15.11.2020. Tukuma apkārtnes mežos un pakalnos

Piecos svētdienas rītā debesis vēl pavisam tumšas. Gaisā vēdī visai izteikts deguma aromāts. Šķiet, tas skaidrojams nevis ar aukstākiem rītiem, bet atsevišķu apkārtnes ļaužu nevēlēšanos rudens lapas kompostēt vai nodot atkritumos.

Rīgas ielu apgaismojumam tumsu izdodas kliedēt vien virs brauktuvēm. Soļoju pa tumšu ietvi uz pilsētas centra pusi. Mans mērķis ir Torņakalna dzelzceļa stacija, no kuras 5:49 atiet pirmais vilciens uz Tukumu. Sabiedriskais transports tik agri vēl nekursē, tāpēc izmantoju iespēju iesildīties pirms pārgājiena. Līdz stacijai ejami vien aptuveni trīs kilometri. Rīts ir samērā vēss, termometra stabiņš uzrausies vien dažus grādus virs nulles.

Stacijā ierodos ļoti laicīgi, pagūstu sagaidīt un pavadīt vilcienu, kas 5:30 atiet uz Jelgavu. Līdz manam tukumniekam vēl aptuveni 20 minūšu. Lēnītēm pastaigājos šurpu un turpu pa peronu, uz kura šorīt esmu vienīgais gaidītājs. Apkārtne grimst tumsā, vien stacija un tās peroni ir izgaismoti. Līdz saullēktam vēl labs laiciņš, un debesis ir apmākušās, tāpēc arī virs galvas valda tumsa.

Bez desmit minūtēm sešos ir klāt mans vilciens, kāpju iekšā un iekārtojos pie loga. Vagonā ļaužu ļoti maz. Kāds vīrs drīz sāk skaļi krākt. Mirkli apsveru iespēju pārcelties uz citu vagonu. Par laimi vilciena riteņu dunoņa slāpē krākšanas troksni.

Kamēr vilciens trauc cauri tumsai, pamazām sakārtoju ekipējumu startam, jo pārgājiens sāksies vēl pirms saullēkta. Rēķinu, ka pirmo apskates objektu, kas šorīt ir Jaunmoku pils, sasniegšu jau ar gaismiņu, bet līdz tam ceļš būs tumsā tīts. Atstarojošā veste tiek piestiprināta pie somas, lai kļūstu pamanāms tiem retajiem autobraucējiem, kas tuvosies man no mugurpuses. Atstarotājs ap apakšdelmu un pieres lukturis, cerams, laikus brīdinās tos, kas tuvosies man no priekšas.

Īsi pēc pulksten 7:00 no rīta vilciens sasniedz savu galastaciju “Tukums 2”, un, atstarojošajai vestei plīvojot pie mugursomas, es izkāpju uz stacijas perona. No koka celtā “Tukums 2” jeb Tukuma Rietumu stacijas ēka atklāta 1901.gadā un veiksmīgi izturējusi abus pasaules karus.

Dzelzceļa stacija “Tukums 2”

Šai Tukuma pusē esmu pirmo reizi un nu tumsā mēģinu noteikt labāko maršruta turpinājumu. Pulsometrs jau sāk skaitīt noieto attālumu, kad ieslēdzu pieres lukturi un no Stacijas ielas, šķērsojot Stacijas ielu, izeju uz Stacijas ielas. Jā, šai apkārtnē visas ielas, šķiet, ir Stacijas ielas 😊

Šai ielas posmā ir mākslīgais apgaismojums, tāpēc pieres lukturis var kādu brīdi atpūsties. Secinu, ka esmu nokļuvis kādā viegli rūpnieciskā Tukuma rajonā. Gar ielas malām slejas ķieģeļu celtnes, kas varētu būt celtas pirms vairākiem desmitiem gadu un aiz kuru sienām, iespējams, dienas laikā joprojām rit aktīva rosība.

Vietā, kur Stacijas iela pagriežas pa labi, atkal iedarbinu savu pieres lukturi, jo šis ielas posms grimst tumsā. Ceļa turpinājums taisni nav iespējams, jo te, šķiet, notiek kādi būvdarbi, tāpēc sekoju Stacijas ielai uz Kandavas ielas pusi. Mana luktura gaisma atspīd retajos ielas malā esošās ēkas logos. Pie sevis ceru, ka nepamodināšu kādu apsargu.

Kandavas ielas iemītnieki bauda svētdienas rīta miegu, kad arī to logos sāk zibināties luktura stars. Lieku sev koncentrēties uz ceļu manā priekšā, jo katrs galvas pagrieziens nozīmē gaismas stara joņošanu apkārt. Vietām kāds suns izrāda interesei par manu pārvietošanos, bet citādi apkārtnē valda miers. Pagājis garām pagriezienam uz Tukuma mežniecību (Zemgales virsmežniecības Tukuma biroju), drīz šķērsoju arī Tukuma pilsētas robežu.

Uz mirkli atvadoties no pilsētas

“Jaunavotiņu” māja piesaista manu uzmanību pat tumsā, jo šķiet, ka tās iemītnieki daļēji apguvuši kādu veca kroga ēku vai tamlīdzīgu celtni. Ēkas apdzīvotajai daļai seko no akmens mūrēts turpinājums, kas norāda, ka reiz ēka bijusi garāka.

Netālu no “Jaunavotiņiem” mana luktura gaismas stars izgaismo ko atstarojošu, kas pamazām tuvojas. Man tuvojas kāds puisis uz divriteņa. Ar ceļa izgaismošanu riteņa priekšā tam veicas visai vāji. Iespējams, puisis šo ceļu lieliski zina no galvas. Veste gan tam mugurā un riteņa aizmugurē spīd sarkanā gaismiņa. Šis puisis ir pirmais cilvēks, ko sastopu savā ceļā no stacijas “Tukums 2”.

