingrinājumi, esmu paredzējis doties takā pretēji tās veidotāju iecerētajam virzienam.

Limbažu Lielezers

Dabas taka te nozūd mežā, un no ezera visbiežāk var saskatīt visai maz. Vietās, kur iespējams piekļūt ūdenim, izeju ezera krastā, tad turpinu ceļu pa taku. Takas malās ik pēc kāda gabaliņa redzams jauns stends ar vingrinājumiem. Esmu nokļuvis veselības takā. Te sastopu arī dažus pretimnācējus. Vispirms četru jauniešu kompāniju – trīs meitenes un vienu puisi, tad divus puišus.

Otrpus ezeram atrodas Limbažu Lielezera moto trase, un, spriežot pēc motoru trokšņa, kas trauc pāri ezera ūdeņiem, šodien trasē notiek kādas aktivitātes. Pēc trokšņa šķiet, ka trasē ir vien pāris braucēju, tā kā diezin vai notiekošais ir sacensības. Visticamāk, kāds aizvada treniņus. No trases dzirdamais troksnis nomāc arī joprojām debesīs riņķojošās lidmašīnas dzinēja rūkšanu.

Limbažu Lielezera dabas takas veselības posms noslēdzas pie Olimpiskā centra “Limbaži” airēšanas bāzes. To, ka esmu nokļuvis airēšanas sporta centrā, apliecina jau pie iebrauktuves redzamais, no metāla darinātais airētāja siluets.

Limbažu airētājs

Dodos iekšā airēšanas bāzes teritorijā. Vēl vienu mākslas darbu ieraugu pie bāzes galvenās ēkas, kur pietauvota no akmens un metāla darināta buru jahta. Gan par šo vides objektu, gan iepriekš skatīto airētāju publiski pieejamu informāciju man neizdodas rast.

Buru jahta pie airēšanas bāzes galvenās ēkas

Izeju Limbažu Lielezera krastā, kur ierīkotas skatītāju tribīnes un ūdenī izvietotās bojas iezīmē celiņus airētājiem. Šodien neviens airis šos ūdeņus nešķeļ. Līdzās atrodas Lielezera pludmale, kurā var manīt krietni vairāk aktivitātes. Te atnākušas gan ģimenes ar bērniem, kas steidz izmantot tiem paredzētos rotaļu rīkus, gan pieaugušie pa pāriem vai vienatnē, kas vēlas saulaino dienu pavadīt pie ūdens. Kāds kungs, šķiet, jau paspējis nopeldēties.

Limbažu Lielezers

Soļoju uz pludmales un aktivitāšu laukumu pusi, pa ceļam aplūkodams vēl dažus te rodamus vides objektus. Pirmais no tiem ir horizontālais Limbažu Lielezera dabas takas saules pulkstenis, kas šai vietā uzstādīts 2020. gada 7. decembrī. Pulksteni darinājis akmeņkalis Artis Kerliņš, bet ar padomu un aprēķiniem palīdzējis astronoms Mārtiņš Gills, ar kura atbalstu tapusi vēl virkne Latvijā atrodamu saules pulksteņu. Saules pulkstenī ir iegravēts vasaras laiks, un šobrīd tas rāda, ka drīz būs viens pēcpusdienā.

Limbažu Lielezera dabas takas saules pulkstenis

Vides objekts tapis ar Limbažu novada pašvaldības un Limbažu novada uzņēmēju atbalstu. Projektu īstenoja biedrība “Sporta klubs “Sudraba pērle””, kuras nosaukums iegravēts uz pulksteņa akmens ciparnīcas. Tā kā saules pulkstenis atrodas līdzās airēšanas bāzei, arī tā stundu rādītāju (zinātniski dēvētu par “gnomonu”) rotā airētāja siluets.

