15.03.2020. Mazo upīšu rotājumi un citi atradumi Līgatnes un Siguldas novados

Svētdienas, 15.marta rīts, kā meteorologu solīts, aust skaidrs. Austrumu pamalē saule jau mostas. Zemi klāj viegla sniega kārta un gaisā jūtama vēsa ziemas elpa. Neskatoties uz to, ka katrā kājā pa kilogramu smagam zābakam un soma uz muguras, šķiet, ka tūlīt pacelšos spārnos. Tik daudz prieka manī par to, ka beidzot atkal dodos pie dabas.

Nezinu, ko tieši manī saskata sarkanā, nedaudz nošmulētā mētelī tērpusies kundze, ko sastopu Centrālajā dzelzceļa stacijā pa ceļam no viena vilciena uz otru, bet saklausu tik krievu valodā izteikto: “Tam neskarties klāt. Viņam ir melns [..]”. Turpinājumu jau vairs nesadzirdu, jo soļi mani strauji nes tālāk. Lieki, protams, teikt, ka šai rītā no galvas līdz kājām, izņemot vien dažus elementus, esmu tērpies melnā. Iespējams, kundze mani uzskata par pašu Nelabo, kas svētdienas rītā apciemojis staciju.

Uz stacijas perona esošais tablo vēsta, ka šai rītā gaiss ir uzmundrinošus mīnus divus grādus vēss. Stāvu uz perona un tveru vienu spirdzinošu malku pēc otra. Stacijā vilcienu kustība tik agri pavisam neliela, tāpēc gaisu vēl nav piepildījis sadeguša dīzeļa aromāts. Debesis joprojām skaidras un pamazām uzliesmo rīta saules staros. 6:12 tiek padots vilciens no Rīgas uz Valmieru. Iespējams, paredzot nelielu pasažieru daudzumu, vilciens sastāv vien no trim vagoniem. 6:32 esmu ceļā uz Līgatni.

Vagonā cilvēku ļoti maz. Pamazām manu uzmanību piesaista kāds gados vecāks pāris, kas vagona galā diezgan skaļi apspriež iešanu dabā un dažādu Latvijas kalnu augstumus. Runā arī par Kvēpeni un pilskalniem. Katrs no runātājiem iekāpa citā stacijā. Iespējams, arī šodien tie dodas apciemot kādu no apspriestajām vietām.

Līgatnes dzelzceļa stacijā

Līgatnes stacijā man sveic ar pasaules karti rotāts gaisa balons, kas tieši šai brīdī lēni slīd virs Līgatnes, simboliski ilustrēdams to pacilājošo sajūtu, kas valda manī.

Miniatūra zemeslode slīd zilās debesīs

Kad pulsometrs izveidojis pastāvīgas attiecības ar GPS satelītiem, soļoju pāri dzelzceļa sliedēm un dodos iekšā Augšlīgatnē. Rīta saule jau spoži mirdz zilajās debesīs, un tās stari atmirdz baltajā sniegā zem manām kājām. Jā, arī Līgatne šai dienā guvusi iespēju sajust ziemu.

Nosalusi kamene

Pašas Līgatnes apciemojums šodien izpaliks, jau pavisam drīz nogriežos uz Vildogas ielu. Māju iemītnieki vēl atrodas siltās iekštelpās, dūmu strūkliņas no skursteņiem paceļas zilajās debesīs. Reizēm kāds četrkājains mājas sargs mani pasveicina, bet citādi valda pilnīgs miers.

Vildogas iela

Sniegā pamanu, ka tai pašā virzienā, kurp soļoju es, ir devies vēl kāds, un drīz pamanu arī pašu gājēju – kādu kungu ar cigareti zobos, kuru gan, šķiet, uz šejieni atvedušas kādas citas darīšanas, nevis vēlme pēc pārgājiena. Kungs pamīņājas pie kādas mājas, tad soļo uz manu pusi. Apmaināmies sveicieniem un aizejam katrs uz savu pusi.

