15.12.2018. Augšup un lejup gar Līgatnes upi

Kad pirms 8:00 izkāpju no vilciena Līgatnes dzelzceļa stacijā, ir vēl tumšs. Vilciens dodas tālāk Valmieras virzienā, bet es, aplicis atstarotājus ap roku un kāju, nozūdu tumšajā ceļā, kas no stacijas ved uz šosejas pusi. Rīts nav īpaši auksts. Šķiet, ir 0 vai tikai daži grādi zem tās. Soļoju raiti un divas minūtes pāri astoņiem jau esmu pie Augšlīgatnes “Elvi”. Tā kā rīts joprojām nesteidzas, nolemju kādu brīdi uzkavēties “Elvi”. Gluži kā par mani domājot, netālu no administrācijas telpas ir gan krēsli, kur apsēsties, gan elektrības kontaktligzdas. Izmantoju iespēju “pabarot” savu telefonu. Pirms tam arī esmu pabrīdinājis veikala kasieri, ka pacienāšos ar viņu elektrību.

Šoreiz mērķis izaicinošāks, kā ierasts, jo došos no šosejas gar Līgatnes upi līdz tās ietekai Gaujā. Jāsaka, ka labiekārtotu taku tur lielākoties nav, tā kā būs jāpaļaujas uz dzīvnieku un cilvēku atstātajiem pēdu nospiedumiem, jālaužas cauri brikšņiem, jākāpj pāri kritušiem kokiem, jārāpjas te augšup te lejup. Apmaldīties gan nav iespējams, jo galvenais orientieris ir pati upe. Kamēr telefons brokasto, lūkoju vēl interneta dzīlēs atrast ko noderīgu šīs dienas pārgājienam. Līgatnē ierados jau “bruņojies” ar padomiem, ko devušas Līgatnes TIC (visitligatne.lv) darbinieces, kā arī pārgājienu entuziasts Kristaps (Kristaps Kiziks). Pamata maršruts sakrīt ar Kristapa ieteikumiem – vispirms pa kreiso krastu, tad pie vecās slēpošanas trases šķērsot upi un tālāk līdz Gaujai doties pa labo krastu. Savukārt, atpakaļceļā plānoju paiet kādu gabaliņu pa pretējo upes krastu, kur līdz papīrfabrikas ēkām ved taka.

Rīts beidzot ir uzausis tik daudz, ka nolemju vairs nesēdēt veikala siltajās telpās, bet doties uz sava pārgājiena startu – tiltu, pār kuru šoseja A2 šķērso Līgatnes upi. Līdz upei gan ir kāds gabaliņš ejams, bet uz to ved diezgan plats gājēju un, visticamāk, arī velo celiņš. Šķērsoju gan tiltu pār dzelzceļu, gan ceļu, pa kuru jānogriežas, lai ar auto nokļūtu Līgatnē, un drīz jau varu meklēt labākās iespējas nokļūšanai pie upes.

Tā kā nekādas prātīgas takas nemanu, nolemju doties pa taisno – kā deguns rāda – un iebrienu viegli piesnigušajā zālē ceļa malā,. Neliels bridiens pa zāli, pāri dažiem kokiem, un esmu jau pie Līgatnes upes. Tā kā ziema pagaidām gana silta, upe nav aizsalusi un čalo man tepat pie kājām. Dokumentēju starta punktu foto, dažas minūtes pēc 9:00 iedarbinu Endomondo un sāku savu piedzīvojumu.

A2 šosejas tilts pār Līgatnes upi

Pats ceļa sākums vēl salīdzinoši civilizēts, jo tepat atrodas Vienkoču parks, tāpēc te var atrast gan soliņus, kur apsēsties, gan pa kādam tiltiņam, kur tas nepieciešams. Uzduros arī vienam no parka eksponātiem – “Sibīrijas “hauzītei””, kas sastāv no trim kokiem un bedres. Viens koks, kur “pufaiku” uzkārt, otrs, kur pieturēties, bet trešais, ar ko vilkus atgaiņāt. Pašā ceļa sākumā gan nejūtu nepieciešamību praktiski iemēģināt šo “hauzīti” un nojaušu arī, ka tā vairāk tomēr ir eksponāts, nevis praktiski lietojama.

Aiz Vienkoču parka teritorijas ceļš pamazām kļūst mežonīgāks – vairāk brikšņu, kritušu koku. Bebrs Džastins (Justin the Beaver) arī ik pa brīdim kādus nedarbus sastrādājis. Sekoju upei, kā arī vietumis redzamajām meža zvēru iemītajām takām. Reizumis jāpakāpjas augšup, lai apietu kādu šķērsli, citkārt var iet gar pašu upes krastu. Dažkārt tik ļoti aizraujos ar cīņu ar zariem, kas tā vien mēģina uzšaut man pa seju, aci un citām ķermeņa daļām, ka pat nepamanu, ka Līgatne tepat met draisku līkumu, ko droši varēju apiet “pa taisno”. Labi, ka ir bijis neliels sals. Mitrākās takas vietas ir viegli piesalušas.

Pamanu vienu no vietām, kur sausām kājām iespējams pāriet uz otru upes krastu. Upes gultnē viens aiz otra iegremdēti vairāki gareni betona bloki, veidojot “gājēju pāreju”. Nolemju gan pieturēties pie sākotnējā plāna un turpinu ceļu pa kreiso krastu. Līgatnes upe tik pilna ar kokiem un citādiem šķēršļiem, ka diezin vai ir draudzīga laivotājiem. Iespējams, pavasaros, kad ūdens vairāk, dzīve izskatās priecīgāka, bet arī tad, man ir aizdomas, laivas priekšgalam jābūt aprīkotam ar ripzāģi.

Ceļš ir ļoti prasīgs. Modrību nedrīkst zaudēt ne mirkli, visu laiku jāskatās, kur likt nākamo soli. Dažam kritušam kokam kāpju pāri, citam var izlīst pa apakšu. Daži stumbri ir tik satrunējuši, ka sabrūk zem mana svara. Es vismaz gribu ticēt, ka mans svars nav vainojams.

Pēc kārtējā foto uzņemšanas, pazaudēju modrību, mēģinot vienlaikus uzvilkt cimdus un pārkāpt pāri kārtējam kritušajam milzenim. Balsta kāja izslīd, un es strauji apsēžos uz stumbra. Tas vēl nebūtu nekas, bet turpat bija arī zars, kas nu iedūries manā augšstilbā. Ir gan divas labas ziņas. Pirmā – Marmot bikses ir gana izturīgas, tāpēc zars nav ticis tām cauri. Otrā – ja zars trāpītu 8-10 centimetrus pa kreisi, sekas būtu krietni nepatīkamākas. Savainojums gan netraucē turpināt ceļu, tā patiesos apmērus varēšu konstatēt mājās.

Drīz sasniedzu Ķempju dzirnavas, kas ir vieta, no kuras savus pārgājienus gar Līgatni parasti sāk Kristaps. Dzirnavu ēkas gan ir visnotaļ skumjā stāvoklī. Turpinu ceļu un secinu, ka šī būs viena no tām vietām, kur krietni jāpakāpjas augšup. Izmantojot visu, pret ko var atbalstīties, raušos augšup pa krastu. Koks, kas vispirms palīdzēja pievilkties, pēc tam noder arī atspērienam. Kad esmu ticis līdz vietai, kur kustību var turpināt horizontālā virzienā, pēc mirkļa taka atkal aizved lejup.

Ķempju dzirnavas

Uz kokiem var manīt ļoti daudz dažāda izmēra un krāsu piepju, bet te pēkšņi manā priekšā parādās arī gailene. Tas gan ir vienīgais tāds novērojums visa pārgājiena laikā. Mērcīte nesanāks ☹

Nākamais objekts, kuru gribu redzēt un kam par godu esmu Līgatnes kreisajā krastā, ir Zanderu dolomīta alas. Alas gan meklējamas augstāk upes krastā, tāpēc pamazām virzos arvien augstāk. Orientēties palīdz arī MAPS.ME aplikācija, kurā alas atzīmētas. Šur un tur jau var manīt nelielus dolomīta gabalus. Daži no tiem gan neizrāda ne mazāko vēlēšanos mani balstīt un veikli zūd no manu kāju apakšas.

Sasniedzu vietu, kurā, šķiet, reiz ir bijusi ala, bet nu jau kādu laiku tā iegruvusi, Tālāk sekoju takai, kura ved gar vēl vienu iegruvušu alu, bet tad manam skatienam parādās arī viena no alām. Alas ieeja ir diezgan zema. Iekšā nedodos, jo esmu lasījis, ka tās nav īsti paredzētas tūristiem un kalpo par vietu, kur sikspārņiem pārziemot. Tā arī izrādās vienīgā no Zanderu alām, ko man izdodas uziet. Neatrodu arī pussabrukušās koka trepes, kas minētas dažādos aprakstos. Nezinu, vai paskrēju tām garām, vai arī tās bija kaut kur vēl priekšā, bet nolemju doties atpakaļ pie upes. Atrodu vietu, kur, šķiet, slapjākā laikā no Zanderu laukiem ūdens plūst lejup uz Līgatni, paķeru kādu zaru, kādus te var atrast pa pilnam, un nozūdu Zanderu gravā.

Zanderu alas

Turpinu ceļu gar upi, nepieciešamības gadījumā atkal kāpelējot augšup un lejup. Nezinu, kam ir kalpojuši mūrētie veidojumi abos upes krastos, bet tiem pa vidu ir metāla sliede, kuru arī noteikti var izmantot upes šķērsošanai. Veco slēpošanas trasi tuvumā gan nemana, un ar ledu vietām pārklātā sliede nav īpaši pievilcīga, tāpēc turpinu vien tālāk pa kreiso krastu.

Vecajai slēpošanas trasei garām nepaskriet, jo tai vietā upes posms nosegts ar dēļu klājumu. Visticamāk tā iegūta vieta, kur slēpotājiem sabremzēties, iztiekot bez slapināšanās upē, jo vecā trase slejas augšup tepat upes kreisajā krastā.

Sekojot Kristapa ieteikumam pārceļos uz labo Līgatnes krastu. Te gan arī jāpakāpelē augšup un lejup, līdz nonāku netālu no Ānfabrikas klintīm. Soļoju iespējami tuvu upei, lai varētu labi apskatīt gan klintis, gan tajās izcirstos pagrabus, kas gan sen jau pamesti. Pie slūžām pagriežos Spriņģu ielas virzienā un uzņemu kursu uz Lustūža klinti.

Lustūža klints arī pagrabiem izraibināta, un šeit lielākā daļa no tiem joprojām pilda kādu saimniecisku funkciju. Pie Līgatnes Vīna pagrabiņa rosās kāda sieviete. Šķiet, viņa tikko atvērusi pagrabiņu. Vispirms pavaicāju pēc ieteikumiem turpmākajam maršrutam, bet tad iedomājos, ka vīna pagrabiņā varētu būt arī kāds karsts dzēriens. Izrādās, ka pieejams gan karstvīns, gan karstais dzēriens. Izvēlos pēdējo, jo nezinu, kur un kā vēl būs jābalansē, tāpēc nevēlos lietot neko, kas varētu ietekmēt manu līdzsvara izjūtu. Pagrabiņa saimniece pastāsta, ka pati arī mēdz iet pārgājienos. Īpaši viņai patīk Amatas taka. Gar Līgatnes upi iet gan nav mēģinājusi, jo tā par mežonīgu. Vienojamies, ka pārgājienu noslēgšu ar vēl vienu karsto dzērienu. Saimniece saka, ka vēlāk gaidāma lielāka grupa uz vīna degustāciju, bet gan es tikšot arī pie sava dzēriena.

Atvados no pagrabiņa saimnieces un kāpju augšup Lustūža klintī. No klints var manīt, ka netālu notiek kādi meža darbi un tiek dedzināts ugunskurs. Drīz man jāizvēlas – doties pa taku, pa kuru gāju sava iepriekšējā Līgatnes apmeklējuma laikā un kas mani izvedīs pie papīrfabrikas strādnieku ēkām, vai arī sekot taciņai, kas ved lejup. Tā kā šis pārgājiens ir iespējami tuvu upei, dodos lejup. Vietumis gan kritums ir visai straujš. Kādu koku samīļoju īpaši cieši un sirsnīgi, jo, ja tā nebūtu, es jau šļūktu lejup pa nogāzi.

Pēc neilga laika esmu pie Līgatnes papīrfabrikas un gājēju tilta pār upi. Nolemju pieturēties pie labā krasta un nozūdu spraugā starp tiltu un papīrfabrikas sētu. Līgatnes TIC darbinieces solīja fabrikas sargu pabrīdināt, ka viens puisis gar upi šķērsos fabrikas teritoriju, kurā ieeja nav atļauta.

Ja fabrikas apsargs manīja manu ierašanos, viņam droši vien bija gana aizraujošs pasākums, ko vērot, jo lielākoties rāpjos, kārpos, velkos, lienu gar pašu upi un no cēlas soļošanas tur nav ne miņas. Nonāku vietā, kur nedaudz tālāk manāms nedaudz nogruvis iezis un taka strauji aizved augšup. Kad esmu ticis augšā, jūtu, cik strauji dauzās sirds. Kāpiens bija diezgan stāvs. Palūkojos uz upi un fabriku no augšas un soļoju tālāk pa taku.

Šai posmā taka biežāk ir pamanāma, uz tās redz ne tikai dzīvnieku, bet arī cilvēku pēdu nospiedumus. Ik pa brīdim gan tā ir visai dubļaina, un tādos gadījumos atkal kaut nedaudz palīdz nelielais sals. Šeit parādās arī marķējumi – rozā svītras uz kokiem un rozā apļi uz kritušiem kokiem. Kamēr tie ved man vajadzīgajā virzienā, nolemju marķējumiem sekot.

Aiz papīrfabrikas Līgatnes krasti kļūst arvien krāšņāki un klinšaināki. Un līgatnieši ir čakli pacentušies lielā daļā šo klinšu izcirst pagrabus. Ir gan novārtā atstāti pagrabi, gan tādi, piekļuvi kuriem liedz slēgtas durvis. Varētu minēt, ka pēdējie joprojām tiek izmantoti.

Tieši klintis ir tās, kas pamudina pamest marķēto taku aiz muguras, jo kādā Līgatnes posmā pamanu vairākas skaistas klintis un, protams, dodos turp. Labu laiku soļoju gar pašu upi, un tā nebeidz vien iepriecināt ar skaistiem iežu atsegumiem. Pie viena no tādiem gan ceļš beidzas, un nākas atkal strauji doties augšup.

Krietni izkāpelējies, aiz kokiem jau manu Gauju. Te arī ierīkots tiltiņš, kas savieno abus Līgatnes krastus, tomēr arī šai gadījumā palieku uzticīgs sākotnēji izvēlētajam maršrutam. Taka ir visai apledojusi un ved nedaudz prom no upes, tomēr upes ieteka Gaujā jau ir tepat, tāpēc nesatraucos un izmantoju jau iemīto ceļu.

Līgatnes ieteka Gaujā

Pēc četru stundu gājiena ir iespēja noņemt somu no pleciem, sameklēt tajā termosu ar karstu tēju un izbaudīt sasniegto. Jūtu gan, ka esmu manāmi slapjš, tāpēc tējas un lazdu riekstu pauzi taisu iespējami īsu. Nejauši ir izdevies no rīta termosā iejaukt ideālu tēju. Gan tējas stiprums, gan saldums ir tieši tādi, kā vajag.

Atpakaļ uz Līgatni dodos gar upes kreiso krastu. Vispirms izeju uz ceļa, bet drīz jau atkal atrodos uz takas un virzos papīrfabrikas virzienā. Netālu no skursteņa, kas vientuļš slejas koku un krūmu ieskauts, pamanu no diviem prāviem kokiem sameistarotu krustu. Nez, kam par godu tas te uzstādīts?

Taka neatlaidīgi ved uz papīrfabriku, tāpēc sāku lūkoties pēc ceļa, kas izvestu mani ārā no tās teritorijas. Sargs gan ir brīdināts, tomēr, ja iespējams, vēlos tam aiztaupīt manu apciemojumu. Nekas piemērots gan nekrīt acīs, un drīz jau esmu starp pirmajām veco fabrikas ēku drupām. Tad ieraugu stigu, pa kuru, šķiet, vilkts elektrības kabelis, un sekoju tai. Virziens ir pareizs, tomēr pēc kāpiena augšup atduros pie žoga. Virzos gar žogiem uz priekšu, meklējot vietu, kur kāda taka vai ceļš izvedīs mani uz tepat netālu esošās Gaujas ielas. Orientieris, kas palīdz, gan nav tas, ko vēlētos ieraudzīt. Caur kokiem pamanu vietu, kur lielā daudzumā izbērti atkritumi. Nospriežu, ka diezin vai kāds tā piegružotu savu pagalmu, un, patiesi, nu jau esmu pavisam tuvu Gaujas ielai. Vēl tikai neliels līkums ap kārtējo privātīpašumu, un jau enerģiski soļoju pa trotuāru. Pasākuma mežonīgākā daļa noslēgusies.

Kā solīts, dodos uz vīna pagrabiņu. Tā durvis ir ciet, iekšā manāma liela jautrība, tomēr paveru durvis, lai saprastu situāciju. Kāds jau mazliet iesilis puisis uzsauc, ka te viss aizņemts. Saimniece pamana mani, saku, ka tepat pagaidīšu. Kamēr delegācija degustē vīnu, lieku punktu savam pārgājienam Endomondo, noņemu no pleciem viegli kūpošo mugursomu, ķeros atkal pie lazdu riekstiem un piezvanu Līgatnes TIC, lai saprastu, kādas ir iespējas ar autobusu nokļūt Augšlīgatnē. Autobusu nav pārāk daudz, un es kāroju ne tikai karstu dzērienu, bet arī atgūt kaut ko no zaudētajām kalorijām.

Pēc kāda laika vīna degustētāju delegācija sāk rosīties. Delegācijas vadītāja aicina visus pamazām doties uz autobusu. Kamēr daļa manāmi jautrās publikas elpo svaigu gaisu, citi steidz iepirkt dažādu dzērienu pudeles, tāpēc apsēžos pagrabiņā un pacietīgi gaidu. Tieku pacienāts ar sieru – “no mūsu galdiņa jūsu galdiņam” 🙂

Izrādās, ka delegācija pārstāv būvniecības jomu. Pagrabiņa saimniece min, ka biežāk uz degustācijām brauc baņķieri un skolotāji (lūk, divas profesijas, kas aizraujas ar vīniem 🙂 ), un ir patīkami pārsteigta, ka arī celtniekiem darba devējs apmaksā šādu pasākumu. Tieku pie veseliem diviem karstajiem dzērieniem, pie tam otrais no tiem ir par puscenu, jo “Jūs jau tā te daudz dzerat” :). Pārmiju vēl dažus vārdus ar saimnieci un tad dodos uz “Vilhelmīnes dzirnavām” pusdienās.

“Vilhelmīnes dzirnavas” ir pārbaudīta vērtība un arī šoreiz neliek vilties. Ēdiena daudzuma, kvalitātes un cenas attiecības ir tieši manā gaumē. Meitene gan pavaicā, vai esmu pie viņiem jau bijis un zinu porciju izmērus. Pēc tāda soļojuma jāuztraucas gan porcijām par manas apetītes izmēru, nevis man par porciju izmēru 🙂 “Franču karbonāde” un trīs pankūkas ar ievārījumu nozūd pavisam ātri.

Esmu beidzis pusdienot tieši tai brīdī, kad īsti nav autobusu Augšlīgatnes virzienā. Meitene gan iesaka aiziet līdz pieturai pārbaudīt sarakstu. Viņa arī min, ka vietējie mēdz aizvest līdz Augšlīgatnei tos, kas gaida pieturā. Secinu, ka autobusu jāgaida ilgāk nekā stundu un garāmbraucēji neizrāda vēlmi mani kur vest, tāpēc lemju bruņoties ar atstarotājiem un doties vēl vienā pastaigā – aptuveni septiņus kilometrus līdz Augšlīgatnes autobusu pieturai. Pamazām tumst, tomēr vietās, kur nav mākslīgā apgaismojuma (un tāda ir lielākā daļa mana ceļa), vēl var gana daudz saskatīt. Autobraucēji respektē puisi, kas soļo gar šoseju. Daži pat pamaina joslu, lai nebrauktu man tieši garām, kāds arī pārslēdz tālās gaismas uz tuvajām. Šis soļojums jau ir pavisam raits. Pirms 17:00 esmu autobusa pieturā. Vēl gan kādas 20 minūtes jāgaida, tāpēc uz mirkli iegriežos jau zināmajā “Elvi”, bet 17:20 kāpju autobusā, kas no Balviem dodas uz Rīgu, un noslēdzu savu piedzīvojumu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s