18.12.2021. Ziemassvētku vecītis brīvsolī. No Aizkraukles uz Skrīveriem

Uz patiesiem notikumiem balstīta Ziemassvētku pasaka, lasāma tumšos vakaros pie silta kamīna un/vai karstas tējas krūzes 😊

Svētku kņada valda Ziemassvētku vecīša namā, rūķi trauc šurpu un turpu, to mazajām kājelēm zibot pa gaišajiem grīdas dēļiem un mīkstajiem paklājiem. Ziemassvētku vecītis arī strādā, vaigus piepūtis. Tik daudzi šogad cer tikt pie svētku sveicieniem! Kad liela sviedru lāse aiztrauc lejup pa vecīša degunu, viegli pakņudinot to, vecītis nolemj, ka ir pienācis brīdis mazliet atvilkt elpu.

Ziemassvētku vecītis patveras savā atpūtas telpā, iekārtojas lielajā krēslā, un tā skatiens rāmi aizklīst apkārt istabai. Iespējams, nogurušās acis vecīti izjoko, bet grāmatu plauktā spoži iezaigojas biezas grāmatas muguriņa. Tas taču vecais, labais karšu atlants!

Vecītis pielec kājās, paņem no grāmatu plaukta lielo atlantu un iekārtojas pie galda. Vietā, kur atlantā atrodama Latvijas karte, vecītis jau pirms gada ielicis lielu grāmatu zīmi. Kopā ar rūķi Raivo tas izstaigājis gan Siguldas, gan Līgatnes takas, un ir paguvis ļoti pieķerties šai valstij jūras malā, ko caurvijušas lielākas un mazākas upes, izrotājuši spožu ezeru spoguļi, ieskāvušas mežu zaļās galotnes, apseguši kopti lauki un ziedošas pļavas.

Kartē vecītis pamana lielu upi, kas šķērso Latviju no dienvidaustrumiem līdz pat Rīgas jūras līcim. Atlantā upe nosaukta par Daugavu, taču vecītis ir dzirdējis, ka Latvijas iedzīvotāji to dēvē arī par likteņupi. Tātad tai jābūt ļoti svarīgai upei. Ziemassvētku vecītis nolemj noskaidrot, kādus brīnumus glabā Daugavas krasti.

Ar acīm sekojot atlantā iezīmētajam upes tecējumam, vecītis ierauga uzrakstu “Dabas parks “Daugavas ieleja””. “Mmm, dabas parks,” vecītis pie sevis nodomā, “tas izklausās vilinoši.” Dabas parks sākas pie pilsētas vārdā Aizkraukle, tālāk tas stiepjas gar Daugavas krastu līdz pat Skrīveriem.

Pavēris atpūtas telpas durvis, vecītis pamana garām skrienam rūķi Raivo un uzsauc tam: “Raivo, ko tu teiktu par nelielu pārgājienu pirms svētkiem?” Rūķis Raivo, acīm iemirdzoties, priecīgi pamāj ar galvu. “Es jau dodos gatavot kamanas,” tas iesaucas un aiztrauc pa nama gaiteņiem.

Agrā 18. decembra rītā vecīti pie tā namdurvīm sagaida rūķis Raivo simt sešdesmit zirgu vilktās “Volvo” kamanās. Raduši vietu vecīša mugursomai, rūķis un vecītis kāpj kamanās, lai dotos ceļā uz Skrīveriem. Tā kā dienas gaisma šai laikā sastopama vien aptuveni septiņas stundas, ceļabiedri nolēmuši kamanas atstāt pie Skrīveru dzelzceļa stacijas un tālāk uz Aizkraukli doties ar vilcienu, jo, ejot kājām, ceļš no Skrīveriem uz Aizkraukli un atpakaļ būtu pārāk garš, lai to paveiktu dienas gaismā. Kamanas abus gājējus sagaidīs pārgājiena noslēgumā Skrīveros.

Prāvais zirgu pulciņš sparīgi atsperas, un “Volvo” kamanas aiztrauc tumsā. Neskatoties uz apmākušos, vēl tumšo rītu, Ziemassvētku vecītis mana, ka nozudusi ir baltā sniega sega, kas vēl pirms dažām nedēļām sedza Latviju. Kas gan iedomājies to nolaupīt tieši pirms Ziemassvētkiem? No tumšajām debesīm krīt slapjas lāses, bet tās drīzāk līdzinās lietum, nevis sniegam. Vecītis spriež, ka šodien abi gājēji biežāk bridīs pa dubļiem, nevis sniega kupenām. Tādam izaicinājumam tie ir labi sagatavojušies un gatavi tvert visu labāko, ko sniegs šī diena, lai cik dūmakaina un slapja tā būtu.

Kad vecītis un rūķis sasniedz Skrīverus, rītausma jau sākusi gūt virsroku pār nakti. Caur pelnu pelēko mākoņu segu spraucas dienas gaisma. Izkāpuši no kamanām pie Skrīveru dzelzceļa stacijas, abi izstaipās un sāk kārtot somas ceļa turpinājumam. Līdzās stacijas laukumam esošās Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas ēku rotā spilgti izgaismots uzraksts “Laimīgu Jauno gadu!”. Kad viss sagatavots ceļam, vecītis un rūķis pievienojas nelielam ļaužu pulciņam, kas uz stacijas perona jau gaida vilcienu, kas no Rīgas caur Skrīveriem dodas uz Daugavpili.

Vilciens ir ļoti precīzs, un tieši 8:42 no rīta lokomotīve, skaļi taurējot un dūmu virpuļus gaisā pūšot, ievelk Skrīveru dzelzceļa stacijā garu vagonu virteni. Caur vagonu logiem var manīt, ka pasažieru ir visai daudz. Tā kā Ziemassvētku vecītim un rūķim Raivo jau nākamajā stacijā jāizkāpj no vilciena, abi paliek stāvam pie vagona ārdurvīm, kur tie sagaida konduktoru, kas pārbauda abu nopirktās biļetes. Biļetes tiek atzītas par derīgām, un konduktors dodas tālāk iekšā vagonā. Citi, kas vienlaikus ar vecīti iekāpa Skrīveros, jau sameklējuši vēl brīvās sēdvietas.

No viena vagona uz otru dodas kāda sieviete, kas pasmaida par negaidīto tikšanos ar Ziemassvētku vecīti. Vecītis sveicina un arī pasmaida baltajā bārdā paslēptu smaidu. Vēl nav sasniegta Aizkraukle, kad sastaptā sieviete dodas pretējā virzienā. Vecītis palīdz atvērt durvis uz vagona salonu, un sieviete nozūd starp sēdekļu rindām. Raivo pa to laiku jau gatavojas izkāpšanai. Brauciens starp Skrīveriem un Aizkraukli ilgst vien deviņas minūtes.

Aizkrauklē pirmais uz stacijas perona izlec rūķis Raivo, tam seko arī Ziemassvētku vecītis. Debesis joprojām ļoti slapjas, abi uz mirkli patveras zem stacijas ēkas nojumes, lai veiktu vēl pēdējos priekšdarbus pirms pārgājiena, tad, cēluši somas plecos, aizsoļo Aizkraukles pilsētas virzienā.

Aizkraukles dzelzceļa stacijā. Foto (no video): Raivo Freimanis

Līdz pilsētai no dzelzceļa stacijas ejams vien aptuveni kilometru garš ceļa gabals. Citu gājēju šai rītā visai maz. Iespējams, daudzi nolēmuši lietainu sestdienas rītu pavadīt siltos mājokļos, nevis pilsētas ielās. Sasnieguši vietu, kur ceļš sadalās divos – Gaismas un Baznīcas ielās, abi gājēji pamana uzrakstu, kas apstiprina, ka tie sasnieguši Aizkraukles pilsētu. Zem pilsētas nosaukuma attēlots kas mazītiņam zāģim līdzīgs. Vecītim šķiet, ka kaut ko tādu tas ir manījis rūķu darbnīcās starp citiem darba rīkiem.

Iesoļojot Aizkrauklē. Foto: Raivo Freimanis

Atmiņā pārcilājis faktus, ko tas zina par Aizkraukli, vecītis atceras, ka pirms vairākiem gadu desmitiem tepat līdzās vietai, kur tagad slejas Aizkraukles pilsēta, Daugavā uzbūvēta stacija, kas ar ūdens spēka palīdzību rada elektrību, – hidroelektrostacija. Lūk, kas ir pilsētas nosaukumu pasvītrojošā, robotā šautra! Tās aprises līdzinās hidroelektrostacijas aizsprostam ar tajā ierīkotām slūžām.

Mirkli uzkavējušies pie zīmes ar Aizkraukles nosaukumu, abi biedri turpina savu ceļu pa Gaismas un Jaunceltnes ielām. Garām, skaļi uztaurēdams, aiztrauc “Ecolines” autobuss. No gaisa krīt slapja sniega pārslas, kas ieķeras vecīša apģērbā, lai pēc brīža pārvērstos ūdens pilienos. Ar spožām lāsītēm rotātas arī baltās pūkas, ar kurām apdarināta vecīša cepures mala.

Pie ielu malās esošajiem veikaliem var redzēt mazus ļaužu pulciņus. Kādu no mājas izvilinājusi vēlme tikt pie gardām brokastīm, citam jāsagādā svaigas smiltiņas, kurās kašāties tā mājdzīvniekam. Vecītis un rūķis ir nodrošinājušies ar pārtikas devu šai dienai, tāpēc veikaliem tie aizsoļo garām.

Pie Jaunceltnes un Bērzu ielu krustojuma vecītis pamana milzīgu divriteni. No koka un metāla darinātais braucamrīks slejas augstu virs vecīša galvas. Vecītis novērtē, ka divriteņa metāla rotājumus darinājis īsts meistars. Divriteņa izmērs gan ir pārsteidzošs, vecītim nav ne mazāko izredžu satvert tā stūri, par divriteņa iekustināšanu pat nerunājot. “Aizkrauklē mīt kāds milzis – riteņbraucējs,” vecītis pie sevis nodomā. Divriteņa stūres ratu rotā mazs lukturītis, kurā spīd kas koši sarkans. Vecītis ieskatās rūpīgāk un saprot, ka vietējie rakari paslēpuši lukturītī “Doritos” čipsu paciņu. Slēpējs ir bijis veikls kāpelētājs vai trakoti garš, jo parastam cilvēkam, stāvot uz zemes, lukturītis nav ar roku aizsniedzams. “Varbūt pašam milzim – riteņbraucējam garšo “Doritos”?” vecītis nodomā pie sevis.

