12.01.2019. Sniegota pastaiga no Āraišiem līdz Cēsīm

Īsi pēc 8:00 izkāpju no vilciena Āraišu stacijā. Apkārtne klāta ar sniegu un vēl pavisam klusa, mierīga. Vilciens aiztrauc tālāk Valmieras virzienā. Šodien plānoju soļot no Āraišiem uz Cēsīm, iekļaujot maršrutā arī Rakšus un Sarkanās rakstu klintis, kuras man “izspruka”, kad Rakšu pusē biju pirms gandrīz diviem gadiem.

Pa sniegoto ceļu soļoju no stacijas uz Pleskavas šosejas pusi, jo nelielu gabaliņu būs jāpaiet gar to Rīgas virzienā. Noskaņojums lielisks, un pirmos pārgājiena metrus paveicu gluži vai lidojot. Pamazām kļūst gaišāks, debesis mākoņainas, tomēr manāmas arī koši zilas švīkas. Austrumu pusē debesis pamazām sārtojas. Oficiāli saule lec nedaudz pirms 9:00, kad ceru jau būt pie pirmajiem apskates objektiem.

Šoseja salīdzinoši mierīga, tomēr ik pa brīdim man jāiebēg nomales sniegā, lai pretimbraucējam nebūtu jāsatraucas par manis apbraukšanu. Drīz gan varu pārcelties uz mierīgākiem apvidiem un pa sniegotu ceļu iesoļoju Drabešu pusē.

Tā kā Āraišu ezerpilī gribu būt tik uz 9:00, pirmo loku liecu Āraišu vējdzirnavu virzienā. Ejot garām Drabešu muižas teritorijai, uzmetu aci arī tur manāmajām ēkām, tomēr nekas no redzētā šoreiz nevilina mani izmest mazu līkumu, tāpēc virzos tālāk uz dzirnavām.

Aiz Drabešu pamatskolas pļavā gadās objekts, kas gan liek man noiet no ceļa. Metāla konstrukcija ar uzrakstu “STARTS” šķiet ļoti atbilstoša mana pārgājiena sākumam, kā arī rītausmas iekrāsotās debesis ir pelnījušas iemūžināšanu foto.

Āraišu vējdzirnavas

Āraišu vējdzirnavas, protams, tik agri vēl ir slēgtas, tāpēc dokumentēju redzēto foto un soļoju tālāk. Debesis austrumos nu rotājas koši rozā toņos, kas spilgti kontrastē ar pārējo debesu atturīgi tumšo zilumu.

Aiz dzirnavām nogriežos pa ceļu, kas ved pa labi, un drīz tālumā jau manu nākamo mērķi – Āraišu Zviedru priedi, kuru, līdzīgi kā pirms kāda laika apskatīto Vaidavas Zviedru priedi, ar saknēm gaisā 18. gadsimta sākumā esot stādījis Zviedrijas karalis. Ainavā pavisam neiederīga liekas ceļa otrā pusē esošā elektrības apakšstacija (lai piedod man enerģētikas eksperti 😊 ), bet nākas ar to samierināties.

Āraišu Zviedru priede

Vietējie iedzīvotāji pamazām mostas, dažā mājā var manīt nelielu rosību. Izeju uz ceļa, kas savieno Drabešus ar Līviem, un nu gan dodos uz ezerpili. Tuvojoties iebrauktuvei Āraišu arheoloģiskā muzejparka teritorijā, manu, ka šovasar parks tiks pie jauna apmeklētāju centra. Šobrīd gan darbi tādi viegli ieziemoti. Redzu pie ieejas piebraucam kādu “bulku vāģi”, no kura izkāpj kāds puisis un dodas iekšā muzejparka teritorijā.