Cilvēki lielākoties vēl saldi dus miegā, bet abās ceļa pusē manāma visai aktīva rosība. Klusumu ik pa brīdim pārtrauc dažādas putnu balsis. Mazie lidoņi jau modušies un tagad trauc uz visām pusēm. Kāds pīļu pāris tepat virs manas galvas aiztrauc savās rīta darīšanās.

Drīz nolemju, ka nu jau gaismas ir gana daudz, lai lukturis man nebūtu nepieciešams. Ja nu manīšu kādu auto braucam man pretī, tad gan gaismiņu ieslēgšu, tāpēc lukturis joprojām paliek man uz pieres.

Pirms “Rotkaļu” mājām ceļa kreisajā malā ieraugu divas prāvas saimniecības ēkas. Pirmajai no tām jumts gan ir gluži vai nepiedienīgi caurspīdīgs. Starp abām ēkām staba galā uzslieta svēteļa ligzda, bet tā rudens nogalē, protams, jau tukša un gaida pavasari, kad tajā skanēs stārķu klabināšana un pamazām augs šo putnu jaunā paaudze. Otrpus ceļam redzu vēl kādu saimniecības ēku, kas gandrīz līdz pašai augšai piepildīta ar siena ruļļiem. Tuvējo māju lopiņiem ziemā barības būs gana.

Rīta agrumā netālu no “Rotkaļiem”

Pirms Jaunmoku dzirnavu ezera mans ceļš met loku pa kreisi un ved mani pāri Rīgas – Ventspils dzelzceļa līnijai. Tā kā pasažieru vilcieni kursē tikai līdz Tukumam, šai posmā varu gaidīt parādāmies vienīgi preču vilcienus. Sadzirdu gan nevis vilcienu, bet tuvojošos automašīnu. Pamazām soļoju uz priekšu gar ceļa malu, paļaujoties uz to, ka pie somas piestiprinātā veste ļaus autovadītājam mani pamanīt. Auto samazina ātrumu pie dzelzceļa pārbrauktuves un tad lēnām pabrauc man garām.

Dzelz-ceļš uz Ventspili

Esmu sasniedzis vietu, kur savu ceļu uz Sloceni no Jaunmoku dzirnavu ezera turpina Sudmaļupīte. Ūdens skaļi krīt lejup no vecā dzirnavu aizsprosta. Ēka, kas atrodas te līdzās, nodēvēta “Sudmaļu” vārdā un, iespējams, ir kādreizējā Jaunmoku ūdensdzirnavu ēka. Šobrīd gan tā, šķiet, pilda dzīvojamās ēkas funkciju. Pie dzirnavu ezera esoša norāde vēsta, ka nelūgti viesi pie ezera nav gaidīti.

Ceļš pamazām ved mani arvien augstāk Tukuma apkārtnes pakalnos. Rīts aust pelēks un vieglā miglā tīts. Noprotu, ka tieši tāda būs visa šī diena. Vēl reizi atskatos uz Jaunmoku dzirnavu ezeru un dzirnavām, tad pielieku soli, jo līdz Jaunmoku pilij ejams vien pavisam mazs gabaliņš.

Jaunmoku dzirnavu ezers un “Sudmaļi”

Šai posmā jūtams Rīgas – Ventspils šosejas tuvums. Lai arī pati šoseja skatienam apslēpta, dzirdu, kā pa to ik pa brīdim aiztrauc kāds lielāks vai mazāks transporta līdzeklis. Lauka vidū te aug divi kupli koki, kuru lapu rota jau sen guļ pie to saknēm. Kailie zari sniedzas tuvāk pelēkajam debesu jumam.

Netālu no Jaunmoku pils

Pirms pagriežos uz Jaunmoku pili, veicu izlūkošanu maršruta turpinājumam. Lai no Jaunmokām nokļūtu Vecmokās, man jādodas uz ziemeļaustrumiem un atkal jāšķērso dzelzceļa līniju Rīga – Ventspils. Starp Jaunmoku pili un dzelzceļa līniju ir privātīpašumi, kartēs nav manāmi ceļi, kas vestu pāri sliedēm, bet esmu drošs, ka tad, ja sasniegšu dzelzceļu, atradīšu arī ceļa turpinājumu.

Pirms Jaunmokām atzarojas ceļš uz “Kaimiņu” mājām, pa kuru, ja ticam kartēm, ar nelielu līkumu varu sasniegt dzelzceļu. Secinu, ka te ir privātīpašums, kurā liegts iebraukt, bet par gājējiem nav ne vārda. Paturu iegūto informāciju prātā brīdim, kad būšu apskatījis Jaunmoku pili. Alternatīvais maršruts ir no Jaunmoku pils taisni uz dzelzceļu gar “Vaivaru” mājām, bet kartēs īsti nav atrodams ceļš, kas aizvestu līdz pašām dzelzceļa sliedēm. Ceļa turpinājumam ir varianti, tāpēc nu dodos lūkot Jaunmoku pili.

Paldies!

Lai arī Jaunmoku muiža minēta jau 16.gadsimtā, šodien skatāmā Jaunmoku pils ir relatīvi jauna, uzcelta 1901.gadā. Tā tapusi kā medību pils Džordžam Armitstedam, kas tai pašā gadā kļuva par Rīgas pilsētas galvu. No sarkaniem ķieģeļiem celto ēku projektējis arhitekts Vilhelms Bokslafs, apvienojot neogotikas un jūgendstila elementus.

Džordžs Armitsteds Jaunmoku pilī saimniekojis vien dažus gadus, pēc tam tā vairākkārt mainījusi īpašniekus. Padomju laiku sākumā par pili neviens neizrādīja rūpes, tāpēc krāšņā ēka draudēja sabrukt. Ēkas atjaunošana sākās 20.gadsimta 70.gadu vidū, kad Jaunmoku pils nokļuva Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas paspārnē. Kopš 2000.gada Jaunmoku pili apsaimnieko AS “Latvijas valsts meži”.