Vecītis un divritenis. Foto: Raivo Freimanis

Aplūkojuši vareno divriteni, gājēji dodas tālāk pa Bērzu ielu. Lūkojoties uz Aizkraukles Mežaparka bērzu baltajiem stumbriem, vecītis spriež, ka Bērzu ielas nosaukuma izcelsme tam ir skaidra. Te biedri sastop arī dažus pretimnācējus, Aizkrauklē pamazām sākas dienas rosība.

Kad gājēji sasnieguši Bērzu un Lāčplēša ielu krustojumu, to skatieniem paveras pie Aizkraukles novada domes uzstādītā lielā egle. Kuplais koks slejas augstu virs pilsētas centrālā laukuma un par godu svētkiem ticis pie košām rotām. Vecītis un rūķis dodas tuvāk krāšņajai eglei, un no debesīm krītošās ūdens lāses nespēj tos atturēt atgāztām galvām vērties uz Aizkraukles skaisto svētku rotu.

Vecītis pie Aizkraukles eglītes. Foto (no video): Raivo Freimanis

Kamēr vecītis un rūķis apbrīno egli, no Lāčplēša ielas otras puses atskan saucieni. Tur apstājies kāds pāris, un vecīša ausis sasniedz vārdi: “Dāvanas dosi?” Steidzīgi gan tie ļaudis! Līdz Ziemassvētkiem vēl vesela nedēļa. “Pēc nedēļas, pēc nedēļas!” vecītis atbild abiem vaicātājiem.

Līdzās svētku eglei atrodas arī pulkstenis, kas Ziemassvētku vecītim pavēsta ne tikai pareizu laiku, bet arī to, ka Aizkraukles pilsēta dibināta 1967. gadā. “Pavisam jauniņa pilsēta,” vecītis nodomā. Novada vēsture gan ir krietni senāka, un abi ceļabiedri apskatīs daļu no Aizkraukles novada vēstures liecībām. Kamēr vecītis un rūķis iepazīst Aizkraukles centrālo laukumu un tā rotājumus, no Spīdolas ielas puses, vienam otru balstot, tuvojas kāda trijotne. “Re, kur salavecis stāv,” viens no nācējiem nosaka. Spriežot pēc gaitas un runas, vecītis jau nojauš, ka šie ļaudis ir sastrādājuši nedarbus. Abi ar Raivo nolemj doties tālāk.

Aizkraukles pulkstenis. Foto: Raivo Freimanis

Turpinot ceļu, vecītim šķiet, ka to kāds vēro. Palūkojies apkārt, tas pamana neliela staba galā sēžam kraukli – Aizkraukles pilsētas simbolu. Zemāk piestiprinātas norādes uz divām pilsētām – Epšteinu un Kiškunhalašu. Abas pilsētas atrodas visai tālu no Aizkraukles, un šīs norādes vecītim palīdzēs atrast ceļu uz tām Ziemassvētku vakarā, bet šodien tas turpinās savu nesteidzīgo pārgājienu Daugavas ielejā. Pie staba piesliets divritenis, uz kura lielā zobrata norādītais gada skaitlis un rūsganais metāla rāmja pārklājums liecina, ka šis braucamrīks te atrodas jau kopš 2014.gada.

Aizkraukles krauklis. Foto (no video): Raivo Freimanis

Pa Spīdolas vārdā nosaukto ielu vecītis un rūķis pamazām soļo ārā no Aizkraukles pilsētas. Abi paiet garām nelielam dīķim, kas ziemā paslēpies zem ledus segas. Krāšņa rota pelēkajā dienā ir gleznojums pie Aizkraukles Mākslas skolas. Attēlā ņirb krāsaini kukaiņi un jūras radības. Ieskatījies tuvāk, vecītis pamana, ka attēlā paslēpušies arī gleznas autoru vārdi, bet starp košajām zivīm un augiem iepeldējušais ūdenslīdējs rokā satvēris pērli, uz kuras redzams gleznas autoru skolotājas vārds. “Aizkrauklē mīt ļoti talantīgi bērni un skolotāji,” vecītis pie sevis nosaka.

Vecītis pie Aizkraukles Mākslas skolas. Foto (no video): Raivo Freimanis

Vecītis un rūķis turpina ceļu pa Gaismas un Dārza ielām. Pa kreisi no Dārza ielas plešas mazdārziņi, kuros šobrīd valda ziemas miers, bet jau pēc dažiem mēnešiem dārzi plauks un tajos rosīsies čaklie aizkrauklieši. Miers valda arī otrpus ielai esošajā ugunsdzēsēju depo. Garāmbraucošie auto signalizē vecītim. Netālu no Dārza ielas krustojuma ar Enerģētiķu ielu signalizē arī kāds policijas auto. Vecītis nedaudz satrūkstas, jo, iespējams, daudzu auto signalizēšana traucē sabiedrisko kārtību pilsētā, bet tad aiz auto stikla tas pamana policista smaidu un uz augšu pavērstu īkšķi. Vecīti pārņem miers un prieks.

