17.11.2018. Klinšaina diena pie Amatas

Sestdienai jau ierastā laikā, pulksten 04:50, zvana modinātājs. Kamēr laikapstākļi ir draudzīgi, jāsteidz izstaigāt vēl kādu gabaliņu no Latvijas. Debesis ir apmākušās un tādas paliek arī visu turpmāko dienu, mainoties tikai mākoņu fona apgaismojumam – no tumšāka uz gaišāku, tad atpakaļ uz tumšāku. Šodien plāns izstaigāt Amatas taku līdz pat Melturu tiltam, ceļu sākot jau pie Rehabilitācijas centra “Līgatne”.

Arī turpmākie soļi jau ierastie – pirmais vilciens no Jelgavas uz Rīgu, tad pirmais vilciens no Rīgas uz Valmieru. Jelgavas vilciens, salīdzinot ar citiem sestdienu rītiem, šoreiz visai pilns. Daudzi snauž, tikai vīrs, kas sēž man pretī pāri ejai, pa telefonu ar kādu apspriež krustnešus. Valmieras vilciens, savukārt, no Rīgas stacijas atiet diezgan tukšs. Manā vagonā pasažieru tikai nedaudz vairāk kā konduktoru. Iespējams, daudzi nolēmuši svētku nedēļas nogali pavadīt galvaspilsētā. Turpmākajās stacijās gan iekāpj vēl bariņš pasažieru.

Vilcienā pamanu divus puišus ar lielām somām. Vienam no tiem uz apģērba rakstīts, ka viņš pārstāv “Latvijas militāro komandu”. No tā, ka puiši pērk biļetes līdz Melturiem, kā arī runā par to, ka būs jāšķērso Gauja, izdaru minējumu, ka savā maršrutā tos vēl satikšu. Kaut kur vairākas rindas aiz manis kāds vīrs ir iemidzis un par prieku pārējiem pasažieriem cītīgi ventilē plaušas. Tā kā aiz vilciena loga joprojām visai tumšs, vēl vagonā izrotāju sevi ar pāris atstarotājiem, jo kādu gabaliņu būs jāiet gar šoseju.

Izkāpju Līgatnes stacijā un manu arī kādu pāri, kas ar nūjām un mugursomām izkāpuši uz perona. Minu, ka mūsu plāni šai dienai gan atšķirsies, jo es dodos šosejas virzienā, tai pašā laikā pāris šķērso sliedes un virzās uz Līgatni.

Līgatne sagaida ar miglu. Ceru, ka līdz brīdim, kad sasniegšu pirmos apskates objektus, migla jau būs pazudusi. Raitā solī virzos uz šosejas pusi, lai tālāk dotos uz autobusa pieturu. Šoreiz plānā vēl viens transports – autobuss no Augšlīgatnes uz Skaļupēm. Līdz autobusam, kuram jāatiet 08:35, vēl ir laiciņš, tāpēc izmantoju iespēju un ieeju netālajā “Elvi” pēc brokastu jogurta.

Autobuss ir klāt jau 08:30. To gaida vēl bariņš pasažieru, kuri arī lielākoties brauc uz Skaļupēm. Šķiet, vismaz daļa no tiem ir rehabilitācijas centra darbinieki. Katrā ziņā kāda sieviete, kas pirms manis Skaļupēs izkāpj no autobusa, sveicina tur autobusu gaidošos, novēl priecīgus svētkus un dodas iekšā rehabilitācijas centrā. Es, savukārt, lieku plecos somu un dodos ārā no rehabilitācijas centra teritorijas.

Netālu no turpat esošajām dzīvojamajām mājām ceļa atzarojumu, kas ved pār tiltu, bloķē zemes kaudze. Ir acīmredzams, ka reiz šo posmu aktīvi izmantojuši, jo tas ir asfaltēts un ar skaidri manāmiem joslu apzīmējumiem, bet kādā brīdī, acīmredzot, tilts atzīts par transportam bīstamu. Gājējiem pārvietoties pa to gan nekas neliedz.

Sparīgi soļoju uz priekšu. Zem kājām nu jau ir zemes ceļš, pa kreisi aiz kokiem manāma Gauja. Vēl labs gabaliņš būs jānoiet pa šo ceļu, līdz sasniegšu Amatu. No gaisa nāk kas attālināti līdzīgs lietum, bet tas netraucē baudīt pārgājiena sākumu. Enerģijas ir daudz, un jau zinu, ka tā noderēs. Ceļš pamazām attālinās no Gaujas, un nu pa kreisi ir privāts mežs, bet pa labi Roču rezervāts, kurā ieiet aizliegts, tā kā atliek vien turēties uz ceļa.