Soļoju uz pils pusi, uz mirkli piestājot pie viena no pils dīķiem, jo pamanu, ka šai apkārtnē mitinās kokvardes. Šai gadījumā visai burtiski, jo pils apkārtnē izvietotas zaļas, no koka darinātas varžu figūriņas.

Kokvarde

Koka skulptūras – vardes un citi dzīvnieki – Jaunmoku pils parkā mitinās jau kopš 2001.gada, kad savu mūžu nodzīvojušos pils parka ozolus un vītolus skulptūrās pārvērta Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņi. Šodien apskatu vien tos radījumus, kas ir manā maršrutā, un nolemju, ka kādā mierīgākā pastaigā Jaunmoku pils parkā noteikti uzmeklēšu arī pārējos jauno amatnieku darinājumus.

Pils apkārtne ir klusa un mierīga. Tuvojos ēkai, kad pamanu, ka tās augstākā torņa logos spīd gaisma. Atmiņā ataust pasakas un multiplikācijas filmas par princesi pils augstākā torņa augstākajā istabā. Iespējams, arī Jaunmoku pilij ir sava apburtā princese.

Jaunmoku pils

Dodos apkārt pils ēkai, lai aplūkotu to no visām pusēm. Pils dienvidaustrumu pusē pakāpieni ved lejup uz pils dīķa pusi. Arī te, protams, var manīt koka vardi. Līdzās pils sienai iekārtotas puķu dobes, kurās esošie ziedi pamazām padodas rudens dzestrajiem pieskārieniem.

Kad esmu noslēdzis loku ap pili, dodos atpakaļ uz ceļu un domās atkal pārcilāju pārgājiena turpinājuma alternatīvas. Pils autostāvvietā piestāj auto, no kura izkāpj kāda sieviete, tāpēc nolemju izmantot iespēju un noskaidrot arī viņas viedokli. “Labrīt!” sveicinu sastapto pils darbinieci. “Jūs no šejienes?” vaicāju. “Jā, no šejienes,” sieviete man atbild. Norādot vēlamo virzienu, vaicāju tai, kādi būtu ieteikumi nokļūšanai Vecmokās. “Jā, jūs varat iziet pa šejieni,” sieviete man atbild, norādot uz “Vaivaru” pusi. Pateicos par padomu un nolemju pieturēties pie ieteiktā virziena.

Pie “Vaivariem”

Pie “Vaivariem”, glīti iebūvēts akmeņu krāvumā ceļa malā, mani sagaida uzraksts “Privātīpašums”. Dodos nost no ceļa un turpinu soļojumu gar lauka malu uz to pusi, kur aiz kokiem paslēpusies dzelzceļa līnija. “Vaivaru” apkārtnē manāmi vairāki prāvi koki. Iespējams, te kādreiz vedusi gatve no Jaunmoku pils. Paejot garām laukiem, sasniedzu krūmāju, aiz kura jau vīd sliežu tērauds. Daudz nedomājot, izlaužos cauri krūmājam un uzraušos uz dzelzceļa līnijas. Ieklausos, vai nedzirdēšu tuvojamies vilcienu, bet nekas neliecina, ka uz manu pusi ducinātu kāda lokomotīve.

Atkal dzelzceļš

Kad no vienas puses sliedēm ceļš ir atrasts, tagad jāatrod tā turpinājums. Mirkli pagājis pa dzelzceļu, dodos lejup no uzbēruma un pāri nesen uzartam laukam turp, kur kartēs iezīmēts kas nelielam ceļam līdzīgs. Arumi pieprasa uzmanīgi lūkoties, kur lieku kārtējo soli, jo kāja viegli var ieķerties starp prāvajiem zemes gabaliem. Lauks izrādās visai plats, tomēr drīz esmu uz meklētā ceļa.

Lielus ceļus te nemana, ir vien nedaudz iebrauktas joslas starp laukiem, kas vietām rotātas ar mednieku tornīšiem. Mans ceļš ved uz ziemeļu pusi, bet nolemju vispirms palūkoties uz kādu objektu, kas, spriežot pēc kartes, atrodas vien divsimt metru attālumā no vietas, kur stāvu.

Šai apkārtnē savu tecējumu sāk Sudmaļupīte, kuru šorīt jau reizi šķērsoju pie kādreizējām Jaunmoku dzirnavām, bet šoreiz dodos lūkot Dzidravotu. Nokāpšanu pie avota atvieglo pakāpienu rinda. Koka pakāpieni un metāla marga te, šķiet, izbūvēti jau labu laiku atpakaļ. Vietā, kur avots izplūst no pazemes, tā straumi ieskauj plastmasas caurules gals, dodot iespēju interesentiem vieglāk uzpildīt traukos avota ūdeni. Par ūdens atbilstību lietošanai uzturā informācijas te nav.

Dzidravots

Atgriežos maršrutā un dodos tālāk starp laukiem uz vietu, kur jau vīd kokiem apaudzis paugurs – Vecmoku pilskalns. Norādes un takas te lieki meklēt, tāpēc dodos taisnā ceļā uz pilskalnu. Kalna nogāzes ir visai stāvas, tomēr man izdodas uzkāpt tā plakumā. Aiz kokiem var manīt netālās mājas.

Vecmoku pilskalns

Pilskalna augstums esot piecpadsmit metru, tas izvirzījies no Vecmoku kalnāja. Vecmoku pilskalna pētnieki to datējuši ar dzelzs laikmetu. Pilskalns atradies kuršu Vanemas zemē. Arot apkārtējos laukus, uzietas dažādas senlietas – zobeni, bultu gali un citi.

Vecmoku pilskalnā

Kāpjot lejup, pamanu, ka pilskalns joprojām ir apdzīvots. Kāds ir dūšīgi racis, lai kalna nogāzē iekārtotu sev aliņu. Saimnieki gan kaut kur izgājuši vai arī patvērušies alas dziļumā un nealkst mani sastapt.

