16.10.2021. Iepazīstot Koknesi jeb “Te visās malās ir zviedru skanstis”

Kad 6:40 no rīta izeju no mājas, debesis ir skaidras, un tajās mirdz neskaitāmas zvaigznes. No austrumiem tām pamazām pielavās rītausma un vienu pēc otras dzēš spožās debesu uguntiņas. Gaiss ir mazliet dzestrs, tas uzmundrina. Aplieku ap apakšdelmu atstarotāju un nozūdu vēl tumšajās Rīgas ielās, lai no Biznesa augstskolas “Turība” dzelzceļa stacijas ar Jelgavas – Rīgas vilcienu nokļūtu Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā, no kuras ceļš vedīs tālāk uz šīs dienas pārgājiena norises vietu – Koknesi.

Tablo virs Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas perona ziņo, ka gaisa temperatūra šorīt ir +5 grādi. Vilciens Rīga – Daugavpils jau gaida mani un citus pasažierus perona malā. Sestdienas rītam norīkots dubultais sastāvs, tāpēc sēdvietu izvēle ir plaša. 7:31 dodamies ceļā.

Kad esmu iekārtojies savā sēdvietā, mugursomu novietojis blakus, varu palūkoties apkārt, kādā sabiedrībā pavadīšu turpmāko pusotru stundu. Daži no manītajiem pasažieriem spilgti paliek atmiņā.

Ieslīpi man aiz muguras ir apsēdies vecāks vīrs, kas gatavojas skatīties seriālu. Planšete jau novietota uz mazā galdiņa, kas piestiprināts priekšā esošā sēdekļa atzveltnei. Labu laiku seriāla notikumiem seko līdzi visi vagonā esošie, jo, lai arī vīrs ielicis ausīs mazās austiņas, tās nav savienotas ar planšeti. Notikumi seriālā risinās spraigi. Uzzinām, ka 1982.gadā dzimušais Vesjolkins atrasts miris savas automašīnas bagāžniekā. Seriāla notikumu plūsma gan pēkšņi pārtrūkst, liedzot mums uzzināt nozieguma atrisinājumu, kad vīrs tomēr pamana, ka skaņas kvalitāte atpaliek no gaidītās, un savieno austiņas ar planšeti.

Otrā pusē ejai iekārtojusies jaunāka meitene, kas, iespējams, atgriežas mājās no mācībām – skolas vai augstskolas. Viņas iecienītāko krāsu uzminēt ir viegli, jo tā tērpusies viscaur melnā. Melna WEENS ST jaka ar kapuci, melnas bikses, melni NIKE apavi, pat mantu koferītis ir melns. No kapuces apakšas spraucas ārā balinātas un dažādi ietonētas matu šķipsnas. Meitenes labā roka nesaraujami saistīta ar telefonu, kreisajā rokā rozā enerģijas dzēriena bundža. Šķiet, ka nedēļa prasījusi daudz spēka, un nu enerģijas dzēriens palīdz palikt nomodā.

Aiz vagona logiem sevi arvien krāšņāk piesaka rīts. Tuvojoties Koknesei, saule jau spīd tik spoži, ka ik pa brīdim man nākas vērst skatienu uz citu pusi vai slēpt aiz vagona konstrukcijām, lai acis neapžilbtu. Saule liek manīt arī to, ka sagaidāms slapjš pārgājiens. Dzelzceļa malās augošo koku zaros un vēl palikušajās lapās vizuļo ūdens lāses. Tā kā rīts ir vēss, tad līdz brīdim, kad sākšu soļojumu, ūdens noteikti nebūs nožuvis.

Mans plāns šai dienai veidots no trim daļām – nepieradinātās, mazāk populārās un tautas iecienītās. Pārgājienu veikšu tikai Koknesē un tās apkārtnē, tāpēc noietā attāluma rekordi šodien izpaliks.

Šoreiz tikai un vienīgi Koknese un tās apkārtne

Pirmais un galvenais mērķis ir apciemot vietas, kur saglabājušās 17.gadsimta nocietinājumu – zviedru skanstu – paliekas. Pētot kartes, esmu secinājis, ka Koknesē joprojām ir visai daudz liecību par šīm militārajām būvēm. Zemāk redzamais attēls no OpenStreetMap ļauj apjaust, kāpēc tāda interese. Ar sarkanu krāsu esmu atzīmējis visas tās vietas, kurās varētu būt saskatāms kaut nedaudz no zviedru skanstīm. Paredzu sākt skanstu meklējumus pie Baznīcas kapiem un noslēgt tos Daugavas krastā jau otrpus Pērses upei.

Iespējamās Kokneses skanstu apskates vietas

Skanstu apskate sola virkni izaicinājumu. Apzinos, ka liela daļa no tām ir teritorijās, kas ir kāda privātīpašums, tāpēc esmu gatavs tam, ka būs skanstis, piekļuve kurām man liegta. Iepriekš sazinoties ar Kokneses TIC un vietējo gidi Spodru, konkrētas vietas, kur mani sagaida nikni suņi un /vai saimnieki, nav iezīmētas, tomēr esmu gatavs uz visu. Vienīgais mans bruņojums ir pieklājība, kas parasti palīdz attiecībās ar saimniekiem. Suņi ir mazāk prognozējami. Daži labprāt nāk man līdzi, citi ar prieku redz mani aizejam. Izaicinājums būs arī atpazīt seno nocietinājumu paliekas, jo vietām tie varētu būt saplūduši ar apkārtni. Maršruts būs ļoti daudzveidīgs, jo iešu gan pa ielām, ceļiem un takām, gan pāri pļavām un cauri mežiem.

Mazāk populārās vietas ir ārpus Kokneses dabas parka un pilsētas centra. Tās veiksmīgi sasaistās ar manu zviedru skanstu maršrutu, jo virkne mazāk populāro vietu ir Pērses upes labajā krastā, kādreizējās Bilstiņu muižas teritorijā. Noslēdzis skanstu meklējumus, varēšu uzreiz pievērsties Bilstiņu iepazīšanai.

Tautas iecienītās vietas, protams, ir Kokneses pilsdrupas, dabas parks, muižas ansamblis un to apkārtne. Šīs vietas paredzu apciemot pārgājiena noslēgumā, ja spēku un laika man pietiks. Sestdienu pēcpusdienās ir tikai četri vilcieni no Kokneses uz Rīgu. Pirmais no tiem ir 15:06, nākamais vien 18:31. Pārgājiena laikā sapratīšu, uz kuru no tiem pretendēju.

Mans vilciens par dažām minūtēm atpaliek no sava grafika. Īsi pēc 9:00 izkāpju Kokneses dzelzceļa stacijā. Pulsometru esmu pamodinājis jau vilcienā, kur, man par brīnumu, tam ir izdevies atrast GPS signālu, tāpēc varu uzreiz doties ceļā.

Līdzās Kokneses dzelzceļa stacijai ir autostāvvieta, kurā tiek sagaidīti citi ar rīta vilcienu atbraukušie. Paeju tai garām un pa Stacijas un 1905. gada ielām dodos iekšā Koknesē. Ja pirms divām nedēļām, kad iepriekšējo reizi apciemoju šo pilsētu, koku lapas vēl lielākoties turējās pie to zariem, tad šorīt zemi klāj zeltains paklājs, un daudzu koku zari jau ir kaili. Apstākļi lieliski piemēroti objektu meklēšanai mežā, jo mežu caurredzamība tagad krietni uzlabojusies.

Rudens 1905. gada ielā

Kad esmu sasniedzis brāļu Rūrānu darināto koka skulptūru par godu Kokneses un Vitingenas (Vācija) pilsētu sadraudzības divdesmitajai gadskārtai, mani negaidīti pārsteidz kādas sievietes galvas parādīšanās no līdzās esošās būdiņas. “Tu pēc piena?” tā vaicā vecākai kundzei, kas šai brīdī pienākusi pie būdiņas. “Krējuma. Kāds ir?” tā atbild. “Ir skābais, ir saldais,” pārdevēja izrāda savu preci. Turpmākā saruna iet manām ausīm secen, jo jau soļoju tālāk pa 1905. gada ielu.

Esmu nolēmis pirms skanstu posma savā maršrutā iziet Daugavas krastā, tāpēc pa 1905. gada un Blaumaņa ielām aizeju līdz 1687. gadā celtajai un pēc tam vairākkārt pārbūvētajai Kokneses Evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Lapkritis palīdz arī baznīcas apskatē, jo ir krietni noplicināts lapu priekškars, kas baznīcas ēku aizsedz no Daugavas puses.

Kokneses Evaņģēliski luteriskā baznīca

Upes krastā valda rīta miers, un es lieliem malkiem baudu spirdzinošo rudens gaisu. Tumši zili viļņojas Daugavas ūdeņi līdzās Kokneses baznīcai. Kokneses dabas parka pusē viļņos šūpojas krasta tuvumā piesietās laivas. Upes krastos augošie koki ar zeltainām lapām tver rīta saules starus. Rietumu pamalē debesīs redzama mākoņu sega, bet virs Kokneses debesis ir gaiši zilas. Daugavas krasts šai vietā nostiprināts akmeņu krāvumiem, lai atturētu upi no tuvošanās baznīcai.

Daugava pie Kokneses

Pēc mierpilna brīža Daugavas krastā laiks pievērsties tam, kāpēc šodien esmu ieradies Koknesē. Pa koku lapām izklātu taku aizsoļoju uz Baznīcas kapu pusi. Apkārtējos kokos un krūmos draiskojas putnu bari, mazajiem lidoņiem traucot šurpu un turpu pāri takai.

Kokneses gide Spodra saziņā ir apstiprinājusi, ka Baznīcas kapi ir izveidoti uz vienas no zviedru skanstīm, tādu priekšstatu rada arī kartēs redzamais. Tagad laiks skatīt šo vietu dabā. Baznīcas kapi paceļas pakalnā virs Daugavas. Lai tos labāk apskatītu no upes puses, nokāpju lejā pa nogāzi līdz vietai, kur aizvijas Kokneses dabas taka, kas savieno baznīcu ar Likteņdārzu.

Kad dabas taka sāk vest prom no Baznīcas kapiem, kāpju augšup pa nogāzi, lai aplūkotu kapu teritoriju jau tuvāk. Veroties uz vaļņiem un grāvjiem, kas redzami kapu teritorijā, spriežu, ka tā varētu būt meklētā skansts, jo diezin vai kapu racēji šādi izklaidētos.

Baznīcas kapu malā

Šai vietā Daugavas ūdeņus sagūsta līcis, kas izveidojies starp Koknesi un Kokneses (agrāk – Krievkalna) salu, kurā iekārtots Likteņdārzs. Saules gaisma pielējusi Daugavas ūdeņus un koku lapotnes. Stari izlaužas arī caur kapu malā augošās kļavas zariem un trāpa man tieši sejā, kad pagriežos, lai palūkotos lejup uz upi.

Rīta saules staros

Kad pirmais no seno Kokneses nocietinājumu elementiem apskatīts, dodos meklēt nākamo, kas solās būt krietni grūtāk atrodams. Kartē kas skansts formai līdzīgs ievilkts pļavā, kas atrodas starp Baznīcas kapiem, veikalu  “Maxima” un Rīgas – Daugavpils šoseju.

Brienot pa slapjo zāli un ievērojot, ka pļavā esošie siena ruļļi vietām iegrimuši nelielā ieplakā, kas šur un tur apaugusi arī sīkiem kokiem, pieļauju, ka šīs līnijas pļavā ir skansts paliekas, bet šādās vietās ir viegli vēlamo uzdot par esošo, ja trūkst arheologa prasmju. Šī varētu būt no tām vietām, kur daudz vairāk atklāj skats no gaisa, nevis no zemes.

Zviedru skansti meklējot

No pļavas izbrienu Rīgas – Daugavpils šosejas malā un dodos uz Daugavpils pusi, kur manāmi gājēju pārejas apzīmējumi. Nākamais pieturas punkts meklējams otrpus šosejas. Apstājos šosejas malā, lai palūkotos lejup uz vietu, kur tālumā redzams ceļš, pa kuru apmeklētāji nokļūst Likteņdārzā, aiz tā Daugavas ūdeņi un Sēlijas meži likteņupes pretējā krastā.

Skats uz Daugavu no Rīgas – Daugavpils šosejas

Melioratoru ielas un Rīgas – Daugavpils šosejas krustojumā šķērsoju brauktuvi un soļoju atpakaļ Kokneses centra virzienā. Ceļa malā redzamas gan košas pīlādžogas, gan sarkani, nogatavojušies āboli. Rudens veltes izskatās kārdinoši, bet noteikti ir krietni uzlabotas ar visu, kas rodams garāmbraucošā transporta izplūdes gāzēs.

Šosejmalas ābolītis

Pļavā aiz degvielas uzpildes stacijas “Astarte” meklējams nākamais seno zviedru skanstu elements. Arī šeit pārliecinos, ka jābūt trenētai acij, lai atpazītu skansti. “Astarte” tuvumā pļaviņa ir nopļauta, tālāk – uz Austrumu ielas pusi – jau mazliet mežonīgāka. Pa vidu neliels grāvītis, kas apaudzis ar kokiem. Tas norāda uz vēl vienu izaicinājumu. Kā atpazīt, kurus grāvjus rakuši zviedru laikos un kurus – nesenākā pagātnē?

Kur paslēpusies skansts?

Izstaigājis pļaviņu, savu ceļu turpinu pa 1905.gada ielu, tad pagriežos uz Māras ielu. Seko Hanzas un Saules ielas. Pieļauju, ka šo ieliņu iedzīvotājiem tūristi ir reti viesi. Jāsaka, ka es neloloju lielas cerības te ko ieraudzīt, tomēr, pieturoties pie zviedru skanstu loka, dodos uz Hanzas un Saules ielu krustojumu, kurā ir manīta nākamā atzīme kartē.

Sasniedzis meklēto vietu, secinu, ka iespējamā skansts slēpjas aiz dārza dzīvžoga. Iespējams, kaut kur šai dārzā ziedi plaukst virs vairākus gadsimtus senu nocietinājumu paliekām. Apstājos vien uz īsu mirkli, lai ātri dokumentētu situāciju, un tad turpinu pārgājienu.

Te, iespējams, paslēptas zviedru skansts paliekas

Soļoju tālāk pa Saules ielu, pagriežos pa labi uz Raiņa ielu un drīz iznāku uz Dzeņu ielas vietā, kur otrpus pļavai un nelielai koku joslai manāma Kokneses kultūras nama ēka, aiz kuras, savukārt, slēpjas Kokneses dzelzceļa stacija. Pagājis nelielu gabaliņu pa Dzeņu ielu, iegriežos Parka ielā. Starp Parka ielu un tai paralēli esošo Zemeņu ielu meklējama nākamā liecība par zviedru skanstīm Koknesē.

Kartē zviedru skansts līnija krustojas ar te esošo augstsprieguma elektrolīniju, tāpēc soļoju pa Parka ielu līdz vietai, kur to šķērso elektrolīnija. Arī šeit sastopu jau iepriekš pieminēto grāvju izaicinājumu, jo perpendikulāri Parka ielai te izrakts grāvis, kas visticamāk nav zviedru radīts.

Vietā, kur beidzas ēkas un dārzi, sāku lūkot pēc iespējas nokļūt tuvāk zviedru skanstij. Man pretī skrien kāda sportiski tērpta sieviete, tāpēc ielu šķērsoju iespējami mierīgi, lai nesatrauktu skrējēju ar pēkšņu kustību uz tās pusi. Ieraudzījis ko taciņai līdzīgu, nozūdu teritorijā starp Parka un Zemeņu ielām. Daļa teritorijas ir visai aizaugusi, pārējā ierīkoti mazdārziņi. Šur un tur manāms kas grāvim līdzīgs. Taisnā līnijā soļot te nav iespējams, bet galvenais virziens man zināms, tāpēc visu laiku lūkojos apkārt, vai ieraudzīšu ko skanstīm līdzīgu.

Meklējot skansti starp Parka un Zemeņu ielām

Vērojot dažādas reljefa izmaiņas, iespējams, sazīmēju, kur tieši reiz stiepusies skansts. Atsevišķi valnīši un grāvīši varētu būt liecības par kādreizējo nocietinājumu. Jau tuvāk Zemeņu ielai kāds mazdārziņš paceļas manāmi augstāk par citiem. Gar tā malu arī grāvītis. Tā kā skansts reiz šķērsojusi visu šo teritoriju, vēroju arī grāvīša turpinājumu līdz pat Zemeņu ielai.

Skansts meklējumi turpinās

Ja posmā starp Baznīcas kapiem un Zemeņu ielu Kokneses zviedru skanstis ir tādā stāvoklī, ka vieglāk tās atpazīt arheoloģijas speciālistiem vai no gaisa, tad nākamā pietura manā pārgājienā ir ļoti pārliecinoša un jautājumus nerada. Gan Kokneses TIC pārstāve Lauma, gan gide Spodra iepriekš sarakstē uzsvērušas, ka šai vietā skanstis redzamas ļoti labi.

Kārtējo reizi šodien dodos pāri Rīgas – Daugavpils šosejai un turpinu ceļu uz kafejnīcas “Panna” pusi. Jau pirms kafejnīcas lūkojos uz nepļautiem laukumiem un joslām pļavā starp šoseju un Blaumaņa ielu, mēģinot izprast, vai šeit jau sākas zviedru skanstis, vai šie veidojumi tomēr ir tapuši citos laikos un ar citu mērķi.

Pie kafejnīcas piebrauc auto ar divām sievietēm. Iespējams, ka tās ir kafejnīcas darbinieces. Kāds garāmbraucējs signalizē abām atbraucējām. Minu, ka visi viens otru pazīst un šis ir īss sveiciens, katram dodoties savās dienas gaitās.

Kad esmu jau pagājis garām kafejnīcai “Panna”, nav nekādu šaubu, ka te redzamas zviedru skanstu paliekas. Pļava ir rūpīgi nopļauta. Zālājs ir slapjš, un pļavas vidū manāmas arī prāvākas peļķes, tomēr es vēlos iespējami tuvāk apskatīt kādreizējos nocietinājumus, tāpēc soļoju pa pļavu līdzās tiem.

Pļavā līdzās kafejnīcai “Panna”

Ja tuvāk kafejnīcai var sazīmēt skansts aprises un ļoti skaidri saskatīt grāvi, kas ved uz nākamo skansti, tad pašā pļavas galā, kur Blaumaņa iela sastopas ar Rīgas – Daugavpils šoseju, skansti veido izteikti zemes vaļņi. Sakoptā apkārtne ļauj lieliski saskatīt kādreizējās aizsardzības būves.

Skanstis starp Blaumaņa ielu un šoseju

Šai brīdī saule sāk slēpties aiz mākoņiem, un es dodos uz vienu no izaicinošākajiem objektiem manā zviedru skanstu posmā, jo nākamā skansts atrodas starp divām privātmājām un man nav ne jausmas, vai tai būs iespējams piekļūt. Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot.

Šķērsojis Blaumaņa ielu, aizsoļoju uz dienvidiem pa Daugavas ielu. Esmu nokļuvis apkārtnē, kur Koknese vēl tikai aug. Pamazām apkārtnē paceļas arvien vairāk privātmāju. Te iecerēts vairāku jaunu ielu tīkls, kuru malās tapt vēl jaunām ēkām, bet pagaidām dabā redzams visai maz no tā.

Meklētā zviedru skansts atrodas starp “Krastiem” un “Smaidām”, tāpēc, nonācis pie ceļa, kas ved uz “Krastu” pusi, novērtēju, ka nekādi kustības ierobežojumi (iebraukt vai ieiet aizliegts) te nav noteikti, dodos pa ceļu uz priekšu un vēroju, kas būs tālāk. Esmu gatavs sveicināt katru, kam radīsies jautājums par mana nāciena mērķi, un skaidrot, ko te meklēju, bet klusums valda kā vienās mājās, tā otrās.

“Krastu” mājas apjož sēta, bet mani interesējošais objekts atrodas ārpus “Krastu” pagalma. Jau redzu, kur paceļas ļoti izteikti vaļņi. Uz mirkli manu uzmanību novērš prāvāks akmens, kas guļ grāvī līdzās “Krastu” sētai, bet tad atgriežos pie īstā nāciena mērķa un dodos apskatīt zviedru skansti, kas nu paceļas manā priekšā.

Zviedru skansts starp “Krastiem” un “Smaidām”

Ja iepriekš dažādās pļavās vien vāji saskatāmas kontūras iezīmēja kādreizējos nocietinājumus, šī skansts pārliecinoši piesaka sevi. Pagājis nedaudz gar skansti, uzraušos tās mugurā, lai palūkotos uz tās formu no augšas.

Šai brīdī no sava pagalma mani sveicina “Krastu” saimniece, sakot: “Tur jūs neiziesiet. Tur privāta teritorija.” Atbildu, ka vēlos apskatīt šo, norādot uz skansti un intereses doties kaut kur tālāk man nav. Saimnieci, protams, interesē, kāpēc šis objekts mani tā piesaistījis. “Saka, ka tā ir viena no zviedru skanstīm,” es atbildu. “Te visās malās ir zviedru skanstis,” “Krastu” saimniece nosaka tonī, kas var liecināt par diezgan neslēptu jautājumu: “Kāpēc no visām skanstīm tieši šo tev savajadzējās apskatīt?” Saku, ka meklēju tās visas un pēc šīs apskates došos atpakaļ uz šoseju.

Sadzirdējis kņadu, nu jau pagalmā parādās arī “Krastu” saimnieks, bet mūsu sarunā neiesaistās. “Sanāk te visādi huligāni, piegružo, dedzina ugunskurus,” saimniece vēl nosaka. Mierinu, ka neko no minētā es nedaru, apskatīšu skansti un turpināšu savu ceļu. “Krastu” saimnieki atgriežas savā mītnē, bet es, vēl mirkli uzkavējies pie skansts, griežos atpakaļ uz Daugavas ielu.

Lūk, mājas, ar kuru saimniekiem ieteicams iepriekš vienoties, ja ir vēlme apskatīt to pagalmam līdzās esošo skansti. Diemžēl laiki, kad telefonu grāmatā varēja atrast adresi un tālruņa numuru, jau sen ir pagājuši, un dati tagad ir kļuvuši par dārgāko un sargātāko preci tirgū, bet, iespējams, šeit var palīdzēt Kokneses TIC. Saprotamas ir arī saimnieku bažas, jo, izstaigājot Latvijas takas, atkritumi un ugunskuru paliekas ir manīti daudzās vietās, kur tiem noteikti nevajadzētu atrasties.

Pērses kreisajā krastā esošās skanstis ir apskatītas, laiks pārcelties uz upes labo krastu. Kad tuvojos šosejai, ieraugu pa priekšu soļojošu vīru. Nodomāju, ka tas piestās te esošajā autobusu pieturā “Laimdotas”, bet, nē, vīrs turpina ceļu gar šoseju. Pasmaidu, pie sevis nodomājot, ka tā gan būtu varena sakritība, ja tieši šodien vēl kāds būtu izgājis manā maršrutā, un uzsāku apdzīšanu.

Šķērsojis Kokneses pilsētas robežu, turpinu ceļu gar šosejas malu. Tuvojoties Pērsei, pametu skatienu uz otrpus šosejas redzamo ceļu, kas aizved uz ziemeļu pusi. Atpakaļceļā to, ļoti iespējams, izmantošu, jo tas palīdzēs man sasniegt Kokneses mācītājmuižu. Saule joprojām paslēpusies mākoņos, kad sasniedzu tiltu pār Pērsi, tomēr mirkli pakavējos gan vienā, gan otrā tilta malā, lai palūkotos uz upi.

Skats uz Pērsi no Rīgas – Daugavpils šosejas

Pagājis vēl gabaliņu uz Rīgas pusi, krustojumā izvēlos ceļu pa kreisi un atstāju šoseju aiz muguras. Saulīte nolemj palūkoties, kā man klājas, un parādās visā spožumā. Pērses labajā krastā zviedru skanstis stiepjas garākā joslā līdz pat Daugavai. Plānoju sameklēt tālāko to ziemeļu punktu un tad doties lejup uz Daugavas pusi.

Bilstiņu puses ceļos

Sākotnēji mans orientieris ir norādes uz atpūtas kompleksu “Rancho Randevu”. Kad paeju tam garām, sekoju ceļam, kas mani pamazām ved uz te esošo māju pusi. Apzinos, ka arī šeit saimnieki nebūs sajūsmā par viesi, bet, cerams, varēs palīdzēt saprast, kur un ko te var apskatīt. Diemžēl šķiet, ka sestdienas rītā visi kāro ilgāk pagulēt, un nevienu cilvēku te nesastopu. Turpinu savu ceļu līdz “Eglītēm”, kur jau pa gabalu ieraugu, ka ceļa turpinājumam priekšā ir slēgti vērti, nepārprotami norādot, ka tālāk doties nav paredzēts.

Kamēr novērtēju situāciju, par sevi liek manīt “Eglīšu” četrkājainais sargs, kam drīz pievienojas arī kaimiņmājas suns. Brīdi vēl pastāvu uz vietas, cerot, ka suņu riešana liks kādam iznākt no mājas un ļaus man noskaidrot, ko te drīkstu apskatīt, nevienu netraucējot, bet divkājainos joprojām nemana, tāpēc, suņu reju pavadīts, pamazām meklēju attālumu, kurā suņi par manu klātbūtni vairs nesatrauktos.

Kad atkal iestājies miers, nospriežu, ka šis tad arī ir tālākais skanstu ziemeļu punkts, ko varu sasniegt šai Pērses krastā, un dodos iekšā mežā, lai lūkotu, kas te vēl saglabājies no zviedru skanstīm. Uzreiz ievēroju, ka šai vietā mežs pārņēmis diezgan lielu skansti, un dodos to apskatīt. Zeme te noklāta mīkstām lapām un koku zariem, tāpēc kārtējais solis var piezemēties pavisam mīksti, bet var sekot arī skaļš krakšķis. Izstaigāju mežā redzamos vaļņus un atgriežos uz ceļa.

Zviedru skansts Bilstiņu mežā

Spriežot pēc kartes, skanstu paliekas meklējamas arī nelielajā meža fragmentā starp ceļu, uz kura šobrīd stāvu, un “Rancho Randevu” pievedceļu, tāpēc ienirstu starp kokiem. Te arī izdodas atrast senos vaļņus, kas gan atpaliek no mirkli iepriekš skatītajiem. Meža posms te visai īss, tāpēc drīz stāvu uz rančo pievedceļa.

Te ceļa malā redzama, šķiet, jau krietni padzīvojusi “Rancho Randevu” zīme. Ja burti RR un tiem pievienotais ratu ritenis ir labi pamanāmi, tad pamatne, pie kuras tie stiprināti, jau klāta ar rūsu, un abās pusēs rančo emblēmai redzamas vietas, kur reiz bijis uzraksts. Iespējams, ka emblēma piestiprināta kāda senāka uzraksta vietā.

Rancho Randevu

Pirms “Rancho Randevu” sētas ir ūdensrožu dīķis. To gan te būs ierīkojuši atpūtas kompleksa saimnieki, nevis zviedri. Paeju tuvāk rančo vārtiem, lai saprastu, vai te atrodams kāds cilvēks, kas man varētu pastāstīt ko vairāk, bet apkārt viss kluss, tāpēc soļoju atpakaļ un gatavojos garākajam meža posmam manos zviedru skanstu meklējumos.

Aiz “Rancho Randevu” dīķa dodos iekšā mežā. Skanstu vaļņi te labi saskatāmi, un es soļoju uz priekšu gar tiem. Zeme zem kājām biezā kārtā noklāta ar dzeltenām lapām, bet lielākais izaicinājums ir kritušie koki. Kur var izlīst pa apakšu, izlienu. Kur var pārkāpt pāri, pārkāpju. Kur nevar ne vienu, ne otru, eju apkārt.

Joprojām Bilstiņu mežā

Drīz sasniedzu lielāko no skanstīm, kas vēl saglabājusies šai vietā. Četrstaru formā izveidotā skansts ir mežā līdzās Bilstiņu ceļam, un tās staru formas joprojām labi saskatāmas. Izstaigāju vienu no “stariem” un tad pamazām virzos uz ceļa pusi.

Iznāku no meža saulītē tieši pie Bilstiņu robežas. Līdz Daugavai vēl kāds gabaliņš ejams, bet mežonīgākais skanstu maršruta posms jau ir aiz muguras. Aizsoļoju līdz krustojumam un izvēlos ceļu pa labi, kas aizvedīs mani līdz Daugavas krastam.

Bilstiņu robežstabs

“Bitenieku” saimnieks izvedis pastaigā suni. Sveicinu to un bilstu, ka esmu nācis zviedru skanstis apskatīt. Vecais vīrs atbild sveicienam un nosaka, ka skanstu te nav, man tās jāmeklē uz pilsdrupu pusi. Vīrs ar suni atgriežas mājās, bet es atļaujos nepiekrist tā aicinājumam, jo, kamēr sarunājāmies, es stāvēju ar muguru tieši pret vienu no skanstīm.

Pagājis garām “Circeņu” mājām, jau redzu arī mana maršruta noslēdzošo skansti. No ceļa puses tai priekšā nolikts lielāks akmens, it kā mēģinot skansti paslēpt, bet tas, protams, nav izdarāms. Soļoju garām skanstij un lejup uz Daugavu. Skanstis šai posmā pārņēmuši koki, paslēpjot tās ziņkārīgo skatieniem.

Zviedru skansts līdzās “Circeņu” mājām

Starp skansti un netālajām mājām te Daugavas krastā plešas pļava. Zaļajā krasta nogāzē iekārtojušies siena ruļļi, kas no saviem augstumiem nolūkojas uz līdzās plūstošo upi. Debesu pamalē izklāta mākoņu sega, bet saule joprojām silda gan mani, gan apkārtni.

Zaļa terase Daugavas krastā

Izgājis Daugavas malā, palūkojos gan uz vienu, gan otru pusi. Upe viļņojas man pie pašām kājām. Kad esmu notvēris pāri foto kadru un laižu roku lejup, kāds pieskaras manai rokai. Krastmalā ir parādījies balts suns. Tam seko lielāks, brūnas krāsas suns, kas mani sveic ar rējieniem, bet tad pieklust un mēģina sadalīt savu uzmanību starp mani un tā balto biedru.

Daugavas malā

Nav ne jausmas, no kurām mājām abi suņi nākuši, bet nu tie draudzīgi cilpo man pa priekšu. Kāds pat varētu padomāt, ka esmu abus izvedis pastaigā. Paejam garām “Circeņiem”, bet suņi joprojām turas man līdzās. Pie “Biteniekiem” tie mirkli sarejas ar māju sargu, tad atkal rikšo man blakus.

Mani biedri

Suņu uzmanību no manis novērš kāds vecāks pāris, kas parādās no sānceļa. Nezinu, vai tie ir vietējie, vai viesi, bet abi suņi nu dodas ar tiem apsveicināties. Brūnais atkal rej, uz ko sastaptā sieviete tikai izsaucas: “Jā, jā! Draudzīgs!”

Turpinu savu ceļu vienatnē. Tā kā skanstu posms manā pārgājienā noslēdzies, nu laiks pievērsties mazāk populārām vietām. Kad atgriežos ceļu krustojumā, griežos atkal pa labi un dodos dziļāk iekšā kādreizējās Bilstiņu muižas teritorijā.

Uzreiz pamanu lielu meitenes portretu, kas piestiprināts pie kādas ēkas. Meitene acu priekšā tur paipalu olas, un uzraksts virs portreta vēsta: “Olalā! un Bučers. Paipalu delikateses.” Vien nedaudz augstāk manāms pabalējis uzraksts “Mīļie kaimiņi”. Iespējams, tas no kāda senāka sveiciena. Pagājis garām ēkai, ieraugu vēl virkni norāžu, kas aicina baudīt karstus dzērienus, gardumus. Īpaši uzsvērts  Olalā! crème brûlée. Šķiet, ka te notiek gardi pasākumi. Virs ēkas ieejas uzraksts “RĪTA PUTNI”.

Olalā! un Bučers

Ceļa turpinājumā pa kreisi redzu kādreizējo Bilstiņu muižas klēts ēku. 18.gadsimtā celtā ēka 2002.gadā pārtapusi par vidusjūras dizaina viesnīcu ar nosaukumu “Divas upes”. Līdzās viesnīcas ēkai manāmas arī kempinga mājiņas.

Kādreizējā Bilstiņu muižas klēts

Soļojot tālāk, ieraugu pļavas vidū noliktu milzīgu ābolu. Ābols veidots no granīta, un, apgājis apkārt skulptūrai, neieraugu nekādas norādes par to, kas to darinājis un kam par godu. Saka, ka ābols nekrīt tālu no ābeles, tomēr nevienu granīta ābeli tuvumā neizdodas saskatīt.

Ābolītis

Pa kreisi no ceļa parādās vairākas vasarnīcu ēkas. Mani īpaši interesē viena no tām – “Nāka”, kas ir latviešu valodnieka Jāņa Endzelīna dzīvesvieta un kur 1961.gadā noslēdzās viņa mūžs. Tā kā esmu dzimis filologu ģimenē, Endzelīna vārdu ik pa brīdim dzirdēju pieminam jau bērnībā, tāpēc šķiet tikai pašsaprotami apstāties un veltīt mirkli vietai, kas saistīta ar šo valodnieku, latviešu valodas pētnieku un nozari, kurai savu darba dzīvi veltījuši arī mani vecāki un vecvecāki.

“Nāka”

Jānis Endzelīns “Nākā” dzīvojis no 1927. līdz 1961.gadam. Dārza vidū slejas neliela, gaiša ēka ar pelēku šīfera jumtu. Sētu ap “Nākas” dārzu ietvēris dažādu augu biezoknis. Vien lielie un mazie vārtiņi ir brīvi no augiem. Pamanu, ka dārzā ar šķērēm rokās rosās kāds vīrs, kas, šķiet, mēģina ieviest kārtību “Nākas” dzīvžogā. Endzelīna dzīvesvieta ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis.

No vasarnīcu stūrīša ceļš ved lejup uz Pērses ieteku Daugavā. Apstājos ūdens malā, lai palūkotos uz Kokneses pilsdrupām no punkta, no kura nekad iepriekš neesmu to darījis. Saule jau augstu, un no dažādām malām ļaudis sabraukuši uz Koknesi. Manu, kā pilsdrupās pastaigājas to apmeklētāji. Pa Daugavu un Pērsi brauc kuģīši un vizina tos, kas šo apkārtni vēlas apskatīt no ūdens puses. Šaipus Pērsei toties pilnīgs miers. Upes krastā stāvu es viens.

Kokneses pilsdrupas no Pērses labā krasta

Kad pilsdrupas apskatītas, pievēršos drupām, kas atrodas šai upes krastā. Atsevišķās kartēs nosaukts par “veco krogu”, Pērses krastā atrodas vecais Bilstiņu muižas spirta brūzis. No dolomīta celtā ēka jau sagruvusi, bet joprojām augstu slejas tās manteļskurstenis un Pērses pusē esošā gala siena. Līdz šim brūzi esmu skatījis tikai no Kokneses pilsdrupu puses, nu ir mana iespēja iepazīt to tuvāk, tāpēc mierīgi izstaigāju ēkas drupas.

Vecā spirta brūža drupas

Apskatījis pilsdrupas no attāluma un brūža drupas tepat līdzās, kāpju atpakaļ uz Bilstiņiem. Kad esmu atgriezies augšā, vēl reizi palūkojos uz pļavu, kuru rotā granīta ābolītis, un pilsdrupām, no kurām šeit var manīt tikai pašu mūru augšmalu uz Daugavas fona. Līdzās pļavai slejas vairākas ēkas, dažas no kurām arī varētu būt mantojums no Bilstiņu muižas.

Bilstiņos

Kad tuvojos ēkai, kuras sienu rotāja meitene ar paipalu olām, redzu, ka ēkas durvis ir atvērtas un tās priekšā pie liela grila rosās kāds vīrs ar kovboja cepuri galvā. Pasveicinu vīru, kurš atbild manam sveicienam, un soļoju tālāk, bet tad strauji apstājos un nolemju ātri pameklēt informāciju par šo vietu. Īss ieskats interneta dzīlēs, un es apgriežos par 180 grādiem. Kas to lai zina, kad atkal te iegriezīšos, tāpēc iespēju sastapt un aprunāties ar saimnieku ir jāizmanto.

Atgriežos pie lielā grila un vēlreiz sveicinu saimnieku Bruno. Apvaicājos, kas ir tas, ko šī vieta piedāvā, un Bruno sāk stāstīt par to, kā jau 7 gadus kopā ar biznesa partneri te audzē paipalas, kā arī cienā apmeklētājus ar dažādiem no paipalām iegūtiem gardumiem. Četras reizes gadā te notiek street food pasākums. 25.septembra maltīti gan esmu palaidis garām. Nākamais street food gaidāms pirms Ziemassvētkiem, ja apstākļi to ļaus. Grilu, kurā šobrīd deg malka, te piesaka, kā, iespējams, pasaulē lielāko paipalu grilu.

Iespējams, lielākais paipalu grils pasaulē

Ieraudzījis līdzās esošajā ēkā lielisku uzrakstu, ar kuru apzīmēti dažādi nieki, lūdzu Bruno atļauju to nofotografēt. Tieku pie foto, un mēs pārceļamies uz iekštelpām, kur Bruno parāda arī produkciju, ko apmeklētāji te var iegādāties. Secinu, ka “Olalā!” pārstāv visus produktus, kas gatavoti no paipalu olām, bet “Bučers” ir paipalu gaļa un tās izstrādājumi. Tā kā ledusskapis vēl patālu, apvaicājos, kas no minētā var tikt nēsāts līdzi mugursomā, un iegādājos kaltētu paipalu fileju, paipalu aknu pastēti un bezē cepumus. Bruno piedāvā iedzert kafiju, no kā gan atsakos, jo kafiju nelietoju.

Kādu krāmen?

Līdzās bāra letei arī virkne fotogrāfiju. Vienā no tām kādreizējie šīs zemes īpašnieki, kurus padomju vara izsūtījusi uz Sibīriju. Tie zemi uzdāvinājuši Bruno tēvam. Citās bildēs redzami sabiedrībā zināmi cilvēki – Mārtiņš Rītiņš, Roberto Meloni, Valters Zirdziņš, ar kuriem sadarbojas Bruno pārstāvētais uzņēmums. Ir arī attēli ar pašu Bruno, tā sievu, kā arī abu biznesa partneri.

Kad esam atgriezušies ārpusē pie grila, Bruno arī mazliet pastāsta par apkārtni. Gan cilvēki, gan māju četrkājainie sargi te esot draudzīgi. Uz Daugavas pusi, šai brīdī slēpta mūsu skatienam, atrodoties dzeltena ēka – kādreizējā Bilstiņu muiža. Atceros, ka manīju Bruno minēto ēku, kad stāvēju lejā Pērses krastā. Trīs vasarnīcu ēkās, kurām pirms brīža gāju garām, dzīvojuši valodnieks Jānis Endzelīns, jurists un rakstnieks Kārlis Dišlers un citi. Zemāk krastā mitinājies gleznotājs Konrāds Ubāns.

Var ko iedzert un nopirkt

Pateicos Bruno par uzņemšanu, paspiežam viens otram roku, un es dodos tālāk. Tikko esmu šķērsojis Bilstiņu robežu, jau zinu, ka šī ir vieta, kurā vēlos atkal atgriezties, mierīgi izstaigāt apkārtni, Pērses un Daugavas krastus un pie karsta grila nobaudīt kaut ko no “Olalā!” un “Bučera” gardumiem.

Raitā solī sasniedzu Rīgas – Daugavpils šoseju un atkal piestāju uz tilta pār Pērsi, lai šoreiz skatītu upi saules gaismā. Augšup pa upi iekārtotas tuvējo māju iedzīvotāju laivu piestātnes, bet rosību tur šobrīd nemanu. Vienīgi reto mākonīšu spoguļattēli slīd pa Pērses ūdeņiem.

Skats uz Pērsi no Rīgas – Daugavpils šosejas

Aizsoļoju gar šoseju līdz iepriekš noskatītajam ceļam uz mācītājmuižu un dodos pa to, lai noskaidrotu, vai tiešām sasniegšu meklēto. Izskatās, ka nepieciešamības gadījumā ceļš tiek vai ir ticis slēgts, jo ieraugu divus nelielus mietiņus, kas iedzīti zemē katrs savā ceļa pusē un šobrīd rotāti ar alus bundžām. Šodien gan šķēršļu nav, tāpēc soļoju augšup uz mācītājmuižas pusi.

Modrību saasinu, tuvojoties “Rogu” mājām. Ja nu ēku sargā suņi, nevar zināt, vai tie ir no draudzīgajiem. Paeju garām mājām, un neviens nemēģina man ieķerties kājās, tāpēc nu varu pievērsties mācītājmuižai.

Manā priekšā paceļas liela divstāvu mūra ēka. Šķiet, ka apdzīvota tā šobrīd netiek. Sienu apmetums vietām nobrucis. Ēkas dienvidu pusē daži no logiem pavērti, citiem izsista kāda no rūtīm. Netālu kokos ieaugušas kādas lielas saimniecības ēkas drupas. Apdzīvota ir krietni mazāka ēciņa, kas, iespējams, arī reiz pildījusi muižas saimniecības ēkas funkciju. Kāda sirma kundze lēni pastaigājas pa namiņam līdzās esošo dārzu.

Kokneses mācītājmuiža

Ceļa turpinājumā abās tā pusēs paceļas graudu kaltes. Līdzās vienai no tām sakrautas baļķu grēdas, jo te darbojas arī kokapstrādes uzņēmums. Šķiet, ka esmu nokļuvis vienā no Kokneses industriālajiem rajoniem.

Redzu, ka man pa priekšu lēnām soļo kāds cilvēks. Pamazām tuvojos gājējam un drīz noprotu, ka tā ir gados vecāka sieviete. Kad esmu jau pavisam tuvu, nolemju pārvietoties uz ceļa vidu, lai mana parādīšanās sievieti neizbiedētu, tomēr brīdī, kad dodos garām, kundze satrūkstas. “Atvainojiet! Negribēju jūs izbiedēt,” es tai saku. “Es jau pati vainīga. Aizrāvusies, ejot vienatnē,” kundze man atbild. Kundzes apģērbu rotā veikalu tīkla “LaTS” simbolika. Iespējams, tā šobrīd dodas uz vienu no diviem Koknesē esošajiem “LaTS” veikaliem.

Līdzās šosejai uzstādīts vides objekts, kurā trīs buru laiviņas ar Kokneses pilsdrupu attēliem uz burām kuģo no sīkiem akmentiņiem darinātā upē. Apstājos, lai nofotografētu šo objektu, kad sadzirdu iepriekš satiktās kundzes saucienu: “Skaisti, vai ne?” “Skaisti gan,” es piekrītu.

Kokneses buru laiviņas

Šai brīdī noslēdzu sava pārgājiena mazāk populāro apskates objektu posmu. Secinu, ka laika līdz vilcienam 15:06 man vēl gana daudz, tāpēc nu dodos skatīt tautas iecienītos apskates objektus – Kokneses dabas parku un pilsdrupas.

Šķērsojis šoseju, uz mirkli apstājos pie te esošās zviedru skansts, lai dokumentētu to saules gaismā. Kad esmu izgājis visu skanstu loku, varu droši apliecināt, ka šis posms pie kafejnīcas “Panna” ir gan visvieglāk sasniedzamais, gan visērtāk pārskatāmais.

Zviedru skansts

Atgriežos uz Daugavas ielas un paeju garām ceļam uz “Krastu” mājām. Atceros, ka kaut kur šai ielā bija vairākas norādes, kas jau pirms diviem gadiem, kad te viesojos, radīja interesi, tāpēc nolemju tās atrast. Norādes izrādās krietni tālāk no šosejas, nekā man likās, bet kādos apstādījumos es tās ieraugu. Lūkojoties uz tām, spriežu, ka kārtīgs koknesietis vakaru sāk Ragāļu krogā, tad Kurša pirtī pabeidz iesākto un uz mājām dodas jau rāpus.

Diena izdevusies

Daugavas un Rožu ielu krustojumā pagriežos pa labi uz Rožu ielu un dodos taisnā ceļā uz Kokneses dabas parku. Jo tuvāk parkam, jo vairāk pārliecinos, ka parka takās man būs daudz sabiedrības. Sasniedzis taku, nekavējoties apsteidzu vienu no apmeklētāju bariņiem un sāku soļojumu uz Kokneses pilsdrupu pusi. Pa ceļam uz mirkli apstājos pie Alda Neijas radītā Tējas namiņa, no kura paveras skats uz Pērses upi.

Tējas namiņš

Pirms divām nedēļām biju tik ļoti aizrāvies ar rudens meistardarbiem Pērses krastos, ka paskrēju garām kādam apskates objektam, kuru esmu apņēmies šoreiz noteikti apskatīt. Pērses krastā novietoti divi čuguna lielgabali, kas saglabājušies pēc Kokneses viduslaiku pils uzspridzināšanas 1701.gadā.

Čuguna lielgabali Pērses krastā

Līdzās lielgabaliem redzami arī vairāki akmens krusti. Viens no tiem ir zviedru laiku riņķa krusts. Jāņa kalnā reiz atradusies senā pils kapsēta, no kuras saglabājušies vairs tikai šie daži krusti un nedaudz tālāk esošie kapu vārti.

Zviedru laiku riņķa krusts

Kamēr apskatu lielgabalus un krustus, lejup pa Pērsi lēnām dodas mazs kuģītis, kas ved Kokneses apmeklētājus uz pilsdrupu pusi. Arī es turpinu savu ceļu uz pili. Jo tuvāk pilij, jo vairāk ļaužu sastopu. Kāda meitene darina video sižetu par Kokneses apmeklējumu un brīdī, kad soļoju garām, saviem skatītājiem stāsta par to, cik skaista rudenī ir Pērse.

Mazs kuģītis pa Pērsi peld

Ieeja Kokneses viduslaiku pilsdrupās ir par maksu. Atvados no 1,80 eiro par ieejas biļeti un tieku pie uzlīmes, ko piestiprināt redzamā vietā. Piestiprinu uzlīmi tuvāk sirdij. Līdzās biļešu kasei manu arī “Olalā! CAFE”. Kafejnīciņā tirgo “Olalā!” un “Bučera” produkciju. Pirms neilga laika pabiju “Olalā!” galvenajā mītnē, nu redzu uzņēmuma pārstāvniecību Kokneses pilsdrupās.

Kokneses pilsdrupas

Soļoju iekšā pilsdrupās, kur man priekšā jau apmeklētāju bariņi. Pamazām izstaigāju mūrus, lūkojot tikt pie fotogrāfijām bez cilvēkiem tajās. Lielākoties tas izdodas. Visvairāk pacietības prasa foto ar siekstu, jo divas meitenes tieši tagad dodas tai garām un viena no tām nolemj apstāties un pagaidīt, ko ziņos draudzene, kas nokāpusi zemāk. Notēmējis gaidu, kad no kadra pazudīs meitenes sēžamvieta, un pacietība atmaksājas. Draudzene ir ko interesantu atradusi, un arī otra meitene kāpj lejup. Nezinu, cik daudzi, redzot attēlā siekstu un meitenes dibenu, noticētu, ka esmu fotografējis tieši seno soda rīku.

Sieksta

Pa logu ailēm, kas veras uz Pērses pusi, palūkojos arī uz vecā spirta brūža drupām. Tās nu atkal bauda mieru saulainā Pērses krastā. Līdzās nemanu nevienu cilvēku.

Skats uz veco spirta brūzi

Populārs, protams, ir arī pilsdrupās uzstādītais lielgabals. Tas interesē gan bērnus, gan pieaugušos. Bērniem tas ir lielgabals, pieaugušos ieinteresē arī uzraksti uz tā stobra. Arī šeit ieņemu savu vietu, notēmēju fotoaparāta objektīvu un gaidu, kad citi pilsdrupu apmeklētāji būs devušies tālāk. Melnais stobrs mēmi veras zilajās debesīs. Pērses labajā krastā redzamas kādreizējās Bilstiņu muižas ēkas.

Kokneses pilsdrupu lielgabals

Turpinu loku pa pilsdrupām, joprojām meklējot kompozīcijas, kurās neparādās citi ļaudis. Ir gan iespēja nejauši papildināt citu uzņemtās fotogrāfijas, jo visapkārt pāri un ģimenes fotografējas un fotografē viens otru. Kāds puisis virs pilsdrupām pacēlis dronu, kas tagad karājas gaisā un nikni dūc.

Kokneses pilsdrupas

Pie izejas no pilsdrupām sastopu kādu ģimeni, kas cītīgi medī foto kadrus. Pili apmeklējuši divi vecāki un to bērni vai, iespējams, viens no bērniem ar tā “otru pusīti”. Puisis šai brīdī kāpj lejup pa pils mūri, un meitene spriež, ka sanāks laba fotogrāfija, jo izskatīsies, ka puisis soļo pa gaisu.

Iznācis no pilsdrupām, aizeju līdz Daugavas krastam, lai palūkotos uz likteņupi un netālu esošo Likteņdārzu. Līdzās Likteņdārzam Daugavas viļņos šūpojas, iespējams, tas pats mazais, baltais kuģītis, ko iepriekš manīju Pērses ūdeņos. Lūkojos uz Likteņdārza skatu terasi un domāju, ka ir ļoti ticams, ka šai brīdī kāds no šīs terases lūkojas uz Kokneses pilsdrupām.

Skats uz Likteņdārzu

Kad jau gatavojos pamest pilsdrupas, pamanu, ka piestātnē pienācis “Nameisis”- vikingu tipa liellaiva, kas kursē no pilsdrupām uz Likteņdārzu un atpakaļ. Šo gan uz priekšu dzen motora spēks, nevis vējš vai bariņš lielu, bārdainu vīru pie airiem. Dodos uz piestātni, lai tuvāk apskatītu kuģi. Pasažieri un citi interesenti iztaujā kapteini un dodas prom, bet pats kapteinis paliek uz kuģa, lai sagatavotu to nākamajam braucienam.

“Nameisis”

No pilsdrupām gar jau iepriekš skatītajiem lielgabaliem un krustiem dodos apskatīt pārējo parka teritoriju. Celiņa malā saulē sildās Pirmajā pasaules karā sagrautās Kokneses muižas Jaunās pils drupas, kuras pamazām savā varā pārņem parki koki. Īpaši naski uz drupu iekarošanu ir bērzi.

Kokneses muižas Jaunās pils drupas

Otrpus muižas drupām augstu slejas koka skulptūra “Mūžībai” – tēlnieka Ģirta Burvja dāvana Koknesei tās 725 gadu jubilejā. Skulptūras varenais ozolkoka stāvs izceļas uz apkārtējo parka koku fona. Skulptūra atklāta 2003. gadā un atjaunota trīspadsmit gadus vēlāk. Simtgadīgos ozolu stumbrus par pievilcīgiem savulaik atzinuši ķirmji un citi kukaiņi. Laikapstākļi arī darījuši savu, tāpēc augstie koka stabi tikuši pie tērauda jumtiņiem.

“Mūžībai”

Parkā uzslieta Alda Neijas darinātā koka skulptūra “Auguma mērītājs”, uz kuras norādīti Andreja Pumpura eposa “Lācplēsis” tēlu augumi, dodot iespēju katram salīdzināt sevi ar Lāčplēsi un Koknesi. Esmu 185 centimetrus garš, tāpēc Koknesi ar tam piedēvēto 170 centimetru augumu jau sen esmu pāraudzis, bet Lāčplēša 220 centimetri man nebūs sasniedzami. Skulptūra papildināta ar uzrakstu arī pie viena metra atzīmes. Metru gari vīriņi nodēvēti par koknesīšiem.

“Auguma mērītājs”

Soļoju uz parka dīķa pusi, kur ūdens krīt lejup pa Pērses ūdenskrituma atveidu. Mākslīgi radītais ūdenskritums ir vairāk nekā piecus metrus garš un pusotru metru augsts, ūdens tā nodrošināšanai tiek ņemts tepat no dīķa un krīt lejup pa vairākiem pakāpieniem. Īstais ūdenskritums, kas reiz krāšņi rotāja Pērses upi, pēc Pļaviņu HES uzcelšanas paslēpts dziļi, dziļi dzelmē.

Pērses ūdenskrituma atveids

Otrpus dīķim slejas kādreizējās Kokneses muižas laukakmeņu mūra klēts, un es pamazām dodos apkārt dīķim uz muižas ēku pusi. Dīķa ūdeni rāmi kulsta kāds mežapīļu tēviņš. Man pa priekšu jau soļo trīs parka apmeklētāji, kurus mērķis arī, šķiet, ir muižas ansamblis, tāpēc es nesteidzīgi sekoju tiem un lūkojos, kādus skatus no dažādiem punktiem piedāvā dīķa apkārtne.

Kokneses muižas klēts

Neceļos (lejup pa nogāzi) es dodos, pamanījis kādu citu ēku, kas nav tik grezni atjaunota, kā netālu esošās muižas ansambļa ēkas, bet, spriežot pēc ārējā izskata, arī varētu piederēt kādreizējās muižas saimniecības ēkām. Grūti spriest, kāds ir ēkas pielietojums šobrīd, jo cieši, vietām pat ar dēļiem un naglām aizdarīti visi logi un durvis fasādē, uz kuru lūkojos. Ēkas vienā galā piebūvēta neliela veranda.

Sens namiņš

Atgriežos trasē, kur trijotne, kas soļo man pa priekšu, ja ver vārtiņus uz muižas ēku kompleksu. Dodos tiem tieši pa pēdām un brīdī, kad tie aizkavējas pie muižas klēts, dodos tuvāk aplūkot muižas pārvaldnieka ēku, kurā no 1885. līdz 1887. gadam dzīvojis un muižas pārvaldnieka arodu apguvis rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. Šobrīd te saimnieko AS “Latvijas Valsts meži”.

Kokneses muižas pārvaldnieka ēka

Muižas ēku ieskauto pagalmu pametu vārtiņiem, kas atrodas Blaumaņa ielas pusē, un, iznācis ielas malā, pamanu kādu akmeni otrpus ielai. Akmens piesaista manu uzmanību, tāpēc dodos pāri ielai, lai apskatītu to tuvāk. Ir vēl kāds, ko ieinteresējis šis akmens, jo, kad jau tveru foto kadrus, man aiz muguras mazam ķiparam tā tēvs saka: “Tu neesi vienīgais, kam akmeņi interesē.” Sasmaidāmies ar tēvu, bet ķipars neizrāda nekādu satraukumu par to, ka esmu stājies tā ceļā, un čalodams dodas tālāk. Uzraksts uz akmens vēsta, ka tas uzstādīts par godu kolhoza “Koknese” dibināšanai 1948.gadā.

Reiz bija kolhozs “Koknese”

Nolemju vēl izmest mazu līkumu pa Kokneses parku, lai apciemotu strūklaku “Fauna galva”. Lai arī būdams strūklaka, fauns ir visai slinks uz ūdens mešanu. Kādu brīdi pagrozos strūklakas tuvumā, tad fauns raida nelielu ūdens strūklu un atkal apklust. Iedomājos, ka strūklaka varētu būt aprīkota ar kustību sensoru, tāpēc pamāju ar plaukstu gar fauna seju, un, jā, ūdens atkal sāk līt. Iespējams, tai tiešām ir sensors. Iespējams, tā ir vienkārši apstākļu sakritība. Nolemju, ka pietiek vēzēties gar faunu un laiks man doties uz stacijas pusi.

Fauna galva

Manā maršrutā uz staciju arī abi Kokneses “LaTS” veikali. Ejot garām Parka ielas veikalam, nodomāju pie sevis, vai te strādā kundze, ko iztrūcināju uz ceļa pie “Laimdotām”. Soļojot tālāk pa Parka ielu, šķērsoju šoseju, vēlreiz paeju garām vietai, kur meklēju skanstis starp Parka un Zemeņu ielām, un iznāku uz Dzeņu ielas, kur sastopu gan kādu ģimeni ar bērniem, gan autovadītāju, kurš nu spiests manevrēt starp ceļa abās pusēs esošiem gājējiem.

Dodos pāri pļavai uz Kokneses kultūras nama pusi. Liecot loku gar kultūras nama ēku, pamanu gan jauniešu bariņu, kas sasēduši pie stacijas, gan tepat laukumā esošo pieminekli, kuram līdzīgi atrodami pie daudzām dzelzceļa stacijām, jo tieši tajās sākās kopumā desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju ceļš uz Sibīriju. Līdzās piemiņas akmenim, pie kura koknesieši piemin represētos, šogad uzstādītas metālmākslinieka Anta Brimerberga darinātas plāksnes, kurās iegravēti 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā izsūtīto Kokneses pagasta iedzīvotāju vārdi.

Piemineklis represētajiem

Līdzās Kokneses kultūras namam redzams atgādinājums, ka Koknese reiz bijusi Hanzas savienības – viduslaiku Ziemeļvācijas un Baltijas jūras reģiona tirgotāju un pilsētu apvienības – dalībniece. Pilsētas tiesības Koknese ieguvusi jau tālajā 1277.gadā. Nedaudz tālāk vīd otra Kokneses veikala “LaTS” izkārtne, vēlreiz atsaucot atmiņā sastapšanos ar kundzi “LaTS” formas tērpā. Varbūt viņa strādā šeit, nevis Parka ielas veikalā?

Reiz bija varena tirgotāju un pilsētu apvienība

Pēc 23 nosoļotiem kilometriem nolieku mugursomu uz soliņa, kas atrodas stacijas perona tālākajā galā, un veicu jau ierasto rituālu – sausu drēbju kārta, muskuļu izstaipīšana un kāda uzkoda. Par pēdējo šoreiz kalpo trīs āboli. Drīz uz peronu pārceļas iepriekš līdzās stacijai manītā jauniešu grupa un citi pasažieri, kas vēlas no Kokneses doties Rīgas virzienā.

Kokneses dzelzceļa stacijā

Arī atpakaļceļam sarūpēts dubultais vilciena sastāvs no Daugavpils, tāpēc vietu pietiek gan jauniešu bariņam, gan man, gan pārējiem interesentiem. Sākotnēji rodas sajūta, ka esmu iekāpis guļamvagonā, jo vairāki pasažieri saritinājušies visdažādākajās pozās un saldi guļ.

Atvados no Kokneses un noslēdzu pilsētas un tās apkārtnes nepieradināto, mazāk populāro un tautas iecienīto vietu apskati.

2 domas par “16.10.2021. Iepazīstot Koknesi jeb “Te visās malās ir zviedru skanstis””

Atbildēt uz Dina Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: