10.11.2018. Piecdesmit pelēkā nokrāsas Cēsu apkārtnē

Neskatoties uz ne pārāk iepriecinošām laika prognozēm, esmu nolēmis, ka nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs, un sestdienu atkal veltu pastaigai dabā. Šoreiz plānā Cēsu apkārtne.

Rīts sākas jau ierasti agri – ar modinātāju 04:50, lai atkal apvienotu pirmo vilcienu no Jelgavas uz Rīgu ar pirmo no Rīgas Valmieras virzienā. Kā jau varēja gaidīt, debesis ir apmākušās, temperatūra tik daži grādi virs nulles.

Šai rītā, šķiet, jelgavniekiem daudz darīšanu Rīgā. Vilciena vagonā cilvēku gana daudz. Kāds vīrs, košļādams zobu bakstāmo, uzkrītoši nopēta puisi ar mugursomu – mani, bet neko nesaka.

Rīgas Centrālajā stacijā pārsēžos vilcienā, kas dosies Valmieras virzienā. Pēdējā laikā vairākkārt izmantojot vilcienus, var jau izdarīt arī kādus secinājumus. Piemēram, nezināmu iemeslu dēļ konduktoriem Jelgavas maršrutā ir aparāti, kas ļauj nolasīt elektroniski iegādātās biļetes, bet Valmieras virziena vilcienā konduktori ik reizi piefiksē ciparus savos telefonos. Kāpēc tā? Nav ne jausmas. Bet fakts.

Pasažieru nav daudz, tie arī gana miegaini, tā kā šī rīta stāstu krājumā tik kādas netālu sēdošas meitenes minētais par to, kā iepriekšējā vakarā puiši to piedzirdījuši ar šampanieti. Ak, tie piektdienas vakari! 🙂

Konduktore ne tikai pārbauda biļetes, bet arī izdala “Pasažieru vilciens” klientu apmierinātības aptaujas anketas. Un uzdāvina pildspalvu 🙂 Gan bez “Pasažieru vilciena” logo. Anketa diezgan pamatīga – uz 8 lappusēm A4 formātā. Aizpildu pēc labākās sirdsapziņas.

Siguldā saprotu, ka meitenēm topā ir nelielas mugursomas. No trīs dažādām vietām pieceļas, lai izkāptu, trīs dažādas meitenes, un katrai no tām ir šāda neliela mugursoma.

Pamazām aust gaisma, bet debesis joprojām pelēkas. Ik pa brīdim var manīt arī pa kādai lietus lāsei, kas trāpījusi vilciena logā.

Izkāpjot Cēsīs, rīts jau pavisam atausis. Vieglītēm smidzina lietutiņš. Nosaku virzienu uz Gaujas ielu, un pārgājiens var sākties. Cēsnieki, kas sestdienas rītā jau ir ielās, ir ļoti steidzīgi. Iespējams, pie vainas lietus. Vaļņu ielu droši varētu pārdēvēt par Skaistuma ielu, jo ik pēc neliela gabaliņa pa kādai frizētavai vai skaistumkopšanas salonam.

Gaujas ielas TOP! veikalā lieku somā dažus banānus, kamēr man blakus divi vecāki kungi savu somu papildina ar “apinīša” un kāda pavisam dzidra dzēriena pudelēm, kā arī, šķiet, kartupeļu mīcāmo rīku.

Pie Cēsu 2.pamatskolas arī sestdienas rītā pulcējas jaunieši, bet liekas, ka tos iekšā vēl neviens nelaiž. Lietus mazliet pierimis, kad ceļš ved pāri Gaujai. Aiz upes trotuārs pazūd, un tālāk jāsoļo pa ceļa nomali. Drīz gan arī seko pagriešanās pa labi uz Pārgaujas ielu, un šķiet, ka intensīvā satiksme nu ir aiz muguras, bet izrādās, ka netālu esošais Rūcamavots ir populāra dzeramā ūdens ņemšanas vieta, un uz to arī sestdienas rītā dodas gana daudz cilvēku.

Avots ir gandrīz pašā Sarkano klinšu takas sākumā. Taka izskatās nesen labiekārtota, dēlīšu klājums gana svaigs. Ūdeni no avota cilvēki lej gan nelielos, dažu litru tilpuma traukos, gan manu arī vīru, kas stiepj palielu kannu. Tad jau ūdenim jābūt izcili labam. Sagaidu, kad kārtējais interesents ar pilnām kannām dodas prom no avota, lai nofotografētu šo vietu.

Rūcamavots

Tālāk taka ved gar Sarkanajām klintīm, kas bagātīgi izrotātas ar dažādiem uzrakstiem. Ar īpaši rūpīgu izpēti neaizraujos, bet vecākais ieraksts, ko pamanu, ir no 20.gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Aizdomājos par to, nez, kas cilvēkus pamudina šādās klintīs rakstīt savus vārdus. Savās gaitās esmu redzējis neskaitāmas klintis, bet ne reizi neesmu izjutis ne mazāko kārdinājumu tajās iešņāpt kādu uzrakstu.

Aiz klintīm taka turpinās jau pa meža ceļu. Uzmanīgi sekoju takas virzībai, izmantojot MAPS aplikāciju, jo maršruts kādā brīdī virzīsies nost no Sarkano klinšu takas – Lenčupes virzienā.

Mežs ir lietus izmērcēts un ar īpaši lielu krāsu dažādību neizceļas. Šur un tur var manīt pa kādai krāsainai lapai, tomēr izteikti dominē dažādu toņu brūnie un zaļie toņi. Pāri tam visam, protams, pelēkās debesis. Reizumis var manīt vai dzirdēt pa kādam putnam. Te kaut kur augstu kokā atskan dzeņa klauvējieni, te ceļmalas krūmājā ielaižas zīlīte.

Ceļš ved te pa taku, te gluži labi iekārtotu meža ceļu. Neilgi pirms Lenčupes gan jānogriežas pa kreisi uz aizaugušāku ceļu, kamēr labiekārtotais ceļš aizved pāri upei. Ceļa turpinājums ved kalnup, tad pamazām izlīdzinās. Lejā ik pa brīdim var manīt Lenčupi.

Šķērsojot Sveķupīti, kas vēlāk ietek Lenčupē, saprotu, ka šogad šai vietā esmu jau bijis, jo caurtekā, pa kuru šķērsojama upe, kopā ar Oskaru no Aktīvā tūrisma centra EŽI jūnija sākumā ierīkojām kontrolpunktu Swedbank darbinieku piedzīvojumu sacensībām.

Gar Sveķupīti pa dažādiem meža ceļiem jānokļūst atkal pie šosejas, pa kuru gan jāsoļo nebūs, jo maršruts aizved pāri šosejai Raiskuma ezera virzienā.

Tuvojoties ezeram, par sevi sāk atgādināt lietus. Ezers pārklāts ar vieglu lietus un miglas plīvuru. Netālu manāmi divi makšķernieki laivā. Nez, vai tie par labāko copei atzīst tieši lietaino laiku? Ezera krastā ir ērts soliņš, kam turpat blakus piestiprināts maiss atkritumiem, tā kā ir laba iespēja nobaudīt pusdienu banānu un skatu uz Raiskuma ezeru.

Raiskuma ezers

Lietus sāk līt jau intensīvāk. Ceļš tagad ved gar Raiskuma ezera krastu. Arī turpmāk ik pa brīdim manāmi ierīkoti soliņi komplektā ar atkritumu maisiem.

Kad nokļūts atkal pie šosejas, lietus turpina neatlaidīgi pārbaudīt ekipējuma ūdensnoturību. Netālajā laukā ganās vientuļa govs. Tik slapjā laikā gan tā droši vien dod tikai atšķaidītu pienu. Kad pa šoseju nosoļots neliels gabaliņš ziemeļaustrumu virzienā, atkal ir iespēja baudīt zemes ceļu, kad caur četrām lauku sētām atkal jānokļūst Cēsu apkārtnes mežos.

Ceļš izved pie neliela dīķa vai kā tamlīdzīga, kura krastā, spriežot pēc gaisā valdošā aromāta, atrodas ūdens attīrīšanas iekārtas vai kas tamlīdzīgs. Ceļš pamazām kļūst arvien labāks, līdz izved atpakaļ uz šosejas netālu no vietas, kur pārgājiena sākumā bija jānogriežas uz Sarkanajām klintīm.

Gājējiem paredzētā trotuāra asfalts uz tilta pār Gauju, šķiet, sirgst ar kādu vien asfaltam raksturīgu slimību, jo ir vienās pumpās. Vai, iespējams, te ir sastopama kāda tieši asfaltu mīloša kurmju suga.

Tūlīt aiz tilta atkal iespēja atstāt asfaltu aiz muguras, jo plānots izmest līkumu pa Cīrulīšu dabas takām. Pirmā no takām arī šķiet nesen ierīkota un ved uz Zvanu klinti. Tur arī taka beidzas, tā kā pēc klints apskates pa to pašu ceļu var soļot atpakaļ un tad turpināt kustību uz Cīrulīšu takām. Manāmi vēl dabas objektu apskates entuziasti, kas gan par pārvietošanās līdzekli izvēlējušies četrriteņu braucamrīkus.

Zvanu klints

Kad caur Žagarkalna kempingu sasniegts taku sākums, arī tur parādās tie paši entuziasti – kāds jauns pāris un ģimene ar bērnu. Pāris sparīgi aiztrauc visiem pa priekšu, ģimene, savukārt, lēnām seko nopakaļus

Dabas taka visnotaļ dubļaina un lapām piebirusi, Kur gadījies, kur ne, parādās brūns, spalvains, visnotaļ slapjš ceļabiedrs – suns, kam, kā vēlāk noskaidrojas, dots Roko vārds. Suns te skrien pa priekšu, te atpaliek. Nevar saprast, vai tas pieder kādai no entuziastu kompānijām, takas saimniekiem vai kādam citam.

Jaunais pāris ir sasnieguši kāpnes, kas ved augšup, un interesējas, vai jādodas turp, vai arī jāturpina ceļš pa taku. Galu galā viņi nolemj izpētīt, kurp ved kāpnes, un, kad no augšas atskan sauciens, ka tur ceļš turpinās, atliek vien sekot. Arī Roko neatpaliek, brīžiem aiztraukdams pavisam cieši gar kājām. Ar ziemas riepām gan tas nav aprīkots, jo kādā kāpņu laukumiņā tik tikko nobremzē pirms ir aizripojis lejup pa nogāzi..

Pa kāpnēm pamazām virzoties augšup, tiek nolemts ceļu turpināt Žagarkalna virzienā. Nu jau ir diezgan skaidrs, ka Roko ir pamanījies aizmukt no saviem saimniekiem, tā kā jāsāk arī domāt, ko ar suņuku iesākt. Netālu no Žagarkalna suns tiek notverts aiz kaklasiksnas, un izrādās, ka tur redzams gan suņa vārds, gan saimnieku telefona numurs. Divi zvani, un Līga no netālu esošā Ozolkalna jau brauc pēc sava suņa.

Kad Līga ierodas, Roko daudz nedomā un uzreiz iekārtojas mašīnas aizmugurējā sēdeklī, Līga saka, ka šādas pastaigas Roko nav nekāds jaunums un viņš pat sagaida, ka tam tiks braukts pakaļ. Nu nekādi nevarot izaudzināt.

Kad Roko nodots saimniecei, var turpināt ceļu atpakaļ iekšā Cēsīs. Lietus atkal pierimis, tomēr debesis šodien nolēmušas priecēt tikai ar pelēkajiem toņiem.

Cēsīs caur pils parku un apskatot pašu pili, nu jau tiek sekots vēlmei pēc karsta dzēriena. Pārgājiena oficiālā daļa noslēdzas “Vinetas un Allas kārumlādē” ar piparmētru tēju un karstiem vistas salātiem. Kad mierīgi pievarēts gan dzēriens, gan ēdiens, ārā arī jau satumsis.

Tiek izmantota iespēja uz Cēsu pili palūkoties arī tumsā, izstaigājot izgaismoto pils parku un blakus pilij esošo pilskalnu, bet tad jau laiks doties uz Cēsu dzelzceļa staciju un vienīgo vakara vilcienu Rīgas virzienā. Liela glāze karsta kakao stacijas Narvesen, un var kāpt vilcienā, kas caur tumsu aiztrauc uz Rīgu.

Vēl viens neliels pārgājiens Vidzemē noslēdzies.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s