13.10.2018. 30 kilometri Siguldā

No rīta, kad izeju no mājas, debesīs vēl spīd zvaigznes. Nopriecājos, ka gaidāma skaista diena, un soļoju uz “Turības” dzelzceļa staciju. Dodos uz Siguldu, kur šodien jāveic 10 kilometru skrējiens Bigbank atbalstītā Skrien Latvija seriāla ietvaros. Pirms sešiem no rīta ielās auto maz, tomēr pirms ielas šķērsošanas godīgi sagaidu zaļo gaismu luksoforā. Stacijā arī viss mierīgi. Pirmo vilcienu no Jelgavas gaidu es un vēl viens puisis.

Desmit minūšu brauciens līdz Rīgas centram vagonā, kurā pasažierus uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Lielākā daļa saldi čuč.

Rīgas Centrālajā stacijā manāma jau lielāka rosība. Dažas tantes un onkuļi ar lielām somām lauž sev ceļu. Mans vilciens jau atrodas pie perona. Kāpju tik iekšā un iekārtojos pie loga.

Šeit jau pasažieru vairāk. Daudzi steidz izmantot iespēju pasnaust. Tieši manā vagonā sēž arī divi konduktori – sieviete un vīrietis. Sieviete sūdzas, ka viņai stundas ņemot nost, vīrietis, ka viņam tik liek klāt. Nez, vai viņi var tās pārdalīt. Sieviete toties slavē mašīnistu, ar kuru jau dažas reizes esot braukusi. Redz, dzīve nav tik drūma 🙂

Netālu no manis kādai meitenei ir īpatnējs iemigšanas rituāls. Vispirms viņa iztukšo bundžiņu enerģijas dzēriena, tad iekārtojas gulēt.

Konduktori spriež, ka visvairāk pasažieru brauc uz Cēsīm. Arī tur noteikti būs fantastiska rudens diena, bet mans mērķis ir Sigulda.

Saullēkts pamazām iekrāso debesis. Ceru brīdī, kad saule parādīsies virs koku galotnēm, būt Siguldas Svētku laukumā.

Kāds puika sev priekšā esošajā galdiņā atrod tukšu čipsu paku un skaļi lasa par prieku mammai, kas mēģina gulēt. Puika secina, ka čipsi ražoti Latvijā, tātad tos varot pirkt. Mamma atbildes vietā gan tik ko noņurd. Tad puika pievēršas vecmāmiņai, kas sēž rindu aiz viņa.

Gan puika ar radiem, gan meitene, kas iemieg ar enerģijas dzēriena palīdzību dodas uz Cēsīm. Es kopā ar kādu sirmu pāri izkāpju Siguldā.

Rīts ir pavēss. Kājās man skriešanai paredzētie šorti, bet, raiti soļojot, vēsumu nejūt. Siguldas ielas krāsainu lapu pārpilnas. Nez, vai arī sētnieki izbauda zelta rudeni? Nav daudz skrējēju, kas būtu izvēlējušies agrāko vilcienu, jo starts tik 11:00. Šur un tur ielās var manīt konusus, kas iezīmēs trasi. Auto satiksmi gan tik agri neviens vēl neierobežo.

Kā iecerēts, Svētku laukumu sasniedzu īsi pirms saules parādīšanās. Soļoju uz Ziediņkalna pusi, kura malā redzams zeltains S!, kas parāda, cik ļoti Sigulda aizrauj. Jāsaka, ka neesmu vienīgais, kas astoņos no rīta cer uz labiem kadriem. Ir pat jāizstāv neliela rinda, kamēr cilvēki ar saviem apģērbiem noslauka rīta rasu no zeltainā S!.

Ļauju saulei pamazām celties augstāk un tveru kadrus. Kad sajūtu skatienus, kas vēsta, ka pārāk ilgi esmu piesavinājies S!, metu bildēm mieru un soļoju uz Siguldas Sporta centru, kur būs šīs dienas skrējiena starts un finišs.

Pirms paša sporta centra notiek negaidīts uzbrukums no aizmugures. Kāds ķipars izmanto mani par stabu, pret kuru apstādināt savu ritenīti. Ķipara mamma atvainojas, ka bijusi aizņemta ar īsziņas rakstīšanu, bet nekāda skāde man nav nodarīta, tā kā pasmaidu un soļoju tālāk.

Tā kā esmu ar mugursomu, vēršos pie kādas meitenes dalībnieku reģistrācijā, lai noskaidrotu, kur būs mantu glabātuve. Viņa iesaka to vaicāt nedaudz tālāk esošai meitenei “ar garākām rociņām” 🙂 Domātas, protams, piedurknes, bet viņa pati jau saprot, ka izteikums sanāca smieklīgs.

Mantu glabātuve vēl tikai top, tā kā pāris stundas pavadu apstaigājot teritoriju un klausoties informatora stāstītajā par to, kurš ar ko sacentīsies par medaļām kopvērtējumā, kurš jau sev ir nodrošinājis kopvērtējuma uzvaru un ko labu tirgo atbraukušie sacensību partneri. Šķiet, īpaši viņam patīk piparkūku bodīte, jo pie tās viņš mēdz uzkavēties ilgāk, uzskaitot gandrīz visu sortimentu. Noskaidro arī, ka piparkūku sastāvā ir sviests un medus, bet tēju gan klāt nedodot.

Pusstundu pirms sacensību sākuma atdodu somu glabātuvē, iesildos un dodos uz startu. Nekādus rekordus neplānoju uzstādīt, gribu izbaudīt gada pēdējo skrējienu.
11:00 tiek dots starts, un pēc tradicionālās mīcīšanās starta burzmā aizskrienu Siguldas ielās. Skrējiens rit labi. Trases “odziņa” ir posms cauri Siguldas pils kompleksam, bet citādi visnotaļ līdzena ielu trase. Tāda ir Sigulda – var sarīkot gan kalnu maratonu, gan pavisam lēzenu ielu skrējienu.

Šur un tur trases malā pa kādai pastieptai rociņai. Cenšos iepriecināt mazos skrējiena līdzjutējus.

Kad pieveikta puse distances, elpot kļūst vieglāk, jo finišē visi tie, kas startē 5 kilometru distancē. Turpinu ceļu savā tempā. Reizēm apdzenu kādu, reizēm kāds apdzen mani.

Pēc 50 minūtēm skrējiens noslēdzas un papildinu savu piemiņas medaļu kolekciju. Nākamais uzdevums – tikt pie dalībniekiem paredzētās putras ar ievārījumu. Rinda pēc putras pamatīga. Vīrietis, kas stāv man priekšā rindā, nolemj rīkoties prātīgi un aiziet pēc jakas. Paspēj atpakaļ neilgi pirms tam, kad arī viņam tiek pasniegta putras bļoda. Cik gan maz vajag, lai cilvēks pēc skrējiena justos laimīgs! Kārtīga putras porcija, gards ievārījums, un neko vairāk vairs nevajag.

Pēc iestiprināšanās gan no Siguldas vēl neatvados, jo gribu iziet arī nelielā pastaigā.
Vispirms jātiek pie somas. Abi puiši mantu glabātuvē gan izskatās mazliet izmisuši, un lielākoties vērojama pašapkalpošanās. Mana soma ir savā vietā, un pēc apavu maiņas izsoļoju Siguldas ielās.

Kā pirmo atkal izvēlos Svētku laukumu, bet nu tas ir cilvēku pārpildīts. Uz divvientulību ar S! var pat necerēt. Cilvēki ir uz S!, aiz S! un priekšā S!. Kā arī gan sastājuši, gan sasēduši gar Ziediņkalna malu. Arī pie panorāmas rata manāms ļaužu pūlis.

Dodos lejup uz Gaujas tiltu. Cilvēki čum un mudž visās malās. Es droši vien iekļuvu ne vienā vien fotogrāfijā. Gaujas tilts, Latvijas karogiem rotāts, rada tādu patīkamu, siltu sajūtu sirdī.

Nav nekāds pārsteigums, ka arī Gūtmaņa ala ļaužu pārpilna. Kāds vīrs vēl brīvo vietu piepilda ar mūzikas skaņām. Nemaz nemēģinu spraukties alā, tik aplūkoju to no ārpuses.

No Gūtmaņa alas dodos otrpus ceļam. Gar automašīnām pārpilnu stāvvietu nokļūstu pie Gaujas un gar to dodos Dainu kalna virzienā. Aiz kokiem manāmo Turaidas alu nolemju šoreiz neapmeklēt. Diena bijusi tik piepildīta, kad pat es nealkstu lodāt pa brikšņiem. Ceļā uz Dainu kalnu gan jāpieveic arī garākas kāpnes. Labs pārbaudījums pēc skrējiena.

Visi uz kalna esošie soliņi pilni ar atpūtniekiem, tā kā bez atelpas soļoju tālāk. Kāds jauns puisis krievu valodā vecākiem saka, ka nav zinājis, ka šis ir dainām veltīts kalns, un cik lielisks ir atklātais fakts. Pie parka ieejas kāda sieviete izsaka sašutumu par 6 eur ieejas maksu. Galīgi sajukuši esot.

Lai tiktu galā ar pūli, atvērtas divas kases. Tieku pie savas 6 eur biļetes un dodos uz Turaidas pili.

Pilī nelāgs pārsteigums ir rinda uz ieeju tornī. Kad tā izstāvēta, vēl jāiztur spraukšanās pa šaurajām kāpnēm un šķēršļi, ko rada tie, kas grib kāpnēs iedabūt vienlaikus visu savu plašo dzimtu, bet drīz jau esmu torņa augšā. Visas logu nišas aizņemtas, bet, mierīgi, tomēr reizē uzkrītoši gaidot, izdodas dažām no tām piekļūt.

Lejupceļš izdodas raitāks, jo notveru brīdi, kad nav pretējās plūsmas. Arī divas sievietes, kas soļo lejup pirms manis, nopriecājas par to.

Pilī un šur un tur pēc tam redzu, ka aktuālā rudens modes tendence ir kļavas lapu vainags. Tādus manu galvās gan puišiem, gan meitenēm.

Lai arī pilī būtu vēl, ko apskatīt, citās rindās gan nestāvu, apeju pa ārpusi apkārt pilij un dodos tālāk. Siguldas virzienā došos pa ielejas otru pusi. Aiz autostāvvietas nozūdu starp daudzdzīvokļu un privātmājām. Lai arī cerēju, ka šī taka būs mazāk pieprasīta, arī šeit ļaužu netrūkst. Lielākoties tie dodas man pretī, tātad sākuši iet no Gūtmaņa alas vai vēl kāda tālāka punkta.

Taku noklājušas dzeltenas lapas. Starp puskailajiem koku zariem tālumā manāma Turaidas pils. Kādā brīdī taka pagriežas pa labi – prom no pils. Kārtējo kāpņu galā dažas vecākas sievietes un vīrieši mēģina izdibināt, vai ir vērts kāpt lejup, vai soļot pa augšu gar lentu, kas novilkta gar līdzās esošā lauka malu. Viena no kundzēm pat ieminās, ka vajadzētu vaicāt man, bet mans temps acīmredzot ir par strauju, lai viņas riskētu mani apturēt.

Aiz Gūtmaņa alas priekšā parādās kāpnes, kas ved lejup. Atelpa gan ir īsa, jo turpat netālu ir kāpnes, kas ved augšup uz Krimuldas pilsdrupām. Tur man pretī nāk, šķiet, vesels autobuss ar cilvēkiem. Sākumā gaidu kāpņu galā, bet tad saprotu, ka tā varu tur pavadīt pusi dienas, tāpēc gar pašu kāpņu maliņu lēnām virzos augšup.

Man pa priekšu kāpj ģimenīte ar diviem puikām. Mammai iet grūti, tā atpaliek. Vecākais puika arī ik pa brīdim kāpj uz visām četrām. Kad tēvs uzsauc, lai puika kāpņu laukumiņā apstājas un pagaida viņu, uz to reaģē jaunākais, un nu jau man pa priekšu kūņojas divi puišeļi. Pārliekas steigas nav, tā kā pacietīgi gaidu iespēju tos apsteigt.

Krimuldas pilsdrupas atrodu, dzeltenu lapu ieskautas. Protams, neiztrūkstoši ir arī apmeklētāju bari un bariņi. No pilsdrupām soļoju uz Krimuldas muižu, tad meklēju ceļu lejup Gaujas virzienā, lai veiktu aptuveni trīs kilometrus līdz kājinieku tiltam pār Gauju. Ejot pa leju, pozitīvi tas, ka mazāk ļaužu, bet vietām nākas risināt jautājumu par lielākas vai mazākas dubļu peļķes šķērsošanu.

Pa ceļam apskatot pāris alas, esmu nonācis aiz četru jauniešu grupas. Visi kopā dodamies kārtējā kāpumā. Tepat netālu ir Velna ala. Kāpiena galā jaunieši nolemj atvilkt elpu, bet es soļoju tālāk. Parādās pa kādam riteņbraucējam, kas dodas pretējā virzienā. Pie Velna alas puiši un meitenes par katru cenu grib nokļūt ne tikai aiz nožogojuma, bet, šķiet, arī pašā alā. Kāda meitene uz visām četrām – “vēzītī” – pamazām raušas pa krauju lejup.

Velnalas klintis

Tepat netālu jau ir arī gājēju tilts ,aiz kura griežos pa kreisi Siguldas virzienā. Šai Gaujas krastā ik pa brīdim manāma kāda grupa ar piknikotājiem. Mmm, kad ceptas gaļas smarža iesitas nāsīs… Vietā, kur var apskatīt pretējā krastā esošo Velna alu, divi puiši un meitene spriež, kādā “f…n” veidā, kāds ir pamanījies uz kraujas uzrakstīt “Madara”. Spriežot pēc uzraksta atrašanās vietas, tas tiešām bijis zirnekļcilvēks, vai kāds, kas ticis drošināts no augšas. Kompānijā esošā meitene secina, ka ir skaidrs, ka uzraksta autors Madaru ļoti mīlējis. Ja ar to ir skaidrība, tad neatbildēts paliek nākamais jautājums, kādēļ kāds turpat netālu no “Madaras” ir ko rakstījis par kaķīšiem..

Vēl kādu brīdi ceļš ved gar Gauju, bet netālu no Ķeizarkrēsla tieku pie lielā kāpuma. Lecot pa diviem pakāpieniem vienlaicīgi, pamazām virzos augšup. Motors strādā uz pilnu jaudu. Pie Ķeizarkrēsla bariņš ļaužu izklaidējas, mētājot rudens lapas un to visu dokumentējot. Jautri gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Kad nonāku pie Kaķīškalna, pavēroju, kā kāds vīrs glezno tālumā redzamo ainavu, un tad nolemju, ka taku šai dienai pietiks, tāpēc pa Siguldas ielām dodos stacijas virzienā.
Kad eju gar Siguldas bobsleja trasi, tās teritorijā iebrauc busiņš, kas vēsta, ka tas pieder Ķīnas kamaniņbraucēju komandai.

Pie “Laimas” pulksteņa, kas rotā laukumu aiz Siguldas dzelzceļa stacijas, apturu Endomondo. Desmit noskrietajiem kilometriem esmu pievienojis vēl 20 noietus. Augstuma metri gan krietni vairāk sakrāti tieši pārgājiena daļā.

Līdz vilcienam vēl ir kāds laiciņš, tāpēc mierīgi apsēžos stacijā. Nezinu, kāpēc izskatos trakoti zinošs, bet vismaz trīs savstarpēji nesaistīti cilvēki pamanās man pajautāt, no kura ceļa aties vilciens uz Rīgu. Divas meitenes to man pajautā pat tad, kad vilciens ar skaidri redzamu uzrakstu “Rīga” piebrauc tieši tur, kur sēžam.

“Pasažieru vilciens” ir sarūpējis dubulto sastāvu, lai Rīgā varētu nogādāt visus zelta rudens baudītājus. Arī ar to gan izrādās par maz, jo dažiem cilvēkiem nākas ceļu pavadīt, stāvot kājās. 17:23 dodos atpakaļ uz Rīgu, un nu jau debesis iekrāso rietošā saule.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s