Agrā sestdienas rītā dodos uz 4. trolejbusa galapunktu Ziepniekkalnā. Agrs gan ir visai nosacīti, jo pulkstenis jau rāda krietni pāri sešiem no rīta. Esmu noskatījis trolejbusu pulksten 6:55. Varētu izvēlēties arī kādu no pieturām, kas ir man tuvāk par galapunktu, bet esmu nolēmis izmantot iespēju un pieveikt 4. trolejbusa maršrutu pilnā tā garumā – no Ziepniekkalna līdz Juglai.
Ar abu roku pirkstiem ir par maz, lai saskaitītu pasažierus, kas gaida tieši to pašu trolejbusu, ko esmu izvēlējies es. Daudz “cīruļu”, kas jau pirms saullēkta dodas savās darīšanās. Ceļā no Ziepniekkalna līdz Juglai līdzbraucēju sastāvs, protams, mainās. Lielākoties manāmi vecāka gadagājuma cilvēki. Daži jaunieši, iespējams, atgūstas no piektdienas vakara ballītes, un to izskats ir Halovīna cienīgs. Šķiet, ka esmu vienīgais, kas iztur visu ceļu no viena galapunkta līdz otram, jo puisis, kas Juglā izkāpj vienlaikus ar mani, iekāpa kaut kur pa ceļam.
Brauciens ir ildzis stundu, un debesis jau ir visai gaišas. Saule gan paslēpusies aiz mākoņiem, un, iespējams, parādīsies vien pēcpusdienā. Turpat līdzās trolejbusam izvelku no somas fotoaparātu, tad ceļu somu plecos un, izveidojis saikni starp manu pulsometru un satelītiem kaut kur augstu virs galvas, sāku soļojumu pa Murjāņu ielu.
Šis Murjāņu ielas posms vēl gaida, kad tas tiks pie gājēju ietvēm, tāpēc soļoju pa brauktuves malu. Apkārtnes iedzīvotāju auto atpūšas ielas pretējā pusē esošajās garāžās, un iela ir klusa. Garāžām seko mazdārziņu stūrītis, kas atrodas tik daudz zemāk par ielas līmeni, ka lietainākās vasarās dārziņos, iespējams, var ierīkot rīsa laukus vai audzēt kādas ūdensaugu kultūras.
Sasniedzis vietu, kur top dzīvojamo namu kvartāls “Ezerjugla”, tieku arī pie trotuāriem, kas šai posmā, iespējams, izveidoti tieši par godu topošajam projektam. “Ezerjuglā” kāds vīrs spilgtā, atstarojošā tērpā jau apstaigā būvobjektu un gatavojas darba dienai.
Pagriežos pa labi uz zemes ceļu un gar daudzdzīvokļu ēku pagalmiem dodos uz Lorupes ielas pusi. Te mani sveic kaiju balsis un vietējie kaķi, kas jau izgājuši rīta pastaigās. Viens minka apsēdies zālājā un vienaldzīgi noskatās, kā soļoju tam garām.
Lorupes iela gan ir ar nelielu reljefu, tomēr tas ne tuvu nelīdzinās tās upes krastiem, par godu kurai iela nosaukta. Pasmaidīt liek mobila samteņu dobe, kas novietota ielas malā līdzās bērnu laukumam. Ziediem rotāta gan pati ķerra, kas kalpo par puķu dobi, gan tajā dēstītās samtenes vēl saglabājušas savu ziedošo rotu.
Nedaudz pa labi, uz rietumiem no manis atrodas Rīgas Stila un modes profesionālās vidusskolas stadions, kurā pirms dažiem gadiem vecākais dēls cīnījās Latvijas čempionātā regbijā. Uz austrumiem, patvēries aiz krastmalas kokiem, vīd Juglas ezers.
Pa Lorupes ielu izeju uz Mazās Juglas ielas. Man garām pabrauc konteineru vedējs, kam viens konteiners “mugurā”, otrs piekabē. Aizšūpojies pāri “guļošajam policistam”, smagais auto nozūd tur, kur iela aizvijas mežā. Ceļazīmes liecina, ka iela beidzas strupceļā, tāpēc paredzu, ka vēl tikšos ar šo konteineru vedēju, ja vien tas nepaslēpsies mežā.
Ejot tālāk, manu uzmanību piesaista sarkanīga haizivs. Haizivs figūra, kuras sānus rotā šīs vietas adrese krievu valodā – “Smilškalnu – 2” – ir piestiprināta pie kādas ēkas sienas. Pieeju nedaudz tuvāk, lai notvertu kadru ar plēsēju.
Pa labi no manis plešas Juglas mežs, un, turpinot pārgājienu, arvien mazāk apbūves ir arī Mazās Juglas ielas kreisajā pusē. Dzīvojamās mājas te vēl top. Tā kāds iesirms kungs klusi vēro jaunbūves pamatus, kamēr manu skatienu piesaista cienījama vecuma auto, kas arī atrodas šī būvobjekta teritorijā.
Nu jau meži pārņem arī Mazās Juglas ielas kreiso pusi. Mana nākamā pietura ir viena no vairākām Juglas ezera apkārtnes muižām, kas vēl saglabājušās, – Zēlustes muiža. Kad iela ievijusies mežā, ieraugu arī iepriekš manīto konteineru vedēju, kas jau apgriezies braukšanai pretējā virzienā un apstājies ielas malā. Kravas auto vadītājs, šķiet, pa radio apspriežas ar citiem saviem kolēģiem, kuru balsis labi dzirdamas arī ārpus auto kabīnes.
Mazā Juglas iela met līkumu, un, to pieveicis, ielas galā es ieraugu Zēlustes muižas vārtus, aiz kuriem slejas varena koka stāvs, un otrpus muižas sētai esošo skatu torni. Kad sasniedzu vārtus, secinu, ka tie ir aizvērti. Par vienu no sakoptākajām un elegantākajām muižiņām Rīgā dēvēto Zēlustes muižu būs jāapskata kādā citā reizē. Katrā ziņā 8:30 sestdienas rītā man jāpaliek otrpus vārtiem. Ezerprieks man šodien iet secen. Te esošajā autostāvvietā atrodas vientuļš auto, kurā kāds guļ vadītāja sēdeklī, cepurē tērpto galvu atspiedis pret durvju stiklu. Iespējams, tas ir kāds Zēlustes muižas apmeklētājs, kas pacietīgi gaida, kad muižas vārti atvērsies.
Pagriežos par 180 grādiem un soļoju atpakaļ pa Mazo Juglas ielu. Iedams vēroju, pa kuru ceļu varu doties iekšā Juglas mežā, jo šobrīd man jārod ceļu apkārt Juglas ezera dienvidu galam. Paredzams, ka lielākoties tas būs ielu un šosejas posms, bet vispirms man jāšķērso mežu. Dažiem ceļiem priekšā vārti un paziņojumi, ka tālāk ir privātīpašums, kurā nelūgti viesi nav gaidīti. Kad jau atkal redzu pazīstamo konteinervedēju, nedaudz pirms tā beidzot ieraugu arī meklēto meža ceļu, griežos pa kreisi un ienirstu Juglas mežā.
Vērojot apkārtni, secinu, ka mežā notiek kopšanas cirte. Lielie koki joprojām neskarti slejas debesīs, bet dažādi sīkāki koki un kociņi ir zuduši. Iespējams, ka konteineri te atvesti, lai savāktu iegūto materiālu. Meža tīrīšana ir atkailinājusi ne tikai meža pamatni, bet arī dažādus meža apmeklētāju atstātus nesmukumus, piemēram, auto riepas.
Kaut kur dziļāk mežā dzirdams motora troksnis, un drīz es pamanu pašu trokšņotāju. Ar trimmeri bruņots vīrs meža dziļumā, šķiet, ir atradis vēl ko nogriežamu. Brīdinājumu par to, ka te notiek meža darbi un iet un braukt aizliegts, ieraugu vien tad, kad esmu izgājis cauri darbu zonai. Iespējams, ka līdzīga A4 lapa bija piestiprināta arī kaut kur Mazās Juglas ielas pusē, bet es esmu bijis nevērīgs.
No Juglas meža iznāku Biķernieku ielas galā, kur sastopas Rīgas pilsēta un Ropažu novads. Soļodams pa ceļa nomali šķērsoju Piķurgu – upi, kas sākas Salaspils pagastā pie Piķurgām un ietek Juglas ezera Brekšu kaktā. Piķurgai ir arī virkne citu nosaukumu, no kuriem neglaimojošākais ir Smerdele. Kad stāvu virs caurtekas un veros uz upi, netieku gudrs, kāpēc kāds tai piešķīris tādu nosaukumu. Labāk paliksim pie Piķurgas.
Kad Piķurga jau aiz muguras, ieraugu nelielu pastkastīšu plantāciju otrpus Biķernieku ielai. Šķiet, ka kaut kur dziļāk mežā atrodas kāds vasarnīcu un/vai mazdārziņu kvartāls, kam piešķirta adrese Biķernieku ielā 179, papildinot to ar korpusu numuriem
Nākamā manā maršrutā ir Brekšu muiža. Ņemot vērā pieredzi ar Zēlustes muižu, rēķinos, ka piekļuve muižai var būt ierobežota, bet pirms pārgājiena esmu atzīmējis vien muižas atrašanās vietu, tāpēc esmu gatavs dažādiem pavērsieniem.
Kad tuvojos Brekšu muižas parkam, jau redzu, ka to ieskauj sēta un nepiederošām personām teritorijā ieiet aizliegts. Novembris ir lieliski piemērots šādu objektu apskatei no lielāka attāluma, jo muižas ēku neaizsedz koku lapotnes, vien to stumbri un kailie zari. Parka dziļumā redzu muižas kungu ēkas sienas, virs ēkas galvenās ieejas slejas tornis.
Aizgājis līdz autobusu pieturai “Brekši”, kur pulciņš ļaužu gaida 16. autobusu, sasniedzu muižas ieejas vārtus, kas arī, protams, slēgti, bet aiz tiem iespējams vēl labāk apskatīt muižas ēku. Jau 17. gadsimta zviedru kartēs šai vietā atzīmēta muižiņa, tomēr tiek lēsts, kad šodien skatāmā ēka celta 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā. No 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem līdz 2001. gadam ēkā darbojušās skolas, bet tad skolēnu trūkuma dēļ skola (tolaik saukta par Rīgas Brekšu pamatskolu) slēgta, skolas ēka pamesta. 2008. gada pavasarī ēku postījis ugunsgrēks, tā atzīta par bīstamu un norobežota ar žogu. Skatoties uz grafiti izraibinātajām ēkas sienām, spriežu, ka gribētāji, protams, atrod ceļus, kā piekļūt ēkai.
Aplūkojis pamazām brūkošo Brekšu muižu, turpinu ceļu uz priekšu gar Biķernieku ielu. Pie 208. nama vārtiem piestiprināta brīdinājuma zīme par tiešām niknu suni. Attēls ir ļoti pārliecinošs, bet pašu īpašuma sargu, kam par godu plāksnīte pielikta, nekur nemanu. Iespējams, tas kaut kur iekštelpās asina savus zobus.
Mākslinieciski noformēta ir autobusu pietura “Bebrenes iela”. Jau tuvojoties tai, pamanu koši sarkanu sirdi uz pieturas gala sienas. Šķiet, ka sirdis straujāk pukst arī puisim un meitenei, kas gleznoti pieturas nojumes iekšpusē. Abu jauniešu skatieni sastapušies pāri ielai. Vasarīgā aina pieturā patīkami izceļas rudenīgā novembra dienā.
Ceļa turpinājumā skatienu piesaista ne tikai mākslas darbi. Jau 17 gadi pagājuši kopš 2005. gada pašvaldību vēlēšanām, bet “Tautas Saskaņas Partijas” reklāma (kas nu no tās palicis) nemainīgi rotā kādu mazu, no ķieģeļiem celtu būvi. Reklāma aicina nesēdēt mājās un 12. martā balsot par Jāni Jurkānu.
Aiz Biķernieku ielas 242. nama griežos pa kreisi, lai sasniegtu Brekšu ielu. Esmu izpētījis, ka pa to un dažām takām man ir labas izredzes sasniegt vēl vienu muižu pie Juglas ezera – Juglas muižu.
Aizsoļojis pa Brekšu ielu līdz tās galam, ievēroju taku, kas ved Juglas muižas virzienā, bet nolemju vispirms izmantot iespēju iziet Juglas ezera krastā. Gar sētu, kas bagātīgi un krāšņi apgleznota ar grafiti, nokļūstu pie pašas ūdens malas Brekšu kaktā. Mirkli apsveru iespēju doties tālāk gar pašu ezeru, tomēr lemju, ka iepriekš manītā taka būs piemērotāka ceļa turpinājumam, jo man pieejamajās kartēs ceļš gar ezera krastu atduras kāda īpašuma sētā.
Kad soļoju atpakaļ gar grafiti sienu, ieraugu izrakņātu zemi un tajā iedurtu lāpstu. Kāds tik smagi strādājis, ka lāpstas rokturis ir salūzis. Nez, kas ir aprakts te netālu no ezera? Rakums nav gluži pirmā svaiguma, tomēr, šķiet, tapis šoruden vai, iespējams, vasarā, jo nav paguvis apaugt ar augiem, kas zaļo tam visapkārt.
Atgriežos laukumā Brekšu ielas galā un dodos uz jau noskatīto taku, pa kuru, metot loku starp Nautrēnu ielas ēkām, veiksmīgi nokļūstu līdz koka namam, kura ieeju rotā kolonnas, — kādreizējai Juglas muižai. Nu, labi, gluži līdz ēkai nenokļūstu, jo to iejož sēta. Nožogojums ir tuvu pašai muižas ēkai, tāpēc pieskarties tai ir liegts, bet apskatīt ēku var ļoti labi.
Klasicisma stilā celtā Juglas muižas ēka varētu būt tapusi 18. gadsimta beigās. 1859. gadā Juglas muižas īpašumos ierīkota papīrfabrika, kas, vairākkārt atjaunota un paplašināta, savu darbu turpināja līdz pat 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Kādreizējo muižas dzīvojamo ēku šobrīd no trim pusēm ielenkusi bijušās Juglas papīrfabrikas teritorija.
Pa Nautrēnu ielu aizsoļoju līdz ceļu krustojumam, kurā Biķernieku iela pārvēršas par reģionālo autoceļu P2 Juglas papīrfabrikas ciemats — Upesciems, un uz brīdi atstāju Rīgu aiz muguras. Turoties iespējami tālāk no brauktuves, raiti soļoju uz priekšu. Ik pa brīdim garām aiztrauc kāds auto. Iespējamās apdzīšanas, kad auto var pēkšņi iznirt blakus, parādoties no aizmugures, liek būt īpaši modram.
Šķērsoju Mazo Juglu, izgājis uz autoceļa A4 Baltezers – Saulkalne, dodos pāri arī tās lielajai māsai Lielajai Juglai. Uz tiltiem pār abām upēm ir nodalītas gājēju ietves, tāpēc varu mierīgi pastāvēt uz viena un otra tilta un apskatīt upes, kas te rāmi plūst, lai pirms ietekas Juglas ezerā sastaptos, izveidojot Juglas upi.
Pa autoceļu A4 aizsoļojis līdz Ziedu ielai, griežos nost no šosejas un dodos iekšā Berģos, kas sveic ar milzīgu ciemata “Berģu skati. Lakeside Club” reklāmas plakātu. Reklamētie zemes gabali ēku būvniecībai atrodas Mašēnu ezera krastā.
Reklāmas plakātam pretējā Ziedu ielas pusē slejas pārtikas veikaliņa ēka, kas gan, šķiet, jau labu laiku ir slēgta apmeklētajiem. Durvis ir aizslēgtas, logs aizvilkts ar žalūziju, un “Pepsi” izkārtne virs ieejas ir pieredzējusi labākus laikus.
Soļojot pa Ziedu, Karpu un Pērses ielām, dodos cauri Berģiem. Asfalts drīz pazūd, bet ceļa malās var manīt topošas un nesen tapušas dzīvojamās ēkas. Daža no tām droši varētu pretendēt uz muižiņas statusu.
Kad nokļūstu Pērses un Lietus ielu krustojumā, ieraugu, ka Lietus ielu klāj bruģis. Te nonāku līdzās vēl vienam “Berģu skatu” ciematam, kam tā attīstītāji piedēvē mazliet šveicisku noskaņu. Jaunā apbūve paceļas starp Lietus ielu un Mašēnu ezeru. Iekļūšana ciematā pieejama tikai piederošām personām.
Eju tālāk, un smalkie “Berģu skati” paliek man aiz muguras, tāpat arī bruģētā Lietus iela. Asfaltu nomaina zemes ceļš, un es meklēju, kur varētu būt atrodams kartēs pamanītais dižkoks – Kaltiņu ozols. Paejot garām ēkai, kas, spriežot pēc viegla aromāta, kas uzvēdī gaisā, varētu sevī slēpt notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, ieraugu meklēto ozolu, kas stiepj debesīs savus zarus.
Kaltiņu ozols esot Rīgas resnākais dižozols, trīs gadsimtus senā dižkoka apkārtmērs tuvojas 7 metru atzīmei. Ozols atrodas otrpus valnim, kas te uzbērts, būvējot kanalizācijas ūdeņu attīrīšanas iekārtas. Kāpju augšā valnī, lai tuvāk apskatītu dižozolu.
Kaltiņu ozols atrodas ieplakā starp vaļņiem, kas tikuši radīti notekūdeņu savaldīšanai attīrīšanas iekārtu avārijas gadījumā, lai tie nenokļūtu Juglas ezerā. Koka apkārtne klāta sīkiem kociņiem un krūmiņiem. Ozolam līdzās mētājas arī viens no tā varenajiem zariem, tā apliecinot, ka ozolu vectētiņa mūžs bijis visai grūts.
Nokāpis lejā no vaļņa, ceļu turpinu pa meža ceļu, kas kartēs dēvēts par Mazo Berģu ielu. Aiz kokiem jau redzu pavīdam Juglas ezera ūdeņus un pēc mirkļa stāvu niedrēm apaugušā ezera krastā. Turpmāko pārgājiena posmu līdz pat Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam plānoju veikt iespējami tuvu ezeram, un jau pašā ceļa sākumā mani pārsteidz neliela ezera krasta promenāde, kas pēkšņi sākas (vai beidzas) manā priekšā un kādu gabalu ved paralēli ezera krastam.
Promenāde, kas vietām aprīkota arī ar soliņiem, šķiet, ir piemiņa no reiz šeit plānotā ciemata “Gadalaiki” un bijusi paredzēta jauno ēku pasargāšanai no plūdiem. 130 miljonus eiro vērtajā projektā bija plānots uzbūvēt daudzdzīvokļu un rindu mājas, kā arī privātmājas. Ciemata būvniecība sākta pirms 15 gadiem, bet drīz apturēta. Protestējuši Berģu iedzīvotāji, un fakts, ka būvniecība sākta applūstošās teritorijās, projektam nav nācis par labu. Juglas ezera apmeklētāju apgleznotos divu ēku pamatus joprojām var šeit skatīt. Soliņi ir populāri atpūtnieku vidū, arī šobrīd viens no tiem aizņemts.
Sasniedzis promenādes beigas, iznāku uz Uguns ielas līdzās vairākām privātmājām. Spriežot pēc uzrakstiem “DRIFT POLIZEI” uz auto sāniem, te mitinās autosporta entuziasti, kuru vadītie auto reti pārvietojas taisnā līnijā. Pagājis garām šīm ēkām, meklēju iespēju atkal atgriezties Juglas ezera krastā un, atradis vajadzīgo taku, drīz atkal stāvu vietā, kur viļņojas ezera ūdeņi.
Vējš atskrien pāri ezeram un kārtīgi sapurina mani. Viļņos šūpojas meža pīļu bariņi, kurus itin nemaz netraucē vientuļa gājēja parādīšanās krastā. Gar pašu krasta līniju ezers izklājis nelielu niedru paklāju. Pagriežos uz ziemeļiem un gar ūdens malu turpinu savu pārgājienu.
Ezeram tuvākās dzīvojamās mājas te atrodas augstāk krasta kāpās. Kādam no namiem ir tik pamatīgs tornis, ka sākotnēji šķiet, ka caur krastmalas kokiem redzu vietējo baznīcu, tomēr tā drīzāk ir lepna dzīvojamā māja, kas, spriežot pēc gadskaitļa uz tās sienas, celta 1993. gadā.
Ūdens malu apkārtnes iedzīvotāji un viesi izmanto atpūtai. Te var atrast gan šūpoles, gan soliņu, kas darināts no ezera izskalotiem kokiem. Vietām redzamas krastā izvilktas laivas. Ūdens malai tuvākā krasta josla klāta ar zaļu zāli. Nedaudz augstāk aug priedes. Kad soļoju garām vienai no priežu audzēm, pamanu vējā planējam putnu bariņu. Tie brīžiem ļauj vējam tos nest, brīžiem sparīgi triecas pretī vēja brāzmām. Krastmalā sastopu kādu pāri, kas pastaigājas ar suni. Ieraudzījuši mani tuvojamies, tie suni pievelk tuvāk. Soļojot garām, sveicinu tos, un man atbild gan cilvēki, gan to suns.
Manot, ka esmu jau pavisam tuvu Brīvdabas muzejam, lūkoju, kur ir iespējas kāpt augstāk krastā. Šur un tur var redzēt pa kādai taciņai augšup kāpā, bet no lejas nevaru saskatīt, vai takas galā iela, vai kāda piemājas dārzs. Tā soļodams, paeju garām sētai bez norādēm. Taka gar ezeru joprojām turpinās, un man kļūst interesanti, cik tālu tā mani aizvedīs, pirms es atduršos muzeja sētā.
Kad lapām klātā taka nogādā mani pie diviem krāsainiem stabiņiem, nojaušu, ka esmu sasniedzis Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja īpašumus. Kādam ļoti nepatīk muzeja teritorijas apzīmējumi, jo mazā, pelēki krāsotā plāksnīte, kas apzīmē muzeja teritorijas robežu, ir saskrāpēta un salasāma vien tiem, kuri nojauš, kas rakstīts uz tās. Nedaudz tālāk krietni augstāks, dzelteni krāsots stabiņš, uz kura ir bijusi kāda norāde, bet nu tā zudusi.
Iepriekš sarunā ar muzeju jau esmu noskaidrojis, ka oficiālās ieejas ir vien no ziemeļu, ziemeļrietumu puses, bet doties atpakaļ, kāpt kāpās un meklēt īsto taciņu apkārt muzejam, kad esmu jau faktiski nonācis tā teritorijā, īsti nekāroju. Pārskatu “Mobilly” katalogu, lai noskaidrotu, vai ieejas biļeti iespējams iegādāties attālināti. Starp dažādiem muzejiem, kuru biļetes pieejamas “Mobilly”, Brīvdabas muzeju neatrodu.
Zvanu uz muzeja kasi, lai vienotos par sadarbības noteikumiem. Kad kasiere paceļ klausuli, ziņoju, ka neapbruņots un biļeti iegādāties gribošs cilvēks ir ienācis muzeja teritorijā no dienvidu puses. Uz jautājumu, vai man doties tagad uz kasi, lai iegādātos biļeti, vai drīkstu izstaigāt teritoriju un biļeti iegādāties, ejot ārā no muzeja, saņemu piekrišanu atliktajam maksājumam.
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs drīz svinēs savu simtgadi. Lēmums par muzeja izveidi pieņemts 1924. gadā, un pastāvēšanas laikā Brīvdabas muzejs savā teritorijā apkopojis nu jau vairāk nekā 100 dažādu celtniecības objektu, kas apmeklētājiem stāsta par zemnieku dzīvi Latvijas laukos no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Oficiāli Brīvdabas muzejs atklāts 1932. gadā, kad tā teritorijā jau bijusi atainota Vidzemes sēta ar sešām celtnēm.
Kad man ceļš muzeja apmeklējumam atvērts, sāku lūkoties apkārt un secinu, ka esmu nonācis Latgales ciemā. Tuvākais objekts, ar ko tad arī sāku muzeju apciemojumu, ir 1815. gadā celtā katoļu baznīca, kas uz muzeju atceļojusi no Rudzātiem. Līdzās baznīcai uzsliets rekonstruēts zvanu tornis. Dodos dziļāk Latgales ciemā un apciemoju Latgales zemnieka sētu, Latgales podnieka, kokamatnieka, sīkzemnieka un krievu zemnieka sētas. Latgales ciemā atrodamas arī nelielas vējdzirnavas, kas celtas 20. gadsimta sākumā Dricānu pagasta Dervinieku sādžā, bet muzeja teritorijā uzstādītas pirms 50 gadiem. Ciemā apskatāma pareizticīgo baznīca. 20. gadsimta sākumā celta Nautrēnu pagasta Rogovkā, tā uz muzeju atceļojusi 1974. gadā. Baznīcas ēka pavisam nesen tikusi pie jauna koka šindeļu jumta.
Izgājis cauri Latgales ciemam, nedaudz tālāk savā priekšā ieraugu sētu, kas norobežo Brīvdabas muzeja teritoriju. Dodos kalnup, lai apskatītu vēl vienu būvi, kas uz muzeju atvesta no Latgales. Rundēnu pagasta Pakalnu pusmuižas vējdzirnavu atrašanās vieta muzejā lieliski atbilst to nosaukumam, jo, lai tās apskatītu, jāpieveic kārtīgs kāpiens pakalnā. Dzirnavu apakšējie stāvi mūrēti no akmens, augšējie tapuši no koka. Soļojot apkārt vējdzirnavām, ievēroju kādu cilvēku grupiņu, kas kāpj kalnup otrpus muzeja sētai. Iespējams, arī tie šo dienu izvēlējušies pārgājienam, bet muzeju apciemot neplāno vai darīs to caur ziemeļos esošo ieeju.
No pakalnā esošajām dzirnavām kāpju lejup pa nogāzē izbūvētajiem pakāpieniem un nokļūstu Vidzemē. Pirmo apciemoju Vidzemes zemnieka – amatnieka sētu. 19. gadsimtā celtā dzīvojamā ēka ieradusies muzejā no Vecpiebalgas pagasta. Ēkas ieeju rotā stabots lievenis, kas tai esot piebūvēts 19. gadsimta beigās. “Čipatu” podnieka darbnīca – ceplis (celta 19. gadsimta 70. gados) izvirzīta nedaudz ārpus muzeja iežogotās teritorijas, to ieskauj vien simbolisks norobežojums. Te ieraugu dzeltenu stabu, kas līdzīgs tam, ko iepriekš redzēju Juglas ezera krastā. Šim gan izdevies saglabāt arī plāksni, kas pavēsta, ka iekļūšana muzejā paredzēta tikai pa tā oficiālo ieeju.
Muzeja iepazīšanu turpinu 20. gadsimta 20. gadu jaunsaimnieka sētā. Te sastopu dažus citus muzeja apmeklētājus, kā arī vienu muzeja darbinieci. Koši dzeltenā dzīvojamā ēka, kas tapusi 1925. gadā un uz muzeju 1991. gadā pārcēlusies no Jaungulbenes pagasta, esot ar dēļiem apšūta guļbūve. Abas ēkas ieejas durvis ir atvērtas, tomēr apskatu to vien no ārpuses.
Soļoju tālāk caur mežu, pa ceļam apskatot vientuļu astoņpadsmitā gadsimta klēti ar nojumi zirga dzirnavām un zemgalieti Kaldabruņas ciema kalvi, kas jau kopš 1970. gada te paslēpusies starp priedēm.
Mana nākamā pietura ir pie Pabažu vējdzirnavām, kas muzejam iegādātas jau 1975. gadā, bet apskatei pieejamas tikai kopš 2009. gada. 19. gadsimta 80. gados dzirnavas celtas kā “staba” dzirnavas, visai celtnei balstoties uz vertikālas ozolkoka ass. Lai dzirnavu spārni būtu pret vēju, tās pagrieza, izmantojot baļķi, kas bijis iebūvēts zem ieejas durvīm.
Esmu nogājis jau 19,7 kilometrus, kad nolemju apstāties un iestiprināties uz soliņa līdzās vienai no senākajām Brīvdabas muzejā atrodamajām celtnēm – Vecbornes luterāņu baznīcai, kas pirmoreiz minēta jau 16. gadsimtā, bet savu pēdējo pārbūvi pieredzējusi 19. gadsimta otrajā pusē.
Uzmetis uz soliņa virsmas “padupseni”, apsēžos un izsaiņoju līdzi ņemto pārtiku. Rupjmaizes šķēles pazūd viena pēc otras, tām seko arī banāns un nu jau ierastais “Bounty”. Maltīti noskaloju ar “Venden” ūdeni. Tā kā diena samērā silta, tējas vietā man līdzi iecienītais ūdens. Pie baznīcas varu atpūsties cēlā vientulībā, jo neviens cits muzeja apmeklētājs manā pusdienlaikā neparādās pat baznīcas tuvumā.
Kad pusdienas ieturētas, varu iet tālāk. Kāpju lejup no pakalna, paeju garām 20. gadsimta sākuma Bebrenes krucifiksam un iznāku krustcelēs līdzās Vidzemes zemnieka sētai. Nolemju, ka tieši ar to arī turpināšu savu muzeja apciemojumu. Sēta jau sagatavota Mārtiņu svinībām, sastopu te trīs vistas un gaili. Pakalnā paceļas “Rizgu” rija, kas jau 18. gadsimtā slējusies Vestienas pagastā. Rijas niedru jumts ieguvis zaļu sūnu pārklājumu. “Rizgu” rija ir pati pirmā Brīvdabas muzejā uzstādītā senceltne. Tas noticis 1928. gadā.
Kad Vidzemes zemnieka sēta izstaigāta, nopētu muzeja teritorijas karti, lai saprastu, ko un kādā secībā šai apkārtnē vēl jāapskata. Pirmais ir Brāļu draudzes jeb hernhūtiešu saiešanas nams, kas 18. gadsimta beigās celts Plāņu pagastā, tam seko dzīvojamā rija un klēts, visbeidzot apstājos pie 19. gadsimta vidus dzīvojamās mājas – audēju darbnīcas, kas būvēta uz pamatīgiem akmens pamatiem un ieradusies no Jaunpiebalgas pagasta. Arī šo ēku niedru jumtus iecienījušas sūnas. Vēl tālāk uz dienvidiem doties man nav vērts, jo tur esošo jaunsaimnieka sētu un Vidzemes zemnieka – amatnieka sētu šodien jau apskatīju, tāpēc griežos atpakaļ un meklēju ceļu uz vēl neiepazītiem apskates objektiem.
Dodos cauri mežam uz ezera pusi, kur atrodu vēl vienu Vidzemes lauku sētu ar septiņpadsmitā gadsimta dzīvojamo riju – skolu, kā arī 19. gadsimta ābolu klētiņu, pirti ar vārāmo namiņu un bišu dori. Turpinājumā dodos pāri ceļam un tuvāk Juglas ezeram, kur uzcelta Zvirgzdenes muižas klēts. Vispirms gan jāsagaida, kad ēku manā rīcībā atstās daži no jaunākajiem muzeja apmeklētājiem, kam prieku sagādā skriešana pakalnā un lejup no tā.
Kad jaunieši atgriezušies pie saviem vecākiem, kāpju arī es pakalnā, kur klēts gluži kā senlatviešu koka pils sargtornis paceļas augstu Juglas ezera krastā. Zvirgzdenes muižas klēts celta 1757. gadā kā produktu noliktava un uz Brīvdabas muzeju pārcelta 1935. gadā. Klēts būvēta no koka uz akmens pamatiem, un tai ir divi stāvi – pirmais ir aptēstu baļķu guļbūve, otrais veidots no apaļiem stāvkokiem, atstājot starp tiem spraugas vēdināšanai. Noliktavas otro stāvu visapkārt ieskauj galerija, kas gan apmeklētājiem slēgta.
Apstājies līdzās noliktavai, palūkojos uz Juglas ezeru, kurā spoguļojas joprojām pelēki apmākušās debesis. Otrpus ezeram rindiņā viens otram līdzās sastājušies Juglas daudzdzīvokļu ēku torņi. Ezera vidū manāmas vairākas laivas, no kurām ļaudis mēģina notver kādas no ezerā mītošajām zivīm.
Ceļa turpinājumam izvēlos mazāk iemītu taku, kas aizved mani otrpus Vidzemes zemnieku sētas rijai. Paraugos lejup sētā, kur nu jau citi apmeklētāji apbrīno vistu un gaiļa figūras. Laukumiņā aiz rijas starp divām priedēm kārtas šūpoles. Tām līdzās aicinājums būt uzmanīgiem gan šūpoļu tuvumā, gan šūpojoties, lai brīvdiena būtu priecīga.
No “Rizgu” rijas puses kāpju lejup uz ezera krastu, kur uzcelta viena no pamatīgākajām muzejā atrodamajām ēkām – Liepājas ostmalas noliktava “Bezdelīga”. 17. gadsimta beigās celtā, ar sarkanu māla dakstiņu jumtu segtā noliktava esot bijusi viena no pirmajām Liepājas ostmalas celtnēm. Noliktava piederējusi Liepājas tirgotājiem, kas tajā glabājuši labību, linus, kaņepājus, sāli, siļķes un citas preces.
Ezera pusē ēkai ir divas piebūves, kas esot tapušas vēlāk – ap 1860. gadu. Vienā no tām atradušies svari, otrā kantoris, kur reģistrētas pieņemtās un izdotās preces. Izmantoju iespēju iziet pašā ezera krastā, kur netālu no muzeja viļņos šūpojas vairākas makšķernieku laivas.
Atgriezies pie noliktavas, dodos tai apkārt. Aplūkoju līdzās ēkai nolikto lielgabala stobru. Tas esot atrasts, nojaucot noliktavas pamatus. Pamatīgām dzelzs kniedēm un greznām dzelzs eņģēm rotātās noliktavas durvis ir aizslēgtas. Šķiet, ka, rūpējoties par celtņu ilgmūžību, lielākā daļa muzeja ēku ikdienā apskatāmas vien no ārpuses.
Gar diviem siena šķūnīšiem atgriežos uz ceļa, kas savieno ieeju muzejā ar Latgales ciemu tā tālākajā dienvidu galā. Ieraudzījis nelielas kāpnītes, kas beidzas tukšā gaisā, sākumā samulstu, bet tad ieraugu plakātu, kas paskaidro kāpnīšu nozīmi. Te bērniem pieejamas izjādes ar zirgu, un kāpnītes noteikti palīdz jauniešiem droši nokļūt zirga mugurā.
Ja jau runājam par zirgiem, tad tiem, protams, nepieciešami arī kārtīgi pakavi. Tādi reiz darināti Mērsraga smēdē, kas celta 19. gadsimta otrajā pusē. 1951. gadā smēde pārcēlusies uz muzeju, līdzi ņemot visas iekārtas un darbarīkus. Otrpus ceļam paceļas Nidas ciema “Kuršu” dūmistaba, kas tapusi 18. gadsimta vidū, bet muzejā ieradusies 1939. gadā.
Iegriežos arī lepnā Kurzemes zemnieka sētā, kur jau pirms manis ieradušies vēl daži muzeja apmeklētāji. Kamēr sieviete ar fotoaparātu rokās līdzās laidaram gaida savus biedrus, tie pēta dzīvojamās mājas iekštelpas. Dzīvojamā ēka un laidars 21. gadsimta sākumā atceļojuši uz muzeju no Rucavas “Vecķērvēm”. Ēkas celtas 19. gadsimta vidū. Greznā 18. gadsimta lokailu lieveņa klēts ir no Kuldīgas, bet pirts, kas spoguļojas tai līdzās esošajā dīķi, atvesta no Nīcas.
Aiz Kurzemes zemnieka pirts un priežu joslas vīd vēl kādas no muzejā atrodamajām vējdzirnavām. Dodos turp. Priežu ielokā te patvērušās vēl vienas “staba” tipa vējdzirnavas. Ap 1814. gadu tās celtas Šķibes pagasta “Bendzolēs”.
Atgriežos Kurzemes zemnieka sētā un, aizsoļojis gar dīķi un laidaru, nonāku pie vārtiem, kuri tikuši pie līdzīgiem Mārtiņu rotājumiem, kādus jau manīju Vidzemes zemnieka sētā. Uz vārtu staba uztupies gailis, bet vārtu priekšā tekalē vista.
Iznācis no Kurzemes zemnieka sētas, ievēroju laukumiņu, ko ceļš ieskauj no abām pusēm un kurā uzstādīta kāda skulptūra. Eju tuvāk un ievēroju, ka skulptūras aizmugurē piestiprināts gadskaitlis “1924”, kas apzīmē Brīvdabas muzeja dzimšanas gadu. Apgājis skulptūrai apkārt, ievēroju, ka akmenī kaltā seja uzstādīta uz postamenta, kuru rotā uzraksts “KAS SENATNI PĒTĪ, NĀKOTNI SVĒTĪ”.
Skulptūru “Senlatvietis” 1937. gadā Brīvdabas muzejam dāvinājis tās autors Kārlis Zāle, un tieši viņš vēlējies, lai skulptūru novieto pie ieejas muzejā. Muzeja apmeklētāji “Senlatvietim” devuši arī citu nosaukumu – “Sencis”. 1940. gadā skulptūra demontēta un savā vietā atgriezusies vien 1998. gadā.
Pakalnā līdzās ceļam paceļas Usmas luterāņu baznīca. Tā celta 1704. gadā Usmas ezera krastā, Rendas pagastā. 19. gadsimta sākumā baznīca paplašināta, bet 60. gados – pārbūvēta. 1935. gadā baznīca izjaukta, pārvesta uz Brīvdabas muzeju un no jauna iesvētīta. Baznīcas priekšā uzstādīts kauna stabs, kurš vēl gaida kaunināmo grēcinieku.
Pāri baznīcas jumtam pārmesta dzeltena virve ar tajā iesietiem mezgliem, kas liecina, ka te notiek kādi darbi. Baznīcas otrā pusē ievēroju tupam kādu puisi, kas droši vien varētu vairāk pastāstīt par to, kādam nolūkam virve novilkta pār baznīcu.
Pēc Usmas baznīcas apskates atkal lūkoju, kurp vēl būtu jādodas. Mans muzeja apmeklējums pamazām tuvojas savam noslēgumam. Lielāko daļu muzeja ekspozīcijas noteikti būšu apskatījis. Secinu, ka pirms došanās uz zvejnieku sētām ezera krastā ir vērts paiet pa ceļu uz Vecbornes baznīcas pusi, kur atradīšu vēl pāris zemnieku sētas.
Atvaļinātā kareivja sētu veido divas ēkas – dzīvojamā māja un kūts. 19. gadsimta beigās celtās ēkas uz Brīvdabas muzeju atceļojušas no Basu pagasta “Āboliem”. Netālu no šīs sētas uzstādīts Alsungas krucifikss, kas līdz 1940. gadam atradies Alsungas katoļu baznīcas dārzā.
Atvaļinātā kareivja sētai seko jau plašāka zemnieka sēta. Ja Latgales, Vidzemes un Kurzemes zemnieku sētas esmu apskatījis, nu laiks Zemgalei. “Lūpīšu” rijā šobrīd notiek kādi remontdarbi, jumts daļēji segts ar zilu plēvi, tāpēc to apskatu vien pa gabalu.
Kalpu rinka no Sīpeles pagasta “Poķiem” veidota pakavveidā. 18. gadsimta beigās celtajā rinkā bija šķūnis, klētiņa un kūtiņa trim kalpu ģimenēm. Ēka, kuru skatu, atjaunota pēc 1999. gada 8. maijā notikušā ugunsgrēka.
Brīvdabas muzeja kolekcija no uguns cietusi vairākkārt muzeja pastāvēšanas laikā. Piemēram, jau skatītā “Rizgu” rija nodegusi 1980. gadā un rekonstruēta 1994. gadā. Atsevišķas celtnes atjaunotas, citu vietā atvestas un uzstādītas jaunas. Muzeja teritorija ir pārpilna senām koka mājām ar niedru jumtiem, pastaigas laikā esmu manījis arī daudzus ugunsdzēsības krānus, kam jānodrošina iespējami ātra ugunsgrēka dzēšana.
Dodos iekšā Zemgales zemnieka sētā, kur slejas 1770. gadā celta dzīvojamā māja no Sīpeles pagasta “Vecķempjiem” un 1755. gadā būvēta klēts no Ceraukstes pagasta “Ribām”. Piemājas dārzā augošās ābeles šķīrušās no lapu rotas, bet daži to augļi vēl aizķērušies zaros. Dzīvojamās mājas logu priekšā zied vēlīni ziedi.
Atgriežos muzeja centrālajā ejā, aizsoļoju līdz “Sencim” un tad turpinu pastaigu, caur mežu virzoties uz Juglas ezera pusi, kur apskatāmi zvejnieku ciemi. Vispirms gan apstājos pie meža vidū uzceltā Rendas darvas cepļa, kura kurtuve mēmi melnē ēkas vidū. Ceplis celts ap 1860. gadu un uz Brīvdabas muzeju pārcelts 1936. gadā. Ārēji necilā ēka, kas no ārpuses atgādina viegli sašķiebušos šķūnīti, bija ļoti nozīmīga, jo darva tika izmantota koka ēku, namu jumtu un, protams, laivu darvošanai. Darvotas tika virves, ar darvu smērēja ratus koka asis. Darvas tecināšanas procesā iegūtās kokogles lieti noderēja kalējiem.
Tuvojoties Juglas ezeram, iesoļoju lībiešu zemnieka – zvejnieka sētā. Atšķirībā no virknes citu muzejā apskatāmu sētu, visas šai sētā apskatāmās ēkas uz Brīvdabas muzeju atceļojušas no vienas saimniecības – Ances pagasta Lūžņas ciema “Dēliņiem”. Ēkas celtas 19. gadsimtā un muzeja apmeklētājiem pieejamas kopš 1971. gada.
Lībiešu zemnieka – zvejnieka sētā ēkas tikušas pie koka šindeļu jumtiem. Dzīvojamo māju rotā arī divi sarkanu ķieģeļu skursteņi. Spriežot pēc nelielā braucamrīka pie žoga un zaļas lejkannas pie dzīvojamās mājas lieveņa, kaut kur šai sētā rosās kāds muzeja darbinieks, bet tas ir paslēpies manam skatienam.
Priežu mežs pašķiras, un es iznāku Juglas ezera krastā. Mazākajiem muzeja apmeklētājiem te pieejams liels aktivitāšu laukums, bet es pievēršos Kurzemes zvejnieku ciema ēkām. Kā jau zvejnieku ciemam pienākas, te starp dzīvojamajām ēkām, kūtīm un klētīm daudz tīklu būdu, kā arī divas būves noķerto zivju apstrādei – žāvētavas. Niedrēm apaugušajā Juglas ezera krastā novietotas divas zvejnieku laivas.
Stāvot vienā no sētām pretī 19. gadsimta četrdesmitajos gados celtajai dzīvojamajai ēkai, kas uz Brīvdabas muzeju atceļojusi no Lubezeres pagasta “Mauriem”, priecājos, cik gan daudz krāsu vēl var rast teju novembra vidū. Apsūnojušā niedru jumta spilgtais zaļums, oranžie un dzeltenie samteņu ziedi puķu dobē, koši sarkanas pīlādžogas, ko putni vēl nav paspējuši notiesāt, un brūnganais kritušo lapu paklājs, kas nosedzis mauriņu ēkas priekšā, veido siltu un rudenīgi krāšņu ainavu.
Papes ciema “Lurķu” dzīvojamā māja tikusi pie slēģiem diviem no tās logiem. Balti krāsotie slēģi spilgti kontrastē ar ēkas sienu baļķiem un nosūnojušo niedru jumtu. Šķiet, ka māja saposusies par godu viesu uzņemšanai, īpaši izceļot savas acis. Dūmu strūkliņa no “Lurķu” mājas dūmeņa liecina, ka ēkā valda siltums.
Izstaigājis zvejnieku sētas, “Lurķu” mājas vērīgo “acu” pavadīts, griežu stūri uz Brīvdabas muzeja ieejas pusi. Garām vienai no zivju žāvētavām un takas malā noliktam akmenim ar tajā iekaltu auseklīti iesoļoju priežu mežā.
Pakalnā paceļas kādreizējās Lauberes muižas kalpu klēts, kurā ierīkota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zāle. 19. gadsimta pirmajā pusē celtā guļbaļķu ēka tikusi pie sarkanu māla dakstiņu jumta, piebūves abos celtnes galos sedz koka šindeļi. Līdzās ieejai pieslietā slota norāda, ka šobrīd izstāžu zālē kāds varētu būt. Kalpu klēts sienu rotā kokgriezums ar dažādu amatu pratējiem – podnieku, šuvēju, audēju, kalēju un citiem.
Brīvdabas muzeja apmeklējumu noslēdzu pie 1841. gadā celtā Priedes kroga no Vecumnieku pagasta. Līdzās ēkai piestājis pajūgs, kurā iejūgts gailis, bet ratos sasēduši dažādi tēli, kas saistās ar latviešu rudens tradīcijām. Ratu priekšā iekārtojies Mārtiņbērns ar otrādi apvilktu kažoku mugurā un žagaru bunti rokā. Tam līdzās nostājies Katrīnas bērns – meita ar baltu vīriešu kreklu mugurā, sarkanu jostu ap vidu un vīriešu cepuri galvā. Ratu aizmugurē sēž divi pavisam gaiši tēli. Iespējams, ka tie ir vecīši, kas veļu laikā – starp Miķeļiem (29. septembris) un Mārtiņiem (10. novembris) – esot apciemojuši mājas Vidzemes ziemeļrietumu apvidos, Sēlijas Secē un Kurzemes Kolkā.
Izstaigājis lielāko daļu Brīvdabas muzeja teritorijas, dodos uz biļešu kasi, lai izpildītu vienošanos ar kasieri. Tieši šai brīdī muzeja apsargs ir apstājies pie kases un iegrimis sarunā. Nodomāju, ka tas būs ļoti priecīgs, sastopot no muzeja iznākošu bezbiļetnieku. Saruna gan beidzas, apsargs dodas pie sava kolēģa līdzās kasei, un kases lodziņš nu ir brīvs.
Piegājis pie kases, sveicinu kasieri un minu, ka es biju tas zvanītājs. Kasiere pasmaida un nodēvē mani par godīgo iešmaucēju. Kad ieminos, ka ezera malā plāksne pie muzeja robežas pazudusi, kasiere atbild, ka esot tādi, kam tā traucē. Kasiere novērtē iešmaucēja godīgumu un nosaka: “Man prieks par jums.” Tieku pie savas biļetes, kas ziemas sezonā maksā vien divus eiro, un, atvadījies no smaidīgās un atsaucīgās Brīvdabas muzeja kasieres, dodos tālāk. Šķiet, tas varētu būt viens no retajiem gadījumiem, kad Brīvdabas muzeja apmeklētājs aiziet prom uzreiz pēc biļetes iegādes. Pat biļetes kontroles josla paliek nenoplēsta.
Esmu nogājis jau 24,15 kilometrus, kad iznāku no Brīvdabas muzeja, un pamazām mans maršruts liecas ap Juglas ezera ziemeļu galu. Līdzās Brīvdabas muzejam esošajā autostāvvietā brīvu vietu daudz. Dienu vēlāk, kad muzejā svinēs Mārtiņus, te noteikti būs krietni vairāk ļaužu.
Kad sasniedzu Bonaventuras ielu, pirmā mani sveic samērā jauna daudzdzīvokļu ēka, tomēr es meklēju krietni vecāku šīs puses apbūvi, kam par godu pie sava nosaukuma tikusi arī iela, – Bonaventuras muižu.
Sasniedzis vietu, kur ielas malā paceļas muižas apbūve, novērtēju situāciju, lai saprastu, cik tuvu varu piekļūt muižas dzīvojamai ēkai, kas uzcelta tuvāk Juglas ezeram. Autobraucēji te nav aicināti, bet, neredzot zīmes, kas liegtu gājēju kustību, gar kādreizējās muižas klēts ēku soļoju iekšā pagalmā.
Bonaventuras ielas pusē muižas ēka izskatās pavisam vienkārša, ieeja te rodama puspagraba līmenī. Ēkas tālākajā galā, kur pie sienas izkārts Latvijas valsts karogs, vīd pakāpieni, kas liecina, ka arī tur var iekļūt namā. Gar vienu ēkas galu dodos tai apkārt. 19. gadsimtā klasicisma stilā no koka celtās muižas dzīvojamās ēkas ieeju ezera pusē rotā kolonnas. Pie pakāpieniem, kas ved uz kolonnu ieskauto ieeju, novietoti divi puķupodi ar rudens sezonai tik raksturīgajām samtenēm.
Bonaventuras muiža rakstos pirmo reizi esot minēta jau 16. gadsimtā. Tās 17. gadsimtā celtā ēka 1936. gadā pārvietota uz Brīvdabas muzeju. Vērojot soliņus muižas pagalmā un starp tiem uzstādītās atkritumu tvertnes, spriežu, ka muiža šobrīd pilda kādu sabiedrisku funkciju, jo diezin vai kāds šādus soliņus ierīkotu savā dārzā. Noskaidroju, ka muižas kungu mājā (Bonaventuras iela 10) mitinās Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja administrācija.
Stāvot līdzās muižas ēkai, ievēroju, ka no tās ir taisns celiņš caur parku uz Brīvības gatves pusi. Celiņa galā redzami aizvērti vārtiņi. Pieļaujot, ka vārtiņi ne tikai aizvērti, bet arī slēgti, nolemju doties atpakaļ uz Bonaventuras ielu un pa to aizsoļot līdz velobraucēju un gājēju celiņam gar Brīvības gatvi.
Garām gāzes uzpildes stacijai un tukšām tirgotāju būdām, kuru plaukti vasarās līkst no arbūzu un dažādu augļu svara, soļoju uz to pusi, kur Juglas upe, iztekot no Juglas ezera, savieno to ar Ķīšezeru. Par godu novembrī svinamajiem valsts svētkiem Brīvības gatves apgaismes stabi rotāti Latvijas valsts karogiem.
Juglas ezera ziemeļu galā daudz makšķernieku. Vīrieši, sievietes un bērni mēģina no ezera dzīlēm izvilināt kādu zivtiņu. Tie, kas nav ieradušies makšķerēt, plūc ezera niedres, mierīgi pastaigājas vai vizinās ar velosipēdiem.
Kad sasniegts Juglas ezera ziemeļrietumu krasts, aizsoļoju līdz Dzirnupes ielai, paeju garām te novietotajām automašīnām un dodos iekšā Strazdumuižas parkā. Sākotnēji iecerēto diagonāli uz Juglas ezera piestātnes pusi atmetu, kad ieraugu ar krāšņiem grafiti apgleznoto sētu, kas ved taisnā ceļā no Dzirnupes ielas uz ezera krastu.
Dažādos uzrakstus atmetu, jo nav ne jausmas, ko tieši tie nozīmē, un pievēršos attēliem. Pirmos pamanu divus kaķīšus, kas sākotnēji šķiet miglaini, bet te pie vainas nevis manas redzes īpatnības, bet krāsa, ar kuru abi uzgleznoti uz sētas. Seko sarkana sirds ar dolāru zīmēm acu vietā. Šādas sirdis ar visdažādākajām sejas izteiksmēm esmu manījis arī citviet Rīgā. Ejot tālāk gar sētu, vispirms ieraugu dūšīgu puisi, kas lielām acīm raugās uz ezera pusi, un varētu būt Šreka prototips. Mazliet tālāk kāds cits puisis kaut ko skaļi sauc šim pirmajam. Sēta turpinās vēl tālāk uz ezera pusi un gar to atpakaļ Brīvības gatves virzienā, bet, neieraudzījis vēl kādus zīmējumus, kas mani īpaši uzrunātu, nolemju turpināt savu ceļu caur Strazdumuižas parku.
Taka aizved mani pie Juglas ezera piestātnes, uz kuras iekārtojies bariņš makšķernieku ar bada pātagām rokās. Makšķernieki ir redzami arī laivās ezerā. Klusām pieeju tuvāk piestātnes malai, lai palūkotos uz ezeru un iespējami neuzkrītoši notvertu kādu foto ar to, tad turpinu savu ceļu.
Dodoties augšup no piestātnes uz Braila ielu, nonāku pie vienas no kādreizējās Strazdumuižas ēkām. Klasicisma stilā celtā villa tapusi 1853. gadā. Pati Strazdumuiža rakstos pirmo reizi pieminēta jau 16. gadsimta sākumā. Kādreizējās muižas teritorijā nu izveidots Latvijas Neredzīgo biedrības rehabilitācijas centrs un dažādas ar biedrību saistītas iestādes – dienas centrs, klubs, bibliotēka un citas. Ne velti te atrodama Braila iela.
Atgriežos pie Juglas ezera piestātnes, jo iepriekš esmu manījis taciņu turpināmies no piestātnes gar ezera krastu. Nolemju noskaidrot, vai man izdosies pa to nokļūt atpakaļ līdz Murjāņu ielai, kur šorīt sāku savu loku ap Juglas ezeru.
Ejot pa taku, sastopu kādu trīs vīriešu kompāniju. Viens no tiem iekāpis laiviņā, kas šūpojas pie ezera krasta, un, šķiet, mēģina iedarbināt tās motoru. Abi pārējie vēro tā nodarbi. Kad dodos garām, jūtu, ka nu nopēta arī mani, bet rosība laivā galu galā tomēr ir interesantāka.
Kādam citam ir izdevies iedarbināt savas laivas motoru, jo nedaudz tālāk dzirdu, kā niedrājā, motoram skaļi tarkšķot, uz priekšu virzās kāds cits peldlīdzeklis. Pašu braucēju manam skatienam slēpj niedres, bet, klausoties šai skaņā, var padomāt, ka tas pārvietojas ar ezera niedru kombainu.
Raiti soļoju pa taku, apsteidzot kādu gados vecāku makšķernieku, kas, šķiet, šodien jau noslēdzis zivju ķeršanu un tagad mierīgi dodas mājup, tad sasniedzu vēl vienu grafiti mākslinieku iecienītu sētu. Šeit galvenokārt tapuši dažādi uzraksti, no kuriem vienīgais, kas piesaista manu uzmanību, ir “LAUKU DZĪVE”. Varu tikai minēt, ko ar to vēlējies pateikt uzraksta autors.
Man pa priekšu iet divas sievietes ar bērniem, kam pamazām tuvojos, tāpēc nu ar attēlu uzņemšanu jābūt uzmanīgākam, lai dāmas neaizrāda par svešu bērnu fotografēšanu. Takai aizvijoties gar grafiti sētu, nonāku pašā Juglas ezera krastā. Apstājos, lai palūkotos uz Juglas ezeru, kura pretējā krastā vīd gan Liepājas ostmalas noliktavas sarkanais jumts, gan Kurzemes zvejnieku sētas ēkas.
Esmu nokļuvis Krēgermuižas parkā. Pašu muižas ēku gan te velti meklēt. Neorenesanses stilā celtā ēka bijusi celta 19. gadsimta beigās. Pēc 2. Pasaules kara muižas ēka nodota Izglītības ministrijai, tajā līdz 20. gadsimta 90. gadu sākumam atradies bērnudārzs. Ap 2007. gadu muižas ēkā izcēlies ugunsgrēks, atstājot vien mūru paliekas. Tas, kas bija palicis no muižas kungu ēkas, esot nojaukts ap 2012. gadu. Tagad vien muižas parka staltie koki liecina par kādreizējās muižas atrašanās vietu.
Apsteidzis abas sievietes ar bērniem, soļoju tālāk pa taku. Nokļūstu vietā, ko kāds nodēvējis par Atraitnes pludmali, bet sīkāku skaidrojumu šādam nosaukumam neizdodas atrast. Ir tikai atzīme Google kartēs ar šādu apzīmējumu. Vēl reizi palūkojies uz Brīvdabas muzeja ēku jumtiem pretējā Juglas ezera krastā, pagriežos uz ceļu, kas šai posmā tiek dēvēts par Strazdumuižas ielu, un garām dzīvojamo namu kvartālam “Ezerjugla”, izeju finiša taisnē uz Murjāņu ielas.
Kāds kungs, kas lēnā solī nāk man pretī pa ielas pretējo pusi, apvaicājas, vai varu tam izlīdzēt ar kādu cigareti. Diemžēl iepriecināt to nevaru. Cigaretes nelietoju, tāpēc pārgājiena somā tas būtu tikai lieks svars. Ieskatījies sabiedriskā transporta grafikā un pulkstenī, secinu, ka man ir gluži labas izredzes notvert 4. trolejbusu, kas 14:30 dosies ceļā uz Ziepniekkalnu. Pielieku soli.
Sabiedriskā transporta galapunktu Juglā sasniedzu īsi pirms noskatītā 4. trolejbusa pienākšanas. Drīz tas ir klāt, un es kopā ar citiem pasažieriem kāpju iekšā, noslēdzot savu piedzīvojumu Juglas ezera krastos. Pulsometrs apturēts pie 29,07 kilometru atzīmes.
Indulis raksta 