Nolemju sakrāt kādu papildus kilometru un apskatīt arī Gaujas krastā esošās Ķūķu klintis. Zīme ceļa malā vēsta, ka līdz klintīm ejams kilometrs. Sākotnēji diezgan kvalitatīvs zemes ceļš, kas vēlāk gan vietām ir peļķēm rotāts un virzās te augšup, te lejup, aizved mani līdz Ķūķu klintīm. Līkums noteikti ir bijis tā vērts, klintis diezgan garā joslā slejas Gaujas pretējā krastā. Vietā, kur esmu piestājis, manāmi arī topoši atpūtas vietas uzlabojumi, par ko liecina šur un tur manāmās metāla konstrukcijas, kas visticamāk pildīs pamatu lomu kādām nelielām būvēm vai citiem noderīgiem objektiem.

Ķūķu klintis

Pa to pašu ceļu atgriežos atpakaļ un turpinu soļot Amatas virzienā. Vecapsīšu mājās kāds vīrs kurina ugunskuru, dedzinot zarus. Ceļš strauji pagriežas pa labi un ved gar lauku malu. Tikai reti auto iztraucē manu mieru. Garām cieši viens aiz otra pabrauc Volvo un Ford, kurus vēlāk ieraugu pie Veclauču tilta vietā, kur gājiens turpināsies gar Amatu, dzirdu arī jauniešu balsis. Kamēr fotografēju skatus uz vienu un otru pusi no tilta, viens no auto dodas ceļā. Stāvlaukumā paliek tikai tukšs un kluss Volvo.

Ja līdz Amatai solis bija pavisam raits, tad turpmākie kilometri tiek veikti jau lēnāk. Un to nosaka ne tikai fakts, ka taka ved te augšup, te lejup. Pat tik pelēkā dienā ļoti valdzinoša ir Amata, draiski vīdamās līkumu līkumos un reizumis nebēdnīgi atsegdama pa kādam klinšainam krastam, ar ko pamielot acis. Fotoaparāts strādā uz pilnu slodzi.

Pirmie klinšu atsegumi manāmi jau turpat pie Veclauču tilta – Veclauču iezis. Turpmākajā ceļā iežu daudz, un ne visu nosaukumus spēju atrast un piefiksēt. Ievērību, protams, izpelnās Zvārtes iezis. Pa gājēju tiltu šķērsoju Amatu un dodos augšup, lai no skatu laukuma pavērotu gan iezi, gan upi pie tā kājām. Lai arī labi iemīta taka liecina, ka dažus norobežojums neattur, pats iezis apmeklētājiem nav paredzēts, bet, pieveicot virkni koka pakāpienu, var nonākt vietā, no kuras paveras tiešām skaists skats. Nolemju, ka notikumu der atzīmēt, tāpēc ķeros pie līdzi paņemtā ūdens un siermaizītes. Secinu, ka banāni neizskatās ne tuvu tik atraktīvi, kā tad, kad liku tos somā, tomēr pusi no viena pieveicu, bet otra puse nonāk atkritumu kastē netālu no gājēju tilta.

Zvārtes iezis

Kad gar Amatu dodos tālāk uz vietu, kur Zvārtes iezis vislabāk skatāms no lejas, man pretī nāk kāds pāris, kuru auto manu netālajā stāvlaukumā. Tātad neesmu vienīgais, kam šī diena šķiet piemērota atpūtai pie dabas.

Virzos tālāk gar upi, kas atkal ik pa brīdim priecē ar kādu klinšu atsegumu. Apmēram pusceļā starp Zvārtes iezi un Kumadas ieteku Amatā pamanu abus vilcienā redzētos puišus. Sveicinu savus “vagona biedrus”, uz ko lielākais no tiem vaicā, vai nāku jau atpakaļ, bet mazākais izsaucas: “Vai, nu gan es nobijos!” Atbildu, ka soļojam vienu un to pašu maršrutu, tik katrs no sava gala. Seko veiksmes vēlējumi, un ceļš turpinās.

Vēl nedaudz tālāk no upes puses ceļu šķērso Amatas vāverīte. Tā ielec nelielā priedītē takas malā un pamazām raušas augšup. Līdz šim satikti divi puiši un vāverīte. Uz takas neesmu gluži viens. Ik pa brīdim dzirdami arī čivinātāji un ķērcēji, bet tuvumā nevienu no tiem nemanu. Mežā daudz piepju un arī citu sēņu. Pieļauju, ka virkne no tām ir veselīgākas par “snikeru”, kas mētājas manā mugursomā, tomēr nolemju šodien iztikt bez gastronomiskiem eksperimentiem.

Izdzirdu kādas balsis tepat netālu. Es eju gar pašu upi, bet, iespējams, ir vēl kāds ceļš, kas ved paralēli manai takai. Pašus runātājus gan tā arī neieraugu, toties vēl pēc kāda gabaliņa sastopu velosipēdistu. Neesmu drošs, ka pa šo taku viņam daudz sanāk pārvietoties braukšus, bet riteņa nešana noteikti ir vēl papildus treniņš.

Aiz Dzilnu ieža man pretī nāk divi puiši ar suni. Saka, ka suns nekodīšot, tāpēc mierīgi samaināmies un turpinām ceļu katrs uz savu pusi. Nedaudz aiz viņiem seko divas meitenes, kas puišus palaidušas pa priekšu, jo tiem “kājas garākas”. Pieļauju, ka tieši šos jauniešus dzirdēju pie Veclauču tilta un viņus gaida stāvlaukumā atstātais Volvo.

Dzilnu iezis

Ja virkni iespaidīgo iežu var apbrīnot no Amatas pretējā krasta, tad dažos nekas cits neatliek, kā vien kāpt augšup. Pirmais tāds kāpiens ir Stūķu iezī, kur man pretī lejup dodas divas sievietes ar suni. Viņas tad arī izrādās pēdējie pretimnācēji, ko sastopu šī pārgājiena laikā.

Dažkārt taka nav gluži blakus upei, tāpēc atsevišķus iežus aplūkot var, tikai izbrienot cauri mežiņam un krūmiem līdz upes krastam. To, acīmredzot, dara daudzi, jo vairākās vietās ir skaidri redzamas takas iežu virzienā.

Stāvākais kāpiens sagaida, lai nokļūtu Ainavu kraujā, bet arī tas tiek pieveikts, un pa kraujas malu soļoju Kārļu zivjaudzētavas virzienā. Kad taka sāk vest lejup, paralēli no koka veidotiem pakāpieniem redzamas arī kāpnes, kas veidotas no nelieliem betona blokiem. Uz kādas no laipiņām mani samulsina trīs svecītes. Vai tiešām šai vietā aprāvusies kāda dzīve?

Netālu no Kārļu zivjaudzētavas šķērsoju lielceļu un gar Amatu dodos Melturu tilta virzienā. Pavisam netālu no lielceļa amata priecē ar kārtējo klinti – Gulbju iezi. Nedaudz tālāk manāms arī Gulbju avots, no kura, spriežot pēc apzīmējuma, var droši ņemt dzeramu ūdeni. Amatas krastu rotā arī neliels futbola laukums ar manāmi sarūsējušiem, nelieliem vārtiem, toties zāle kārtīgi nopļauta.

Aiz upes līkuma pamanu Kārļu HES ēkas. Jau nojaušu, ka aiz HES upe vairs nebūs tik atraktīva. Pa koka kāpnītēm, kuru daži pakāpieni jau sākuši dalīties, nokļūstu pie HES un ieraugu aiz tā esošo ūdenskrātuvi. Kāds vīrs rosās HES ēkā, bet par mani neizrāda nekādu interesi. Netālu no HES, ar kokiem apaudzis, slejas Dambju iezis. Taka šeit kļūst mazliet sarežģītāka – diezgan slapja, pārpilna ar saknēm un akmeņiem, kas, visticamāk, atdalījušies no ieža.

Vēl nedaudz tālāk taka sāk strauji vest augšup. Turpmāk lielākoties Amatu redzu tikai kaut kur dziļi lejā. Te gan tā atkal līksmi šalc, vēl nenojaušot, ka drīz atdursies HES slūžās. Pamazām upes šalkoņu papildina un tad jau arī nomāc trokšņi, ko rada pa šoseju braucošie auto. Esmu nonācis pie Melturu tilta.

Tā kā ir skaidrs, ka vilcienu Rīgas virzienā gaidīt nav jēgas, jo līdz tam vēl vairākas stundas, nolemju pameklēt karstu dzērienu un doties gaidīt autobusu. Netālu ir viesu nams “Bille”, uz ko tad arī notēmēju. Kamēr stāvlaukumā pie tilta pētu karti, divi puiši ar Audi turpat netālu griež “saulītes”. Tur stāv arī no rīta manītais Ford.

Kad sasniedzu “Billi”, nevienu dzīvu būtni tur gan nemana, arī uz telefona zvanu saimniece neatbild, tāpēc nolemju izmēģināt veiksmi viesu namā “Hotel Melturi” (laikam vēl nav tikuši skaidrībā, kas tieši viņi ir – viesnīca vai viesu nams). Ņemot vērā nelāgo pieredzi ar “Billi”, vispirms gan zvanu. Diemžēl arī tur piedāvā tikai naktsmītni, bet ēst un dzert iesaka kafejnīcā. Domu par karstu dzērienu metu pie malas un dodos uz autobusa pieturu, kur atzīmēju pārgājiena noslēgumu ar ūdeni, siermaizīti un “snikeru”.

Kamēr gaidu autobusu, kāds puisis ar Subaru atved meiteni, kura, acīmredzot, arī dosies uz Rīgu. Puisis gan negaida autobusa pienākšanu, atstāj meiteni pieturā un aizbrauc. Turpmākās 15 minūtes gaidām divatā. Autobuss pienāk pilns, tāpēc sākotnēji abiem jāstāv kājās. Vēlāk meitene sēdvietu atrod, bet Līgatnē un Siguldā man pievienojas vēl vairāki kājās stāvētāji. Kad ierodamies Rīgā, jau ir satumsis.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s