Vildogas ielas galā izvēlos pa taciņu iziet taisnāko ceļu gar kādas ēkas drupām. Kaut kur nedaudz tālāk rodams Ramas dzirnavezers, kuru labprāt aplūkotu, bet manu, ka tālāk aiz drupām ir vēl dažas ēkas, kas ir apdzīvotas, tāpēc saudzēju iemītnieku mieru un turpinu savu ceļu.

Ceļš pagriežas pa labi un pa kokiem rotātu gatvi aizved mani līdz “Līgatnes ābeles” augļu un dārzeņu noliktavai “Dārzniekos”. Noliktavu teritorijā viss klusi un mierīgi, vēl daži mēneši jāpagaida līdz brīdim, kad šurp tiks vesti vietējo lauku labumi. Veroties uz ēkām un pie tām stāvošajām piekabēm, rodas sajūta, ka tieši tāpat te izskatījās pirms gadiem trīsdesmit. Sajūta tāda viegla un nomierinoša, jo atgādina par bērnību. Vien ēku ventilācija un “Līgatnes ābeles” zīme pie vārtiem ir tapušas relatīvi nesen.

Pie “Līgatnes ābeles” noliktavām

Turpinot ceļu, sadzirdu putnu saucienus, un pēc mirkļa man virs galvas, izkārtojies burtam ”M” līdzīgā formā, aiztrauc zosu kāsis. Netālu ziemas rīta mieru bauda “Struņķu” mājas. Nonāku uz ceļa, kas savieno Siguldu ar Līgatnes papīrfabriku, un jau pēc īsa soļojuma pa to  griežos pa labi, un gar kādu prāvāku dīķi pamazām soļoju augšup. Kāpums visai lēzens, bet nepārtraukts. Tā galā manā priekšā paveras sniegoti lauki, vietumis manu pa kādai ēkai.

Pie Vēveriem ceļu krustojuma malā nolikta prāva cisterna, kuru radoši noformējis kāds “Angry Birds” fans, kam cisternas apaļīgais gals atgādinājis zaļo cūku. Vēveru krustcelēs uz mirkli apstājos, lai saprastu, pa kuru no ceļiem man jāturpina savu gājienu. Atrodu vajadzīgo un soļoju tālāk.

Dusmīga cisterna

Netālu no sava pirmā pieturas punkta atduros pret zīmi, kas apzīmē iebrauktuvi zemnieku saimniecības “Staltbrieži” teritorijā. Papildinājumus, kas norādītu, ka nepiederošiem ieeja aizliegta nemanu, tāpēc dodos tālāk un tad pagriežos prom no saimniecības, lai, sekojot elektrolīnijai, soļotu uz meža pusi. Kad esmu šķērsojis kādu no “Staltbriežu” laukiem, nonāku mežmalā. Te var manīt ceļu, kas ved tālāk lejup uz Gaujas pusi, bet mans mērķis ir tepat augšā, kaut kur pavisam tuvu.

Pie “Staltbriežu” vārtiem

Pagriežos nost no elektrolīnijas un ceļa un pamanu bariņu briežu aizskrienam mežā. Saskaitu astoņus prāvus dzīvniekus. Kad visas manā rīcībā esošās kartes norāda, ka ir sasniegts īstais punkts, apstājos, lai fiksētu, ka esmu sasniedzis Kalnatītmaņu pilskalnu – vietējās nozīmes arheoloģisko pieminekli. Jāsaka, ka sīkākas informācijas par šo pilskalnu manā rīcībā nav. Arī visas liecības par to, kas šai vietā atradies, nu jau vairs atrodamas tikai zem zemes. Mirkli uzkavējos šai vietā, tad dodos meklēt iepriekš manīto ceļu.

Kalnatītmaņu pilskalnā

Pa saules pielietu meža ceļu pamazām kāpju arvien zemāk. Sasniedzu vietu, kur meža malā atpūšas traktors, kas te palīdz meža darbos. Secinu, ka atrodos uz ziemeļrietumiem no sava nākamā mērķa, izvēlos taku un cauri mežam dodos turp, kur drīz manā priekšā saulē atmirdz Gaujas vecupes ūdeņi.

