Pulksten 4:15 svētdienas rītā kluss ir Rīgas ielās, un klusums valda arī taksometra salonā, jo, kā jau par to savlaicīgi brīdinājusi “Bolt” aplikācija, mana taksometra vadītājs ir kurls, tāpēc radio klausīšanās vai sarunas ar pasažieri tam nav prātā. Jautājumus, kas taksometra vadītājam rodas, piemēram, par to, vai divu mazītiņu ieliņu krustojumā sekot navigācijas norādēm, atrisinām ar zīmju palīdzību.
Esmu izvēlējies pirmo vilcienu, kas 5:08 dodas ceļā no Rīgas uz Aizkraukli, un sabiedriskais transports vēl nekursē, tik agri nav arī vilcienu no Jelgavas uz Rīgu, tāpēc taksometrs ir vienīgā iespēja nokļūšanai no mana Rīgas nostūra līdz Centrālajai stacijai. Vēl, protams, varētu soļot kājām, bet tad būtu jāceļas krietni agrāk par 3:30 no rīta, kad bija jāskan modinātājam. Lietoju vārdu “bija”, jo modinātājs, pat nepaguvis iepīkstēties, tika apklusināts 10 minūtes pirms signāla. Mans iekšējais pulkstenis nolēma, ka 3:20 būs īstais laiks man rausties ārā no gultas.
Īsi pirms 4:30 izkāpju no taksometra un, uz atvadām pamājis tā vadītājam, soļoju uz Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas pusi. Šķiet, ka stacijas ēkas durvis tiek atvērtas tieši 4:30 no rīta, jo neliels ļaužu pulciņš, kas jau sapulcējies līdzās stacijai, iekļūst iekštelpās īsu brīdi pirms tam, kad arī es esmu aizsoļojis līdz ieejai. Apsargs tikmēr atbrīvo arī pārējo durvju atvēršanas mehānismus.
Sasniedzis Centrālās dzelzceļa stacijas ceturto ceļu, no kura aties mans vilciens uz Aizkraukli, kādu mirkli varu vienatnē baudīt kluso, vēl tumšo un nedaudz vēso rītu. Kad perona malā apstājas vilciena sastāvs, man jau piebiedrojušies vēl daži pasažieri. Kāpjam iekšā un iekārtojamies sēdvietās. Mani ceļabiedri vagonā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Daži no tiem sāk miega otro cēlienu.
Kad 6:30 izkāpju no vilciena Aizkraukles dzelzceļa stacijā, debesis jau ir ieguvušas gaiši pelēku toni. Kaut kur aiz mākoņiem ir uzlēkusi saule. Šai dienai solīts apmācies un brīžiem lietains laiks, tāpēc uz saules staru pieskārieniem neceru. Aizsūtu ziņu Gunai, ka esmu ieradies. Guna – Aizkraukles pagasta vietējā iedzīvotāja – ir apsolījusi man parādīt to, kas palicis no Aizkraukles muižas, vairākus Daugavas ielejas dižkokus, kā arī lielo akmeni, kas nogūlies Karikstes upītes krastā. Mēs iešot pāri septiņām gravām, pa ceļu, kuru muižkungi reiz mērojuši uz baznīcu. Guna mani gaidīs kādreizējā Aizkraukles muižā, līdz kurai, ja ticu MAPS.ME aplikācijai, mērojami 6.4 kilometri. Gunai esmu minējis, ka muižā ieradīšos ap 8:00 – 8:30.
Gaidoši uz mani noskatās autobusa šoferis, kurš tver pasažierus līdzās dzelzceļa stacijai, bet es šai brīdī jau esmu uzsācis savu pārgājienu, un nākamā reize, kad izmantošu sabiedrisko transportu, būs mirklī, kad no šīs pašas stacijas došos atpakaļ uz Rīgu. Autobuss aizbrauc uz pilsētu par vienu pasažieri tukšāks.
Šķērsojis Rīgas – Daugavpils šoseju, soļoju uz pilsētas pusi, kad virs manas galvas aizlido zosu pāris. Mazliet vēlāk jau lielāks zosu pulciņš aiztrauc man pāri, un, kad palūkojos tālāk pa labi no ceļa, ieraugu tur vēl varenāku zosu baru. Kad tuvojos pilsētas robežai, pamanu mazu gliemezīti, kas lēnītēm šķērso trotuāru. Lieku soli tā, lai neaizskartu mazo censoni. Tam vēl labu gabalu jāpieveic, lai varētu nozust ceļmalas zālienā.
Vietā, kur ceļš sadalās Gaismas un Baznīcas ielās, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū uzstādīta zīme, kuras metu radījis Juris Letinskis. Pilsētas nosaukumu pasvītro robota šautra, kas simboliski attēlo Pļaviņu HES slūžas. Apgājis zīmei apkārt, izsoļoju uz Gaismas ielas.
Soļojot pa Gaismas ielu, paveros tālumā, kur pelēkās debesis balsta daudzdzīvokļu ēku augstceltnes, bet priekšplānā spilgti izceļas Aizkraukles pareizticīgo baznīcas ēka ar spožajiem, vien pagājušajā gadā uzstādītajiem kupoliem. Mūsdienu Aizkraukles pilsēta ir jauna, tā tapusi pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad te izmitināja Pļaviņu HES celtniecībā strādājošos, bet gan pašā pilsētā, gan Aizkraukles pagastā var atrast arī virkni daudz senāku notikumu liecinieku. Daļu no tiem šodien plānoju skatīt savām acīm. Pārgājiena posmu, kurā mani pavadīs Guna, iešu pirmo reizi, tāpēc no tā sagaidu īpaši daudz jaunu iespaidu.
Sasniedzis Gaismas un Jaunceltnes ielu apļveida krustojumu, nolemju izmest pavisam mazu līkumu, tāpēc cauri rīta agrumā vēl tukšajai veikala “Maxima” autostāvvietai aizsoļoju līdz Jaunceltnes ielai un pa to līdz krustojumam ar Bērzu ielu.
Te uzstādīts liels, no koka un metāla darināts divritenis ar laternu pie stūres rata. Velosipēda skulptūru radījuši Aizkraukles skolu audzēkņi sadarbībā ar vietējo pašvaldību un mākslinieku Antu Brimerbergu. Velosipēda skulptūra, kas pirms dažiem mēnešiem nosvinējusi savu pirmo desmitgadi, paceļas augstu virs manas galvas. Tā esot aptuveni četrus metrus augsta. Apkārt divritenim manāmi arī Aizkraukles Lieldienu rotājumi – krāsainas olas un mazi, koši zaķīši.
Apskatījis lielo divriteni, atgriežos Jaunceltnes un Gaismas ielu apļveida krustojumā, kura viducī esošos apstādījumus arī iekarojuši mazie zaķīši, un aizsoļoju tālāk pa Jaunceltnes ielu. Emu nokļuvis Aizkraukles rūpnieciskajā rajonā. Dzelzceļa atzara malā slejas lielās LPKS “LATRAPS” graudu pirmapstrādes kompleksa bundžas (silosi). Ejot garām SIA “AKZ” kokzāģētavai, gaisā jūtams priedes koka aromāts. Vīri atstarojošās vestēs darbā ierodas arī svētdienas rītā. CSDD tehniskās apskates stacijā valda klusums.
Šķērsojis Enerģētiķu ielu, nokļūstu Aizkraukles pagastā. Līdzās krustojumam uzstādīts informatīvs plakāts, kas vēsta, ka Aizkraukles pagasta kultūras namā skatāma izstāde “Padomju gadi”. Izstādes veidotāji lepojas, ka tā ir plašākā 20. gadsimta 50.–80. gadu kultūrvēsturiskajam mantojumam veltītā ekspozīcija Baltijā. Gluži kā pirms 25 gadiem dziedāja grupa “Labvēlīgais Tips”, es piedzimu LPSR, tāpēc labprāt apskatītu izstādi, bet esmu drošs, ka tik agri tā vēl nav atvērta apmeklētājiem.
Pa Kalna ielu aizsoļoju līdz kultūras namam, lai apskatītu to vismaz no ārpuses. Pirmo gan pamanu skatu, kas paveras otrpus ceļam, jo Kalna iela, šķiet, tiešām ir uzkalnā, tāpēc man paveras skats uz plašāku apkārtni, ko te augošie koki šai aprīļa rītā vēl nav paspējuši aizsegt ar lapu priekškaru.
Kad uzmanību atkal pievēršu Aizkraukles pagasta kultūras namam, pirmo pamanu tā priekšā esošo Lieldienu rotājumu – zaķi, kas, turēdams ķepās raibi krāsotu olu, nostājies līdzās košai vārtu arkai, it kā piedāvādams pagasta viesiem nofotografēties šai rāmī.
1988. gadā no gaišiem un sarkaniem ķieģeļiem celtā, ārēji visai pamatīgā kultūras nama ēka paceļas trīs stāvu augstumā. Dodos arī uz vietu otrpus šai celtnei, kur reiz bijusi vai, iespējams, joprojām ir estrāde. Saulē pabalējušu, vietām satrunējušu un salauztu solu rindas norāda, no kurienes šeit notiekošos pasākumus baudījuši skatītāji. Iespējams, ka laukumā starp kultūras namu un solu rindām reiz bijusi arī skatuve, par ko liek domāt dažādos toņos esošās nama sienas un durvis, kas kultūras nama sienā izbūvētas labu gabalu virs zemes.
Atgriežos uz Kalna ielas un, pagājis nelielu gabaliņu atpakaļ uz Aizkraukles pusi, pagriežos pa labi uz Liepu ielu. Apkartējās mājās vēl valda miers, un mani sveicina vien vietējais kaķis, kas satrūkstas no mana straujā soļa un nolemj patverties kādas mājas pagalmā.
Kad pagriežos uz Lauku ielu, drīz pazūd asfalts, un zem manu zābaku zolēm sāk šņirkstēt grants un smilšu maisījums. Drīz jābūt vietai, kur griezīšos pa kreisi, lai nokļūtu Aizkraukles muižā. Tā kā telefonā atrodamā karte piedāvā vairākus variantus, no kuriem visaizdomīgākais izskatās tieši taisnākais ceļš, nolemju noskaidrot Gunas viedokli. Uz jautājumu, vai “Veidēm” varēs tikt garām, vai labāk iet gar “Birzuļiem”, kas maršrutu pagarinās par aptuveni septiņiem simtiem metru, Guna atbild: “Domāju, ka varēs, bet nu neesmu tur ilgi bijusi.” Nolemju noskaidrot, kā tad ir, tāpēc aizsoļoju garām “Birzuļu” ceļam.
“Palejkalnu” gotiņas šai rītā ir ne tikai saožamas, bet arī lieliski dzirdamas. Skaļiem māvieniem tās sveic rīta iestāšanos. Pagājis garām “Palejkalniem”, lauka vidū redzu “Veides”, bet saskatu arī to, ka no šīs puses ceļa uz “Veidēm” nav un lauks, pa kuru būtu jāiet, vietām izskatās visai slapjš. Nospriežu, ka ātrāk uz priekšu virzīšos pa ceļu. Tas arī radīs mazāk satraukuma “Veidēs” mītošajiem. Starp iespēju iet atpakaļ uz “Birzuļu” ceļu vai uz priekšu, kur gaida “Dumburu” ceļš, izvēlos kustību uz priekšu. Muižai gan tad pietuvošos no Aizkrauklei pretējās puses. Aizrakstu Gunai: “1,1 km 13 min.” Uz telefona stikliņa manāmas pirmās, bet vēl pavisam sīkās lietus lāses.
Pagājis garām “Dumburu” un “Birznieku” mājām, jau redzu, ka krustcelēs vietā, kur reiz atradusies Aizkraukles muiža, mani gaida Guna. Vēl pagrieziens pa kreisi, un esmu klāt. Sākotnēji paredzēto 6,4 kilometru vietā pieveikti teju deviņi. Distance garāka, bet esmu ieradies solītajā laikā – īsi pēc 8:00. Guna atzīst, ka brīnījusies, kur es plānoju iet pusotru stundu, bet tagad redz, ka tieši tā ir sanācis. Gaidījusi arī esot mani nākam pa gatvi no “Veidēm”.
Gunu iepriekš satiku pirms pusotra gada, kad Ziemassvētku vecītis ciemojās pie Daugavas senielejas raganām. Jau toreiz, baudot karstu tēju, bijām sākuši sarunu par Aizkraukles muižu, dižkokiem tās apkārtnē un Karikstes akmeni. Vecīša maršrutā tie nebija iekļauti, tāpēc tapa skaidrs, ka atgriezīšos Daugavas ielejā. Atgriešanās sanāca mazliet vēlāk, nekā tolaik cerēts, bet te nu es esmu, un tieši vizbuļu ziedēšanas laikā, ko tikšanās reizē raganas bija ieteikušas iecerēto vietu apskatei.
Garām žoga ieskautam dīķim dodamies uz “Veidēm”. Guna min, ka dīķis reiz dēvēts par Zaļo dīķi, jo tā ūdens bijis zaļā krāsā. Līdzās audzis milzīgs vītols, no kura nu palicis vairs tikai celms. Zālājā līdzās dīķim satupuši trīs no riepām darināti gulbji. Tiem līdzās apstājies no koka darināts briedītis. Īpašuma saimnieki atraduši māksliniecisku pielietojumu lietām, kas citādi atrastos atkritumu šķirošanas laukumos.
Tuvojoties “Veidēm”, sadzirdam māju sarga balsi, bet tik tālu doties neplānojam. Kad esam izgājuši cauri koku ieskautajai gatvei, Guna norāda uz lielu akmeni, kas guļ lauka malā. Māju saimnieki to, šķiet, kaut kur izrakuši, tad pārvietojuši uz šo vietu. Akmens bagātīgi klāts ar tumši zaļu, mīkstu sūnu. Vienā pusē tas šķiet nošķelts. Iespējams, ka reiz tas bijis vēl lielāks.
Ieejam mežā otrpus ceļam, un Guna aizved mani līdz vietai, kur atrodamas Aizkraukles muižas pagraba, saukta arī par Zaļo pagrabu, drupas. Pagraba griesti iegruvuši, radot meža pamatnē ko alai līdzīgu.
Apsēžamies uz kāda koka stumbra, un Guna savā somā sameklē fotogrāfijas, kartes kopiju un citu informāciju par kādreizējo muižu. Trīs gadsimtus muiža esot atradusies Šulcu fon Ašerādenu dzimtas īpašumā. Guna min, ka tas esot ļoti ilgs laiks vienai dzimtai, jo baroni parasti gādājuši par dzimtas asiņu tīrību, tāpēc precības notikušas tuvu radinieku starpā, kas nozīmēja, ka pēcnācēji, ja pie tādiem tika, mēdza būt ar veselības problēmām.
Vecā muižas centra apbūve esot atradusies tuvāk Daugavai, bet tā bijusi plūdu apdraudēta vieta, tāpēc 18. gadsimtā augstāk pakalnā celts jaunais muižas ēku komplekss. Aizkraukles muiža celta pēc muižas īpašnieka – barona Karla Frīdriha Šulca fon Ašerādena – un mūrniekmeistara Johana Andreasa Hāberlanda projekta. Muižas kungu māja pabeigta 1759.-1761. gadā.
Guna rāda fotogrāfiju, kurā redzams, ka muižas kungu mājas sienas bijušas apgleznotas. Aizkraukles muižas kungu mājas istabu sienas apgleznojis Rīgas krāsotājs Andreass Vilhelms Štellings. Istabu sienas rotājušas gleznas ar arhitektūru un ainavām, tapuši arī astoņi virsdurvju gleznojumi.
Kamēr sēžam līdzās pagrabam, Guna pastāsta par baronesi Johannu, ko vietējie zemnieki un muižas kalpotāji iesaukuši par Suņu Annu, jo tā savus dobermaņus turējusi augstākā godā nekā muižas kalpotājus. Suņi dažādi aprūpēti, guldīti zem zīda sedziņām. Tie ik pa brīdim kādu saplosījuši. Kad pēdējā suņu upura kapavietai baronese neatvēlēja ne ziediņu no muižas dārza, apkārtnē klīstošie nemiernieki (tuvojās 1905. gada revolūcija) visus suņus nošāvuši. Runā, ka suņi esot apbedīti tieši līdzās Zaļajam pagrabam.
Pirmā Pasaules kara laikā Aizkraukles muižas ēkas gandrīz pilnībā iznīcinātas. Saglabājies tikai pussagruvušais pagrabs, kuram līdzās atrodamies, un neliels tornītis, kuru apskatīsim mazliet vēlāk. Ceļamies atkal kājās un soļojam atpakaļ pa koku ieskauto aleju.
Kad nokļūstam vietā, kur šorīt tikāmies, vaicāju Gunai, vai es, kā Aizkraukles pagasta viesis, varētu apmeklēt vietas, kuras šobrīd apskatām. Guna domīgi nosaka, ka visdrīzāk nē. Apciemojumu katrā ziņā būtu iepriekš jāsaskaņo.
Šķērsojam lielceļu un dodamies uz vietu, kur reiz pacēlās Aizkraukles muižas kungu māja. Pagājuši garām “Aizkrauklēm”, ieraugām sešstūra tornīti. Īpašnieks to sakopis, ielicis jaunus logus un durvis, tā gādājot, lai vislabāk saglabājusies muižas celtne spētu drošāk turēties pretī laika zoba kampieniem. Muižas kungu mājas vietā vairs tikai te esošie zemes vaļņi, iespējams, slēpj to, kas palicis no reiz krāšņās celtnes pamatiem. Gunas sagatavotajā mapē atrodama arī fotogrāfija ar baroka stilā celto ēku.
Muižas parka terasēs savulaik notikuši dažādi pasākumi. Guna stāsta, ka viņas mamma te nākusi uz zaļumballēm. Pa terasēm, kas nu bagātīgi apaugušas kokiem, pamazām kāpjam lejup. Dejas soļa vietā gan piesardzīga iešana, lai nogāzēs noturētos kājās. Zaļumballes mūziku mums aizstāj putnu dziesmas. Sākas mūsu pārgājiena gravu posms.
Tik traki kā mēs muižnieki gan nav bijuši. Guna stāsta, ka muižas laikos te koku bijis krietni mazāk un pāri gravām veduši tiltiņi, pār kuriem muižnieki uz baznīcu vizināti karietē. Tiltiņu vairs nav, karieti mūsu rīcībā neviens nav nodevis, tāpēc turpinām vien pa gravām un saviem spēkiem.
Meža pamatne te klāta ar svaiga zaļuma pilnu un ziedu cauraustu paklāju. Dzeltenie un baltie vizbuļi cieši sakļāvuši savas ziedlapiņas, gaidot saules glāstus. Koku kailie zari ļauj izbaudīt gravas pavasarīgo krāšņumu. Gravas dziļākajā vietā lejup uz Daugavu lēkšo strautiņš. Vietām kāpjam pāri kritušu koku stumbriem un zariem. Izbiedējam kādu stirnu, kas, balto dibenu zibinot, nozūd tālāk mežā.
Šur un tur redzami koku zaros kārti (jā, tieši kārti) putnu būri. Katram uz sāna numurs un atzīme, ka tas ir pašvaldības īpašums. Guna norāda, ka meži, pa kuriem staigājam, atrodas uz pašvaldībai piederošas zemes. Takas, pa kurām brīžiem ejam, šķiet, biežāk ieminuši zvēri, nevis cilvēki. Var gan manīt arī cilvēku klātbūtni vietās, kur zaļajā paklājā skaidri saskatāmas auto riteņu atstātas joslas. Tuvējo māju iedzīvotāji, iespējams, te devušies uz mežu pēc malkas.
Daugavas senlejas gravas caurvij kara laiku ierakumi. Guna atstāsta vecmāmiņas atmiņas par to, ka vienu brīdi šaipus Daugavai bijuši vācieši, pretējā krastā – krievi, tad atkal otrādi. Vecmāmiņa nevienu, kas iegriezies mājās, neesot laidusi prom bez maizes kukulīša.
Krasta nogāzēs redzami arī krietni svaigāki rakumi, kuros saskatāmi pašu racēju ķepiņu nospiedumi. Ielūkojoties te izraktajās alās, gan neizdodas ieraudzīt, vai tajās mīt āpši, lapsas vai citi zvēri. Guna smejas, ka burunduki te visu izrakņājuši. Interesanti, kāpēc tieši šo vietu meža zvēri tik ļoti iecienījuši?
Esam sasnieguši pirmo no četriem dižozoliem, ko Guna iekļāvusi mūsu maršrutā. Citos avotos tas dēvēts par Pakalnu ozolu, bet Guna tam devusi Mīlestības ozola vārdu, jo ar šo vietu saistīta kāda leģenda – par baronu dēla un vienkāršu ļaužu meitenes mīlestību. Abi tikušies pie šī ozola. Puiša vecākiem nav bijušas pieņemamas jauniešu attiecības, jo izmantot muižas kalpus drīkstējuši, bet precēt gan ne. Baronese dēlu dažādi mēģinājusi piespiest atteikties no meitenes. Jaunieši aizbēguši, lai salaulātos tālu prom no mājām.
Sirmais, ar zaļu sūnu klātais milzis šķiet noguris no gadu nastas. Vairāki tā zari jau nolūzuši. Guna ir bažīga, ka šādu ozolu attīrīšana no apkārt augošajiem kokiem atņem tiem atbalstu un ozols vairs nespēj pats noturēt savu zaru smagumu. 2021. gada nogalē, kad Mīlestības ozolu uzmērījuši Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti, tā stumbra apkārtmērs bijis 4,42 metri. Ozolus, kuru apkārtmērs 1,3 metru augstumā no zemes pārsniedz 4 metrus, uzskata par valsts nozīmes dižkokiem un aizsargā.
No meža iznākam līdzās viesu namam “Pakalni”. Te aug vēl kāds Daugavas ielejas dižkoks – Pakalnu priede. Tā iznākusi meža malā, no kuras paveras lielisks skats uz Daugavu. Tieši līdzās priedei rodami kādas nepabeigtas būves pamati.
Atgriežamies meža takās un gravās. Pie kāda strautiņa, kas pa maziem ūdenskritumiņiem krīt lejup, Guna nosaka, ka vasarās tajā ūdens neesot. Pa ceļam ieraugām arī kādu ozolu “ar potenciālu”. Dižkoka statusu tas vēl nav sasniedzis, bet aug labā vietā, tāpēc var cerēt, ka ozols vēl pieņemsies apmēros.
Kad esam nonākuši pie Aizkraukles vecajiem kapiem, ieraugām arī otro no apskatāmajiem dižozoliem. Arī šim ir gan “oficiālais” – Aizkraukles veco kapu ozols, gan Gunas dotais vārds – Senču ozols. Guna tādu nosaukumu dižozolam devusi, jo tas atrodas līdzās vietai, kur atdusas mūsu senči. Senču ozola apkārtmērs 2021. gada nogalē, kad tas uzmērīts, jau tuvojies piecu metru atzīmei – 4,92 metri.
Gar ozolu līkumu līkumiem tek strautiņš, un Guna uzbur ainavu ar maziem tiltiņiem, kas ļauj gājējiem šķērsot šo strautiņu. Te izrakta arī aka, no kuras veco kapu apmeklētāji ņem ūdeni apstādījumu laistīšanai.
Interesenti Aizkraukles vecajos kapos var ielūkoties Aizkraukles senāko dzimtu vēsturē. Guna stāsta, ka vienā kapsētas galā apbedīti vienkāršie ļaudis, bet otrā – muižkungi. Mēs dodamies garām kapsētai gar akmens krāvuma nožogojumu, kas ticis pie bieza sūnu kažoka.
No akmens mūrētā veco kapu kapliča, kuras vienu gala sienu rotā gadskaitlis 1934, jau daļēji sagruvusi. No jumta atlikusi vien aptuveni trešā daļa, un tornītis ar krustu galā iekritis kapličas iekštelpās. Gunas stāstīta leģenda vēsta, ka kādreiz šai vietā bijis krogs, bet tad vietējās sievas, kuru vīri mēdza krogā atstāt nopelnīto algu, krodzinieku nodūrušas un tepat apglabājušas. Līdzīga leģenda vēsta, ka krodzinieku ar koka rungām nosituši krogus izpostītie zemnieki. Leģendas vieno tas, ka reiz šeit bijis krogs, krodzinieks ņēmis nelabu galu, un nu vietā, kur tas apbedīts, plešas kapsēta.
Kad esam pagājuši garām vecajiem kapiem un sasnieguši vietu, kur ceļš pagriežas pa kreisi, Guna piedāvā turpināt mūsu pārgājienu pa ceļu, kuru tā pati iepriekš neesot izgājusi. Tā vietā, lai sekotu te iebrauktajam ceļam, pa kuru pārvietojas kapu apmeklētāji, Guna aicina doties tieši mežā iekšā. Kad noskaidroju, ka “neesmu izgājusi” nozīmē to, ka Guna iepriekš šai takā nav gājusi, nevis neskaitāmus neveiksmīgus mēģinājumus, vienojamies, ka iestaigāsim jaunu taku, un nozūdam starp kokiem.
Sperot soli, nogāzē ieraugu asinssarkanu kausiņu – agreni. Sēne esot ēdama pat bez termiskas apstrādes, bet bezgaršīga. Vēlāk šai mežā ievērojam vēl vairāk šo agro pavasara sēņu. Drīz gan pamanām ko ievērojami lielāku par agrenēm. Nogāzē savus visai sausos zarus pleš liels ozols. Ar mērlenti bruņoti neesam, bet spriežam, ka šis arī iederētos dižkoku kategorijā.
Sākotnēji Guna neticīgi aplūko koku, jo tas taču nevarētu būt trešais mūsu maršrutā iekļautais dižkoks. Tam jābūt kur tālāk. Dižkokus apzīmējošu ozollapiņu arī uz šī večuka nemanām, tāpēc top skaidrs, ka tiešām esam atraduši Gunai līdz šim nezināmu dižozolu. Grūti gan spriest, cik daudz dzīvības vēl strāvo vecā ozola stumbrā. Ozola pirmatklājēji noteikti neesam, jo pavisam netālu pie koku zariem parādās sarkanbaltas lentes, kas, šķiet, apzīmē kādu skriešanas trasi vai ko tamlīdzīgu. Gunai nu jauns uzdevums – izdomāt vārdu mūsu atrastajam ozolam.
Šķērsojuši gravu, kurai cauri, šķiet, brāzies īpaši negants vējš, krustu un šķērsu sagāzdams koku stumbrus, drīz iznākam uz meža ceļa, pa kuru aizsoļojam līdz trešajam Gunas noskatītajam dižozolam – Spēka ozolam. Guna vārdu ozolam devusi par godu Šulcu fon Ašerādenu dzimtas spēkam, jo, kā jau minēts iepriekš, šī dzimta Aizkraukles muižā mitusi trīs gadsimtus. Spēka ozols, protams, arī iekārtojies Daugavas senlejas nogāzē. Tā stumbrs nelielā augstumā virs zemes sadalās divos stumbros, kas, izstiepdami žuburainus pirkstus, trauc debesīs. Pirms pusotra gada veiktajā mērījumā konstatēts, ka Spēka ozola apkārtmērs ir 4,42 metri.
Atgriežamies uz ceļa un kāpjam augšup uz “Daugavbordzēnu” māju un Aizkraukles jauno kapu pusi. Pļavā līdzās “Daugavbordzēniem” slejas ceturtais mūsu maršruta dižozols – Daugavbordzēnu ozols, ko Guna nodēvējusi par Pateicības ozolu, jo tas aug lieliskā vietā un apstākļos. Pateicības ozols ir varenākais no šodien skatītajiem dižkokiem. Kad 2021. gadā to mērīja Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti, ozola apkārtmērs bija 5,78 metri, tātad par 86 centimetriem lielāks nekā brangākajam no tā dižajiem brāļiem, ko šodien jau esam apskatījuši. Ozola zarā kārtas šūpoles, kas dāvā iespēju atvilkt elpu pēc gājiena pa Daugavas senlejas gravām.
Guna parāda, ka Pateicības ozolā kāds ir iemitinājies. Nav palīdzējuši ne akmeņi, ne citi šķēršļi, te mītošais radījums ir atkal atracis savu mājokli, kura ieeja rodama tieši virs ozola saknēm. Šķiet, ka darbojies tas te visai nesen.
Mirkli atpūtušies pie ozola, soļojam uz Karikstes upītes pusi, lai sameklētu lielo akmeni, kas guļ Karikstes krastā. Daži to dēvē par Daugavbordzēnu akmeni, daži – par Vecbordzēnu akmeni, bet Guna to labprāt dēvētu par Ganiņa akmeni, jo tas viņasprāt lieliski piemērots elpas atvilkšanai ganiņiem, kas Karikstes apkārtnē izdzinuši ganīties lopus.
Sasnieguši kokiem apaugušā Karikstes krasta malu, izejam cauri pirmajām koku rindām un nokļūstam vietā, kur krasts strauji aizved lejup. Guna lūkojas pāri nogāzei, lai atrastu, kur tieši paslēpies mūsu meklētais akmens. Tepat jau tas ir, tāpēc nu pavisam prātīgā solī virzāmies lejup. Kādam nokritušam kokam izšļūcam pa apakšu, izbrienam upītes krasta dubļus, kurus stabilākus dara tajos paslēptie akmentiņi, un esam nonākuši līdzās meklētajam akmenim.
Prāvais, sūnām klātais akmens milzis nogūlies Karikstes kreisajā krastā, un upīte līksmi čalo tam garām. Šai vietā tieku pie bildes, kurā esmu redzams es pats, jo Guna piedāvā nofotografēt mani uz akmens. Pārgājieniem kāda sabiedrībā ir savas priekšrocības. Akmenim līdzās mazas, zaļas lapiņas dzen ievas. Ievziedu ieskauts, akmens varētu izskatīties īpaši lieliski.
Nopētu abus Karikstes krastus, lai novērtētu iespējas ceļu turpināt gar kādu no tiem. Kreisais krasts te ir stāvāks, labais – nedaudz lēzenāks, bet abos daudz kritušu koku. Nolemju, ka šāda šķēršļu josla tiks pietaupīta citam Aizkraukles pagasta apmeklējumam. Guna iesaka Karikstes krastā iziet netālu no “Dzirnavu” mājām, jo tur esot skatāmi nelieli dolomīta atsegumi.
Atgriežamies pie Pateicības ozola, un Guna sarūpē lielu krūzi karstas zāļu tējas. Mūs atkal apciemojušas sīkas lietus piles, kas pilda gaisu. Sēžot šūpolēs un baudot karsto dzērienu, vēl pakavējamies sarunās, bet tālāko ceļu jau atkal mērošu vienatnē. Guna ir izvedusi mani pa iepriekš neiepazītām, skaistām un dažādiem atklājumiem pilnām takām. Aizraujošākais pārgājiena posms noslēdzies, laiks man atgriezties Aizkrauklē. Lai arī Skrīveri būtu tuvāk, esmu nolēmis savu apli noslēgt tur, kur tas sākās, – Aizkraukles dzelzceļa stacijā. Ja līdz Karikstei atnācu pa Daugavas ielejas augšējo malu, tad atpakaļceļā soļošu gar pašu likteņupi.
Atvadījies no Gunas, atgriežos uz ceļa pa kuru uzkāpām augšā un pamazām soļoju lejup. Paeju garām Spēka ozolam un pēc mirkļa iznāku pļavā netālu no ”Dzirnavu” mājām. Otrpus ceļam, vietā, kur sākas taka uz Aizkraukles viduslaiku pilsdrupām, novietots busiņš. Iespējams, ka tā īpašnieks šobrīd makšķerē Daugavā pie pilsdrupām.
Vispirms vēl šaipus ceļam sameklēju vietu, kur varu iziet Karikstes krastā, un drīz ieraugu, iespējams, tieši tos atsegumus, par kuriem runāja Guna. Upītes labā krasta nogāze raugās uz mani pelēkām dolomīta acīm. Te pāri Karikstei likts arī tiltiņš, bet man trūkst informācijas, vai tas paredzēts kāda privātai lietošanai, vai Aizkraukles pagasta viesiem, tāpēc nolemju palikt šaipus upei. Apskatījis dolomīta atsegumu, dodos uz vietu, kur tā īpašnieku gaida busiņš.
Ejot pa taku uz pilsdrupu pusi, dzirdu krītoša ūdens radīto troksni no Karikstes puses un nolemju apciemot arī Karikstes ūdenskritumu. Vietā, kur reiz atradies dzirnavu aizsprosts, ir izveidojies divpakāpju ūdenskritums. Nokāpis pie paša ūdens, secinu, ka šodien ūdenskritums izskatās saskumis. Šķiet, ka Karikstes pavasara palu ūdeņi jau aiztraukuši uz Daugavu, un nu upītei pietiek vien ar šaurām spraugām, ko tā laika gaitā izgrauzusi kādreizējā aizsprostā.
Kāpju atkal augšup un atgriežos uz takas, kas ved uz pilsdrupām. Nonācis vietā, kur Karikste met līkumu, spriežu, ka upīte ir visai augstu savos krastos. Tā kā pāri ūdenskritumam krita vien salīdzinoši neliels ūdens daudzums, šķiet, ka vainīgs būs ūdens līmenis Daugavā, kurā Karikste ietek tepat līdzās pilsdrupām.
Esmu sasniedzis vietu, kur nelielā uzkalniņā paceļas Aizkraukles viduslaiku pilsdrupas. Livonijas ordeņa pils 14. gadsimtā celta vietā, ko no divām pusēm ieskauj dabiski šķēršļi – augstais Daugavas krasts un Karikstes upītes grava. No pārējās sauszemes pili atdalījuši ar diviem aizsarggrāvjiem. Savulaik tā bijusi viena no galvenajām Livonijas ordeņa pilīm. 16. un 17. gadsimtā Aizkraukles pils zaudējusi savu nozīmi un pārvērtusies drupās. Pils mūru akmeņi izmantoti gan apkārtnes zemnieku ēku, gan 17. gadsimtā celtās Aizkraukles luterāņu baznīcas celtniecībā.
Apgājis apkārt pilsdrupām, pamazām kāpju uzkalniņā tuvāk tām. Palūkojies uz vietu, kur Karikste ietek Daugavā, ieraugu vientuļu makšķernieku. Iespējams, tieši viņam pieder busiņš, kuru pirms brīža manīju ceļa malā. Nostājies pilskalna virsotnē, lūkojos uz lielāko no pils mūru fragmentiem, kas vēl saglabājušies. Tepat apkārtnē redzamas arī krietni mazākas mūru paliekas.
Nokāpis lejā no pilskalna, es uzsāku savu soļojumu atpakaļ uz Aizkraukli. Kādu brīdi gājis, secinu, ka kaut kas izskatās neierasti. Šai maršrutā esmu pārvietojies vairākkārt, bet atmiņā nav bijis soļojums pa pļavu. Uzmanīgāk palūkojies uz Daugavas ūdeņiem, saprotu, ka tie te kāpuši augstāk un paslēpuši taku, pa kuru bija ierasts soļot iepriekš.
Kādu gabaliņu tālāk sastopu makšķernieku, kas, abu makšķeru āķus iemērcis ūdenī, sēž uz sava baltā auto sliekšņa un gaida, kad pludiņa kustība liks tvert pēc makšķeres. Palūkojies atpakaļ, es ieraugu arī vietu, kur iebrauktais un iestaigātais ceļš gar upes krastu Aizkraukles pilsdrupu virzienā nozūd zem ūdens, spiežot mani un citus Daugavas ielejas apmeklētājus soļot pa pļavām. Tālāk gan varu turpināt pa ierasto maršrutu. Sasveicinājies ar makšķernieku, es dodos uz priekšu.
Tālumā, kur Daugavas ieleja paceļas augšup, redzu viesu namu “Pakalni”, līdzās kuram vēl tikai pirms dažām stundām pabijām abi ar Gunu. Šķiet, ka uz meža fona varu saskatīt arī Pakalnu dižpriedi. Sasniedzu ceļa posmu, kurā no abām pusēm manas takas sāniem piespiedušās ūdenstilpnes – Daugava un Aizkraukles karjers. Vietā, kur tagad debesis spoguļojas karjera rāmajā ūdens virsmā, savulaik atradusies vecā Aizkraukles muiža. Augstāk ielejas nogāzē koki slēpj šorīt apskatīto tornīti.
Daugavas ūdeņi nolēmuši apēst vēl vienu takas posmu vietā, kur taka pagriežas prom no Daugavas. Tas arī uzskatāmi sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc te iekārtotajās atpūtas vietās galdiņi un soliņi mēdz būt pieķēdēti pie zemes. Atstāti savā vaļā, šādos pavasaros tie varētu nolemt peldus doties uz Ķeguma HES pusi.
Metot līkumu garām applūdušajam takas posmam, aplūkoju arī pļavā esošu nelielu dzelzsbetona būvi. Iespējams, ka ieeja ved vai kādreiz veda kur tālāk, bet uzmetu celtnei aci tikai no ārpuses. Otrpus visai slapjajai atpūtas vietai ieraugu trešo šai ceļa posmā sastopamo makšķernieku, kas savu auto novietojis līdzās upei.
Pagājis garām “Priediņām”, šķērsoju pļavu, pārkāpju pāri strautiņam un nokļūstu vietā, kur tiek veikti kādi teritorijas labiekārtošanas darbi. Visai plaša apkārtne ir nolīdzināta ar buldozeru. Iespējams, ka te taps kāda atpūtas vieta.
Ceļš mani strauji ved augšup senlejas krasta nogāzē. Nokļuvis vietā, kur pa labi atzarojas taka, griežos turp un gar koku joslu, kas atdala “Daugavlipsēnu”, “Jāņkalnu” un “Bērtnavu” laukus un pļavas no Daugavas, virzos uz “Cepļiem”, līdzās kuriem iekārtots “Raganu lidlauks”. Lidlaukā nemanu nevienas dzīvas dvēseles, bet nedaudz nomelnējušās Daugavas krastā esošā amfiteātra sienas liek domāt, ka te notikusi varena raganu ballīte. Kraujas malā esoša norāde vēsta, ka šai vietā ir raganu taka. Ceļa turpinājumā ieraugu arī ko patiesi sirsnīgu – sirds formā izliktus akmeņus, starp kuriem zied košas atraitnītes.
Dodos pa taku lejup uz Daugavas pusi. Pāri dolomīta kraujas malai te lūkojas liepa, kas tikusi pie Enijas vārda. Liepas galotnes ir ievērojami saīsinātas. Iespējams, ka tas darīts, lai palīdzētu kokam noturēties kraujas malā.
Iesoļoju amfiteātrī, kas reiz bijis dolomīta ieguves karjers, bet nu kalpo par “Dabas koncertzāli”. Tās nosaukums iekalts arī amfiteātra malā novietotā akmenī. Virs tā tēlnieks Kārlis Īle iekalis plaukstas nospiedumu. Līdzās akmenim novietots uzraksts aicina savu plaukstu ielikt akmens plaukstā un pačukstēt akmenim savu vēlēšanos. Tiek solīts, ka vēlēšanās tad piepildīsies.
Taka ved vēl vairāk lejup uz Daugavas pusi. Vietā, kur tā asi pagriežas pa labi, no pazemes iztek Kuprainīša avotiņš. Neliela koka laipiņa ļauj izslāpušajiem nomesties ceļos tieši virs avota un pasmelt tā ūdeni.
Apgleznotu mūra bloku rinda iezīmē vietu, kur reiz atradies kaļķu ceplis. Tā drupas joprojām var saskatīt krasta nogāzē. Kaļķu ceplis šai vietā darbojies vēl pirms Otrā pasaules kara, bet Pļaviņu HES celtniecība likusi tam pārtraukt savu darbību. Lielie bloki upes malā apgleznoti pirms 13 gadiem “Dabas koncertzāles” pasākuma laikā.
Stāvot Daugavas krastā, redzu, kā pa Pļaviņu HES pārgāznēm lejup gāžas ūdens, un nolemju iekļaut savā maršrutā arī HES, lai tuvāk apskatītu šo notikumu, kas vērojams vien gadījumos, kad Daugavā ūdens ir vairāk nekā nepieciešams elektroenerģijas ražošanai. Iepriekšējo reizi šāds skats esot bijis vērojams pirms sešiem gadiem.
Kāpju atpakaļ uz “Cepļu” pusi. Abas takas malas rotātas dzelteniem un ziliem ziediem. Takas galā aiz informācijas stendiem ieraugu kādu norādi, kas piedāvā izdarīt sarežģītas izvēles. Ejot gar Daugavu uz Pļaviņu HES pusi, es pazaudēšot visu. Dodoties taisni lejup pa nogāzi uz Daugavu, es pazaudēšot naudu. Ja griezīšos atpakaļ, pazaudēšu galvu. Ja pēc visa nosoļotā griezīšos atpakaļ, tiešām būšu galvu pazaudējis. Ceturtā norāde pagriezta uz to pusi, kurp plānoju doties, un draud, ka pazaudēšu zirgu. Palūkojies apkārt un zirgu nekur nemanījis, nolemju, ka man īsti nav, ko zaudēt, un soļoju augšup pār pļavu.
Pagājis garām “Mazjaunzemu” un “Daugavmesku” mājām, no takas nokļūstu uz ceļa. Man soļojot garām, “Daugavmesku” saimnieki apsauc savu māju sargu, kas izrāda interesi par maniem nodomiem tā sētas tuvumā. Ceļa malā ieraugu ceļa zīmi, kas atsauc atmiņā bērnībā redzētas grāmatas ar nosaukumu “Izkrāso pats”, jo trīsstūris ir saulē izbalējis pavisam balts.
Drīz nonāku pie tā paša ceļa, uz kura vien aptuveni trīs kilometrus tālāk šorīt satiku Gunu. Pamanu, ka te notikusi virkne izmaiņu kopš pēdējās reizes, kad viesojos šai pusē. Ceļš ir ieguvis asfalta segumu, bet pazaudējis dabas parka “Daugavas ieleja” informācijas stendu, kas bija uzstādīts līdzās krustcelēs augošajam ozolam.
Brīdī, kad šķērsoju Aizkraukles pilsētas robežu, ceļš kļūst par Samēnu ielu. Abās ielas pusēs redzami mazdārziņi. Pie viena no tiem kāds vīrs mēģina stiprināt dārza mājiņas sienu. Pavasara rosība jau sākas gan šeit, gan dārziņos otrpus Enerģētiķu ielai.
Sasniedzis Enerģētiķu ielu, griežos uz Pļaviņu HES pusi. Vienā un otrā virzienā man garām ik pa brīdim aiztrauc automašīnas. Notvēris brīdi, kad ceļš ir brīvs, šķērsoju Enerģētiķu ielu un sāku pētīt, ko te drīkstu un ko nedrīkstu darīt. Ceļš lejup uz HES pusi apmeklētājiem nav pieejams, tāpēc palieku augšā, kur līdzās Enerģētiķu ielai iekārtotas autostāvvietas un neliela izstāde par Pļaviņu HES vēsturi. Autostāvvietā piestājusi viena automašīna, bet drīz tai pievienojas citas. Cilvēki brauc skatīt reto notikumu. Arī es pēc 23 nosoļotiem kilometriem esmu te klāt.
Laukumā aiz autostāvvietas atrodami laikapstākļu krietni pabalināti informācijas stendi par Pļaviņu HES, kā arī turbīnas fragments. No šejienes varu arī lieliski saskatīt, kā Daugavas ūdeņi gāžas lejup pa atvērto pārgāzni.
Pēc Pļaviņu HES apskates nolemju palūkoties, cikos varu notvert kādu vilcienu atpakaļ uz Rīgu. Secinu, ka tuvākais vilciens no Aizkraukles ir 15:00. Pulkstenis šobrīd rāda vien nedaudz pāri divpadsmitiem, tā kā līdz vilciena atiešanai manā rīcībā ir vismaz divarpus stundas. No Aizkraukles dzelzceļa stacijas mani šķir aptuveni pieci kilometri, tāpēc noprotu, ka man ir iespēja laiskā solī izstaigāt pilsētu. Prātā ātri savirknēju nelielu Aizkraukles ekskursijas maršrutu un turpinu savu pārgājienu.
Aizsoļoju līdz Enerģētiķu un Dārza ielu krustojumam, kura vidū slejas milzīga norāde. Viens tās rādītājs vērsts uz Pļaviņu HES pusi, otrs norāda, kur meklējama Rīga, bet trešais pagriezts Aizkraukles centra virzienā. Krāsaini Lieldienu zaķīši apsēduši arī laukumu, kurā uzstādīta šī norāde.
Dodos dziļāk iekšā Aizkraukles pilsētā. Garām ķieģeļu ēkai ar uzrakstu “STIKLA TARAS PIEŅEMŠANA” un Aizkraukles ugunsdzēsēju depo, garām Aizkraukles Kultūras centram izeju Daugavas krastā iekārtotajā pludmalē. Esmu nolēmis, ka laiks atjaunot zaudēto enerģiju, tāpēc, apsēdies uz soliņa, tveru pēc mugursomā paslēptā maisiņa ar pārtiku. Kāds vīrs pavēro manas izdarības, tad dodas tālāk. Mierīgi iestiprinājies, esmu gatavs turpināt savu Aizkraukles ekskursiju.
Autostāvvietas malā līdzās Aizkraukles Kultūras centram uzstādīts “Informācijas stends – Svētozols”. Tā aprises atgādina Kalnaziedu svētozola siluetu, kura stumbra fragments uzstādīts Aizkraukles mākslas un vēstures muzeja “Kalna ziedi” pagalmā. Informācijas stendā attēlota pilsētas karte ar norādēm un svarīgākajām vietām. Karti papildina arī Aizkraukles novada moto “Vieta, kur gaisma Daugavā dzimst”. Vides objekta autors, kā jau tas Aizkraukles vides objektiem ierasts, ir metālmākslinieks Ants Brimerbergs.
Zālienā līdzās Aizkraukles Kultūras centram ieraugu ne tikai krāsainās olas un mazos zaķīšus, bet arī visai prāvu garausi. Līksmu zaķu portreti rotā krāsainu zīmuļu kompozīciju līdzās Aizkraukles Mākslas skolai.
Līdzās ieejai skolā uzstādīts viens no Aizkraukles velosipēdiem. Vides objektu radījuši Aizkraukles Mākslas skolas audzēkņi, tas kalpo par velosipēdu novietni. Velosipēda priekšā esošais “groziņš” siltākā laikā noder par puķu podu. Skolas apkārtnē, protams, rodami arī pilsētas krāsainie Lieldienu zaķi un olas, un pulciņš no papīra darinātu zaķu lūkojas uz mani pa katru skolas logu Spīdolas ielas pusē.
2020. gadā tapis lielformāta mākslas darbs rotā Aizkraukles Mākslas skolas Spīdolas ielas fasādi. Tajā attēloti kukaiņi un zivis dažnedažādās krāsās, vientuļš ūdenslīdējs, kā arī balto stārķu pāris. Skolotājai veltīta pērle, ko savā rokā satvēris gleznā iepeldējušais ūdenslīdējs. Krāšņie kukaiņi no gleznas jau bēg uz visām pusēm.
Pa Spīdolas ielu soļoju pilsētas centra virzienā. Kāda kundze, stumdama savu staiguli, nolemj nemērot ceļu līdz gājēju pārejai, bet ielu šķērsot tai tuvākajā vietā. Samazinu ātrumu, lai pārliecinātos, ka kundze veiksmīgi pārvarēs trotuāra apmali. Tas viņai izdodas sekmīgi, tāpēc mierīgi turpinu savu ceļu.
Skolas iela ir izrakņāta, jo notiek tās pārbūves darbi. Sasniedzis pilsētas dīķi, redzu, ka dīķī uzbūvētā strūklaka jau modusies un te lielāku, te mazāku spēku met ūdens šļakatas uz visām pusēm. Strūklaku “50” sev un pilsētai abu 50 gadu jubilejā pirms sešiem gadiem dāvinājis uzņēmējs Andis Egle.
Kad šķērsoju Lāčplēša un Spīdolas ielu krustojumu, nonāku pie augsta staba, kura galā sēž Aizkraukles simbols – krauklis. Prātā gluži nemanot sāk skanēt: “Krauklīts sēž stabiņā, pašā staba galiņā…” Zem kraukļa divas norādes uz Aizkraukles sadraudzības pilsētām – Epšteinu Vācijā un Kiškunhalašu Ungārijā. Laterna, kas arī piestiprināta stabam, ir ļoti līdzīga tai, kādu rīta agrumā manīju piestiprinātu milzu divriteņa stūrei Jaunceltnes un Bērzu ielu stūrī. Vides objektu “Norāde uz sadraudzības pilsētām” radījis Ants Brimerbergs, kas ir arī milzu divriteņa līdzautors, tāpēc nav brīnums, ka daži šo objektu elementi ir visnotaļ līdzīgi.
Staba pakājē piesliets metāla divritenis, kura priekšējo riteni rotā pilsētas nosaukums, bet lielo zobratu – skaitlis 2014, kas apzīmē gadu, kad šis vides objekts tapis. Protams, ka par divriteni ieinteresējies viens no krāsainajiem Aizkraukles Lieldienu zaķiem.
Zālājā līdzās Lācplēša ielai starp krāsainām olām un mazajiem zaķīšiem iekārtojies tāds pats lielais Lieldienu zaķis, kādu pirms brīža manīju pie Aizkraukles Kultūras centra. Strūklaka, kas uzstādīta laukumā pie Aizkraukles novada domes, vēl klusē, gaidīdama siltāku laiku.
Soļoju tālāk gar Lāčplēša ielu, kuras malā esošajā pieturā “Centrālais laukums” autobusu gaida dzeltens zaķītis. Sarkans tā radinieks uzsēdies uz trīsriteņa, kura tapšanā līdzvainīgs, protams, Ants Brimerbergs. Sarkano, no metāla darināto trīsriteni Ants radījis kopā ar biedrību “Vecāki Aizkrauklei”, un tas šai vietā uzstādīts pirms desmit gadiem. Zaķīša pakaļķepas gan ir daudz par īsu, lai varētu aizsniegt pedāļus.
Laukumā, kurā aizkrauklieši pulcējas Lāčplēša dienā, lai pieminētu tos, kas krituši cīņās par Latvijas brīvību, 1984. gadā uzstādīta tēlnieces Gaidas Grundbergas darinātā stēla “Lāčplēša cīņa”. Jau teju trīsdesmit gadu Lāčplēsis un Melnais bruņinieks laukuma malā saķērušies cīņā.
Raitā solī virzos tālāk pa Lāčplēša ielu. Kamēr lūkojos uz ielas pretējā pusē esošo Aizkraukles sporta halli, mani apsteidz kāds jauns puisis ar cīsiņu paku rokās. Iespējams, ka tas tos sarūpējis pusdienām.
Vietā, kur Lāčplēša iela pagriežas pa kreisi, Daugavas krastā slejas augsta, balta celtne – Aizkraukles Svētās Terēzes no Bērna Jēzus Romas katoļu baznīca, kas pēc arhitekta Jura Letinska projekta celta laikā no 1995. līdz 2000. gadam. Baznīcas baltās sienas vietām iekrāsojušās sarkanīgos toņos. Iespējams, ka ar krāsām te blēņojušies izvēlētie būvmateriāli. Baznīcā nesen noslēdzies svētdienas dievkalpojums, no tās nāk ārā cilvēku pulciņi un pamazām izklīst Aizkraukles ielās vai starp netālajā autostāvvietā novietotajām automašīnām.
Manā rīcībā joprojām ļoti daudz laika, tāpēc ceļu turpinu pa Muzeja ielu, lai apciemotu Kalnaziedu pilskalnu. Muzeja ielas labajā malā izveidotā aplokā ganās kazas, skatam asi kontrastējot ar pamatīgo sētu un dzīvžogu, kas ieskauj lielu īpašumu šaipus Muzeja ielai.
Pie Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja “Kalna ziedi” novietota norāde, kuras vēstījums, šķiet, ir krietni plašāks par virzienu uz līdzās esošo muzeju, bet tā skaidrojumu uziet man nav izdevies, tāpēc varu izdarīt vien minējumus. No metāla darinātā zīme attēlo koku, kas pāršķelts uz pusēm, tad savilkts atkal kopā. Iespējams, ka tā ir norāde uz daudz cietušo Kalnaziedu svētozolu. Koka zarā sēž putns. Iespējams, ka tas ir Aizkraukles krauklis. Iespējams, ka doma, ko norādes autors ir iekalis savā darbā, ir daudz dziļāka par maniem virspusējiem novērojumiem. Labprāt reiz uzzinātu, kā ir patiesībā.
Otrpus žogam paceļas 1989. gadā rekonstruētā zemnieku viensētas “Kalna ziedi” dzīvojamā ēka. Pēc rekonstrukcijas tās telpās iekārtojies Aizkraukles vēstures un mākslas muzejs. Vēlāk uz kādreizējo saimniecības ēku pamatiem tapušas vēl vairākas muzeja celtnes – krātuve, izstāžu zāle un atklātā krātuve.
Līdzās muzejam esošajā autostāvvietā novietota viena automašīna. Spriežu, ka pilskalnā, iespējams, nebūšu viens. Gar muzeja sētu soļoju uz Kalnaziedu pilskalna pusi. Muzeja pagalmā joprojām redzamas par godu Lieldienām uzstādītās šūpoles. Tām līdzās arī skatāms viss, kas palicis no reiz Daugavas krastā augušā Kalnaziedu svētozola. Uz mūrēta pamata uzstādīts izžuvis ozola stumbra fragments, ko no lietus un sniega sargā lubiņu “cepurīte”.
Svētozols savulaik audzis augstu Daugavas krastā un bijis baltu svētvieta. Stāsta, ka ļaudis pie ozola ziedojuši ēdienu, dzērienu, labību. Ozols savā mūžā pārcietis sašaušanu, tīšu dedzināšanu un zibens spērienus. 1994. gada dedzināšana ir liktenīga senajam kokam. Stumbra fragments, kas šobrīd paceļas manā priekšā, sākotnēji atradies tuvāk Daugavai, bet, tā kā dedzinātāji joprojām izrādījuši neatslābstošu interesi par to, ozols patvērumu radis muzeja “Kalna ziedi” sētā.
Pagājis garām muzeja sētai, kāpju lejup gravā, otrpus kurai paceļas meklētais pilskalns. Kalna pakājē novietots akmens ar tajā iekaltu pilskalna nosaukumu. Akmens malā, kas vērsta pret pašu pilskalnu, jau krietni mazākiem burtiem iekalts Aizkraukles nosaukums un gadskaitlis 1995. Aplūkojis akmeni, soļoju augšup pilskalnā.
Pilskalnu no vairākām pusēm ieskauj gravas. Pēc Pļaviņu HES uzcelšanas pilskalna dienvidu pusē izveidojies Daugavas līcis. Pētnieki secinājuši, ka Kalnaziedu pilskalns apdzīvots no pirmā gadu tūkstoša beigām pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 9. un 10. gadsimtam. Tas visticamāk kalpojis par patvērumu vietējām baltu ciltīm kara laikā.
Kalnaziedu pilskalna virsotnē sastopu kādu vīru, kas soļo pretējā virzienā. Iespējams, tieši viņa auto pirms mirkļa manīju muzeja autostāvvietā. Pilskalna plakums klāts ar zāli, tā vidū uzsliets masts uguns dedzināšanai. Iespējams, ka Jāņu vakarā te ir krietni vairāk tautas. Aizeju arī līdz pilskalna dienvidu nogāzei Daugavas pusē, kur iekārtota ugunskura vieta ar pamatīgu āķi, uz kura virs uguns kārt katlus. Aiz nogāzē augošajiem kokiem vīd Daugavas ūdeņi.
Kalnaziedu pilskalns noslēdz manu Aizkraukles ekskursijas maršrutu. Atgriezies plakuma vidū, plānoju ceļu līdz dzelzceļa stacijai. Mirkli apsveru iespēju griezties atpakaļ gar muzeja sētu, bet tad nolemju doties uz ziemeļu pusi, kur taka, šķiet, ved uz ieliņām, kas caurvij te nesen būvētu dzīvojamo ēku apkaimi. Tālāk uz ziemeļrietumiem jau saskatāmi arī piecus stāvus augstie Lāčplēša ielas dzīvojamie nami.
Pa Gatves un Mēness ielām aizsoļoju līdz Lāčplēša ielai un izeju sava pārgājiena finiša taisnē. Līdz Aizkraukles dzelzceļa stacijai aptuveni divarpus kilometru. Tuvojoties stacijai, jau redzu, ka vilciens, kas 15:00 dosies ceļā uz Rīgu, stāv perona malā. Līdz vilciena atiešanai gan vēl stunda, bet tā durvis atvērtas.
Noslēdzu savu 31,35 kilometru pārgājienu un kāpju iekšā tukšajā vilciena vagonā. Ticis pie sausa un silta apģērba kārtas, nedaudz iestiprinos un gaidu vilciena atiešanu. Pamazām man vagonā pievienojas arī citi pasažieri. 15:00 vilciens sāk kustību, un es pamāju Aizkrauklei ardievas. Līdz nākamajai tikšanās reizei!
Indulis raksta 