Enerģētiķu un Dārza ielu krustojumu rotā milzīga norāde, kuras viens spārns norāda uz Rīgu, bet otrs uz Pļaviņu HES. Vecītis samulst. Kāpēc hidroelektrostaciju, kas atrodas līdzās Aizkrauklei, dēvē par Pļaviņu HES? Pļaviņas taču ir krietni tālāk augšup pret straumi. Vecītis pamazām savā prātā sarindo gan faktus, ko tas apguvis pārgājiena laikā, gan iepriekš gūtas zināšanas par šo apkārtni, un tam šķiet, ka iespējamā atbilde ir rasta. Laikā, kad sāka celt hidroelektrostaciju, Aizkraukles pilsētas vēl nebija (tā taču dibināta vien 1967.gadā, kā to vēstīja pulkstenis pilsētas centrālajā laukumā). Kad tika pieņemts lēmums par hidroelektrostacijas būvniecību, šī apkārtne ietilpa Pļaviņu rajona sastāvā. Droši vien no tā arī cēlies HES nosaukums.

Krustcelēs. Foto: Raivo Freimanis

Pagājuši garām kādai kundzei, kas, apsēdusies uz soliņa, pieturā gaida autobusu, Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo pagriežas pa labi uz Samēnu ielu. Arī te manāmi aizkraukliešu mazdārziņi. Vienu no tiem sargā divi suņi, kas, skaļi riedami, sveic nācējus. Drīz vecītis un rūķis sasniedz vietu, kur sākas dabas parks “Daugavas ieleja”. Pagriezušies uz “Daugavmesku” māju pusi, tie soļo Daugavas virzienā.

Ierodoties dabas parkā “Daugavas ieleja”. Foto (no video): Raivo Freimanis

Kad Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo pa pļavu dodas garām “Vējkalnu” mājām, tie pamana, ka nedaudz tālāk aiz kokiem nopland kas sarkanam audumam līdzīgs. “Cepļu” pusē gaisā ceļas ugunskura dūmu strūkliņa. Vecītis ir dzirdējis, ka “Cepļos” mīt Daugavas senielejas raganas, un pēc mirkļa abi gājēji sastop divas no tām – Anitu, kuras sarkanos svārkus jau iepriekš manīja pavīdam starp kokiem, un Gunu.

Pie Eridanas akmens. Foto: Ritvars Turlajs

Raganas draudzīgi sveic vecīti un rūķi. Tie tiek atbrīvoti no visa sliktā, tad aicināti tālāk uz raganu mītni. Iekļūšana mītnē ir pa vārtiņiem. Vecītim jāpieliecas ļoti zemu, lai pa tiem iesprauktos. Raganas vecīti un rūķi aizved pie Eridanas akmens, kur vecītis šķiras no mugursomas un tiek pie spēcinoša pēriena. Guna, pērdama vecīti, ieminas, ka raganas pārzina arī pirts lietas. Anita pastāsta, ka Eridanas vārdā esot nodēvēta arī muzikālā apvienība, kuras dalībniece esot viena no raganām. “Daugavas senielejas raganām piemīt ļoti daudz prasmju un zināšanu,” vecītis pie sevis nodomā.

Vecītis tiek pie pēriena. Foto: Ritvars Turlajs

Kad nu viss nelabais izdzīts, raganas vecīti un rūķi vedina doties tālāk pie ugunskura, uz kura jau katliņā kūp tēja. Kamēr Anita gādā par tēju uz ugunskura, Guna ir sarūpējusi termosā glabātu tējiņu, un vecītis tiek pie gardas tējas krūzītes. Mmm, tā gan ir laba! Raganas ir sarūpējušas arī siera un desas šķēlītēm rotātas, kūpošas karstmaizītes, kas pamazām nozūd viena pēc otras, un ogām pildītu saldo maizīti.

Baudot tēju. Foto: Ritvars Turlajs

Starp sanākušajiem pastaigājas kāds kaķis, kas kāri lūkojas uz karstmaizītēm. Raganas stāsta, ka tas te esot ieradies viesos. Lai vēl vairāk uzsvērtu savu klātbūtni, kaķis uzlec uz galda, no kura gan tiek uzreiz padzīts. Tad nu tas atgriežas pie klātesošo apstaigāšanas, lūdzošām acīm lūkojoties uz karstmaizītēm to rokās.

Top tēja. Foto (no video): Raivo Freimanis

Drīz gatava uz ugunskura vārītā tēja, kas tiek salieta lielās māla krūzēs, papildināta ar citronu un medu. Karstā tēja lieliski sasilda un uzmundrina. Vecītis un rūķis būs guvuši daudz spēka turpmākajam ceļam. Lai par to nebūtu ne mazāko šaubu, Anita nelielos trauciņos salej arī noslēpumainu raganu dziru. Gan vecītis, gan rūķis iztukšo pa trauciņam. Nu tie ir gatavi doties tālāk.

