Autostāvvietā līdzās Carnikavas dzelzceļa stacijai pirms astoņiem sestdienas rītā brīvu vietu daudz. Izpētījis, kurās vietās auto novietošanai ierobežojumu nav, ieripinu auto pašā stāvvietas stūrītī un sāku gatavoties pārgājienam. Kaut kur aiz pelēkās mākoņu segas pamazām aust saule. Netālu esošajā “Narvesen” arī sākusies darba diena, darbinieks kaut ko kārto aiz letes. Brokastis esmu paēdis, tāpēc veikala apmeklējums pagaidām nav aktuāls.
Sporta apavus nomaina pārgājienu zābaki. Vēl daži malki no ūdens pudeles, un varu celt plecos mugursomu. Netālu pie cita auto trīs sievietes arī, šķiet, gatavojas sestdienas pastaigai. Nez, vai mūsu iecerētie maršruti pārklājas?
Atstājis autostāvvietu aiz muguras, soļoju uz laukumu līdzās Carnikavas informācijas centram. Pārgājiena startam un finišam esmu izvēlējies tēlnieka Helmuta Āķa darināto saules pulksteni, kas te uzstādīts 2007. gadā, atzīmējot Carnikavas novada pastāvēšanas piecpadsmito gadadienu. Šogad Carnikavas novadam apritētu trīsdesmit, bet nu jau gadu tas iekļauts Ādažu novada sastāvā.
Pulkstenis veidots uz betona pamatnes, tā cipari un gnomons ir no nerūsējošā tērauda. Carnikavas pulkstenis rāda gan vasaras, gan ziemas laiku, bet šorīt debesis klāj mākoņi, tāpēc laika noteikšanai paļaujos uz jaunākām tehnoloģijām. Precīzi 7:59 no rīta iedarbinu pulsometru un sāku savu pārgājienu.
Dodos atpakaļ uz dzelzceļa stacijas pusi, kur uz mirkli apstājos pie ēkas Stacijas ielā 7. Nama sienu rotā viļņu ieskauts spēkavīrs, pie kura kreisās kājas, līdzīgs prāvam vairogam, piesliets kompass. Aplūkojis šo ēkas rotājumu, turpinu savu ceļu pa Stacijas ielu, garām te esošajam “Mego” un tikai uz priekšu, uz Gaujas pusi. Iepriekš manītā trīs sieviešu kompānija kaut kur nozudusi. Vai nu tās iegriezušās stacijas “Narvesen”, vai jau devušās iepazīt Carnikavu.
Carnikavas ielās vēl visai maz gājēju. Manu skatienu piesaista neliela koka ēka Stacijas ielā 21, ko dēvē par Laivu māju. Pēc tam, kad pirms pieciem gadiem nodega restaurācijas procesā esošā Carnikavas koka baznīca Siguļos, namā patvērumu radusi Carnikavas luterāņu draudze.
Metot loku gar Laivu māju, nonāku Svētku laukumā, kuru rotā tēlnieka Viļņa Titāna darinātā skulptūra “Atceroties”, kas simbolizējot nepadošanos, mūžīgu celšanos un iešanu tālāk. No granīta darinātais piemineklis te uzstādīts pirms 11 gadiem, bet tapis tas vēl pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Stāsta, ka pieminekļa modelis bijis toreizējais Carnikavas pamatskolas fizkultūras skolotājs Jānis Sīlis. Līdzās pakāpieniem, kas ved uz pieminekli, guldīta granīta plāksne, kurā iekalts pieminekļa nosaukums, autora vārds un Raiņa vārdi: “BRĪVS, KAUT TO SLĒGTU, UN MŪŽĪGS CELSIES VIŅŠ AR SAULES LĒKTU.”
Netālu no skulptūras “Atceroties” slejas mākslinieka Jāņa Strupuļa darinātā granīta stēla, kurā iekalti no kādreizējā Carnikavas novada cēlušos Lāčplēša kara ordeņa kavalieru vārdi. Latvijas simtgadei veltītā Jaunsardzes un informācijas centra projekta “Atceries Lāčplēšus!” ietvaros šādas stēlas uzstādītas novados, kur dzimuši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri.
Vietā, kur sākas gājēju un velosipēdistu tilts pār Gauju, novietots vides objekts “Carnikava”, ko veido no nerūsējošā tērauda izgatavota konstrukcija burta “C” formā, kas ērti iekārtojusies uz granīta pamatnes, kuru rotā jau krietni mazākiem burtiem atveidots Carnikavas nosaukums.
Kad Svētku laukums un tā tuvumā esošie vides objekti apskatīti, uz kādu laiku atvados no Carnikavas un dodos pāri Gaujai pa Latvijā garāko kājāmgājēju un velosipēdistu tiltu, kas jau astoņus gadus kalpo apkārtnes iedzīvotāju un viesu ērtībām. Ja viss izdosies, kā esmu iecerējis, šodien apciemošu astoņus no Ādažu novadā atrodamajiem ezeriem.
Otrpus upei nokļūstu ciemā Gauja. Soļoju paralēli dzelzceļa uzbērumam, kad man garām uz Gaujas dzelzceļa stacijas pusi aiztrauc pasažieru vilciens. Saklausu vilciena apstāšanos, bet esmu par tālu, lai saskatītu, vai Gaujā izkāpj vēl kāds pastaigu cienītājs.