Lejup uz Gauju

Pie Tītmaņu ieža esmu pabijis divreiz. Pirmā bija pagājušajā ziemā, kad nācu no Gaujas puses un apskatīju vien tik, cik varēju saskatīt no vecupes krasta. Otrais apmeklējums notika nakts tumsā “Simtiņš 2019” ietvaros. Nu man beidzot ir iespēja šo iezi kārtīgi apskatīt dienas gaismā.

Gaujas vecupe pie Tītmaņu ieža

Vispirms piestāju vecupes krastā, palūkojos uz saules pielietajiem ūdeņiem, kā arī nelielu ieža fragmentu, kas paceļas tepat ūdens malā. Tad meklēju ceļu augšup, lai sasniegtu taku, kas aizvedīs mani gar smilšakmens sienu.

Vietām var manīt, ka reiz šeit bijusi apmeklētājiem paredzēta infrastruktūra. Šur un tur palicis kāds koka margu fragments, kāds kāpņu posms. Šodien iezis gan vairāk paredzēts tiem, kas meklē skaistus dabas objektus nostāk no oficiālajām tūristu takām.

Viss, kas palicis no takas margām

Eju pa taku, un pamazām Tītmaņu iezis manā priekšā atklājas visā tā krāšņumā. Kamēr apbrīnoju šo klinti, svarīgi saglabāt uzmanību arī uz to, kas notiek man zem kājām, lai izvairītos no pēkšņa lēciena lejup, jo taka vietām ir visai šaura. Uz takas var manīt apavu zoļu nospiedumus. Tītmaņu iezis ir vilinājis vēl kādu kājāmgājēju.

Tītmaņu iezis

Sarkanīgais smilšakmens atsegums stiepjas vairāku simtu metru garumā. Atrodu arī Tītmaņu jeb Līgoņu alu. Tā runā, ka 1905.gadā tajā slēpušies nemieru dalībnieki, kam tuvinieki no klints augšas laiduši lejup ēdienu. Arī šodien vieta tik nomaļa, ka te droši varētu paslēpties. Ala šķiet gana plaša, tomēr aplūkoju to tikai no ārpuses.

Tītmaņu jeb Līgoņu ala

Pēc alas apskates lūkoju pēc ceļa lejup, atrodu vietu, kur tik tikko jaušama taka aizved uz vecupes krastu un sekoju pa citu iemītajām pēdām. Vēl tikai palūkojos uz iezi no vecupes krasta, gluži kā to darīju pirms vairāk kā gada.

Skats uz Tītmaņu iezi

Izeju uz ceļa, kas ved gar Gauju, bet uz tā turos vien īsu brīdi, jo ceļa turpinājumā plānoju aplūkot, ko piedāvā divas salīdzinoši nelielas upītes – Vildoga un Tildurga.

Vildoga pie “Jaunmuižniekiem”

Esmu izpētījis, ka Vildoga plūst pavisam netālu no ceļa, kas ved uz “Jaunmuižnieku” un “Muižnieku” mājām, tāpēc dodos turp. “Jaunmuižnieku” sargs jau pa gabalu sveic mani. Lai suņukam aiztaupītu satraukumu, nolemju uz Vildogu doties pa taisno, pārvarot nelielu uzbērumu tepat ceļa malā, bet galu galā tāpat attopos pie pašas “Jaunmuižnieku” sētas. Suņa rejas pavada mani vēl labu laiku pēc tam, kad esmu “Jaunmuižniekus” atstājis aiz muguras.

Vildogas piepe

Esmu izvēlējies iet gar Vildogas labo krastu, kas, lai arī nedaudz noaudzis, ir labi ejams. Zinu, ka pēc kāda brīža kreisajā krastā parādīsies klintis, un tā arī notiek. Vispirms atklājas zemāks, tad jau krietni augstāks smilšakmens atsegums. Tur augšā, virs atsegumiem atrodas “Vecandrijāņu” mājas, bet tās paslēpušās no upes bridējiem. Šeit redzamās klintis arī nes Vecandrijāņu vārdu.

Vecandrijāņu klintis

Vildoga līču ločiem trauc uz Gauju un es pavadu katru tās līkumu. Sasniedzu vēl vienu prāvu, zaļā egļu, sūnu un citu augu kažokā tērptu klinti, kuras pakāji skalo Vildogas ūdeņi. Šeit uz mirkli piestāju, lai kā nākas novērtētu to, ko mazā upīte spēj piedāvāt. Saule dāsni dala savu gaismu un siltumu, pamazām pārvēršot dzidrās ūdens lāsēs uz koku zariem un zemes sagūlušo sniega kārtiņu.

Vecandrijāņu klintis

Turpinu savu ceļu cauri mežam un nonāku pie Gaujas. Šķērsoju tiltiņu pār Vildogu, kas norāda, ka te jau meklējams oficiālais tūrisma maršruts, un dodos uzmeklēt netālo Elpu iezi. Iezis atrodas Gaujas kreisajā krastā un ļauj sevi aplūkot vien profilā. Nokāpju lejā pie pašas Gaujas, lai iespējami labāk saskatītu iezi. Apkārtne klusa un mierīga, laivotāji, makšķernieki un citi atpūtas pie dabas cienītāji šodien izvēlējušies citas atpūtas vietas.

Elpu iezis

Uzraušos atpakaļ Gaujas krastā un lūkoju pēc nākamā nepieradinātā pārgājiena posma – Tildurgas strauta. Man šī ir iepriekš neapgūta teritorija, un saziņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes vecāko vides inspektoru un dabas fotogrāfu Jāni Zilveru esmu jau noskaidrojis, ka vienatnē turp doties ir pieņemami. Noteikumi mainītos, ja es vestu grupu, bet tādas intereses man nav.

Jau netālu no Tildurgas ietekas Gaujā ir rodama alai līdzīga niša – Dagnes ala. No Tildurgas krasta augšas noskatu piemērotāko vietu nokāpšanai un eju tuvāk iepazīt šo alu. Nišas priekšā kāds nolicis nelielu baļķēnu, it kā domājot par iespēju alas apmeklētājiem atpūtināt kājas.

Dagnes ala

Pēc alas apskates palūkojos apkārt, lai saprastu, kur īsti esmu nonācis. Arī otrā Tildurgas krastā ieraugu skaistu atsegumu. Protams, strauta gadījumā “otrs krasts” ir tepat ar roku aizsniedzams. Tildurgas krasti noauguši ar mežu, un lielāki un mazāki koki sakrituši arī šķērsām strautam un gar tā malām. Mans mērķis ir noiet Tildurgu visā garumā, tāpēc pētu iespējas ceļa turpinājumam un tā vietā, lai raustos atpakaļ krasta nogāzē, nolemju turēties iespējami tuvu pašam strautam. Paļaujos uz to, ka zābaki ūdeni cauri nelaiž, strauts ir relatīvi sekls un izskatās, ka gar pašu ūdens malu var atrast vietu, kur likt soli.

Tildurgas krastos

Pagriežos ap stūri, ko veido klints, kurā izveidojusies Dagnes ala, un jūtu, ka sirds no sajūsmas sāk pukstēt straujāk. Tildurgas strauts te izgrauzis nelielu kanjonu, kura abas malas rotā krāšņi atsegumi. Pamazām dodos uz priekšu un kāri tveru katru jauno skatu, kas paveras acu priekšā. Atsvaidzinu arī prasmes lēcienos no vietas, jo strauts ik pa brīdim liek pārcelties no viena krasta uz otru. Gājiena temps būtiski samazinājies, bet Tildurgas lejteces krāšņums ir tas, kas tiešām jābauda nesteidzoties.

Tildurgas krastos

Tildurgas augštece jau ir pavisam cits stāsts. Ja lejtece piemērota estētiem, kas bauda dabas skaistumu, tad augštece paredzēta tiem, kam tīk gan fiziski, gan psiholoģiski pārbaudīt sevi. Atsegumu te vairs nav, toties strauta krasti mainīga slīpuma, daudz kritušu koku un lēzenās vietās ērti iekārtojušies pamatīgi dubļi. Lēnām stampāju uz priekšu, mēģinot nepazaudēt pašu strautu. Zamberlan zābaki ar dubļu piedevu nu ir kļuvuši vēl smagāki, toties teicami tiek galā ar sniega un dubļu masu zem kājām.

Tildurga

Iespējams, mani izsekojuši netālu no Kalnatītmaņu pilskalna manītie brieži, jo kādā brīdī bariņš stalto dzīvnieku pārskrien pāri Tildurgai. Šķiet, ka šī apkārtne ir to iecienīta, jo zvēri jau gabalā, toties to klātbūtne gaisā visai jūtama.

Brienam? 🙂

Vietām Tildurgas strautam ir lielākas un mazākas pietekas. Pie lielākajām apstājos, lai noteiktu, kura ir pieteka un kurš – pats strauts. Tas izdodas veiksmīgi un pēc brīža kaut kur augšā dzirdu troksni, kas liecina par tuvošanos civilizācijai. Pamanu arī kādu nelielu būdiņu, kas reiz kalpojusi par šķūni vai noliktavu, bet šobrīd ir dubļu ieskauta un izskatās reti izmantota.

Civilizācijas pazīmes

Kad esmu sasniedzis svarīgo “kaut kur te tā upīte sākas” vietu, nolemju, ka nu būs gana un stampāju augšup krasta nogāzē. Drīz iznāku lauka malā un izvēlos taisnāko līniju līdz netālajam krustojumam. Zem kājām brīžiem nokrakšķ sniega un ledus kārtiņa, kas sedz lauku, arī vējš nopriecājas, ieraudzījis mani iznākam no meža, un metas mani sveikt.

No pārgājiena sākuma pieveikti jau 16 kilometri, bet tempu trīs kilometri gar Tildurgu nokāvuši pamatīgi. Ceļā esmu jau gandrīz četras stundas.

Turpinājumā lielākā distances daļa paredzēta pa lielceļiem ar vien atsevišķiem gājieniem pa mazākām takām, jo esmu savijis kopā vēl vairākus apskates objektus, ko izdevās atrast šai apkārtnē. Pirmo cilpu metu Siguldai pretējā virzienā, jo vēlos apskatīt netālos Ratniekus.

Ratnieki

Lielākais objekts Ratniekos ir Latvijas Universitātes konferenču un atpūtas komplekss “Ratnieki”. Kā vēsta kompleksa mājas lapa: “Komplekss ir kultūrvēsturisks objekts, kas ir saistīts ar 1. neatkarīgās Latvijas industriālā mantojuma izcilāko pārstāvi – tekstiluzņēmuma „Rīgas audums ” īpašnieku un vadītāju, Latvijas Universitātes mecenātu Robertu Hiršu (1895-1972)”.

“Ratnieki”

Šai apmeklējuma reizē mana lielākā interese ir par dabas taku, kas slēpjas aiz šī ēku kompleksa. Šķērsojis sporta laukumus, nonāku pie ieejas takā, ko apzīmē improvizēti vārti un zaru būdiņa. Šķiet, ka šodien taka ir maz pieprasīta, vien neliels traktorītis te pārvietojies savās darba gaitās.

Ieeja Ratnieku dabas takā

Dodos iekšā mežā un drīz uzduros kādam spocīgam tēlam, kas izslējies starp eglēm. To droši vien tik “Ratnieku” saimnieki spētu pateikt, kāda ir šī tēla simboliskā nozīme.

Ratnieku meža rēgs

Ejot tālāk, pamanu brīdinājumu, ka te zāģē kokus, un atrodu arī vietu, kur sparīgā zāģēšana ir notikusi. Mežā top pavisam neliela guļbaļķu būve. Svētdienā gan amatnieki atpūšas.

Soļoju pa piesnigušo mežu un dzirdu, kā koku zaros rosās dažādi putni. Zvērus gan te nemanu. Iespējams, brieži, kas mani sveica pilskalnā un pie Tildurgas, nu izvēlējušies citu maršrutu. Taka pamazām ved lejup, un es pie sevis vēl nodomāju, ka tad, ja šeit soļoju lejup, būs brīdis, kad nāksies kāpt arī augšup.

Ratnieku dabas takā

Meklētā apskates objekta atrašanās vietu nodod koka tiltiņš, kas šķērso mazo Krāčupīti. Pie paša tiltiņa pamanu arī nelielu norādi uz meklēto – “Ratnieku ala”.

Krāčupīte

Piekļuve alai ir tāda, kādu nu to daba un apmeklētāju soļi izveidojuši. Te nav ne kāpnīšu, ne citu labiekārtojumu. Veicu kāpienu augšup un attopos pie alas ieejas, ko rotā “sapņu ķērājs” (vai kāds tam līdzīgs dekors). Arī šo alu aplūkoju vien no ārpuses, tad dodos atpakaļ uz taku un uzmeklēju vietu, kur iedzert karstu tēju. Te iekārtotais soliņš, protams, noklāts ar sniegu, bet to aši notraucu nost un rodu vietu, kur nolikt mugursomu. Gluži patīkama sajūta, uz mirkli noceļot somu no pleciem. Krūzīte ar karstu, kūpošu tēju ir tieši tas, kas šai brīdī man nepieciešams.

Ratnieku ala

Kad turpinu ceļu, uzduros vēl vienam rēgainam tēlam. Pie tiltiņa pār Krāčupīti novietota laiva, bet tās stūrmanis arī izskatās tā, it kā būtu te ieradies no viņsaules.

Ratnieku laivinieka rēgs

Drīz tieku pie jau iepriekš paredzētā kāpuma, jo taka strauji ved mani augšup. Šai posmā izjūtu visu to, cik ļoti kājas “piedzinu” Tildurgas krastos. Atgriezies “Ratnieku” sētā, uz mirkli apstājos un ievelku elpu.

Augšup uz “Ratniekiem”

“Ratnieku” kompleksu veido piecas vēsturiskas ēkas – Kungu māja, Baltā māja, stallis, klēts un šķūnis. Greznākā, protams, ir Kungu māja, pie kuras šai brīdī rosās daži puikas. Kopumā kompleksā cilvēku visai maz. Uzmetu gan acu, gan fotoaparāta objektīva skatu Kungu mājai, tad arī nokaltušam kokam, kas ticis pie sarkanas un baltas krāsas pārklājuma, kā arī spoguļiem greznotiem rotājumiem, kas nu atstaro saules gaismu.

“Ratnieku” Kungu māja

Kad atgriežos uz šosejas, manā priekšā ir aptuveni 4 kilometri līdz nākamajam mani interesējošajam apskates objektam. Saulīte silda, tikai vējš arī joprojām svilpo gar ausīm. “Vindstoperis” cienījami pilda savu pamata funkciju, tāpēc piekļūt man tuvāk vējam ir liegts.

Uz šosejas mans ātrums atkal pieaug. Ik pa brīdim garām pabrauc pa kādam auto. Autobraucēji lielākoties pārkārtojas, ieraugot pretimnācēju. Izņēmumi, protams, vien gadījumos, kad tiem pretī brauc kāds cits auto. Pamanu arī vientuļu riteņbraucēju, kas vispirms no vienas, pēc mirkļa no otras puses pabrauc man garām un aizmin Siguldas virzienā.

Iesoļoju Siguldas novadā un drīz sasniedzu Nurmižus, kur vēlos atrast to, kas palicis no kādreiz greznās Nurmižu muižas. Pa kreisi no ceļa ieraugu muižas dzirnavu dīķi, kura krastā atrodas vairākas cienījama vecuma ēkas, kas te, iespējams, saglabājušās no muižas laikiem. Caur dzirnavu dīķi un pa ceļa apakšu tālāk lejup tek Nurmižupīte. Jau dzirdu, ka pa labi no ceļa tā pārvēršas ūdenskritumā, bet to nolemju apskatīt nedaudz vēlāk.

Nurmižu muižas dzirnavu dīķis

No Nurmižu muižas kungu ēkas šodien palicis vien tās kreisais korpuss, un arī tas vairs neizskatās diez ko apdzīvots. Korpusa galā, vietā, kur reiz atradusies muižas galvenā ēka, nu iekārtotas garāžas, darbnīcas un citas saimniecības ēkas un ēciņas. Muižas kungu ēka pēc romiešu villu paraugiem tika celta 18.gadsimta beigās. Tā nopostīta Otrā pasaules kara laikā un pēc tam vairs nav atjaunota.

Nurmižu muižas kreisais korpuss

Netālu slejas daudzdzīvokļu ēka, gar kuru soļo kāds tēvs ar savu mazo atvasi. Abi izgājuši baudīt pavasarīgo svētdienu. Man tie uzmanību nepievērš, un es dodos tālāk, apkārt garāžām uz vietu, kur slejas vēl vienas vecās muižas ēkas drupas. OpenStreetMap šī ēka nosaukta par bijušajiem muižas staļļiem. Ar četriem pilastriem rotātā ēka manāmi tuvojas sava mūža noslēgumam. Sienas saplaisājušas, caur tiem logiem, kas vēl nav aiznagloti, svilpo vējš.

Nurmižu muižas staļļi

Apskatījis to, kas palicis no reiz greznās Nurmižu muižas, atgriežos pie Nurmižupītes. Ūdenskrituma skaņa ir nepārprotama, un drīz ieraugu arī pašu trokšņa avotu, bet upīte te atrodas gravas dibenā, un gravas malas ir visai stāvas. Mirkli apsveru iespēju likt pie zābakiem radzes, kas noteikti palīdzētu justies drošāk uz šādas nogāzes, bet tad nolemju paļauties uz zābaku zolēm. Soli pa solim pamazām dodos lejup, tad sasniedzu vietu, par kuru tālāk gan soli spert nekāroju, jo par sevi liek manīt sajūta, ka te var stāvus iešļūkt upītē.

Nurmižupītes ūdenskritums

Apstājos nogāzē, lai aplūkotu un nofotografētu ūdenskritumu. Ūdenskritumam ir nedaudz vairāk kā metru augsta kāple, bet nedaudz augstāk manu vēl vienu, krietni zemāku. Skatu uz ūdenskritumu nedaudz gan maitā prāva riepa, kas mētājas Nurmižupītes labajā krastā.

Atgriežos atpakaļ uz ceļa un turpinu gājienu uz Siguldu. Solis ir samērā raits, bet spožā saule liek samiegt acis, tās arī asaro vējā. Tad nu visus pretimbraucējus sveic tāds manāmi noraudājies puisis. Par laimi neviens neiedomājas pajautāt, kas gan atgadījies.

Īsi pirms Siguldas ir apskates objekts, ko esmu apmeklējis vairākkārt, bet tas lieliski iederas arī šīs dienas maršrutā – Daudas ūdenskritums. Tas arī izrādās visai populārs tautā. Jau pa gabalu redzu, ka ceļa malā stāv vairākas automašīnas, tām ik pa brīdim pievienojas vēl kāda. Kad sasniedzu vietu, kur no šosejas gar lauku jāiet uz ūdenskrituma pusi, lejup nokāpju jau laikus, lai ūdenskrituma cienītājiem nav jāraugās manās asarām pilnajās acīs.

Ja Tildurgas dubļi bija labs pārbaudījums, tad Dauda arī nav gatava tik viegli laist klāt pievilcīgākajai tās daļai. Ceļš ir viena vienīga slapju dubļu masa. Visi meklē iespējas kaut kur pa maliņām apiet dubļus, bet jau manu virkni smalku, gaišu botu, kas ieguvušas smilšu krāsas toni. Ūdenskritumu apmeklē gan lieli, gan mazi. Pašiem mazākajiem gan dubļu procedūru baudīšana iet secen, jo tos tēti un mammas nes rokās vai uz pleciem. Žļurkstinot dubļus, tik brienu uz priekšu, pamazām apsteidzot dažus man pa priekšu ejošos. Apavu izvēlei uz šī ceļa ir liela nozīme.

Pirms ūdenskrituma apskates iekārtojos nojumītē, kas te iekārtota apmeklētāju vajadzībām. Sameklēju pārtikas krājumus un ieturu pusdienas. Noieti jau gandrīz 30 kilometri, tāpēc par apetītes trūkumu grēks sūdzēties. Vēl daži apmeklētāji arī izmanto iespēju atvilkt elpu un nobaudīt karstu tēju vai cigareti. Kāda ģimene kaut ko meklē nojumē un ap to. Iespējams, meklē slēpni. Iespējams, tiem sarīkota kāda īpaša spēle.

Pēc pusdienām kāpju lejā pie ūdenskrituma. Te priekšā jau citi interesenti. Kāds fotografējas, kāds vienkārši pastaigājas. Atrodu arī es iespēju piekļūt tuvāk upei un notvert kadru bez citiem ļaudīm tajā, tad kāpju atpakaļ augšā.

Daudas ūdenskritums

Līksmi aizžļurkstinu atpakaļ uz šoseju, kuras malā tie, kam tūlīt jākāpj savās mašīnās, izmanto te atrodamo sniegu, lai kaut nedaudz mazinātu dubļu nastu uz to apaviem. Es sekoju divām sievietēm, kas arī, šķiet, ir kājāmgājējos, bet jau drīz apsteidzu tās.

Nu vairs tikai finiša taisne. Iesoļoju Siguldā un manu, ka pie Siguldas mājām bērni tikuši pie iespējas izcīnīt sniega kaujas. Te uzsliets sniega cietoksnis. Apciemoju arī Aivara Kerliņa darināto “Skudru”. No metāla un akmens darinātais, trīs metrus garais un 2,5 tonnas smagais kukainis Krišjāņa Barona un Dārza ielu krustojumā uz dzīvi apmeties pirms desmit gadiem.

“Skudra”

Pa Dārza ielu aizsoļoju līdz Siguldas dzelzceļa stacijai un ap 15:40 finišēju pēc 34 kilometru pārgājiena. Ar prieku konstatēju, ka ir izdevies iziet visus posmus un atrast visus objektus, ko vēlējos. Citējot Hanibalu no “A-komandas”: “Man patīk, kad plāns izdodas!” 😊

Tā kā vilciens uz Rīgu ir 16:03, man ir vēl gana daudz laika, lai stacijas “Narvesen” atrastu ko organisma rehidrēšanai noderīgu. Vilciens jau gaida tepat Siguldas stacijā. Arī šoreiz tam tikai trīs vagoni, bet ar to šai dienā ir gana. Cilvēku nedaudz vairāk, kā no rīta, bet brīvu sēdvietu tāpat ir krietni vairāk, kā aizņemto. Ceļš līdz Rīgai paskrien ātri, kavējoties atmiņās par šodien piedzīvoto.

Jau Rīgā uzzinu, ka vēl daudz spēka atlicis pēc pārgājiena, jo, lekdams augšup pa diviem pakāpieniem, paspēju noķert “jelgavnieku”, kas atiet drīz pēc manas ierašanās Centrālajā dzelzceļa stacijā. Mana mazā ceļojuma aplis noslēdzas “Turības” dzelzceļa stacijā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s