Atgriežos uz ceļa un dodos augšup uz Vecmoku muižas pusi. No Tukuma puses dzirdama vilciena dunoņa, tur kāds preču vilciens ir ceļā uz Ventspili. Nolemju, ka negaidīšu vilcienu un soļošu vien tālāk. Ejot garām “Hermaņu” mājām, pamanu norādi, kas vēsta, ka teritorija, no kuras šobrīd nāku ir privātīpašums, kurā svešiem ieiet liegts. Ceru, ka saimnieki neļaunosies par manu pilskalna apciemojumu.

Aukstās ogas

Vecmoku muižas apkārtne tīta miglā. Kad sasniedzu muižas parka robežu, sāku lūkot, kā piedienīgi nokļūt līdz muižas drupām, jo arī šeit ir privātīpašums. Dodos garām parkam, tad nogriežos uz koku aleju, kuras labajā pusē slejas kāda senatnīga saimniecības ēka. Iespējams, tā reiz piederējusi pie Vecmoku muižas kompleksa

Pa kreisi aiz parka kokiem jau manāmas Vecmoku muižas drupas. Dodos aplūkot tās tuvāk. Lielākā daļa ēkas sienu sagrautas līdz pat muižas pagraba līmenim. Gruvešu kaudzes pārņēmuši sīki kociņi. Tikai ēkas galvenā fasāde joprojām slejas pret debesīm. Muižas ēka celta 18.gadsimtā, bet nopostīta tā Otrā pasaules kara laikā.

Vecmoku muižas drupas

Apkārtnē redzamas vēl vairākas vecas celtnes, bet, tā kā muižas teritorija ir privātās rokās, nolemju bez īpaša uzaicinājuma nelodāt gar pārējām ēkām. Atgriežos uz ceļa un pētu maršruta turpinājumu. Vispirms liecu vēl nelielu līkumu apkārt muižas parkam, tad pa senu koku aleju dodos ārā uz Tukuma – Lazdu ceļu.

Muižas aleja

Pa šoseju ik pa brīdim aiztrauc kāds auto. Gar to eju vien īsu brīdi un drīz nozūdu mierīgākos ceļos un takās otrpus šosejai. Lapu koki lielāko daļu savas rotas jau pazaudējuši rudens vējos, šobrīd uz citu koku fona koši izceļas lapegles. Atšķirībā no citiem pie mums sastopamajiem skujkokiem, lapegles rudenī nomet savas skujas. Šobrīd lapegļu koši dzeltenbrūnie toņi spilgti kontrastē ar apkārtējo pelēcību.

Vecmoku lapegle

Turpinu pārgājienu pa zemes ceļiem. Pie “Dzelvēm” mani nikni sagaida māju sargs. Tas gan spēj mani skart tikai vārdiem, jo māju saimnieki tam iekārtojuši nelielu aploku, lai suns varētu modri pieskatīt ceļu gar mājām, tai pašā laikā neapdraudot ne sevi, ne garāmgājējus. Suns skrien pa savu aploku un sirsnīgi rej uz melnā tērpto gājēju. Soļoju tik uz priekšu, lai suņa riešana netraucētu “Dzelvju” iemītnieku mieru.

Ceļš turpinās

Vietām redzams, ka “Latvijas valsts meži” ceļus atjaunojuši, lai to tehnikai vieglāk pārvietoties. Kādā vietā ceļa malā noguldītas, nesen zāģētu priedes baļķu grēdas kontrastē ar vecu, sašķiebušos koka konstrukciju ar cauru un sūnām klātu jumtu. Izdaru minējumu, ka šī konstrukcija reiz kalpojusi par barotavu meža zvēriem. Ņemot vērā tās esošo stāvokli, nu tā varētu pildīt vienīgi lamatu funkciju.

Konstrukcija mežā

Kad aiz kokiem pavīd Sekļa ezers, nolemju pieiet tam tuvāk. Šķiet, ka līdz ezeram reizēm kāds mēdz aizbraukt arī ar auto, bet šobrīd ūdens malā nemanu nevienu cilvēku. Ezera krasts noaudzis niedrēm, kas nokaltušas šūpojas vējā un viegli čab, ezera pretējā krastā augošie meži slēpjas aiz miglas plīvura, debesu pelēkie toņi atspoguļojas Sekļa ūdens virsmā. Seklis ir prāvākais ezers manā šīs dienas maršrutā.

Seklis

Kad esmu aplūkojis Sekli, dodos tālāk pa ceļu, kas ved paralēli ezera krastam. No Sekļa iztek Lāčupīte, bet šobrīd upīte šai vietā izskatās pavisam novājējusi.

Tuvojoties ceļam, kas Tukumu savieno ar Ķesterciemu, Mērsragu un Kolku, kartē pamanu, ka te rodams vēl kāds neliels ezeriņš. Pamanījis ūdens spoguli, kāpju lejup no ceļa, lai nokļūtu ezera krastā. Pa ceļam manu zemē cirstas rētas, kas liek domāt, ka kara laikā te varētu būt bijuši ierakumi.

Kad iznāku ezeriņa krastā, pirmo pamanu košu objektu tā pretējā malā. No tāluma tas līdzinās orientēšanās sacensību kontrolpunkta apzīmējumam, bet, iespējams, pildīja vai joprojām pilda kādu citu funkciju. Šķietami necilais ezeriņš ir ticis pie izcila nosaukuma – Vella acs. Ezera krastos ciešās rindās sastājušās priedes, ļaujot starp tām iespraukties arī pa kādai eglei.

Vella acs

Atgriezies uz ceļa, drīz minu asfaltu, bet arī šoreiz šosejas posms ir ļoti īss, jo pa kreisi aizvijas taciņa, kurai nolemju sekot, lai nokļūtu Raudā. Sākotnēji taciņa pavisam šaura, bet tad tā pamazām kļūst platāka. Smiltīs skaidri redzami gan dažādu braucamrīku riepu, gan gājēju apavu nospiedumi. Šķiet, ka Raudas apkārtnes mežus ir iecienījuši aktīvas atpūtas cienītāji.

Aizsoļojis garām Raudas kapiem, izeju uz lielāka ceļa un pēc mirkļa dodos iekšā Raudas ciematiņā. Sekojot navigācijas ieteiktajam maršrutam, ciematu īsti neredzēšu, tāpēc izmantoju iespēju aplūkot visu, kas redzams tuvākajā apkārtnē.

Auto, kas izbrauc no mazāka ceļa, liek man pievērst uzmanību ziemeļu pusei, kur ieraugu neliela ezera ūdeņus. Ezeram dots Kokneša vārds. Ceļa malā te aug koša lapegle, un tieši tai pretī ir taka, pa kuru navigācija aicina mani doties uz dienvidu pusi.

Koknesis

Pa rudens lapām piebirušu ceļu dodos cauri mežam. Kaut kur pa labi no manis, spriežot pēc kartes, paliek vācu karavīru kapi. Lai arī mežā par koku trūkumu sūdzēties būtu grēks, šur un tur ceļa malās manāmi koki, kas visticamāk nepretendē uz dižkoku statusu, tomēr ir gana interesanti, lai piesaistītu manu uzmanību.

Iznācis klajumā pie “Koknešu” mājām, secinu, ka šeit valda migla. Tā aprijusi lielāko daļu sakaru torņa, kas paceļas netālu no “Koknešiem”. “Koknešu” lauki ir uzarti un, spriežot pēc gaisā valdošā aromāta, arī labi samēsloti. Drīz gan manu uzmanību piesaista kas cits. Manā priekšā ir aizvērti vārti.

Strupceļš

Lai arī ko apgalvotu MAPS.ME aplikācija, kas ierādīja tieši šo ceļu uz Milzukalnu, nolemju, ka aizvērti vārti ir gana pārliecinošs arguments pameklēt citu ceļu. Milzukalns nav gatavs tik vienkārši doties man rokā.

Mēdz teikt, ka nav ļaunuma bez labuma. Pētot iespējas apiet šķērsli, pamanu ko interesantu. Izrādās, ka arī Raudā reiz bijusi muiža. Nolemju to uzmeklēt, iekļaujot maršrutā iepriekš neplānotu apskates objektu.

Pa to pašu ceļu, kas no Raudas robežas atveda mani līdz aizvērtajiem vārtiem, nu dodos atpakaļ. Sasniedzis asfaltu, pie lapegles griežos pa labi un soļoju iekšā Raudā. Pa kreisi no manis mājīgi kūp kāda namiņa skurstenis. Nedaudz tālāk pie citas ēkas sarunājas divi vīri.

Raudas lapegle

Vietā, kur ceļš met nelielu līkumu, vispirms pamanu ceļa malā novietotu elektrisku braucamrīku, kuram kāds kungs piestiprina makšķerēšanas piederumus, bet tad pa kreisi ieraugu arī meklēto ēku, par kuras esamību uzzināju vien pirms mirkļa.

Plāksnīti, kas piestiprināta ēkas galā, rotā īss uzraksts “Vecā pils”. Internetā rodami apraksti vēsta, ka šai ēkā atrodas vēsturisks mākslas piemineklis – neorenesanses stila kamīns. Ēkas ārienē gan nekas neliecina, ka tā aicinātu šo savu dārgumu aplūkot.

Raudas muiža

No Raudas muižas dodos savā otrajā mēģinājumā sasniegt Milzukalnu. Pirms zīmes, kas vēsta par nokļūšanu Engures novadā, pagriežos pa labi un kādu brīdi soļoju pa robežu starp Engures un Tukuma novadiem. Kad savā priekšā ieraugu zīmi, kas dara zināmu, ka te ir privātīpašums, kurā iebraukt aizliegts, jau aizdomājos, vai tiešām vajadzēs meklēt vēl trešo ceļu, bet, kamēr gājēji ir gaidīti (vai vismaz netiek dzīti prom), es turpinu ceļu.

Kad pakalnā jau manāmas “Koknešu” mājas, kuru sētas pusē pabiju kādu laiku atpakaļ, un māju suņi sāk mani sveikt, ceļš pagriežas pa kreisi uz teritoriju, kas, šķiet, reiz tikusi izmantota tādas vai citādas armijas vajadzībām. Vārti ir atvērti, aizliegumu doties tiem cauri nav, tā kā eju vien iekšā.

Paeju garām kādām ēkām, pēc brīža manu arī daļēji zem zemes paslēptas betona nojumes, kuras, iespējams, reiz kalpojušas par transporta novietnēm. Tad parādās arī pirmās viensētas.

Nojumītes

Pieveicis ceļa līkumu vietā, kur atzarojas ceļš uz “Jaunpoļu” mājām, savā priekšā ieraugu ar dažādām konstrukcijām bagāto Poļu kalnu. Viens no torņiem, šķiet, ir paredzēts uguns novērošanas vajadzībām, otrs ir kāds sakaru tornis, bet kalnā ir vēl kāda konstrukcija, kas pirmajā brīdī liek uzdot jautājumu: “Tramplīns?!?”. Dodos tuvāk šai celtnei, mēģinot uzminēt, kādam mērķim tā izmantota. Poļu kalnā reiz bijusi slēpošanas trase un šī konstrukcija, iespējams, ļāvusi palielināt kalna augstumu, kalpojot par starta estakādi. Ja vien apkārtne nebūtu miglā tīta, no estakādes noteikti pavērtos krāšņs skats uz Tukuma un Engures novadiem.

Poļu kalna estakāde, tramplīns vai kas cits

Esmu aizrāvies ar noslēpumaino konstrukciju un pat nepamanu, ka esmu jau novirzījies no sava maršruta. Kad attopos, secinu, ka man ir divas iespējas. Pirmā no tām paredz doties atpakaļ līdz ceļu krustojumam, kurā aizgāju nepareizi. Otrā piedāvā potenciāli asas izjūtas kļūdas gadījumā, bet citādi ir taisnākais ceļš – šķērsojot divas elektriskā gana joslas.

Izvēlos taisnāko ceļu, jo redzu, ka tuvākā elektriskā gana stieple ir visai zemu, tātad viegli šķērsojama. Otrpus pļavai izaicinājums gan ir jau augstāks. Te izvēlos ne tik cēlu metodi un ar visu somu uz muguras izlienu stieplei pa apakšu. Nu esmu atpakaļ trasē.

Starp “Poļu” un “Vecpoļu” mājām ceļš paliek ļoti dubļains. Lēnām lieku soļus, lai izvairītos no dubļu procedūrām. Pamazām un neatlaidīgi virzos uz priekšu, drīz slidenais posms ir jau aiz muguras.

Ceļš pamazām ved mani lejup, dodot iespēju izbaudīt skatus uz pauguraino apkārtni. Apstājos, lai palūkotos uz zaļām sūnām klātiem akmeņiem, kailiem bērzu zariem, tumši zaļos skuju mēteļos tērptām eglēm, kas sasēdušas tuvējos pakalnos, miglas plīvuru, kas liek koku galotnēm saplūst ar pelēkajām debesīm, un pie sevis nodomāju, ka krāšņus skatus dāvā arī apmākušās dienas.

Netālu no Milzukalna

Manu klusuma brīdi iztraucē bariņš jauniešu, kas divu suņu pavadībā pamazām kāpj augšup pa ceļu no Milzukalna puses. Nolemju arī es turpināt savu pārgājienu un soļoju lejup. Suņiem esmu interesants, bet par draudu tie mani neuzskata. Lielā delegācija dodas augšup, bet es kāpju lejā pie ūdenskrātuves, kuras krastā atrodas Milzukalns.

Kalna nogāzē augšup stiepjas pacēlāja troses, kas vēl gaida ziemas iestāšanos, kad varēs joņot augšup kalnā un tad atkal lejup. Būdiņai kalna pakājē piestiprināts neliels tablo, kas vēsta, ka gaisa temperatūra šeit ir pakāpusies trīs grādus virs nulles un pareizs laiks ir 11:43. Tuvojas pusdienas laiks.

Runā Milzukalns. Pareizs laiks 11:43

Milzukalna nogāze ir samērā slapja. Ievelku elpu un sāku stampāt augšup. Vietām kāja nedaudz paslīd, bet noturu līdzsvaru. Tur, kur manu ceļu šķērso viena no slēpošanas trasēm, pamanu kāda mošķa attēlu. Kāpiens augšup ir vien pusē, un mošķis nav man pa ceļam, tomēr nolemju aplūkot to tuvāk.

Šis mošķis, šķiet, daudz slēpojis bez zobu aizsarga, jo zobi tam gan ir asi, bet nu ļoti reti. Mošķa šallīte rotāta ar Jumja zīmi, uz tērpa uzraksts “velcom”, kas ir vai nu versija par anglisko “welcome”, vai slēpta Baltkrievijas telekomunikāciju uzņēmuma “Velcom” reklāma. Pēdējais kopš 2019.gada gan izmanto nosaukumu “A1”.

Velcom mošķis

Kad pirmais mošķis apskatīts, pamanu, ka netālu ir vēl divi tā radinieki. Ja jau esmu tik tālu nokāpis, protams, dodos aplūkot arī tos. Mošķītis, kas priecājas par sniegu, iespējams, ir sieviešu dzimtes, par ko varētu liecināt tā krāšņās skropstas. Trešais mošķis ir gluži omulīgs un, šķiet, aicina uz pikošanos.

Omulīgais mošķis

Kad Milzukalna mošķi apciemoti, kāpju atpakaļ kalnā un turpinu ceļu uz tā virsotni. Milzukalns un tā apkārtne jau pirms gandrīz gadsimta izpelnījušies ievērību. 1924.gadā kalns ieguvis dabas pieminekļa statusu, 20.gadsimta 70.gados te tapis dabas liegums, kas 2004.gadā pārveidots par dabas parku.

Milzukalna virsotnē ieraugu kārtējo pacēlāja konstrukciju. Šobrīd stāvu 113 metru virs jūras līmeņa. Kalna relatīvais augstums ir 57 metri. Lejā redzamas atpūtas kompleksa “Milzkalns” ēkas, sniega lielgabali un cita tehnika.

Skats no Milzukalna virsotnes

Milzukalns varētu būt sens pilskalns. Tāds minējums pirmo reizi izskanējis jau 19.gadsimtā. Apstiprinājumu tam, ka kalns senatnē bijis apdzīvots, varēja gūt Pirmā pasaules kara gados, kad kalna virsotnē izveidotie ierakumi atsedza dziļu kultūrslāni, māla trauku un dzīvnieku kaulu fragmentus. Kalns ticis aktīvi apsaimniekots, tāpēc daudzas pagātnes notikumu liecības varētu jau būt zudušas.

Mirkli uzkavējies Milzukalna virsotnē, sāku meklēt ceļu lejup. Plānoju doties uz dienvidu pusi, kur Tukuma pievārtes mežos ceru atrast kādu ievērojamu dabas objektu – Lielo Miķeļakmeni. Aptuvenu tā atrašanās vietu esmu atzīmējis savā kartē un nu meklēju maršrutu uz to. MAPS.ME taisnāko ceļu iezīmē gar “Jaunūdru” mājām, un es sāku savu kāpienu lejup.

Solis ir raits, un es droši dodos uz priekšu, bet tad atduros pret kārtējo norādi par privātīpašumu. Šoreiz arī gājējiem pārvietošanās te liegta. “Jaunūdru” māju saimnieki jau labu gabalu no mājām izvietojuši zīmes, kas aicina netuvoties. Milzukalns izrādās liels izaicinājums, jo gan nokļūšana līdz kalnam, gan tikšana prom no tā ir šķēršļiem bagātas.

Ceļš gar “Jaunūdriem” nav pieejams

Griežos atpakaļ un sāku meklēt ceļa turpinājumu. Netālu no vietas, kur nokļuvu strupceļā, manīju atzarojamies vēl kādu ceļu, tāpēc nu dodos to meklēt. Atrodu ko ceļam līdzīgu un eju tālāk pa to, izmēģinu arī laimi, soļojot pa taisno cauri mežam, kas te ir samērā brīvs no sīkiem kokiem un krūmiem, tāpēc lieliski piemērots soļošanai. Pamazām parādās lielākas un mazākas graviņas, un es nolemju griezties atpakaļ uz ceļu. Vēlāk, kartē pētot savu ceļu, secinu, ka mežā biju nonācis jau visai tuvu vēlamajam maršrutam.

Kad zem kājām atkal kas ceļam līdzīgs, droši sekoju taku līkločiem, meklējot lielo akmeni. Šoreiz radošus risinājumus nemeklēju, soļoju tur, kur karte rāda. Takas, pa kurām eju, šķiet, tiek izmantotas dažādām aktivitātēm. Vietām ar koši oranžu krāsu atzīmētas koku saknes un akmeņi, kas varētu izsist no trases kādu neuzmanīgu skrējēju vai riteņbraucēju. Viens no marķējumiem ir ar viegli radošu pieskārienu, jo no akmens uz mani raugās briļļaina seja.

Briļļainais brīdinājums

Ejot pa taku, netālu sadzirdu bērnu balsis un pēc mirkļa sastopu vairākas sievietes, bērnu bariņu un vienu suni. Viena no sievietēm vēršas pie manis ar jautājumu, vai nezinu, kur te atrodams stāvs, melns kalns, kas atgādina sienu. Ātri pārcilājot līdzšinējā maršrutā redzēto, aprakstam līdzīgs kalns nenāk prātā. Kamēr pārējā delegācija izklīst pa apkārtni, viena no sievietēm uzkavējas taku krustojumā, ratos čuč jaunākais pasākuma dalībnieks. “Kāds ir kalna nosaukums?” vaicāju sievietei. Par nosaukumu informācijas nav. Kāda “Stirnu buka” skrējēja esot to pieminējusi, un nu visa delegācija devusies kalnu meklēt. “Te toties ir liels akmens,” sieviete norāda uz taku, kas tai tieši aiz muguras. “Lieliski, paldies! To, savukārt, es meklēju,” es ieminos.

Takas sākums marķēts ar dzeltenu, baltu un dzeltenu svītru uz koka. Tepat jau guļ Lielais Miķeļakmens, kas dažās kartēs apzīmēts ar nosaukumu “Tukuma Megalīts”. Akmens iegrimis zemē starp diviem bērziņiem. Tiek vēstīts, ka 2003.gada Miķeļdienā uz akmens virsmas nostājušies 167 cilvēki. Apskatījis akmeni, atgriežos uz taciņas.

Lielais Miķeļakmens

Spriežot pēc balsīm, sieviešu un bērnu kompānija ir devusies uz to pusi, kurp nu dodos arī es. Drīz visus sastopu uz takas. Sievietes palaiž mani garām, apsola, ka to suns mani neapēdīs, tomēr sava maršruta turpinājumam izvēlas citu virzienu. Es tikmēr turpinu savu ceļu uz priekšu. Šķērsoju nelielu upīti, kas, šķiet, ir Tīles strauts, kurš uz Tukuma pilsētas robežas ietek Slocenē. Strauta šķērsošanai te ielikti vairāki dzelzsbetona grodi, kā arī nedaudz pajukusi dēļu laipiņa.

Strautiņš

Aiz kokiem dzirdams motoru troksnis. Melnezera ielas malā atrodas gan autokrosa, gan motokrosa trases. Šķiet, ka tieši motokrosa trasē kāds devies izbraucienā. Kad izeju uz Melnezara ielas, secinu, ka te jau var sastapt vairāk cilvēku. Šķiet, ka, neskatoties uz pelēcīgo dienu, Melnezers vilina Tukuma iedzīvotājus svētdienas pastaigā. Es dodos tiem pretī, jo mans nākamais mērķis atrodas Tukumā.

Kad esmu nonācis Melnezera un Meža ielu stūrī, pamanu te esošo “Circle K” un nolemju, ka ir laiks siltai ēdienreizei. Izvēlos vistas ciabattu un Cappy dzērienu ar apelsīnu un greipfrūtu garšu. Kamēr silst mana čabata, pamanu, ka viens no “Circle K” apmeklētājiem ļoti līdzinās futbolistam Kristapam Blankam, kas ir dzimis Tukumā, spēlētāja gaitas jau noslēdzis un nu darbojas Riga FC treneru korpusā.

Čabata tiek notiesāta pie galdiņiem, kas izvietoti “Circle K” ārpusē. Tepat iztukšoju arī dzēriena pudeli. Esmu secinājis, ka laika man vēl gana daudz, lai aplūkotu arī Durbes pili, tāpēc pārgājienu turpinu pa Meža, Rīgas un Durbes ielām. Rīgas, Dzelzceļa un Meža ielu apļveida krustojumu rotā vairāki puķu podi. Daļa no podiem guļ uz sāna, un es varu tikai minēt, vai tas ir māksliniecisks noformējums, vai kāda nedarbi.

Rīgas, Dzelzceļa un Meža ielu apļveida krustojums

Durbes ielā šķērsoju Sloceni. Netālu manāmi divi pāri upei krituši koki. Uz viena no tiem iekārtojies melns kaķis, kas, iespējams, cer uz kādu ūdensputnu pusdienās. Kārtējo reizi šodien mans maršruts krustojas ar Rīgas – Ventspils dzelzceļa līniju, tad turpinu soļot pa Durbes ielu. Līdzās pakalnam, kura virsotnē slejas Durbes pils, ir autobusu pietura vai, iespējams, galapunkts, kurā tieši piestāj neliels mikroautobuss. Dodos tam garām, šķērsoju ielu un sāku kāpienu pakalnā.

Klasicisma stilā celtā Durbes pils tapusi 1671. gadā, vairākkārt pārbūvēta un savu esošo izskatu ieguvusi 19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā. Šobrīd pilī apskatāmas dažādas izstādes. Kamēr pamazām tuvojos pilij, novēroju, ka atsevišķās logu ailēs logi ir tikai uzkrāsoti uz mūra. Interesanti, kad un kas noteica šādu izvēli? To, iespējams, var uzzināt, apmeklējot pašu pili.

Durbes pils

Kad nokļūstu pie pils, redzu, ka celiņš gar ēkas ziemeļaustrumu spārnu šobrīd tiek uzlabots, tāpēc būs jāmet līkumu apkārt visai ēkai. Lieliska iespēja tuvāk apskatīt šo vēsturisko celtni.

Durbes pils ieeju rotā kolonnas un lauvu skulptūras. Ar dzelteni krāsotajām lauvām ir noticis kas neparasts, jo cēlo kaķu vaibstu vietā ir kas drīzāk mopšiem līdzīgs ar lielām, izvalbītām acīm un ļoti zobainām mutēm. Neizdodas rast plašāku informāciju par skulptūru autoru un to, kāpēc tām tik īpatnējs izskats, bet tās noteikti ir atmiņā paliekošas.

Durbes lauva

Dodos apkārt pils ēkai un sastopu divas meitenes ar karti rokās. Varu tikai minēt, vai abas vienkārši aplūko apkārtni, vai arī piedalās kādā orientēšanās spēlē. Pagājis garām pilij un tās pagalmam, dodos lejup gravā uz vietu, kur savu arku liec 19.gadsimtā celts akmens tilts.

Durbes pils akmens tilts

Apskatījis tiltu no vienas un otras puses, kāpju pa gravu augšup un soļoju uz Durbes pils rotondas pusi. Pils parkā daudz lapegļu dzeltenbrūnos tērpos. Kad tuvojos rotondai, divi apmeklētāji tieši pamet šo celtni. Citus interesentus apkārtnē nemanu. Kolonnām rotātā rotonda arī tapusi 19.gadsimtā. Rotondas vidū redzams neliels kolonnas fragments, uz kura nolikts akmens.

Durbes pils rotonda

Aiz pils parka kokiem jau vīd Durbes estrāde, un es dodos turp. Pie estrādes var manīt dažus pastaigu cienītājus. Baltos un zaļos toņos krāsotā estrāde tapusi 1963.gadā pēc tam, kad 1957.gadā vētra nopostīja tās priekšteci.

Ejot garām solu rindām, pamanu kādu nelielu, dzeltenu plāksnīti. Uzraksts uz tās vēsta, ka Durbes estrādē savus pirmos panākumus uz skatuves guvusi dziedātāja Samanta Tīna, uzvarot “Dziesma manai paaudzei” Tukuma posmā.

Tukumnieki lepojas

No Durbes estrādes cauri parkam izeju uz Slocenes ielu, kuras krustojumā ar Jelgavas ielu slejas AS “Tukuma piens” ražotne. Lai arī ir svētdiena, ir manāms, ka ražotnē darbs rit pilnā sparā. Vairāki ar cisternām aprīkoti vilcēji iebraukuši ražotnes pagalmā, lai nodotu savākto pienu.

Ap 14:30 finišēju dzelzceļa stacijā “Tukums I”. Sarkanā stacijas ēka tapusi 1877.gadā. Par Tukuma pirmo staciju tā kļuva 20 gadus vēlāk, kad uzcelta stacija “Tukums 2”, kurā šorīt sāku savu pārgājienu. Pārgājiena rezultātā no vienas Tukuma dzelzceļa stacijas esmu nokļuvis otrā, kas pa taisnāko ceļu būtu aptuveni četru kilometru soļojums. Šodien pieveikti 35 kilometri, apciemotas četras muižas – Jaunmokas, Vecmokas, Rauda, Durbe, kā arī divi pilskalni – Vecmokas un Milzukalns

Dzelzceļa stacijā “Tukums I”

Līdz manam vilcienam uz Rīgu vēl pusstunda, tāpēc iekārtojos uz viena no retajiem stacijas soliņiem, lai apēstu pārīti ābolu, ko visu šo laiku nesu līdzi mugursomā. Kā telefonsarunā ar kādu cilvēku atzīmē puisis, kas netālu no manis stāv uz perona, vairāki stacijas soliņi ir noskrūvēti, palikuši tikai atkritumu konteineri, kas reiz bijuši līdzās tiem.

Sagaidījis vilcienu, kāpju iekšā, apsēžos krēslā pie loga un visu ceļu vēroju skatus, ko dāvā pamazām satumstošā apkārtne. Pasažieru ir samērā maz, jo padots ir visai garš vilciena sastāvs. Lielajās Jūrmalas stacijās – Majoros, Dubultos – iekāpj vairāk cilvēku, bet vagonā joprojām var atrast brīvas sēdvietas. Izkāpis Torņakalna dzelzceļa stacijā, sajūtu, ka pēc ilgākas sēdēšanas kājas grūtāk iekustināmas. Lai arī noieti vien 35 kilometri, Tukuma apkārtnes pauguri ir darījuši savu.

Vairs tikai aptuveni trīs kilometrus garš atsildīšanās gājiens uz mājām. Soļojot gar Vienības gatvi, pamanu prāvus dūmu mākoņus ceļamies no vairākiem piemājas dārziem un sajūtu to pašu deguma smārdu, kas sveica mani no rīta. Rudens lapu dedzināšanas sezona rit pilnā sparā.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s