Aizsoļojis līdz krustojumam, kur sastopas Dzirnupes, Jūraskrastu un Priedīšu ielas, sadzirdu, ka augstu virs manas galvas koka stumbru klaudzina dzenis. Stacijā valda klusums, bet rosība manāma līdzās tai esošajā pārtikas veikalā “Ievas”, kas jau sācis darbu un uzņem šīs dienas pirmos apmeklētājus.
Turpinu soļot pa galveno ceļu, un pamazām mežus tā apkārtnē nomaina vasarnīcas un dārzi. Pelēkā mākoņu sega, kas šorīt sedz debesis, nu kļuvusi manāmi plānāka, ieguvusi zilganākus toņus, un vietām tajā izdilis pa kādam caurumam. Iespējams, ka šodien tikšu arī pie saules gaismas.
Esmu sasniedzis Gaujas ciema ziemeļu daļu, ko dēvē par Kāpām. Nosaukums visai precīzi raksturo šīs ciema daļas reljefu, kas te kāpj augšup, te atkal krīt lejup. Arī Metāna iela, pa kuru nu soļoju, sagādā iespēju izkustēties nelielā kāpumā.
Interesanta Kāpu iezīme ir te sastopamie ielu nosaukumi, kas saistīti ar zinātni, visbiežāk – ķīmiju. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Rīgas Politehniskais institūts, kuru kopš 1990. gada pazīstam kā Rīgas Tehnisko universitāti, te esot piešķīris zemesgabalus saviem darbiniekiem. Soļojot pa Metāna ielu, paeju garām ielām, kas nodēvētas ķīmiķu Vilhelma Ostvalda, Alfrēda Ieviņa, Paula Valdena, Aleksandra Veisa, kā arī citu zinātnieku vārdos. Kāpās izplatīti arī ķīmisko elementu un to savienojumu nosaukumi ielu vārdos – skābeklis, litijs, kālijs, sērs, ozons, metāns un citi.
Metāna un Veisa ielu stūrī padodu labrītu kādam kungam, kas iznāk uz Metāna ielas, vedot saitēs divus prāvus suņus. Kungs atbild manam sveicienam. Pie Metāna ielas 50. nama uzstādīta kāda mākslinieciska kompozīcija, kuras pamatni veido prāvs koka zars, kas tad papildināts ar dažādiem elementiem – pulksteni, pamatīgu virvi, tenisa raketi, veselu nažu komplektu, visai lielu putnu būri un citiem.
Tuvojoties Metāna ielas galam, kur aiz vārtiem sākas dabas parks “Piejūra”, apsteidzu kādu trīs cilvēku kompāniju – kungu un divas dāmas, kas, šķiet, dodas sēņot uz tuvējiem mežiem, jo līdzi ņēmuši gan prāvākus traukus sēņu vai citu labumu savākšanai, gan dzērienus (no viena maisa vīd plastmasas pudele ar sarkanas krāsas dzērienu, kas varētu būt sulas dzēriens vai sīrupūdens) un, iespējams, arī ēdienus, lai atjaunotu pastaigas laikā zaudēto enerģiju.
Otrpus Metāna ielas galā esošajiem vārtiem mani sagaida mežs un čaukstošs krāsainu rudens lapu paklājs. Trīs sastapto sēņotāju balsis noklust tālumā aiz muguras. Apkārtējo mieru iztraucē kāda automašīna, kas parādās ceļa līkumā. Kad tā nozudusi, atkal esmu tikai es un mežs. Pavisam netālu ir arī ezers. Pirmais no šīs dienas maršrutā iekļautajiem. Dienvidu Garezers.
Dodos prom no ceļa pa taku, kas aizvedīs pie meklētā ezera. Pašu takas sākumu daļēji aizšķērso nokrituša koka zarainais stumbrs. Koku saknes te caurvijušas neskaitāmu pēdu iemītās takas, tāpēc rūpīgi skatos, kur speru soli, citādi itin viegli varu attapties garšļaukus uz takas. Dienvidu Garezeram plānoju iet garām gar tā dienvidaustrumu krastu, kas apgūts jau citās ezera apciemojuma reizēs.
Saule joprojām paslēpusies aiz mākoņu plīvura. Meža dzelteni, brūni un zaļi krāsoto pakāji spilgti rotā mušmiru sarkanās cepures. Var manīt arī daudz citu sēņu, bet tās vai nu no dzimšanas ir visnotaļ bālas, vai oktobra vidū jau zaudējušas savu krāsu spilgtumu. Gan manis iepriekš sastaptie sēņotāji zinās, ko no meža veltēm likt grozā un ko atstāt tepat augam.
Sasniedzis Dienvidu Garezeru, sākotnēji pašu ūdens spoguli nemaz nemanu, jo ezera dienvidu gals bagātīgi noaudzis ar niedrēm. Vien atsevišķās niedru priekškara spraugās pavīd ezera ūdeņi. Dienvidu Garezers ir bagāts ar dažādiem augiem, tajā esot reģistrēta 161 augu suga.
Soļojot tālāk pa taku, ezers arvien vairāk atklāj sevi. Pavisam drīz ik pēc dažiem desmitiem metru apstājos, lai palūkotos, ko jaunu man parādīs ezers. Tā pretējā krastā paceļas neliela, balta kāpa. Nodomāju, ka no kāpas virsotnes varētu būt lielisks skats uz šo ezera krastu. Nākamo Dienvidu Garezera apciemojumu jāieplāno gar tā ziemeļrietumu krastu.
Dienvidu Garezeram seko trīs ezeru virknes vidējais brālis. Šeit gan esmu iecerējis mīt takas, kurās iepriekš neesmu viesojies, tāpēc virzos uz ezera rietumu malu. Pa priekšgājēju iemītām takām soļoju uz ziemeļiem gar ezera krastu.
Mežu ieskautais Vidējā Garezera ūdens spogulis ir pavisam rāms. Vietām to izrobojuši kritušu koku stumbri. Citur koki vēl tikai pamazām liecas tuvāk ezera ūdens virsmai. Augstāk ezera krastā sastopu kādu vīrieti, kas pastaigā izvedis trīs bērnus. Grupiņa te iekārtojusies atpūtai un ļoti dzīvi kaut ko apspriež. Sasveicināmies, un es turpinu savu ceļu.
Vidējo Garezeru no tā brāļiem atšķir vairāk nekā hektāru plaša sala. Līdz tai gan var nokļūt tikai peldus, tāpēc apskatu to vien no ezera krasta. Kamēr soļoju gar Vidējo Garezeru, debesīs manu parādāmies arī pirmos saules starus. Rietumu pusē debesu jums jau visai zils, bet austrumos saulīte vēl savilkusi uz galvas mākoņu segu un negrib līst laukā no gultas.
Šķērsojis meža ceļu, drīz stāvu Ziemeļu Garezera krastā. Te jaunas takas nemeklēju, jo ezera dienvidaustrumu krasta ziemeļu galā paceļas Lilastes ciema Putnu ielas apbūve. Neloloju cerības, ka tur iespējams iziet cauri, tāpēc turos pie ezera ziemeļrietumu krasta, pa kuru iets jau iepriekš.
Saulīte beidzot saņēmusies izlīst no mākoņu segas apakšas, tāpēc Ziemeļu Garezera apciemojums ir saules pieliets, tai izceļot košās koku lapas, kas vēl spītīgi pieķērušās to zariem, un ļaujot manai ēnai, skrienot pa koku lapām un zāles stiebriem, pievienoties man pārgājienā.
Ziemeļu Garezers tik cieši savilcis jostu ap savu vidukli, ka teju pārrāvis sevi uz pusēm. Otrpus šim sašaurinājumam sastopu divus makšķerniekus, kas mierīgi kūpina cigaretes un lūkojas, vai makšķeru pludiņi ziņos par to, ka brokastīs ieradušies ezera dzīļu iemītnieki.
Kad jau gandrīz sasniegts Ziemeļu Garezera tālākais ziemeļu gals, ieraugu kādu staltu priedi, ko rotā ozollapas simbols. Nolemju, ka sastapto dižkoku vajag iemūžināt foto, bet kādu brīdi jāpagaida šādu iespēju, jo izrādās, ka ezera takās neesmu viens.
Vispirms līdzās priedei parādās cienījama vecuma kungs ar nūjām rokās. Pamanījis mani, tas paiet atpakaļ, un mežs liedz man saskatīt, kāpēc šis kungs paslēpies. Drīz tas atkal iznirst no stumbru un zaru aizsega, un es noprotu, ka tas par manu klātbūtni brīdinājis savu ceļabiedreni. Takā parādās arī sieviete, kas tur saitē piesietu sunīti.
“Skaties, kāds labs onkulis,” sunītim nosaka sastaptā kundze. Tās četrkājainais draugs laikam saklausa: “Skaties, kādas labas brokastis.” Arī vārdi “viņš jūs neaiztiks” izskan jau tad, kad šunelis uzkāpis man uz kājas. Kost gan tas nesadūšojas. Laikam tomēr ņēmis vērā atšķirīgās spēku un svara kategorijas.
Kungs – nūjotājs mudina savu ceļabiedreni doties tālāk, un visa trijotne nozūd mežā, atstājot mani divatā ar dižpriedi. Notvēris dažus kadrus ar priedi, noslēdzu savu soļojumu gar Garezeriem. Trīs no iecerētajiem astoņiem ezeriem apskatīti, laiks doties meklēt ceturto.
Ziemeļu Garezera galā taka izved mani kāpās. Pagriežos uz dienvidaustrumiem un gar “Lazdiņiem” un “Lilastes Priedēm” iznāku uz Lilastes ielas netālu no Lilastes dzelzceļa stacijas. Seko salīdzinoši īss asfaltēta ceļa posms manā maršrutā. Man garām uz pretējo pusi, pedāļus sparīgi mīdams, aizbrauc kāds velosipēdists.
Pa Lilastes ielu izsoļoju ārā no ciema, ko apliecina te uzstādītās ceļazīmes, un pamazām tuvojos dzelzceļa pārbrauktuvei, kad mežā pamanu taisnstūra formas rakumus. Šķiet, ka vienā vai otrā pasaules karā te stiepušies ierakumi. Ko līdzīgu saskatu arī viņpus ceļam.
Kad esmu otrpus dzelzceļa pārbrauktuvei, garām aiztrauc vilciens uz Rīgu. Man gan vēl tāls ceļš priekšā, pirms varēšu domāt par atgriešanos Rīgā. Kamēr automašīnas pie pārbrauktuves Lilastes ciema pusē gaida sarkanā signāla nodzišanu, es dodos pāri ceļam, lai uzmeklētu visdzidrāko ezeru savā maršrutā – Ummi.