Drīz gan secinu, ka deviņos no rīta muzejparkam ir divi apmeklētāji un neviena darbinieka, jo kases ēka ir aizslēgta un tukša. Google bija minējusi, ka parks sāk strādāt no 9:00, bet te nu pārliecinos, ka Google ticēt nevar, jo atspoguļots ir darba laiks vasaras sezonā. Ziemas sezonā ezerpilī ātrāk par 10:00 neiekļūt.

Izpētu, ka ieejas maksa pieaugušajiem ir 2 eiro, bet nekur nemanu iespēju 2 eiro monētu ieslidināt kases ēkā. Zvanu uz numuru, kas norādīts Google, bet arī uz to stundu pirms darba laika neviens vēl neatbild. Nolemju, ka samaksāšu ar pēcapmaksu, un dodos apskatīt to muzejparka daļu, kas ir pieejama.

Putenis gan ir pamatīgi pastrādājis. Ja vietām šķiet, ka ej pa stabilu pamatu, tad dažus soļus tālāk jau seko kāpiens kupenā. Sākotnēji ieturu virzienu Livonijas ordeņa pils drupu virzienā, kur manu arī puisi, kas izkāpa no “bulku vāģa”. Puisis bruņots ar krietni jaudīgāku fotoaparātu, kā manējais, tātad šeit arī viesojas tūrista statusā. Sasveicināmies, kā arī secinām, ka nezinām, vai gaidīsim stundu, lai pieredzētu parka oficiālo atvēršanu apmeklētājiem. Man tas noteikti neder, jo stundas laikā jau varu būt vismaz piecus kilometrus prom no pils, kas kājāmgājējam nav mazsvarīgi. Nepajautāju gan puisim, vai arī viņš paļāvies uz Google piedāvāto informāciju. Viņš dodas ezerpils virzienā, bet es apmeklējumu sāku ar pilsdrupām, ezerpili atstājot saldajam ēdienam.

Livonijas ordeņa pils drupas

No pils gan palikuši tikai ārējo mūru fragmenti, un arī te putenis ir izklaidējies. Vietumis sniega gandrīz nemaz nav, citur iegrimstu sniegā ievērojami pāri potītei. Atmiņā gan ir fakts, ka iekšpagalmā šur un tur bija akmeņi, tāpēc ar lēkšošanu pa sniegu neaizraujos, jo putenis akmeņus tagad labi nomaskējis. Pamazām nokļūstu līdz mūrim vietā, kur redzama ezerpils ar Āraišu luterāņu baznīcu fonā. Āraišu ezers aizsalis, un uz tā var manīt pa kādam zemledus makšķerniekam. Kad esmu papriecājies par skatu, pa savu pēdu nospiedumiem dodos laukā no pilsdrupām.

Akmens un bronzas laikmeta mājokļu rekonstrukcijas Meitu salā manu domubiedru, šķiet, nav interesējušas, tāpēc esmu pirmais, kas svaigajā sniegā iemin pēdas to virzienā. Izmetu loku caur niedru, zaru un cita kokmateriālu būdiņām un nojumēm. Takas aizputinātas, tomēr lielākoties var noteikt, kur tās atrodas. Domāju par to, kā akmens laikmetā šādās būvēs pārlaida ziemu, jo tās nu nekādi neizskatās ļoti siltas. Spriežu, ka dažas jau nedaudz pamatīgākas ēkas ir bronzas laikmeta celtņu atveidojumi. Tām gan varētu uzticēties arī ziemā, papildinot tās ar labu apkuri 😊

Āraišu ezerpils

Kad loks pa Meitu salu izmests, uzņemu kursu uz Āraišu ezerpili. Jo tuvāk pilij, jo skaidrāks kļūst, ka tās apmeklējums šodien ies secen. Laipiņu, kas ved uz ezerpili, aizšķērso slēgti vārtiņi. Nebūtu jau grūti šķērsli apiet pa aizsalušo ezeru, tomēr nolemju atslēgu respektēt. Tad nu uzmetu gan savu, gan fotoaparāta aci pilij no vārtiņiem un dodos atpakaļ uz parka izeju. 9. un 10.gadsimta latgaļu apmetnes rekonstrukciju tuvāk aplūkošu kādā citā dienā.

