16.08.2020. Trīs paaudžu pārgājiens un nelielas pastaigas Priekuļu novadā un Cēsīs

Atausis saulains svētdienas, 16.augusta rīts. Kad ielūkojos automašīnas atpakaļ skata spogulī, redzu manī lūkojamies acis, kuru skatiens nepārprotami liecina, ka tās vēl labprāt vērotu sapņu piedāvātās ainas, nevis dotos pusotru stundu ilgā ceļā ar auto. Kamēr pasažieri pamazām atbrīvojas no miega skavām, auto, sparīgi rūkdams, trauc pa Pleskavas šoseju uz ziemeļaustrumiem.

Šis ir īpašs pasākums, jo ierasto pārgājienu vienatnē esmu aizstājis ar ģimenes izbraukumu pie dabas, kurā ietverti arī pārgājiena elementi. Auto sēž veselas trīs paaudzes, jo kopā ar mani un Ilzi ir gan abi mūsu dēli, gan mana māmiņa. Dēli vēl nenojauš, kas tieši tos sagaida, bet zina, ka būs kārtīgi jāpastaigā. Ik pa brīdim sniedzu tiem nedaudz informācijas par to, kas paredzēts plānā. Pieaugušie pasākuma dalībnieki ir informētāki, bet arī tiem gluži visu neesmu atklājis 😊

Pēc gandrīz divu mēnešu dīkstāves, kuru radīja nepieciešamība sadziedēt kreisās kājas saites, esmu noilgojies būt atpakaļ dabā. Šai dienai iecerētie samērā nelielie pārgājieni (garākais varētu tuvoties 10 kilometriem) ir tieši laikā, lai es saprastu, kā jūtos un vai varu noteikt sev jau izaicinošākus mērķus.

Atšķirībā no maniem pārgājieniem vienatnē šoreiz maršrutā nav objektu, ko pats skatīšu pirmo reizi, jo vēlos dēliem parādīt dažas no tām skaistajām Latvijas vietām, kuras atkal un atkal vilina mani doties desmitiem kilometru garās pastaigās.

Šoseja mirkli dod iespēju “izskrieties” uz 100 km/h, bet tad garākā posmā ceļu rotā zīmes, kas liek braukt ar 70 km/h. Asfalts te ir labs pēc nesen veiktajiem remontdarbiem. Neko darīt. Iekārtojos labajā (“sēņu”) joslā un ļauju pa kreiso pusi traukt garām tiem, kuru kājas kļūst smagākas, ieraugot svaigi uzklāto asfaltu.

Neliela pietura Ieriķos, kuras laikā jaunākais dēls tiek pie brokastīm, ko mājās vēl nekāroja. Iecerētā hotdoga vietā burgers, jo hotdogi tik agri vēl nav modušies. Ceļa turpinājumā auto kādu brīdi pilda burgeru aromāts.

Virknējot apskates objektus, pirmo pieturu esmu izvēlējies netālu no Cēsīm. Aptuvens aprēķins vēsta, ka iesildīšanās nolūkos noiesim līdz trim kilometriem. Aiz lidlauka “Cēsis” un pirms te esošās dzelzceļa pārbrauktuves nogriežos pa labi, visai nelīdzenajā pleķī apgriežu auto tā, lai tas būtu gatavs startam, un aicinu savus ceļabiedrus doties pirmajā pastaigā.

Vecākais dēls ir bruņojies ar fotoaparātu un cer dokumentēt dažādas dzīvas radības, tāpēc rēķinos, ka gājiena temps būs ļoti mierīgs. Esam nonākuši plaša auzu lauka malā. Dēli nu var redzēt, kā izaug putra, ko tie dažkārt notiesā brokastīs.

Kamēr viens tver foto, otrs pēta augus

Soļojam gar lauka malu, un vecākais dēls medī tauriņus. Tas pacietīgi, kadru pēc kadra meklē labāko tauriņa foto, dodot iespēju pārējiem pavērot apkārtni. Saule silda visai jūtami, tāpēc jau ilgojos pēc nedaudz tālāk gaidāmās ēnas. Lēnām virzāmies uz priekšu, un auzu lauku aizstāj spēcīgi smaržojošs griķu lauks. Ceļš, pa kuru ejam, šķiet, kādu laiku atpakaļ ir lietots aktīvāk, bet nu no šosejas puses iebraukt te ar auto var tikai tie, kam ir izaicinošam reljefam piemēroti transporta līdzekļi. Šķiet, ka šo lauku īpašnieki apzināti sarežģījuši iebraukšanu to zemēs, kas ir saprotams, ņemot vērā to, kāds tūristu “magnēts” te slēpjas. Mani biedri vēl nenojauš, ka jau seko šī “magnēta” pievilkšanas spēkam.

Parastais nātru raibenis. Foto: T.Ķerus

Kad sasniedzam mežmalu, ieraugām informācijas stendu, kas vēsta, kādus noteikumus jāievēro Kazu gravas apmeklētājiem. Kamēr vecākais dēls turpina foto medības, pārējie gājēji var apgūt īpašnieku (jā, teritorija ir privātīpašums) prasības. Starp daudziem “ne-“ ir manāms arī “nebojāt klintis un ūdenskritumu”. Te visiem kļūst skaidrs, ka mūsu iesildīšanās pārgājiena mērķis ir ūdenskritums.

Katram savas intereses 🙂

Kad grupa atkal kopā, pa ūdens straumīšu izvagotu taku dodamies lejup gravā. Aicinu biedrus pievērst uzmanību tam, kur sper soli. Jaunākais dēls cilpo man līdzās, pārējie pamazām seko. “Kas te ir noticis?” pavaicā jaunākais. Stāstu, ka lietainā laikā te no augstāk esošā lauka tecējuši ūdeņi un pamazām izgrauzuši robus takā.

Daži norādījumi Kazu gravas apmeklētājiem

Vietā, kur ceļš sazarojas, izvēlos to taku, kas ved pa kreisi, dziļāk gravā, jo vēlos mūsu apskates objektu sasniegt no lejas. Kad sasniedzam gravas dibenu, aiz kokiem pavīd dzelzceļa uzbērums un Triečupītes caurteka. “Kas tas tāds?” vaicā jaunākais dēls. Paskaidroju, ka tur upītei ierīkots ceļš zem dzelzceļa uzbēruma.

Pa taku dodamies tālāk. Kaut kur pa kreisi dzirdamas ūdens čalas, tur paslēpies Septiņavotu Apakšējais ūdenskritums. Mani ceļabiedri, šķiet, nemana ūdens čalošanu, tāpēc vadu tos tālāk pa taku uz kādreizējā Lībānu-Jaunzemju avotkaļķu karjera pusi. Te plūstošais strauts piesaista mana vecākā dēla uzmanību, un atkal darbs tā fotoaparātam.

Lībānu-Jaunzemju šūnakmens krauja

Nonākam vietā, kur vairāku metru augstumā slejas Lībānu-Jaunzemju šūnakmens krauja. Kad visi interesenti tikuši pie foto ar krauju, dodamies tai apkārt. No vismaz divām mutēm izlauzušies “Wow!” liek man pasmaidīt. Septiņavotu Lielais ūdenskritums ir apbūris tos, kas to redz pirmo reizi.

Septiņavotu Lielais ūdenskritums

Septiņavotu strauts plūst pār pamestā Lībānu-Jaunzemju avotkaļķu karjera malu, veidojot vienu no Latvijas krāšņākajiem ūdenskritumiem. Vairākas straumes un straumītes lielākiem un mazākiem lēcieniem trauc lejup gar klintīm, lai visas sastaptos ūdenskrituma pakājē un jau kopā plūstu uz Septiņavotu Apakšējo ūdenskritumu. Jaunākais dēls jau metas skriešus uz ūdenskrituma pusi, kad atskan brīdinošs rūciens. Vecākais dēls kāro tikt pie foto ar ūdenskritumu bez cilvēkiem kadrā.

Septiņavotu Lielais ūdenskritums

Kad nu neviens vairs nerūc, dodamies tuvāk ūdenskritumam. Interesenti var tikt pie foto, un dēli palīdz savām māmiņām. Tā jaunākais dēls tver foto ar Ilzi, un man tiek izaicinājums tikt pie bildes, kas spētu priecēt manu māmiņu.

Jaunākais dēls tver foto ar mammu

Ceļu atpakaļ uzsākam pa nedaudz citu maršrutu. Apskatām akmeņu krāvumu, kas te paslēpies starp kokiem. Prāvi, ar sūnu noklāti akmeņi te veido nelielu sienu. Kurš un kāpēc šos akmeņus te sakrāvis, man joprojām ir noslēpums.

Noslēpumainais akmeņu krāvums

Kad sasniedzam taku sazarojumu, kurā pirms kāda laiciņa devāmies pa kreisi un tālāk lejup gravā, visi, kam, iespējams, bija jautājums par mūsu atrašanās vietu, var atviegloti uzelpot. Pamazām kāpjam augšup, vien vecākais dēls mazliet aizkavējas, kaut ko meklēdams uz takas.

Pēkšņi kas nočab takas malā augošajos kokos, un starp zaļajām lapām pazib pūkaina aste. Ceļmalas kokos rosās Kazu gravas vāvere. Ienirstu starp kokiem, lai sameklētu kuplasti. Tā nav noskaņota īpaši viesmīlīgi un meklē iespēju nozust kokos. Foto ar vāveri šoreiz izpaliks. Vecākais dēls pēc tam secina, ka pašu vāveri īsti nav redzējis, jo manījis tikai tās asti. Smaidu, ka vāveres aste jau arī ir daļa no vāveres. Jaunākais dēls nosaka, ka viņš gan vāveri redzējis.

Sasnieguši smaržīgo griķu lauku, lēnītēm soļojam atpakaļ uz auto. Pa priekšu es kopā ar jaunāko dēlu, seko mana māmiņa, grupu noslēdz Ilze un mūsu vecākais dēls, kurš ar fotoaparātu rokās medī kārtējo tauriņu.

Ceļš gar griķu un auzu laukiem

Sastopam kādu pāri, kas dodas pretējā virzienā. Nu jau modušies arī citi Septiņavotu ūdenskritumu apmeklētāji. Kamēr soļojam, man rodas ideja, kas varētu iepriecināt ceļabiedrus. Nolemju, ka Liepā paredzētajā garākajā pārgājiena posmā soļosim par aptuveni diviem kilometriem īsāku maršrutu. Šodien solīta ļoti karsta diena, un jau tagad saule mēģina mūs iztvaicēt. Lai mani biedri būtu gatavi vēl kādu reizi doties pārgājienā kopā ar mani, šīs dienas piedzīvojums jāpadara tiem iespējami baudāms. Kad izsaku šo ideju skaļi, tā nekavējoties gūst sabiedrības atbalstu.

Auto trauc uz  Liepas pusi. Kad esam pabraukuši garām pagriezienam uz “Leukādijām”, aicinu pasažierus vērst skatienus uz ceļa labo pusi, kur virs Raunas upes paceļas Baltijā augstākais dzelzceļa tilts.

Pēc īsa brauciena ar auto nokļūstam stāvlaukumā pie Liepas Lielās Ellītes. Tieši aiz mums te iebrauc vēl viens auto. Sākotnēji nepievēršu uzmanību atbraukušajiem, bet, kad viens no tiem mani sveicina, atpazīstu Gustavu no “strēlniekiem”. Kamēr mani līdzbraucēji aplūko 2015.gadā te uzstādīto saules pulksteni, kas veidots no liela laukakmens un no metāla darinātām liepu lapām rotātas ciparnīcas, es dodos pārmīt kādu vārdu ar Gustavu.

Gustavs kopā ar vēl vienu puisi gatavojas kājām mērot piecdesmit kilometru distanci. Esot gribējis nofotografēt arī tos, kas šorīt 10:00 startēja “Simtiņā 2020”, bet mazliet nokavējis. Meitene, kas pavada abus puišus, pārgājienā doties neplāno un pat negaidīšot abus finišā. Ņemot vērā manu tehnisko stāvokli, šogad “Simtiņš” nav manā dienas kārtībā, bet Gustavam novēlu veiksmīgu gatavošanās pārgājienu. Daži no “strēlniekiem” jau mēģinājuši mēroties spēkiem ar “Simtiņu 2020”, bet “Simtiņš” pieveicis kā Andu, tā Andri. Izaicinošu distanci “strēlnieku” Mārtiņš sagatavojis šogad.

Atgriežos pie saviem ceļabiedriem, un visi kopā dodamies lejā, kur mūs jau gaida pati Lielā Ellīte. Kad pavēstu, ka Lielās Ellītes arkas ir vienīgās dabiskās smilšakmens arkas Latvijā, jaunākais dēls izsaka bažas par arku izturību: “Vai tā nesabruks?” Mierinu dēlu, ka arka nesabruks, un visi kopā dodamies tuvāk aplūkot šo ģeoloģisko dabas pieminekli. Izmantoju iespēju pastāstīt, kā pirms gada caur šo arku kopā ar citiem domubiedriem devos “Simtiņa 2019” trasē. Par manas dzīves garāko vienas dienas pārgājienu joprojām ļoti spilgtas un siltas atmiņas, un tas sākās tieši šeit – Lielajā Ellītē.

Liepas Lielā Ellīte

Gar avotu, kas iztek no Lielās Ellītes alas dzīlēm, aizsoļojam līdz pašai alai. Smilšakmens sienas te slejas augstu virs mūsu galvām. Ceļabiedriem tiek iespēja izpētīt apkārtni, man prieks skatīt, kā tos aizrauj te redzētais. Māmiņa ielūkojas alā, tikmēr Ilze fotografē abus puikas.

Lielās Ellītes ala

Kad atgriežamies laukumā pie Lielās Ellītes, puikām ir iespēja demonstrēt savas tāllēkšanas prasmes, šķērsojot avotu. Kājas visiem paliek sausas. Ilzi aizrauj ziedi, kas sniedzas lejup no Lielās Ellītes arkas. Abi ar mūsu jaunāko kādu brīdi uzturas pie arkas, apbrīnojot tās ziedošo rotu.

Lielās Ellītes ziedu rota

Stāvlaukumā pie Lielās Ellītes Gustavs un tā ceļabiedrs vēl pošas pārgājienam, bet meitene ar auto jau devusies prom. Sakāpjam savā auto un dodamies īsā braucienā cauri Liepai.

Vietā, kur sākas taka uz Līču-Laņģu klintīm, pagaidām visai maz auto. Vien kādi pieci auto gaida savus pasažierus, kas devušies izlocīt kājas. Nojaušu, ka brīdī, kad atgriezīsimies no pārgājiena, aina būs jau pavisam cita.

Mazliet pastaigāsim

Visi pieci ceļam plecos mugursomas, jo savi atspirdzinājumi un uzkodas jānes katram pašam, es iedarbinu pulsometru, lai dokumentētu šīs dienas garāko pārgājienu, un mēs nozūdam starp kokiem, kas šeit ieskauj Līču-Laņģu taku. Nozūdam gan ļoti lēni, jo top foto pie norādes uz taku, kā arī vecākais dēls devies foto medībās.

Līču-Laņģu taka zied

Iznākot no meža saules gaismā, pa kreisi no takas paveras Lodes karjers, kurā iegūst mālus Lodes ķieģeļu rūpnīcai. Vērojam dažādos krāsu toņus karjerā, uz ko norāda arī jaunākais dēls: “Redz, kāds tur zils māls!” Vecākais dēls tikmēr ķer kadrus savā fotoaparātā.

Fifty shades of clay jeb māla piecdesmit nokrāsas

Karjera vidū izveidojusies neliela ūdenskrātuve ar visai dzidru ūdeni, kas tā vien vilina atveldzēties. Līdz ūdenim gan mērojams ceļš lejup pa mālaino karjeru. Ilze īpaši noskaņota doties pie ūdens, tomēr izdodas viņu no šī plāna atrunāt.

Lodes karjers

Saulainajā laikā karjera malās augošos ziedus un krūmus iecienījuši dažādi tauriņi, tāpēc vecākais dēls uz priekšu virzās pavisam lēni. Dažkārt pat viņš dodas pretējā virzienā, ja jāseko kādam lidonim. Kamēr cepināmies saulē, viņš uzgājis retāk sastopamu tauriņu – mūru samteni – un tagad mēģina tikt pie lieliskas bildes. Vien nākamās apmeklētāju grupiņas – kāds ģimenes – parādīšanās pamudina to pievienoties mums un doties tālāk uz klintīm.

Mūru samtenis. Foto: T.Ķerus

Taka sazarojas. Pa kreisi ceļš aizved uz Lodes karjeru, bet tur norādes ar lieliem burtiem nepārprotami vēsta, ka nepiederošiem tālāk doties nav ieteicams. Pa labi taka ved lejup, un norādes vēsta, ka tieši turp jādodas tiem, kas tīko apskatīt klintis. Taka ir bagāta koku saknēm, kas tā vien tīko paķert aiz kājas neuzmanīgāku gājēju. Nokāpuši lejā, ieraugām, ka pāri mūsu takai dodas Latvijā sastopamā bezkājainā ķirzaka – glodene. Protams, tveram fotoaparātus. Kad glodene nozūd otrpus takai, vecākais dēls secina, ka bezkājainas ķirzakas foto tam nepadodas. Otrpus Renču strautam taka atkal ved augšup.

Glodene

Soļošana lejup un augšup apvienojumā ar karstumu nogurdina jaunāko dēlu, tāpēc vietā, kur sākas Līču-Laņģu klinšu takas aplis, paņemam nelielu atpūtas pauzi. Noiets nedaudz vairāk par kilometru. Kāds iestiprinās, kāds vienkārši paslēpjas no saules. Apli esmu plānojis iet tā, lai stāvais kāpiens būtu lejup gājiena sākumā, nevis augšup tā beigās, tāpēc dosimies uz ziemeļu pusi. Norāde vēsta, ka no mūsu atpūtas vietas līdz Līču-Laņģu klintīm ir 400 metru.

Kad atsākam ceļu, vecākais dēls lavās nopakaļ tauriņiem, tāpēc vēl viena pietura sanāk vietā, kur taka aizvijas mežā un tad lejup uz klintīm. Kamēr gaidām, mūs apsteidz kāda ģimene ar divām atvasēm, kas krietni mazākas par maniem dēliem. Drīz gan arī mēs esam kustībā, un abas ģimenes samainās vietām uz takas.

Pa takām un koka pakāpieniem kāpjam lejup. Jaunākais dēls aizrāda, ka koka pakāpieni te noteikti nav veidojušies dabiski. Piekrītu, ka tie te ierīkoti speciāli, lai klinšu apmeklētājiem būtu vieglāk nokāpt lejā pa nogāzi.

Nokāpjam līdz smilšakmens atsegumam, pie kura top pirmās fotogrāfijas, bet vecākā dēla vaigs nedaudz apmācas. Aizvedu grupiņu uz klinšu ziemeļu daļā esošo aizu, kas, iespējams, reiz bijusi prāva ala. “Nu, kāpēc?” sarūgtināti nosaka vecākais dēls. Izrādās, ka pārdzīvojums ir par saskrāpētajām klintīm, kurās piemiņu par sevi atstājušas neskaitāmas paaudzes. Bilstu, ka tāda ir lielākā daļa klinšu un alu, bet mēs paši šādus skrāpējumus neveicam.

Mazs vīriņš un lielas klintis

Kad uzsākam gājienu paralēli klintīm uz dienvidu pusi, pamanām, ka kāds meža pakāji izraibinājis koši  dzelteniem otas triepieniem. Līču-Laņģu gravā ir gaileņu laiks. Tās, šķiet, ir sajūsmā par klinšu pakājē esošo ēnu un mitrumu.

Līču-Laņģu gailene

Jaunākais dēls pavaicā, cik tālu ir līdz mašīnai. Atbildu, ka vēl labs gabaliņš ejams, bet mēs jau dodamies uz to. Soļojam augšup un lejup pa taku, kas šobrīd ir visai sausa. Pirms tam biju brīdinājis biedrus, ka baltos sporta apavus jāatstāj mājās, jo pārgājiena maršruts var būt slapjš. Siltais laiks parūpējies par to, lai brišana pa mālainiem dubļiem izpaliktu.

Kad sasniedzam vietas, kur vairāk nekā desmit metru augstumā un desmitiem metru garumā stiepjas smilšakmens sienas, dēli atgāztām galvām vēro smilšakmens mūri. Viņi ko tādu skata pirmo reizi. Vecākais dēls joprojām pārdzīvo par skrāpējumiem, bet nu jau ir parādījusies arī interese par vecākajiem un citādi atraktīvākajiem ierakstiem.

Senos un ne tik senos rakstus pētot

Reizēm sastopam citus klinšu apmeklētājus. Nelielos bariņos tie pārvietojas tai pašā virzienā, kurp dodamies mēs. Līču-Laņģu klintis ir tūristu vidū iecienīts apskates objekts, un skaistā svētdienas dienā daļa tautas dodas nevis uz jūru, bet uz Līču-Laņģu gravu.

Klinšu pētnieks

Kamēr vecākais dēls meklē kādu labu kadru, jaunākais dēls nododas apkārtnes izpētei, izstaigājot arī sānu gravas, kas šķeļ klinšainās nogāzes. Mazs vīriņš kāpelē pa takām, lai apskatītu lielās klintis.

Saules rotaļas Līču-Laņģu takā

Klinšu līkumā, kurā izveidojusies prāva niša, apstājamies, lai iestiprinātos. Aiz muguras jau trīs kilometri. Gan mana māmiņa, gan abi dēli piesēž uz te novietotā baļķēna, bet drīz nozib jaunākā dēla apavu zoles, tam noveļoties no baļķa. Iespējams, tas vēlējās atspiesties pret te neesošu atzveltni. Drīz dēls atkal sēž uz baļķa un var ķerties pie ēdieniem un dzērieniem.

Līču-Laņģu restorāns. Ierašanās ar groziņiem.

Kad enerģija uzņemta un spēki atgūti, varam turpināt savu ceļu. Klinšu dienvidu daļā no tām iztek vairāki spēcīgi avoti. Ilze izmanto iespēju avota ūdenī nomazgāt rokas un apsver arī ūdens izmantošanu dzeršanai. Ilzei ūdens negaršo, tāpēc tās mugursomā ir termoss ar tēju, tomēr šai karstumā pat viņa sāk kārot svaiga ūdens malku.

Taka drīz aizvijas paralēli upei. Kad vaicāju dēliem, kas tā par upi, vecākais zina atbildi: “Gauja!” Izejam Gaujas krastā, lai palūkotos uz Latvijas garāko upi. Dzirdot, kā dēli priecājas par skatiem, pie sevis nodomāju, ka tieši tādēļ vēlējos izdabūt tos ārā no mājas. Neviens ekrāns, neviena grāmata nespēj patiesi parādīt to, ko redzi klātienē – dabā.

Gauja pie Līču-Laņģu klintīm

Kad sasniedzam takas galu, kur ceļa turpinājums atkal aizved kalnup, uz zemes ieskrāpēts “GO BACK!” un krituši koki liek domāt, ka ceļa turpinājuma te nav, tomēr šo ceļu esmu gājis vairākkārt, tāpēc negatavojos ne apstāties, ne atpakaļ griezties. Pamazām vedu savus ceļabiedrus augšup. Kritušiem kokiem veiksmīgi pārkāpjam pāri.

Kad sasniedzam vietu, kur ceļš sazarojas, pastāstu, ka pirms gada “Simtiņā” soļoju pa labi, kur sekoja gājiens pa dzelzceļu, bet šodien iesim pa kreisi, kur mūs jau gaida sarkans un peļķēm rotāts ceļš. Vecākajam dēlam te parādās jauni foto modeļi, jo ceļmalas krūmos apmetušās spāres, tāpēc koku ēnā gaidām.

Zilzaļā dižspāre. Foto: T.Ķerus

Ceļa turpinājumā te saulē, te koku ēnā pārvaram lielākus un mazākus ūdens šķēršļus. Slapjums vilina vardes, un vecākajam dēlam nu ir iespēja tikt pie dažāda lieluma abinieku foto. Peļķes uz šī ceļa šķiet visai pastāvīgas, jo dažas jau ir apdzīvotas, citās saaugušas aļģes, un lielākajām iemīti apkārtceļi. Vienā no tiem gan rokas jātur drošībā, jo takas malās sazēlušas varenas nātres.

Krupis. Foto: T.Ķerus

Pēc gandrīz sešu kilometru pārgājiena esam atpakaļ vietā, kur iznācām Līču-Laņģu klinšu aplī. Abi ar jaunāko dēlu esam nedaudz priekšā pārējiem, kas aizkavējušies kārtējā dabas foto sesijā, kad mums pievienojas spārnots ceļabiedrs. Vispirms uz jaunākā dēla, tad uz manām biksēm iekārtojas tauriņš – lielais nātru raibenis. Vēlāk uzzinām, ka tas, iespējams, iekārojis mūsu sviedrus. Brrr, būtu labāk mielojies ar ziedu nektāru!

Lielais nātru raibenis

Vecākais dēls beidzot ir mūs panācis un nu gaida, kad raibenis parādīs savu spārnu krāšņumu, bet šķiet, ka tauriņam ērtāk ir sēdēt sakļautiem spārniem. Kad mazais lidonis pārceļas no manas kājas uz zemi, abi ar jaunāko dēlu pamazām soļojam atpakaļ lejup uz Renču strauta pusi. Nu jau biežāk sastopam arī citus pastaigu cienītājus.

Pie Renču strauta apstājamies, lai sagaidītu pārējos biedrus. Vispirms parādās mana māmiņa, vēlāk lejup kāpj arī Ilze un mūsu vecākais dēls. Atgriežamies uz ceļa, kas ved gar Lodes karjeru. Saulīte ar prieku sagaida mūs iznirstam no koku ēnas.

Līču-Laņģu takā

Netālu no autostāvvietas mums pretī nāk kāda ģimene, kuras jaunākā atvase sveic mani ar “Labrīt!”, kas liek pasmaidīt gan man, gan puikas vecākiem. Ļoti pieklājīgs cilvēks. Pulkstenis šai brīdī rāda 13:44.

Asu izjūtu cienītājiem

Kā jau nojautu, stāvvieta un ceļmala vietā, kur sākas Līču-Laņģu taka, nu ir pārpildītas ar automašīnām. Mēs noslēdzam savu pārgājienu, bet daudzi šai brīdī vēl soļo pa gravu un tās takām. Kad apturu pulsometru, tas rāda, ka nepilnās trīs stundās esam pieveikuši 7,02 kilometrus. Vidējais ātrums 2,4 km/h.

Esam nopelnījuši labas pusdienas, tāpēc navigācijā ierakstu “Glendelokas” nosaukumu. Baltās ielas malā esošais krodziņš ir jau iepriekš pārbaudīts, tāpēc esmu visai drošs, ka tas spēs priecēt arī manus ceļabiedrus.

Valmieras un Baltās ielas krustojumā uz mirkli samulstu, jo uz Baltās ielas notiek ceļa remontdarbi un ceļazīmes vēsta, kur turp braukt nevajadzētu, tomēr “Glendeloka” ir tepat netālu un vairāki auto krodziņa stāvvietā vēsta, ka apmeklētāji te ir gaidīti. Griežu stūri uz krodziņa pusi.

Gaileņu sezona ir arī “Glendelokā”, kur trīs no pieciem ēdājiem tiek pie karbonādēm ar gailenēm. Es nolemju izmēģināt vistas filejas un garneļu kombināciju, bet Ilze, paredzot, ka tai tiks daļa jaunākā dēla porcijas, pasūta sev zupu.

Pusdienas ir gardas, vecākais dēls, šķiet, varētu apēst dubultu porciju. Ak, šis vecums, kad puiši pusdienās izēd spaini rasola 😊 Saldajā palutinām sevi ar saldējuma kokteiļiem.

Kad visi paēduši un labā noskaņojumā, saskaņoju maršruta turpinājumu. Vēlos visus izvest vēl pavisam nelielā pastaigā – uz Ērgļu klintīm. Soļojams vien aptuveni kilometrs, tā kā tas būs pa spēkam sagurušai, bet labi pabarotai komandai.

Uz Ērgļu klintīm labāk doties kājām, nevis ar auto, jo tādu redeli uz zemes ceļa neatceros pieredzējis. Sajūta tāda, it kā auto būtu aprīkots ar kantainiem riteņiem. Piesaku pasažieriem neturēt mēles starp zobiem.

Izkratījušies pa Cēsu apkārtnes ceļiem, sasniedzam stāvvietu pie Ērgļu klintīm, kas ir pilna ar automašīnām. Kad tuvojamies klintīm, saprotam, ka apmeklētāju pieplūdumu veicinājis kāds koncerts. Dziedātāji ieņēmuši skatu platformu virs klintīm. Esam ieradušies tieši uz koncerta noslēgumu. Kad ejam apkārt pasākuma norises vietai, izskan kādas dziesmas pēdējie akordi. Izdziedot vārdu “Gauja” viens no dziedātājiem pagriežas uz upes pusi, sveicot gan Gauju, gan to vagojošās laivas.

Gaujas laivinieki

Arī klinšu pakājē šodien visai daudz ļaužu, bet tie te ieradušies pa ūdensceļiem, nevis ar auto. Gaujas līkumā, kurā iznākam pie upes, noenkurojies neliels plosts, uz kura atpūtnieki šai brīdī cep gaļu. Nedaudz tālāk bariņš jauniešu kāpj ārā no kanoe laivām.

Ballīte pie Ērgļu klintīm

Paejam garām šiem atpūtas uz ūdens cienītājiem un pa smilšaino krastu virzāmies gar Ērgļu klinšu sienu, cik tālu tas vien būs iespējams. Ieraudzījuši divus prāvus smilšakmens gabalus, uz kuriem ļoti tīko uzkāpt jaunākais dēls, saprotam, ka tie te nonākuši no klinšu augšas.

Ērgļu klintis

Turpinām ceļu uz priekšu, kamēr sasniedzam nelielu klinšu ieloku, par kuru tālāk sausām kājām aiziet vairs nav iespējams. Mirkli te uzkavējamies, kad atskan jaunākā dēla saucieni. Izrādās, ka tas ļoti grib parādīt, kā uzkāpt uz viena no klinšu bluķiem, kā arī prasa, lai es tam pievienojos. Skriedams pa taku gar klintīm, dēls pamanījies arī iemērkt Gaujā savu labo kāju, tāpēc nu viens apavs līksmi žļurkst.

Ērgļu klintis

Izkāpelējuši pa klinšu bluķiem, dodamies atpakaļ uz skatu platformu, kas nu ir pavisam brīva no apmeklētājiem. Apstājamies te, lai pavērotu, kā pie mūsu kājām savus lokus met Gauja. Pasākuma aktīvā daļa ir noslēgusies.

Gauja pie Ērgļu klintīm

Kad esam atpakaļ savā auto, navigācijā ierakstu māju adresi, un varam doties ceļā. Pieškalnu Zviedru priedi apskatām vien no auto, jo pārāk putekļaina šī apkārtne un garām braucošie auto gādā par to, lai putekļu gaisā netrūktu.

Izkratījušies pa grants ceļiem, beidzot sasniedzam asfaltu. Ne vairs putekļi, ne kratīšanās. Navigācija ved mūs uz Palasta ielu. Kad braucam garām Cēsu pils parkam, norādu ceļabiedriem uz pili, un drīz jau aktuāls kļūst jautājums, vai gribam to apskatīt tuvāk. Dēli nav bijuši Cēsīs, tāpēc lēmums top ātri. Izlīkumojis pa Palasta un Bērzaines ielām, esmu pagriezis auto atpakaļ, uzmeklējam auto stāvvietu otrpus Cēsu pils parkam un varam doties spontānā pastaigā.

Livonijas ordeņa Cēsu pils

Vecāko dēlu vilina Cēsu pils dīķī sastopamie putni. Kāds prāvāks putns, kas likās gulbju mazulis, izrādās vien kaija. Pamazām metam līkumu ap dīķi un tuvojamies pils estrādei, kurā pirms gandrīz 30 gadiem kopā ar skolas biedriem esmu uzstājies zēnu koru festivālā. Lai piedod man Dziesmu svētku virsdiriģents Romāns Vanags, bet kopš tā tālā koncerta Cēsīs viņš man saistās tikai ar vienu dziesmu – “Kur tad tu nu biji”.

Vīrs ar samu

Pils dīķī iebridis “Vīrs ar samu” – tēlnieka Andreja Jansona 1960.gadā radītā skulptūra-strūklaka. Viņa tēva – Kārļa Jansona – veidotās skulptūras rotā kāpnes, kas no estrādes ved uz pils dīķi. Jaunākais dēls te uz mirkli pārņem fotoaparātu, jo cik tad var skatīties, kā fotografē tētis un brālis. Top bildes ar dīķī peldošajām pīlēm, manu pēcpusi uz dīķa kāpnēm un Ilzes skatienu, kas pauž: “Nu, par šo mēs vēl parunāsim!” Par pēdējo gan runā, ka vēl mirkli iepriekš esot bijis smaids, bet varu spriest vien pēc tā, ko redzu foto 😊

Jaunākais dēls, šķiet, uzskata, ka šī ir mana fotogēniskākā puse. Foto: R.Ķerus

Ejot pa pils parku, atceros par Maija parka melnajiem gulbjiem un pavaicāju ceļabiedriem, vai tie vēlētos tādus redzēt. Lai būtu droši, ka, aizgājuši līdz Maija parkam, sastapsim melnos putnus, sazvanu Cēsu TIC. Puisis, kas paceļ klausuli, apstiprina, ka gulbji šobrīd ir parka dīķī.

Livonijas ordeņa Cēsu pils

Kāpjam augšup uz laukumu pie Cēsu Jaunās pils. Abi ar jaunāko dēlu uz mirkli iegriežamies Jaunajā pilī, kamēr pārējie jau soļo uz Maija parku. Tur tos arī sastopam dīķa malā. Kamēr Ilze un mana māmiņa piesēdušas uz soliņa, vecākais dēls tver kadrus ar gulbjiem. Saules stari rotaļājas dīķī esošajās strūklakās, un pār gulbjiem līst lāses visās varavīksnes krāsās.

Maija parka dīķis

Kamēr atpūšamies pie dīķa, pie mums pienāk maza meitenīte ar papīra lapu rokās un piedāvā par vienu eiro uzspēlēt UNO ar citiem bērniem tepat netālu esošajā rotaļu laukumā. Mazā uzņēmēja gan saņem atteikumu, jo gatavojamies jau doties atpakaļ uz auto.

Cēsu melnais gulbis. Foto: T.Ķerus

Vecākais dēls ļoti iecienījis visu dabisko, tāpēc norāda, ka īsti dabiska melno gulbju atrašanās dīķī nav. Iesaku tam sākt veidot atsevišķu bilžu krājumu ar dažādiem nebrīvē mītošiem dzīvniekiem, jo arī, piemēram, Rīgas Zooloģiskajā dārzā un Līgatnes Dabas takās, zvēri mitinās mākslīgi norobežotās teritorijās.

Cēsu Jaunā pils

Pa ceļam uz auto nolemjam sevi palutināt ar saldējumu, ko var iegādāties pilskalna pakājē esošajā kioskā, kas šai vietā atrodas jau vairāk kā astoņdesmit gadu. Vitrīnā aiz saldējuma pārdevējas muguras pamanu arī kasti ar sarkanu gardumu – zemeņu sorbetu, bet to meitene nav gatava man pārdot, jo tas jau pārāk ilgi stāvot vitrīnā. Tad nu puiši tiek pie saldējuma “Melnais gulbis”, kamēr delegācijas sievišķā puse mielojas ar bumbieru un rabarberu našķi. “Melnajā gulbī” solītā upeņu marmelāde izrādās bagātīgi sakrauta tikai manā saldējumā, kamēr dēliem tiek vien šokolādes saldējums. Jaunākais dēls palūdz arī magnētiņu ar Latvijas valsts karogu, kas tam tiek atvēlēts.

Cēsu pils parka dīķis

Ar saldējumu mūsu diena Priekuļu novadā un Cēsīs noslēdzas. Man padomā vēl daudz vietu, uz kurām aizvest savus biedrus, bet šai dienai būs gana, ja vēlos, lai tie labprāt ko šādu atkārto. Esam nostaigājuši aptuveni divpadsmit kilometru. Laiks atgriezties Rīgā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s