18.04.2020. Pārgājiens Ieriķu apkārtnē

Astoņos sestdienas rītā izkāpju no vilciena Ieriķu dzelzceļa stacijā. Šodien, tāpat kā pirms nedēļas, mani sagaida spoža saule un spilgti zilas debesis. Iespējams, Ieriķu stacijas apkārtnē vienmēr tā izskatās.

Ieriķu dzelzceļa stacijā

Plānots nesteidzīgs pārgājiens, kura laikā vēlos iepazīt un apskatīt tās vietas, kuru apskate izpalika vai bija pārāk steidzīga pirms nedēļas, kad no Ieriķiem bija jānokļūst Āraišos. Šoreiz finiša un starta līnijas sakrīt. Visu dienu uzturēšos Ieriķu apkārtnē. Vilciens atpakaļ Rīgā mani nogādās pēc aptuveni desmit stundām, tā kā manā rīcībā ir daudz laika.

Ieriķu dzelzceļa stacija

Esmu veicis izmaiņas ekipējumā. Šoreiz vieglo La Sportiva apavu vietā kājās auti Zamberlan “tanki”. Lai arī tas nozīmē pa liekam kilogramam uz katru kāju, esmu drošs, ka ar šiem izbridīšu katru dubļu šķērsli un seklāku upīti, ko Ieriķi metīs manā ceļā.

Pulsometrs ir nodibinājis attiecības ar augstākiem spēkiem, un pa Stacijas un Lielo ielu es dodos uz Vidzemes šosejas pusi. Apkārtnē valda miers. Kāds vīrs ar lielu iepirkumu maisu nozūd ēkā, kas atrodas veikalam pretējā ielas pusē. Pamanu arī busiņu, kas manu uzmanību piesaistīja jau pirms nedēļas. Šai rītā tā gan ir vienīgā mūsu sastapšanās.

Ieriķu ielās

Spriežot pēc divām kājām, kas vīd no šosejas malā esošās autobusu pieturas, kāds gatavojas doties uz Rīgas pusi. Iespējams, cilvēks vienkārši apsēdies atvilkt elpu. Turpinu savu ceļu gar šoseju, tad pagriežos uz Cecīļu ielu un soļoju uz krodziņu “Pie Dzirnakmeņa”.

Krodziņš durvis ver jau 8:00, tāpēc droši dodos iekšā. Sniedzu meitenei, kas mani sagaida, piecus eiro un lūdzu biļetes uz abām takām – Ieriķu dzirnavu parku un Cecīļu dabas taku. Izmantojot iespēju, apvaicājos arī, cik ūdensģīmju var atrast Ieriķu dzirnavu parka teritorijā. Meitene min, ka tādu ir vismaz četrpadsmit. Lieliski! Pirms nedēļas atradu vien trīs, tā kā šodien daudz darba priekšā 😊

Vēlos precizēt arī maršruta variācijas, tāpēc seko jautājums par iespējām gar Melderupi aiziet līdz Kumadai. Par šo gan meitene samulst, jo nav no Ieriķiem, bet situāciju glābj krodziņa saimnieks, kas šai brīdī ienāk telpā. Tad nu izzināšanu turpinu sarunā ar saimnieku.

Gar Melderupi līdz Kumadai aiziet varot gan, bet taka ved pa upes kreiso krastu, savukārt, man nepieciešams pēc tam tikt labajā krastā, lai turpinātu ceļu jau gar Kumadu. Novērtējis manus zābakus, krodziņa saimnieks izsaka aizdomas, ka ar tiem es Melderupi šķērsot nevarēšu, jo ūdens būs par dziļu. Mēģināt gan, protams, varot.

Tā kā pie manis būs takas vārtiņu atslēga, nolemju mēģinājumu izlaist. Ja būtu drošs, ka tikšu tālāk, protams, lūgtu meitenei vai krodziņa saimniekam ielaist mani parkā un aizslēgt vārtiņus aiz manis. Precizēju arī iespējas līdz Kumadai aiziet pa tās vārdā nosaukto ielu. Saimnieks apstiprina, ka tur noteikti var iziet.

Bruņojies ar iegūtajām zināšanām, ņemu vārtiņu atslēgu un dodos ūdensģīmju lūkoties. Atslēdzu un aiz sevis atkal aizslēdzu vārtiņus, droši noglabāju atslēgu kabatā, kas aizverama ar rāvējslēdzēju, un sāku savu pastaigu pa Ieriķu dzirnavu parku. Nakts ir bijusi vēsa, tāpēc takas dēlīšu klājums ir nedaudz slidens. Vietās, kas ilgāk pabijušas saules staros, soli varu likt jau drošāk.

Paeju garām briežu ģimenei – trim sūnu skulptūrām – un dodos uz vietu pirms tiltiņa pār Melderupi, kur, esmu drošs, meklējams pirmais ūdensģīmis. Kā jau gaidīju, saviebtā seja raugās uz mani. Pirmais ir!

Pirmais ūdensģīmis

Nostājos uz tiltiņa pār Melderupi, kas šeit izveidojusi vairāku ūdenskritumu kaskādi, un lūkojos uz pirmo no ūdenskritumiem, kas rodams tur, kur Melderupe no šosejas caurtekas tumsas atkal aiztrauc saulītē. Aplūkoju abus upes krastus un pamanu, ka netālu no tiltiņa zaļajās aļģēs vīd smaids. Otrais ūdensģīmis atrasts!

Atrodi ūdensģīmi 🙂

Turpinu ceļu gar Melderupes kreiso krastu, joprojām uzmanīgi lūkodamies upē, vai kur nemanīšu pavīdam kādas sejas aprises. Trešais ūdensģīmis ir patvēries Melderupes labajā krastā netālu no piknika vietas. Tas, šķiet, ir nedaudz cietis no apkārtējas vides ietekmes, un ūdensģīmja sejas izteiksme skaidri pasaka, ko tas par to domā. Ceturto ūdensģīmi ieraugu starp akmeņiem šaipus upei. Akmeņi klāti ar sūnu, un arī ūdensģīmis aizņēmies nedaudz sūnas, lai noslēptu savu klātbūtni.

Ūdensģīmis Nr.4

Šķērsoju Ieriķu dzirnavu drupās izbūvēto skatu laukumu. No tā paveras lielisks skats uz Melderupi un tās ūdenskritumiem, bet ūdensģīmjus no dzirnavu augšas gan nemanu. Ieriķu dzirnavas te miltus malušas jau 17.gadsimtā. Sākotnēji darbojies viens gaņģis, 19.gadsimta beigās strādājuši jau divi gaņģi, velta vadmala un ražota elektrība, ar ko nodrošināta tuvākā apkārtne. Dzirnavu ēka pamazām gruva laikā pēc Otrā pasaules kara, un savu roku pielika arī 1987.gada ugunsgrēks. Šodien Ieriķu ūdensdzirnavas ir atzītas par vietējās nozīmes arhitektūras pieminekli.

Pa kāpnītēm nokāpju lejā no skatu laukuma uz vietu, kur slejas neliela lapene un ganās sūnu mežacūku ģimene. Aplūkoju atjaunoto dzirnavu ūdensratu, kas ar savu piecu metru diametru esot starp lielākajiem Baltijā, un tad pievēršos te redzamajai upītei. Meklējumi vainagojas ar panākumu. Līdzās mūra kāpnītēm, kas ved uz dzirnavu ratu, lejup trauc strautiņš, kura krituma pakājē no sūnām un aļģēm vīd mazliet apdauzīts deguns un lūpas. Mans piektais ūdensģīmis šodien.

Piektais ūdensģīmis

Paeju vēl nedaudz tālāk gar Melderupi, lai novērtētu takas šeit, un redzu arī dažus nelielus, pavecus tiltiņus, kas šķērso upi un ceļa turpinājumu aiz kuriem būtu interesanti izpētīt, bet lēmums jau pieņemts, ka šodien uz Kumadu iešu pa Kumadas ielu, tāpēc atgriežos dzirnavu takās.

Sestais ūdensģīmis, ko atrodu, lūkojas manī ar ieplestu muti no koka sakņu apakšas un ir krietni tīrāks par citiem tā brāļiem. Septītais gan ir pavisam zaļš, saplūdis ar upes krastu, vien deguna gals, lūpu kaktiņš un viena acs vīd no zaļā pārklāja. Vistīrīgākais ir astotais ūdensģīmis, kas, iespējams, ir viens no nesenākajiem eksponātiem. Tas arī atrodas mazliet augstāk par ūdens līmeni, tāpēc ikdienā nav pakļauts upes ietekmei.

Ko skaties?

Turpinu savu ceļu gar Melderupes labo krastu, priecājoties par lielākiem un mazākiem ūdenskritumiem. Lejpus parka vidū esošā ūdenskrituma vairs nevienu ūdensģīmi ieraudzīt neizdodas.

Melderupe

Par devīto un desmito kļūst ūdensģīmji, ko biju te pamanījis jau pirms nedēļas. Pirmais no tiem ir noklājis sevi ar aļģēm un sūnām un smaida līdz ausīm. Otrs izskatās tā, it kā būtu brokastīs izēdis lielu bļodu ar aļģēm un piemirsis noslaucīt muti.

Desmitais ūdensģīmis

Kad tuvojos vietai, kur atradu pirmo ūdensģīmi, un šķiet, ka ar to manas ūdensģīmju medības noslēgsies, Melderupes kreisajā krastā pamanu sejas aprises. Šim ūdensģīmim upe ir daudz darījusi pāri, tomēr to joprojām var atpazīt. Rūpīgi pētot Melderupes un tajā ietekošo strautiņu krastus, esmu nokomplektējis veselu ūdensģīmju futbola komandu, tomēr ir vēl daži, kam izdodas palikt nepamanītiem.

Atdodu takas atslēgu meitenei krodziņā un ziņoju, ka vienpadsmit ģīmji atrasti. Turpat līdzās ir arī krodziņa saimnieks, kas nosaka, ka takās varētu būt pat vairāk kā četrpadsmit ūdensģīmju.

Savu ceļu turpinu pa Kumadas ielu. Dažās mājās manāma rosība, citas izskatās visai pamestas. Pie kādas no ēkām sarindots tik daudz dažāda vecuma auto, ka, iespējams, īpašnieks te saglabājis visus auto, ar ko savā dzīvē braucis. Ielas malas ieskauj vareni, cienījama vecuma koki.

Kumadas ielā

Redzu, ka Kumadas iela noslēdzas “Krauju” māju pagalmā, un sāku meklēt ceļu garām mājām. Pirms “Krauju” sētas pagriežos pa labi un soļojumu turpinu pāri ļoti slapjai pļavai, virzoties taisni uz mežu. Mans pārgājiens ir piesaistījis “Krauju” suņu uzmanību. Tie nav piesieti un riedami lēkšo pāri pļavai man pa pēdām. Ik pa brīdim palūkojos atpakaļ, lai mazinātu suņu vēlmi tuvoties maniem papēžiem. Abi ietur distanci, bet, joprojām sirsnīgi riedami, pavada mani līdz pat mežam un kādu gabaliņu arī mežā.

Kad “Krauju” suņi devušies atpakaļ uz mājām, es varu pilnībā koncentrēties turpmākajam ceļam. Pa taku nokāpju lejā, kur savus ūdeņus veļ Kumada, un tālāk dodos gar tās krastu. Aptuveni šai vietā pie upes biju iznācis arī savā pārgājienā pirms nedēļas.

Sasniedzu vietu, kur atrodams Kumadas ūdenskritumiņš, un dodos to aplūkot. Ūdens te krīt lejup gar aļģēm, sūnām un zāli klātiem akmeņiem. Ūdenskrituma kāplīte ir pavisam neliela augstuma. Turpinot ceļu gar Kumadu, redzu vēl dažus šim līdzīgus kritumiņus.

Kumadas ūdenskritumiņš

Gar upi aizeju līdz vietai, kur sākas Cecīļu dabas taka, un jau straujākā solī dodos turp, kur aiz kokiem vīd Cecīļu iezis. Atpūtas vietā pie klints valda klusums. Tie, kas šo dienu izvēlējušies pavadīt pie dabas Cecīļu takās, vēl ir tikai ceļā.

Desmit metrus augstais iezis stiepjas vairāk kā 100 metru garumā. Tajā esošās alas dēvē par Velna kambariem par godu to kādreizējam iemītniekam, kas, kā nostāsti vēsta, mitinājies te ar divām raganām, un ieža priekšā bijusi trijotnes deju grīda.

Cecīļu iezis

Apskatu Cecīļu iezi no Kumadas labā krasta un dodos uz tiltiņu, kas ved uz upes kreiso krastu. Netālu no tiltiņa pie koka piesliets spogulis, kurā spoguļojas Cecīļu iezis.

Spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura klints ir visskaistākā?

No upes kreisā krasta iezi var apskatīt nedaudz tuvāk, bet kāpelēt pa to un gar to nedrīkst, uz ko nepārprotami norāda zīme, kas te uzstādīta.

Cecīļu iezis no Kumadas kreisā krasta

Ceļu turpinu gar Kumadas kreiso krastu. Tiem, kas grib sekot manās pēdās, svarīgi zināt, ka līdz pat Kumadas ietekai Amatā upes kreisajā krastā ir mikroliegumi, kas nozīmē gan ierobežotas aktivitātes, gan grupu lielumu, kas te vienlaikus var uzturēties. Viens gājējs, kas nemēslo, ugunskurus nekurina un klintīs neskrāpē, ir pieņemams.

Drīz esmu pie soliņa, kas te novietots Kumadas krastā, un dodos apciemot Ziemeļu iezi. Ja pirms nedēļas bridu pāri Kumadai, lai sasniegtu iezi, un skrēju pie tā basām kājām, šoreiz manas kājas ir apautas un sausas.

Atpūtas vieta pie Kumadas

Aizeju līdz Ziemeļu iezim un aplūkoju smilšakmens sienu, kas slejas pret debesīm. Ieža pakājē debesis un apkārtējie meži spoguļojas Kumadas vecupē. Starp iezi un vecupi ir visai slapja nogāze. Spriežot pēc kokos ierīkotajām gaismām, ir brīži, kad Ziemeļu iezis tiek izgaismots.

Ziemeļu iezis

No Ziemeļu ieža atgriežos Kumadas krastā un soļoju tālāk gar upi. Taka te vietām marķēta oranžas krāsas atzīmēm uz kokiem. Saulīte joprojām silda, un apkārt dzirdamas visdažādākās putnu balsis. Ir īsti pavasarīga sajūta.

Taka, protams, te mazāk iebrista, vietām visai slapja, bet slapjākās vietās kāds jau iemetis pa baļķēnam, kas palīdz tās šķērsot. Taka ved te augstāk krasta nogāzē, te aizvijas atkal zemāk. Ik pa brīdim rāpjos pāri kādam kritušam kokam. Kumadas krastos pavīd pa kādam nelielam smilšakmens atsegumam.

Kumadas krastos

Soļodams gar nogāzi, pamanu arī kādu prāvāku atsegumu, par kura nosaukumu gan man trūkst informācijas, bet atzīmes iezī liecina, ka to kāds jau ir apmeklējis. Smilšakmens siena krietni noaugusi ar sūnām un citiem zaļumiem.

Smilšakmens atsegums

Mirkli vēlāk nonāku pie vēl lielāka, gaiša smilšakmens atseguma, kas te paslēpies mežā. Turpat nedaudz tālāk ir arī iezis “Āža mugura”. Iespējams, šis gaišais atsegums ir daļa no Āža muguras.

Atsegums līdzās “Āža mugurai”

Āža mugura atrodas upes līkumā, un taka te aizvijas augšup. Sekoju takai, jo nekas neliecina, ka varētu vai vajadzētu mēģināt iet šķērsām iezim un tā nogāzei.

Aiz Āža muguras taka atkal ved lejup, un, sekojot Kumadas līkumiem, drīz atrodu vietu, no kuras uz Āža muguru var palūkoties no malas. Ieža augšpusē izveidojusies ļoti gaiša trīsstūra formas virsma. Šķiet, ka vēl vienu līdzīgu trīsstūri manam skatienam slēpj upes krastā augošie koki.

Āža mugura no Kumadas kreisā krasta

Kādā saulainā Kumadas līkumā upē redzams prāvs akmens, kas nodēvēts par Filozofu akmeni. Pieļauju, ka par godu filozofiskām pārdomām, ko var veikt, sēžot uz akmens, nevis akmens spējai pārvērst metālus zeltā vai dāvāt mūžīgo jaunību.

Filozofu akmens

Līkumu aiz līkuma turpinu savu ceļu gar Kumadu. Nokļūstu vietā, kur krustām un šķērsām sakrituši vairāki koki, bet arī te izdodas izspraukties cauri. Egļu smarža rada Ziemassvētku sajūtu, kas parasti aprīlī neliek par sevi manīt.

Kumada

Vietā, kur Kumada ietek Amatā, ieraugu ugunskura vietu, kā arī zaļas krāsas uzrakstus uz koka, no kuriem atšifrēt gan varu tikai vārdu “AIZLIEGTS”. Kas tieši aizliegts, lai piedod uzraksta autors, nav ne jausmas.

Ceru, ka aizliegums neattiecas uz fotografēšanu, un dokumentēju vietu, kur sastopas Kumadas un Amatas ūdeņi.

Kumadas ieteka Amatā

Kad šis posms paveikts, sāku raudzīties, kurp doties tālāk. Amatas krastā te rodama Incēnu krauja, tāpēc nolemju paiet uz priekšu gar upi, lai redzētu, vai varu ko no kraujas saskatīt. Krasts drīz kļūst visai stāvs. Tālumā, šķiet, var saskatīt Incēnu kraujas ziemeļu daļas atsegumus, bet nu man jātiek augšā vietā, kas, iespējams, ir šīs kraujas dienvidu gals.

Skats uz Incēnu krauju

Nogāze te visai stāva, bet apaugusi kokiem, dodot iespēju nepieciešamības gadījumā pieķerties, atsperties, atbalstīties. Pamazām Amata paliek arvien tālāk lejā. Pusceļā apstājos, lai vēl reizi palūkotos Incēnu kraujas ziemeļu daļas virzienā, tad sparīgi pieveicu atlikušo kāpumu.

Pļavas pie “Lielincēniem”

Manā priekšā plešas “Lielincēnu” māju pļavas. Dodos pāri pļavai uz vietu, kur slejas “Lielincēnu” ēku drupas, aiz kurām meklējams ceļš, kas savieno “Mazincēnus” un “Lielincēnus” ar citām apkārtnes mājām. “Lielincēnu” mājas, šķiet, pamazām tiek atjaunotas, bet pagaidām vārds “drupas” visprecīzāk raksturo lielāko daļu saimniecības.

Izgājis uz ceļa, dodos uz netālu esošo kalniņu, kurā atrodas Incēnu viduslaiku kapsēta. No 16.gadsimta līdz 20.gadsimta sākumam te atradusies Incēnu baznīciņa, ap kuru iekārtoti kapi. Šobrīd pat daudzi kalnā reiz augušie ozoli pārvērtušies vien tukšās čaulās, kas sakritušas uz zemes. Te atrodams kāds īpašs krusts, kuru nu dodos meklēt.

Incēnu viduslaiku kapsētas kalniņš

Mirkli pastaigājis pa kalniņu, ieraugu to, ko meklēju. Pie kāda ozola paliekām slejas neliels akmens krusts, kurā iekalti septiņi mazi krustiņi. Pie kapsētas novietotais apraksts vēsta, ka 1823.gada Lieldienās, 21.aprīlī visās baznīcās notikusi dzimtbūšanas atcelšana pirmajai kalpu kārtai. Uz to devusies arī “Vieļu” māju kalpa sieva ar bērniem, bet mājās neviens nav atgriezies. Vēlāk tie atrasti noslīkuši Amatas līkumā pie Zvārtes ieža. Visi apbedīti Incēnu kapos. Lielais krusts mātei, bet septiņi mazie bērniem. Krusts nu kalpo arī kā piemineklis Amatas upuriem un dzimtbūšanas atcelšanas pirmajai pasludināšanas dienai.

Incēnu viduslaiku kapsētā

No Incēnu kapsētas izeju uz ceļa un paeju gabaliņu pa to, bet tad atceros, ka kaut kur šeit bija meklējama taka, kas krietni ātrāk aizved atpakaļ uz Kumadu. Palūkojos, ko vēsta navigācija un saprotu, ka jādodas atpakaļ uz “Lielincēnu” saimniecību, pie kuras rodama man vajadzīgā taka. No “Lielincēniem” dodos uz dienvidiem pa pļavā tik tikko manāmu ceļu, kas, tuvojoties mežam, sāk iezīmēties arvien skaidrāk.

Atpakaļ uz Kumadu

Ceļš, šķiet, tiek lietots visai reti. Tā slapjums padara to sarežģīti izbraucamu, bet kājāmgājējam tas nav nekāds šķērslis. Vietām tas, pa ko soļoju, kļūst vien par taku, vietām tas ir meža ceļš. Neatlaidīgi tuvojos Kumadai. Kad noieti gandrīz desmit kilometri no Ieriķu stacijas, es atkal stāvu Kumadas krastā.

Tā kā upei šķērsām sakrituši koki, atliek uzmeklēt to, kas man šķiet piemērotāks nokļūšanai Kumadas labajā krastā. Izvēlos kādu zarainu egles stumbru un dodos pāri upei. Pirmā mana pārgājiena cilpa, kas ietver Kumadas kreiso krastu, Incēnu Kapsētu un ceļu atpakaļ līdz Kumadai, noslēgusies. Laiks “zīmēt” nākamo cilpu.

Gar upes labo krastu dodos atpakaļ uz Cecīļu dabas taku. Nākamajā pārgājiena cilpā plānoju apvienot visas Cecīļu dabas takas, atsakoties vien no dažiem objektiem, ko apmeklēju jau pirms nedēļas. Izeju Kumadas krastā vietā, kur meklējams mazs, bet izskatīgs atsegums. Kamēr lūkojos uz atsegumu, sadzirdu balsis un noprotu, ka nu man takās būs sabiedrība.

Neliels atsegums Kumadas krastos

Tuvojoties Cecīļu iezim, pamanu arī balsu avotu. Vesela ģimene (šķiet, trīs paaudzes) devusies apskatīt Cecīļu takas. Pie atpūtas vietas apsteidzu šo ģimeni un dodos apskatīt iezi dienas vidū. Saules stari nu krīt savādāk, un ieža sienas gozējas piesātinātākos toņos, salīdzinot ar to rīta tērpu.

Cecīļu ieža Velna kambaris

Kad otro reizi šodien eju garām takas malā novietotajam spogulim, nolemju, ka pārāk reti kāds manā maršrutā novieto spoguli, tāpēc laiks spoguļpašiņam.

Spoguļpašiņš

Pārgājiens turpinās gar Kumadas labo krastu, un drīz nonāku vietā, kur Kumadā ietek Dančupīte. Turpinu ceļu gar mazo upīti, kas te izgrauzusi glītu kanjonu, un pamanu nelielu ūdenskritumiņu, kas mēģina paslēpties aiz prāvāka akmens. Augstuma ziņā tas noteikti pārspēj iepriekš manīto Kumadas ūdenskritumiņu.

Dančupītes slēptais ūdenskritums

Oficiālais Dančupītes ūdenskritums meklējams vēl nedaudz augstāk pret straumi. Iepriekš sastaptā ģimene vēl kavējas atpūtas vietā pie Cecīļu ieža, dodot man iespēju mierīgi apskatīt visu, ko Dančupīte te spēj piedāvāt. Aprakstos tiek minēts, ka ūdenskritums ir 1,90m augsts.

Dančupītes ūdenskritums

Tepat līdzās atrodams arī lielāks atsegums, pie kura novietoti divi sēžambluķīši, sniedzot iespēju atvilkt elpu un mierīgi apskatīt Dančupītes kanjonu.

Atsegums pie Dančupītes

Aizeju vēl mazliet tālāk pa taku, kur, kā vēsta norāde, atrodama Dančupītes ala. Ala izveidojusies no smilšakmens un iestiepjas vairāk kā piecu metru dziļumā. Netālu no alas ieejas novietots akmens.

Dančupītes ala

Apskatījis Dančupītes alu, griežos atpakaļ uz to pusi, no kuras nupat atnācu, pa tiltiņu šķērsoju Dančupīti un izeju dzelteni marķētajā Cecīļu dabas takā. Dzeltenā taka aizved līdz Dzilnas iezim un tad pagriežas atpakaļ uz Dančupīti.

Soļoju gar Kumadas krastu, palūkojos uz pretējā krastā esošo soliņu un aiz tā vīdošo Ziemeļu iezi. Vietā, kur taka sazarojas, izvēlos tās turpinājumu, kas sola Kumadas līkločus un Kumadas ieteku Amatā. Arī te taka vietām ir marķēta.

No Kumadas labā krasta iezis “Āža mugura” atklājas visā tā krāšņumā. Abi gaišākie laukumi ieža augšmalā atgādina acis, ar kurām smilšakmens milzis nolūkojas uz Kumadas upi un sīkajiem tekalētājiem tās krastos.

Iezis “Āža mugura”

Pie Filozofu akmens šai upes krastā iekārtots soliņš, tāpēc izmantoju iespēju sarīkot sev nelielu atelpas brīdi. Jūtu, ka mugura zem somas palikusi visai slapja. Filozofiskās pārdomās pavadu gan visai īsu mirkli, jo kāroju doties tālāk un turpināt apkārtnes iepazīšanu.

Atpūtas vieta pie Filozofu akmens

Solītos Kumadas līkločus saņemu pilnā apmērā un vienu pēc otra izsoļoju upes vijumus. Nonāku arī vietā, kur pirms kāda laika kreisajā krastā lauzos cauri sagāzušos koku kaudzei. Kritušie koki te noklājuši upi visā tās platumā.

Kumada

Takai vedot te gar pašu ūdens malu, te nedaudz augstāk krastā, esmu Kumadas ieteku Amatā sasniedzis arī gar upes labo krastu. Dzelteni marķētajā takā plānoju atgriezties pie Lielā akmens, līdz kuram došos gar Amatu. Otrpus Amatai te ir neliela atpūtas vieta, kurā manu divus aktīvas atpūtas cienītājus.

Kumadas ieteka Amatā

Lai arī augstuma ziņā tie nelīdzinās Dzilnas iezim un citiem lielajiem Amatas iežiem, arī šai posmā upes krastos var manīt košus smilšakmens atsegumus. Kāda atseguma sānos, šķiet, ir pat kas nelielai aliņai līdzīgs, kurā gan iespraukties varētu, iespējams, vien Amatas bebrs vai kāda bizamžurka.

Amatas krastu atsegumi

Kad pakalnā manu pavīdam “Līču” ēku jumtus, noprotu, ka arī Lielais akmens jau ir pavisam tuvu. Dodos cauri nelielam mežiņam, kurā secinu, ka bebriem noteikti vislabāk garšo bērzi, jo tie te sagāzti krustām un šķērsām, skuju kokus atstājot neskartus.

Bebru ballītes vieta

Lielais akmens atklājas upes līkumā, un, nokāpis lejup pa nelielu nogāzīti, es izbrienu pēdējos metrus līdz akmenim. Pamats zem kājām te ir visai slapjš, bet ar zābakiem kājās varu droši taisnākajā ceļā iet uz akmeni.

Lielais akmens

Ceļu turpinu pa dzelteni marķēto taku. No Lielā akmens līdz Dzilnas iezim ejams aptuveni kilometrs. Pa kreisi no manis čalo Amata. Pret krāču akmeņiem upe metas ar īpašu sparu. Takas malās zied dažādu krāsu vizbulītes.

Amatas vizbulītes

Kad taka neatlaidīgi ceļ mani augšup, noprotu, ka tuvojos Dzilnas iezim. Drīz varu saskatīt sarkanīgo, 35-40 metrus augsto iezi, kura virsotnē man šodien būs jāuzkāpj pat divas reizes. Atpūtas vietā pie Dzilnas ieža divas meitenes piestājušas ieelpot svaigu gaisu. Pasveicinu tās un dodos uz ieža kori.

Dzilnas iezis

Brīdi stāvu ieža virsotnē, lūkojoties uz Amatu un tās mežiem, bet tad manu, ka meitenes noslēgušas savu pīppauzi un seko man, tāpēc dodos vien tālāk. Sekojot zilas krāsas marķējumam strauji laižos lejup no Dzilnas ieža muguras.

Skats no Dzilnas ieža kores

Sasniedzu Pērļupi, kas te ietek Amatā. Pērļupes lejtecē uzkavējos vien mirkli, jo daļēji aizbirušo Pērļupes alu apskatīju pirms nedēļas, tāpēc nu dodos pāri tiltiņam un tālāk atpakaļ uz Amatu. Līkumojot gar Pērļupi, atkal pamanu abas pie Dzilnas ieža satiktās meitenes. Man seko!

Posmā līdz Stūķu iezim Amata atkal iepriecina mani ar mazāku smilšakmens atsegumu. Nokāpju zemāk upes krastā, lai labāk aplūkotu to. Sekotājas vairs nemanu. Iespējams, aizgāja Pērļupes alu aplūkot.

Amatas krastos

Aiz kārtējā Amatas līkuma tālumā spīd Stūķu ieža siena. Arī šeit esošajā atpūtas vietā neesmu viens, jo te iekārtojušās divas sievietes. Kamēr fotografēju iezi, sievietes pieceļas un dodas tālāk. Es vēl mirkli uzkavējos pie ieža, aplūkoju arī te uzceltās guļbaļķu ēciņas pieticīgo interjeru un tad turpinu ceļu.

Stūķu iezis

Abas sievietes panāku netālu no Ķaubju ieža, kur paredzams visai pamatīgs kāpiens augšup, tāpēc dodu tām iespēju mierīgi kāpt un pats gar Amatas krastu meklēju ceļu tuvāk Ķaubju iezim. Zinu, ka no augšas redzēšu vien nelielu daļu no ieža, tāpēc nu ceru ieraudzīt ko nedaudz vairāk.

Netālu no ieža uzraušos augstāk upes krastā līdz vietai, kas man šķiet gana piedienīga ieža vērošanai, dokumentēju atrasto un kāpju augstāk, kur taka ved uz kritušos kokos iecirstajiem pakāpieniem, pa kuriem var nokļūt augšpus Ķaubju ieža.

Ķaubju iezis

Kad nonāku pie pakāpieniem, viena no sievietēm vēl kāpj, bet augšā jau gaida kāda četru cilvēku ģimene, kas, kā noskaidrojas, savu pārgājienu sākusi Melturos. Ģimenes tēvs dokumentē pasākumu ar pašiņpuļķa galā uzstādītu telefonu.

Lai izvairītos no drūzmēšanās pa ceļam, raiti kāpju augšup un drīz panāku sievieti, kas pamazām, ievērojot atelpas brīžus, turpina ceļu augšup. No dzirdētās uzrunas saprotu, ka sievieti sauc Gunta. Tad nu iekārtojos aiz Guntas, lai sagaidītu savu iespēju noslēgt kāpienu.

Gaidītājos esošā ģimene ilgāk negaida un sāk kustību lejup, atzīmējot to ar prāvu akmeni, kas nejauši tiek aizripināts Guntas kāju virzienā. Ceru, ka ģimenes galva dokumentēja arī šo momentu un turpmāk izmantos uzņemto video mācību nolūkiem.

Kad veiksmīgi sasniegta kraujas augša, apsteidzu abas sievietes, jo Guntai nepieciešams vēl mazliet atvilkt elpu, palūkojos uz Ķaubju ieža dolomīta joslu, tad uz tālumā otrpus upei redzamo Ainavu krauju un dodos tālāk pa taku. Mežs te krietni patīrīts, bet koki ar marķējumiem ir saglabāti.

Skats uz Ainavu krauju

Vietā, kur ceļš aizved uz “Lejas Ķaubu” mājām, pirms nedēļas devos ārā no meža, bet šoreiz turpinu sekot marķētajai takai, kas strauji aizved lejup uz Pērļupi. Iepriekš manīta norāde liecina, ka te meklējams Pērļupes iezis.

Pērļupe, saulē draiski ņirbinādama savus vilnīšus, te ņipri trauc lejup pa visai akmeņainu gultni. Tiltiņš pāri upei ir kritis koks, kas aprīkots ar margām. Drīz sasniedzu vietu, kur sākas Pērļupes ieži. Jāsaka, ka te noteikti ir vairāk par vienu iezi.

Pērļupes ieži

Sākotnēji ieži ir vairākus metrus augsti, sarkanīgi smilšakmens veidojumi. Vietām iezīmējas arī gaišākas joslas. Pērļupe te tek gar pašu iežu pakāji.

Pērļupes ieži

Ceļa turpinājumā pamanu kādu atsegumu arī šaipus upei, kas paslēpies mežā netālu no upes. Bezlapu perioda nenoliedzams pluss ir iespēja saskatīt krietni vairāk un tālāk, nekā vasarās, kad meži ir salapojuši. Nolemju arī šo atsegumu aplūkot tuvāk un mazliet atkāpjos no marķētā maršruta. Drīz gan esmu atpakaļ trasē.

Mežā paslēptais atsegums

Takas malā pamanu koku, kuru rotā visai prāvs māzers. Iespējams, pie vainas šorīt notikušās ūdensģīmju medības, bet māzerā varu saskatīt sengrieķu filozofam līdzīgu vīru ar prāvu bārdu un sūnu zaļiem matiem.

Vai vēl kāds saskata acis, degunu, bārdu?

Mirkli vēlāk Pērļupe atklāj virkni zemāku, skaistu atsegumu. Gaišais smilšakmens te redzams kā vienā, tā otrā upes krastā. Arī te izmantoju iespēju apskatīt atsegumus tuvāk.

Pērļupes ieži

Turpinu sekot Pērļupes straumei līdz pat vietai, kur pirms brīža devos tai pāri uz Amatu un Stūķu iezi. Nu sākas posms, kurā dodos atpakaļ pa to pašu maršrutu, pa kuru atnācu, un, protams, tas paredz arī kāpienu Dzilnas iezī.

Augšupceļā lieti noder pie kokiem pierīkotās margas, kā arī paši takas malās augošie koki palīdz pieveikt samērā stāvo taku. Tveros te ar vienu roku, te abām un raušos augšup. Pa ceļam pamanu nelielu atvērumu starp kokiem, kurā iespējams apskatīt vienu no Dzilnas ieža baltākajiem slāņiem. Kad devos lejup, man, protams, ne prātā nenāca šai vietā mest skatienu apkārt.

Dzilnas ieža baltais sāns

Otro reizi šodien stāvu Dzilnas ieža korē. Šoreiz sekotājus nemanu, tāpēc varu te mierīgi uzkavēties un pavērot apkārtni.

Jau otro reizi šodien Dzilnas ieža virsotnē

Ceļa turpinājumā vispirms sastopu to pašu ģimeni, kuru iepriekš satiku pie Cecīļu ieža. Tad pamanu pazīstamu seju arī pie informācijas stenda vietā, kur sākas zili marķētā taka. Mans kādreizējais kolēģis un bankas futbola komandas biedrs Artūrs ar savu dzīvesbiedri dodas lielajā Cecīļu takas lokā. Atzīmēju, ka Dzilnas iezī būs jāuzkāpj divreiz. “Tiešām?” Artūrs vaicā. “Tur grūti?” seko vēl viens jautājums. Ieminos, ka ir nodrošinātas iespējas, kur pieturēties stāvākos posmos. Abiem jau licies interesants pirms mirkļa veiktais kāpiens Dzilnas iezī. Nu būs iespēja vēl pavingrot pa ieža nogāzēm. Atvadāmies un dodamies katrs uz savu pusi.

Par manu orientieri atkal kļūst dzeltenais marķējums. Izeju vietā, kur manāma Dančupīte un takas piedāvā dažādus virzienus. Nolemju vispirms doties uz Dančupītes alu, tad turpināt ceļu gar Dančupīti.

Pie Dančupītes alas sastopu kādu ar fotoaparātu bruņotu pāri, bet tie te uzkavējas vien mirkli, tad dodas tālāk. Pamanu, ka kāds no taku apmeklētājiem ar plūktām vizbulītēm izrotājis akmeni pie alas ieejas. Kad iepriekš apmeklēju alu, tādu ziedu te vēl nebija.

Ziedi pie Dančupītes alas

No Dančupītes alas dodos tālāk augšup gar upīti, kuras gultnē ik pa brīdim manāmi mazi ūdenskritumiņi, kā arī krastos vietām atsedzas smilšakmens. Man pa priekšu soļo ar fotoaparātu bruņotais pāris.

Taka aizvijas gar vietu, kur reiz iegūts šūnakmens. Nu jau labu laiku ieguves darbi te vairs nenotiek, bet ir iespēja pavērot saglabājušos šūnakmens atsegumus.

Šūnakmens raktuves

Tepat augstāk slejas neliela, divus stāvus augsta koka celtne – Meža namiņš. Apmeklētājiem ir iespēja ieiet namiņā, apsēsties uz krēsliem tā otrajā stāvā un vērties uz apkārtni. Gaismiņu virtenes liecina, ka namiņš reizēm tiek izgaismots.

Meža namiņš

Pa baļķiem ar tajos iecirstiem pakāpieniem kāpju augšup. Man pa priekšu joprojām iet fotogrāfu pāris. Takas augšā kļūst redzamas augstāku un zemāku betona stabu virknes. Reiz tās balstīja sētu, kas norobežoja Padomju armijas noliktavas. Nu sētas vairs nav, bet stabi ir palikuši.

Pa labi no takas aug Cecīļu dižpriede, kuras stumbra apkārtmērs sasniedzis 2,8 metrus. Paiet kāds brīdis, kamēr man izdodas atrast punktu, no kura var fotoaparāta kadrā iedabūt lielāko daļu priedes.

Cecīļu dižpriede

Ar to arī noslēdzas mana pārgājiena Cecīļu dabas taku posms. Pa Cecīļu ielu soļoju atpakaļ uz krodziņu “Pie Dzirnakmeņa”. Vietā, kur Cecīļu iela strauji pagriežas pa labi, stāv četri cilvēki, divi no kuriem sēž uz divriteņiem. Kad eju garām apspriedei, sadzirdu kādu uzrunājam mani: “Nu, izstaigāji visu?” Izrādās, ka viens no riteņbraucējiem ir krodziņa saimnieks. Atbildu, ka noieti jau 23 kilometri. “Nu, baigais malacis,” krodziņa saimnieks nosaka. “Jāiet pie jums tēju iedzert,” atbildu. “Saki, lai dod tev par brīvu,” saimnieks vēl uzsauc man nopakaļus.

Kad sasniedzu krodziņu, vaicāju meitenei aiz letes par iespējām nobaudīt karstu tēju. Par bezmaksas risinājumu neko neminu, bet meitene pati pavaicā, vai man ir saglabājusies Ieriķu dzirnavu parka ieejas biļete. Samainu biļeti pret krūzi karstas, kūpošas tējas.

Karsts dzēriens

Kamēr baudu tēju, plānoju arī noslēdzošo pārgājiena cilpu. Tā kā krodziņa meitene nav no šīs puses, tad ar padomu nevarēs palīdzēt, bet meklējamie objekti ir redzami kartē un to atrašana neprasīs lielu piepūli. Vēlos sameklēt vecā Ieriķu kaļķu cepļa drupas, kas atrodas Kumadas kreisajā krastā. Vēl gan jāpieņem lēmums par to, kā doties tālāk no cepļa.

Kad tēja izdzerta, dodos ceļā. Gar Vidzemes šoseju aizsoļoju līdz Lielajai ielai, tad pa to līdz ielai ar uzvedinošo nosaukumu Cepļa iela. “Brīvkalnu” māju saimnieks tieši stumj no šķūņa ārā ķerru ar kokskaidu granulu pakām, tad nu nolemju viņam pavaicāt par cepļiem un iespējamo ceļa turpinājumu no tiem.

Par nokļūšanu līdz cepļa drupām “Brīvkalnu” saimnieks saka, lai eju tikai pa ceļu, cauri mājām, tad mežā iekšā un aiz tiltiņa pa labi. Ceļa turpinājumam īsti ieteikumi neseko, saimnieks steidz nogādāt granulas kurtuvē, tāpēc nolemju improvizēt uz vietas.

Soļoju pa Cepļa ielu, tuvojoties mežam par ceļa segumu kļūst bruģis. Vietām tas iegrimis zemē, tomēr spriežu, ka te tiešām reiz klāts bruģis, nevis samesti akmeņi ceļa stiprināšanai. Ja te reiz notikusi rūpnieciska ražošana, noteikti bija nepieciešami labi ceļi, pa kuriem pārvietot saražoto.

Ceļš uz kaļķu cepļiem

Pirms paša tilta koku rindas pašķiras, atklājot skatu uz to, kas palicis no viena kaļķu cepļa torņa. Šķērsojis tiltu pār Kumadu, pagriežos pa labi un dodos tuvāk apskatīt drupas. Kaļķi reiz bija galvenā mūra javas saistviela, kuras ražošana Latvijā sākās ar vācu krustnešu ienākšanu šai reģionā. Tieši kaļķu java turēja kopā akmens baznīcu un piļu mūrus. Jāsaka, ka informācijas par Ieriķu cepļa vēsturi manā rīcībā nav.

Ieriķu kaļķu cepļa drupas

Kumadas krastā skaidri varu saskatīt divu torņu paliekas, nedaudz tālāk ir vēl kāds mūra fragments, kas var būt kā torņa, tā kādas citas cepļa būves palieka. Izstaigāju vecos mūrus un tad pievēršos maršruta turpinājuma plānošanai.

Iepriekš pētītās topogrāfiskās kartes liecina, ka Kumadas krasti te posmā līdz vecajam Rīgas – Pleskavas ceļam ir samērā stāvi. Tai pašā laikā apziņā vīd jēdziens “tauvas josla”, laika līdz vilcienam man ir gana daudz, un līdz ceļam ejams vien aptuveni kilometrs. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, nolemju doties iekšā briksnājā.

Kumadas krasti tiešām stāvi, bet bieži starp stāvāko nogāzi un upi ir platāka vai šaurāka josla, kas ir ejama. Brīžiem šīs joslas ir visai slapjas, kāda pļaviņa atgādina nelielu purvu, bet brienu tikai uz priekšu. Protams, jātiek pāri arī kritušiem kokiem. Kāds zars visai nelāgi uzšauj man pa seju zem labās acs, bet, lai arī sākotnēji nedaudz sūrst, noprotu, ka paliekošu seku nebūs.

Vietā, kur Kumadā ietek kāds strautiņš, krasts paliek pavisam stāvs, soļoju pa šauru kori starp strautiņu un Kumadu. Netālu manāms kas izcirtumam līdzīgs, bet es turos pie upes un laužos cauri brikšņiem.

Kumadas krastos

Kad nonāku pie atziņas, ka Kumadas labais krasts šeit izskatās lēzenāks, sāku meklēt dabas būvētu tiltu. Atrodu stumbru, kas noguldīts šķērsām upei vietā, kas ir arī samērā sekla, tā kā dodos vien pāri. Priekšā jau redzu caurteku, kas liecina, ka tur meklējams vecais ceļš.

Kumada

Piegājis tuvāk, aplūkoju caurteku no ārpuses, bet pārgājiena turpinājumam izvēlos doties augšup pa uzbērumu, lai sasniegtu ceļu. Ķeros pie visa, kas var palīdzēt ātrāk sasniegt ceļa malu. Kāds koks gan izrādās te nolikts vien izskatam, jo paliek manā rokā, tomēr strauji dodos augšup un drīz esmu uz horizontālas virsmas.

Pa veco Rīgas – Pleskavas ceļu soļoju ārā uz Vidzemes šoseju. Pa kreisi slejas vecā Smilšukroga ēka. Esmu atgriezies Ieriķos un pa gājējiem un velobraucējiem izbūvēto celiņu soļoju atkal uz krodziņu “Pie Dzirnakmeņa”. Rēķinu, ka man pietiek laika siltām pusdienām.

Smilšukrogs

Atgriezies krodziņā, palūdzu glāzi sulas, tēju, kā arī vistas karbonādi ar apceptiem kartupeļiem. Tā kā iekšā galdiņi aizņemti, meitene piedāvā man apmesties ārpusē uz terases. Iekārtojos pie viena no galdiņiem saulītē, malkoju sulu un, kamēr gaidu savas pusdienas, vēroju apkārtni.

Šķiet, ka Cecīļu takās daži ļoti sagurst, jo, kad vecāki dodas pie Ieriķu dzirnavu takas kasēm noskaidrot takas garumu, žēli atskan kāda puiša balss: “Tēti, tur neej!” Tam seko: “Mašīnu atslēgsi?” Puiša māte mierina, ka tikai izpēta situāciju un dzirnavu takā tie iegriezīšoties citu reizi. Ik pa brīdim kāds apmeklētāju pāris nozūd takā. No rīta man bija lieliska iespēja taku izpētīt vienatnē, kas šobrīd būtu maz ticams.

Krodziņš “Pie Dzirnakmeņa”

Krodziņa meitene atnes man pusdienas, un domas no takas apmeklētājiem pievēršas ēdienam. Pēc 28 noietiem kilometriem karbonāde garšo debešķīgi. Porcija ir ļoti pieklājīga lieluma, tomēr drīz esmu ticis ar to galā. Varu celt somu plecos un doties uz staciju.

Godam nopelnīta kaloriju deva

Ieriķu stacijā nokļūstu nedaudz vairāk kā stundu pirms vilciena pienākšanas. Brīdi pasēžu uzgaidāmajā būdiņā un apēdu abus līdzi paņemtos ābolus. Tad tomēr sajūtu vēlmi pēc kādas kustības, jo īpaši, ņemot vērā gaidāmo sēdēšanu vilcienā, tāpēc lēnām apstaigāju peronu un novērtēju, cik daudz stacijas ēkas logu un durvju rūšu kāds jau pamanījies izsist. Kas gan izraisa cilvēkos vēlmi uzbrukt stacijas ēkai?

Finišs Ieriķu dzelzceļa stacijā

Vilciens ierodas vien ar nelielu aizkavēšanos. Vienlaikus ar mani tajā iekāpj vēl divi vīrieši. Brīvu vietu vagonā daudz, mierīgi iekārtojos pie loga, parādu konduktorei biļeti un ceļu līdz Rīgai pavadu domās par nupat piedzīvoto.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s