Pie izejas joprojām stāv “bulku vāģis”, bet tā vadītāju nekur nemana. Puisi pamanu tik tad, kad jau atkal soļoju pa ceļu. Redzu, ka viņš parādās no pilsdrupām. Iespējams visu šo laiku tieši tur medījis labākos kadrus.

Pavisam neliels līkums, lai tuvāk apskatītu arī Āraišu luterāņu baznīcu. Muzejparku apmeklēju ar pēcapmaksu, tā kā grēki jāizsūdz 😊 Baznīca celta pirms gandrīz 800 gadiem un rītausmas apspīdēta klusa un cēla slejas manā priekšā. Baznīcas mieru gan ilgi netraucēju, griežos atpakaļ un uzsāku pārgājiena otro etapu – Āraiši – Rakši.

Soļojot prom no Āraišiem aizdomājos, ka nelielā apkārtnē ir vismaz trīs kapsētas – Vecie, Jaunie un Vanagu kapi. Tur, šķiet, varētu izlasīt visu apkārtnes vēsturi, bet kapsētu tūrisms šodien nav manā programmā, tā kā soļoju tālāk.

Nākamā doma ir par to, kā samaksāt par muzejparka apmeklējumu. Ceru, ka man atzvanīs no numura, kuru neveiksmīgi mēģināju sazvanīt īsi pēc 9:00. Ja nezvanīs, tad rakstīšu e-pastu. Sirdsapziņa neļauj to tā vienkārši atstāt. Pasmejos, ka varbūt vajadzēja divus eiro iemaksāt parka apmeklētājiem paredzētajās maksas tualetēs, bet neesmu drošs, ka tām ir tas pats apsaimniekotājs, tā kā tas nebūtu drošs risinājums.

Nonāku pie šosejas, kas aizved Cēsu virzienā, tad garām Cēsīm uz Valmieru. Te jau satiksme dzīvāka, nekā uz Pleskavas šosejas pirms stundas. Kāds puisis ar sportisku Subaru velta man skatienu, kurā ietverts, šķiet, itin viss, ko viņš domā par kājāmgājējiem. Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņaprāt, maigi izsakoties, saprātīgākais pārvietošanās veids ir ar auto. Subaru aizrūc tālāk, palaižu garām vēl virkni auto, un tad beidzot ieraugu iespēju šķērsot šoseju.

Aiz šosejas ceļš turpinās. Brauktuve ir tīrīta un ļoti plata, bet nevienu auto laikā, kamēr soļoju pa to, tā arī nemanu. Pēc kāda laika manā priekšā slejas SIA “8.CBR” asfaltbetona rūpnīca, kas gan šobrīd dus saldā ziemas miegā.

Aiz asfaltbetona rūpnīcas ceļš aizliecas kalnup, dodot man nelielu ieskatu tajā, ko šodien varu sagaidīt no Cēsu apkārtnes pauguriem. Kādā brīdī ceļmalā pamanu zīmes, kas liecina, ka tepat blakus ir bruņoto spēku poligons, kā arī atgādina, ka lodāšana pa šādu teritoriju var tikt atalgota ar SODU (sarkans uz dzeltena). Lai arī poligonā valda klusums, tā šķērsošana nav ne plānota, ne arī vajadzīga, tāpēc turpinu savu soļojumu te augšup, te lejup pa sniegoto ceļu.

Nākas secināt, ka MAPS.ME, kuru regulāri izmantoju, šoreiz demonstrēja pārlieku optimismu, jo vietā, kur ceļš (un mans plānotais maršruts) ved gar “Jaunrēzēm”, ir nepārprotama norāde, ka mani tur neviens nevēlas redzēt. Izmēģinu veiksmi, zvanot uz numuru, kas norādīts zem zīmes, bet “tālruņa aparāts, uz kuru zvanāt, ir izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”. Atpakaļ doties nav ne mazākās vēlēšanās, tāpēc soļoju vien tālāk ar nelielu līkumu, salīdzinot ar sākotnējo plānu.

Pie “Liepkalnu” mājām kāda vecāka sieviete tīra sniegu no iebraucamā ceļa. Novēlu labu rītu un veiksmi darbā. Sieviete pasmaida un atbild sveicienam. Lūk, pirmais šodien izvilinātais smaids! 😊 Noskaņojums uzlabojas, un es sparīgi soļoju tālāk.

Pēc mirkļa uz manu pusi brauc taksometrs. Vadītājs tajā gan ir viens, tā kā vai nu ir ceļā pēc klienta, vai dodas uz/no mājām. Kad izeju uz ceļa, kas savieno Ieriķus un Cēsis, man garām pabrauc atkritumu vedējs. Tie arī vienīgie divi transporta līdzekļi, ko pamanu šai posmā.

Ieskatoties telefonā, pamanu, ka man ir zvanīts no ezerpils. Zvanu, un šoreiz pils saimniece paceļ. Izstāstu savu stāstu un piedāvāju pēcapmaksu, par ko sieviete pasmejas, saka, ka pēdas esot gan redzējusi, pēcapmaksu nevajag un lai braucu vasarā, kad arī ezerpili varēs apskatīt. Redz, jau otrais smaids (gan neklātienē), un atkal pozitīvs lādiņš turpmākajam ceļam.

No Ieriķu-Cēsu ceļa puses palūkojos arī uz ceļu, pa kuru biju plānojis iet gar “Jaunrēzēm”. No šīs puses draudīgu brīdinājumu nav. Iespējams, ka tie parādās vēlāk.

Turpmākais ceļš gan atkal ved turp, kur norādīts strupceļš tiem, kas brauc ar auto, kā arī mazāka zīmīte, kas saka, ka šī ir privāta teritorija. Nav atļauts iebraukt ar motociklu un kvadriciklu, bet, tā kā pārvietojos kājām, tad mani šis ierobežojums neskar. Vēlos izpētīt ceļu, kas MAPS.ME attēlots pavisam dīvaini – kā labs ceļš, kura viducis ir izrauts no pārējā ceļa. Gribu redzēt dabā, vai visi šie ceļa gali satiekas, kā arī tas ir taisnākais ceļš uz Rakstu klintīm un Rakšiem.

Kad eju pa ceļu, sadzirdu, ka tuvējās “Saulīšu” mājās šņaukājas kāds kungs, kas iznācis pagalmā svaigu gaisu ieelpot, bet kungs nekādi nereaģē uz manu klātbūtni un nemēģina apturēt manu virzīšanos tālāk. Meža ceļu ieskauj apsnigušas priedes un egles. Mazā ziemas pasaka.

Paeju garām pagriezienam uz “Upmaļu” mājām un sāku jau lūkoties pēc labā pagrieziena, kam jāved mani uz Rakstu klintīm. Beidzot ieraugu gan zīmi, kas norāda, ka “Mežciemu” mājās nepiederošiem braukt nav ieteicams, kā arī pavecu, pret koku atstutētu zīmi, ka Rakstu klintis ir pēc trim kilometriem. Nogurusī zīme vārgi, ar pēdējiem spēkiem norāda uz pavisam baltu ceļu, kas aizvijas pa labi.

Laipni lūdzam ziemas pasakā

Ja iepriekšējais posms man likās pasakai līdzīgs, tad šis ir kas vēl labāks. Tikai sniegs un zvēru pēdu nospiedumi. Koku zari zem sniega svara vietām zemu noliekušies pār ceļu. Ir jāpietupstas, lai izlīstu tiem pa apakšu, kā arī jāuzmanās, lai nepiebirdinu pilnu apkakli ar sniegu. Pirms dodos šai sniega tunelī, apstājos, lai uzņemtu foto, kad izbiedēju kādu stirnu. Ja nebūtu tik steidzīgs un (stirnu izpratnē) skaļš, droši vien redzētu tās vēl, jo vietām pēdu nospiedumi ir pavisam svaigi. Šķiet, te arī bijusi ballīte, jo zeme izraibināta stirnu pēdu nospiedumiem visdažādākajos virzienos. Iespējams, es iztraucēju kādu vietējo deju konkursu.