Mācību procesā. Foto: Ritvars Turlajs

Pēc mielasta raganas piedāvā Ziemassvētku vecītim iemācīties lidot ar slotu, un visi dodas atpakaļ uz pļaviņu pie Eridanas akmens. Te ierīkots Raganu lidlauks. Anita un Guna pasniedz vecītim slotu, pašas paņem savas slotas, un apmācība var sākties. “Nostājamies blakus. Pārliekam pāri slotai kreiso kāju,” Anita dod norādījumus. Vecītis attopas, ka slotu tur pie sava labā sāna, tāpēc tas ātri pārliek slotu pie otra sāna un izpilda norādīto. “Smuki ietupstamies,” seko nākamie norādījumi. “Cik vien zemu varam,” Guna piebilst. “Dibenu atstiepjam. Tagad to dibenu pagriežam pa labi un kliedzam: “Āāā!”,” Anita saka. Vecītis precīzi atkārto raganas sniegtos norādījumos. Pēc tam dibenu jāpagriež pa kreisi un jāsauc: “Ēēē!” Kad tas paveikts, jāatsperas un jāceļas uz augšu, skaļi saucot: “Īīī!” Vecītis vairākkārt mēģina, bet laikam apēsts tik daudz karstmaizīšu, ka slota nespēj vecīti ilgstoši noturēt gaisā. Atdevis slotu raganām, vecītis saprot, ka būs vien jāturpina ceļu kājām.

Īīī! Foto: Ritvars Turlajs

Kamēr vecītis raganu vadībā apgūst lidošanas prasmes, iepriekš sastaptais kaķis ir secinājis, ka tuvumā vairs neviena nav, un atgriezies uz dārzā klātā galda.

Atvadoties Guna sniedz vecītim lielu sarkanu ābolu – Raganu ābolīti, kas esot saindēts… Šai brīdī vecīša atmiņā ataust pasaka par Sniegbaltīti. “Ar labu domu, ar labām atmiņām, lai gribētos vēl un vēl pie mums atgriezties” Guna turpina. Vecītis atviegloti uzelpo un aiztrauc no savām domām septiņus rūķīšus, princi un citus pasakas par Sniegbaltīti tēlus, kas jau bija paspējuši tur iemājot. Raganas tikmēr pieber rūķa somu ar nelieliem, tumši sarkaniem ābolīšiem, kas izauguši to dārzā. Atvadījušies no raganām, vecītis un rūķis turpina savu ceļu pa Daugavas ieleju uz Skrīveru pusi.

Atā! Līdz nākamajai tikšanās reizei! Foto: Ritvars Turlajs

Vispirms abi ceļabiedri aiziet līdz vietai, kur reiz bijis dolomīta ieguves karjers, bet nu šis mākslīgi radītais amfiteātris kļuvis par “Dabas koncertzāli”. No amfiteātra malas paveras skats uz Daugavas ūdeņiem lejā un upes pretējo krastu. Šai vietā arī koki pašķīrušies, dodot lielisku iespēju Daugavas senielejas raganām ieskrieties to lidlaukā un ar skaļu “Īīī!” aiztraukt pāri likteņupes ūdeņiem. Kraujas malā esoša zīme vēsta, ka te stiepjas Raganu taka.

Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo soļo tālāk paralēli Daugavas plūdumam. Gar lauku malām un nelieliem mežiņiem abi nonāk pie ceļa, kas ved lejup uz upes pusi. Nokāpuši zemāk, tie ierauga, ka te notikuši vareni zemes darbi. Plaša apkārtne ir līdzināta, vietām redzami traktora sastumti zemes kalni. Abi mēģina uzminēt, kam par godu tādi darbi varētu tikt veikti. Iespējams, kāds plāno te ko būvēt, piemēram, mītni viesu uzņemšanai.

Gājēju ceļu aizšķērso neliels strautiņš, ko kūstošie sniegi un lietavas pārvērtuši ņiprā upītē, kas sparīgi joņo uz Daugavas pusi. Abi biedri kājās vilkuši labus zābakus, tāpēc strautiņu izdodas šķērsot sausām kājām. Viens solis uz nelielas akmeņu kaudzītes strautiņā, otrs jau otrpus ūdens šķērslim, un abi var doties tālāk.

Strautam pāri citi strauti būs… Foto (no video): Raivo Freimanis

Ceļa turpinājums ir visai dubļains, zābaku zoles žlurkstēdamas grimst slapjajā augsnē. Uz ceļa redzami traktoru kāpurķēžu nospiedumi. Tie varētu būt traktori, kas strādājuši pirms mirkļa redzētajā līdzenumā. Pie “Priediņām” un “Senlejas” taka pagriežas pa kreisi, un drīz abi gājēji stāv Daugavas krastā, kur iekārtotajā atpūtas vietā ar ķēdēm pie zemes piestiprināts koka galds un soli līdzās tam. Rūķis Raivo ieminas, ka, iespējams, ir tādi blēņdari, kas šādas mēbeles, ja tās nepiekaļ zemei, ieceļ automašīnās un pārvērš par sava piemājas dārza mēbelēm. Atpūtas vietas soli un galds ir ļoti slapji, un pirms mirkļa gājēji jau atvilkuši elpu “Cepļos”, tāpēc tie droši turpina ceļu.

Daugavas krastā. Foto: Raivo Freimanis

Gaisā virmojošais mitrums izveidojis vieglu miglu virs Daugavas, kas veļ savus tumši pelēkos ūdeņus uz Skrīveru pusi. Otrpus upei, kuras krastos augošos kokus aizsedz trausls miglas plīvurs, dzirdami pa šoseju braucošo auto radītie trokšņi. Tur ļaudis pārvietojas starp Sēreni un Jaunjelgavu.

Vecītis un rūķis turpina savu pārgājienu, sekojot Daugavas tecējumam. Vien vietām manāms, ka ir ziema un vēl nesen šo apkārtni klājis sniegs. Kailie koku un krūmu zari un zemei pieplakušie zāles stiebri ļauj labi saskatīt apkārtnes reljefu un objektus, kas vasarās paslēpti skatienam, piemēram, kādu prāvāku akmeni pašā Daugavas krastā.

Sparīgi soļojot, gājēji mēro taku gar likteņupi, kad migla pašķiras un atklāj to skatieniem krietni nelīdzenāku Daugavas krasta posmu. Tepat netālu dzirdama arī ūdens šalkšana. Pie Karikstes upītes ietekas Daugavā slejas pilskalns un drupas, kas palikušas no 14. gadsimtā celtās Livonijas ordeņa pils. Lai nokļūtu pie pilsdrupām, jāšķērso kādreizējo pils nocietinājumu joslas, kur vietām manāmi pils aizsargmūru fragmenti. Augšup un lejup sekojot takas vijumiem, abi gājēji neatlaidīgi tuvojas pilij.

Pie Aizkraukles pilsdrupām. Foto: Raivo Freimanis

Nostājies pakalnā līdzās pilsdrupām, vecītis veras uz apkārtni. Daugava turpina savu tecējumu, tālumā pamazām saplūstot ar miglu, pilskalns nosēts retiem balta sniega plankumiem un kailie, lietus slacītie apkārtējo koku zari, vieglītēm šūpodamies, tiecas debesīs. Vecītis pamana, ka pa ceļu no “Dzirnavu” mājām uz Aizkraukles pusi soļo kāds cilvēks. Vecītis pievērš arī rūķa Raivo uzmanību vientuļajam gājējam. Tas ir pirmais cilvēks, ko abi ceļabiedri kaut pa gabalu manījuši kopš atvadīšanās no raganām.

Pie Aizkraukles pilsdrupām. Foto: Raivo Freimanis

Sasnieguši pilsdrupas, vecītis un rūķis apstājas, lai mirkli palūkotos uz senajiem mūriem. No pils saglabājies vairs tikai vienas sienas fragments, kurā redzamas vairākas logu un, iespējams, durvju ailas. Pils siena norobežota ar sarkanbaltu lentu, lai atturētu pilsdrupu apmeklētājus no kāpšanas uz drūpošajiem mūriem, bet lenta nav spējusi apturēt apkārt zaļojošo zāli, kuras stiebri nu manāmi arī mūru augšmalā.

Pie Aizkraukles pilsdrupām. Foto: Raivo Freimanis

Apgājuši apkārt pilsdrupām, vecītis un rūķis soļo uz Karikstes pusi. Upes ūdeņi trauc ar lielu sparu, arī tos ir spēcinājuši kūstošie sniegi un lietavas. Vecītis zina, ka uz šīs upes rodams ūdenskritums, un straumes spēks liek domāt, ka pēc mirkļa tie ieraudzīs kaut ko ļoti iespaidīgu.

Pagājuši vēl gabaliņu uz lielceļa pusi, abi nozūd starp Karikstes krastā augošajiem kokiem, no kurienes jau pa gabalu dzirdama ūdens dārdoņa. Ar milzu spēku Karikstes straume gāžas pāri kādreizējā dzirnavu aizsprosta atliekām. Sakulta putās, upe mutuļo pāri krācēm un kāri grauž krastus. Vecītis veras uz upi, varenā skata aizgrābts. Rūķis Raivo augšup un lejup izstaigā upes krastu. Sarunāties te var tikai skaļā balsī.

Karikstes ūdenskritums. Foto: Raivo Freimanis

Kad Karikstes ūdenskritums aplūkots, vecītis un rūķis iziet uz ceļa pie “Dzirnavu” mājām. “”Audi” ģimene,” nosaka rūķis Raivo, ieraugot, ka līdzās mājām novietoti tikai šī vācu autoražotāja radītie automobiļi. “Dzirnavu” suņi rej uz gājējiem, bet cilvēki gan, šķiet, patvērušies iekštelpās.

Ceļa turpinājums ved augšup, un var manīt, ka brauktuves virsmu klāj ledus, kas siltajā laikā palicis no automašīnu cieši pieblīvēta sniega. Gājējiem uzsākot ceļu augšup pa nogāzi uz Aizkraukles luterāņu baznīcas pusi, suņa rejas atskan arī no “Daugavotu” māju pagalma. To četrkājainais sargs ir brīvs no važām vai saitēm un nāk lūkoties, kas vecītim un rūķim meklējams tā teritorijā. Labu gabalu soļotājus pavada suņa rejas. “Šim nedrīkst lūkoties acīs,” Raivo brīdina vecīti, un abi neatskatīdamies soļo augšup pa apledojušo ceļu. Suņa rejas kļūst arvien retākas. Vai nu gājēji pametuši teritoriju, ko suns uzskata par savu, vai četrkājainais “Daugavotu” sargs ceļmalā atradis ko interesantāku par rūķa un vecīša stilbiem.

Pamazām no miglas iznirst Aizkraukles luterāņu baznīcas torņa smaile. Stāsta, ka kara laikā torni aizķēris vācu bumbvedējs, sašķiebjot to. Vecītis ievēro, ka baznīca samērā nesen tikusi pie jauna jumta, kā arī tornis noklāts ar svaigas krāsas kārtu, kas spilgti izceļ to uz pārējās ēkas fona. Baznīcas apkārtnē valda klusums, ko šad un tad iztraucē vien pa līdzās esošo šoseju braucošie auto.

Sasnieguši “Lejas Žagaru” mājas, vecītis un rūķis dodas tām garām pa taku, kas šai laikā kļuvusi īpaši slapja. Ūdenim žļurkstot zem kājām un zābakiem grimstot arvien dziļāk, vecītis pamana, ka apavi jau pārklājušies ar gaišu dubļu kārtu, tāpēc nekavējoties izmanto iespēju nomazgāt tos tuvākajā peļķē. Drīz abi nonāk vietā, kur sākas Ašķeres taka. Uzraksts pie ieejas takā vēsta, ka te sastopami lielie susuri. Vecītis un rūķis dodas tālāk pa taku, kas sākumā ir mīksta un dubļaina, tālāk vietām zem kājām gurkst sniegs, kas gravā vietām patvēries no ziemai neierastā siltuma.

Ašķeres taka savu nosaukumu ieguvusi no Ašķeres upītes, kas te plūst uz Daugavu. Gluži kā Karikste un mazais strautiņš, ko abi gājēji apskatīja pirms kāda laika, arī Ašķere ir guvusi spēku pieplūdumu no apkārtnes laukiem un pļavām. “Laikā, kad apkārtne ir visklusākā – mazāk cilvēku, putnu, zvēru, nelielās upītes ir visskaļākās,” vecītis spriež. Upīte trauc lejup pa gravu, putodama krācēs un lēkšodama pāri ūdenskritumiem.

Ašķeres takā tiltiņiem doti vārdi – Gaismas tilts, No mošķiem un tumsas sargājošais tilts, Draudzības tilts, Krāču tilts. Upītes spēks šodien lieliski atbilst tieši pēdējā – Krāču tilta – nosaukumam. Vecītis apstājas uz tiltiņa un vēro ūdens rotaļas zaļi nosūnojušiem akmeņiem bagātīgi rotātajā gultnē. Pirmatnējā spēka burvība aizrauj.

Krāču tilts pār Ašķeri. Foto: Raivo Freimanis

Ceļa turpinājumā Ziemassvētku vecīti un rūķi Raivo sagaida pamatīgs kāpiens augšup, lai sasniegtu Aizkraukles pilskalna virsotni. Taciņa un pakāpieni ir dubļu pārpilni, pašā takas noslēgumā koku paēnā slēpusies arī sniega kupena. Kad ceļabiedri gatavojas sākt kāpienu, kāpņu augšgalā parādās kāda sieviete, kas, pamanījusi abus nācējus, pagriežas un nozūd pilskalna virsotnes virzienā.

Nokļuvuši pilskalnā, kur tos sagaida divi citi pilskalna apmeklētāji – vīrietis un iepriekš kāpņu galā manītā sieviete, biedri veras lejup uz miglas ieskautajiem Daugavas ūdeņiem pilskalna pakājē. Klajumā starp pilskalnu un Daugavu reiz pletusies Aizkraukles senpilsēta. Vientuļš krusts upes malā iezīmē vietu, kur saglabājušās senas baznīcas drupas.

Pilskalns veidots no diviem pakalniem. Ašķeres pusē bijusi priekšpils. Vecītis un rūķis pārceļas uz pakalnu, kurā reiz atradusies pils. Pilskalnā senos laikos mitinājušies Daugavas lībieši, vēlāk te savu pili uzbūvējis vācu ordenis. Kamēr vecītis un rūķis iepazīst pilskalnu, abi te sastaptie kalna viesi nolemj to atstāt jaunpienācēju ziņā un pa taku aizsoļo uz šosejas pusi.

Aizkraukles pilskalnā. Foto: Raivo Freimanis

Izstaigājuši pilskalnu, gājēji dodas lejup uz Daugavas malu. Pilskalnā ierīkoti koka pakāpieni nokļūšanai lejā pie upes, bet kāpnes šai laikā ir viltīgi mitras un var pārsteigt nesagatavotu gājēju ar pēkšņu piezemēšanos. Vecītis apdomīgi liek vienu soli pēc otra. Vietā, kur viens pakāpiens pavisam zudis, solis liekams platāks, bet arī tas beidzas veiksmīgi. Kad vecītis jau sasniedzis pilskalna pakāji, būkšķis kaut kur augstāk liecina, ka kāpnēm izdevies pieveikt rūķi Raivo. Par laimi rūķis ticis cauri sveikā, un abi var turpināt ceļu.

Pamazām tuvojas brīdis, kad aiz mākoņiem paslēpusies saule rietēs un aiznesīs sev līdzi arī dienasgaismu, bet Skrīveri un vieta, kur vecītis un rūķis no rīta atstāja savas kamanas, ir pavisam tuvu. Aizgājuši līdz senās baznīcas vietai, gājēji vēl pēdējo reizi palūkojas uz Aizkraukles pilskalnu un tad pagriežas Daugavas tecējuma virzienā.

Vecītis un rūķis paiet nelielu gabaliņu gar Daugavu, kokiem klātajā nogāzē uz ziemeļiem no upes atrod pakāpienu rindu un pa to dodas augšup uz vietu, kur slejas Zemkopības institūta ēkas. Vecītis pamana šur un tur pieslietus divriteņus, bet paši braucēji kaut kur paslēpušies. Institūta ielas klāj ledus, tomēr abiem gājējiem izdodas rast vietas, kur atsperties, un tie veiksmīgi sasniedz šoseju, gar kuru soļo iekšā Skrīveros.

Skrīveri izrotāti par godu Ziemassvētkiem. Šosejas malā starp gājēju ietvi un ceļu te ir grāvjiem norobežota pļaviņa – maza saliņa, kurā iekārtojušies no bērza darināti briedīši, kas uz mugurām nes dāvanu maisus, un egļu zaru rūķi ar smailām, sarkanām micēm un sarkaniem dūrainīšiem.

Skrīveru briedīši un rūķi. Foto: Raivo Freimanis

Lai nokļūtu Skrīveru dzelzceļa stacijā, gājējiem ir jāšķērso šoseju. Izgājuši ceļa malā, vecītis un rūķis atbild autovadītāju sveicieniem. Kāds auto, garām braucot, nesignalizē, tomēr vecītis pamana mazu sejiņu, kas raugās uz to no pasažiera sēdekļa, un pamāj. Diezin vai mazais pasažieris bija gaidījis, ka te ieraudzīs Ziemassvētku vecīti.

Otrpus šosejai ieplakā nogūlies sūnām klāts akmens milzis – Kraukļakmens, kuram līdzās sākas Daugavas pieteka Kraukļupīte. Vecītis un rūķis pieiet tuvāk, lai kārtīgi apskatītu lielo akmeni. Lūkojoties uz Kraukļakmeni no dažādām pusēm, mainās arī tā izskats. No viena sāna tas ir plats un dūšīgs, no cita redzams, kā akmens strauji sašaurinās. Šķiet, kāds mēģinājis akmeni apstrādāt, tā sānos redzama griezta brūce. Netālu no Kraukļakmens čalo avotiņš, bet brīdinoša norāde vēsta, ka nevārītu šī avota ūdeni pārtikā lietot nedrīkst.

Vecītis pie Kraukļakmens. Foto: Raivo Freimanis

Gājēji iziet uz Jāņa Purapuķes ielas, pa kuru dodas dziļāk iekšā Skrīveros. Autobraucēji ik pa brīdim signalizē. Rūķis Raivo smaidot nosaka, ka vecīša roka droši vien jau piekususi no māšanas katram autovadītājam. Atbildot kārtējam sveicienam, vecītis jūt, ka rokās vēl gana daudz spēka. Līdz stacijai izturēs.

Jāņa Purapuķes un Daugavas ielu krustojumā vecītis un rūķis aplūko vēl vienu briedīšu un rūķu kompozīciju, kad kāda smagā auto šoferis, ieraudzījis vecīti, tik sparīgi nospiež signāltauri, ka noteikti pamodina itin visus, kas Skrīveros šai laikā nolēmuši ļauties diendusai. Iespējams, tas nespēj noticēt savām acīm, tāpēc pārliecinās, ka ir nomodā.

Izgājuši uz Daugavas ielas, biedri zina, ka Skrīveru dzelzceļa stacija un pie tās atstātās kamanas jau ir pavisam tuvu. Pie Skrīveru pašpārvaldes ēkas abi ierauga vēl kādu svētku rotājumu – izgaismotos “zaros” iekārtas dāvaniņas. Otrpus Daugavas ielai esošajā parkā iekārtojies viens no egļu zaru rūķiem. Skrīveru lielo svētku egli gan nekur nemana. Varbūt tā vēl tikai pošas svētkiem, varbūt spēlē paslēpes ar Ziemassvētku vecīti.

Turpinot ceļu uz stacijas pusi, vecītis un rūķis pamana “Skrīveru saldumu” veikalu, un vecītis nolemj, ka tā ir lieliska iespēja aizvest mājās palikušajiem rūķiem kaut ko no Skrīveru gardumiem. Veikalā vecītis tiek ne tikai pie cienasta rūķiem, bet arī pie jaunām zināšanām. Izrādās, ka saldumus Skrīveros ražo vismaz divas dažādas ražotnes. Iznācis no veikala, vecītis pastāsta to arī rūķim Raivo, un abi nolemj, ka pirms došanās prom no Skrīveriem kamanas piestās arī otrā – Skrīveru Pārtikas kombināta veikalā, lai abi konkurenti var draudzīgi teikt, ka šodien tos apciemojis Ziemassvētku vecītis.

Sasnieguši Skrīveru dzelzceļa staciju, Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo noceļ no pleciem mugursomas un noglabā tās kamanās. Pa dzelzceļu uz Rīgas pusi, sliedes rībinādams, aiztrauc garum garš preču vilciens. Vecītis un rūķis šodien kājām nogājuši 21 kilometru, pa ceļam no Aizkraukles uz Skrīveriem šķērsojot dabas parku “Daugavas ieleja”.

Jau nākamajā dienā vecītis un rūķis atgriezīsies pie sagatavošanās darbiem, jo līdz svētkiem atlicis pavisam maz laika, bet pārgājiena laikā gūtās emocijas, prieks par sastaptajiem ļaudīm un tiem, kuru smaidi un paceltie īkšķi zibēja aiz automašīnu logiem, vēl ilgi sildīs abu sirdis.

Priecīgus Ziemassvētkus! 😊

Video autors: Raivo Freimanis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: