13.12.2020. Ziemassvētku vecītis atkal brīvsolī. Līgatne

Uz patiesiem notikumiem balstīta Ziemassvētku pasaka, lasāma tumšos vakaros pie silta kamīna un/vai karstas tējas krūzes 😊

Svētku tuvošanās jūtama visapkārt. Gan pats Ziemassvētku vecītis, gan tā rūķi strādā dienu un nakti, lai sarūpētu sveicienus lieliem un maziem, ko apciemos Ziemassvētku vakarā. Pēc sevišķi sparīga darba cēliena vecītis nolemj uz mirkli patverties savā atpūtas istabā. Ielējis prāvā, no māla darinātā krūzē karstu tēju, vecītis apsēžas lielā, mīkstā krēslā un, iemalkojis kūpošo dzērienu, labsajūtā aizver acis. Virs galvas klusi skan Ziemassvētku mūzika, kas ik dienu pilda Ziemassvētku vecīša namu.

Aiz durvīm joprojām dzirdama kņada, tur rūķi turpina darbu. Vecītis pamazām slīgst miegā, kad tā lielā krūze draud izslīdēt no rokas. Satrūcies no krūzes bēgšanas mēģinājuma, vecītis strauji atver acis un pielec kājās tā, ka nodreb istabā esošais grāmatu plaukts un no tā izveļas liela, smaga grāmata – karšu atlants.

Pacēlis no grīdas atlantu, vecītis atkal apsēžas krēslā un atšķir grāmatu. Atmiņā ataust pagājušā gada piedzīvojums Siguldā, kad vecītis kopā ar rūķi Raivo izstaigāja šo Latvijas pilsētu un tās apkārtni. Ak, tas bija tik skaists pārgājiens! Vecītis atšķir atlantā Latvijas karti, un tā skatiens aizklīst uz Siguldas pusi. Vērojot karti, vecītis pamana, ka Sigulda atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā. “Tur noteikti ir vēl daudz skaistu vietu,” vecītis pie sevis nodomā, kamēr tā pirksts pa grāmatas lapu seko līdzi Gaujas līkumiem.

Pēkšņi vecīša skatiens apstājas. Līgatne! Pilsēta, caur kuru tek upe ar tādu pašu nosaukumu. Pilsēta, kuras apkārtnē, spriežot pēc kartes, ir ļoti daudz alu un kalnu. Vecītis vairs ilgi nedomā. “Raivo! Raivo!”, skaļi saukdams rūķi, vecītis metas laukā no savas atpūtas telpas. “Raivo, tu esi nopelnījis atpūtu! Mēs braucam uz Līgatni!” vecītis sauc, jau nevarēdams sagaidīt, kad abi dosies ceļā. Lai arī darba pirms svētkiem daudz, atelpas brīdis nepieciešams pat Ziemassvētku vecītim.

Agrā, tumšā 13. decembra rītā pie Ziemassvētku vecīša nama simt sešdesmit zirgu vilktās “Volvo” kamanās piebrauc rūķis Raivo. Vecītis raušas iekšā kamanās, un abi uzsāk ceļu uz Līgatni. Pirmā pietura gan ir pavisam netālu, jo pirms tālā ceļa zirgi labi jāpabaro. Kad zirgi dūšīgi pabrokastojuši, vecītis un rūķis turpina ceļu.

Ceļš aizrit sarunās, apspriežot šai dienai iecerēto maršrutu. Rīts pamazām kļūst gaišāks, bet viss liecina, ka saulīte šodien būs paslēpusies aiz pelēkas mākoņu segas. Īsi pirms 9.00 no rīta rūķis aptur kamanas Līgatnē, laukumā, kas patvēries Dārza un Brīvības ielu stūrī.

Izkāpis no kamanām, vecītis pamana kādu triju puišu grupu, kas arī, šķiet, gatavojas pārgājienam. Puiši arī ierauga vecīti, un, kamēr rūķis Raivo gatavojas pārgājienam, pamazām sākas saruna. Sastaptie puiši ieplānojuši 15 kilometru pārgājienu ar “atpūtu, ugunskuru, visu, kā pienākas”. Visi trīs viens pēc otra liek somas plecos un pamazām dodas ceļā uz Rīgas ielas pusi. Iespējams, dienas gaitā vecītis un rūķis tos vēl satiks.

Vecītis atgriežas pie kamanām, kur arī Raivo nu jau ir gatavs ceļam. Rīts Līgatnē ir vēss, bet pietrūkst paša galvenā – sniega. Vien ledus Līgatnes dīķī un svētku rotājumi pilsētā vēsta, ka ir ziema un drīz gaidāmi Ziemassvētki. Vecītis atceras, ka arī pirms gada Siguldā sniega nebija. “Nez, vai Latvijā kādreiz arī snieg?” tas nodomā.

Abi gājēji Līgatnes apskati sāk ar pilsētas galveno svētku rotu – eglīti, kas, gaismiņu virtenēm un zeltītām bumbām rotāta, spoži mirdz dīķa malā. Spoži mirdz arī kāds dīķa iemītnieks, jo vietā, kur ūdens vēl brīvs no ledus kārtas, meža pīļu ielenkumā peld balts gulbis.

Ziemassvētku vecītis un rūķis met loku apkārt dīķim, lai tuvāk aplūkotu triju sniegavīru pulciņu, kas vēl pirms mirkļa, kad pilsēta grima tumsā, bija spoži izgaismots, bet nu sniegavīri savu spožumu paslēpuši, lai atklātu atkal vakarā. Visi trīs vīri nostājušies zālienā un ir vareni pastiepušies, vecītis tiem blakus izskatās pavisam sīks.

Ziemassvētku vecītis un Līgatnes sniegavīri. Foto: Raivo Freimanis

Apgājuši loku Līgatnes dīķim, Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo dodas uz Rīgas ielu, lai palūkotos, ko labu Līgatne piedāvā Rīgaskalna pusē. Pirms brīža sastaptie puiši jau nozuduši Līgatnes ielās. Lai arī pulkstenis jau pāri 9.00 svētdienas rītā, Rīgas ielā valda miers. Vien dažs nama skurstenis veļ debesīs dūmu vērpetes, tā vēstot, ka nama iemītniekiem šai ziemas rītā ir pavisam silti.

Rīgas ielā esošie nami ļauj vecītim un Raivo aizceļot senā pagātnē, kad jau aizpagājušā gadu simteņa beigās un pagājušā gadsimta sākumā vairākās vietās Līgatnē tapa papīrfabrikas strādniekiem paredzētās koka rindu ēkas. Vecītis lūkojas uz senajām celtnēm un savās domās aizbur automašīnas no ielas malām un pagalmiem, kā arī televīzijas antenas no ēku sienām un jumtiem, lai paraudzītos uz šo vietu tādu, kāda tā bijusi savos pirmsākumos.

Izmetuši loku ap Rīgas ielas namiem, abi gājēji dodas augšup Rīgaskalnā, kur tos sagaida Eižens. Dēvēts arī par Eugene, kā lieliem burtiem vēstīts uz tā sāniem, Eižens ir neliels metāla tiltiņš pāri gravai. Eiženam, spriežot pēc visa, šajā kalna nogāzē nācies turēties pretī krītošiem kokiem un slīdošai zemei, un tas sekmīgi izturējis šos pārbaudījumus.

Otrpus Eiženam taka ved vecīti un rūķi gar Rīgaskalna malu. “Rosīgi gan tie līgatnieši!” pie sevis nodomā vecītis, ieraudzījis klintīs izcirstos pagrabus. Daža pagraba ieeja slēgta, bet citu pagrabu tumšās ejas ir atvērtas garāmgājējiem. Kamēr rūķis Raivo aplūko taku, vecītis nolemj nozust vienā no šādām alām. No centrālās ejas uz abām pusēm atzarojas mazākas ejas, kuru dzīlēs šajā tumsā vecītim ielūkoties liegts. Vecītis atgriežas uz takas, pa kuru jau tuvojas Raivo.

Taka noslēdzas netālu no lielas klints – Anfabrikas klints –, kuras sānos arī iecirstas pagrabu ieejas. Līdzās klintij trokšņo Līgatnes upe, kam te jāpārvar Anfabrikas slūžas. Vecītis nopriecājas, ka līgatnieši padomājuši par zivīm, radot tām pašām savu ceļu pāri slūžām. Augšpus slūžām upe pavisam mierīga, tās krastos redzami klintīs cirsti pagrabi. Netālu manāmas arī pašas fabrikas drupas, kurai par godu klintis un slūžas ieguvušas savu vārdu. Tieši šeit pirms diviem simtiem gadu sākusies papīra ražošana Līgatnē.

Pie Anfabrikas klintīm. Foto: Raivo Freimanis

Šķērsojuši Līgatnes upi, Ziemassvētku vecītis un rūķis soļo augšup uz Spriņģu ielu, tad kalnup pa to līdz Cēsu ielai. Vienīgie, kas pamana abus gājējus, ir apkārtējo māju suņi, kas nekavējoties paziņo, ko domā par abiem biedriem. Rūķis Raivo sāk skaļi domāt, vai suņi spēj atšķirt krāsas. “Domā, ka tos kaitina mans sarkanais tērps?” vecītis rūķim vaicā.

Lai gan mājas sargs protestē, abi gājēji piestāj pie kāda žoga Cēsu ielā, jo aiz tā manāms slidkalniņš, pa kuru gatavojas šļūkt kāds tēls, kas, šķiet, pārcietis atomkaru. Vecītis var tikai minēt, vai tas kalpo par putnu biedēkli vai izlikts te garāmgājēju izklaidei. Netālu atrodas Līgatnes slepenais bunkurs. Iespējams, šis tēls ir izbēdzis no tā. Mājas sargam nepatīk svešinieku kustības. Brīžos, kad Raivo stāv mierīgi, arī suņuks kļūst kluss un rāms, bet katru rūķa sakustēšanos pavada skaļa riešana.

Spocīgais tēls Cēsu ielā. Ekrānšāviņš. Video autors: Raivo Freimanis

Kartēs jau manīts, ka Līgatnes apkārtne ir visai kalnaina. Nu vecītis un rūķis dodas kāpt vienā no šiem kalniem – Līgatnes pilskalnā. Kalns itin nemaz neslēpj savu atrašanās vietu, jo iela, kas ved uz to, nosaukta par Pilskalna ielu. Atstājuši aiz muguras vēl pēdējās Līgatnes ēkas, abi gājēji nozūd mežā.

Soļojot pa mežu, vecītis un rūķis sev priekšā sadzird balsis. Drīz uz takas parādās trīs sievietes, kas izgājušas rīta pastaigā svaigā gaisā. Ieraudzījušas vecīti, sievietes tver pēc telefoniem. Gribot tikt pie bildes. Rūķa rokā tiek iespiests mobilais telefons, un sievietes sapulcējas ap vecīti, lai tiktu pie kārotā. Sievietes priecīgi čalo: “Nu, re, un domājām, ka esam vienīgās mežā.”

Atvadījušies no sastaptajām sievietēm, vecītis un rūķis turpina savu ceļu uz Līgatnes pilskalnu. Drīz taka pavisam strauji ved augšup. Vecītis spriež, ka ne velti pilis reiz būvēja šādos kalnos. Lai tai piekļūtu, nākas krietni pasvīst.

Pilskalns ir apaudzis kokiem, kas liedz skatienam aizklīst tālumā. Dažs no kokiem ir visai īpatnējas formas. Abi gājēji mirkli uzkavējas pilskalna virsotnē, tad uzmeklē taku, kas ved lejup, un seko tai. Lejup ripot jau pavisam viegli.

Līgatnes pilskalnā. Ekrānšāviņš. Video autors: Raivo Freimanis

Izmetuši nelielu līkumu pa mežu, vecītis un rūķis iznāk uz asfaltēta ceļa, kas ved uz Skaļupēm – ciemu līdzās Līgatnei. Līgatnieši jau ir modušies, un ik pa brīdim garām aiztrauc pa kādam auto. Viens auto ir apstājies ceļa malā, un tā lielie un mazie pasažieri tieši šajā brīdī nāk laukā no meža. Pirmā iznākusi māmiņa ar bērneli pie rokas un nu rāda mazajam uz vecīti: “Redz, kas tur!” “Sēnes meklējat? Tām jau mazliet par vēlu,” vecītis saka. “Nē, eglīti,” sieviete atbild. “Eglīšu gan te daudz,” vecītis piekrītoši māj ar galvu. Šajā brīdī pārējiem ģimenes locekļiem pievienojas arī tētis ar vēl vienu bērneli pie rokas. Šīs ģimenes īstā eglīte gan pagaidām vēl slēpjas kaut kur Līgatnes mežos.

Vecītis un Raivo turpina soļojumu, kad tiem garām pabrauc automašīna un apstājas ceļa labajā malā. No auto izraušas kāda sieviete un aizsmēķē cigareti. Tās biedrs parādās otrpus mašīnai. Sieviete izpūš dūmu mutuli un sveic vecīti ar vārdiem: “Dāvanas, lūdzu, mašīnā iemest.” Vecītis pasmaida. Sastaptajai sievietei vēl nedaudz jāpaciešas līdz svētkiem, un tad gan, ja tā to tik ļoti kāro, var dāvanas arī mašīnā ielikt.

Ceļa turpinājumā abi gājēji pamana aiz kokiem vīdam ko sarkanbrūnu – Skaļupes krastu rotā prāva klints. “Šķiet, ka te katrai pilsētai un ciemam ir sava upe,” vecītis pie sevis nodomā, brienot cauri mežiņam uz klints pusi, “Līgatnei ir Līgatne, Skaļupēm – Skaļupe.” Iepriekš, pētot karti, vecītis jau ir pamanījis, ka otrpus Skaļupei plešas Roču meža rezervāts, kurā pat Ziemassvētku vecītim ieiet nav ļauts. Lai aplūkotu klinti, kas piesaistīja abu uzmanību, pāri upei brist gan nav ne mazākās nepieciešamības.

Nostājušies Skaļupes krastā, vecītis un rūķis labi nopēta klinti, aiz kuras augšup paceļas Roču meža pakalni. Skaļupe ir ļoti ēdelīga un izgrauzusi prāvu robu klints sānā, tā veidojot nelielu pārkari virs ūdens. Klints bagātīgi klāta ar sūnu un zāles kumšķiem, lejup gar smilšakmeni vijas augstāk augošo koku saknes.

Pie Skaļupes. Foto: Raivo Freimanis

Aplūkojuši klinti, abi atgriežas uz asfaltētā ceļa un drīz sasniedz Skaļupes. Ciemā valda miers un klusums. Gājēju priekšā slejas vairākas lielas ēkas, kuru iemītnieki droši vien šai svētdienas rītā vēl brokasto. Rūķis Raivo pamana, ka uz netālā tilta pār Skaļupi kādam izbirusi prāva zemes kaudze. Iespējams, ka tā kalpo autobraucēju atturēšanai no tilta šķērsošanas. Ciema veikals pavisam tumšs un kluss. Šķiet, ka tirgošanās rosība jau sen pametusi tā telpas.

Tālākais ceļš ved uz rehabilitācijas centra “Līgatne” pusi, bet ne vecītim, ne rūķim rehabilitācija nav nepieciešama, tāpēc abi dodas pa celiņu uz Gaujas pusi, lai aplūkotu šeit ierīkoto Mitoloģijas taku. Takas veidotāji solījuši iespēju iepazīt dažādas senās latviešu dievības, un vecītis labprāt izmanto šādu iespēju.

Jau takas sākumā divi no koka grebti vīriņi piedāvā piesēst uz soliņa, ko tie tur rokās. Nogurumu gan vēl nemana, tāpēc gājēji turpina ceļu. Ieraudzījis koka gliemezi, vecītis aizdomājas, vai arī gliemezītis ir sena latviešu dievība vai tas te vienkārši atslīdējis no meža, lai sveiktu garāmgājējus.

Vecītis un gliemezītis. Foto: Raivo Freimanis

Mitoloģijas takā sastopami gan dažādi debess ķermeņi – mēness un zvaigznes –, gan Māra, Laima, Dievs, Lietuvēns, veļi un citi tēli. Turpinot ceļu pa taku, Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo pamazām tuvojas Gaujai. Upes krastā te ierīkots soliņš, un vecītis apsēžas, lai mirkli palūkotos, kā garām plūst upe. Ziemas sals vēl nav bijis tik nikns, lai Gaujas ūdeņus paslēptu zem ledus kārtas, tāpēc upe var plūst pavisam brīvi. Dažas meža pīles cītīgi kulsta Gaujas ūdeņus.

Gaujas krastā. Foto: Raivo Freimanis

Takas turpinājums ved gar pašu Gauju. Te patvērušies gan koka krupis, gan čūska. Vietā, kur mitoloģijas taka pagriežas atpakaļ uz Skaļupēm, vecītis un rūķis turpina ceļu taisni, jo tiem padomā apskatīt kādu lielu klinti, kas paceļas Gaujas līkumā. Vietām taku no upes šķir vecs žogs, šur un tur no tā palikušas tikai stabu rindas.

Vecītis un rūķis sasniedz vietu, kur to zābaku zoles viegli iegrimst baltās smiltīs. Te Gauja strauji pagriežas, un tieši šajā līkumā slejas meklētā klints – Spriņģu iezis. Vietā, kur Gaujas straume sastop iezi, tās plūdums kļūst lēnāks, un salam ir izdevies upi daļēji nosegt ar caurspīdīgu ledus segu. Pats Spriņģu iezis arī vietām rotāts ar baltu ledus bārdu. Strautiņi, kas vasarās naski trauc lejup, nu sastinguši ziemas mierā.

Ziemassvētku vecītis pie Spriņģu ieža. Foto: Raivo Freimanis

Spriņģu ieža apskatei seko kāpiens augšup. Gājēji nozūd mežā, ar ko bagātīgi noklāta ieža mugura un pakalni aiz tā. Ik pa brīdim kaut kur virs galvas iesaucas kāds putns, netālu priedē dūšīgi kaļ dzenis. Ziemassvētku vecītis un rūķis raiti soļo uz priekšu.

Kad taka atkal pagriežas lejup, abi gājēji soli liek piesardzīgāk, jo taku sagrauzis strautiņš, kas tek lejup no kalna. Sals ir nācis palīgā vecītim un rūķim, dubļaino taku pārvēršot no brienamas par ejamu, jo sasalušajā zemē zābaki neiegrimst.

Drīz biedri stāv netālu no vietas, kur Līgatnes upe ietek Gaujā. Sava pārgājiena turpinājumā tie iepazīs Līgatnes upes krastus, dodoties augšup pret straumi. Mežiem apaugušos upes krastus rotā neskaitāmas klintis, un Ziemassvētku vecītis vēlas šo krāšņumu skatīt savām acīm.

Pagājuši vien nelielu gabaliņu, abi uzduras līgatniešu pagrabiem. Atšķirībā no Anfabrikas klinšu tukšajām pagrabu mutēm, šeit lielāko daļu pagrabu ieeju aizsedz durvis. Dažas no tām izskatās pavisam nesen krāsotas. Pāri Līgatnes upei te ved neliels tiltiņš, un, kamēr rūķis Raivo vēro klintis un pagrabus, vecītis nolemj izpētīt iespējas pārgājiena turpinājumam.

Pie Līgatnes pagrabiem. Foto: Raivo Freimanis

Abi ir nolēmuši pieturēties Līgatnes labajam krastam, bet tajā slejas prāvs šķērslis – pagrabiem rotātā klints. Šaura taciņa ved augšup klintī. Netālu var manīt vietu, kur taka otrpus klintij atkal atgriežas pie upes. Vecītis dodas lūkot, vai ir kāda iespēja Līgatnes upi šķērsot no kreisā uz labo krastu jau aiz klintīm. Drīz kļūst skaidrs, ka upei pāri te var tikt, vienīgi brienot, jo ne kritušu koku, ne citu tiltiņu tuvākajā apkārtnē nav. Tātad vecīti un rūķi gaida kāpiens augšup pa taku, kas ved pāri klintij.

Vecītis atgriežas Līgatnes labajā krastā, un abi sāk kāpienu augšup. Jau pēc mirkļa tie no klints augšas lūkojas uz laukumiņu pie pagrabiem, kurā vēl pirms mirkļa abi atvilka elpu.

Kad taka atkal nogādā tos pie upes, vecītis un rūķis pavada labu laiku, apbrīnojot smilšakmens klinti. Tikmēr gar upes krastu abiem tuvojas divi gājēji – puisis un meitene –, kurus pavada arī viens četrkājains draugs. Abi ir gluži priecīgi satikt te vecīti un rūķi. “Četras jaunas ziemas riepas,” puisis līksmi deklamē. “Paturēšu to prātā,” vecītis apsola.

Vecītis un rūķis turpina ceļu gar Līgatnes upi, kad tie ierauga klintī izveidojušos grotu, kurā patvērušās četras meža pīles. Pīles vispirms paslēpjas dziļāk grotā, tad nolemj doties lejup pa straumi un raušas pāri koka zaram, kas iestrēdzis šķērsām grotas ieejai. Līgatnes straume satver pīles un nes tās uz Gaujas pusi. Kad pīles jau nozudušas skatienam, virs upes pazib spoži zila šautra – zivju dzenītis. Mazais, košais putniņš aiztrauc turp, kur pirms mirkļa nozuda meža pīļu pulciņš.

Līgatnes krastā. Foto: Raivo Freimanis

Drīz gājēji pamana, kas varētu būt izbiedējis zivju dzenīti, jo pa taku cauri mežam tuvojas tie paši trīs puiši, ko tie no rīta sastapa Līgatnes centrā. Puiši jau nogājuši astoņus kilometrus, vecītim un rūķim aiz muguras vienpadsmit kilometru. Puiši interesējas par to, ko ieraudzīs lejup pa upi. Vecītis tiem apsola gan klintis, gan pagrabus, gan ieteku Gaujā, un visi trīs priecīgi turpina savu ceļu lejup gar Līgatni.

Arī Līgatnes krastos sals parūpējies par to, lai vecītis un rūķis varētu droši spert soli. Takās skaidri redzamas vietas, kur siltākā laikā dubļos slīdējuši citu gājēju zābaki. Te pabijis vēl kāds labdaris, jo stāvākos un slidenākos takas posmos starp kokiem novilktas spilgti dzeltenas virves, kas ļauj pieturēties tiem, kuru apavi nealkst turēties uz takas.

Otrpus upei parādās augsts, sarkans dūmenis. Tur sākas Līgatnes papīrfabrikas teritorija. Ļaudis gan vēsta, ka jau vairākus gadus papīra ražošana Līgatnē rimusi, un nu fabrikas teritorijā rosās vien caurvējš, apsargi un ekskursanti, kuriem ļauts aplūkot šīs vēsturiskās celtnes.

Līgatnes krastā skatienam paveras vēl kāda prāva klints, kurā līgatnieši pamanījušies izkalt pagrabus, lai gan pagrabu ieejas atrodas tieši virs upes. Mirkli vērojis šo klinti, Ziemassvētku vecītis nospriež, ka diezin vai senāk līgatnieši spējuši lidot, drīzāk atbilde rodama mazajās aliņās, kādas šur un tur redzamas līdzās pagrabu ieejām. Lai cik vilinoša būtu doma, ka te blakus ļaužu pagrabiem savas labumu glabātuves iekārtojušas arī Līgatnes peles, visticamāk, aliņās reiz atradušies stiprinājumi, kas balstījuši laipu vai kādu citu konstrukciju, pa kuru pagrabu īpašnieki varēja nokļūt pie saviem krājumiem.

Pie pagrabiem Līgatnes krastā. Foto: Raivo Freimanis

Soļojot augšup un lejup gar Līgatnes krastu, abi gājēji nokļūst vietā, no kuras paveras skats uz Līgatnes papīrfabrikas teritoriju. No sarkaniem ķieģeļiem celtās ēkas tumšiem logiem mēmi raugās uz apkārtni. Fabrikas teritorijā nemana nevienu dzīvu būtni. Pacēlis degunu augšup, vecītis mana, ka gaisā manāmi sīki un reti sasaluša ūdens pilieni, kas, viegli vizuļodami, virpuļo lejup, tomēr līdz tam, lai tos varētu dēvēt par sniega pārslām, mazajiem vizuļiem vēl krietni jāpaaugas.

Skats uz Līgatnes papīrfabriku. Foto: Raivo Freimanis

Papīrfabrikas teritorija nu sākas arī upes labajā krastā, tāpēc Ziemassvētku vecītim un rūķim Raivo jāmeklē ceļš apkārt tai, lai atkal nonāktu Līgatnes centrā. Abi dodas dziļāk mežā, lejā no viena pakalna un uzreiz augšup otrā. Drīz koku rindas kļūst retākas, un vecītis un rūķis izveļas no meža tieši priekšā vairākām ģimenēm ar bērniem gan pie rokas, gan ratos, kas devušās pastaigā pa Līgatni.

Pārsteigtie Līgatnes viesi sveic vecīša un rūķa parādīšanos. Tie gan ilgi nekavējas un, pārmijuši dažus vārdus ar sastaptajiem ļaudīm, kāpj augšup Skolas kalnā. Kalna nosaukums jau saka priekšā, ka reiz te bijusi skola. Kāpdami pa kāpnēm, vecītis un rūķītis sajūt sadegušas degvielas smārdu gaisā. Aiz kalnā esošajiem malkas šķūnīšiem kāds čakli gādā kurināmo savai dzīvesvietai, un zāģa motora izdvestās gāzes nu elpo abi kāpēji.

Iekārtojušies uz soliņa Skolas kalnā, Ziemassvētku vecītis un rūķis nolemj ieturēt pusdienas. Abi tver pēc mugursomām, no kurām tiek vilkti ārā termosi ar karstu tēju un dažādas uzkodas. Kamēr abi pusdieno, Skolas kalna virsotni ir sasniegušas arī iepriekš sastaptās ģimenes, kas nu skaļi smej, ka pieķērušas vecīti. Vecītis tikai pasmaida, un iemet mutē ceptu siermaizīti.

Kad elpa atvilkta un vēderi atkal pilni, vecītis un rūķis liek somas plecos un soļo uz Lustūža klints pusi. Pa ceļam tie sastop trīs jaunas meitenes, kas visai aizdomīgi uzlūko gājējus, tomēr pasveicina tos. Vecītis un rūķis mirkli seko meiteņu pēdās, bet tad pagriežas uz Lustūža pusi. No klints virsotnes paveras skats uz Līgatnes centru un dīķi. Pakalnā otrpus Brīvības ielai kāds ir sakūris varenu ugunskuru.

Nokāpuši lejā no klints, biedri sastop kādu vecmāmiņu, kas pie pagrabu ieejas kārto vilnas zeķes un smaidīdama sveic vecīša parādīšanos. Pie pagrabiem nokļuvušas arī iepriekš kalnā sastaptās meitenes, bet uz vecās sieviņas aicinājumu palūkoties, kas te atnācis, tās attrauc, ka vecīti jau redzējušas, un nozūd kāda pagraba dzīlēs. Sieviņa vēl bilst ko par kartupeļiem pusdienām, bet tad jau vecītis un rūķis ir par tālu, lai to ausis tvertu sieviņas sarunu ar meitenēm.

Gājēji nolemj Lustūža klinti aplūkot arī no Līgatnes upes pretējā krasta, kur ierīkots īpaši šim mērķim paredzēts skatu laukums. Lielajā sienā līgatnieši izkaluši neskaitāmus pagrabus. Arī te to durvis lielākoties ir cieši aizdarītas. Vecītis ir ļoti pārsteigts par līgatniešu sparu un apņēmību kalt smilšakmeni.

Lustūzis. Foto: Raivo Freimanis

Kādā namā Spriņģu ielā tirgo Līgatnes Vīna darītavas gatavotus reibinošos dzērienus. Aiz logiem spīd silta gaisma un aicināt aicina ienākt, bet tad rūķis Raivo pamana ko citu. Pie ēkas sienas patvēries vēl viens Ziemassvētku vecītis. Iespējams, tas te nolēmis mirkli atpūsties pēc Līgatnes vīna baudīšanas.

Spriņģu ielas vecītis. Ekrānšāviņš. Video autors: Raivo Freimanis

Kad vecītis un rūķis iet garām Līgatnes tūrisma informācijas centra ēkai, paveras tās durvis un kāda sieviete aicina vecīti ienākt. Saka, ka esot pa logu ko manījusi, bet neticējusi, ka īsts vecītis soļo garām. Lai cik sirsnīgs būtu aicinājums, abi biedri arī te ilgi nekavējas un soļo tālāk. Šajā laikā dienas ir pavisam īsas, un abiem priekšā vēl aptuveni desmit kilometru soļojums.

Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo nu soļo cauri pilsētai. Ļaudis smaida, ieraudzījuši abus gājējus. Divas kundzes uz Brīvības ielas teic: “Prieks, ka vecītis staigā pa Līgatni.” Gaitu palēnina arī garām braucošie auto. Dažs grib tikai pamāt vecītim, dažs rokās tvēris telefonu, lai iemūžinātu redzēto.

Pagājuši garām vārtiem, aiz kuriem slejas Līgatnes papīrfabrika, abi gājēji nokļūst uz Gaujas ielas un dodas uz upes pusi. Ielas kreisajā malā slejas grezns nams, ko ļaudis dēvē par Fāles namu. Kādreiz te mitinājies Līgatnes papīrfabrikas direktors Fāle, bet nu jau gadu desmitiem ēku pilda mazu bērnu čalas, jo te iekārtots bērnudārzs. Svētdienā gan bērni ir mājās kopā ar savām ģimenēm, tāpēc nama apkārtnē valda klusums.

Fāles nams. Ekrānšāviņš. Video autors: Raivo Freimanis

Gaujas ielas abās pusēs slejas vecās Līgatnes papīrfabrikas ciemata ēkas. Dažas koka logus nomainījuši plastmasas izstrādājumi, bet citu rotā vēl vecie koka rāmji. Pie kāda piestiprināts arī zirga pakavs. Veiksmei.

Vecītim un rūķim lēnām tuvojas auto, kura vadītājs cieši sakļāvis rokas virs auto stūres. “Vai tiešām esam šo vīru tik ļoti nobiedējuši?” vecītis bažīgi nodomā, bet tad pamana, ka sakļautajās rokās iežņaugts telefons. Pamājis filmētājam, vecītis turpina ceļu.

Gaujas ielā. Ekrānšāviņš. Video autors: Raivo Freimanis

Uzraksts pie kādas ēkas vēsta, ka te rodama “Lāču miga”. “Lūk, kur Līgatnes lāči guļ ziemas miegā,” pie sevis nodomā vecītis. Klusām tas liek soļus pa ceļu garām ēkai, lai nepamodinātu pinkainos meža iemītniekus.

Jo tuvāk Gaujai, jo vairāk cilvēku abi gājēji sastop. Atskan arī klauvējieni no namu logiem, un vecītis māj visiem, kas izbrīnīti lūkojas uz negaidīto viesi. Vairākas kundzes Gaujas ielā teic, ka arī zinot dzejolīšus. “Lieliski,” vecītis pie sevis nodomā, “tos es ļoti gribēšu dzirdēt svētku vakarā.”

Gaujas ielas galā pie sporta laukumiem bērnu saucieni skan no dažādām pusēm. Divi drošāki puiši kādu gabalu pat skrien līdzi vecītim. Kaut kur tālumā atskan cita bērna balss: “Tas nav īsts!” Abi skrējēji apstājas un aplūko vecīti. “Nē, nav īstās bikses,” viens no puikām nosaka, un abi aizskrien. “Kā nav īstās bikses?” vecītis ir satraukts. Viņš taču pats tās šorīt paņēma no sava drēbju skapja un uzvilka kājās. Vai tiešām viņš būtu ko sajaucis? Kādas gan varētu izskatīties īstās vecīša bikses?

Vecīti netālu no Gaujas sveic arī trīs aktīvi gājēji, kas arī, šķiet, devušies nelielā pārgājienā. “Prieks, ka esi zaudējis svaru!” viens no tiem skaļi uzsauc.

Sasnieguši Līgatnes pārceltuvi, vecītis un rūķis apstājas. Ziemassvētku vecītis apsēžas uz akmens un veras Gaujas ūdeņos, kas plūst garām. Rāmais upes plūdums sniedz mieru un ļauj klejot domām. Pasmaidīt liek meža pīles, kas sparīgi kulsta ūdeņus, lai varētu nokļūt tuvāk otram krastam. Nekas cits tām neatliek, kā pašām maisīt Gaujas ūdeņus, jo prāmis šobrīd pietauvots otrpus Gaujai un nekust ne no vietas. Sniega arī te nav, vien šaura ledus josliņa gar pašu upes krastu vēsta, ka ir gada aukstākais gadalaiks.

Pie Līgatnes pārceltuves. Foto: Raivo Freimanis

Mirkli atvilkuši elpu, Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo čāpo tālāk gar Gaujas krastu. Apmākušās debesis pamazām kļūst arvien tumšākas, tomēr abi cer vēl pirms vakara iestāšanās apskatīt dažas no klintīm, kas rotā Gaujas krastus.

Ejot gar pašu upi, vecītis un rūķis ir pagājuši nost no lielajām takām. Gar gājēju zābakiem lodā dažādi staipekņi, kas tā vien kāro paklupināt kādu no tiem. Liekot vienu kāju uz tāda staipekņa, var pagatavot lielisku cilpu, kurā aizķerties otrai kājai. Gan vecītis, gan rūķis noturas kājās un vietā, kur tiem pretī, vēlēdami priecīgus svētkus, nāk divi puiši, paiet nedaudz tālāk no upes, kur jau rodama labi iemīta taka.

Pirmo gājēji atrod Jumpraviezi. Augstā klints siena sākas Gaujas krastā un tad iestiepjas labu gabalu iekšzemē. Gar ieža sānu tek neliels strautiņš, kuram pāri pārmests zaru klēpis, lai veidotu tiltiņu klints apmeklētājiem. Kamēr vecītis uz taciņas, kas ved augšup klintī, gaida rūķi, kas vēl uzkavējas klints pakājē, gar upes krastu tiem tuvojas vēl vairāki gājēji, kas, pamanījuši vecīša košo tērpu, jau pa gabalu smej un māj ar rokām.

Jumpraviezis. Foto: Raivo Freimanis

Drīz arī rūķis ir uzrausies ieža mugurā, un abi var turpināt ceļu. Taka izved tos uz asfaltēta ceļa, pa kuru gan uz vienu, gan otru pusi šad un tad aiztrauc pa automašīnai. No kāda auto pastieptas rokas sparīgi māj vecītim. Vecītis pamāj pretī, cerot, ka sveicēji pamanīs tā atbildi.

Pagājuši gabaliņu gar asfaltēto ceļu, abi biedri atkal nozūd Gaujas piekrastes mežos.  Taka ved turp, kur aiz koku rindām Gaujas līkumā jau vīd sarkanīgs smilšakmens. Sameklējuši celiņu, kas izved tieši upes krastā, vecītis un Raivo var aplūkot Katrīnas iezi. “Skaists vārds iezim,” vecītis nodomā. Katrīnas iezi klāj mežs, kas klints vidū noslīdējis līdz pašai upes malai.

Vecītis pie Katrīnas ieža. Foto: Raivo Freimanis

Upes krasts abus slēpj citu skatieniem, tāpēc brīdī, kad tie atgriežas netālu no Gaujas esošajā atpūtas vietā, pārsteigts tiek kāds pāris, kas arī nolēmis apskatīt Katrīnas vārdā nosaukto klinti. “Salavecītis parādās nez no kurienes. Nupat vēl nebija,” saka sastaptais vīrietis. Vecītim atliek vien pasmaidīt.

Vecītis un rūķis soļo tālāk gar Gauju, kad tiem pretī nāk pulciņš jaunu meiteņu. “Oi, Salavecis! Jānofočē!” tās sauc, skaļi smiedamās, un velk ārā telefonus. Meitenes atzīst, ka nav zinājušas, ka tādi īsti vecīši vēl ir sastopami. Rūķis Raivo smejas, ka vecītis Līgatnes mežos meklē žagarus nepaklausīgajiem.

Vēl viena sastapšanās seko netālu no Gūdu klints, kur gājēji sastop vairākas sievietes un mazu šuneli. Izrādās, ka tieši šīs sievietes bijušas tās, kas tik cītīgi māja vecītim no auto, kurš pirms kāda laiciņa aiztrauca abiem garām pa asfaltēto ceļa posmu.

Gūdu klints ķīlis vareni šķel Gaujas ūdeņus. Gaujas krasts vietā, kur abi gājēji iznākuši ūdens malā, ir pavisam viltīgs, jo baltas smiltis mijas ar apledojušiem laukumiem. Vecītis un rūķis uzmanīgi laipo tā, lai izvairītos no pēkšņas peldes. Arī iepriekš sastaptās sievietes drīz parādās upes krastā, skaļi mierinādamas tās pavadošo šuneli, lai apturētu tā skrējienu pie vecīša. Ziemassvētku vecītim gan liekas, ka sunītis grib vien draudzēties ar to, nevis izraut robu tā sarkanajās biksēs, bet gan jau sievietes labāk pazīst sava pavadoņa raksturu.

Ziemassvētku vecītis pie Gūdu klints. Foto: Raivo Freimanis

Gūdu klints tumši zaļām skujām rotātā frizūra ir tik sajaukta, it kā tā nupat būtu izkāpusi no siltas gultas. Meži, kas aug uz klints, pamazām slīd lejup, veidojot klints izspūrušo izskatu. Klints sānos Gauja izgrauzusi ko alai līdzīgu, kas nu tumši melnē virs ūdens līnijas

Ar Gūdu klints apskati Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo noslēdz savu ceļojumu pa Līgatni un tās apkārtni. Vakars strauji tuvojas, tāpēc nu abi meklē taisnāko ceļu atpakaļ uz vietu, kur no rīta atstāja savas kamanas.

Pa ceļam tiem līdzās ātrumu strauji samazina kāds dzeltenas krāsas auto, un pie stūres sēdošā sieviete, pavērusi auto logu, saka: “Bērni gribēja pamāt vecītim.” Mašīnas salonā manāmas mazas rokas, kas māj uz vecīša pusi, vecītis atbild bērnu sveicieniem.

Kādā pakalnā Dārza ielas malā augstu mastā plīvo Latvijas karogs. Tuvāk ceļam uz aizsaluša dīķa slidinās vairāki puiši ar hokeja nūjām rokās. “Kāds rezultāts?” vaicā rūķis Raivo. “Nekāds. Vārtu nav,” atbild viens no puišiem. “Silti tai tērpā?” jautā viens no hokejistiem vecītim. “Karsti,” attrauc vecītis, kam aiz muguras jau vairāk nekā divdesmit kilometru soļojums. “Īsts Salavecītis?” apvaicājas hokejisti. “Pavisam dzīvs,” smej vecītis.

Sarunas uzmundrināti, abi biedri pieveic atlikušo pārgājiena posmu. Ir jau pavisam tumšs, kad tie sasniedz Ķiberkalnā esošo Tīklu parku, tomēr mazie knēveļi, kas kopā ar saviem vecākiem kūleņo starp kokiem novilktajos tīklos, pamana sarkanā tērpto vecīti. “Re, kur rūķis!” iesaucas viena no māmiņām. Mazas rociņas māj vecītim, vecītis māj mazajiem.

Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo atgriežas pie kamanām un noslēdz skaistu un priekpilnu pārgājienu pa Līgatni un tās apkārtni. Ir satumsis, un Līgatnes ielās atkal uzmirdz svētku rotājumi. Spoži staro arī sniegavīri pie Līgatnes dīķa un, protams, pilsētas svētku eglīte.

Vecītis šodien Līgatnes takās dēvēts dažādos vārdos – Ziemassvētku vecītis, Salavecītis, Salatētis, Santa, Santaklauss, Rūķis, bet, lai kā arī tiktu nosaukts, vecīša sirdi silda tas, ka daudzi līgatnieši un pilsētas viesi šodien piedzīvoja ko tādu, kas lika tiem no sirds pasmaidīt. Smaids spēj padarīt gaišāku pat šādu pelēku, apmākušos decembra dienu.

Priecīgus Ziemassvētkus!

Vecītis brīvsolī. Līgatne. Autors: Raivo Freimanis
Vecīša pastaigas maršruts

2 domas par “13.12.2020. Ziemassvētku vecītis atkal brīvsolī. Līgatne”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s