Baudu burvīgo laiku un kluso, piesnigušo ceļu. Secinu, ka gali pilnīgi noteikti satiekas, jo vietās, kur MAPS.ME ceļš pēkšņi pazūd, dabā tas ir. Drīz nonāku jau uz lielāka ceļa pavisam netālu no Rakšiem. Te seko izšķiršanās, jo bultai līdzīga norāde, šķiet, iesaka uz klintīm doties slīpi augšup nost no šī ceļa, bet uz citas plāksnes ieteikts turpināt soļot pa šo ceļu. Šķiet, tieši bultai tika sekots pirms gandrīz diviem gadiem, kad viss, ko varēja apskatīt bija neliela sarkanas klints josla ar dažiem uzrakstiem, tāpēc šoreiz sekoju otrai norādei.

Pēc mirkļa ieraugu Rakšupi un pa labi divus klinšu atsegumus, kā arī informatīvu plāksnīti. Plāksnīte vēsta, ka klintis Rakšupes kreisajā krastā redzamas vairāk nekā 100 metru garumā, un es, protams, negatavojos samierināties ar diviem atsegumiem, kas redzami tepat pie ceļa. Gar Rakšupes krastu dodos iekšā mežā un nedaudz tālāk jau manu aiz kokiem vīdam krietni lielākas klintis. Secinu gan, ka labāk tās apskatīt no otra upes krasta, tāpēc dodos atpakaļ, pa nelielu tiltiņu šķērsoju Rakšupi un tad atkal dodos pretēji tās tecējumam. Upes krastā slejas liela, sarkana klints, kas gan izskatās nobrukusi, tomēr tas nemazina tās krāšņumu. Ir skaidrs, ka pirms diviem gadiem klintis bija apietas pa augšu. Nekas, nu šī kļūda ir novērsta.

Sarkanās rakstu klintis

Rakšu Zoo ir tepat un diezgan burtiski saožams jau pa gabalu. Nezinu, vai tur seskis dara alutiņu, bet aiz kalniņa dūmi kūp, radot nelielu smogu virs Rakšiem, jo vējš nesteidz dūmus izkliedēt. Auto stāvvietā stāv divas automašīnas. Šai laikā apmeklētāju interese ir salīdzinoši maza. Kad pieeju pie kases ēkas, arī tā izrādās slēgta, tomēr pēc mirkļa no ēzeļu aploku puses parādās meitene, kas atslēdz kasi un iekasē no manis piecus eiro par zoodārza apskati. Meitene piešķir man arī teritorijas plānu un pabrīdina, ka ēzeļus un kamieļus te barot nedrīkst. Eh, tātad pusdienas Rakšos man nav lemtas. Dienas trešais smaids izvilināts 😊 Izsalcis gan arī nejūtos, tā kā meitenes ieteikto Rakšu kafejnīcu apmeklēt neplānoju jebkurā gadījumā.

Daži zoo apmeklētāji šobrīd ir pie kamieļiem, bet es savu gājienu sāku ar lamām un alpakām. Tās, šķiet, ir ļoti iebarotas, jo, lai arī tām ir pašām sava barība, ieraugot mani rosāmies pie nožogojuma, tās viena pēc otras pamet savas pusdienas un nāk skatīties, ko nu es tām došu. Man gan nav, ko tām piedāvāt, toties tieku pie labām foto iespējām.

Lamas un alpakas

Gar lamu aplokiem virzos uz suvenīru bodes pusi, kur mani “uzrunā” četrkājainais teritorijas sargs. To gan uzreiz nomierina kāds vīrs, kas tai brīdī brauc garām, lai dotos pabarot kamieļus. Sunītis apklust, tomēr interesi par mani nezaudē un pieskata, ko darīšu tālāk. Kāds dikti spalvains āzis paslējies uz pakaļkājām pie nožogojuma un sveicina mani. Šķiet, sunītim nepatīk mana atbilde āzim, jo tas atkal ierejas.

Āzis

Ejot gar lamu aplokiem esmu sasniedzis arī lielāko ēku, kur atrodas kafejnīca. Ēkā iegriežos tikai uz īsu mirkli un ne gluži, lai paēstu. Šķiet, biju pirmais apmeklētājs, jo ēkas lievenis bija viegli klāts ar sniegu un nevienu pēdu nospiedumu tur nemanīju.

Tālākais ceļš ved pie kamieļiem. Kungs gan ir paveicis savu darbu, tāpēc lielākā daļa kamieļu ir iekštelpās un pusdieno. Tik viens ir iznācis ārā, bet aplokā, kura tuvumā man nepiekļūt. Aizsoļoju līdz vietai, kur kamieļu barotājs atstājis savu braucamo, un viens kuprains un spalvains biedrs nolemj palūkoties, kas es tāds un ko te daru. Tā kā kamieļus barot nedrīkst, saprotu, ka uz mani ļaunoties kamielis nevar, tāpēc tveru foto un eju tālāk.

Ziņkārīgs kamielis

Pie izejas no zoo pusdienas ietur arī divi dikti spalvaini ēzeļi. Tos netraucēju un nolemju ieturēt tējas pauzi netālajā velo novietnē. Krūzīte karstas tējas, un es esmu gatavs doties tālāk. Sākas trešais posms – Rakši-Cēsis.

Kamēr soļoju Cēsu virzienā, man garām pabrauc pāris potenciāli Rakšu zoo apmeklētāji, bet tad eju nost no lielā ceļa un virzos uz kempingu “Ozolkalns”, kur plānoju sasniegt Cīrulīšu dabas takas. Ceļš uz kempingu ir rotāts nesen iebrauktām auto sliedēm. Esmu drošs, ka sestdienā un tik lieliskā laikā Ozolkalnā čum un mudž slēpotāji, snovotāji un visādi citādi pa sniegu šļūcēji.

Kad kempings pavisam netālu, nogriežos pa kreisi uz nelielu, sasnigušu taciņu, kas ved Gaujas virzienā. Ceru iziet Gaujas krastā. Lai netrāpītu uz slēpošanas trasēm. Slēpju man nav, bet tieku arī pie savas atrakcijas, jo netālu no Gaujas taka strauji ved lejup uz nelielu strautiņu, kura otrā pusē atkal jārāpjas augšup. Tā kā īsti nevar saprast, ko slēpj sniegs, kā arī takas stāvums ir cienījams, izvēlos ne gluži to cēlāko, bet neapšaubāmi efektīvāko veidu, kā bez traumām sasniegt strautiņu un apstāties tā krastā, nevis ūdenī. Sēdus, atbalstoties uz rokām, šļūcu lejup strautiņa virzienā, tā veidojot savu kamaniņu trasi.

Kad strautiņš sasniegts, to pārvarēt jau ir nieks, un drīz esmu Ozolkalna pakājē. Kā jau biju domājis, aktīvās atpūtas cienītāju uz kalna netrūkst. Tagad tik jāmēģina atrast vecos Cīrulīšu kamaniņu un bobsleja trasi, kuras paliekas vēl šur un tur manāmas pie Ozolkalna.

Necilāko trases posmu atrodu visai drīz. Nesaprotu gan, kāpēc tieši tam pielikts objekta numurs un apraksts, ja abi pārējie posmi ir ievērojami iespaidīgāki. Šo posmu ignorēju un gar slēpošanas trases malu soļoju augšup, lai atrastu abus pārējos posmus. Klusi ceru, ka visi slēpotāji ir gana prasmīgi, lai noturētos trasē un nepaķertu līdzi gājēju tās malā.

Drīz kļūst skaidrs, ka posmu, kurā saglabājies arī vecais skaļrunis, šodien apskatīt nevarēšu, jo tas nu ir kļuvis par daļu no Ozolkalna slēpošanas trases. Tieši pār veco bobsleja trasi izveidots sniega pampaks, kur slēpotājiem palēkāt. Aiz tā manu arī veco skaļruni, bet negatavojos skriet pāri trasei, kurā mudž no slēpotājiem. Tas nebūtu veselīgi trasei un potenciāli arī man.

Vecā kamaniņu un bobsleja trase

Tad nu atliek trešais bobsleja trases posms, kas ir tepat pie slēpošanas trases. Aizeju līdz vienam virāžas galam un lecu iekšā, lai izstaigātu šo vēstures liecību. Arī šeit citus pēdu nospiedumus nemana. Šodien visus interesē slēpošana, nevis veca betona konstrukcija.

Kad bobsleja trase aplūkota, dodos mežā, kur norādes aicina doties uz Līgavas alu. Dažus pēdu nospiedumus te var manīt, tā kā arī Cīrulīšu dabas takām ir vismaz daži apmeklētāji. Pie Līgavas alas gan atkal esmu pirmais, kas brien sniegu, bet tad, kad dodos jau atpakaļ no alas, no meža parādās kāds puisis, kas arī šķiet ieinteresēts dabas takās, nevis slēpošanā.

Tā kā pirms diviem mēnešiem, kad soļoju pa Cēsu apkārtni, Cīrulīšu takās gāju pa augšu, esmu nolēmis šoreiz iziet takas pa leju – gar Dzidravotu un Spoguļu klintīm. Pie Dzidravota neliela krūzīte aicina to izmantot, lai pasmeltu un nobaudītu avota ūdeni, tomēr auksts ūdens nav tas, ko šobrīd kāroju. Eju tālāk gar vecupi, kuras krastu rotā Spoguļu klintis. Kamēr lejā baudu skatus ar klintīm, var dzirdēt, ka ik pa brīdim kāds aizsoļo pa taku kas ved virs klintīm. Kāda sieviete krievu valodā nosaka, cik skaisti izskatās upīte lejā, un aicina savu pastaigas biedru palūkoties lejup.

Spoguļu klintis

Kad Cīrulīšu dabas takas izstaigātas, gar kempingu Žagarkalns eju Zvanu klinti lūkoties. Tā gan redzēta pirms diviem mēnešiem, bet toreiz nebija tāda balta ziema, tā kā apmeklējumu noteikti ir vērts atkārtot. Nesen izbūvētā laipa uz klinti ir klāta ar sniegu, kā arī apmeklētāju pēdu nospiedumiem. Brīdī, kad dodos uz klinti, citus interesentus gan nemanu. Pie Zvanu klints notraucu sniegu no tur esošā soliņa, un seko mana otrā karstas tējas pauze.

Vairs atliek tikai finiša taisne – soļojums pa Gaujas ielu kalnup, iekšā Cēsīs. Pateicoties sniegam, ko gan vietējie ir cītīgi tīrījuši (visu cieņu) šoreiz nav slidens ne asfalts, ne bruģis. Pēc vairāk kā 20 kilometriem pa sniega putru mans solis ir krietni saguris, salīdzinot ar to, kādu demonstrēju pie Āraišu stacijas, tomēr raiti tieku uz priekšu.

Savā finiša taisnē esmu iekļāvis arī Cēsu pili, kuras vecākajā daļā notiek rekonstrukcijas darbi, tā ierobežojot tās apskati. Pils parka dīķis ir aizsalis, un bērneļi uz tā būvē sniegavīrus.

Meitene, kas tirgo pils ieejas biļetes, apvaicājas, no kurienes esmu. Saku, ka no Rīgas, bet šodien nāku no Āraišiem, un ļauju meitenei izvēlēties, kas viņai vairāk der. Šķiet, tieši Āraiši bija viņas izvēle. Piesaku, lai tik noteikti atzīmē, ka atnācu  kājām 😊 Ta-dā – dienas ceturtais smaids 😊 Vienojamies par komplekso biļeti, jo vēlos uzkāpt gan vecajā, gan jaunajā tornī. Uzreiz atzīstu, ka muzejā šoreiz negatavojos ilgi uzturēties, ja vien pēdējā laikā nav parādījies kas jauns, jo muzejs salīdzinoši nesen ir jau apmeklēts.

Kāds puisis pasniedz man lukturi ar sveci un instruē, kur doties, – vispirms tornis, tad svece atpakaļ viņam, tad pils dārzs, kam seko jaunā pils.

Vecajā pils tornī iekļūstu nelielā sastrēgumā, kad pāris, kas pa šaurajām kāpnēm kāpj man pa priekšu, pie katra loga apstājas, lai nofotografētu skatu aiz tā. Pacietību, tikai pacietību – pie sevis nodomāju. Kad torņa augša sasniegta, apstaigāju visus torņa logus, dokumentēju tos skatus, kas liekas ievērības cienīgi un drīz jau kāpju atkal lejup.

Pils dārzā bez manis ir tikai trīs sievietes, un pēc brīža mums pievienojas lapsa. Jā, lapsa, kas nolēmusi iziet pastaigā pa pils aizsarggrāvi. Tā nu pievērš gan sieviešu uzmanību, gan arī rada satraukumu grupā, kas seko mums. Pat vīrs, kas dala lukturus ar svecēm, izskrējis paskatīties uz zvēru. Lapsas aste gan izskatās pavisam necila. Iespējams, kāds to paplucinājis. Zvērs aizskrien savās darīšanās, bet uz dodos uz Jaunās pils torni, kurā plīvo Latvijas karogs.

Cēsu Viduslaiku pils

Kā jau biju plānojis, muzeja stāvos ilgi neuzkavējos un mērķtiecīgi dodos uz torni. Brīdī, kad speru soli uz torņa jumta, esmu vienīgais apmeklētājs, līdz ar to mierīgi varu palūkoties uz Cēsīm no augšas un iemūžināt skatus, kurus vēlos. Tad tikpat raiti un mērķtiecīgi dodos uz izeju. Pirms pametu pili, atļaujos arī nelielu izvirtību – XL izmēra glāzi karstas šokolādes. Jūtos to pelnījis 😊 Arī telefons jāpabaro no līdzņemtā akumulatora, jo dikti sūdzas, ka ir pavisam izsalcis un tik tikko velk dzīvību.

Uzņēmis karsta dzēriena lādiņu un pieslēdzis telefonu pie “barības vada”, atvados no pils darbiniekiem. Nu jau finišs gluži vai ar roku aizsniedzams. Izmetu loku caur Maija parku, kurā gan šādā ziemā nav ne miņas no gulbjiem vai ziediem. Arī dīķis, protams, aizsalis. Tikai cīņa ar kentauru nerimst (tēlnieka Kārļa Jansona darbs). Palaižu garām divas kamaniņu ekipāžas, kur vecāki savas atvases velk pils virzienā, un dodos tālāk.

Vienības laukumu joprojām rotā svētku egle. Iespējams, tā gaida Veco Jauno gadu. No Vienības laukuma taisnā ceļā soļoju uz Cēsu autoostu, kur, izrādās, autobuss Rīgas virzienā gaidāms jau pēc pusstundas – 15:00. Apturu Endomondo un dokumentēju pasākuma noslēgumu. Ja ticam Endomondo, noieti nepilni 30 kilometri.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s