Vēl viens Limbažu airētājs

Tuvojoties pludmalē esošajai ēkai, ievēroju metāliski spīdošu zivs atveidu. Arvis Daņilovs “Veiksmes zandartu” pirms pieciem gadiem pagatavojis no desmit tūkstošiem uzgriežņu. Skulptūra ezera krastā atklāta pilsētas svētku laikā. Zandarts skulptūrai izvēlēts, jo Limbažu Lielezers esot makšķernieku iecienīts un tieši ar šo zivju sugu bagāts. Līdzās zandarta skulptūrai lepni plīvo Zilais karogs, apliecinot Lielezera pludmales kvalitāti.

“Veiksmes zandarts”

Līdzās pludmalei atrodas vēl divi interesanti vides objekti. Zālājā no akmeņiem izveidotais labirints ļauj pārbaudīt savas sekmes tā pieveikšanā, aiztaupot klaustrofobiskās sajūtas, ko var radīt labirinti ar augstām sienām. Turpat blakus labirintam uzstādīts vides objekts “Saules gada rits”, kas attēlo Saules kalendāro gadu ar saulgriežiem un saulstāvjiem, svinamajiem laikiem (Meteņi, Ūsiņi, Jumji, Mārteņi), kas katrs ievada savu gadalaiku, kuri, savukārt, katrs sastāv no diviem laikiem, un tā līdz arvien sīkākiem dalījumiem. Šogad maijā Limbažu vidusskolas otro klašu audzēkņi kopā ar audzinātājām atjaunojuši objekta krāsojumu.

“Saules gada rits”

Pludmalē uzstādīts virziena rādītājs, kas pavēsta gan to, ka paradīze ir tepat mums līdzās, gan norāda virzienu, piemēram, uz Liepāju un Visbiju. Maldinoša gan izrādās norāde uz saldējumu, kas sniegtu lielisku veldzi pēc vairāk nekā 25 kilometru pārgājiena. Saldējuma vitrīna pie pludmalē esošās ēkas gan ir, bet pie saldējuma tikt te šodien nevar. Tad nu apsēžos uz soliņa un mugursomā sameklēju “Bounty” šokolādi. Paradīzes garša 😊 Vismaz šai ziņā virziena rādītājam bija taisnība.

Paradīze ir tepat

Pārliecinājies, ka paradīze tiešām ir tepat, ceļos un turpinu pārgājienu pa Limbažu Lielezera dabas taku. Takas turpinājums aiz Lielezera pludmales veidots no koka dēļu laipiņām, takai aizvijoties caur mežu un niedrājiem visai tuvu ezera krastam.

Kad pa tiltu soļoju pāri Donaviņai, no upītes otra krasta man pretī trauc riteņbraucējs. Abi veiksmīgi samaināmies un turpinām katrs savu ceļu. Tilts pirms pieciem gadiem pārbūvēts. Tā loks ļauj zem tilta izbraukt laivotājiem.

Tilts pār Donaviņu

Ja takas veselības posmā no ezera varēju saskatīt visai maz, tad šis takas posms priecē ar krāšņiem saules apmirdzēta ezera skatiem. Atkal un atkal apstājos, lai dokumentētu redzēto. Kad aiz takas līkuma ieraugu no koka būvētu putnu vērošanas torni, laime ir pilnīga.

Limbažu Lielezers

To pašu gan nevar teikt divi jaunieši, kas apmetušies tornī. Sasniedzis torņa augšu, sveicinu abus un mierinu, ka ilgi tos netraucēšu. Meitene pasmaida, bet puisis, ieniris dziļi savā kapucē, veras tālumā un izliekas, ka es neeksistēju. Notvēris dažus skatus ar ezeru, kāpju lejup. Abi jaunieši var atkal baudīt savu divvientulību. Līdz brīdim, kad klāt būs nākamie takas apmeklētāji.

Skats uz Limbažu Lielezeru no putnu vērošanas torņa

Izstaigājis Limbažu Lielezera dabas taku, iznāku Jūras ielas malā. Otrpus ielai plešas Jūras ielas kapi, kuros atdusas arī Latvijas Republikas valsts himnas autors Baumaņu Kārlis. Kapos manu rosāmies kādu ģimeni. Vēl dažas kapu kopējas dodas turp, kamēr tās atvedušais kungs uzkavējas automašīnā, kas novietota līdzās augstai mūra ēkai ar izsistām logu rūtīm. Reiz te atradusies Limbažu tipogrāfija, bet tagad ēkas logi kalpo par mērķi vietējiem snaiperiem.

