10.10.2021. Saulaina rudens diena Pļaviņu apkārtnē

Svētdienas rīta pirmajam braucienam no Rīgas uz Daugavpili AS “Pasažieru Vilciens” pārstāvji norīkojuši atjaunoto dīzeļvilciena sastāvu ar ērtiem sēdekļiem, informatīviem ekrāniem un salona durvīm, kas atveras, piespiežot podziņu, nevis ar visu spēku raujot tās katru uz savu pusi. Šo var dēvēt par komfortablu vilcienu.

Iekārtojos sēdvietā pie loga, apsēdinu sev līdzās mugursomu un esmu gatavs gandrīz divas stundas ilgajam braucienam līdz Pļaviņām. Notraucis putekļus no sen iecerēta, bet līdz šim nerealizēta maršruta, plānoju šodien skatīt daudz vietu un objektu, ko nekad iepriekš neesmu apciemojis. Meteorologi solījuši skaidru, saulainu dienu, un manas domas jau nepacietībā rosās, gaidot, kādus skatus šodien dāvās Pļaviņu apkārtne. Kad pirms diviem gadiem viesojos Pļaviņās, tās bija novada centrs, bet šogad gan Pļaviņas, gan to līdzšinējais novads kļuvuši par daļu no Aizkraukles novada.

9:20 izkāpju uz Pļaviņu dzelzceļa stacijas perona un iedarbinu pulsometru. Saule jau ir augstu. Lai arī debesīs var manīt vieglas baltu mākoņu strēmeles, dienas sākums apstiprina meteorologu prognozes un sola lielisku turpinājumu.

Pļaviņu dzelzceļa stacija

Tā kā man jānokļūst otrpus dzelzceļa sliedēm, sagaidu, kad mans vilciens dodas tālāk uz Daugavpils pusi, un, aizsoļojis gar sliedēm līdz Odzienas ielai, dodos pāri pirms mirkļa atvērtajai dzelzceļa pārbrauktuvei. Pirmās mājas Odzienas ielā ir cienījama vecuma koka būves. Tās šai vietā droši vien slejas jau daudzus gadu desmitus.  Vien apaļās televīzijas antenu bļodas, kas pieķērušās koka sienām, un daži jaunāki logi papildinājuši sirmās ēkas. Odzienas ielas turpinājumā parādās arī jaunāka apbūve, un iela vieglītēm aizvijas kalnup.

Odzienas ielā

Odzienas un Meža ielu krustojumā kādai ēkai ticis tik varens dzīvžogs, ka autobraucēju ērtībām otrpus Odzienas ielai uzstādīts spogulis, dodot iespēju autovadītājiem, kas izbrauc no Meža ielas, saskatīt, vai pa galveno ceļu tuvojas kāds auto. Tā kā pārgājienos visbiežāk dodos vienatnē, to foto galerijās portretu ir visai maz, un liela daļa no tiem top tieši šādos spoguļos. Šai rītā Odzienas un Meža ielu krustojumā Pļaviņās arī tiek darināts pašportrets spogulī.

Pašportrets uz Odzienas un Meža ielu stūra

Kad no Odzienas ielas pagriežos pa labi uz 1.maija ielu, drīz no Pļaviņu pilsētas nokļūstu Kriškalnu vidējciemā, kas cieši piekļāvies Pļaviņu sāniem. Šis ciems ir visa Aiviekstes pagasta centrs, bet svētdienas rītā pagasta administratīvajās ēkās, protams, valda klusums. Ciema ielās arī vēl miers, tikai kāds vīrs rāmi soļo man pretī pa 1.maija ielas trotuāru.

Iesoļojot Kriškalnos

Kad gājēju ietve beidzas, pārceļos uz brauktuves kreiso pusi un turpinu savu ceļu pa 1.maija ielu līdz pat krustojumam ar Vietalvas ielu. Griežos pa kreisi un pamazām attālinos no Pļaviņām. Vietalvas ielas grāvmalas zied arī oktobra sākumā. Apkārtnē manāma putnu rosība.

Vietalvas ielā

Rīgas – Daugavpils šosejai aši pārcilpoju pāri un aizsoļoju pa grantētu ceļu, kas pamazām ved uz ziemeļiem. Jau šai posmā sajūtu, ka divi galvenie mana pārgājiena izaicinājumi būs akmeņainie ceļi un apkārtnes reljefs. Ik pa brīdim lēzeni, samērā gari kāpumi mijas ar līdzīgiem kritumiem. Esmu sasniedzis Vidzemes augstienes dienvidu malu. Ne velti šai apkārtnē atrodamas slēpošanas trases.

Prom uz ziemeļiem

Ja ceļa sākumā man garām ik pa brīdim aiztrauc pa kādai automašīnai, liekot novērtēt vēja virzienu un ātri pieņemt lēmumu, kā labāk izvairīties no putekļu ieelpošanas, tad tālāk šādu gadījumu kļūst arvien mazāk.

Rudens vēji nedaudz paplicinājuši koku rudens tērpus, tomēr meži ceļa abās pusēs vēl ir gana krāšņi. Laikapstākļi arī lutina. Debesīs vien viegli, balti mākonīši, un saulīte pamazām silda apkārtni. Pie iebrauktuves “Dzeņu” mājās kokā iekārtojies prāvs, no koka darināts dzenis. “Dzeņos” esot daiļdārzs, un šorīt mani sveic tā četrkājainie sargi, kas gan mani pamana vien tad, kad esmu jau ticis pie dzeņa foto.

“Dzeņu” dzenis

Īpaši pamanāms kāpums mani ved garām “Mazjučiem” un “Kalnasētai”. Jau pie krustojuma ar Rīgas – Daugavpils šoseju manīju norādi uz Cigoriņkalnu. Tagad ceļa kreisajā pusē pamanu vēl vienu norādi, kas vēsta, ka Cigoriņā nokļūšu pēc 700 metriem. Domās pārcilājot mugursomas saturu, secinu, ka kalnu slēpošanas ekipējumu šodien neesmu paņēmis līdzi, tāpēc turpinu vien ceļu tālāk.

Ziema tuvojas

Gan uz vienu, gan otru pusi no ceļa te augošie koki manam skatienam paslēpuši divus ezerus. Uz austrumu pusi mežā rodams Līdacis, bet rietumu pusē plešas par Līdaci krietni lielākais Odzes ezers. Ņemot vērā paredzamo maršruta garumu, ezeru apskati pietaupu kādai citai Pļaviņu apciemojuma reizei. Jo tālāk no Rīgas, jo mazāk laika starp pirmo vilcienu no Rīgas un pēdējo atpakaļ uz galvaspilsētu.

Kad esmu pagājis garām “Puduļiem”, ceļš met nelielu līkumu, un drīz manam skatienam atklājas dzelteni un zaļi tērptiem kokiem apaugušais Puduļu pilskalns. Par mani zinošāki ļaudis izteikuši hipotēzi, ka pilskalnu 7. un 8.gadsimtā apdzīvojuši senie latgaļi. Savulaik kalns ticis uzarts, tā bojājot tā kultūrslāni, bet nu tas ir aizsargājams arheoloģijas piemineklis.

Puduļu pilskalns

Puduļu pilskalns palicis man aiz muguras, kad krustcelēs savā priekš ieraugu augstu priedi ar vairākām galotnēm. Spriežot pēc ozollapas simbola, kas piestiprināts priedes stumbram, tā ir dēvējama par dižpriedi. Sīkāku informāciju par šo dižkoku gan man neizdodas rast.

Dižpriede netālu no Puduļu pilskalna

Turpinu savu ceļu uz Jaunāsmuižas pusi. Meži te tikuši paretināti. Vietām vien atsevišķi stāvoši koki vairs liecina par to, ka reiz te pleties stalts mežs. To apkārtni pārņēmis visnotaļ mežonīgs zāles un mētru paklājs. Citur koki joprojām nesatricināmi slej savus zarus pretī debesīm un gādā par ēnu garāmgājējiem.

Negaidīti savas jūtas man pauž ceļš zem kājām. Starp ceļa akmentiņiem visnotaļ sirsnīgā pozā saritinājusies rozā matu gumija. Lai kā apavu zoles un auto riepas to spiedušas ceļa virsmā, mazā matu gumija saglabājusi spēju labvēlīgi raudzīties uz pasauli.

Sirsnīgais ceļš

Svarīgi būt modram un turēties pie iecerētā maršruta, jo jaunāki un platāki ceļi, kas vietām pāršķeļ mežaudzes, bieži ir AS “Latvijas Valsts meži” veidoti, un, sekojot tiem, visticamāk attapšos kaut kur dziļi mežā. Palīdz arī ceļazīmes, kas vēsta, ka tiem, kas brauc pa krietni pievilcīgāku brauktuvi, jālaiž garām senāk iebrauktā ceļa lietotājus. Droši turpinu savu ceļu uz priekšu, uz Jaunomuižu.

Jaunāsmuižas tuvumā meži čivina un vītero. Šķiet, ka arī putniem tīk siltā rudens diena. Ik pa brīdim man garām aiztrauc atsevišķi čivinātāji vai nelieli to bariņi. Kad Jaunāmuiža sasniegta, pirmās pamanu kādas ēkas drupas tepat līdzās ceļam. Iespējams, tas kādreiz bijis ceļmalas krogs. No ēkas saglabājušies vien atsevišķi sienu fragmenti.

Drupas Jaunāsmuižas ceļa malā

Skatiens aizklīst uz to pusi, kur ceru ieraudzīt Jaunāsmuižas dižozolu. Jāsaka, ka šī ir iespēja praksē pārbaudīt Pļaviņu digitālās tūrisma kartes precizitāti, jo ozols Pļaviņu tūrisma kartē un  “Jāņa sētas” Balticmaps vietnē norādīts atšķirīgās vietās.

Jaunāsmuižas dižkoks

Otrpus pļavai saskatu kādu lielāku koku, kas ticis pie dižkoka apzīmējuma – ozollapas. Brienu pāri pļavai, lai apskatītu to tuvāk. Lai piekļūtu pie paša koka, jāizlaužas cauri dažiem sīkiem kociņiem, bet drīz stāvu līdzās varenajam kokam. Soli lieku uzmanīgi, jo koka pakājē manāms kas nelielai pūpēžu ģimenei līdzīgs. Netālu redzu vēl vienu līdzīgu sēņu pudurīti.

Sēnītes

Lūkojoties uz atrasto koku, kas jau nometis savu lapu ietērpu, spriežu, ka tas nav meklētais ozols, bet drīzāk prāva izmēra kļava. Otra iespējamā ozola atrašanās vieta (ja ticam Pļaviņu tūrisma kartei) ir otrpus ceļam, pa kuru sasniedzu Jaunomuižu, tāpēc brienu atpakaļ uz to.

Dižkoku atpazīšanas zīme

Strauji apstājos pie sānceļa, kas aizved uz “Klētnieku” un “Dambēnu” mājām, jo te uzstādīts informācijas stends par meklēto ozolu, kas vēsta, ka 1996.gada janvārī Imanta Ziedoņa vadītā dižkoku atbrīvotāju grupa Jaunāsmuižas dižozolu nosaukusi dabas pētnieka Gunta Eniņa vārdā.

Noderīga informācija

Nolemju, ka ozolam tomēr jābūt šaipus ceļam, tāpēc, sadzirdējis neliela motora pukšķināšanu, dodos uz “Klētnieku” pagalmu, kur saimnieks vāc rudens lapas. Kad tuvojos, māju saimnieks ir nozudis ar neliela dzīvžoga, dzirdama vien lapu čabēšana.

“Labdien!” es skaļi sveicinu pagaidām skatienam slēpto vīru. “Kas tad mums tur nāk?” tas nosaka un parādās ap dzīvžoga stūri .”Labdien!”, ieraudzījis mani, vīrs atbild sveicienam. Uzreiz ķeros pie lietas un uzdodu tiešu jautājumu: “Sakiet, lūdzu, kur te var skatīt Jaunāsmuižas dižozolu?” “Ej pa ceļu gar aploku, un tepat jau tas ozols ir,” vīrs man atsaka, pamājot ar roku ozola virzienā. “Kaimiņš sētu var būt uzlicis,” vīrs vēl piebilst.

Kad norādes sniegtas, sastaptais “Klētnieku” saimnieks apvaicājas, no kurienes es kājām nācis. Atbildu, ka nāku no Pļaviņām un noieti jau 11,5 kilometri. “Kur pēc tam?” vīrs vēl pavaicā. “Pēc tam uz Odzienu, tad pamazām atpakaļ,” es atbildu.

Pateicies sarunas biedram par norādēm, dodos lūkot apkārtnes dižāko koku. Vispirms soļoju pa ceļu, un, lai kā lūkojos uz abām pusēm, dižozolu nekur neredzu. Tik iespaidīgam kokam vajadzētu būt saskatāmam pa gabalu, bet to, iespējams, ieskauj citi, mazāki koki, tāpēc pacietīgi turpinu ar skatienu iztaustīt tuvāko apkārtni. Ejot gar “Klētnieku” aploka iežogojumu, beidzot ieraugu, kur paslēpies meklētais dižkoks. Aploka galā ir neliela kokiem un krūmiem aizaugusi meža josla, aiz kuras slejas iespaidīgs ozola stāvs.

Jaunāsmuižas dižozols

Nostājies līdzās milzu ozolam, domās vēlreiz pateicos “Klētnieku” saimniekam par norādēm, jo Jaunāsmuižas dižozols ir tiešām iespaidīgs. Iepriekš manītais informācijas stends vēsta, ka ozols ir sasniedzis cienījamu astoņu metru apkārtmēru un ir Latvijā unikāls ar 42 kubikmetru koksnes tilpumu, jo tā stumbra platums ir nemainīgs septiņu metru augstumā. Ozola vecums esot vairāk nekā 450 gadu.

Zem Jaunāsmuižas dižozola zariem

Ozols pleš savus zarus augstu virs manas galvas. Tā pakājē kāds ir izracis alu, bet pats alas iemītnieks nav ne dzirdams, ne redzams. Labu brīdi uzkavējos pie dižozola, apskatot to no dažādām pusēm. Kad nolieku savu mugursomu uz ozola saknēm, tā ir tik ļoti sīka uz prāvā stumbra fona.

Mana mazā somiņa

Kad Jaunāsmuižas dižozols kārtīgi apskatīts, atgriežos uz ceļa līdzās ēkas drupām. Te atkal laiks pieņemt lēmumus, jo īsākais ceļš ved gar “Ziediņu” mājām, bet tur nemanu nevienu dzīvu dvēseli, kam pajautāt, vai piekrīt tam, ka caurstaigāju to sētu, tāpēc nolemju iet nedaudz garāku ceļu. Ar to gan pārgājiena distancei pievienošu 1,4-1,5 kilometrus.

Pagaidām Balticmaps vadībā pret Pļaviņu digitālo tūrisma karti, jo dižozolu atrodu tieši tur, kur norāda Balticmaps. Bažīgu dara tas, ka nākamo apskates objektu – Pendēru dižakmeni – izdevies atrast tikai Pļaviņu digitālajā tūrisma kartē, kur tam pievienots vien sīks attēls. Cerams, ka šī norāde ir precīzāka.

Ejot garām “Lēģeru” mājām, sveicinu saimnieci, kas iznākusi pie savas automašīnas. Par mani ieinteresējas “Lēģeru” melnais suns, bet riešana izpaliek. Nedaudz tālāk puika ar futbolbumbu rokās nozūd siltumnīcā, kur, spriežot pēc uzrunas, jau cītīgi strādā tā vecmāmiņa.

“Silakalnu” dīķī redzamās divas pīles, šķiet, ir mākslīgas, bet saulainā rudens diena gādā skatu, kas liek piestāt un tvert pēc fotoaparāta. “Silakalnu” sētā esošie divi vīrieši pa gabalu vēro mani, bet liekas, ka dīķa fotografēšana tiem nerada satraukumu.

“Silakalnu” dīķis

Kad esmu izmetis līkumu, nokļūstu uz Kokneses – Bērzaunes ceļa. Apkārt plešas pļavas, kurās redzami dažādi iesaiņota siena ruļļi. Ceļa kreisajā pusē ieraugu zirgu ganības. Viens no zirgiem nogūlies zemē, pārējie mierīgi ganās līdzās. Iespējams, ka šie zirgi pieder kādai no saimniecībām, kurām pirms mirkļa gāju garām.

Zirgu ganības

Ceļa turpinājumā gūstu iespēju krietni izstaigāties pa lielākiem un mazākiem pauguriem, bet skati, ko dāvā apkārtne, ir piepūles vērti. Katrā ceļa augstākajā punktā skatos ne tikai uz priekšu, bet arī atpakaļ, lai notvertu ikvienu skatu.

Uz paveikto atskatoties

Sekojot norādēm uz kartē atzīmēto punktu, nogriežos pa ceļu, kas ved gar “Kalnābeļu”, “Pendēru” un “Kaļvu” saimniecībām. Nedaudz tālāk kūp ugunskurs, kura dūmus vējš nes tieši uz manu pusi. Pagājis kādu gabalu un nevienu vērā ņemamu akmeni neieraudzījis, jau domāju, ka Pendēru dižakmeni šoreiz neizdosies skatīt, kad sadzirdu čabēšanu nogāzē līdzās ceļam.

Ceļa malā rosās Vilnis un gatavojas arī te degt ugunskuru. Kad sasveicināmies, pavaicāju, kur varu atrast Pendēru dižakmeni. “To, kur tas Uļjanovs?” Vilnis man vaicā. Tas sasaucas ar manā rīcībā esošo informāciju, ka no akmens reiz gribējuši darināt Ļeņina skulptūru, tāpēc apstiprinu, ka meklēju tieši šo akmeni. Vilnis neesot vietējais, viņa sieva esot no šejienes, bet tas sola piezvanīt un iegūt norādes. Pats Vilnis pie akmens pabijis pirms kādiem četriem gadiem un vairs precīzi neatceroties tā atrašanās vietu, bet zina teikt, ka man būs jādodas atpakaļ uz ceļu krustojumu, no kura nāku.

Vilnis sazvana kādu vīru, kas izstāsta, ka man jādodas atpakaļ kalnup uz krustojumu, bet tajā nav jāiet ne pa labi, ne pa kreisi, bet taisni uz priekšu pāri pļavai, kur netālu no dīķa, aptuveni simts metru attālumā no ceļa es atradīšot meklēto akmeni. Vīrs arī piebilst, ka no akmens Uļjanovu gribējuši taisīt, bet šķiedra neesot derējusi.

Pateicos par sniegtajām norādēm un soļoju atpakaļ. Iegūstu vēl kādus 600 līdz 700 metrus klāt savam pārgājienam. Šādi krājot metrus un kilometrus, beigās jau var nākties pieņemt lēmumus gan par tempu, gan apskatāmajiem objektiem, jo būtu ieteicams notvert kādu no pēdējiem vilcieniem uz Rīgu.

Sasniedzis krustojumu saprotu, ka “taisni uz priekšu” ir diezgan biezs koku puduris, tāpēc nolemju to apiet un tad jau otrā pusē turpināt akmens meklējumus. Otrpus kokiem akmeni vēl neieraugu, toties pamanu minēto dīķi, tāpēc aizeju līdz tam. Līdzās ir govju ganības, tā kā jāuzmanās no te nostieptā elektriskā gana. Labprāt izvairītos no strāvas stipruma pārbaudes uz savas ādas.

Apskatījis dīķi un tā apkārtni, secinu, ka arī te ievērības cienīgu akmeņu nav, tāpēc lūkojos tālāk ganībās, vai nemanīšu ko aizdomīgu. Pļava te ved nedaudz kalnup, un tajā ieraugu ko prāvam akmenim līdzīgu.

Ar visu mugursomu pieploku pie zemes, izraušos pa elektriskā gana apakšu un soļoju kalnup. Acis gan jāpievērš arī pamatam zem kājām, jo, kā jau govju ganībās pienākas, vietām apkārtne ir “mīnēta”. Trīs ragaini lopiņi ar interesi noraugās, kas gan ienācis to ganībās.

Ragainie skatītāji

Tā kā manā rīcībā ir tikai neliela, ne pārāk kvalitatīva akmens fotogrāfija, tad vizuāli pārbaudīt līdzību nav iespēju, bet akmens atrodas tur, kur Vilnis un tā biedrs man norādīja, tas ir visai prāvs, kā arī pāršķēlies uz pusēm, kas iepriekš lasīts Pendēru dižakmens aprakstā, tāpēc nospriežu, ka meklēto akmeni esmu atradis.

Pendēru dižakmens

Pendēru dižakmens daļēji iegrimis zemē, tāpēc pilnus tā izmērus grūti novērtēt, tomēr arī redzamā akmens daļa ir iespaidīga. Vietu, kur akmens pāršķēlies, pamazām pārņēmusi pļava, itin kā mēģinot dziedēt akmens milzi.

Aplūkojis dižo akmeni, soļoju atpakaļ uz ganību malu un vēlreiz ienirstu zem elektriskā gana stieples. Govīm joprojām interesanti noraudzīties, kā laipoju pa to pļavu.

Atgriezies uz ceļa, vēlreiz dodos uz “Kaļvu” pusi, kur Vilnis jau iekūris pamatīgu ugunskuru. Pateicos par sniegtajiem norādījumiem un ziņoju, ka akmeni veiksmīgi atradu. Pagājis vien nedaudz tālāk, apstājos, lai dokumentētu te esošo dīķi, kurā spoguļojas apkārtējie koki un zilās debesis. Vilnis un tā ugunskurs gan paliek ārpus kadra.

“Kaļvu” dīķis

Ceļa turpinājumā aizsoļoju garām “Rempu” mājām, kur tēvs ar savām atvasēm spēlē futbolu, bet tad pie “Jaunrempiem” man virsū skrien vienlaikus divi suņi. Mazākais no tiem arī skaļi rej. Apstājos, lai mierīgi aprunātos ar abiem suņukiem. Rējējs aposta mani, nomierinās un atgriežas savās mājās. Lielākais no suņiem ir mierīgāks un nolemj pavadīt mani uz Odzienu.

Ceļš un Noriks

Sākotnēji domāju, ka suns vien nedaudz paskries man līdzi un atgriezīsies mājās, no kurām jau skan saucieni, bet tas neatlaidīgi rikšo man pa priekšu. Dodamies tieši uz Jaunbebru – Indrānu šoseju, un nu jau es kļūstu bažīgs par suņuka drošību. Laikam neesmu gana uzstājīgs, jo pārliecināt manu ceļabiedru atgriezties mājās man neizdodas. Mirkli pastāvu ceļa malā, mēģinot saskatīt kādu no “Jaunrempu” saimniekiem, bet nemanu nevienas dzīvas dvēseles. Saucieni arī vairs nav dzirdami. Suns aizskrien man pa priekšu un šķērso šoseju, bet tad, pamanījis, ka griežos uz Odzienas pusi, seko man arī gar šosejas malu.

Par laimi pastaiga gar šoseju ir visai īsa, jo vietā, kur atzarojas ceļš uz “Priedniekiem”, ceļa malā piestāj “Audi” markas auto, no tā izkāpj kāds vīrietis un, nosaucis manu pavadoni par Noriku, aicina to kāpt mašīnā. Vēl gan pajautāju: “Tas jūsējais?” Saņēmis apstiprinošu atbildi, atvados no Norika un soļoju tālāk. Suns gan nav sajūsmā par plānu maiņu un ņurd, vēl kādu brīdi “Audi” stāv šosejas malā.

Tuvojoties Odzienai, jau pa gabalu manāms Odzienas pils sešstāvu tornis. Pa labi no ceļa redzami vairāki disku golfa grozi, piedāvājot aktīvi pavadīt laiku, tiem, kas nolēmuši apmesties viesu namā vai tam līdzās ierīkotajās telšu vietās.

Odzienas robežu šķērsojot

Odzienas muižas krogs nu kļuvis par viesu namu, kura nosaukums – “Krogusmāja” – atgādina par ēkas sākotnējo pielietojumu. Viesu nams atjaunotajā ēkā darbojas kopš 2012.gada.

“Krogusmāja”

Šķērsojis ceļu, nonāku pie informācijas stenda, kur gan īsi stāstīts par Odzienas muižas vēsturi, gan skatāms muižas teritorijas plāns. Stends vēsta, ka Odzienas vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts 1455.gadā. 1813.gadā muižu no sava tēva manto Rūdolfs Fridrihs Adrians fon Brimmers, kura laikā muižas pils tiek pārbūvēta par šodien skatāmo neogotikas stila celtni, top muižas parks un daudzas saimniecības ēkas. 1905.gada nemieros pils tiek nodedzināta un kopš tā laika nekad līdz galam netiek atjaunota.

Nolemju mest loku pa pils parku pulksteņa rādītāja virzienā un pirmo apskatu kādreizējo muižas pienotavu, kas nu kalpo par pils brūzi. Vecā dūmeņa galā manāma stārķu ligzda, kas oktobra sākumā, protams, jau tukša. Līdzās brūzim novietota arī neliela muciņa uz riteņiem, no kādām reiz tirgoja kvasu un, iespējams, arī stiprākus dzērienus, bet minētais laiks sakrita ar manu bērnību, tāpēc neko stiprāku par kvasu tolaik nebaudīju. Uzraksts uz pils brūža sienas vēsta, ka ēka atjaunota 2014.gadā. Alus darītavā “Pilsbrūzis” top eila tipa alus, ko var iegādāties gan netālu esošajā Odzienas “Elvi”, gan citur Latvijā.

“Pilsbrūzis”

No pils brūža paveras skats pāri muižas dīķim uz Krogusmāju. Kad dīķa malās un uz tajā esošās salas augošie koki jau šķīrušies no lielas daļas sava lapu ietērpa, kādreizējo krogu un ceļu gar to var saskatīt pat ļoti labi.

Odzienas muižas dīķis

Turpinot apli pa muižas parku, nonāku gan pie kādas pavecākas ēkas, kura muižas plānā iezīmēta, bet bez nosaukuma, kā arī secinu, ka plānā nav attēlots gluži viss, jo arī pa labi no manis pils priekšā slejas neliela ēciņa, ko ieskauj dārzs un pavisam zems žogs. Paveroties uz pašu pili, redzams, ka ēkas labais, dienvidrietumu spārns ticis pie jauna jumta seguma.

Odzienas pils

Parka ziemeļrietumu stūrī, paslēpusies starp parka kokiem, slejas kādas muižas ēkas gala siena. Pati ēka sagruvusi vai sagrauta, šķiet, jau labu laiku atpakaļ.

Odzienas pils atjaunošana sākusies vien nesen, un, ejot apkārt pilij, var manīt, cik daudz laika un līdzekļu vēl būs jāiegulda tās saimniekiem, lai pils atgūtu kādreizējo spožumu. Ja labajā spārnā trūkst vien atsevišķu logu, tad kreisajā spārnā trūkst jumta, starpstāvu pārsegumu un arī, protams, logu. Slaidais pils tornis nu kalpo par stārķu mājvietu, bet, palūkojoties pa tā tukšajām logu ailēm augšup, var saskatīt debesu zilgmi. Līdzās pilij slejas atjaunotā mantu klēts ēka, kā arī dārznieka namiņš.

Odzienas pils

Kad esmu apgājis pilij apkārt, iekārtojos te ierīkotajās šūpolēs, lai iestiprinātos. Pils kāpnes un ieeja tikušas pie pavisam svaigas krāsas kārtas. Spriežot pēc aprakstiem, atjaunotas arī vairākas iekštelpu zāles, kurās jau notikušas svinības.

Šūpolēs līdzās Odzienas pilij

Kamēr iestiprinos, šūpojot kājas šūpolēs, no Pļaviņu puses pie pils piebrauc divi motobraucēji – vīrietis un sieviete, kas arī ieradušies apskatīt Odzienas arhitektūras pērli. Pils apskati papildina foto sesija uz pils kāpnēm.

Odzienas muižas mantu klēts

Atguvis zaudēto enerģiju, ceļu somu plecos un dodos ārā uz Pļaviņu – Ērgļu ceļu, bet tad manu uzmanību piesaista vēl kāda pils tuvumā esoša ēka. Spriežot pēc uzrakstiem, ēkā reiz atradies veikals – kafejnīca “Pilskalni”, bet nu tā izskatās visai pamesta. Veikala durvis ir atvērtas, logu rūtis vietām izsistas. Virs ieejas izbūves ieraugu nelielu uzrakstu “Odziena”, kas liek domāt, ka reiz te varētu būt piestājis arī sabiedriskais transports, jo kādēļ gan vietējiem paziņot, ka tie nokļuvuši Odzienā.

Reiz bija veikals – kafejnīca “Pilskalni”

Tagad gan Odzienas muižas teritorija ir apskatīta, un gar vēl kādu no agrākajām muižas ēkām dodos ārā no Odzienas. Kādu brīdi mans ceļš ved gar šosejas malu, bet tad pagriežos pa labi uz grants ceļu, kas ved uz Vietalvas baznīcu. Pirmo gan ceru ieraudzīt kādu citu apskates objektu, par kura atrašanās vietu Balticmaps un Pļaviņu digitālā tūrisma karte atkal sniedz atšķirīgu informāciju. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, ceru, ka taisnība arī šoreiz ir Balticmaps, jo tas ļautu izvairīties no vēl viena neliela līkuma manā maršrutā.

Kāda no Odzienas muižas saimniecības ēkām

Soļojot pa ceļu, mēģinu jau noteikt, kāds būtu man izdevīgākais maršruta turpinājums. Orientējos uz diviem vilcieniem – “krustpilieti” 18:15 un “daugavpilieti” 19:16. Ja izdodas noturēt līdzšinējo tempu, varu paspēt izstaigāt arī Vesetas palienes purvu un noķert “daugavpilieti”. Tad gan aizdomājos, ko darīt, ja kāda iemesla dēļ ātrums krīt. Izvērtēju arī potenciālo vilcienu piepildījumu ar pasažieriem un izdaru minējumu, ka “krustpilietis” svētdienas vakarā varētu būt krietni tukšāks, jo būs mērojis ievērojami īsāku ceļu no savas galastacijas līdz Pļaviņām. Mierīgākam pārgājiena tempam un potenciāli tukšākam vilciena vagonam pievienoju arī iespēju apciemot Daugavu Pļaviņās. Lēmums ir pieņemts, un no Vietalvas baznīcas mans ceļš vedīs atpakaļ uz Pļaviņām. Pārgājiena distance tāpat paredzama garāka par 40 kilometriem.

Ceļā starp Odzienu un Vietalvu

Kad tālākais plāns ir skaidrs, solis kļūst raitāks un turpinu ceļu, vērojot apkārtnes ainavas ar nopļautu, plastikātā sapakotu sienu, uzartiem laukiem un rudens izkrāsotiem mežiem. Māju šai ceļa posmā samērā maz, tā kā neviens četrkājains sargs vairs nemetas mani pārliecināt mainīt maršrutu. Auto arī nemanu, vien kāds traktors pabrauc man garām.

Kad aiz sīkajiem ceļmalas kociņiem ieraugu krietni spēcīgākas zaru rokas, noprotu, ka savu nākamo mērķi esmu sasniedzis. Manu minējumu apstiprina kokā griezta norāde ceļa malā, kas vēsta, ka te aug Ausekļa ozols.

Norāde uz Ausekļa ozolu

Dodos pāri pļaviņai uz vietu, kur savus kuplos, zeltainām lapām rotātos zarus debesīs slej dzejnieka vārdā nosauktais dižozols. Ievēroju arī, ka nedaudz tālāk redzams vēl viens prāvs koks, kas kautrīgi paslēpies krūmājā. Tas droši vien slaidāks par savu radinieku, tāpēc izpelnījies mazāk uzmanības.

Ausekļa ozols

Līdzās Ausekļa ozolam rodams arī informācijas stends, kas vēsta, ka 5,40 metru apkārtmēra dižozolu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados apciemojusi dzejnieka Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupa, sakopusi ozola apkārtni un nodēvējusi to par Ausekļa ozolu. Šodien jau otrais ozols manā maršrutā, kuru no sīkāku krūmu un koku skavām atbrīvojis Imants Ziedonis ar domubiedriem.

Īsumā par Ausekļa ozolu

Laikā no 1873. līdz 1875. gadam latviešu dzejnieks Auseklis vairākas reizes viesojies Vietalvas draudzes skolā un, dzīvodams skolā, bieži uzturējies pie šī ozola, kurš auga vien 300 metru attālumā no skolas ēkas. Otrā pasaules kara laikā skolas ēka sagrauta, bet tai līdzās augušais ozols kuplo vēl joprojām.

Pie Ausekļa ozola 1981. gadā atklāts piemiņas akmens dzejniekam. Lūkojoties uz viegli nosūnojušo akmeni, pamanu, ka tā sānos iegravēts arī dzejnieka vārds – Auseklis. Šai vietā katru gadu notiek Dzejas dienu pasākumi, kuros piedalās dzejnieki, skolotāji un skolēni. Esmu drošs, ka pasākuma laikā skan arī Ausekļa dzejas rindas.

Ausekļa piemiņas akmens

Sūnas klāj ne tikai piemiņas akmeni, arī pats ozols apvilcis tumši zaļu sūnu kažociņu. Pļaviņā uzstādīti vairāki soliņi, dodot iespēju piesēst ozola ciemiņiem. Izmantoju iespēju uz brīdi nocelt somu no pleciem un iemalkot dzērienu. Līdz Pļaviņām vēl labs gabals ejams, tāpēc svarīgi ik pa brīdim kaut nedaudz atjaunot spēkus. Atvados no ozola, ceļu somu plecos un dodos tālāk.

Zem Ausekļa ozola zariem

Pēc īsa soļojuma tālumā jau manu slejamies Vietalvas baznīcas mūrus. Vissvētākās Jaunavas Marijas Vietalvas evaņģēliski luteriskās baznīcas ēka uzcelta 1817.gadā. Pirms tam šai vietā esot bijusi koka baznīca, kas nopostīta. Otrā pasaules kara frontes līnijai šķērsojot Vietalvu, smagi cieš arī mūra baznīca. Ēka zaudē gan torni, gan jumtu. Jumtu baznīca atgūst vien 1990.gadā, bet tās tornis vēl šodien gaida, kad to atjaunos. Baznīcas mūros joprojām redzamas kara cirstās rētas.

Vissvētākās Jaunavas Marijas Vietalvas evaņģēliski luteriskā baznīca

No Vietalvas baznīcas sākas mans ceļš atpakaļ uz Pļaviņām. Ieraugot māju nosaukumu “Kapmalas” nojaušu, ka drīz ieraudzīšu arī pašus kapus. Ceļa kreisajā pusē tiešām parādās Vietalvas kapi, ceļa labajā pusē plešas pļavas, aiz kurām slejas meža siena.

Rudens Vietalvas pusē

Aiz kapiem sasniedzu lielāku ceļu, bet uzreiz atgriežos atpakaļ mežā. Kaut kur pa labi no manis aiz kokiem paslēpies Zvanezers, es soļoju tikai uz priekšu. Saule ceļā uz Pļaviņām sola lielākoties spīdēt manā sejā.

Kad iznirstu no meža, brīdi soļoju pa Kokneses – Bērzaunes ceļu, bet drīz pagriežos pa kreisi vietā, kur, spriežot pēc reljefa un dažādiem apzīmējumiem, šķiet, reiz iegūti kādi derīgie izrakteņi. Lai nedaudz dažādotu maršrutu, esmu noskatījis ceļu, ka sākotnēji vedīs paralēli tam, pa kuru no rīta aizgāju līdz Jaunāsmuižas ozolam, bet pirms “Jaunpilienām” jau būšu atpakaļ no rīta iemītajā trasē.

Reiz te kāds pamatīgi racis

Izvēlētais ceļa posms ir mežu un izcirtumu ieskauts, viensētas te nemana. Brīžiem atskan čabēšana no meža puses, ko skaidroju ar putnu rosību rudens lapās un pašu krītošo lapu spraukšanos cauri zaru mudžeklim. Šķiet, ka lāči šai pusē vēl nav manīti.

Soļodams laikam esmu ļoti skaļš, jo izbiedēju kādu prāvāku zvēru. Šķiet tas ir stirnu buks, kas, zarus krakšķinot, aiztrauc dziļāk mežā. Aiz koku zariem nepagūstu saskatīt tramīgo zvēru.

Kad noieti aptuveni 33 kilometri, pamanu kādu metāla ceļa apmali neliela dīķīša malā un nolemju, ka tā ir lieliska vieta launagam. Apsēžos uz apmales, novietoju somu sev līdzās un kāri iekožu līdzi ņemtajā ābolā. Vien īss pārdomu brīdis, un pamazām nozūd arī otrs ābols. Notiesādams augļus, vēroju, kā augstu zilajās debesīs aizslīd lidmašīna. Atpūtas pauze nāk par labu. Esmu gatavs turpināt ceļu.

Lieliska vieta atpūtai

Nokļuvis šorīt jau redzētos ceļos, pamanu smiltīs arī ko visai pazīstamu – savu zābaku zoļu nospiedumus. Tātad cilvēku un auto kustība šai posmā ir visai neliela. Otrreiz soļojot pa to pašu ceļa posmu, gūstu arī jaunus iespaidus, jo saule, kas pamazām gatavojas rietam, ļauj citā gaismā ieraudzīt objektus, ko pirmo reizi skatīju rīta gaismā.

Jau pa gabalu atpazīstu dižpriedi ar vairākām galotnēm, kas aug krustcelēs netālu no Puduļu pilskalna. Šai ceļa posmā grantētais segums pārbauda manu potīšu stabilitāti, jo uz kāda no akmeņiem labā kāja strauji sagriežas. Palīdz zābaki, kas liedz kājai pavisam brīvi ļodzīties, un traumas izpaliek, tomēr vēl kādu brīdi jūtu nelielu diskomfortu labās potītes tuvumā.

Dižpriede pēcpusdienas saulē

Puduļu pilskalns ir krāšņs arī šai dienas laikā. Bērzu zeltainie toņi mijas ar priežu un egļu tumši zaļajiem. Debesīs šai brīdī neviena mākonīša. Saulīte visu dienu mani lutina ar savu gaismu un siltumu.

Puduļu pilskalns

Ja saulīte mani lutina, tad Pļaviņu apkārtnes pakalni joprojām izaicina. Saldajam ēdienam man tiek ceļa posms, kurā par ceļa slīpumu tiek brīdināti arī autovadītāji. Pamazām stampāju augšup. Šai vietā ceļš visai ēnains, jo no abām pusēm to ieskauj meži.

Saldais ēdiens

Kad meža priekškars ceļa līkumā paveras, lai dotu vietu elektrības pārvades līnijai, varu saskatīt arī tālākus pakalnus, ko izgaismo saules stari. Iespējams, ka tie paceļas jau otrpus Daugavai. Aptuveni tai pusē Daugavas kreisajā krastā paceļas Taborkalns, kura virsotnē pabiju pirms diviem gadiem, bet pārāk mazas ir manas zināšanas par šo apkārtni, lai droši piešķirtu nosaukumus virsotnēm, kas tālumā paceļas virs apvāršņa.

Skats uz Sēlijas pakalniem

Šķērsojis Rīgas – Daugavpils šoseju, iesoļoju Pļaviņās. Laika līdz iecerētajam “krustpilietim” vēl gana, tāpēc pa Vietalvas ielu eju uz Daugavas pusi. Vietalvas un Saules ielu krustojumā krītu kārdinājumā, ieraudzījis spoguli, kas palīdz noorientēties autovadītājiem, un tieku pie dienas otrā pašportreta.

Vēl viens pašportrets

Pļaviņas tērpušās rudens rotā, ko īpaši izceļ vakara saules stari. Ar smaidu raugos uz ceļa zīmi Nr.133 “Dzelzceļa pārbrauktuve bez barjeras”, jo iztēlojos, kā būtu dzīvē šeit ieraudzīt tvaika lokomotīvi, kas no Pļaviņām pukšķina uz Jaunkalsnavas pusi.

Vietalvas iela Pļaviņās

Otrpus dzelzceļam nokļūstu būvlaukumā, jo Pļaviņu ietves un ielu braucamās daļas iegūst jaunu segumu. Bruģis vietām jau ieklāts ietvēs, bet vietām vēl uz paletēm gaida, kad meistaru rokas to sarindos Vietalvas ielas malās.

Vietalvas ielas galā pagriežos pa labi uz Daugavas ielu, tad pa taku aizsoļoju garām bērnu rotaļu laukumam, kurā aktīvu atpūtu skaistā rudens vakarā bauda vairākas ģimenes ar mazajiem, un beidzot stāvu Daugavas krastā. Nolemju sameklēt kādu no promenādē izvietotajiem soliņiem, lai atgūtu nedaudz no iztērētās enerģijas.

Daugava pie Pļaviņām

Atradis iecerēto soliņu, iekārtojos Daugavas krastā ar skatu uz upi. Diena Pļaviņu apkārtnē izdevusies lieliska. Man izdevies atrast arī objektus, par kuru atrašanās vietu nebija viennozīmīgas informācijas. Galvenais ir uzdrīkstēties vaicāt.

Kamēr sēžu uz soliņa un notiesāju līdzi ņemto banānu, Pļaviņu iedzīvotāji bauda lēnas pastaigas pa promenādi. Sportiskākie devušies vakara skrējienā. Apkārt valda miers.

Atsācis soļojumu, ieraugu promenādes malā piestājušu divriteni. Tas ir statīvs, kas izveidots divriteņa formā un pie kura paredzēts pieslēgt promenādes apmeklētāju velosipēdus. Statīvu rotā arī uzraksts “Pļaviņas”. Pagājušajā gadā pie promenādes esot novietoti trīs šādi velosipēdu pieslēgšanas statīvi, tā kā man ir izredzes ieraudzīt vēl kādu no tiem.

Velosipēdu pieslēgšanas statīvs

Promenādes malā atrodu arī koka rāmi, kura augšējā malā iegriezts uzraksts “Pļaviņas”. Rāmi ir iespējams pagriezt, tāpēc, paturot prātā arī saules atrašanās vietu, sameklēju šobrīd iespējami labāko skatu, ko “ierāmēt”. Netālu uzstādītas arī ziediem rotātas arkas. Pie tām esošos soliņus noskatījis kāds kungs, kas brīdī, kad soļoju garām, iekārtojas mierīgai pasēdēšanai Daugavas krastā.

Tverot mirkli

Netālu no Daugavas un Odzienas ielu krustojuma promenādes malā pamanu vēl vienu no velosipēdu pieslēgšanas statīviem. Vides objektu autors esot kādreizējā Pļaviņu novada dome. Ideja tapusi domes amatpersonām, un to realizēt palīdzējis labiekārtošanas dienesta namdaris Aigars Riekstiņš. Divi no trim statīviem šodien iekļuvuši manā maršrutā.

Velosipēdu pieslēgšanas statīvs

Savu pastaigu pa Daugavas promenādi Pļaviņās noslēdzu pie Daugavas plosta modeļa. Līdzās tam uzstādīts informācijas stends, kurā apkopotas plostnieku atmiņas un vēsturiskas fotogrāfijas. Pļaviņās ir izveidota “Plostnieku taka”, kas dod iespēju pastaigā gar Daugavu iepazīt plostnieku amatu.

Daugavas plosta modelis

Tuvojas brīdis, kad man jākāpj vilcienā uz Rīgu, tāpēc pa Kaļķu, Raiņa un Pasta ielām soļoju uz Pļaviņu dzelzceļa stacijas pusi. Arī šeit manāms, ka pilsētas ielas tiek cītīgi atjaunotas. Uz mirkli apstājos Raiņa un Pasta ielu stūrī, lai apskatītu saulrieta krāšņi izgaismoto Pļaviņu Svētā Pētera luterāņu baznīcu. Baznīca celta 1912.gadā. Ēka tapusi no dolomīta akmeņiem, ko Pļaviņās var manīt arī virknes citu ēku mūros. Celtne īpatnēja ar to, ka baznīcas tornis novietots asimetriski – vienā ēkas malā, tās dienvidrietumu stūrī.

Pļaviņu Svētā Pētera luterāņu baznīca

Kad tuvojos stacijai, pie perona pienāk vilciens Rīga – Krāslava. Sagaidu, kad tas dosies tālāk uz Latgales pusi, lai varu nokļūt uz blakus esošā perona, pie kura gaidāms vilciens uz Rīgu. Secinu, ka Pļaviņu stacijas tālākais perons veidots tā, ka cilvēks – parastais uz tā var nokļūt tikai no viena gala, jo citu pāreju vienkārši nav. Pie šīs atziņas gan nonāku, kad atrodos pretējā perona galā blakus lokomotīvei, kas veic manevrus uz līdzās esošajām sliedēm. Spriežu, ka vēlreiz soļot cauri stacijai nav vērts, pieķeros margai, kas ierīkota perona galā un uzraušos uz perona.

Pļaviņu dzelzceļa stacija

Šodien pieveikti vairāk nekā 45 kilometri, sagādājot daudz jaunu, skaistu iespaidu maršrutā, kurā pirms tam nebiju spēris kāju. Lēnām aizsoļoju līdz vienam no perona soliņiem, kur atbrīvojos no mugursomas un arī sasvīdušā apģērba. Sausa, tīra drēbju kārta ir tieši tas, kas šobrīd man vajadzīgs. Pēc pārģērbšanās vēl izstaipu sagurušos kāju muskuļus, ko šodien trenēja Pļaviņu apkārtnes pakalni, apēdu šokolādīti, un tad jau tālumā manāma vilciena prožektora gaisma. Laiks atgriezties Rīgā.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: