14.07.2019. Nesteidzīgs maratons Pļaviņu novadā

Pēc sestdienas, 13.jūlija vakarā Jelgavā noskrietajiem 10,55 kilometriem mājās pārrodos ap pusnakti un īpaši daudz laika miegam neatvēlu. Pirmais vilciens uz Pļaviņām ir vēlāk, nekā manis iecienītais pirmais uz Valmieru, tāpēc kaut kādas miega druskas var salasīt. Modinātājs liek par sevi manīt jau 5:30. Diena solās būt bez nokrišņiem, tāpēc ceru uz skaistiem skatiem ar Daugavu un Aivieksti.

Svētdienas rītā uz Daugavpili dodas dubultais dīzeļvilciena sastāvs. Iespējams, rēķinoties ar tiem, kas vēlas atgriezties Rīgā pēc nedēļas nogales atpūtas. Lieliska iespēja man un citiem, kas šai rītā agrāk cēlušies, iekārtoties sēdvietās bez blakussēdētājiem.

Pļaviņu dzelzceļa stacija

Pļaviņās izkāpju ap 9:30. Pilsēta sagaida ar sauli un zilām debesīm. Ceļu plecos somu un pa Pasta ielu dodos uz Daugavas pusi. Nedaudz piestāju, lai palūkotos uz Pļaviņu Svētā Pētera luterāņu baznīcu. Kādā Pasta ielas dārzā iedzīvotāji žauj veļu, bet uzmanību piesaista kas cits – dārzā viesojas Sids, Omīte un vēl kāds no “Ledus laikmeta” multenes sliņķu tēliem. Tie veidoti, šķiet, no dabīgiem materiāliem un visai prāvā izmērā. Cienot saimnieku privātumu, ar fotoaparātu pāri sētai gan nelūkojos. Iespējams, pie vainas miega trūkums, ka tik agrā rītā vēl neesmu gana atraisījies, lai vienkārši pajautātu, vai drīkstu šo mākslu nofotografēt.

Pļaviņu Svētā Pētera luterāņu baznīca

Turpinu ceļu, šķērsoju Daugavas ielu un nokļūstu uz Pļaviņu aizsargdambja, pa kuru soļoju austrumu virzienā, pretī Daugavas tecējumam. Upes krasts aiz aizsargdambja betona apmales kupli noaudzis dažādiem pļavu ziediem. Rīts jau sen uzausis, bet pagaidām uz aizsargdambja manu vien retus cilvēkus.

Pļaviņu aizsargdambis

Netālu no Daugavas un Odzienas ielu krustojuma ir vieta, kas paredzēta laivu ielaišanai ūdenī. Brīdī, kad eju garām, kāds pāris tieši ir ielaidis Daugavas viļņos savu motorlaivu. Automašīnas piekabe, uz kuras laiva atradusies, vēl joprojām ir ūdenī.

Nedaudz tālāk mani sveic košas puķu dobes un ziediem rotātas arkas. Pļaviņu iedzīvotājiem un viesiem radīta skaista atpūtas vieta ar skatu uz Daugavu. Man pretī nāk kāda kundze, kas arī, šķiet, bauda rīta pastaigu.

Ziedu dobes un arkas Daugavas krastā

Pamanu prāvu koka rāmi, kuru rotā Pļaviņu nosaukums, dodos tam klāt un izmēģinu, vai šo rāmi var arī pagriezt tā, lai ierāmētā bilde būtu iespējami krāšņāka. Rāmis viegli padodas griezienam, kundze tikmēr vēro manas izdarības. Labprāt no iegūtā kadra izņemtu apgaismes stabu, bet citādi mani priecē ierāmētais Pļaviņu skats.

Lielā bilžu rāmītī

Mazliet pirms vietas, kur Daugavas ūdeņi slēpj Lorelejas klinti, bariņš cienījama vecuma vīru piesēduši saulītē un apspriež dažādus svarīgus jautājumus. Kad eju garām, viens no vīriem nosaka, ka nāvessods būtu jāatjauno, jo “kāpēc tos barot” un “daži vēl iznāk ārā”. Atstāju šos jautājumus vīru ziņā un turpinu ceļu.

Vietā, kur Daugava slēpj Lorelejas klinti

Pirmais manā apskates objektu sarakstā ir jau pavasarī redzētais Skanstupītes ūdenskritums. Netālu no Skanstupītes ietekas Daugavā var manīt telti un divas automašīnas. Gaisā paceļas viegla dūmu strūkliņa no ugunskura. Kad esmu sasniedzis Skanstupīti un jau dzirdu ūdenskrituma troksni, nolemju vispirms aiziet līdz Daugavai. Tur sastopu vīrieti un sievieti, kas gatavojas ar laivu doties Daugavā. Pasveicinu abus un sievietei, kas tur piesieto laivu, daru zināmu, ka fotografēšu skatu, bet bez viņas bildē, pret ko viņai iebildumu, protams, nav.

Pie Skanstupītes ietekas Daugavā

Atgriežos mazliet augstāk krastā, lai lūkotu pēc pieejas ūdenskritumam. Ja pavasarī ātri atradu vietu, kur nokāpt pie ūdens tepat Skanstupītes labajā krastā, tad šoreiz viss tik aizaudzis, ka grūti identificēt piemērotāko vietu, tāpēc pa Daugavas ielu pāreju uz otru Skanstupītes krastu un dodos ūdenskrituma meklējumos tur.

Upes kreisajā krastā diezgan ātri izdodas ieraudzīt taku, kas ved lejā pie ūdens, un drīz jau lūkojos uz aptuveni pusmetru augsto ūdenskritumu. Skanstupītes ūdenskritumam paveicies, ka tas ir pietiekoši augstu, lai netiktu appludināts pēc Pļaviņu HES uzcelšanas.

Skanstupītes ūdenskritums

No ūdenskrituma dodos aplūkot Draudzības parku un Zviedru skansti. Vispirms apstājos pie rakstniekam Jānim Jaunsudrabiņam veltītā pieminekļa, kurā iekalti rakstnieka vārdi: “Visus mūs vieno dabas varenums un skaistums, saule, gaiss, zeme un ūdens, kas mūžīgi atjaunojas un atjauno.” Šī ir pirmā, bet ne vienīgā ar Jaunsudrabiņu saistītā vieta manā šīs dienas maršrutā. Vidusskolas gados izlasīju itin visus Jāņa Jaunsudrabiņa romānus, arī mans tēvs reiz rakstījis diplomdarbu tieši par Jaunsudrabiņu, un tā nevilšus šis rakstnieks ir kļuvis par vienu no man tuvākajiem latviešu prozas meistariem.

Piemineklis Jānim Jaunsudrabiņam
Visus mūs vieno dabas varenums un skaistums, saule, gaiss, zeme un ūdens, kas mūžīgi atjaunojas un atjauno. /J.Jaunsudrabiņš/

Aiz pieminekļa mūra pakāpieni ved augšā uz Zviedru skansti. 17.gadsimta sākumā šeit – pie Aiviekstes ietekas Daugavā – tā celta kā zviedru nocietinājums pret poļiem. Skansts viducī atrodas neliela estrāde, kurā mēdz notikt pasākumi. Tepat arī ugunskura vieta, kurā, iespējams, vien pirms dažām nedēļām, Līgo vakarā degusi spoža uguns.

Zviedru skansts vidū esošā estrāde

No skansts malas palūkojos uz Skanstupītes ieteku Daugavā. Pie tās manāmas vairākas laivas, kā arī jau iepriekš redzētie auto un telts. Tālumā, saules apspīdētas, vīd Pļaviņas.

Skanstupītes ieteka Daugavā

Turpinu ceļu pa skansts augšmalu un nonāku vietā, kur manā priekšā plešas Aiviekstes ieteka Daugavā. Upju satekas vieta ir tik plaša, ka pirmajā brīdī nepateiksi, vai te satek divas upes, vai arī Daugavā gadījusies kāda prāvāka sala. Daugava šai vietā tek no dienvidu puses, un es atvados no Likteņupes, lai tālāk jau soļotu gar Aiviekstes krastiem.

Aiviekstes ieteka Daugavā

Kad atgriežos uz Daugavas ielas, man garām lēnītēm aizripo vietējais sabiedriskais transports. Asfalta segums ir tik saplaisājis un bedrains, ka autobuss brauc pavisam lēni, lai nesakratītu tajā esošos pasažierus.

Ceļš uz Gostiņiem

Iesoļoju Gostiņos, kas kopš 1956.gada ir Pļaviņu pilsētas daļa, bet reiz bijusi otra mazākā Latvijas pilsēta aiz Piltenes. Gostiņu ģerbonī simboliski attēlota Aiviekstes un Daugavas sateka. Ieraudzījis nelielu veikaliņu “LaTS”, dodos turp un tieku pie auksta saldējuma. Jāsaka, ka “LaTA” saldētavas darbojas ļoti labi, jo saldējums tiešām pamatīgi sasalis.

Gostiņos

Kamēr notiesāju saldējumu, izsoļoju cauri Gostiņu kultūrvēsturiskajam parkam un dodos uz Aiviekstes pusi. Te upes krastā paceļas kāda privātmāja, gar kuru, šķiet, var arī paiet garām pa labiekārtotu tauvas joslu, bet šai gadījumā vēlos vēl atgriezties parkā un apskatīt to tuvāk, tāpēc Aiviekstes krastā uzkavējos vien tik ilgi, lai brīdi papriecātos par skatu uz upi.

Aiviekste pie Gostiņiem

Atgriežos Gostiņu kultūrvēsturiskajā parkā un pamazām apstaigāju tajā atrodamos apskates objektus – septiņas atceres vietas, kas veltītas dažādiem Gostiņu vēsturiskajiem nosaukumiem. Katrā vietā ir atrodams neliels laukakmens ar atbilstošo nosaukumu un apraksts par šo pilsētas vēstures posmu. Īpaši acīs krīt nosaukums “Zarnu miests”, kas tapis 20.gadsimta sākumā, kad Gostiņos darbojušās vairākas lopkautuves, kas tai skaitā apgādājušas Rīgas, Daugavpils un Jelgavas desu darbnīcas ar desu tapšanai nepieciešamajām zarnām.

Arī tā gadsimtu iepriekš neoficiāli dēvēti Gostiņi

Mirkli uzkavējos pie 1830.gadā uzceltās Gostiņu luterāņu baznīcas. Baznīca ir neliela, arī tās tornis ir zems. Ēka drīzāk iekļaujas apkārtnē, nevis dominē pār to.

Gostiņu luterāņu baznīca

Lielās ielas malā atrodas neliela ķieģeļu ēciņa ar pabalējušu uzrakstu “Kafejnīca”. Šodien gan te kafiju un bulciņas nepiedāvā. Šķiet, ka kafejnīca savu darbību beigusi jau pirms vairākiem gadiem.

Reiz bija

Pa Lielo ielu dodos ārā no Gostiņiem. Pa kreisi no manis paliek Gostiņu stadions, kura apkārtnē dauzās vietējie bērneļi. Īsi pirms Daugavpils šosejas zīme vēsta, ka te beidzas Pļaviņu pilsētas teritorija. Uzmanīgi izlūkoju iespējas droši tikt pāri šosejai, pa kuru ik pa brīdim garām aiztrauc kāds auto, un drīz jau esmu otrpus lielceļam un vietā, kur Aivieksti šķērso divi tilti. Pa labi no manis ir tilts, kuram pāri aizvijas Daugavpils šoseja, bet pa kreisi – dzelzceļa tilts.

Dzelzceļa tilts pār Aivieksti

Mans ceļš turpinās gar Aiviekstes krastu. Sākotnēji upi aizsedz gar ceļu augošie koki. Tik dažviet koki paveras, dodot iespēju pieiet tuvāk upei un palūkoties kā vienā, tā otrā virzienā gar to. Ceļa pretējā pusē kaut kas nikni pukšķina. Tur kāds traktorists nopļauj mežmalā esošo pļaviņu.

Aiviekste

Ceļa turpinājumā parādās arī lauki un pļavas, bet starp mani un Aivieksti rindojas privātīpašumi. Apkārtnē ik pa brīdim manāmi baltie stārķi. Divi jaunie putni stāv ligzdā un gaida, ko gan gardu vecāki tiem atnesīs. Viens no lielajiem putniem tepat netālu pastaigājas pa govju ganībām.

Mammu, ko nopirki? 🙂

Viena no gotiņām ierauga mani un sākt skaļi maut, bet netālu no tās piesietais melnbaltais bullis, šķiet, labprāt aprunātos ar mani aci pret aci, ja vien nebūtu ierobežota tā kustību brīvība. Greizsirdīgs, vai?

Panāc šurpu! Parunāsim!

Arī šeit atrodu vietu, kur var piekļūt Aiviekstei. Kamēr lūkojos uz upi un tās apkārtni, no krastmalas spārnos paceļas zivju gārnis un aizplanē virs Aiviekstes ūdeņiem.

Aiviekste

Netālu no Pūķiem Aivieksti šķērso vēl viens tilts, bet nedaudz aiz tā upe atklājas visā savā krāšņumā. Aiviekstes krastu lielākoties te rotā zaļas pļavas, koku ir maz, tāpēc skatiens var aizklīst tālu virs upes ūdeņiem.

Aiviekste

Viena no pļavām ir norobežota ar žogu, aiz kura sākotnēji nevienu dzīvu radību nemanu, bet tad ieraugu, ka no grāvmalas uz mani lūkojas ziņkārīgu acu pāris. Kad pienāku tuvāk, redzu, ka grāvī ir nevis viena, bet veselas trīs aitas, kas nu raugās, ko svešais puisis darīs. Aitas pozē fotogrāfijai, bet pēc tam nozūd caurtekā tepat man zem kājām. Vairs tik dzirdu ko krekšķināšanai līdzīgu nākam no pazemes.

Cimdiņi, zeķītes un šalle

Nonāku vietā, kur ceļš sazarojas. Biežāk izmantotais ceļa posms pagriežas uz šosejas pusi, kas savieno Pļaviņas ar Madonu, bet es turpinu ceļu taisni, jo tieši tur meklējams jau iepriekš nolūkotais apskates objekts. Eju cieši garām kādām mājām, kuru saimnieki rosās tepat pie mājas. Sveicienu saimniekus, savukārt, manam sveicienam visskaļāk atbild māju četrkājainais sargs, ko gan saimnieks uzreiz mēģina apsaukt.

Par to, ka esmu sasniedzis iecerēto vietu liecina kāda zīme ar melnu cilvēka siluetu un tam apkārt apvilktu sarkanu apli. Automašīnu kustību pavisam noteikti ierobežo uz kādreizējās brauktuves novietotais betona bloks. Esmu sasniedzis veco Vesetas tiltu, tik nu jāsaprot, no kuras puses to vislabāk var aplūkot. Secinu, ka abi Vesetas krasti te pamatīgi apauguši dažādiem augiem, un galu galā lemju par labu upes kreisajam krastam.

Vecais Vesetas tilts

Pa zālēm un cauri krūmiem aizbridis līdz Vesetas ietekai Aiviekstē, beidzot varu kārtīgi aplūkot valsts aizsargājamo kultūras pieminekli – 1925.gadā celto trīs laidumu akmens mūra velvju tiltu pār Vesetas upi. Reiz tieši te veda lielceļš no Pļaviņām uz Madonu. Vesetas kreisajā krastā tilta konstrukcija ir daļēji sagruvusi, un, spriežot pēc apauguma ar zāli, tas noticis jau kādu laiciņu atpakaļ.

Vecais Vesetas tilts

Atgriežos pie tilta un, kamēr dokumentēju ar staipekņiem apaugušo zīmi, kas, gluži kā tās līdziniece Vesetas labajā krastā brīdina gājējus tiltu nešķērsot, ieraugu, ka pie tilta neesmu viens, jo netālu augos paslēpies un ar “Ņau!” mani sveicina vietējais kaķis.

Atrodi kaķi 🙂

Mani pasveicinājis, kaķis aizjož savās darīšanās, bet es turpinu soļot gar Aivieksti līdz brīdim, kad ceļš man izved uz Pļaviņu – Madonas šosejas. Gar šoseju man jāsoļo pavisam neliels posms – tikai aptuveni pusotrs kilometrs. Kad sasniedzu vietu, kur vien pārsimts metrus pa labi no šosejas meklējama viena no mazākajām Latvijas alus darītavām – “Bursh”-  un nedaudz tālāk zīme vēsta, ka pa kreisi jāiet veseli seši kilometri līdz Mālkalniem, lēmumu pieņemu itin viegli. Iemalkoju ūdeni no līdzi ņemtās pudeles un aizsoļoju Mālkalnu virzienā.

Saulīte ik pa brīdim palūkojas, kā man klājas, lai gan jāsaka, ka itin nemaz neiebilstu, kad tā atkal paslēpjas aiz mākoņiem, ja vien nebirdina lietus asaras. Brīžos, kad zemes ceļu pielej saules stari, tas pārtop par tauriņu ceļu. Man apkārt riņķo visdažādākā lieluma un krāsu tauriņi. Brīžiem ir sajūta, ka daži no tiem pavada mani ceļā. Tuvoties gan neviens neļauj. Kad atpūšas uz brauktuves un pamana manu tuvošanos, uzreiz ir atkal spārnos. Dzelteni, zili, sarkanīgi, brūni, lielākiem un mazākiem raibumiem mazie lidoņi izkrāso manu ceļu.

Ceļš uz Mālkalniem

Vietā, kur ceļa malā aug mežs, jau otro reizi dažu nedēļu laikā dabā sastopos ar āpsi. Šis gan ir tik pat kautrīgs, kā tā Piebalgas radinieks, aizlumpačo pāri ceļam un, krakšķinādams zarus, nozūd mežā. Mani fotogrāfa refleksi ir pārāk gausi, lai īsajā mirklī pagūtu tikt pie foto par piemiņu.

Mežu ceļa abās pusēs nomaina labības lauki un pļavas, kas rotātas ar raibu ziedu segu. Skatiens trauc te uz vienu, te uz otru pusi pāri laukiem, un es izbaudu apkārtnes mieru, jo visā šai laikā, kopš atstāju šoseju aiz muguras, man garām nav pabraucis neviens auto.

Kur maizīte aug

Savu nākamo apskates objektu esmu atzīmējis Ķūģos, kur vēlos uzmeklēt to, kas palicis no Ķūģu vējdzirnavām. Kad sasniedzu Ķūģus, no Pļaviņu dzelzceļa stacijas jau esmu nogājis divdesmit kilometru. Vējdzirnavu drupas pamanu aiz kādas krietni jaunākas būves drupām un sāku lūkot pēc iespējām piekļūt tuvāk noskatītajam objektam. Ceļa uz dzirnavām nav, tāpēc brienu pa to, kas palicis no kādas fermas, darbnīcas vai kādas citas saimnieciskas ēkas. Zeme nobārstīta baltiem ķieģeļiem, to lauskām un ķieģeļu mūra fragmentiem. To visu arvien vairāk savās skavās iekļauj daba.

Kad esmu izgājis cauri jaunāko laiku drupām, manā priekšā paceļas Ķūģu dzirnavu tornis. Zaiga no Pļaviņu novada TIC jau pavasarī bija brīdinājusi, ka dzirnavas, iespējams, “prasās pēc sakopšanas”, tāpēc manas gaidas ir visai piezemētas. Akmens mūra tornis ir izturējis laika zoba kodienus, bet dzirnavu spārni un jumts jau sen zuduši. Kamēr fotografēju dzirnavas, netālu, šķiet, dzirdu kādu balsi, bet balss īpašnieku tā arī nesastopu. Iespējams, dzirnavās spokojas vecais dzirnavnieks, bet visticamāk kāds šai brīdī ir pārvietojies pa ceļu, kuru manam skatienam aizsedz gan drupas, gan koki un krūmi.

Ķūģu dzirnavas

Atgriežos uz ceļa un turpinu virzību atpakaļ uz Pļaviņām. Ķūģos beidzot man pabrauc garām kāds auto. Kad tuvojos Daugavpils šosejai, man garām, putekļus saceldami, aiztrauc vēl kādi pieci spēkrati, kā arī pretējā virzienā dodas kāda meitene, bet citādi ceļš ir patīkami tukšs un kluss.

Kad ceļa zīme liecina, ka tūlīt jādod ceļš pa Daugavpils šoseju braucošajiem, es pagriežos pa labi, kur tālumā vīd dzelzceļa pārbrauktuve. Dabā šo vietu neesmu iepriekš izpētījis, bet pēc kartes secinu, ka labāk izmest nelielu līkumu, jo alternatīva ir iecerētajā maršrutā lekt no Daugavpils šosejas pārvada pār dzelzceļu.

Šai brīdī diezgan izteikti jūtu, ka relatīvi jaunie zābaki ceļa slīpumā ir atkal un atkal spieduši labo kāju virs potītes, tāpēc, neskatoties uz to, ko vēsta ceļu satiksmes noteikumi, ik pa brīdim izmantoju iespēju paiet pa ceļa labo pusi, kur slīpums vērsts pretējā virzienā.

Arī šis ceļa līkums ir salīdzinoši kluss. Vien tad, kad esmu jau aiz dzelzceļa pārbrauktuves un nogriezies uz ceļu, kas ved paralēli dzelzceļam, sadzirdu skaļāku rūkoņu, kad man aiz muguras pārbrauktuves virzienā aizbrauc smagais auto, bet citādi itin nekas netraucē mieru. Līdz brīdim, kad aiz krūmiem atskan skaļš māviens. Nez, vai man būtu sekojusi pie Aiviekstes sastaptā gotiņa?

Daugavpils šosejas pārvads

Vietā, kur manu ceļu šķērso Daugavpils šosejas pārvads, sastopu divas sievietes, kas izvedušas pastaigā suni. Tātad esmu jau pavisam tuvu Pļaviņām. Vietalvas, Jaunmuižas un 1.maija ielu krustojumā secinu, ka, ejot pa kreisi jau būšu atpakaļ Pļaviņās, bet turpinu ceļu taisni un nokļūstu Kriškalnos.

Kriškalni ir vidējciems (jā, tāds ciemu klasifikācijas veids Latvijā pastāv), kas robežojas ar Pļaviņu pilsētu un ir Aiviekstes pagasta centrs. Ciema centrālā iela un tās apkārtne izskatās visai sakopti. 1.maija un Vāgeļu ielu stūrī kāds apkopojis visu savu televizoru kolekciju. Te grēdā nokrauti desmitiem pelēku tālrāžu.

Pirms 20 gadiem katrs lielveikals lepotos ar šādu kolekciju

Kriškalni ir faktiski saplūduši ar Pļaviņām, šķērsoju robežu starp abām apdzīvotajām vietām un turpinu ceļu taisni uz Kalna ielu. Kalna ielā 11a meklējams mans šīs dienas otrais apskates objekts, kas saistīts ar Jāni Jaunsudrabiņu, – ēka, kurā rakstnieks dzīvojis no 1913. līdz 1939.gadam ar pārtraukumu Pirmā pasaules kara laikā, kad bija devies bēgļu gaitās uz Kaukāzu. Pēc Jaunsudrabiņa šai ēkā kādu laiku dzīvojis un strādājis gleznotājs Aleksandrs Štrāls.

Jaunsudrabiņa un Štrāla māja

1977.gadā pie ēkas atklāta Jaunsudrabiņam un Štrālam veltīta memoriālā plāksne, kas joprojām rotā ēkas sienu. Vārti uz mājas pagalmu ir vaļā, tomēr nesteidzos iet iekšā svešā īpašumā. Kad no blakus esošās saimniecības ēkas iznāk kāds puisis, pavaicāju tam, vai drīkstu plāksni nofotografēt, uz ko saņemu ātru un pozitīvu atbildi. Iespējams, ēkas iedzīvotāji jau pieraduši, ka reizi pa reizei te ierodas kāds interesents.

Memoriālā plāksne

Ceļu turpinu dzelzceļa stacijas virzienā, un, redzot, ka uz perona pulcējas cilvēki, gaidot vilcienu, kas tūlīt pienāks, kā arī ņemot vērā sajūtas labajā kājā, uz mirkli pamostas kārdinājums likt punktu pārgājienam šeit un doties atpakaļ uz Rīgu. Mirkļa vājums gan tiek ātri pārvarēts, jo zinu, ka man priekšā ir, iespējams, iespaidīgākie skati šī pārgājiena laikā, un neesmu gatavs no tiem tik vienkārši atteikties.

Pastaiga mākoņos

Kad eju pa Dzelzceļa ielu, dzirdu, kā aiz kokiem Rīgas virzienā aiztrauc vilciens, bet neizjūtu ne mazāko nožēlu, jo gribu nokļūt Pļaviņu virsotnē. Dzelzceļa iela kādu gabaliņu ved gar mazdārziņiem, no kuriem plūst kārdinošas smaržas. Saprotu, ka man nepieciešama kāda nopietnāka ēdienreize, tāpēc piestāju Pļaviņu “Virši-A” degvielas uzpildes stacijā. Desas un tām līdzīgi izstrādājumi manā ēdienkartē jau vairāk kā sešus gadus ir retums, bet šai reizē hotdogs ar desiņu, sinepēm un kečupu ir tieši laikā. Papildinu to ar nelielu jogurta devu, kā arī cukurotu burbuļūdeni. Iestiprinos turpat degvielas uzpildes stacijā pie letes un esmu gatavs sava pārgājiena turpinājumam.

Pļaviņu mazdārziņos

Gar Rīgas ielu eju ārā no Pļaviņām un nedaudz pirms Daugavpils šosejas nogriežos pa kreisi uz ceļu, kas ved gar Pļaviņu karjera malu. Ceļš turpinās gar Daugavas krastu un met loku gar karjeru, kur sastopu arī kādu pāri. Puisis, šķiet, tieši šai brīdī vāc kopā makšķerēšanas piederumus, savukārt, meitene visai garlaikota sēž tai atvēlētajā krēslā. Turpat netālu stāv arī abu auto.

Prāvāka peļķe starp šoseju un karjera ceļu

Paeju garām pārim un savā priekšā ieraugu visai stāvu kāpumu smilšainā nogāzē. Te sākas Pļaviņu karjera kalns, un es teciņiem vien dodos kalnā augšā, ar nepacietību gaidot, kāds skats man no turienes pavērsies.

Augšup Pļaviņu karjera kalnā

Kad esmu ticis kalna mugurā, apstājos un kāri tveru skatus uz visām debess pusēm. Zem manām kājām plūst Daugava, nedaudz tālāk pret straumi upes pretējā krastā var manīt smilšu atsegumus. Var tikai minēt, kādi krasti te slējušies pirms Pļaviņu HES ūdenskrātuve paslēpa tos savos ūdeņos.

Gar smilšu uzbēruma malu ir ceļš, uz kura var manīt gan apavu zoļu, gan riepu nospiedumus. Izeju uz šo ceļu un pamazām dodos karjera kalna virsotnes virzienā, joprojām tverdams itin visu, ko apkārtne spēj piedāvāt. Karjers šai vietā vispirms pārklāts ar biezu augu segu, bet nedaudz tālāk tā virsma līdzinās ainai no tuksneša vai kādas tālas planētas, kur smilšainajos plašumos slejas vien daži reti krūmu puduri. Zilajās debesīs balti mākoņi sastājušies ierindā un lieliski papildina ainavu.

Smiltīs iebrauktais ceļš kādā brīdī sadalās, un es, protams, izvēlos to ceļu, kas turpina vest augšup. Vēlos nokļūt šīs smilšu kalna pašā augstākajā punktā. Ik pa brīdim apstājos, lai atkal un atkal dokumentētu skatus. Tuvāk kalna virsotnei pamats zem kājām kļūst irdenāks, bet es neatlaidīgi raušos augšup.

Kad esmu vietā, par kuru augstāku tuvākajā apkārtnē nemana, apstājos un labu brīdi uzņemu sevī apkārtējo ainavu. Ai, cik ļoti vērts bija uzkāpt šai kalnā! Lai arī Pļaviņu HES par godu uzpludināta, Daugava un tās krasti liek sirdij pukstēt straujāk. Tālumā manāmas Pļaviņas. Laikapstākļi lieliski piemēroti mierīgai apkārtnes izbaudīšanai, un itin nekas nesteidzina doties tālāk.

Pienāk brīdis, kad izrauju sevi no apkārtnes burvības, un sāku savu soļojumu atpakaļ uz Pļaviņām. Tā kā tikai pieļauju, ka ir arī alternatīvi maršruti, bet zināšanu par tādiem man trūkst, atpakaļ dodos pa to pašu ceļu, pa kuru atnācu.

Pamanu tālumā kādu vīrieti, kas arī pastaigājas pa smilšu ceļu. Vīrietis iet man pa priekšu, vietā, kur es uzkāpu kalnā, apstājas, bet tad turpina soļot pa ceļu gar karjera malu. Es tomēr atturos tam sekot, pārkāpju pāri smilšu valnim un dodos lejup pa smilšu nogāzi. Pāris, ko manīju turpceļā, jau ir devies kur tālāk.

Jau Pļaviņu teritorijā maršrutu mazliet pamainu, lai iekļautu tajā Stukmaņu Pētera akmeni, kuru iepriekš apciemoju pavasarī. Šo akmeni uzskata par senāko datēto robežakmeni Latvijā, un tajā iekalti Rīgas arhibīskapa un tā vasaļa Vrangeļa ģerboņi. Aplūkoju akmeni, tā kalumus, un sāku lūkoties pēc vilcieniem Rīgas virzienā. Secinu, ka laika man vēl gana, lai uzmeklētu vēl pēdējo šai dienai iecerēto apskates objektu – Bebrulejas piemiņas akmeni.

Stukmaņu Pētera akmens

Precīzu Bebrulejas akmens koordinātu manā rīcībā nav, bet virziens ir zināms, tāpēc no Rīgas ielas pagriežos pa labi uz Bebrulejas ielu un sāku savus meklējumus. Diezgan industriāla paskata ēku un ceļu, kas, šķiet, ved uz karjeru, atmetu un dodos uz Daugavas pusi gar privātmājām un dārziņiem. Arī pie Daugavas ceļš sazarojas. Izvēlos iet pa kreisi (drīz uzzināšu, ka tā ir kļūda) un izeju upes krastā. Akmeni te nemana, tāpēc ienirstu krūmājā un virzos pretēji Daugavas tecējumam. Arī šeit akmeni neatrodu, toties secinu, ka, nepārkāpjot nevienu žogu, esmu iekļuvis kādā dārzā. Apgriežos par 180 grādiem un dodos atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnācu. Te Daugavas krasts ļoti apaudzis, tāpēc eju atpakaļ uz Bebrulejas ielu, lai meklētu citu ceļu uz Daugavu.

Nu jau meklējumus turpinu ar domu kādam no vietējiem pajautāt, kur tad tieši akmens meklējams. Pie kādas mājas stāv apvidus auto un pie tā manāms kāds pāris. Eju klāt, sveicinu un vaicāju, kur meklēt Bebrulejas akmeni. Sieviete, šķiet, mazliet apjūk, domājot, kā gan lai man to izskaidro, tāpēc vēršas pie sava dzīvesbiedra, lai tas pastāsta ceļu. Edgars (kā vīrieti nodēvē sieviete) pavaicā, vai esmu ar kājām un tad iesaka doties pa taku cauri dārziņiem uz Daugavas pusi, tad pa labi un uz pussalu, kur meklējams akmens.

Sekojot Edgara norādījumiem, izeju cauri dobju rindām un attopos zālēm aizaugušā krūmāja malā. Netālu bariņš vietējo bauda vasaras dienu, bet panikas nav un pēc palīdzības vēl nevēršos. Dodos pa labi gar koku un krūmu rindu līdz viegli apjaušamam ceļam, kas mani izved jau pazīstamā vietā. Noprotu, ka pašā sākumā, kad izvēlējos ceļu pa kreisi, esmu izdarījis nepareizo izvēli, tāpēc šai reizē eju pa ceļu, kas ved pa labi.

Jā, te nu tas ir. Upes krastā atrodu salīdzinoši nelielu akmeni, kurā tēlnieks Vilnis Titāns iekalis trīsdesmit Bebrulejas ciema māju nosaukumus. Akmens te atklāts 1993.gadā, pieminot Bebrulejas ciemu, kas zem Daugavas ūdeņiem pazuda 20.gadsimta sešdesmito gadu vidū. Gleznotājs Aleksandrs Štrāls, kura māju skatīju kādu laiciņu atpakaļ, arī bija dzimis Bebrulejā, bet nepieredzēja tās appludināšanu. Jānis Jaunsudrabiņš Bebruleju salīdzinājis ar lielu, brīnišķīgu dārzu.

Bebrulejas piemiņas akmens

Akmens ir piedzīvojis huligānu uzbrukumu, par ko liecina zilas krāsas triepieni uz tā. Esmu visai drošs, ka tie nebija daļa no akmeni radījušā tēlnieka ieceres.

Kad atrasts arī Bebrulejas piemiņas akmens, mana iecerētā pārgājiena programma ir izpildīta. Lai arī akmens meklējumi ir laupījuši iepriekš iegūto laika rezervi, redzu, ka joprojām varu paspēt uz vilcienu, kas uz Rīgu dosies no Madonas un Pļaviņās pieturēs 17:33.

Pa ceļam uz dzelzceļa staciju, vēlreiz iegriežos “Viršos”, lai tiktu pie vēl viena jogurta, kā arī šoreiz jau negāzēta dzēriena pudeles. Aši iztukšoju jogurtu, iedzeru pamatīgu malku dzēriena, kas sola rehidrēt un atjaunot, un izeju finiša taisnē uz Pļaviņu dzelzceļa staciju.

Pļaviņu dzelzceļa stacijā

Stacijā ierodos aptuveni desmit minūtes pirms vilciena pienākšanas. Uz perona manāmi vēl daži pasažieri, ieskaitot pāris velobraucējus. Madonietis piestāj pie perona, un mans nedaudz vairāk kā 42km garais Pļaviņu maratons noslēdzas. Manā rīcībā ir vēl viens, jau pavasarī pagatavots, maršruts Pļaviņu novadam, bet vēl nezinu, kad atgriezīšos šeit, lai to realizētu. Gana daudz skrējienu nedēļas nogalēs un citu jau ieplānotu pasākumu, bet esmu drošs, ka pienāks atkal Pļaviņu laiks. Šodien atvados no tām, pozitīvu emociju pārpilns.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s