Turpinu savu ceļu pa Jūras ielu un drīz jau otro reizi šodien šķērsoju Donaviņu. Šeit pāri upei izbūvēti pat divi paralēli tilti. Pa vienu no tiem pārvietojas autobraucēji, motobraucēji un tie, kam labāk tīk traukties kopā ar automašīnām, nevis līkumot starp gājējiem. Otrs tilts paredzēts gājējiem un riteņbraucējiem.

Tilts pār Donaviņu

Aiz Donaviņas ietvi no abām pusēm ieskauj vītoli. Pa šo koku gatvi aizsoļoju līdz Jūras, Ievu un Sporta ielu apļveida krustojumam. Ceļa turpinājumam izvēlos Sporta ielu un drīz esmu līdzās Limbažu pilsētas stadiona nožogojumam. Gan futbola laukums, gan tam apkārt esošais skrejceļš šai brīdī klusi gaida sportiski aktīvos limbažniekus.

Limbažu pilsētas stadions

Aiz stadiona pagriežos uz Parka ielu, lai pamazām virzītos atpakaļ uz vecpilsētu. Pie Parka ielas 30. nama mani sveicina minjons. Jā, tas dzeltenais radījums no multfilmām. Kāds ir atradis radošu pielietojumu četrām nolietotām auto riepām. Ticu, ka mākslinieka jaunākie ģimenes locekļi un garāmgājēji to novērtē. Man šis radījums liek nekavējoties pasmaidīt.

Parka ielas minjons

Nelielu līkumu metu, kad sasniedzu Jauno ielu, jo vēlos palūkot, ko piedāvā Vienības parks un tā apkārtne. Jāsaka, ka piedāvā ļoti daudz. Pirmo apmeklēju laukumu pie Limbažu novada domes, kurā atrodas, iespējams, Latvijā lielākais kamols – 3,5 metrus augsta strūklaka. Tās dizaina autors Gunārs Platpīrs par šo darbu esot ieguvis 1. vietu “Gada balvas dizainā 2013″ kategorijā “Ārtelpas objektu dizains”. Strūklaka noteikti iespaidīgi izskatās diennakts tumšajā laikā, jo redzu, ka tā ir aprīkota arī ar apgaismojumu.

“Kamols”

Netālu no strūklakas uzstādīts dzeramā ūdens krāns, no kura limbažnieki un pilsētas viesi var papildināt izsīkušos ūdens krājumus vai vienkārši veldzēt slāpes. Jo īpaši karstās vasaras dienās. Manā pudelē “Venden” ūdens vēl gana atlikušajam pārgājiena posmam, tāpēc iztieku bez uzpildes.

Kad “Kamols” apskatīts, soļoju iekšā Vienības parkā. Tas šai vietā izveidots jau 19. gadsimta beigās. Parkā izvietotas tēlnieka Kārļa Baumaņa radītās un Limbažu pilsētai dāvinātās skulptūras. Uz vienas no tām var atpazīt Limbažu pilsētas ģerboni. Krāšņi zied samtenes un citi ziedi parka puķu dobēs. Mirkli uzkavējos, lai palūkotos, kā ziedos saimnieko darbīga kamene.

Čaklā Limbažu kamene

Parkā uz soliņiem sasēdušas lielākoties gados vecākas limbažnieces, bet manu arī pa kādam jaunākam cilvēkam. Vecās kundzes apsēdušās pa pāriem, bauda siltos saules starus un līksmi čalo par visu, kas tām aktuāls. Ziedošais parks un gaiši atplaukušās limbažnieces liek justies siltāk.

Parkā atrodas arī kāda ēka – Teātra māja. Kādreiz šeit bijis koka paviljons, bet tas nodedzis. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās tā vietā uzcelta mūra ēka, kas nodēvēta par Vienības namu. Sākotnēji namā atradusies bufete, padomju laikos – kinoteātris, pēc tam Valsts auto inspekcija un Ceļu policija. Kad policisti rada jaunu mājvietu, ēka tika piedāvāta vienam no vecākajiem amatieru teātriem Latvijā – Ausekļa Limbažu teātrim. Teātra mājas atklāšana notika 1999. gada 13. martā. Sākotnēji inventārs esot bijis visai trūcīgs, un katrs atklāšanas pasākuma viesis aicināts atnest vismaz vienu krēslu.

Teātra māja

Metāla stīgas apvij ēkas baltās kolonnas, savos zaros turot puķu podus, kas pārpilni košiem ziediem. Ziedi slīgst lejup arī virs ēkas ieejas un pilda tai līdzās esošās puķu dobes. Ziediem rotāts pat ragainais siluets ar divām rokām un divām kājām, kas uzstādīts zālienā Teātra mājas priekšā.

Līdzās Teātra mājai apskatāma skulptūra “Bučotāji”, ko pirms divdesmit gadiem radījusi tēlniece Olga Šilova. Mākslas darbus biežāk aicina rokām neaiztikt, bet “Bučotāji” paredz aktīvu skatītāju līdzdalību objekta vizuālajā papildinājumā, aicinot tos rakstīt uz objekta virsmas savas emocionālās replikas. Izteiksmīgākie vēstījumi tiek iegravēti skulptūras metāla virsmā. Skulptūru par uzvaru konkursā “Dziesma manai paaudzei” 2003. gadā ieguvusi un savai pilsētai dāvinājusi limbažniece Paula Ķiete.

“Bučotāji”

Kādu mazāka formāta mākslas darbu esmu pamanījis arī otrpus Parka ielai. Uz kādas pamazām grūstošas mūra sienas mākslinieks attēlojis vareni ūsainu tipu. Pirmie burti uzrakstam zem attēla padzisuši, bet noslēdzošais “Mustacio” vēl salasāms.

Bārdainais tips

Dodos tālāk pa Parka ielu. Kāds kungs, kas apsēdies parka stūrī uz soliņa, izpūš gaisā veselu cigarešu dūmu mutuli, un šoreiz Limbažu vēji nav man labvēlīgi. Parka un Ģildes ielu krustojumā mana uzmanība tiek rauta uz vairākām pusēm. Piesaista gan Ģildes iela, gan kāds lielformāta sienas gleznojums Parka ielas malā.

Ģildes iela veidojusies 14. gadsimtā, apbūvēta 18. gs. beigās un 19. gs. Uz šīs ielas savulaik esot atradies pilsētas cietums. Ielas koka apbūve, ar bruģi klātā brauktuve un pie ēkas sienas uzstādītā laterna liek uz mirkli sajusties kā tālā pagātnē. Ja vēl varētu aizburt no skata ielas malā stāvošās automašīnas un augstos apgaismes stabus… Iespējams, ka apgaismes stabi drīz pazudīs, jo Limbažu vecpilsētā tie pakāpeniski tiek aizstāti ar laternām.

Ģildes iela

Kad esmu atgriezies 21. gadsimtā, pievēršos gleznojumam uz garāžu vai kādu saimniecības ēku aizmugures sienas Parka ielas malā. Zīmējums jau mazliet pabalējis, tomēr viss attēlotais vēl skaidri saskatāms. Uzreiz atpazīstu Limbažu viduslaiku pilsdrupu atveidu. Gleznojumā attēlotā ēka ar laternu pie sienas liek atcerēties ceļojumu pagātnē Ģildes ielā, tomēr zīmējumā redzamā ēka šķiet augstāka par Ģildes ielas piekto namu, kura sienai piestiprināta laterna. Limbažu vecpilsētā ir daudz ēku ar laternām pie to sienām, tāpēc mākslinieka attēloto namu diezin vai man izdosies atpazīt.

Sienas gleznojums Parka ielā

Turpinot savu ceļu pa Parka ielu, sasniedzu Baumaņu Kārļa laukumu, kas ir senā Limbažu pilsētas tirgus vieta. Baumaņu Kārļa vārdā laukums nodēvēts 1935. gadā, kad tapa iecere citā vietā izveidot jaunu tirgus laukumu.

Baumaņu Kārļa laukums

Tā kā jau no rīta biju nolēmis vēlreiz apciemot Limbažu viduslaiku pilsdrupas, eju tālāk pa Burtnieku ielu. Jau no Baumaņu Kārļa laukuma virzienā uz pili dodas vēl kāda Limbažu apmeklētāja, tāpēc, tverot kadrus ar Burtnieku ielas ēkām, katru reizi pārliecinos, ka tā nav iesoļojusi foto. Spriežot pēc tā nevainojamā ārējā izskata, savu atdzimšanu pavisam nesen piedzīvojis nams Burtnieku ielā 2. Liela plāksne līdzās durvīm vēsta, ka namā iekārtojusies mākslas galerija “ĀBELE”. Mazākas plāksnītes liecina, ka namā ir arī vēl citi iemītnieki.

Burtnieku ielas otrais nams

Dažādās rozā noskaņās krāsots Vecais rātsnams Burtnieku ielā 4, ko 1747. gadā cēlis lieltirgotājs Braunšveigs. Tā esot bijusi pirmā divstāvu mūra ēka pilsētā, kas celta pēc postošā 1747. gada ugunsgrēka. Pirms vienpadsmit gadiem ēka renovēta. Vecā rātsnama pagalmā redzama rosība, kāda sieviete enerģiski žestikulē, turot rokā fotoaparātu, tāpēc nolemju namu apskatīt vien no Burtnieku ielas puses. Tā kā ir sestdiena un namā atrodas laulību ceremoniju zāle, iespējams, ka pagalmu piepildījuši kāzu viesi. Iepriekš pieminētā Limbažu apmeklētāja palūkojas uz pagalmā notiekošo pa vārtu arku un arī nolemj doties tālāk.

Vecais rātsnams

Laternas rotā ēku sienas Ģildes ielā, Jūras ielā, Baumaņu Kārļa laukumā, Burtnieku ielā. Iespējams, tās atrodamas arī citās Limbažu vecpilsētas ielās, kurās šodien neesmu iegriezies. 2012.gadā uzsākts ielu apgaismojuma sistēmas rekonstrukcijas projekts Limbažu vēsturiskajā centrā, katru gadu apgūstot kādu no vecpilsētas kvartāliem, atjaunojot 19. gadsimtam raksturīgo ielu apgaismojumu un atbrīvojoties no dzelzsbetona un metāla apgaismes stabiem, kādus vēl pirms mirkļa manīju Ģildes ielā.

Limbažu laternas ar līko skurstenīti izgatavotas pēc vēsturiskiem paraugiem, kādi savulaik bijuši tikai Limbažos. Skices tapušas, izmantojot attēlus, jo pilsētas muzeja krājumā saglabājusies tikai viena no oriģinālajām 19. gadsimta Limbažu laternām. Laternas darinājusi kalēju Martinsonu dinastija, kas kaluši laternas arī citām Latvijas pilsētām – Rīgai, Cēsīm, kā arī Stokholmai un Norčēpingai Zviedrijā.

Tuvojoties Limbažu muzejam un pilsdrupām, redzu arvien vairāk gājēju. Arī automašīnu ielu malās ir krietni vairāk, nekā te manīju no rīta. Nu ir modušies visi, kas šai dienā iecerējuši apskatīt Limbažus.

Tā kā pils skatu torņa biļeti esmu iegādājies jau pirms sešām stundām, eju garām muzejam, kas nu jau atvērts, un taisnā ceļā uz skatu torni. Jā, šoreiz lūka ir atvērta, un es pamazām kāpju arvien augstāk tornī, kamēr sasniedzu tā augšējo platformu.

Skatu torņa augšā lūkojos uz visām debess pusēm, lai redzētu, kādus skatus tas dāvā. Jāsaka, ka Limbaži ir pilni ar vareniem un labi salapojušiem kokiem, tāpēc vietām redzu vien zaļu lapu sienu, caur kuru šur un tur pavīd ēku sienu un jumtu fragmenti.

Skats uz Limbažiem no pils skatu torņa

Paveroties pilsētas centra virzienā, redzu Pilsmuižas pārvaldnieka ēkas augšējos stāvus, tālāk virs kokiem paceļas Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīcas tornis, aiz Pilsmuižas pārvaldnieka ēkas vīd vecā ugunsdzēsēju depo tornis.

Palūkojos arī lejup uz pilsdrupām un pils iekšpagalmu, kurā tieši šai brīdī iesoļo bariņš pilsētas viesu ar lielākiem un mazākiem bērniem, kas metas iepazīt apkārtni, raušoties uz mūra sienām un rāpjoties citur, kur vien tas iespējams. Noprotu, ka skatu tornī drīz man būs sabiedrība, tāpēc nolemju pamazām kāpt lejup.

Nokāpis lejā, dzirdu, ka viens no apmeklētājiem ceļa biedrenei vaicā par to, cik daudz cilvēku drīkst vienlaikus atrasties tornī. Skaidrs, kuram šai grupā rūp drošība. Šādu informāciju līdzās tornim neizdodas ieraudzīt. Pie sevis spriežu, ka šis bariņš tur mierīgi varētu satilpt, neapdraudot torņa stabilitāti, bet savas pārdomas paturu pie sevis, lai ļautu tiem pašiem izvērtēt iespējas. Grupa pēta arī pie torņa norādītās biļešu cenas un to iegādes variantus.

Vēlreiz izstaigāju pilsdrupas un to apkārtni. Nu gan vairs nav ne miņas no miera, kas te valdīja no rīta un pat vēl pirms piecpadsmit minūtēm, jo apmeklētāju grupa ir izklīdusi pa pili un regulāri sasaucas savā starpā. Vecāki centīgi fotografē bērnus.

Limbažu viduslaiku pilsdrupas

Noslēdzis pils apskati, soļoju uz Baznīcas laukuma pusi. Ievēroju, ka nu autobraucējiem atvērts arī stāvlaukums, kurā sākotnēji biju iecerējis novietot savu auto. Sarkanbaltās lentas, barjera un “ķieģelis” pazuduši. Interesanti, vai kāds šo stāvlaukumu bloķē tikai naktīs? Mana automašīna joprojām atrodas līdzās baznīcas vārtiem. Tai blakus novietots vēl viens auto, bet citādi stāvlaukums visai tukšs, tajā kopumā novietotas tikai dažas automašīnas.

Vēl gan nesteidzos uz savu automašīnu, jo ir vēl kāds apskates objekts, ko esmu pietaupījis pārgājiena noslēgumam. Cēsu un Dailes ielu stūrī 1998. gadā, piedaloties toreizējam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, tika atklāts tēlnieku Jura Rapas un Zigrīdas Rapas darinātais piemineklis Baumaņu Kārlim. Latvijas Republikas valsts himnas autors tajā attēlots pēc dziesmas nodiriģēšanas. Līdzās piemineklim slejas karoga masts, kurā uzvilkts valsts karogs. Pat ziedi puķu dobē pie te esošās ēkas gala sienas ir sarkanbaltsarkanos toņos.

Piemineklis Baumaņu Kārlim

Pēc pieminekļa apskates dodos uz auto un noslēdzu savu pārgājienu. Pavisam pieveikts 31 kilometrs ar mazu “astīti”. Kad noceļu somu no muguras, jūtu, ka tā ir labi nosvīdusi. Te nu tieši laikā ir bagāžniekā glabātā sausu drēbju kārta. Turpat pie mašīnas tieku pie sausa apģērba un varu gatavoties mājupceļam.

Limbažos noteikti ir vērts atgriezties, lai nesteidzīgi, nemeklējot desmitiem kilometru garus maršrutus, izstaigātu un tuvāk iepazītu pilsētas skaistākās vietas, kurām šai pārgājienā veltīju vien nedaudz laika un uzmanības.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: