13.08.2022. Rīta pastaiga Rojas upes krastos

Sešos sestdienas rītā atskan modinātājs, es raušos ārā no gultas, velku mugurā iepriekš sagatavotās drēbes un, iemetis mutē speķa pīrādziņu un iemalkojis prāvu ūdens malku, aizveru aiz sevis viesnīcas Roja kotedžas istabiņas “Rove” durvis, lai dotos īsā rīta pārgājienā. Par rovi (arī ravu, rovu) dēvējot akmeņainu sēkli jūrā, uz kura mēdz nārstot reņģes. Arī citām kotedžas istabiņām doti dažādi vietējiem zināmi un, iespējams, joprojām lietoti vārdi. Viesnīcas Roja viesiem pieejami šo vārdu skaidrojumi, kas rāmīšos piestiprināti pie kotedžas sienām. Dižjūr (Baltijas jūra) un Mazjūr (Rīgas jūras līcis) gan skaidrojumu neprasa.

Manas pastaigas sākuma un beigu punkts viesnīcā Roja

Agrā augusta rītā gaisā jūtama viegla rudens elpa, bet meteorologi dienu sola saulainu un ļoti siltu. Saulīte modusies agrāk par mani, tās stari apspīd tuvējo priežu galotnes un pie viesnīcas uzvilktos karogus, kas bezvējā rāmi noslīguši gar mastiem.

Rītausmā

Pulsometrs ātri sazinās ar satelītiem, paziņo, ka GPS signāls ir saņemts, un es aizsoļoju Rojas upes virzienā. Ciema ielas klusas, arī Rojas ostā valda miers. Pietauvoto jahtu slaidajos, baltajos mastos rotaļājas rītausma. Uz tilta pār upi, palūkojies pulsometrā, secinu, ka tas palicis pavisam slinks un ceļā pavadīto laiku skaita, bet noieto attālumu skaitīt atsakās. Ātrs pulsometra restarts noskaņo to paredzētajam darbam, un no tilta tas sāk skaitīt arī pieveikto attālumu.

Rojas osta agrā sestdienas rītā

Šķērsojis ceļu P131, kas aizved tālāk uz Kolku, nokāpju pie Rojas upes vietā, kur krastā iekārtota laivu piestātne un inventāru saviem viesiem piedāvā iznomāt SPURA. Dienu iepriekš jau biju te iegriezies, lai pārliecinātos, ka drīkstu šķērsot SPURAS teritoriju, lai nokļūtu gar upi iekārtotajā takā, tāpēc tagad droši soļoju garām SPURAS ēkām un dodos iekšā mežā.

Pie SPURAS vārtiem

Upes krasta nogāzē vairākas laivas, dibenus pavērsušas pret rīta debesīm, gaida, kad atpūtnieki tās iestums upē, lai vagotu Rojas ūdeņus. Otrpus upei uz platformas, kas atrodas līdzās tiltam, četri vīri makšķerē. Nedaudz tālāk upes pretējā krastā redzu vēl vienu makšķernieku. Roja te rāmi plūst uz jūras pusi.

Rojas upe līdzās SPURAI

Esmu izvēlējies garāko no takām gar Rojas upi – 15 kilometrus garo “sarkano” apli. Īsāku distanču cienītājiem dabā marķēts arī 2 km “dzeltenais” un 7 km “zilais” aplis, bet tie atrodas otrpus Rojas upei, kur plānoju nonākt sava pārgājiena noslēgumā. Iešanu sāku pretēji taku marķētāju iezīmētajam virzienam, kā arī ne gluži oficiālajā takā, jo kāpju tuvāk upes krastam un eju augšup pret straumi pa makšķernieku iemītām takām.

Taka līdzās upei

Takas, pa kurām dodos, ir mazāk iecienītas, tāpēc šauras un dažādu augu cieši ieskautas. Tā kā upes krasts te pakāpeniski kļūst augstāks, vietām soļoju pa visai slīpu virsmu. Kāds vecs krēsls upes krastā norāda, ka arī šaipus upei mēdz apmesties zivju ķērāji. Nopriecājos, ka kājās esmu vilcis ļoti gaišas bikses, jo uz tām lieliski var pamanīt mazos, astoņkājainos asinssūcējus – ērces. Klajākās vietās apstājos, lai nokratītu no bikšu starām kārtējos pasažierus. Citi astoņkājaiņi – zirnekļi – arī sarūpējuši man sveicienus. Pamazām uz savas sejas un auguma krāju arvien biezāku tīmekļu kārtu. Kad pielieku roku pie auss, sajūtu, kā nostrinkšķ gar to nostieptās pavedienu stīgas.

Putni ir pamodušies un līksmi sveic sauli. Mežā skan svilpošana, čivināšana, ķērkšana un visas citas skaņas, ko lielāki un mazāki lidoņi spēj radīt. Kaut kur augstu virs manas galvas priedes stumbru rībina dzenis. Otrpus upei pamanu vēl divus makšķerkātu virtuozus. Laikam Rojas upe ir zivīm bagāta, ja tās krastos salīdzinoši īsā posmā ir tik daudz makšķernieku.

Sākotnēji upes pretējā krastā manāmi vietējo iedzīvotāju nami un namiņi, bet drīz arī to krastu pārņem mežs. Vietām manu ceļu aizšķērso krituši koki. Tad nu kāpju te augšup vai lejup, lai apietu vietas, kur sakrituši vairāki koki, vai vienkārši kāpju pāri manā priekšā noliktajiem stumbriem. Dažādi zari un saknes gādā par papildu izklaidi. Kad noieti aptuveni divi kilometri, pamanos pat nostiepties garšļaukus uz vēdera, jo kāds zars izrādās spēcīgāks par manu soli un notur manu kāju savos apskāvienos, kamēr mans augums turpina strauju kustību uz priekšu.

Kāds kritušais upes krastā

Nolemju, ka pietiek izklaidēties ar zariem un ērcēm un ir laiks uzmeklēt oficiālo taku gar Rojas upi, tāpēc pa nogāzi raušos augstāk upes krastā, kur manā priekšā paveras visai plata taka. Kājāmgājējiem tas varētu būt gluži kā lielceļš. Mana ceļa turpinājums aizvijas caur gaišu priežu mežu, bet arī te jāsaglabā modrību, jo saknes un čiekuri dāsni noklājuši lielo taku. Mežu daudzviet izrotājis ziedošu viršu paklājs. Taka lielākoties visai lēzena, ar vien nelieliem kāpumiem un kritumiem.

Brīvdabas taka gar Rojas upi

Kad pulsometrs vēsta, ka noieti jau trīs kilometri, ieraugu vienu no takas marķējumiem. Bultas virziens nepārprotami norāda, ka dodos pretēji oficiālajam maršrutam. Laiku pa laikam varu dzirdēt, kā pa paralēli manai takai nostiepto šosejas asfalta lenti aiztrauc kāds auto. Pašu ceļu un agros braucējus gan manam skatienam slēpj mežs.

Apkārt valdošo dažādu putnu balsu kori pārspēj kāda baloža vilkta rīta serenāde. Neraugoties uz rudens tuvošanos, tas joprojām šķiet visai romantiski noskaņots. Iespējams saullēkta skaistums iedvesmojis to.

Rojas mežos virši zied

Rojas zirnekļi ir ļoti sparīgi, jo pat tik platai takai pārvilkuši savus pavedienus. Kāds prāvs zirneklis ne tikai novilcis tīmekli, bet noaudis visu savu tīklu tieši pāri takai. Nolemju, ka bez astoņkājaina sava tērpa rotājuma varu lieliski iztikt, tāpēc meklēju ceļu apkārt zirnekļa darinājumam. Brienu nost no takas, zābakiem grimstot sūnās un ogu mētrās, tomēr kādu svarīgu pavedienu nejauši pārrauju, jo zirneklis, iespējams, skaļi lamādams mani, ar visu savu tīklu aizšūpojas uz takas pretējo pusi.

Šur un tur var ieraudzīt arī pa sēnei, pat sēņu pudurītim, bet kādu brīdi kārtīgs lietus šiem mežiem, šķiet, gājis secen, tāpēc sēņu naža un groza trūkumu īsti neizjūtu. Krietni biežāk var atrast citas meža veltes – mellenes. Taka pietuvojas upei, un es no krasta augšas varu vērot, kā debesis un apkārtnes meži spoguļojas rāmajos Rojas ūdeņos.

Sēnītes

Kādas priedes stumbram piestiprināts aicinājums mēslot savās mājās. Koka dēlīšu izskats liecina, ka aicinājums ir samērā sens. Ķērpji pamazām apgūst koka virsmu, un skrūve, ar ko uzraksts piestiprināts koka stumbram, jau pamatīgi sarūsējusi. Pieņemu, ka skaļais aicinājums ar trim izsaukuma zīmēm paredzēts tiem, kas savus atkritumus nespēj iznest ārā no meža, un nav gluži pamudinājums ikvienam garāmgājējam kārtīgi piemēslot savu dzīvesvietu.

Mazliet neviennozīmīgs aicinājums

Pēc septiņiem pieveiktiem kilometriem esmu vienā no Rojas upes krastos ierīkotajām atpūtas vietām. Te atrodami gan soliņi un galds, gan vingrošanas rīki. Noceļu no pleciem mugursomu, iedzeru ūdeni un notiesāju kārtējo speķa pīrāgu. Mugura jau visai slapja, rīts kļūst arvien siltāks.

Šūpoles un vingrošanas rīki

Atpūtas vietā ieraugu vienu no Rojas brīvdabas takā iekārtotajiem virtuālajiem skatu torņiem. Telefonā noskenējot QR kodu, tieku aizvests 50 metru augstumā virs atpūtas vietas, un audio gids, kas runā pavisam skaidrā Māra Oltes balsī, man pastāsta par atpūtas vietām un laivu piestātnēm Rojas krastos. Ja slinkums iet taku un meklēt virtuālos skatu torņus, tos var atrast, apskatīties un noklausīties arī speciālā mājas lapā.

Virtuālajā skatu tornī

Pagājis vēl nedaudz uz priekšu, esmu sasniedzis Žoceni. Te mans maršruts ved jau pa labi iebrauktiem ceļiem. Atsevišķas līdzās ceļam esošās sētas, šķiet, iekārtotas viesu izmitināšanai. Pie vienas no tādām uz mani nolūkojas neliels, kokā griezts vīrs ar pīpi zobos. Augstu virs ciema slejas sarkanbalti krāsots sakaru tornis. “Vāveru” māju koka nožogojumu ļoti iecienījuši ķērpji, kas ērti iekārtojušies uz ikviena dēlīša.

Kokā grieztais vīrs

Aizsoļoju garām laukam, kura malā uzslietas vairākas atpūtas mājiņas. Pie tām novietotie auto liecina, ka ļaudīm ir vēlme vasarīgo nedēļas nogali pavadīt pie dabas. Tālumā, otrpus Rojas upei stiepjas Žocenes lidlauks.

Brīdinājums īpaši svarīgiem tālāk nedoties

Brīdinājuma zīmes liecina, ka koka tiltiņu, pār kuru var nokļūt Rojas pretējā krastā, drīkst šķērsot tikai tie, kuru svars nepārsniedz vienu tonnu. Lai arī šorīt esmu apēdis jau vairākus speķa pīrāgus, spriežu, ka manu svaru tilts izturēs, un dodos tam pāri, vien mirkli uzkavējoties, lai palūkotos uz Rojas upi abās pusēs tiltiņam.

Koka tilts pār Roju

Līdzās “Maztiltiem”, “Saldniekiem” un “Totiem” plešas dīķis, virs kura ūdens spoguļa vēl manāms viegls rīta miglas plīvurs, kuru plato spārnu vēzieniem kliedē kāds prāvāks putns. Saules staros gan neizdodas saskatīt, vai tā ir dzērve, vai zivju gārnis. Putns nozūd tālumā.

Rīts dīķmalā

Nu jau mans ceļš pamazām ved atpakaļ uz Roju. Ap 10 kilometru atzīmi netālu vienu no otra atrodu vēl divus virtuālos skatu torņus. Šoreiz Māris man stāsta par mežu kopšanu. Mežus, caur kuriem soļoju, apsaimnieko AS “Latvijas valsts meži”, kas šos virtuālos skatu torņus izmanto savām sabiedrisko attiecību aktivitātēm.

Lai arī iepriekš pētītos aprakstos minēts, ka Rojas upes krastus apdzīvo dažnedažādi zvēri – bebri, ūdri, stirnas, mežacūkas, staltbrieži, aļņi, vietām uz smilšainā ceļa redzu vien atsevišķu pārnadžu pēdu un arī citu, krietni mazāku pēdiņu nospiedumus, bet paši zvēri paslēpušies manam skatienam. Kaut kur aiz priežu sienas atskan gaiļa balss. Šis pulkstenis nav īsti precīzs, jo līdz 9:00 no rīta ir vēl dažas minūtes.

Ar rīta rasu pieliets zieds

Nokļuvis vietā, kur “sarkanā” taka sastopas ar “zilo”, turpinu savu pārgājienu pa ceļu, kas ved uz Rojas upes pusi. Šur un tur taka ir smilšaināka, tā palēninot mana soļojuma tempu. Meži te vietām paretināti. Jaunie kociņi pamazām apgūst plašumus, kur reiz slējās staltas priedes un citi koki. Ceļa malās dažviet uzslieti koka medību tornīši. Vēl viens apliecinājums tam, ka zvēri šeit ir satopami, bet šodien tie cītīgi izvairās no manis.

Ceļš uz Rojas upi

Vietā, kur līdzās Rojas upei taka strauji pagriežas pa labi, atrodu vēl vienu no atpūtas vietām. Arī te var gan izvingroties, gan izšūpoties, gan uzkavēties virtuālā skatu tornī, kas piedāvā skatus no 70 metru augstuma. Kad pleci atpūtināti, ūdens uzņemts un kārtējais pīrādziņš notiesāts, soļoju tālāk.

Pēc vairāk nekā 15 pārgājiena kilometriem tuvojos vietai, kur sastopas jau visas trīs Rojas brīvdabas takas. Nedaudz pirms to krustojuma sastopu kādu skrējēju. Uz manu “Labrīt!” tas gan neatbild. Iespējams, atrodas anaerobajā zonā.

Dzeltenu, zilu vai sarkanu?

Mazliet tālāk man pretī skrien vēl viens vīrs, kas, šķiet, paķēris līdzi arī pirmā skrējēja kaut kur pa ceļam izkritušo labrītu, jo uz manu sveicienu seko dubulta atbilde: “Labrīt! Labrīt!”

Dūmu strūkliņa norāda uz vietu, kur iekārtota trešā atpūtas vieta pie Rojas upes. Tur cilvēki gatavojas brokastot, tāpēc lejup nekāpju un uz upi palūkojos vien no augšas. Fiziski aktīviem cilvēkiem te tiek piedāvāta iespēja vingrot riņķos.

Vingrošanas rīki Rojas krastā

Gabaliņu tālāk ir vieta, kur no pazemes Rojas upē ietek avotiņi. Tos iecienījuši tuvējās apkārtnes iedzīvotāji, kas lielākās un mazākās pudelēs pilda avotiņu ūdeni. Arī šai rītā netālu no kāpnēm, kas ved lejup uz avotiņiem, novietota automašīna. Nojaušu, ka tās pasažieri šai brīdī ir lejā pie ūdens.

Atrodu arī visu trīs taku sākuma punktu, kurā man ir iespēja noklausīties vēl vienu Māra Oltes stāstījumu. Tā kā taku esmu mērojis pretējā virzienā, Māra sveicienu un iepazīstināšanu ar takām noklausos, jau atvadoties no tām.

Oficiālais taku sākuma punkts

Pa Kāpu ielu atgriežos Rojā. Te slejas vairākas samērā jaunas ēkas. Pirmo ieraugu koši dzeltenu, garenu daudzdzīvokļu ēku, līdzās tai aiz iežogojuma slejas Rojas Svētā apustuļa Andreja Romas katoļu baznīca, kuras pamatakmens zemē guldīts 2005. gadā. Modernisma stilā celto baznīcas ēku projektējis arhitekts Juris Paeglis un arhitektu birojs “Rigers”. Baznīcai nav šādām celtnēm tik ierastā augstā zvanu torņa. Līdzīga pelēkai kāpai, Rojas katoļu baznīca patvērusies no jūras vējiem priežu un dārzu ielokā.

Rojas Svētā apustuļa Andreja Romas katoļu baznīca

Līdzās vietai, kur satopas Kāpu un Upes ielas, ieraugu koku paēnā paslēptu koka konstrukciju lodi. Koka konstrukcija tapusi pirms četriem gadiem mākslas laboratorijas “Roja Art Lab” laikā. “Signālus no citas pasaules” (“Signals From Another World”) radījuši britu mākslinieki Darens Rejs (Darren Ray) un Endijs Vebsters (Andy Webster). Stāsta, ka tieši no vietas, kur līdzās koka lodei šai rītā stāvu es, Krišjānis Valdemārs 1839. gadā pirmo reizi ieraudzījis jūru.

“Signāli no citas pasaules”

Pamazām tuvojas mana pārgājiena noslēgums. Pagājis garām tirdzniecības centram, pagriežos atkal uz Rojas upes pusi. Brokastis viesnīcā pieteiktas uz 9:30. Tās nedaudz nokavēšu. Samērā lēnais pārgājiena sākums, pirmos kilometrus veicot tuvāk upei pa makšķernieku takām, ir izjaucis manus aprēķinus par ceļā pavadāmo laiku.

Kad atkal stāvu uz tilta pār upi, apturu pulsometru, lai aplis noslēgtos tur, kur sācies, un secinu, ka šodien gar Rojas upi  un pa tās apkārtnes mežiem noieti 17.2 kilometri. Raitā solī veicu vēl pēdējos metrus līdz viesnīcai, lai atvilktu elpu pēc pastaigas un otrajās brokastīs baudītu jau ko vairāk par ūdeni un speķa pīrādziņiem.

Rojas osta īsi pirms 10:00 augusta rītā

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: