Uz patiesiem notikumiem balstīta Ziemassvētku pasaka, lasāma tumšos vakaros pie silta kamīna un/vai karstas tējas krūzes.
Ziemassvētku vecītis satrūkstas, izdzirdējis klauvējam pie atpūtas telpas durvīm. Šķiet, ka tas bija iesnaudies, sēžot savā lielajā, mīkstajā krēslā. Vienlaikus ar rūķa Raivo degunu, kas parādās durvju spraugā, telpā iebrāžas darba duna, ko rada rūķu sasaukšanās, instrumentu klaudzieni un mazu kājiņu dipoņa pa Ziemassvētku vecīša nama gaiteņiem. Nu jau vecītis ir pilnībā pamodies no savas pēcpusdienas snaudas.
“Ziemassvētku vecīt, vai arī šogad dosimies pārgājienā?” rūķis Raivo apvaicājas, acīs spoži mirdzot cerību liesmiņām. Līdz Ziemassvētku vakaram vēl nedēļa, un gan Ziemassvētku vecītis, gan rūķis Raivo ir čakli strādājuši, tāpēc vecītis lemj, ka viena atpūtas diena ir godam nopelnīta. “Jā, Raivo,” vecītis priecīgi atbild rūķim, “arī šogad mēs dosimies pārgājienā.”
Notraucis no galda uz tā saliktās piezīmju lapas, rotaļlietu skices un kārbu ar šokolādes cepumiem, vecītis izņem no grāmatu plaukta lielo karšu atlantu un novieto to galda vidū. Atvēris atlantā Latvijas karti, Ziemassvētku vecītis sāk meklēt vietu, ko šogad apciemot abiem ar Raivo. Iepriekš vecītis un rūķis ciemojušies Siguldā, Līgatnē un Daugavas ielejā starp Aizkraukli un Skrīveriem, izbaudot skaistas ainavas, iepazīstot interesantus, smaidošus un viesmīlīgus cilvēkus, tāpēc abi ļoti labprāt atkal atgrieztos Latvijā, lai uzzinātu vēl ko jaunu par šo valsti.
Acīm slīdot pār karti, vecītis ierauga kādas pilsētas nosaukumu. Limbaži. Pilsētas apkārtnē redzami vairāki zilu ezeru spoguļi. Limbažiem esot sena vēsture, nākamajā gadā tie svinēs savas pastāvēšanas astoņsimtgadi. Pilsētas tiesības Limbaži ieguvuši 14. gadsimtā. Paskatījies uz Raivo, vecītis pasmaida un nosaka: “Lūk, kur šogad dosimies pārgājienā!”
Rūķis Raivo sajūsmināts palecas gaisā un aizjož post kamanas. Jau agri no rīta abi dosies ceļā, lai vienā no gada īsākajām dienām pēc iespējas vairāk redzētu no tā, ko piedāvā Limbažu pilsēta un tās apkārtne.
Rūķis Raivo ir izcili precīzs. Tieši 6:30 sestdienas, 17. decembra rītā tas piebrauc pie Ziemassvētku vecīša nama lieveņa simt sešdesmit trīs zirgu vilktās “Volvo” kamanās. Kamanām traucot uz priekšu, Ziemassvētku vecītis sajūsmināti secina, ka šogad ziema dāsni noklājusi Latviju ar sniegu. Ja iepriekš tas Latviju izstaigāja laikā, kad par Ziemassvētku tuvošanos vairāk liecināja svētku rotājumi, nevis balta sniega sega, tad ceturtais vecīša pārgājiens beidzot būs patiesās ziemas noskaņās.
Pa ceļam piestājušas A1 šosejas malā esošajā “Circle K”, lai rūķis Raivo tiktu pie trauka ar karstu dzērienu, īsi pēc 8:00 no rīta Ziemassvētku vecīša un rūķa kamanas ieslīd stāvlaukumā pie Limbažu Svētā Jāņa luterāņu baznīcas.
Laukumā abus biedrus sagaida Ingus no Limbažu novada Tūrisma informācijas centra (īsāk dēvēsim to par Limbažu TIC), kurš solījis tos pavadīt uz maršruta sākuma punktu zemnieku saimniecībā “Priedītes”. Ingus ir no Rīgas, bet nu jau sešus gadus dēvē sevi par limbažnieku. “Priedīšu” saimniece Zane labprāt iesaistoties dažādās aktivitātēs un apsolījusi Ziemassvētku vecīti izvizināt zirga vilktās kamanās. Vecītis, protams, ar prieku pieņem šādu iespēju.
Kamēr ceļabiedri kavējas Baznīcas laukumā, tos sveicina tie limbažnieki, kas šai sestdienas rītā jau devušies savās gaitās. Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo pārkāpj Ingus “BMW” kamanās, kuras no aizmugures stumj prāvs zirgu pulciņš, un aizbrauc Limbažu ielās, ko pamazām gaišākas dara rītausma.
Līdz “Priedītēm” ir vien piecpadsmit minūšu brauciens. Pa ceļam Ziemassvētku vecītis norāda rūķim Raivo uz vietām, kur tie abi vēlāk soļos kājām, – ieeju zaļā dzelzceļa takā un ceļu uz Katvaru muižu.
Zemnieku saimniecībā “Priedītes” valda rosība. Zane gatavo ceļam īru tinkeru Hārdvelu (Hardwell). Ziemassvētku vecītim tiek dota iespēja apskatīt arī citus sētas iemītniekus – trušus, kaziņas un aitas. Ķīniešu horoskops vēsta, ka nākamais – 2023. gads – ir Truša gads. Vecītim tiek dota iespēja paauklēt vienu no “Priedīšu” trušiem. Kad Zane to tver rokā, trusis mazliet pacīnās par savu brīvību, bet, nonācis vecīša rokās, tas, šķiet, pieņem savu likteni un nomierinās. Mirkli auklējis pūkaino garausi, vecītis nodod to atpakaļ Zanes gādīgajās rokās, un visi var ķerties pie kamanu maršruta plānošanas.
Pirmo vecītis un rūķis vēlas apskatīt Katvaru muižu un tās parku. Zane spriež, ka skaistāks ceļš būtu pa zaļo dzelzceļu. Tā varētu vecīti un rūķi aizvest līdz vietai, kas būtu tuvu muižai un ļautu arī kamanas apgriezt. Kamēr vecītis un Zane apspriež gaidāmo maršrutu, pagalmā parādās Zanes tēvs, kas gādā ūdeni saimniecības četrkājainajiem iemītniekiem.
Hārdvelam “Priedītēs” esot divi uzdevumi – vilkt kamanas un gādāt, lai augtu un kuplotu te mītošo īru tinkeru pulks. Saimniecībā sastopamas vairākas īru tinkeru ķēves, un saimniece Zane teic, ka Hārdvels lieliski tiek galā ar saviem pienākumiem.
Vecītis un rūķis iekāpj kamanās, Zane satver pavadu, un, ar nelielu rāvienu atbrīvojoties no sniega un ledus skavām, kamanas sāk ceļu uz zaļā dzelzceļa pusi, ko te iezīmē augstu koku rindas. Ingus atgriežas pie savām kamanām, lai vecīti un rūķi sagaidītu jau Limbažos.
Reiz zaļā dzelzceļa vietā no Rīgas uz Rūjienu un vēl tālāk uz Pērnavu un Tallinu, kā arī atpakaļ uz Rīgu, traukuši pasažieru un preču vilcieni, bet tad pirms septiņpadsmit gadiem sliedes noņemtas, kādreizējo dzelzceļa līniju atvēlot gājējiem un velobraucējiem.
Zanes skubināts, Hārdvels raiti rikšo uz priekšu, un Ziemassvētku vecītim šķiet, ka tas nokļuvis īstā ziemas pasakā. No abām pusēm šauro stigu ieskauj ar sniegu klāti egļu zari, apkārtnē valda miers, un dzirdama vien Hārdvela soļu dipoņa, ko vieglītēm slāpē sniega kupenas, kamanu slieču švīkstoņa un Zanes uzmundrinošie saucieni kamanu vilcējam. Reizēm braucējiem jāpieliecas, lai kāds nebēdnīgs koka zars tos neaizķertu.
Zane ir nolēmusi vecīti un rūķi nogādāt līdz pat ceļam, kas savieno Katvarus ar Ozoliem. No turienes vecītis un rūķis sāks savu pārgājienu. Zirdziņš pagriežas pa kreisi, prom no zaļā dzelzceļa stigas un mežā iekšā. Kad Hārdvels pa aizputināto ceļu sparīgi uzvelk kamanas nelielā pakalnā, Zane atviegloti uzelpo un uzslavē zirgu, bet rūķi Raivo sāk nodarbināt jautājums, cik tad zirgspēku patiesībā ir vienam zirgam, jo ir dzirdēts, ka zirgs attīsta vairāk par vienu zirgspēku.
Kamanas aiztrauc garām “Robežnieku” mājām, un drīz jau sasniegts arī Katvaru un Ozolu ceļš. Pārsteigti ir braucēji, ieraugot ceļa malā Ingus kamanas, un vēl pārsteigtāks ir Ingus, kas te ieradies nofotografēt sniega rotātās eglītes un nav gaidījis parādāmies Hārdvela vilktās kamanas ar vecīti un rūķi.
Pateikušies Zanei un Hārdvelam par braucienu, Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo iziet uz Katvaru – Ozolu ceļa un sāk savu pārgājienu, virzoties uz Katvaru muižas pusi. Tikmēr Zane un Hārdvels pa šo pašu ceļu trauc pretējā virzienā – atpakaļ uz “Priedītēm”. Kamanas nu kļuvušas krietni vieglākas, un arī notīrītais lielceļš ļauj tām straujāk slīdēt uz priekšu.
Pa varenu, sirmu koku aleju vecītis un rūķis pamazām tuvojas Katvaru muižas iebraucamajam ceļam. “Akmentiņu” suns, skaļi riedams, skrien sveicināt abus gājējus. Kad tas noprot, ka vecītis un rūķis interesi par tā sargāto saimniecību neizrāda, suņuks apklust un atgriežas savā sētā.
Netālu no vietas, kur no lielā ceļa atzarojas muižas iebraucamais ceļš, vecītis un rūķis ierauga bagātīgi apsnigušu autobusu pieturu. Šķiet, ka šeit autobusi pārvietojas visai reti. Biezajā sniegā, kas klāj pieturu, nemana ne pēdu nospiedumus uz zemes, ne pazīmes, kas liecinātu, ka kāds ir sēdējis uz soliņa.
Pagriezušies uz Katvaru muižas pusi, abi gājēji ceļa galā redz sarkanos muižas mūrus, tomēr tie nolēmuši vispirms apciemot liepu audzi, kas atrodas pašā Katvaru ezera krastā un ir daļa no kādreizējā Katvaru muižas parka. Liepas esot iecienījuši gan Latvijas iedzīvotāji no tuvākas un tālākas apkārtnes, gan filmu veidotāji. Vecītim noteikti jāredz šo parku.
No muižas iebraucamā ceļa pagriezušies pa labi, vecītis un rūķis aizsoļo pa koku ieskautu ceļu līdz vietai, kur aiz augstajiem stumbriem parādās koši dzeltenā Limbažu novada speciālās pamatskolas ēka. Sestdienas rītā te valda klusums, trūkst skolai raksturīgo bērnu čalu, un, iespējams, vien kāds dežurants kaut kur aiz skolas logiem mana, kā vecītis un rūķis pa sniega kupenām brien garām skolai.
Aizgājuši līdz nogāzei, kas ved lejup no skolas uz Katvaru ezeru, biedri secina, ka šai gadalaikā liepas tiek mazāk apmeklētas, jo iemītu taku te nav, tāpēc tie sparīgi brien lejup, veidojot paši savu ceļu, tad pagriežas paralēli aizsalušā ezera ūdens malai un drīz jau ierauga liepu tumšos stāvus. Kad vecītis un rūķis sasnieguši liepas, tie iztraucē vairākas stirnas, kas graciozi aizlēkšo no ezermalas kalnup uz Katvaru muižas pusi.
Vecītis ir lasījis, ka Katvaru liepas esot vairākus simtus gadu vecas. To īsi apgrieztie, vecie zari izdzinuši šmaugas atvases, kas nu stiepjas stāvus debesīs. Liepas sastādītas vairākās rindās, un Ziemassvētku vecītis pamazām izstaigā koku ieskautās ejas. Sniegā te manāmas vien zvēru atstātās pēdas.
Kad, apskatījuši Katvaru liepas. abi gājēji gar skolas ēku atgriežas uz ceļa, lai dotos uz Katvaru muižu, vecītis pamana aiz kokiem uzmirgojam zilas bākugunis. Vai tiešām, apmeklējot liepas, Ziemassvētku vecītis un rūķis būtu pārkāpuši kādu likumu? Gaismas uzmirgo vēlreiz, tad pazūd. Rūķis Raivo zilās ugunis nav pamanījis, bet pasmaida, iztēlojoties, cik pārsteigti būtu policisti, ja tiem būtu jāarestē Ziemassvētku vecīti.
Vecītis un rūķis turpina ceļu un drīz nonāk pie Katvaru muižas sarkano ķieģeļu mūriem. Sākotnēji ēka bijusi no koka, bet tad ieguvusi šo ķieģeļu ietērpu. Vecītis tuvāk apskata ēku un secina, ka šobrīd tā nav apdzīvota. Kamēr abi biedri kavējas pie muižas, vārtu arkā, kas izbūvēta starp divām netālu esošām ēkām, parādās kāda sieviete, kas, iespējams, pamanījusi tālumā pavīdam vecīša sarkano tērpu. “Labdien!” vecītis sveicina sievieti. Tā atbild sveicienam, bet tad nozūd aiz vārtiem. Viss notiek tik strauji, ka rūķis Raivo pat nepagūst šo noslēpumaino sievieti ieraudzīt.
Aizbriduši pa sniegu atpakaļ līdz lielajam Katvaru – Ozolu ceļam, vecītis un rūķis turpina savu soļojumu uz Limbažu pusi. Ceļu no abām pusēm ielenkuši augsti koki, bet tālāk plešas lauki. Vietām paceļas pa kādai ēkai. Pēkšņi ceļu gājēju priekšā šķērso divas stirnas. Rūķis Raivo spriež, ka tās, iespējams, ir tās pašas, ko abi iztraucēja pie Katvaru liepām. Cik pēkšņi parādījušās, tik ātri stirnas jau atkal nozudušas skatieniem.
Ceļš ir visai kluss, bet tad biedri sadzird no mugurpuses tuvojamies kādu auto. Izrādās, ka ar to pārvietojas vietējie policisti. Iespējams, tie paši, kuru auto bākugunis vecītis pirms kāda laika manīja caur Katvaru kokiem. Tie gan nemēģina arestēt ne vecīti, ne rūķi, vien, pabraukuši abiem garām, pasveicina gājējus ar sarkano un zilo gaismu signālu.
Soļodami te lejup, te augšup pa plato un kārtīgi notīrīto ceļu, vecītis un rūķis sasniedz vietu, kur tiem tālāk jādodas iekšā zaļā dzelzceļa takā. Taka ir pamatīgi aizputināta, uz tās manāmas vien zvēru pēdas. Lai uzņemtu spēkus, abi iemalko pa trauciņam karstas tējas. Rūķis Raivo iecienījis karsto dzērienu baudīt bez saldinātājiem. Kamēr biedri atvelk elpu, pa ceļu garām aiztrauc “DPD” kurjers, ar signālu sveicinot tos.
Ziemassvētku vecītis pirmais dodas iekšā zaļā dzelzceļa takā, rūķis tam seko, liekot soļus vecīša zābaku atstātajās pēdās. Sniegs te saputināts biezā kārtā, ar katru soli kājas iegrimst dziļi kupenā, tāpēc vecītis un rūķis visai lēni virzās uz priekšu. Vecītis jūt, cik strauji šai pārgājiena posmā pukst sirds, kājām sperot vienu smagu soli pēc otra.
Vietā, kur ceļam pārliekusies ābele, gājēji secina, ka meža zvēri te nākuši baroties ar kritušajiem āboliem. Tieši zem koka pēdu nospiedumu visvairāk, var manīt arī ābolu paliekas. Daži visai nosaluši augļi joprojām karājas arī ābeles zaros.
Takā sākas posms, kurā te pabijis kāds slēpotājs. Iespējams, tie bijuši divi. Vecītis mēģina to minēt, lūkojoties uz slēpju nūju atstātajiem nospiedumiem līdzās slēpju sliedēm. Iešana gan nekļūst daudz vieglāka, abi turpina lēnām stampāt uz priekšu.
Kad zaļais dzelzceļš pietuvojas autoceļam, kas savieno Limbažus ar Aloju, Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo sāk apsvērt pārgājiena turpināšanu gar šoseju, kur gan garām brauktu auto, bet solis noteikti būtu raitāks.
“Dzelzceļa mājā 86.km” tās iemītnieki iekļūst no kādas citas puses, jo tiltiņš, kas savieno mājas pagalmu ar kādreizējā dzelzceļa uzbērumu ir aizputināts, uz tā nemana pēdu nospiedumus. Ieputināts ir arī kāds tēls, kuru pamanījis, vecītis steidz to atbrīvot no sniega skavām. Kad sniegs notrausts, uz vecīti raugās zaru lelle ar lielām, no golfa bumbiņām darinātām acīm.
Pagājuši vēl gabaliņu uz priekšu, vecītis un rūķis atrod ceļu, kas ved uz šosejas pusi, un nolemj tam sekot, jo pārgājiens vēl nav pat pusē, tāpēc būtu lieliski saglabāt kaut nedaudz spēka. Kad abi sper soli uz asfalta, tiem šķiet, ka kājas pašas tos nes. Solis pēkšņi kļuvis pavisam viegls.
Līdz pat Limbažiem abi soļo gar šoseju. Vietā, kur atzarojas ceļš uz Dārzciemu, tie aiziet vēlreiz izlūkot zaļo dzelzceļu, bet ātri nolemj atgriezties uz lielceļa nomales. Garāmbraucošie autovadītāji sveicina vecīti, tas atbild sveicieniem. Skaļi, daudzbalsīgi rējieni, kas mijas ar gaudošanu, skan no lielas, divus stāvus augstas koka mājas Liliju ielā. Vecītim neizdodas saskaitīt, no cik balsīm koris sastāv, tomēr ir skaidrs, ka tās ir vairākas. Suņu saimniece nolemj sniegt savu vērtējumu par tās mīluļu sarīkoto koncertu, pavēlot tiem aizvērties. Balsis noklust.
Sasnieguši apļveida krustojumu vietā, kur sastopas Stacijas, Dzelzceļa un Krišjāņa Barona ielas, Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo šķērso Stacijas ielu un pārgājienu turpina pa Krišjāņa Barona ielu. Krišjānim Baronam arī esot bijusi varena, sirma bārda. Nu, gluži kā Ziemassvētku vecītim. Vecītis atmiņā pārcilā savus radurakstus, vai neatradīs tur kādu Baronu vai vismaz Krišjāni.
Netālu no Limbažu Romas katoļu Svētā Laurencija baznīcas abus gājējus sagaida Ingus no Limbažu TIC. Tas nolēmis tos pavadīt turpmākajās gaitās Limbažu pilsētā un parādīt virkni skaistāko Limbažu vietu. Tad nu ceļu tie turpina trijatā.
Otrpus ielai plešas Mazezers, tā pretējā krastā paceļas sens pilskalns – Ķezberkalns. Ingus stāsta, ka tas esot pirmais Limbažu pilskalns, kurā reiz mituši lībieši. Mazezera kontūra atgādinot Latvijas kontūru, tāpēc jau par tradīciju esot kļuvusi svecīšu novietošana gar ezera krastu 18. novembrī, kad tiek svinēta Latvijas valsts dzimšanas diena. Ezerā esot ierīkota strūklaka, kas aukstā decembra dienā, protams, klusi slēpjas zem ledus segas.
Pagriezušies uz Burtnieku ielu, gājēji soļo augšup uz vietu, kur paceļas Limbažu viduslaiku pilsdrupas. Ingus iesaka doties tieši uz kādreizējās pils vārtiem. Tas sola kārtīgu brišanu pa sniegu, jo pils apmeklētāji taku vēl nav iestaigājuši. Kāds sniega tīrītājs te sastūmis sniegu no Burtnieku ielas, izveidojot prāvu valni. Paguvis jau atpūsties pēc stampāšanas pa zaļā dzelzceļa aizputināto taku, Ziemassvētku vecītis sparīgi iebrien sniegā un kāpj augšup.
Pa pils vārtiem, kas esot īpaši ar to, ka te saglabājušies paceļamo restu fragmenti, Ziemassvētku vecītis iesoļo pils teritorijā. Pils pagalms arī krietni aizputināts, un vecītis nolemj, ka ir laiks palūkoties uz pili un Limbažiem no augšas. Uz pils vārtu torņa drupām ir uzcelts skatu tornis, un Ingus dodas gādāt torņa atslēgu, lai atvērtu lūku tornī un biedri nokļūtu tā augšā.
Kāpdams augšā tornī, vecītis ievēro, ka te pa seno mūru paliekām jau uzkāpis kāds četrkājains pils iemītnieks. Mazas kaķpēdiņas aizvijas pa balto sniega kārtu, kas sedz mūrus un kāpņu pakāpienus. Pašu pils saimnieku vecītis un rūķis gan nesastop.
No torņa augšas ir lieliska iespēja palūkoties uz Limbažiem, jo pils apkārtnē augošie koki jau rudenī nometuši savus lapu tērpus, ļaujot torņa apmeklētāju skatieniem aizklīst tālumā. Ir auksta, skaista diena, un sniegā pils pagalmā joprojām manāmi tikai vecīša, rūķa un Ingus zābaku atstātie nospiedumi. “Pilsdrupas guļ ziemas miegā,” vecītis pie sevis nodomā.
Nokāpuši no torņa, vecītis un rūķis dodas uz līdzās esošo, divus stāvus augsto ēku, kas uzcelta pirms diviem simtiem gadu un kurā šobrīd iekārtots Limbažu muzejs. Ingus jau ir brīdinājis muzeja darbinieci par Ziemassvētku vecīša ierašanos, un tā sagaida vecīti muzeja iekštelpās.
Limbažu muzejā Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo apskata istabu, kas veltīta Latvijas Republikas himnas autoram Baumaņu Kārlim, tad dodas uz telpu, pie kuras durvīm vecītis ierauga intriģējošu uzrakstu “Perpetuum mobiles”. “Hmm, nez kādus mūžīgos dzinējus te var skatīt?” vecītis nodomā, ieiedams pa durvīm.
Jau pie ieejas telpā vecītim ir iespēja iepazīt, kā ar dažādu mehānismu palīdzību pakāpeniski tika atvieglota smagu priekšmetu – graudu maisu – pacelšana. Tad vecītis apskata arī ūdensdzirnavu modeli un virkni citu interesantu eksponātu. Kad gājēji jau gatavojas turpināt ceļu, muzeja darbiniece atklāj tiem vēl kādu kustīgu objektu. Pagriežot dažus slēdžus, aiz stiklotiem logiem, starp tur saliktiem muzeja eksponātiem sāk kursēt mazītiņš vilcieniņš – tvaika lokomotīve ar ogļu vagonu. Kādu brīdi vecītis un rūķis, neatraujot skatienu, seko mazā vilcieniņa gaitām.
Atvadījušies no Limbažu muzeja darbinieces, vecītis un rūķis Ingus pavadībā dodas tālāk uz vietu, ko limbažnieki dēvē par Burtnieku kvartālu. Pa ceļam vecītis pamana, ka ēku sienas šai pilsētas daļā rotā lielas laternas. Limbažu ielas noteikti izskatās burvīgi tumšos vakaros, kad šīs laternas tiek iedegtas.
Burtnieku kvartāla vidū vecītis un rūķis ierauga krāšņi rotātus vārtus. Tos darinājis juvelieris Oļegs Auzers un nodēvējis par “Mīlestības un draudzības vārtiem”. Ingus pastāsta, ka vārtu viena puse, kas rotāta ozolzaru atveidiem, simbolizējot vīrišķo, bet otra puse, ko apvijuši ābeles zaru atveidi, simbolizējot sievišķo. Jaunie pāri varot pasūtīt no misiņa darinātu lapu, kurā iegravēti abu vārdi un kāzu datums. Margas, kas no četrām pusēm ieskauj “Mīlestības un draudzības vārtus”, jau ir krietni salapojušas.
Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo apciemo Dzīvā sudraba muzeju, kas iekārtots Vecā rātsnama telpās un kurā apskatāmos darbus veidojis tas pats meistars, kas radījis “Mīlestības un draudzības vārtus”. Muzejā tos sagaida Jurģis, kas ir viens no meistara mācekļiem un piedalījies vairāku te apskatāmo darbu tapšanā.
Meistars savas dzīves laikā prasmes nodeva tālāk mācekļiem, kas nu turpina tā iesākto. Šai ziņā meistars esot atšķīries no daudziem citiem sava amata brāļiem, kas nelabprāt dalījušies ar amata noslēpumiem. Jurģis zina stāstīt, ka senākos laikos meistari aši paslēpuši savus darbus no zinātkāriem skatieniem, un meistaru amata noslēpumus varējuši izvilināt vien ar stiprāka dzēriena pudeles palīdzību. Dzēris, protams, gan uzrunātais meistars, gan jaunu zināšanu kārotājs, tāpēc grūti teikt, cik daudz no stāstītā palika katra mācekļa prātā.
Vecītis ar sajūsmu vēro, cik smalkus un skaistus darbus radījis meistars un tā mācekļi. Tie sniedz ne tikai prieku acīm un sirdij, bet ļauj nodarbināt arī prātu. Kādā no darbiem jāsaskaita uz kuģa esošos jūrniekus, kā arī jāatrod vienīgo mākslas darbā paslēpto sievieti, citā vecītis meklē kukaiņus un citas dzīvas radības. Īpaši krāšņa ir iespaidīga izmēra pils, kas esot lielākā sudraba pils pasaulē. Te vecītis un rūķis var meklēt mūkus, ko meistars izvietojis dažādās vietās lielajā sudraba celtnē. Jurģis parāda viesiem arī kādu darbu, kas vēl tikai top. Uz ēkas pagrabā esošā darba galda uzziedējis sudraba zieds.
Skaisto mākslas darbu apburti, vecītis un rūķis atgriežas Limbažu ielās. Pilsētas lielās egles gaismiņas dienas laikā izslēgtas, bet vecītis ir drošs, ka vakarpusē, kad tie atgriezīsies no pārgājiena, būs gana tumšs, lai tie ieraudzītu egli visā tās krāšņumā. Līdzās Limbažu lielajai eglei sniegā saspraustas un izrotātas daudzas mazas eglītes.
Saulīte iznākusi palūkoties, kā vecītim un rūķim klājas Limbažu vecpilsētā. Vietā, kur sastopas Cēsu un Torņa ielas, vecītis ierauga senlaicīgu kiosku. Gājēji apskata kiosku no ārpuses, kā arī aplūko kioskā izvietotos paraugus un padomus pašu darinātu rotājumu un dāvaniņu izgatavošanai. Vecītim tas atgādina rūķu darbnīcu paša namā. Kiosks tapis, atdarinot tā priekšteci, kas šai vietā atradies pirms daudziem gadu desmitiem.
Ejot pa Parka ielu, Ziemassvētku vecītis pamana kādu lielu sienas gleznojumu, kurā tas atpazīst gan Limbažu pilsdrupas, gan pilsētai raksturīgo ielu apgaismes laternu. Ingus stāsta, ka sienu apgleznošana veikta kādu pilsētas svētku laikā. “Tie būs bijuši ļoti krāsaini svētki,” vecītis nodomā.
Nākamo sienu gleznojumu biedri atrod Limbažu Vienības parkā. Mūri līdzās bērnu rotaļu laukumam rotā lieliem burtiem rakstīts pilsētas nosaukums. Bērnu laukums šai laikā atstāts sniega varā, vecītis te nesastop nevienu mazo limbažnieku.
Pagājuši garām Teātra mājai, kuras durvis šodien slēgtas, vecītis un rūķis nonāk pie kādas ļoti aprakstītas skulptūras. Pašā augšā dvi bučojas. Šo skulptūru tā arī saucot – “Bučotāji”. Vecītis ievēro, ka uzraksti, ar ko nosēta skulptūra, tikuši iegravēti, veidojot ļoti raibu un paliekošu stāstu.
Otrpus Parka ielai kāds vīrs tīra kādreizējā Limbažu kinoteātra un kluba jumtu. Šķērsojis Parka ielu, vecītis mirkli uzkavējas pie Limbažu Mūzikas un mākslas skolas, kuras sienu rotā no krāsainām flīzītēm darināts un mūzikas tēmai veltīts mākslas darbs – mozaīka. Lūkojoties uz mozaīku, vecītim šķiet, ka tas saskata ne tikai klavieru taustiņus, bet arī vijoles, kokles un kāda pūšamā instrumenta siluetus.
Kad vecītis un rūķis dodas tālāk, jumtu tīrošais vīrs ir licis lāpstu pie malas un nu vēro vecīti caur sava telefona kameras aci. Līdzās ēkai piebraukusi kāda visai jautra kompānija, kas, šķiet, pazīst jumta tīrītāju, jo tie smejas un sasaucas savā starpā. Novēlējis visiem priecīgus svētkus, vecītis nopriecājas par to, cik lieliskā noskaņojumā ir limbažnieki.
Turpinot ceļu pa Parka un Jaunatnes ielām, gājēji ievēro, ka daudzi mazie Limbažu iedzīvotāji devušies uz pakalnu līdzās pilsētas estrādei un līksmi šļūc lejup pa sniegotajām nogāzēm. Kamaniņu trases izveidotas abās pusēs estrādei.
Kad trijotne soļo garām Limbažu peldbaseinam, Ingus pastāsta vecītim par apļveidīgajiem veidojumiem, kas, sniega klāti, ieraugāmi vairākās vietās līdzās baseina ēkai. Izrādās, ka tie attēlo viļņu apļus, ko uz ūdens virsmas rada krītoša lāse. Rūķis Raivo pievērš biedru uzmanību katlu mājai, kas paceļas aiz peldbaseina ēkas. Vecītim jāpiekrīt rūķim, ka šī katlu māja ir krietni izskatīgāka par vairumu līdzīgu būvju.
Sarunādamies un iepazīdami Limbažus, visi trīs gājēji ir sasnieguši Jaunatnes ielas galu un pa taku turpina virzīties tālāk uz Limbažu Lielezera pusi. Zilo ezera ūdens spoguli, ko Ziemassvētku vecītis redzēja savā karšu atlantā, nu ir pārklājusi balta ledus un sniega kārta. Līdzās krastam kāda sieviete sparīgi skalda ledu. Turpat blakus vīrietis āliņģī jau bauda ledusaukstā ūdens peldes.
Kamēr Raivo un Ingus vēro Limbažu “roņa” peldi, vecītis dodas lūkot, kas paslēpies zem sniega kupenas tepat krastā. Vien neliela smaile vīd virs sniega. Kad notrausta biezā sniega sega, skatienam atklājas saules pulkstenis. Uz tā redzams arī airētāja siluets. Siltākā laikā Lielezerā bieži sastopami airētāji. Saulīte jau atkal paslēpusies aiz mākoņiem, tāpēc saules pulkstenis laiku šobrīd nerāda.
Divi mazi Lielezera pludmales apmeklētāji ir ieinteresējušies par Ziemassvētku vecīti, bet kautrējas tam tuvoties. Māmiņas pavadībā tie šļūc no slidkalniņa un kāpelē pludmalē izveidotajā rotaļu laukumā. Drosmīgākā izrādās abu bērnu mamma, kas ieminas vecītim, ka bērni ļoti grib zināt, vai šogad ir labi uzvedušies. Lielākais no abiem – puika – nu kļūst pavisam kautrīgs. “Man šķiet, ka viņi ir labi uzvedušies,” vecītis nosaka. “Dzirdējāt, ko vecītis teica?” mamma priecīgi uzsauc savām atvasēm. Vecītis pasmaida.
Rūķis Raivo un Ingus jau atkal ir pievienojušies vecītim, un tie turpina savu ceļu līdz vietai, kur sniega kupenu ielenkumā ezera krastā vizuļo prāvs zandarts. Limbažu Lielezers esot bagāts ar šīm zivīm. Mākslinieks zandartu radījis no tūkstošiem uzgriežņu, bet kāds gādīgs limbažnieks apsējis zandartam siltu šalli. “Tas nu gan ir smalks darbs,” vecītis pie sevis nosaka, tuvāk apskatot zandarta metāliskos sānus. Zem šalles paslēpta zandarta sudraba zvīņa. Runā, ka, to paberzējot, piepildoties viena vēlēšanās, tāpēc šis tiek dēvēts par Veiksmes zandartu.
Turpinot pārgājienu, Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo nonāk Limbažu Lielezera dabas takā, kas vijas starp krastmalas kokiem gar ezera krastu. Takā tie satiek vairākus pretimnācējus, kas ir gluži priecīgi, sastopot te Ziemassvētku vecīti.
Takas pamatne veidota no koka dēlīšiem, kas šobrīd paslēpti zem biezas balta sniega kārtas. Pāri Donaviņai, kas savieno Limbažu Lielezeru ar Dūņezeru ved tiltiņš. Vecītis mirkli uzkavējas tiltiņa vidū, lai palūkotos uz mazo upīti, kas plūst lejā.
Taka noslēdzas pie putnu vērošanas torņa, kas uzcelts ezera krastā. Putnu šai ziemas dienā te maz, tomēr vecītis nolemj uzkāpt tornī, lai palūkotos uz ziemas ieskauto ezeru un tā apkārtni. Tornis ir krietni zemāks par pilsdrupu skatu torni, tāpēc pavisam drīz vecītis stāv torņa augstākajā skatu laukumā. Šeit redzamie apavu zoļu nospiedumi liecina, ka kādi ļaudis nesen apmeklējuši torni.
Limbažu Lielezers ir garenas formas un stiepjas tālu uz dienvidiem no skatu torņa. Ezera sniegbalto segu no apmākušos debesu pelēcīgā baltuma šķir krastmalas koku tumšie stāvi. Vietām krasta tuvumā no ledus ārā spraucas brūngani niedru stiebri. Vecītis brīdi apstājas pie torņa margām, lai pilnu krūti ieelpotu svaigo, spirdzinošo gaisu. Torņa pakājē tikmēr gaida Ingus un Raivo.
Kad visi trīs atkal kopā, gājēji turpina ceļu ārā no dabas takas un pa Jūras ielu soļo atpakaļ uz Limbažu vecpilsētas pusi. Sasnieguši tiltu pār Donaviņu, tie sastop lielu meža pīļu baru. Pīles lielākoties uzturas ūdenī, bet drošākās, ieraudzījušas vecīti, iznāk uz takas tam priekšā. Iespējams, tās arī kāro Ziemassvētku dāvanas. Ticamāk, ka pilsētas iedzīvotāji un viesi tās pieradinājuši pie maizes brokastīs, pusdienās un vakariņās. Vecītis soļo tālāk, un, palikušas bešā, dažas no pīlēm kādu brīdi, dusmīgi sabozušās, soļo nopakaļus tam, tad atgriežas pie bara upītē.
Takas turpinājumu ieskauj vītolu aleja. To lielie zari ir krietni saīsināti, un vītoli ar jauno zaru šmaugajiem dzinumiem nu izskatās pēc izspūrušu jauniešu bariņa. Vītolu pakāji klāj bieza sniega sega, kurā paslēpušies te uzstādītie soliņi, kā arī atkritumu konteineri, kuros paredzēts ievietot to, kas dažkārt izkrīt no pastaigās izvestiem suņiem.
Jūras iela krustojumā ar Sporta un Ievu ielām pagriežas pa kreisi, vecītis un rūķis tai seko. Šai Jūras ielas posmā tiek veikti ceļa remontdarbi, ko šobrīd paslēpis sniegs. Ja vienā ielas pusē stiepjas notīrīts, bruģēts trotuārs, tad otrā iemīta vien neliela taciņa. Kādai mājai tik varens lāsteku priekškars, ka, šķiet, pa durvīm nebūs iespējams tikt iekšā. Vecītis gan spriež, ka ēkai, iespējams, ir vēl kāda ieeja.
Ceļa turpinājumā Jūras ielas malā slejas augsts, grezns nams. Tā ieeju sargā divas lauvas, kam ziema noaudusi baltas cepures. Soļojot garām lauvām, vecītis sadzird mazas balstiņas un smieklus. Vecīša gaitām no droša attāluma seko divas limbažnieces. Sapratušas, ka ir pamanītas, meitenes nozūd ap stūri Dārza ielā.
Ziemassvētku vecīti patīkami pārsteidz Ģildes iela – šaura, bruģēta ieliņa ar veco Limbažu apbūvi abās tās pusēs. Rodas sajūta, ka gājēji nejauši nokļuvuši gadsimtu vai divus senā pagātnē. Mājas te lielākoties uzturētas ļoti labā kārtībā. Koka sienas ietērptas dažādās, siltās krāsās, un namu jumtus pārklājusi pūkaina, balta sniega sega. Arī Ģildes ielā pie ēku sienām redzamas Limbažu ielu laternas. Vēl gan pārāk gaišs, lai tās iedegtu.
Vecīša kavēšanos domās pārtrauc skaļas balstiņas no Jūras ielas puses. Abas limbažnieces turpina sekot vecītim. Ingus jau paguvis noskaidrot, ka no vecīša tiekot sagaidītas dāvanas. Tās vecītis izvadās pēc nedēļas, bet tam līdzi ir dažas šokolādes konfektes ar Ziemassvētku garšu, ko dāvāt tik drosmīgām sekotājām. Abas grib noskaidrot, vai Ziemassvētku vecītis ir īsts. “Pavisam dzīvs,” vecītis smaidot nosaka. Novēlējis abām priecīgus svētkus, tas turpina ceļu.
Gājēji ir apstājušies pie Ģildes ielas ceturtā nama, kur tos piesaistījusi nama glītā ieeja. Kamēr tie apbrīno kokapstrādes meistaru veikumu, Ingus vērš vecīša uzmanību uz to, ka kāds raugās uz tiem no nama otrā stāva loga. Pavēries augšup, vecītis ierauga māmiņu turam rokās mazuli un pamāj nama iemītniekiem. Pēc brīža pie loga parādās arī lielāka šīs ģimenes atvase. Vecītis pasmaida un atkal māj. Tad sejas no loga pazūd, un arī gājēji iet tālāk. Ingus parāda vietu, kur atradusies māja, kurā reiz dzīvojis gaišreģis Eižens Finks. Māja diemžēl nesen sagruvusi. “Nez, vai gaišreģis spēja paredzēt šī nama likteni?” vecītis nodomā.
Cēsu un Dailes ielu stūrī vecīti un rūķi sveic kāds vīrs ar diriģenta zizli rokās. Piemineklis darināts par godu Baumaņu Kārlim, kuram veltīto istabu abi jau apskatīja Limbažu muzejā. Ingus vērš vecīša uzmanību uz pieminekļa pamatni, kurā iekalts žurkas siluets ar visu garo asti. Ingus min, ka ap pieminekli esot bijusi tik liela stīvēšanās, ka tā autoriem tas beidzot apnicis. Tad nu pamatnē iekalta žurciņa.
Izmetuši nelielu līkumu gar Limbažu Svētā Jāņa luterāņu baznīcu, biedri pamazām noslēdz sava pārgājiena aktīvo daļu. Vairs tikai dažas apskates vietas palikušas. Vecītis cer, ka drīz satumsīs un tie varēs skatīt mirdzošo Limbažu pilsētas egli.
Torņa ielas malā slejas vecais ugunsdzēsēju depo, kurā savus krājumus glabā Limbažu muzejs. Vecītis un rūķis dodas iekšā. Pie ieejas tos sagaida puse no ugunsdzēsēju auto, kurā var pat iekāpt un ieslēgt zilās bākugunis. Muzeja darbiniece min, ka auto ieradies no Umurgas, bet otras puses atrašanās vieta gan paliek noslēpumā tīta. Aiz depo ieejas durvīm dzirdama kņada. Abas limbažnieces turpina sekot Ziemassvētku vecīša gaitām to pilsētā.
Vecā ugunsdzēsēju depo telpās atrodami gan ugunsdzēsības tēmai veltīti eksponāti, gan dažāda tehnika – rakstāmmašīnas, telefona aparāti, radio un citi – no pagājušā gadsimta. Vecītis pamazām apskata te rodamos eksponātus, tad seko Ingum, kurš lepni parāda vēl kādu kolekciju. Vecajā ugunsdzēsēju depo glabājas Ingus ugunsdzēsēju auto modelīšu kolekcija, kas tiekot papildināta dažādos braucienos un tirdziņos gan Latvijā, gan ārpus tās.
Tā kā nosoļots jau visai prāvs gabals, Ingus piedāvā visiem iestiprināties. Gājēji dodas uz “Hanzas Kebabu”, kam līdzās šorīt atstājuši kamanas, iegādājas trīs porcijas ar kebaba “laiviņām” – gaļa, kartupelīši, salāti un mērcīte – un dodas uz Limbažu TIC telpām, lai mierīgi ieturētu pusdienas. Visi ir sparīgi soļojuši, tāpēc gardā maltīte strauji plok. Vecītis ir apsēdies krēslā, kurā tas paslēpts no garāmgājēju skatieniem, bet arī aiz Limbažu TIC durvīm dzirdamas mazo limbažnieču balsis. “Ļoti neatlaidīgas sekotājas,” vecītis pie sevis nodomā. Šobrīd daudzi alkst, lai tiem būtu vairāk sekotāju, komentētāju un citu, kas pievērš tiem uzmanību. “Nez, ko tie teiktu, ja visi to sekotāji būtu tik neatlaidīgi kā šīs divas meitenes un tiešām sekotu tiem ik uz soļa?” vecītis joprojām kavējas domās.
Ārā jau satumsis, tāpēc vecītim un rūķim laiks izmest vēl vienu loku pa Limbažu ielām. No Limbažu TIC telpām tie iziet pa otrām durvīm, kas ved uz Burtnieku kvartālu, tā nozūdot abu sekotāju modrajiem skatieniem. Kvartāls vakara tumsā izgaismots svētku gaismiņām. Laukuma malā spoži spīd lieli eņģeļa spārni. Tagad vakarā kvartāls arī vairāk ļaužu iecienīts. Kāda meitenīte, ieraudzījusi vecīti nosaka, ka tas nav īsts. Īstajam esot brilles. Ziemassvētku vecītis pasmaida un nodomā, ka brilles tam gan vēl nav nepieciešamas.
Ingus aizved Ziemassvētku vecīti un rūķi Raivo uz Vecā rātsnama stāvu virs Dzīvā sudraba muzeja, kur tos gaida vēl kāds pārsteigums. Kad ieslēgta gaisma, apmeklētāju skatieniem atklājas astoņpadsmitajā gadsimtā tapuši sienu gleznojumi. Ingus min, ka laika gaitā šie mākslas darbi tikuši paslēpti zem vairākām krāsas kārtām, tomēr daudzus no tiem nu izdevies atgūt, no citiem redzami vien atsevišķi fragmenti. Gleznojumos attēlotas vietas, ko reiz apciemojis nama kādreizējais īpašnieks.
Pa Vecā rātsnama logiem var redzēt, ka Limbažu pilsētas lielā egle jau iedegta, tāpēc, apskatījuši sienu gleznojumus, visi trīs kāpj lejup un pa Burtnieku ielu soļo uz Baumaņu Kārļa laukuma pusi.
Limbažu pilsētas egle īpaša ar to, ka tā savā vietā Baumaņu Kārļa laukumā iestādīta, nevis uzstādīta, tāpēc koks zaļo un limbažniekus priecē visu gadu. Spožā svētku rotā saposta, tā šai vakarā grezno laukumu. Kad vecītis un rūķis sasniedz egli, tās apkārtnē ir visai maz cilvēku. Tie sastop vien kādu vīru, kas nolemj paspiest vecīša roku un novēlēt tam visu labāko, kā arī kādu pieaugušo un bērnu pulciņu, kas pēc Ingus domām ir Limbažu viesi, nevis pilsētas iemītnieki. No kādas ēkas skan balsis un smiekli. Ingus min, ka tur notiek bankets.
Limbažu eglē salaidušies spoži putni, kā arī tās zaros kārti pilsētai raksturīgo laternu atveidi. Egles priekšā nolikts liels krēsls, kas, šķiet, gaidīt gaida Ziemassvētku vecīti. Vecītis nolemj, ka pēc divdesmit divu kilometru pastaigas ir nopelnījis atpūtu, tāpēc uz mirkli apsēžas līdzās krāšņajai eglei.
Ziemassvētku vecīša un rūķa Raivo viesošanās Limbažu novadā noslēdzas. Vienas dienas laikā tie apskatījuši gan skaistas, vēsturiskas vietas un Limbažu novada dabu, gan sastapuši virkni interesantu cilvēku ar aizraujošiem dzīves stāstiem. Garām vakara tumsā silti starojošajam seno laiku kioskam tie dodas atpakaļ uz Baznīcas laukumu, kur atstātas kamanas. Te tie atvadās no Ingus, kas bijis lielisks pavadonis šai dienā, un, iekāpuši kamanās, aiztrauc tumsā atpakaļ uz Ziemassvētku vecīša nama pusi.
Indulis raksta 