Ezītis nav gaidījis, ka pirms 5:00 no rīta to kāds iztraucēs, un aši pabēg zem kaimiņa auto, kad iznāku no mājas. 4:50 sēžos pie stūres un sāku savu ceļu uz Siguldu. Esmu izvēlējies braukt iespējami agri, lai pagūtu mierīgi apskatīt dažas no Siguldas apmeklētāju iecienītākajām vietām un tad nozustu tur, kur visticamāk nesatikšu nevienu.
Šoseja tik agri no rīta ir patīkami tukša, ceļā sastopu vien dažus autovadītājus. Varu mierīgi izbaudīt braucienu un vērot, kā austrumos pamazām lec saule. Spoža uguns ripa lēnām iznirst aiz ceļmalas mežiem.
Ceļā pavadījis nedaudz mazāk par stundu, esmu Siguldā un novietoju auto stāvvietā līdzās kultūras un mākslas telpai “Siguldas DEVONS”. Laiks kāpt pārgājienu zābakos, celt plecos mugursomu un doties piedzīvojumā.
Sigulda sagaida mani sirsnīgi – ar skūpstu. Solveiga Vasiļjeva darinājusi vides objektu, kas nepārprotami tiecas noskūpstīt katru, kas tuvojas. Pati māksliniece to dēvē par “bioloģiski tehnisku būtni, kas veido savdabīgu paralēlo pasauli un, iespējams, ir mūsu planētas nākotne”. “Skūpsts” līdzās “Siguldas DEVONAM” parādījies 2020. gada maijā.
Esmu nolēmis izmantot agro rīta stundu, lai aši izstaigātu ziedošo soliņu pastaigu maršrutu, kas izveidots par godu dzejniekam Imantam Ziedonim, kurš šogad svinētu savu deviņdesmito dzimšanas dienu. Siguldas tūrisma mājas lapā redzams plāns, kurā iekļauti seši šādi soliņi. Pirmais soliņš plānā atzīmēts Parka ielas malā pie Raiņa parka. Soļojot cauri parkam, jūtu, cik reibinoši smaržo ziedošās ievas. Otrpus Raiņa parkam redzu soliņu, bet diez ko ziedošs tas neizskatās. Palūkojies uz abām pusēm, arī neieraugu neko aizdomīgu. Jāsaka gan, ka nezinu, kā tieši šiem soliņiem jāizskatās. Iespējams, ka tie ātri nozied. Iespējams, ka man pietrūkst prasmju ziedošo soliņu atrašanai.
Pa Ausekļa ielu dodos meklēt nākamo no soliņiem, cerot, ka šoreiz man veiksies labāk. Siguldas Stacijas laukumā, atraitnīšu puslokā ietverts, slejas Laimas pulkstenis. 2010. gadā Latvijas iedzīvotāju balsojumā Sigulda atzīta par Latvijas Mīlestības pilsētu, un Laimas pulkstenis ir dāvana titula ieguvējai. Otrpus pulkstenim pusloku liec soliņu rindas, kas sešos no rīta, protams, vēl tukšas.
Stacijas laukumu rotā arī košs, raibs zaķis. Vai tas varētu būt kāds aizkavējies Lieldienu rotājums? Varbūt tieši šis garausis ir nograuzis soliņu ziedošo rotu? Aizsoļojis garām Raiņa ielai, attopos, ka arī uz tās plānā atzīmēts ziedošais soliņš. Pagājis atpakaļ, meklēto gan neatrodu. Nolemju, ka līdz koncertzālei “Baltais flīģelis”, kur it kā uzstādīts trešais soliņš, nedošos, un turpinu pastaigu pa Pils ielu.
Pils ielas malā, ziedu ielenkts un rītausmas izgaismots, rodams “Vēja zvans”. Skulptūra veltīta Siguldas astoņsimtgadei, katram zvanam simbolizējot vienu no gadsimtiem. Tēlnieces Intas Bergas radītā skulptūra atklāta 2007. gadā, kad pilsēta svinēja savu apaļo jubileju.
Šķērsojis Pils ielu, dodos iekšā Maija parkā, kur ietves malā kāds kungs kārto pārdošanai sagatavotas narcises. Pasveicinājis ziedu tirgoni, eju tālāk parkā un pie sevis domāju, ka tieši šo pašu kungu un tieši tai pašā vietā, iespējams, esmu vairākkārt sastapis jau iepriekš.
Maija parkā sastopu Dainu. Meitene ir no Staburaga pagasta, dzimusi 1939. gadā netālu no kādreizējās Vīgantes muižas, bet uz Siguldu pārcēlusies 1980. gadā. Dainai īpaši tīk kokles spēle, arī šorīt Maija parkā tās pirksti skar kokles stīgas.
Mirkli uzkavējies pie Dainas, eju uz Pils ielas pusi, kur varētu būt rodams ceturtais ziedošais soliņš, bet atkal palieku bešā. Soliņi te nezied, bet tuvāk “Kaķu mājai” gan manāmas visādas radības – ezīšu ģimene un sūnu zaļš, milzīgs zirneklis. Pie “Kaķu mājas” uz elektriskā skrejriteņa piebrauc kāda sieviete, kas atbild manam labrītam, bet tad pievēršas murrājošam kaķim, kas to sagaida.
Ceļu turpinu pa Leona Paegles ielu garām vēl slēgto veikalu tumšajiem skatlogiem, klusām daudzdzīvokļu ēkām un ziedošu dārzu ieskautām privātmājām. Kāda ābele liec pār sētu savus zarus, kuros, saules apspīdēti, pamazām veras vaļā ziedpumpuri.
Siguldas panorāmas rats, kas slejas Svētku laukuma malā, vēl gaida, kad tiks iedarbināts tā motors un sēdekļos iekārtosies Siguldas iedzīvotāji un viesi. Kad Svētku lakuma malā neieraugu piekto no ziedošajiem soliņiem, sāku ticēt, ka tie tiešām noziedējuši.
Zeltītais “S!” Ziediņkalna nogāzes malā spoži spīd rīta saules staros. Pastaigāju uz vienu, tad otru pusi gar nogāzi, lai palūkotos uz Gauju, kas plūst ielejā, un uz kādreizējo Krimuldas muižu, kas uzcelta augstu Gaujas labajā krastā.
No Svētku laukuma pa Cēsu ielu soļoju uz austrumiem. Lai arī pārgājiena mežonīgākā daļa sagaidāma Gaujas labajā krastā, kas būtu ātri sasniedzams no Svētku laukuma, nokāpjot lejup pa kāpnēm un šķērsojot tiltu pār Gauju, vispirms vēlos apskatīt kādu jaunu vides objektu, kas Siguldā uzstādīts šogad, tā atzīmējot Gaujas Nacionālā parka piecdesmit gadu jubileju. Paradīzes jeb Gleznotāju kalnā ir novietots foto rāmis. Ceļā uz Paradīzes kalnu, protams, apciemošu vēl virkni apskates objektu.
Trīsstūra formas skvērā, ko veido Cēsu, Lāčplēša un Jāņa Poruka ielas, par godu Siguldas astoņsimtgadei 2007. gadā tapis Spieķu parks, kas veltīts Siguldas raksturīgākajam suvenīram – pastaigu spieķim. Rakstainie spieķi te sastājušies pulciņos, dažs paslēpies aiz ziedošiem saulessargiem.
Uz stūra starp Raiņa un Cēsu ielām kopš 2016. gada saules staros viz skulptūra, kuru Arvīds Endziņš darinājis par godu 25. Latvijas Riteņbraucēju Vienības braucienam. No nerūsējošā tērauda izgatavotie riteņi spilgti kontrastē ar skulptūras pamatni, kura izgatavota no metāla, kas iegūst rūsas nokrāsu. Skulptūras pamatne liecas augšup, atgādinot Siguldas pakalnus, kurus jāpieveic velobrauciena dalībniekiem. Dažāda izmēra riteņi un divriteņi norāda uz to, ka dalībnieku rindās ir vieta dažāda vecuma un meistarības riteņbraucējiem.
Kamēr aplūkoju Vienības braucienam veltīto skulptūru, aiz tās paslēpušies, uz mani šķietami glūn vairāki zaļi krāsoti braucamrīki – “Bolt” elektriskie skrejriteņi, ar kuriem dalība Vienības braucienā liegta, bet ikdienā tie ir sabiedrībā gana populāri.
Sadzirdu nūju galu vieglos, ritmiskos piesitienus Siguldas ietvēm. Man tuvojas kāda kundze, kas šai agrajā, saulainajā rītā nolēmusi izmest loku pa Siguldu. Mūsu maršruti te gan satiekas, gan uzreiz pašķiras, lai atkal satiktos nedaudz vēlāk.
Stalts un balts debesīs slejas Siguldas evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis. Baznīcas durvis, protams, vēl slēgtas, tāpēc domu par skatu uz Siguldu no torņa augšas jāpataupa kādai citai pilsētas apmeklējuma reizei. Rakstos Siguldas luterāņu baznīca pirmo reizi minēta 1483. gadā, bet Siguldas draudze ir krietni senāka – dibināta ap 1225. gadu. Staltais baznīcas dzelzsbetona tornis tapis 1930. gadā pēc arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta.
Sava Baltā pils ir arī Siguldai. Ēka būvēta 19. gadsimta beigās kā dzīvojamais nams, bet būtiski pārveidota 1935. gadā, kad tā pielāgota Siguldas ģimnāzijas vajadzībām. Baltajā pilī mitinājušās izglītības iestādes, bet tad tā uz kādu laiku tikusi pamesta, lai atdzimtu 2007. gadā. Šobrīd namā mājvietu radusi Dabas aizsardzības pārvaldes galvenā mītne.
Līdzās ceļam, kas ved uz Siguldas Jauno pili, bariņš puišu vēro saullēktu. Tie visi tapuši no metāllūžņiem, izmantotas arī akmens un koka detaļas. Brašais pulciņš, kas dēvēts par “Bruņinieku parādi”, šai vietā ieradies 2010. gadā, kad mākslas plenēra “Viduslaiku dzelzgriezējs” laikā tos radīja seši Latvijas metālmākslinieki Jura Gagaiņa vadībā. Bruņinieku vārdus velti meklēt Latvijā populārāko bērnu vārdu topos. Te sastopami Valgundis, Ritvaldis, Konrāds, Ārvaldis, Gotfrīds, Muntis, Maksis, Benedikts, Sīmanis, Rūsiņš (ļoti atbilstošs vārds kādam, kas darināts no metāllūžņiem), Druvvaldis, Tālrīts, Žanis un citi.
Caur augstu mūra vārtu arku iesoļojis Siguldas pils parkā, mazliet satrūkstos, jo pamanu kustību parka zālienā. Te klusi rāpo divi roboti – zāles pļāvēji. Parkā šobrīd robotu ir vairāk nekā pils apmeklētāju.
Nākamo ieraugu ko tādu, kas tiešām priecē, jo esmu atradis vismaz vienu no ziedošajiem soliņiem. Tas patvēries pils parkā, bet, noskenējot QR kodu, redzams uzraksts “Siguldas Devons”. Iespējams, ka soliņš atbēdzis uz parku no Devona, bet soliņu plānā viens bija atzīmēts arī Pils ielā. Noklausījies Imanta Ziedoņa lasīto epifāniju, dodos tālāk pils parkā.
Septiņpadsmitajā gadsimtā Livonijas ordeņa Siguldas pils priekšpils teritorijā sākusi veidoties Siguldas muižas apbūve. Šobrīd Livonijas ordeņa pils drupas manam skatienam slēpj Siguldas Jaunā pils, kas celta laikā no 1878. līdz 1881. gadam. No 2017. līdz 2021. gadam veikta jaunās pils restaurācija, un nu tā visā krāšņumā priecē Siguldas iedzīvotājus un viesus.
Līdzās Jaunajai pilij ir vairākas Siguldas muižas koka ēkas, kas arī piedzīvojušas restaurācijas darbus. Lielākā no tām ir tā sauktā Vasaras pils. Klasicisma stilā celtā ēka tapusi ap 18. gadsimta beigām, 19. gadsimta pirmo pusi. Reiz tā dēvēta arī par Dzelteno māju, bet tas bijis laikos, kad ēkas ārsienas bijušas krāsotas dzeltenos toņos. Pēc restaurācijas tās ieguvušas tumši sarkanu krāsu.
Gar Vasaras pili un Jauno pili izeju laukumiņā, no kura varu palūkoties gan uz Gaujas ielu lejā, gan uz Gaujas labā krasta nogāzē celto Krimuldas muižu, kas ietinusies pavasarīgi zaļu koku segā. Šķērsojot Jaunās pils terasi, dodos uz Livonijas ordeņa Siguldas pils drupu pusi.
Siguldas pils ir senākā no Siguldas novada pilīm, tās celtniecība sākta 1207.gadā. Sākotnēji tā bijusi kastelas tipa – nocietināta, akmens mūru ieskauta pils, bet ap 13. gadsimta sešdesmitiem gadiem Livonijas ordenis veicis pārbūvi, pārveidojot Siguldas pili konventa tipa celtnē – pils pagalmu ietvēra nocietināti, apdzīvojami korpusi, kuru stūros atradās torņi. Siguldas pils nopostīta Ziemeļu kara laikā 18. gadsimta sākumā.
Šorīt uz Livonijas ordeņa Siguldas pili varu lūkoties tikai no attāluma, jo ceļu uz pili aizšķērso pagaidu žogs. Koka tiltiņš, kas ved pāri pils aizsarggrāvim un kura malā izvietotas biļešu kases un dažas pils apmeklētājiem svarīgas telpas, tiek atjaunots, tāpēc ceļu uz pili būtu jārod no kādas citas puses. Lūkodamies uz pilsdrupām, sadzirdu tālumā kūkojam dzeguzi. Tā arī šorīt modusies agri.
Atgriežos pils parkā, kura vidū paceļas tēlnieka Teodora Zaļkalna darinātais, 1938. gadā atklātais piemineklis skolotājam un publicistam Atim Kronvaldam, kas ļoti daudz paveicis latviešu literārās valodas tapšanā. Atis Kronvalds attēlots mirklī, kad tas uzstājas ar runu, godinot viņa vēsturisko uzstāšanos Latvijas Skolotāju konferencē Turaidas “Šveices mājā” 1869. gadā, kad referātu par valodas tiesībām viņš pirmoreiz vēsturē lasīja latviešu valodā.
Dodos ārā no Siguldas Pils kvartāla pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem ienācu. Saulīte patīkami silda. Lūkodamies uz Siguldas evaņģēliski luterisko baznīcu, sadzirdu nūju piesitienus asfaltam, un, jā, atkal sastopu kundzi – nūjotāju, ko iepriekš manīju, kad apciemoju Vienības braucienam veltīto skulptūru.
Aizsoļoju līdz Pils un Līvkalna ielu stūrim. Te 1985. gadā, atzīmējot Dainu tēva 150 gadu jubileju, uzstādīts pēc tēlnieka Teodora Zaļkalna meta izgatavotais piemineklis Krišjānim Baronam. Bronzā lietais Dainu tēvs mierīgi raugās uz apkārtni. Sava mūža pēdējo vasaru Krišjānis Barons pavadījis Turaidā.
Šķiet, ka Siguldas nūjotāji nu tiešām ir modušies, jo, kamēr kavējos pie Krišjāņa Barona pieminekļa, man garām pa Līvkalna ielu aizsoļo cienījama vecuma kungs, bet mirkli vēlāk, kad to pašu kungu jau esmu apsteidzis, man pretī, nūjas zibinot, nāk kāda sieviete.
Mierīgajā rītā sadzirdu, kā skaļi dveš gaisa balona deglis. Pār Siguldu slīd sarkans gaisa balons. Kad esmu jau uz Miera ielas, gaisa balons lido tieši virs manas galvas un aizkuģo tālāk uz rietumiem. Miera ielā gaisu pilda ievziedu smarža. Pārgājiena muzikālajam noformējumam tagad lieliski derētu Raimonda Paula komponētā un Viktora Lapčenoka izpildītā “Zied ievas Siguldā”.
Sekojot norādēm uz Paradīzes kalnu, griežos nost no Miera ielas un pa taku iesoļoju ar skaļu čivināšanu, svilpošanu un putnu treļļiem pieskandinātā mežā. Nonācis vietā, kur koka pakāpieni aizved lejup uz Kraukļu aizu un alu, pārvaru kārdinājumu sekot tiem, jo domās jau esmu otrpus Gaujai. Vēl tikai īss Paradīzes jeb Gleznotāju kalna apciemojums, un tad es atgriezīšos savā maršrutā.
Soļojot pa taku, sadzirdu lapu čabēšanu. Vāvere nolēmusi kārtīgi izskrieties un nu jož pa pērnajām lapām tā, ka čab vien. Kāpšanu kokos zvēriņš pat neapsver un joņo tikai pa zemi.
No Paradīzes (Gleznotāju) kalna paveras skats uz Gaujas senleju. Te arī uzstādīts meklētais Gaujas Nacionālā parka 50 gadu jubilejas foto rāmis. Tik agri no rīta saules gaisma nav tā labvēlīgākā, ja vēlas dokumentēt pašu rāmi, bet ainava, uz kuru var lūkoties caur to, ir elpu aizraujoša. Lejā plūst Gauja, kurā spoguļojas zaļie meži, kas noklājuši Gaujas senleju, un zilās debesis, kurās manāmas vien retas baltu mākoņu švīkas. Tālāk uz austrumiem koku galotnes vēl tītas vieglā, zilganā dūmakā.
Stāvot Paradīzes kalnā, atkal dzirdu tālumā kūkojam dzeguzi. Šķiet, ka tā patvērusies kaut kur Turaidas pusē, Gaujas labajā krastā. Dzeguze kūko tik neatlaidīgi, it kā mēģinātu kādam parādīt, cik tālu tā prot aizskaitīt.
Kamēr uzkavējos skatu laukumā līdzās foto rāmim, augstāk parādās kāda sieviete un tad, likdama sparīgu soli, atkal nozūd. Atradis robu kalna malā augošo koku rindās, varu saskatīt otrpus Gaujai esošās Turaidas pils sarkano ķieģeļu mūrus. Nolemju, ka man laiks doties uz tiltu pār Gauju.
Atpakaļceļam esmu izvēlējies citu taku. Te man pēkšņi pretī nāk jau manītā sieviete. Tās mazliet piktā sejas izteiksme liek domāt, ka viņa enerģiski mēģina izpurināt no sevis kādas dusmas vai citādi negatīvas domas un tad nu soļo pa apli Paradīzes kalnā. Atmiņā ataust pirms brīža redzētais vāveres skrējiens. Šorīt laikam populāri tā izskrieties.
Ceļa turpinājumā sastopu sievieti, kas izvedusi pastaigā suni. Četrkājainais metas skriet uz manu pusi, bet tas, šķiet, kāro iepazīties un dauzīties, nevis klupt man virsū. Suns un tā saimniece nozūd Paradīzes kalna virzienā, bet es paeju garām Siguldas kapiem un Kropotkinu dzimtas kapiem, līdzās kuriem arī var izbaudīt skaistu skatu uz Gaujas senleju un Turaidas pili, un pa nogāzē ierīkotajiem pakāpieniem kāpju lejup.
Taka aizvijas gar strautu, kura krastā paceļas Pazemes alas klintis. Aiz kokiem manu vīdam sarkanīgo smilšakmens atsegumu. Izlīkumojis pa taku, kas ved te pa vienu, te otru strauta krastu, garām Olas jeb Fotogrāfu kalnam, nonāku teju pašā Gaujas krastā. Turaidas pils nu ir paslēpta manam skatienam, toties atkal varu saskatīt saules apspīdēto Krimuldas muižu.
Aizsoļoju līdz Latvijas valsts karogiem rotātajam tiltam pār Gauju. Pirmais tilts šai vietā uzcelts 1937. gadā, līdz tam no viena Gaujas krasta uz otru cilvēki un transporta līdzekļi celti ar prāmi. Otrā pasaules kara laikā, 1941. gadā tilts uzspridzināts, bet atjaunots tas 1950. gadā. 2016. gadā sākti un 2017. gadā, kad tilts atzīmēja astoņdesmit gadu jubileju, pabeigti ievērojami tilta rekonstrukcijas darbi, platākas kļuvušas arī tā ietves.
Ejot pāri tiltam, apstājos tā vidū, lai palūkotos uz Gauju, kas plūst lejā. Turpinot ceļu, sastopu kādu vīru, kas nāk man pretī no Gaujas labā krasta puses. Tas arī, šķiet, izmanto iespēju mierīgi izstaigāt pavasarīgo Siguldu.
Gar Turaidas ielu aizsoļoju līdz vairāku taku krustojumam. Te izvēlos taku, kas ved uz ziemeļiem, Gaujas senlejas nogāzes virzienā. Šķērsojis Vikmestes upīti, drīz sasniedzu vietu, kur nogāzes malā jau vīd smilšakmens atsegumi. Esmu nolēmis rīta agrumā apskatīt vēl vienu Siguldas tūristu magnētu – Gūtmaņa alu.
Ejot pa taku, pa kreisi paceļas mežiem noaugusi Taurētāju kalna nogāze, kuras pakāje balstās uz sarkanīgiem smilšakmens atsegumiem. Vietām te ierīkoti soliņi. Pa labi no manis plešas visai slapjš klajums, kurā redzami vairāki dažāda izmēra dīķi un ko ļoti iecienījušas dzeltenās purenes.
Pirmo ieraugu Mazo alu, bet drīz manā priekšā arī Gūtmaņa ala un nedaudz augstāk Viktora ala. Gūtmaņa ala ir plašākā un augstākā ala kā Latvijā, tā visā Baltijā. Esmu vienīgais tās apmeklētājs, tāpēc varu netraucēti izstaigāt alu. No tās dzīlēm iztek avotiņš, pēc kura ūdens savas Turaidas vasaras laikā esot nācis arī Krišjānis Barons.
Gūtmaņa alas sienas gadu simtiem izraibinājuši tās apmeklētāji, kas vēlējušies smilšakmenī iemūžināt savus vārdus un alas apmeklējumu datumus. Vecākie ieraksti esot saglabājušies pat no 17. gadsimta. Paši muižkungi, protams, ar klinšu skrāpēšanu nav nodarbojušies. Ierakstus veikuši amatnieki, kas alas tuvumā gaidījuši turīgus klientus, lai par samaksu iegravētu klintī to vārdus. Tā kā man vēl tāls ceļš priekšā, uzmetu vien ašu skatienu izraibinātajām sienām, tad dodos ārā no alas.
Iznāku saulītē, un joprojām esmu vienīgais cilvēks Gūtmaņa alas tuvākajā apkārtnē. Nedaudz tālāk redzama neliela, balta celtne ar sarkanu jumtu – Bundulītis. Tas ir 1910. gadā celts muižas piena paviljons, kurā tūristiem tirgoja pienu un uzkodas. Agri no rīta Bundulītis, protams, vēl slēgts, bet tūristu barošanas un dzirdīšanas funkciju tas turpina arī mūsdienās.
Domas par ēdināšanu liek man apstāties pie soliņa takas malā un nocelt no pleciem mugursomu, lai sameklētu gan ūdens pudeli, gan maisiņu ar uzkodām. Apsēdies uz soliņa, baudu apkārtējo mieru, saules siltumu un gardas otrās brokastis.
Šķērsojis Turaidas ielu, nokļūstu uz Dainu ceļa. Gaujas krastā te izveidots kempings “Dainas”. Tas atrodas vietā, ko dēvē par Slakteru leju. Nostāsti vēsta, ka Turaidas lībieši un Siguldas vācu bruņinieki šeit reiz apkāvuši igauņu sirotājus. Šī ir īsta slakteru apkārtne, jo no Dainu ceļa uz Turaidas ielu var iziet caur Slakteru krauju, bet otrpus Turaidas ielai slejas Slakteru kalns.
Kempingā viss vēl kluss. Soļoju tam cauri un tālāk pa Dainu ceļu gar Gauju. Pa kreisi paliek jau minētā Slakteru krauja. Seko Turaidas pilskalns, kura nogāzes Gaujas pusē rotā sarkanīgu klinšu sienas. Pilskalna nogāzē, ceļa malā augošo koku paslēpta, rodama Turaidas ala – pavisam neliela iedobe klintī. Tā agrāk saukta arī par Dainu un, protams, Slakteru alu. Gaujas malā zied ievas.
Taka, kuras malā novietota akmens skulptūra “Dainu kalns”, aicina doties kalnup, tomēr es turpinu savu ceļu tālāk uz priekšu. Pa labi no ceļa apvidus kļūst purvaināks, un nu putnu dziesmu korim pievienojas arī varžu skanīgās balsis.
Man aiz muguras, augstu Gaujas senlejas krastā no koku aizsega pamazām iznirst Turaidas pils torņi. Priekšā, pa kreisi no ceļa krietni zemāks pacēlums – Bēršu plato, kura nogāzi dēvē par Zviedru krauju. Uz Bēršu plato vēl pavisam kluss paceļas viesu nams “Bēršas”. No ceļmalas kokiem un krūmiem izskrien mazs šunelis un aizrikšo man pa priekšu. Kādu brīdi tas vēl ir redzams, bet tad nozūd aiz kārtējā ceļa līkuma, liekot vien minēt, uz kurām mājām tas devies.
Pagājis garām “Cīruļiem”, “Vildēm” un “Līņiem”, es sasniedzu dīķi vai, iespējams, kādu no Gaujas vecupēm līdzās “Ievām”. Pirms divarpus gadiem šai vietā gāju gar dīķa malu, lai atrastu Viešu pilskalnu, bet esmu nolēmis šodien pilskalnam pieiet no citas puses, tāpēc turpinu soļot tālāk pa ceļu gar Gauju.
Kad esmu sasniedzis “Viešu” mājas, kurās jau dzirdama rosība, sāku lūkot pēc vietas, kur doties iekšā mežā. Ja pareizi izvīšu savu taku caur mežu, Viešu pilskalnā nonākšu no ziemeļu puses. Atradis vietu, kur meža koku siena ir nedaudz plānāka, ar mazākiem un retākiem kokiem, brienu iekšā.
Labiekārtotu vai vismaz labi iestaigātu taku te nav, tāpēc nospraužu aptuvenu kursu uz Viešu pilskalnu un tad dodos uz priekšu, pāri un dažbrīd garām šķēršļiem, kurus mežs ir nometis manā priekšā. Atradis nelielu strautiņu, sākotnēji stampāju augšup gar to. Vardes no maniem soļiem bēg uz visām pusēm, bet apkārtnes odi, ielenkuši mani, sīc no sajūsmas, jo, šķiet, ļoti ilgi gaidījuši, kad kāds iemaldīsies to mežā. Vietām mežā var atrast arī pa kādam prāvākam akmenim, kas paslēpies zem sūnām un papardēm.
Turpinot savu ceļu uz priekšu, uzduros arī kam takām līdzīgam. Kādā brīdī attopos gravas malā, un nu man jānovērtē, kurā vietā vislabāk laisties lejā gravā, lai pēc tam uzrāptos augšā tās pretējā malā. Pastaigājis gar gravas malu, atrodu daudzsološu taku un pamazām šļūcu lejup. Uzrāpies pretējā gravas malā, nokļūstu saulainākā pakalnā. Iespējams, ka tas ir meklētais pilskalns, bet vēlos atrast vienu konkrētu objektu, kas apstiprinās manu minējumu. Viešu pilskalna virsotnē ir saglabājusies sena aka. Iespējams, ka tā apgādājusi te reiz mitušos ļaudis, bet cita versija vēsta, ka aku izrakuši senlietu meklētāji. Lai kāda būtu tās izcelsme, aka pavēstīs, ka esmu Viešu pilskalnā.
Soļodams pa taku, ieraugu meklēto. Saulē viz neliels ūdens laukums. Aka, protams, ļoti sen nav tīrīta, tāpēc ir aizbirusi un ne pārāk pievilcīga kā dzeramā ūdens avots. Interesanti, ka aka atrodas augstu virs Gaujas un arī gar pilskalnu plūstošās Grašupītes ūdens līmeņa, tomēr tajā netrūkst ūdens. Akai izveidota noteka uz pilskalna austrumu nogāzi. Pāri tai nogūlies liels, nosūnojis koka stumbrs.
Viešu pilskalns reiz īslaicīgi bijis apdzīvots. Te varētu būt mitinājies Gaujas labā krasta Turaidas novada lībiešu vecākais Vesiķis, kas 13. gadsimta sākumā stājās mirušā Kaupo vietā.
Dodos tālāk pa taku pāri pilskalnam. Zem augstajiem kokiem patvērušies balti vizbuļi. Kad sasniedzu vietu, kur taka strauji dodas lejup uz Gaujas pusi, laiks pieņemt lēmumu par turpinājumu. Tā kā vēlos apskatīt arī klinšu atsegumus Grašupītes krastos, nolemju, ka sākotnēji došos augšup gar to un tad meklēšu kādu ceļu lejup uz Gaujas pusi.
Kad lēmums pieņemts, jāsameklē vietu, kur nokļūt lejā pie Grašupītes, kas te, skaļi čalodama, skrien uz Gauju. Atradis lēzenāku nogāzi, drīz stāvu mazās upītes malā. Grašupīte izlokās starp akmeņiem un kritušu koku stumbriem, bet tās krastus rotā krāšņi smilšakmens atsegumi. Kāpju augšup te gar vienu, te gar otru upītes krastu un pamazām ienirstu arvien dziļāk kanjonā.
Kanjonā bagātīgi aug zaķskābenes. Tās sakāpušas arī uz kritušu koku stumbriem un zied baltiem ziediņiem. Grašupītes kanjonā es, protams, atkal esmu ļoti populārs odu vidū. Apmeklētāji šeit visticamāk iegriežas reti, jo kanjons, lai arī tepat līdzās Turaidai, ir paslēpies no sabiedrības acīm.
Grašupītes kanjona smilšakmens sienas, protams, tikušas pie saviem uzrakstiem. To gan te krietni mazāk nekā, piemēram, Gūtmaņa alā. Daži no uzrakstiem, ko pamanu, tapuši ap 19. un 20. gadsimta miju. G.A. (?) kanjonā viesojās 1897. gada jūlijā, V. Somio (?) 1894. gadā, bet Hugo Draumans, kura veidotais uzraksts ir iespaidīgākais un pamanāmākais no redzētajiem, ar klinšu kalšanu te nodarbojies 1901. gada 11. augustā.
Kad kanjona klintis kļūst arvien zemākas un drīz pazūd pavisam, nolemju, ka laiks meklēt ceļu augšup. Stāvākajā nogāzes posmā motors strādā pastiprināti. Pievilkdamies pie koku stumbriem un kāpdams pāri tiem kokiem, kas krituši, galu galā sasniedzu lēzenākus apvidus un atrodu arī taku. Sekodams tai, paeju garām “Krastiņiem”, “Ievām” un drīz esmu atkal pie “Ievu” dīķa.
Viens no pārgājiena mežonīgākajiem posmiem veikts, otrs vēl sekos. Iemalkojis ūdeni, sāku ceļu atpakaļ uz Turaidu.
Mirkli izbaudījis vieglumu, ko sniedz pastaiga pa labi iebrauktu ceļu, aiz “Cīruļu” mājām griežos pa labi un soļoju pāri visai mitrai pļavai. Gaujas senlejas krasta nogāzē te slēpjas Blusu ala.
Blusu ala atklāta un atrakta 1992. gadā. Alas atklājēji nosaukumu tai devuši pēc tam, kad tos ar lielu prieku sagaidījušas un uz svētku mielastu uzaicinājušas te mitušo jenotsuņu blusas. Senāk, kad alā mituši āpši, tā esot dēvēta par Āpšu alu.
Blusu alas ieeju vairākās ejās sadala smilšakmens pīlāri. Siguldas tūrisma informācija vēsta, ka ala ir sarežģīts eju un strupceļu tīkls 55 metru garumā ar 14 dažāda resnuma pīlāriem, un alas dziļumā atrodas avots. Cerēdams, ka blusas nu jau pārvākušās kur citur, jo man šai dienai pietiek jau ar popularitāti odu aprindās, ieraušos alas ieejā, lai palūkotos uz ārpasauli no alas iemītnieka skata punkta.
Blusu alas priekšā plešas slapjš, niedrēm aizaudzis apvidus. Mani sveic varžu koris, kas te pārspēj apkārtnē skanošās putnu balsis. Pašā alas priekšā kāds sūnām klāts koks pamazām liecas pār slapjo apvidu. Cita koka stumbrs jau nogūlies niedrēs.
Izlīdis no Blusu alas, dodos tālāk pa taku gar Cīruļu iezi, kas stiepjas uz rietumiem no alas. Taciņa vietām daļēji nogruvusi, tomēr atrodu, kur stabili likt katru nākamo soli, un virzos uz priekšu. Kļūmīgs solis nozīmētu piezemēšanos nenosakāma satura un dziļuma zampā, kas skalojas līdzās klintīm.
Vietās, kur apkārtnē augošie koki kļūst mazāki un retāki, saule spoži izgaismo Cīruļu iezi. Tas arī, protams, izraibināts dažādiem uzrakstiem. Mans iecienītākais gravējums atrodams augstā nišā Cīruļu ieža sānos. Te 1975. gadā savu ķepu klintīm pielicis kāds zaķis vai, iespējams, Zaķis.
Pagājis garām Cīruļu iezim, nokļūstu vietā, ko dēvē par Iežu grāvi. Ūdens šai grāvī ir ļoti maz, bet tā krasti ir augsti un rotāti skaistiem smilšakmens atsegumiem. Virs manas galvas plešas pavasarīgi zaļa koku lapotne, bet vēl augstāk zilas debesis. Iespēju lūkoties augšup gan maz, jo jāseko līdzi tam, kas notiek zem kājām.
Gaišie klinšu atsegumi tikuši pie neiztrūkstošajiem uzrakstiem. Tie tapuši dažādās valodās. 1953. gadā Ļoša atzinies mīlestībā Oļai. Vai otrādi. Lejup gar klinšu sienām pamazām kāpj papardes, sūnas. Koki, kas nav spējuši noturēties kraujas malā, slīpi ievēlušies grāvī un liek man raudzīties, kā pasargāt pieri.
Kad Iežu grāvja klintis apskatītas, man laiks lūkoties pēc ceļa augšup. Nākamais apskates objekts atrodas kaut kur meža malā, un manā rīcībā esošajās kartēs nav ceļu vai taku uz to, bet esmu drošs, ka tas ir atrodams. Dodos meklēt Turaidas muižas ķieģeļu cepli. Precīzāk – to, kas palicis no šī cepļa.
Iežu grāvja nogāze atkal ir labs izaicinājums manam motoram. Kad beidzot sasniedzu lēzenāku vietu, nosaku virzienu, kurā meklējams ķieģeļu ceplis. Ceļš līdz ceplim ved augšup un lejup. Brīžiem pamats zem kājām kļūst visai slapjš un dubļains. Esmu apvidū, kur takas biežāk iemin zvēri, nevis cilvēki.
Kad pēc uzkāpšanas kārtējā nogāzē savā priekšā ieraugu nelielu pļaviņu, kuras stūrī vīd arī mūra drupas, nojaušu, ka esmu sasniedzis īsto vietu. Palūkojies apkārt, ieraugu ķieģeļu un akmens mūra drupas vēl vairākās vietās tuvākajā apkārtnē. Neredzu gan pašu galveno – cepļa skursteni, kas arī, šķiet, vēl ir saglabājies.
Šķērsojis pļaviņu un pagājis garām nelielai koku joslai, ieraugu arī meklēto – augstu, no sarkaniem ķieģeļiem būvētu skursteni. Tam līdzās esošā gruvešu kaudze, šķiet, ir viss, kas palicis no paša cepļa.
Ķieģeļu ceplis un šķūņi ķieģeļu glabāšanai izbūvēti 1826. un 1827. gadā. Ceplis Turaidas muižai bijis ļoti svarīgs, jo nodrošinājis to ar būvmateriāliem. Māli ķieģeļu ražošanai iegūti uz rietumiem no cepļa – Kalnupītes abos krastos.
Apskatījis ķieģeļu cepļa drupas, iznāku pļavas malā un noslēdzu otru sava pārgājiena gravu loku. Turpmākais ceļš jau solās būt visai civilizēts. Meklēdams maršruta turpinājumu, saprotu, cik tuvu iepriekš savās gaitās esmu bijis cepļa drupām, jo tepat ir ceļš, kas ved iekšā Turaidas muzejrezervātā, pa kuru pirms divarpus gadiem jau esmu soļojis.
Saprotot, ka biļešu kase šai muzejrezervāta galā mani negaida, ieskatos “Mobilly” aplikācijā, un ar prieku ieraugu iespēju iegādāties ieejas biļeti. Veltījis sešus eiro Turaidas muzejrezervātam, mierīgu sirdi dodos iekšā.
Nu beigušās ne tikai mežonīgās takas manā šīs dienas maršrutā, bet arī mana iespēja vienatnē apskatīt dažādas vietas, jo Turaidas muzejrezervāts, protams, ir viena no vietējo un ārvalstu tūristu iecienītākajām vietām Siguldas novadā.
Pirmie mani sagaida Turaidas muižas dīķi, caur kuriem tek mazā Kalnupīte, lai vēlāk netālu no “Bēršām” saplūstu ar Gauju. 20. gadsimta sākumā Turaidas muižas dīķos strauji attīstījusies zivju audzēšana.
Pie tuvākā no dīķiem Kalnupīte krīt lejup pa dzeltenu pureņu ieskautu ūdenskritumu. Ieraudzījis dīķa tuvumā esošu soliņu, nolemju, ka šī ir lieliska vieta, kur atvilkt elpu pēc kāpelēšanas pa gravām un iestiprināties. Kamēr sēžu uz soliņa, apkārtnē parādās daži no muzejrezervāta apmeklētājiem. Šķiet, tie ir paši izturīgākie, kas nolēmuši izstaigāt katru parka stūrīti.
Izmetis loku starp dīķiem, aizeju līdz dižozolam, ko pamanu netālu, bet tad jau pa ceļu dodos uz Turaidas muižas ēku pusi. Turaidas muiža tapusi pie 13. gadsimtā celtās Rīgas arhibīskapa Turaidas pils. 16. gadsimtā muiža top par saimniecisku vienību, kurā ietilpst apkārtējā zeme, meži, ūdeņi, muižas centrs ar saimniecisko apbūvi, dārzi un parki, un pirmo reizi kļūst par privātīpašumu. Muižas saimnieciskās apbūves centrs ar 19 ēkām šobrīd ietilpst Turaidas muzejrezervātā. Ārpus muzejrezervāta teritorijas ir tikai ķieģeļu cepļa drupas, ko pirms brīža apciemoju, un bijusī “Gaujiešu” kūts.
Uzkalnā daļēji paslēpusies zivju pagraba ēka. Kad muižā attīstījās zivju audzēšana, lomu bija arī kaut kur jāglabā. Tam 20. gadsimta sākumā pielāgota šī celtne. Pagraba ēka nesenāko atjaunošanu piedzīvojusi 1999. gadā. Pagraba durvis abos ēkas galos ir atvērtas, aicinot ienākt. Pie vienām no tām ierīkots arī kas orientēšanās sporta kontrolpunktam līdzīgs. Iespējams, ka tā ir daļa no muzejrezervāta apmeklētāju regulārās izklaides, bet varbūt tas sagatavots Muzeju naktij, kas gaidāma tieši šovakar.
Aiz zivju pagraba plešas visai prāvs dīķis, kura pretējā krastā paceļas klaušinieku māja ar baltām māla kleķa sienām un niedru jumtu. 18. gadsimta ēkas rekonstrukcija pēc rūpīgiem izpētes darbiem tapusi savā vēsturiskajā vietā un iespējami tuvu tās varbūtējam izskatam. Restauratoriem bija jāapgūst senas sava aroda prasmes, lai ēka iegūtu autentisku izskatu. Darbi pabeigti 2018. gadā.
Dīķa krastā, netālu no zivju pagraba paceļas 19. gadsimtā celtā muižas kalpotāju māja. Pirmā stāva līmenī tās sienas ļauj skatīt akmens mūra daudzveidīgos rakstus, bet otrais un jumta stāvs tikuši pie balti krāsotām sienām. Līdzās šai ēkai uzstādītas šūpoles, kas, protams, papildinātas ar noteikumiem to drošai lietošanai.
Kalpotāju dzīvojamās mājas priekšā plešas vēl viens no muižas dīķiem. Otrpus tam redzama muižas kūts – staļļa ēka. Līdz mūsdienām saglabājusies tikai daļa no 18. un 19. gadsimtā celtās ēkas kvadrātveida apjoma ar noslēgtu iekšpagalmu. Ēkas austrumu puse tikusi nojaukta, tās vietā šobrīd iekārtots zirgu aploks.
Nākamo apciemoju 19. gadsimta sākuma guļbaļķu ēku – pirti, kas rekonstruēta 1996. gadā. Ēkā pirmsākumos mitinājušies cilvēki, tad tā pildījusi pirts funkciju, bet padomju gados tajā izmitināti lopiņi. Šķiet, ka pirts ēkā manu kustību. Iespējams, tur dežurē kāds no muzeja darbiniekiem. Pirtij arī ticis viens no orientēšanās kontrolpunktiem.
No Turaidas muižas smēdes dzirdama darba duna, un gaisu pilda metālapstrādei raksturīgais aromāts. Smēdes ēka būvēta 18. gadsimtā un sākotnēji kalpojusi par brandvīna brūzi. 19. gadsimta otrajā pusē ēka pārveidota par smēdi. Muzejrezervāts smēdi atjaunojis 1997. gadā.
Līdzās smēdei ir 2002. gadā atjaunotā ratnīca, dēvēta arī par vāgūzi. Šeit reiz turēti darba rati un zirglietas. Turaidas muižā bijušas vairākas ratnīcas, un muižnieka izbraucamie rati turēti ratnīcā, kas atradās pils pagalmā. Ratnīcas durvis ir atvērtas, un es izmantoju iespēju uz mirkli ielūkoties ēkā un acīm pārskriet te izvietotajai ratu ekspozīcijai.
Nākamo apskatu piķiera kūtiņu, kas teju pilnībā paslēpusies krūmājā un kurā reiz mitinājušies muižas medību suņi. Tā būvēta 19. gadsimta otrajā pusē, restaurēta 1993. gadā. Par piķieri dēvēja suņu puisi, kas kopa un apmācīja medību suņus. Turaidas muižai piederējušas lielas mežu platības, kurās rīkotas medības.
Aizsoļojis līdz muzejrezervāta ieejai, vispirms dodos uz kūts – staļļa ēku, lai apskatītu to tuvāk, tad izmetu nelielu līkumu, lai aplūkotu muižas pārvaldnieka jauno dzīvojamo ēku, kas paceļas augstāk pakalnā. Ēka celta 1901. gadā, pēc Pirmā pasaules kara tajā ierīkota skola, kas darbojās līdz 1936. gadam. Turaidas muižas jaunās pārvaldnieka mājas restaurācija veikta no 1998. līdz 2000. gadam, un ēka 2000. gadā tika atzīta par vienu no desmit labāk restaurētajām koka būvēm Latvijā.
Līdzās muzejrezervāta ieejai atrodama arī muižas pārvaldnieka vecā dzīvojamā ēka. Ap 1810. gadu celtajā ēkā sākotnēji mitinājās gan muižas pārvaldnieks, gan kalpotāji. 1858. gadā tika uzcelta muižas kalpotāju māja, un ēka, pie kuras šobrīd atrodos, pilnībā nonāca muižas pārvaldnieka ģimenes rīcībā. Kad pārvaldnieks pārcēlās uz jauno dzīvojamo ēku, šeit mitinājās muižas mežzinis. Ēkas izpēte un restaurācija sākta 2003. gadā, noslēgta 2011. gadā.
Turpinu ceļu uz Turaidas pils pusi. Te jau varu manīt krietni vairāk muzejrezervāta apmeklētāju. Dzirdamas ļoti dažādas valodas. Pa kreisi no ceļa esošajā Turaidas muižas kaltē nu tirgo suvenīrus.
Dodos pa pakāpieniem augšup, lai apciemotu Turaidas Rozes kapavietu. Leģenda vēsta, ka te 17. gadsimtā apglabāta Maija, kura izvēlējās labāk mirt nekā tikt pazemota, tāpēc ar viltu panāca, ka poļu armijas dezertieris Jakubovskis, kas vēlējās viņu iegūt ar varu, to nogalina. Slepkavība esot notikusi pie Gūtmaņa alas. Slepkava pēc notikušā nobijies un darījis sev galu, bet Maija apglabāta Turaidā. Rīgas pils pagrabos atrasti dokumenti liecina, ka leģenda par Turaidas Rozi varētu būt balstīta uz patiesiem notikumiem.
Nākamā manā maršrutā ir Turaidas baznīca – viena no vecākajām koka baznīcām Latvijā. Baznīca celta 1750. gadā, pēdējie ievērojamie rekonstrukcijas darbi notikuši 2009. un 2010.gadā, baznīcai iegūstot to izskatu, kāds tai bija 18. gadsimtā. Kad dodos garām baznīcai, no tās iznāk vairāki tūristi, kas varētu būt ieradušies pie mums no Eiropas dienvidu valstīm. Viens no tiem vareni šķauda.
Baznīcai seko maza koka ēciņa ar lubiņu jumtu – ābolu klētiņa. 19. gadsimtā celtā ēka novietota bijušās Turaidas muižas ābeļdārza malā.
Atgriežos uz galvenā ceļa, kas ved uz pili. Turaidas muižas dārznieka mājā šobrīd apskatāmas ekspozīcijas. Raiti turpinu ceļu un drīz esmu Turaidas pils mūros. Daži tūristi, kurus nepagūstu apsteigt pirms ieejas pilī, nolemj pils apskati sākt ar pagalmu, par ko nopriecājos un sprūku iekšā pils galvenajā tornī. Ja nu ar apkārtnes gravām ir bijis par maz, tagad izvingrojos pils torņa kāpnēs.
Turaidas mūra pils celta 13. gadsimtā un bijusi nozīmīga Rīgas arhibīskapijas pils. Pirms mūra pils uzcelšanas šai pilskalnā, iespējams, atradusies lībiešu valdnieka Kaupo koka pils (cita versija vēsta, ka Kaupo lielā pils bijusi celta Kārļa kalnā, kas atrodas tieši līdzās Turaidas pilskalnam). Mūra pils būvniecība sākusies 1214. gadā. Gadsimtu gaitā pili vairākkārt ieņēmis Livonijas ordenis. 17. gadsimta karos postīta un zaudējusi savu militāro nozīmi, pils pamazām pārvērtās drupās. 20. gadsimta otrajā pusē Turaidas pilī veikti vērienīgi restaurācijas un arheoloģiskās izpētes darbi. Pils galvenais tornis tad atguvis savu iepriekš zaudēto augšdaļu un stāvu pārsegumus.
Nu dodos augšup pa kāpnēm, lai nokļūtu torņa augšā. Šaurajās kāpnēs nesastopu nevienu citu pils apmeklētāju, tāpēc strauji tuvojos torņa augšai. Svaiga gaisa plūsma pavēsta, ka nu esmu pašā torņa virsotnē. Dodos pie torņa logiem, lai palūkotos uz apkārtni.
Jau ierasti sāku ar vienu logu un tad, iedams pa apli, palūkojos ārā pa katru no tiem. Pirmais no tiem piedāvā skatu uz Turaidas pils pagalmu, loku, ko pils pakājē met Gauja, un Siguldas augstāko celtņu virsotnēm, kas paceļas virs zaļo mežu galotnēm.
Dažus logus tālāk varu ieraudzīt ceļu, pa kuru šorīt gāju gar Gauju un “Bēršām”. Ja kāds šorīt pabija Turaidas pils torņa augšā, tad noteikti varēja saskatīt gājēju, kas ik pa brīdim apstājas, lai palūkotos atpakaļ uz pili.
Turpinājumā pa vairākiem logiem redzams ceļš, kas ved pie Dainu kalna skulptūrām, kā arī var saskatīt dažus no tēlnieka Induļa Rankas meistardarbiem – “Dziesmas tēvs” un “Bij’ manam kumeļam”. Starp koku galotnēm tālumā vīd sarkanais Turaidas ķieģeļu cepļa skurstenis.
No torņa palūkojos arī uz ieeju pilī. Līdzās muižas dārznieka mājai apstājusies sieviete ar bērnu ratiņos. Aiz koku galotnēm vīd Turaidas baznīcas torņa smaile. Vēl tālāk redzami Turaidas daudzdzīvokļu ēku sarkanie jumti un ūdenstornis.
Rietumu pusē saskatāms neliels Turaidas ielas fragments, kā arī otrpus ielai esošais Kārļa kalns – iespējamā Kaupo pils atrašanās vieta. Redzama arī taka un pakāpieni, pa kuriem interesenti var nokļūt Kārļa kalnā, bet šobrīd tur nemanu nevienu dzīvu dvēseli.
Kad tuvojos apļa noslēgumam, man torņa augšā pievienojas divas, šķiet, lietuviski runājošas sievietes. Par laimi mūsu maršruti nekrustojas, tāpēc varu mierīgi pabeigt savu apli. Noslēdzošie logi atkal dāvā skatu uz pils pagalmu un Siguldu. Pils pusapaļais tornis pirms rekonstrukcijas bija saglabājies līdz ceturtā stāva līmenim. Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados veikta torņa ārējā apjoma un iekštelpu rekonstrukcija.
Pulkstenis, kas uzstādīts pils pusapaļajā tornī, ir 15. – 16. gadsimta pulksteņu atdarinājums, kas tapis 1987. gadā, tā ciparnīca vēlreiz atjaunota 2010. gadā. Pulksteņa mehānisms ik minūti pārbīda uz priekšu stundu rādītāju.
Noslēdzis apli pa torņa augšu, atstāju abas sievietes tveram foto un kāpju lejup. Lejupceļš ir raits, jo arī tagad nesastopu nevienu pretimnācēju. Vien pie pašas ieejas, kad esmu jau pieveicis visus kāpņu posmus, satieku puisi, kas siltajā laikā kaut kur pazaudējis savu kreklu.
Iznācis no torņa, izmetu līkumu pa pils pagalmu. Šurpu un turpu pa dažādām ejām un durvīm pārvietojas pils apmeklētāji. Var manīt arī pa kādam darbiniekam. Par to, vai man ir biļete, gan neviens tā arī nav painteresējies.
Pils pagalmā esošais saules pulkstenis laiku rāda precīzāk nekā pusapaļajā tornī esošais, kas šobrīd tuvojas pieciem. Nezinu, vai no rīta, vai vakarā, tāpēc grūti teikt, vai tas steidzas, atpaliek, vai vispār apstājies.
20. gadsimta astoņdesmitos gados veiktos arheoloģiskajos izrakumos Turaidā atrastas divas saules pulksteņu ciparnīcas. Pagalmā uzstādīta saules pulksteņa rekonstrukcija, kuras ciparnīca ir nedaudz lielāka nekā oriģinālam. Gnomons ir veidots no metāla stieņa, kas saliekts trīsstūra formā.
Apskatījis pils apkārtni no augšas un pils pagalmu, nu dodos apskatīt pils ārpusi pa arheologa Jāņa Graudoņa vārdā nosaukto taku, kurā ir desmit interesanti pieturas punkti. Te nu atkal varu izbaudīt vientulību.
Takas veidotāju ieteikto objektu apskati sāku ar paceļamā tilta vietu, kur joprojām redzami ieslīpie mūrējumi, pils sākotnējās dzīvojamās ēkas pamatiem, kas daļēji izvirzījušies ārpus pils mūriem, un torņveidīgā dienvidu korpusa rietumu piebūvi, no kuras saglabājusies pirmā stāva telpa un pagrabs.
Pils mūros var vērot, kā mijas dažādi materiāli. Senākās daļas mūrētas no akmeņiem, vēlāk izmantoti ķieģeļi. 2014. un 2015. gadā veiktos arheoloģiskos izrakumos Turaidas Jāņkalnā, kas atrodas vien dažu simtu metru attālumā uz ziemeļaustrumiem no Turaidas baznīcas, apstiprināts, ka tieši tur, visticamāk, atradies senākais Turaidas ķieģeļu ceplis. Tas pastāvējis un darbojies no aptuveni 13. līdz 16. gadsimtam.
Mazais, pusapaļais tornis, kas 15. gadsimtā būvēts rietumu aizsargsienas ārpusē, saglabājies vien daļēji, pirmā stāva līmenī, un to restauratori pagaidām nav mēģinājuši atjaunot agrākajā izskatā. Tiek uzskatīts, ka tornim bijuši divi vai trīs stāvi. Seko noejas vieta uz Gaujas ostu un dažādu izmēru un izskata kontrforsi, kas izmantoti pils austrumu mūra pastiprināšanai.
Takas veidotāji piedāvā apskatīt arī vietu, kur reiz atradusies pils sausā ateja. Tā bijusi pieejama no 14. gadsimtā celtajām ziemeļaustrumu stūra dzīvojamām telpām. Šīm telpām bijusi ne tikai ateja, bet arī slepenā izejas vieta, kas briesmu gadījumā, izlaužot divas ārējā mūrējuma ķieģeļu kārtas, ļāvusi pils iemītniekiem nokļūt otrpus mūriem un nozust lejā gravā.
Turaidas pils ziemeļaustrumu stūrī atrodas 14. gadsimtā būvētā pils pirmā kapela. Šī kvadrātveida celtne 16. gadsimta beigās izmantota kā graudu glabātava. Jāņa Graudoņa vārdā nosauktā taka noslēdzas pie ziemeļu priekšpils vārtu torņiem, par vienu no kuriem vairs liecina tikai pamatu paliekas.
Apvedtaku var iet arī pretējā virzienā. Daži pils apmeklētāji ierauga, no kurienes parādos, bet tad, mirkli minstinājušies, tomēr nolemj doties tālāk uz izejas pusi. Apvedtakā var ne tikai pils vēsturi iepazīt. Kāda apmeklētāja te atstājusi savu pieneņu vainadziņu, kas nu rotā apvedtakas virziena norādi.
Soļoju garām Turaidas muižas dārznieka mājai un pagriežos pa labi uz Dainu kalna pusi. Te mani atkal ieskauj ziedošo ievu aromāts. Apkārtnē izvietoto skulptūru autors Indulis Ranka nu jau skulptūras kaļ citā saulē, bet tā darbi joprojām priecē un iedvesmo Turaidas muzejrezervāta apmeklētājus.
Takā, kas ved uz Dainu kalnu, mani sagaida vairākas nelielas skulptūras. “Kraukļa spārns – Dārgumu krātuve” atklāta 2004. gadā vietā, kur Dalailamas uzdevumā ziedots Tibetas budistu dārgumu trauks.
Viena no parka centrālajām skulptūrām neapšaubāmi ir “Dziesmas tēvs”. Akmenī kalta sirma vīra seja, tam līdzās spēcīgs puisis, bet skulptūras otrā pusē redzamas trīs dažādu paaudžu dziedātājas. Pie “Dziesmas tēva” skulptūras mēdz notikt dažādi kultūras pasākumi. Turaidu apciemojušo tūristu grupas te tiek aicinātas nodziedāt savu tautas dziesmu.
Pa Dainu kalnu pastaigājas kāda meitene, tikmēr tās puisis atlaidies uz kalna malā esoša soliņa un ko vēro ekrānā.
Metu loku gar Dainu kalnā uzstādītajām skulptūrām. Skulptūra “Bij’ manam kumeļam” veltīta zirgam, bez kura gadsimtiem ilgi nebija iedomājama Latvijas lauku dzīve. Uzkāpjot pa nelielu pakāpienu virkni, sastopu “Bitenieka līgaviņu” – meiteni, kas sargā medus šūnas, no kurām pil lielas medus lāses.
Skulptūra “Veļu akmens” kalta no īpaša laukakmens, kura raksts papildina skulptūras plūstošās formas, tā atdarinot miglas vālus veļu laikā. “Trīs jaunas māsas” sastājušās kopā mugurām punktā, ko dēvē par skanīgāko vietu Dainu kalnā.
Viena no atpazīstamākajām Dainu kalna skulptūrām ir “Spīdolas akmens”. Spīdolas seja lūkojas uz kalna apmeklētājiem, un skulptūru papildina virkne citu tēlu. Uzmeklēju skulptūras sānos iekalto Krišjāņa Barona portretu.
Virknē skulptūru saskatāmi muskuļotu puišu tēli. Tādi ir arī “Domātājs” un “Sapņotājs”, kas iekārtojušies Dainu kalna zālājā un kavējas savās domās un sapņos. Skulptūrā “Mīlestības akmens” cieši viens otram piekļāvušies sievietes un vīrieša kailie augumi, saulei rotaļājoties meitenes garo matu cirtās.
Dainu kalna tālākajā malā slejas Liepu aplis. Te starp septiņām liepām ielavījušās arī četras kļavas. Koki stādīti ap 20. gadsimta sākumu. Tā runā, ka šai aplī var gūt labu noskaņojumu, tāpēc dodos iekšā aplī un nostājos līdzās mazam, plakanam akmenim apļa vidū, uz kura apmeklētāji atstājuši nedaudz sīknaudas.
Kad esmu izstaigājis Dainu kalnu, dodos uz kāpnītēm, kas ved lejup uz Gaujas pusi. Tieši pie šīm kāpnītēm rīta agrumā skatīju skulptūru “Dainu kalns”. Taka lejup uz Gauju nodēvēta Krišjāņa Barona vārdā. Kāpdams lejup pa kāpnēm, izbiedēju zalkti, kas iekārtojies saulainākā laukumiņā sasildīties. Čūska nozūd, pērnajām lapām nočabot.
Atgriezies uz Dainu ceļa, aizsoļoju uz Siguldas pusi. Nolemju tuvāk aplūkot Slakteru krauju, tāpēc dodos tai cauri uz Turaidas ielas pusi. Taku no abām pusēm ieskauj sarkanīgi smilšakmens atsegumi, kurus izrotājušas zaļas papardes, zaķskābenes, sūnas un citi augi.
Turaidas ielas malā sagaidu, kad būs droši to šķērsot, un pārvietojos uz trotuāru. Manā šīs dienas pārgājienā vairs atlikusi tikai samērā gara finiša taisne, jo visu iecerēto esmu apskatījis. Iedams gar Turaidas ielu, tās pretējā malā pamanu kāda “Subaru” kluba pārstāvjus, jo ielas malā stāv vairākas tieši šīs markas automašīnas un puiši ko apspriež savā starpā. Uz mirkli dodos uz pretējo Turaidas ielas malu, kad ieraugu “Ej ratā buffet” šašlika reklāmu.
Garām Gūtmaņa alai jau eju pa taisnāko ceļu, vien no attāluma pavērodams, kā alas apkārtnē pārvietojas Siguldas apmeklētāji. Šorīt šīs vietas apskatīju neviena netraucēts, nu varu citiem ļaut apskatīt alas bez manas klātbūtnes.
Man pretī lielākos un mazākos pulciņos nāk arī citi Siguldas viesi. Pretējā virzienā gan dodos es viens. Nevienu neapdzenu, un neviens neapdzen mani. Ieraudzījis virs Gaujas senlejas šūpojamies divus “Zērgļa” pasažierus, mēģinu uzminēt, no kuras puses parādīsies vagoniņš, kas abus atrakcijas lietotājus nogādās atpakaļ uz cietzemes. Vagoniņš parādās no Krimuldas puses. Tam pievienota gara kārts, kas ļauj no droša attāluma uztvert “Zērgļa” konstrukciju. Ar skaļu paukšķi vagoniņš pastumj abus piedzīvojumu meklētājus Siguldas virzienā. Ar nākamo pieskārienu abi tiek jau vienmērīgi stumti uz Siguldu. Nolaidis acis no izdarībām trošu ceļā, pamanu, ka vēl virkni cilvēku ieinteresējis šis process.
Kad esmu šķērsojis tiltu pār Gauju, jāpieņem vēl vienu būtisku lēmumu – pa kuru no ceļiem kāpt augšā uz Siguldas Svētku laukumu. Manā rīcībā ir kāpnes, kas sākas tepat otrpus ceļam, un serpentīna ceļš, kas sākas nedaudz tālāk no Peldu ielas. Lemju par labu serpentīnam.
Lai šķērsotu Peldu ielu, man jāpalaiž garām kādu “McLaren”, kura īpašnieks, spriežot pēc auto numura zīmes, šķiet, piedāvā kaut ko fraktēt. Varbūt konkrētais “McLaren” ir nomas auto. Izmantoju iespēju vēlreiz palūkoties uz tiltu pār Gauju, virs kura gaisa trošu vagoniņš aizslīd nu jau Krimuldas virzienā.
Serpentīna ceļš ar savu neatlaidīgo kāpumu ir gana izaicinošs pēc visām šodien izstaigātajām gravām. Pagūstu pie sevis nodomāt, ka turpmāk šādos pasākumos auto vēlams atstāt kaut kur zemāk, piemēram, pie Gaujas Nacionālā parka apmeklētāju centra Turaidas ielas malā otrpus Gūtmaņa alai. Atelpas brīži gan sniedz iespēju papriecāties par tiltu pār Gauju, Krimuldas muižu un pat dzeltenām pienenēm pārpilnām serpentīna ceļa nomalēm.
Siguldas panorāmas rats jau pamodies no miega un vizina skaistu skatu kārotājus. Svētku laukumā un tā apkārtnē, protams, krietni vairāk dzīvības un rosības nekā bija rīta agrumā. Te gan arī esmu visu apskatījis, tāpēc, šķērsojis Svētku laukumu, izeju uz Leona Paegles ielas un nu tiešām esmu finiša taisnē. Pa ceļam iegriezies te esošajā “Maxima”, lai remdētu vēlmi pēc jogurta dzēriena vai kā tamlīdzīga, nu jau veicu pēdējos pārgājiena metrus.
Līdzās kultūras un mākslas telpai “Siguldas DEVONS” ir uzstādīts pilsētas nosaukums sarkanbaltsarkaniem burtiem. Šis ir izaicinājums prātam, jo katrs burts veidots no divām daļām, tāpēc jāatrod īstais skata punkts, lai Siguldas vārds būtu kaut cik pieklājīgi salasāms. Kad esmu ticis pie pieņemama rezultāta, dodos uz savu auto, kas saulē paguvis labi sasilt, un pēc noietiem 28,87 kilometriem noslēdzu savu pārgājienu.
Indulis raksta 