Lai arī karšu aplikācijās redzamas dažādas takas, kas var palīdzēt sasniegt ezeru, priežu mežs te ir tik tīrs un gaišs, ka visai drīz jau ir skaidrs vēlamais virziens un kartes kļūst liekas. Mežā sastopu kādu sēņotāju, kas sāk skaļi zvanīt, kad tam tuvojos. Laikam kāds no radiem vai draugiem vēlas uzzināt, kā vīram veicas Lilastes mežos. Es arī pamanu dažas sēnes, bet paņemu tās līdzi tikai foto.
Pēc īsas pastaigas caur mežu stāvu Ummja krastā. Ummis ir beznoteces dzidrūdens ezers un viena no retajām vietām Latvijā, kur aug Dortmaņa lobēlijas un ezerenes. Lai saglabātu šos retos augus, ezerā aizliegts peldēties un braukt ar laivām no 1. jūnija līdz 15.augustam.
Ummja krastus ieskāvušas niedres, bet vietām tās pašķiras, ļaujot piekļūt dzidrā ūdens malai. Spriežot pēc ezera krastā novietotajiem bluķīšiem, dažkārt te var sastapt atpūtniekus, iespējams, makšķerniekus.
Ummja apkārtne ir īpaša ar vēl ko. 1969. gada 24. aprīlī te pirmo reizi notika orientēšanās sacensības “Magnēts”. Kopš tā laika “Magnēts” kļuvis par lielāko un senāko orientēšanās sporta tautas sacensību seriālu Latvijā, Baltijā un, iespējams, pasaulē. Sacensības visas sezonas garumā notiek Rīgā un tās apkārtnē.
Par godu pirmajam “Magnētam” Ummja priežu mežos ir uzstādīta piemiņas zīme, par kuras izskatu man pagaidām informācijas nav, toties zinu aptuvenu tās atrašanās vietu. Tad nu dodos dziļāk mežā uz ziemeļaustrumiem no Ummja, lūkojot pēc kā neparasta, kas varētu būt meklētā piemiņas zīme.
Uzņemtais kurss izrādās pareizs, un es ieraugu nelielu akmeni, uz kura virsmas iegravēts uzraksts “PIRMĀS ORIENTĒŠANĀS SACENSĪBAS “MAGNĒTS” 1969”. Foto ar uzrakstu notvert izrādās gana izaicinoši, jo spīdīgie, sarkanbrūnie burti lieliski atspoguļo gaismu un priežu galotnes, kas slejas augstu virs manas galvas. Galu galā tieku pie dažiem pieņemamiem kadriem un varu vēl uz mirkli atgriezties Ummja krastā.
Kamēr pētu “Magnēta” piemiņas akmeni, saulīte atkal paslēpusies aiz mākoņiem. Trakoti slinka tā šodien. Pagājis vēl gabaliņu gar Ummja krastu, kas te atkal niedru ieskauts, nolemju, ka maršruta ceturtā ezera apskati varu uzskatīt par paveiktu un nu laiks doties tālāk. Abi nākamie ezeri meklējami otrpus šosejai A1, kas savieno Rīgu ar Ainažiem.
Sameklējis stigu, kas izvedīs mani šosejas malā, turpinu savu soļojumu cauri gaišajam un dažādām sēnēm bagātajam mežam, kad pēkšņi pamanu no zemes vīdam betona konstrukcijas malu asās šķautnes. Arhitektūras piemineklis tas, protams, nav, tomēr nolemju, ka jāpieiet tuvāk, lai paskatītos, kas īsti te mežā uzmūrēts.
Taisnstūra formas betona konstrukciju klāj zeme, skujas un nelieli kociņi, tāpēc varu tikai minēt, vai tie ir kādas būves pamati, vai tieši otrādi – jumts. Vienā tās stūrī redzams caurules gals, kas varētu būt gan ventilācija, gan ūdens noteka. Apgājis apkārt noslēpumainajam objektam, atgriežos uz stigas un dodos tālāk.
Ar izaicinājumu sastopos šosejas malā, jo šai vietā nekādas gājējiem paredzētas infrastruktūras nav. Man gan ir gana daudz kā cita – laika, tāpēc pacietīgi gaidu brīdi, kad auto plūsmā pavērsies tik daudz vietas, lai varu mierīgi šķērsot šoseju. Iespēja parādās un nekavējoties tiek izmantota. Esmu uz Vecvārnu ceļa.
Lai redzētu kaut nedaudz vairāk no Lilastes ezera, esmu plānojis vispirms doties uz ziemeļu pusi, tad iziet ezera krastā un virzīties atpakaļ uz dienvidiem un tālāk paralēli ezera krasta līnijai. Kavējoties savās domās, raiti soļoju uz priekšu pa zemes ceļu, kas ved uz “Aleksandru” un “Aleksandru ceļa” mājām (“Aleksandri” kartē rodami starp zemes ceļu un Lilastes ezeru, “Aleksandru ceļi” – starp ceļu un šoseju A1, māju nosaukumiem pievienojami arī cipari), tad pagriežos pa labi vietā, kur saskatu ko takai līdzīgu. Nonācis niedrājā, drīz secinu, ka esmu iebridis visai slapjā vietā, tāpēc aši dodos atpakaļ un, atgriezies uz stabilāka pamata, lūkoju, kur gan aizšāvu greizi. Secinājis, ka esmu paskrējis garām meklētajai takai, eju atpakaļ pa ceļu, šoreiz rūpīgi sekojot, kur parādīsies īstā taka. Mazliet krūmiem aizaugušu, atrodu vajadzīgo taku un kāpju lejup uz Lilastes ezera pusi.
Drīz gan nākas secināt, ka mazais līkumiņš satriecošus skatus nesagādās, jo Lilastes ezers šai vietā ir ļoti kautrīgs un paslēpies aiz bieza niedru klājuma. Vietumis parādās spraugas niedrēs, ko laivotāji un makšķernieki izmanto savu peldlīdzekļu ielaišanai ezerā, bet kopumā ezers ir paslēpts aiz niedrēm un kokiem.
Bariņš lielo zīlīšu lidinās man apkārt un, šķiet, mēģina saprast, ko gan es meklēju to mežā. Kādu gabalu zīlītes no zara uz zaru seko manām gaitām, bet tad nolemj, ka tām ir kas interesantāks darāms, un nozūd mežā.
Šur un tur var manīt pa kādai automašīnai, ko novietojuši vai nu sēņotāji, vai makšķernieki. Ezera krastā ieraugu arī e-grāmatnīcas busiņu. Lūk, pat šādās vietās ir pieejama grāmatu piegāde! Ja nu ir vēlme īsināt laiku, kamēr makšķeres pludiņš šūpojas ezera viļņos, vari palasīt labu grāmatu. Busiņa šoferi nekur nemanu. Iespējams, tieši šobrīd tas nodod pasūtījumu.
Kāds makšķernieks kļūst mazliet tramīgs, kad aizsoļoju garām tā automašīnai. Viņš jau nenojauš, ka tā mašīna man pilnīgi vienaldzīga un es patiesībā izmantoju katru robu niedrēs, tai skaitā tieši tādu, kādā iekārtojies šis zivju ķērājs, lai palūkotos uz ezeru.
Mežs sāk pamazām atkāpties no ezera krasta, bet niedres nav tik pielaidīgas. Jo tālāk gar ezeru virzos, jo plašākus skatus tomēr izdodas tvert. Smilšaināka vieta ezera krastā pat līdzinās aizaugušai pludmalei. Iespējams, ka tāda te reiz bijusi.
Esmu sasniedzis vietu, kur veidojas kas pussalai, ragam līdzīgs starp Lilastes ezeru un kanālu, kas to savieno ar līdzās esošo Dūņezeru. Ja ir vēlme kāpelēt, manā priekšā paceļas augsta kāpa, pār kuru novilkta elektrolīnija, tomēr es izvēlos ceļu gar ezera krastu, tā apejot šim pauguram apkārt.
Iespējams, ka to nosaka apkārtnē valdošie vēji, iespējams, tam ir kāds cits skaidrojums, bet virkne koku ezera krastā izskatās tā, it kā būtu sastinguši vēja brāzmās. Vēja spiesti, tie salīkuši, tomēr turpinājuši augt gan augstumā, gan apkārtmērā.
Pussalas tālākajā ziemeļu galā atkal nokļūstu pludmales smiltīs. Aizstampājis līdz ūdens malai, ieraugu kādu laivinieku, kas vientuļš airē apkārt zemesragam. Varbūt tas ir grāmatu piegādātājs, kura busiņu manīju kādu laiciņu iepriekš?
Gar niedrēm apaugušu ezera krastu un cauri izcirtumam nonāku atkal uz Vecvārnu ceļa. Nokāpis pa to pie ūdens, secinu, ka, iespējams, reiz šai vietā bijusi iespēja šķērsot Lilastes ezeru un Dūņezeru savienojošo kanālu. Šobrīd gan to var veikt vienīgi ar laivu vai peldus.
Saulīte jau atkal izspraukusies no mākoņu aizsega un spilgti izceļ krāšņi tērptos kokus takā gar Dūņezeru. Ja Lilastes ezers man likās kautrīgs, tad Dūņezers ir vēl kautrīgāks, ezera ziemeļrietumu galam slēpjoties aiz niedrēm. Turpinu vien savu soļojumu uz priekšu, cerot uz līdzīgām spraugām niedrājā, kādas manīju pie iepriekš apciemotajiem ezeriem.
No Ādažu poligona puses dzirdams šāvienu troksnis. Iespējams, ka tur notiek kādas mācības, jo šāvieni atkārtojas atkal un atkal, pavadot mani visā ceļā gar Dūņezeru.
Atradis vietu, kur krasta niedres pašķiras, ļaujot skatīt saules staros vizuļojošos Dūņezera ūdeņus, un ezera krastā uzstādīts improvizēts soliņš, diviem bluķīšiem piestiprinot koka dēli, nolemju, ka ir laiks iestiprināties. Vēl viena mēbele rodama tuvāk krastam, kur uzstādītā krēsla atzveltne kaut kur zudusi, bet sēdeklis noteikti kalpo makšķernieku vajadzībām.
Noskatītais soliņš jau padzīvojis, tomēr gana izturīgs, tāpēc apsēžos un ķeros pie līdzi nestajiem pārtikas krājumiem. Banāns, daži pīrāgi un gabals šokolādes pazūd strauji. Pusdienu muzikālo pavadījumu nodrošina no poligona skanošās ložmetēju zalves. Iestiprinājies un iemalkojis ūdeni, ceļos atkal kājās. No Carnikavas saules pulksteņa esmu nogājis jau 16,7 kilometrus. Vēl gandrīz tāds pats ceļa posms ejams, lai atgrieztos Carnikavā.
Pagājis nelielu gabalu, sasniedzu plašāku atpūtas vietu, kurā apstājies vientuļš kemperis. Kamēr kāds vīrietis rušinās pa kempera motora nodalījumu, tā ceļabiedrene pietur mazu šuneli, kas skaļi sveicina mani. Šuneļa rejas gan nespēj atturēt mani no iziešanas ezera krastā, lai palūkotos uz Dūņezeru. Rudenīgi zeltainās niedres līgojas vējā. Otrpus ezeram meža košajā tērpā mijas dzeltenie un zaļie toņi. Zilās debesis atspīd Dūņezera viļņos.
Šai vietā redzami dažādi labiekārtojumi, kurus, šķiet, radījuši paši atpūtas vietas apmeklētāji. Ezerā iestiepjas no dēļiem sanaglota laipiņa. Ezera dziļumu man grūti novērtēt no krasta, bet, iespējams, laipiņa noder ne tikai laivu piesiešanai, bet arī peldētāju vajadzībām. Ja neesi ieradies ar kemperi, vari izmantot no četriem baļķēniem un koka paletes izveidotu galdiņu. Lietus laikā vismaz daži ezera apmeklētāji var patverties zem zaru nojumes ar plēves jumtu.
Turpinot savu ceļu, takas malā ieraugu vēl kādu labiekārtojumu – atklāta tipa tualeti. Kaste ar tipisko, balto plastmasas vāku uzstādīta krasta nogāzē. Spriežot pēc tukšajām tualetes papīra rullīšu serdēm, kas sarindotas uz līdzās kastei zemē iesprausta mieta, šo iespēju cilvēki mēdz izmantot. Kautrīgajiem varētu būt sarežģītāk, ņemot vērā tualetes piedāvāto 360 grādu panorāmas skatu (un tieši tādas pašas iespējas skatīt aizņemto cilvēku), bet, iespējams, ka garāmgājēju te ikdienā ir maz.
Taka mani aizved līdz pašai auto šosejai A1. Pagaidām gan palieku šaipus ceļam, kurš te aizstiepjas pa uzbērumu augstu virs manas galvas. Taciņa sarāvusies samērā šaura un ir koku un jau manāmi sažuvušu augu ieskauta. Zābaku zolēm čabinot rudens lapas, soļoju vien uz priekšu.
Kādu brīdi Dūņezers atkal paslēpies aiz niedru aizsega, bet tad iznāku vēl vienā atpūtas vietā, kur pašķīrušās arī ezera krastos augošās niedres. Arī te savas prasmes demonstrējuši ezera viesi. Koka paletes lieliski noder galdiņa pagatavošanai. Vienīgais soliņš gan nolikts tuvāk ūdens malai.
Pamazām noslēdzu savu gājienu gar Dūņezeru. Kad nonāku līdzās viesu mājas “Gungas” teritorijai, sastopu pirmās zīmes par privātīpašumu. Te uzmetu vēl pēdējo skatienu Dūņezeram, kas viz aiz kokiem, un apkārt “Gungām”, garām “Dūņiem” pa saules sasildītu ceļu eju uz šosejas pusi.
Pēdējo posmu līdz šosejai varu atkal soļot pa priežu mežu, vien finiša taisne mērojama pa asfaltēto Iļķenes ceļu, uz kura man garām pabrauc divi riteņbraucēji un nozūd kaut kur līdzās šosejai.
Otro reizi šodien stāvu A1 šosejas malā ar mērķi droši šķērsot šo ceļu. Mierīgi sagaidījis savu iespēju, nokļūstu otrpus šosejai esošajā “kabatā”, kas, iespējams, paredzēta autobraucēju atpūtai un neplānotām pieturām. Lai sasniegtu nākamo ezeru, man pavisam īsu posmu jāpaiet gar šoseju. Ieraudzījis tās malā lielu plakātu, kas vēsta, ka tiek pārdota zeme ar ezeru, nodomāju, ka, ļoti iespējams, tieši nākamais apskates objekts ir nokļuvis pārdošanā.
Vēl īss soļojums gar šosejas malu, un es sasniedzu autostāvvietu, no kuras paveras skats uz septīto ezeru manā maršrutā – Pulksteņezeru. Nelielais beznoteces ezers ērti iekārtojies ieplakā starp kāpām. Ezera vidū redzamas veikborda trases konstrukcijas.
Nokāpis lejā no šosejas uzbēruma, izeju ezera krastā. Pulksteņezera ūdens spogulis vieglītēm ņirb, atsaucoties pāri skrejošajiem vējiem. Veikborda trase gan ir pavisam klusa, arī namiņā otrpus ezeram nemanu dzīvību. Izvēlos taku, kas ved gar ezera krastu, un pamazām dodos pa to uz ziemeļiem.
Vērodams ezera krastā augošos kokus, pamanu vienā no tiem iesietu virvi, ar kuras palīdzību siltākā laikā atpūtnieki ielingo sevi ūdenī. Lūkojos arī, kur speru soli, jo vietām koku saknes izveidojušas viltīgas lamatas neuzmanīgiem gājējiem.
Nospriežu, ka daudz vairāk mazais Pulksteņezers man par sevi neatklās, tāpēc sāku lūkoties pēc takas, kas palīdzēs man nokļūt pie otrpus kāpai esošā, par Pulksteņezeru krietni lielākā Dzirnezera. Dzirnezera dienvidu daļu, ko no pārējā ezera atdala Garā sala (faktiski – pussala), mēdz dēvēt par Mazo Dzirnezeru, tomēr es pievienošos tiem, kas to uzskata par vienu ezeru.
Atradis ko takai līdzīgu, kāpju augšup kāpā. Sasniedzis tās virsotni, ieraugu gan kārtējo mušmiri un vēl citas sēnes, gan Dzirnezera ūdeņus. Mana pārgājiena noslēdzošais ezers guļ manā priekšā. Ieraudzījis tālāk ezerā peldam gulbju pāri, dodos lejup, lai tuvāk apskatītu gan ezeru, gan tā gulbjus.
Gluži pie pašas ūdens malas te nenonāku, jo Dzirnezera krasts ir apaudzis niedrēm un citiem augiem un vietām pamats zem kājām ir visai apšaubāmas noturības. Arī gulbjus labāk varu saskatīt, esot nedaudz augstāk ūdenstilpnes krastā. Tālumā, otrpus ezeram var manīt arī apbūvi, bet ezera dienvidu galu lielākoties ieskauj meži.
Nolemju turpināt pārgājienu un atgriežos ezera apkārtnes takās. Kartēs un karšu aplikācijās takas gar pašu ezera krastu manījis neesmu, tāpēc paredzams, ka ezera tuvplānu neieraudzīšu. Sekojot takai, pamazām virzos uz Siguļu pusi.
Dzirnezera mežā atrodu atpūtas vietu, kuru tieši šobrīd aizņēmusi kāda kundze, kas sev līdzās uz sola nolikusi grozu, kurā, iespējams, salasītas sēnītes. Pati kundze ļoti aizņemta ar savu telefonu, no kura skanošās melodijas visai ātri mainās. Vai tiešām kundze savas sēņošanas gaitas pārējiem atrāda tiktokā, feisbukā vai instagramā?
Tā kā atpūtas vieta aizņemta, ilgi nekavējos un turpinu savu soļojumu. Lai cik skaisti būtu Dzirnezera apkārtnes meži, saprotu, ka gribu vēl redzēt pašu ezeru, tāpēc griežu stūri pa labi un cauri mežam taisnā ceļā dodos uz ezera pusi.
Pludmales šai ezera pusē velti meklēt, tomēr nonāku vietā, no kuras paveras vismaz kāds skats uz Dzirnezeru. Turpinājumā pamazām laužos uz priekšu pa krasta nogāzi, meklējot vietas, kur vēl no krasta vai kāda koka celma var pāri niedrēm un cauri krastmalas kokiem palūkoties uz Dzirnezeru. Jāsaka, ka ik pa brīdim izdodas atrast meklēto. Īsā pastaiga gar Dzirnezeru kļūst par mežonīgāko posmu manā šīs dienas maršrutā.
Atrodu kādu klajāku laukumu ezera krastā vietā, kur ezerā iestiepjas neliela zemes strēle un ko, šķiet, izmanto atpūtnieki un makšķernieki. Te varu gan palūkoties uz ezeru, gan vēl skaidrāk saskatīt tā ziemeļu krastā uzceltās ēkas. Kamēr kavējos atpūtas vietā, sadzirdu augstāk mežā atskanam motociklu motoru troksni. Spriežot pēc skaņas, vairāki motobraucēji dodas cauri mežam. Atpūta ezera krastā tos neinteresē, un motoru rūkoņa pagaist kaut kur Siguļu pusē.
Kad caur robu metāla nožogojumā iznāku uz motobraucēju izmantotā meža ceļa, gaisā vēl vēdī izplūdes gāzu aromāts. Manu uzmanību gan drīz piesaista pats metāla žogs. No kurienes tas te radies? Kad nācu uz ezera krastu, žogu nemanīju. Dažus soļus tālāk žogam piestiprināts uzraksts “PRIVĀTS ĪPAŠUMS”. Kādu brīdi eju gar žogu, bet tad tas pagriežas uz ezera pusi. Aiz kokiem ieraugu arī nelielu mājiņu mežā. Mājiņas iemītniekus nekur nemanu.
Nospriedis, ka žoga beigas ļauj man atkal doties tuvāk ezeram, paeju garām namiņam mežā un kāpju uz ezera pusi. Sākotnēji man tiek iespēja vien vietām palūkoties uz Dzirnezeru, bet tad nokļūstu klajumiņā, kur ezera niedres pašķīrušās visai plaši. Tepat pretī redzams Garās salas gals. Esmu punktā, kur beidzas nosacītais Mazais Dzirnezers un sākas Dzirnezers.
Ezera krastā novietots, spriežot pēc iepriekš redzētā, šai pusei raksturīgais krēsls bez atzveltnes, ko nekavējoties izmantoju, lai noceltu mugursomu un iemalkotu ūdeni no pudeles. Kamēr atspirdzinos, ezera malā iznāk kāda sieviete, kas saitē ved sunīti. Šodien ik pa brīdim satieku suņus un to saimniekus. Apvaicājos sastaptajai sievietei, vai varu iziet kur tālāk gar ezera krastu, bet saņemu ne pārāk pārliecinošu aicinājumu doties augšup uz ceļa pusi.
Pagājis tālāk no ezera, virzos uz priekšu caur mežu, kamēr atduros pret žogu, aiz kura redzami mazi namiņi. Iespējams, te reiz bijusi, bet varbūt joprojām ir kāda atpūtas bāze. Sameklēju ieejas vārtus, pie kuriem esošs uzraksts vēsta, ka stāvu pie ieejas “Ezerdzirnās”. Netālu gan ir arī zīme, kas paziņo, ka nepiederošām personām ieeja bāzes teritorijā nav atļauta. Vārti ir vaļā, tomēr nemanu nevienu dzīvu dvēseli, kam pavaicāt, vai ir iespējams te piekļūt ezera krastam.
No meža iznāku vietā, kur sastopas Varžu un Dzirnavu ielas (pēdējā no tām dažās kartēs dēvēta arī par Ezera ielu). Nospriežu, ka te ir pēdējā iespēja vēl skatīt Dzirnezeru, tāpēc pa Dzirnavu ielu aizeju līdz vietai, kas kartēs nosaukta par atpūtas bāzi “Dzirnkalns”. Te gan manas sekmes ir tieši tādas pašas, kā pie “Ezerdzirnu” ieejas. Nonāku pie atvērtiem vārtiem, bet aiz tiem nav neviena, kam vaicāt par piekļuvi ezeram. Tad nu nolemju, ka ar to ezeru apskati šodien noslēgšu, un atgriežos Siguļos.
Pa Dzirnupes ielu soļoju cauri Siguļu ciemam. Pie 47. nama aug žuburaina priede, un es apstājos, lai tvertu foto ar šo koku. Dzirnupes ielā esošo 30 km/h ātruma ierobežojumu daži uztver vien kā rekomendāciju, un trotuāru te nav, tāpēc raugos, lai foto uzņemšanas brīdī tuvumā nav auto.
Krustojums, kurā Dzirnupes ielai no vienas puses pievienojas Vecupītes iela, bet no otras – Niedru iela, aprīkots ar spoguļiem, lai autovadītājiem tas būtu labāk pārskatāms. Te pievienoju vēl vienu spoguļpašiņu savai līdzīgu portretu kolekcijai no iepriekš aizvadītiem pārgājieniem un pastaigām.
Netālu no tilta pār Dzirnupi beidzas Siguļu ciems, un es iesoļoju Gaujas ciemā. Siguļu aizsargdambja Dzirnupes slūžas šobrīd ir paceltas, un Dzirnupe pavisam rāmi plūst uz Gauju. Trīs kilometrus garais dambis ir lielākā hidrotehniskā būve, kas Latvijā tapusi pēc neatkarības atjaunošanas.
Gaujas ciemā ļoti populāras ir privātas ielas. Gan pa labi, gan pa kreisi no galvenā ceļa redzamas ielas, iebraukšanu kurās aizšķērso bomji. Atmetu domu uz Carnikavu doties pa Vairogu un Vinkalnu ielām, jo norobežojumi skaidri pasaka, ka neesmu tur gaidīts, un turpinu vien iet tālāk pa Dzirnupes ielu.
Pie Dzirnupes ielas dzelzceļa pārbrauktuves noslēdzu savu astoņu ezeru apli, jo noslēdzošo posmu veikšu jau pa iepriekš iepazīto ceļu, pa kuru šorīt nācu šurp no Carnikavas. Tagad gan uz gājējiem un velosipēdistiem paredzētā celiņa var manīt krietni vairāk cilvēku, nekā varēju te sastapt no rīta. Jaunāki un vecāki, vienatnē, pa pāriem un lielākos bariņos ļaudis kursē no Gaujas uz Carnikavu un pretējā virzienā.
Šķērsojis tiltu pār Gauju, vēlreiz mirkli uzkavējos pie vides objekta “Carnikava”, kura nerūsējošā tērauda sāni nu spoži atstaro saules starus. Izmetu loku caur Svētku laukumu, lai arī šai gaismā palūkotos uz Viļņa Titāna darināto skulptūru “Atceroties”, tad pa Stacijas ielu soļoju uz Carnikavas centru, lai savu pārgājienu noslēgtu tieši tur, kur to šorīt sāku, – pie Carnikavas saules pulksteņa.
Pēc nedaudz vairāk kā 7 stundām un gandrīz 31 kilometra apturu savu pulsometru un pasludinu pārgājienu par noslēgušos. Lai arī saulīte ik pa brīdim slēpās aiz mākoņiem, rudenīgais pārgājiens izdevies krāsu un dažādu iespaidu pārpilns.
Vēl tikai rāmi aizsoļoju līdz auto, lai nomainītu sasvīdušo drēbju kārtu pret ko sausāku un saliktu mugursomā visu, kas nav man mugurā. Kad tas paveikts, sēžos pie stūres, pamāju ardievas Carnikavai un sāku savu mājupceļu.
Indulis raksta 