19.01.2019. No Cēsīm uz Cēsīm caur Priekuļu novadu

Sestdienas rītā Cēsis tērptas balta sniega segā. Nopriecājos, ka būs grūta, tai pašā laikā estētiski baudāma brišana 😊 Cēsu Vienības laukumu joprojām grezno svētku eglīte. Kad to fotografēju, spožāk par eglīti gan mirdz tā vīra atstarojošā veste, kurš mēģina Uzvaras pieminekli atbrīvot no sniega skavām. Ik pa brīdim manāmi centīgi vīri un sievas, kas sestdienas rīta vingrošanu aizvada, tīrot ietves un pagalmus.

Vienības laukums

Soļoju pa Lenču ielu uz pirmo apskates objektu – Ērgļu klintīm. Kāda norāde vēsta, ka līdz tām vēl 6,5 kilometri. Cēsu pils tik agrā sestdienas rītā vēl tumšiem logiem, Pils laukums piepildīts sniega pūkām. Netālu arī vecā Cēsu alus darītava, uz kuru šoreiz palūkojos tik pār sētu.

Tuvojoties Padomju armijas karavīru kapiem, man ir tas gods pirmajam šai rītā mīt soļus uz apsnigušā trotuāra. Netālu gan seko kāds vīrietis, bet pēc kāda laika viņš ir nozudis. Ceļu turpinu cēlā vienatnē un drīz nonāku Priekuļu novadā.

Piesnigušos ceļus daži autovadītāji steidz izmantot savu rallija braukšanas prasmju atsvaidzināšanai, mašīnas uz ceļa taisni neturas. Man garām gan visi pabrauc pieklājīgi un bez straujiem manevriem. Neskatoties uz to, turu ausis vaļā, lai rīta klusumā savlaicīgi pamanītu kārtējo braucēju un pamuktu malā no ceļa.

Kaut kur aiz mākoņiem arvien augstāk ceļas rīta saule, maigi iekrāsojot mākoņu maliņas. Dažkārt piestāju, lai palūkotos rīta debesīs un notvertu foto kādu sniegota ziemas rīta skatu.

Ziemas rīts

Pieškalnu ciemā lielu rosību nemana, tik kaut kur tālāk rej kāds suns. Autobusu pietura gan te varena, bet pieturas zīme vēsta, ka autobuss piestāj “Ērgļu klintīs”.

Drīz jau manu zīmi, kas liedz piebraukt klintīm tuvāk ar auto, un stāvvietā pat redzams viens apsnidzis automobilis. Nedaudz tālāk uz priekšu divi vīrieši kaut ko apspriež. Lai kas tas arī būtu, Ērgļu klintis viņus šorīt nav interesējušas, jo pēdas nekur tālāk nemana. Turpat sānceļā novietots arī otrs auto – neliels Audi. Viens no vīriešiem iekāpj Audi un dodas prom, otrs soļo atpakaļ uz savu auto.

Pie Ērgļu klintīm viss sniega klāts un apmeklētāju neskarts. No skatu laukuma palūkojos uz Gauju, kas, slēpusies zem ledus segas, plūst lejā, un tad kāpju lejup, lai ieraudzītu klintis. Tiem, kas nāks pēc manis, būs iespēja minēt, kas gan šeit noticis, jo vietām zem sniega paslēpies ledus gādā, lai modrību nezaudēju. Vienu reizi gan uz mirkli piesēžu uz takas, lai atvilktu elpu 😊

Gauja lielākoties aizsalusi, un Ērgļu klintis majestātiski slejas tās krastā. Gar upes malu (vai to, kas zem sniega segas liekas upes mala) paeju nedaudz tuvāk klintīm, bet gluži garām tām nemēģinu iet, jo neesmu informēts, kur tur ir Gauja, kur krasts, kur vēl kas.

Ērgļu klintis

Pēc Ērgļu klinšu apskates sākas šīs dienas pirmais radošais uzdevums – atrast Ērgļu klinšu mežonīgo māsu – Ramātu klintis. Zinu, ka tās atrodas salīdzinoši netālu pie vienas no Gaujas vecupēm, bet norādes uz tām nav izvietotas, tāpēc būs vien jāpaļaujas uz iekšējo navigāciju, kā arī visām navigācijas aplikācijām, kas sastopamas telefonā.

Jau vilcienā ceļā uz Cēsīm esmu nolēmis, ka šīs klintis vēlos skatīt pa gabalu, nevis pa tām bradāt, jo mākslas darbi taču vislabāk aplūkojami no attāluma, tāpēc tā vietā, lai dotos atpakaļ augšup, kur pirms mirkļa kāpu lejā uz Ērgļu klintīm, nosaku kursu pa taku, kas ved vairāk vai mazāk uz austrumiem. Taka kādu brīdi ved man vajadzīgajā virzienā, bet tad ar loku mēģina atgriezties tuvāk ceļam, pa kuru atnācu šurp, tāpēc dodos mežā iekšā, cerot, ka notēmējis esmu vairāk vai mazāk pareizi. Pēc mirkļa pamanu klinšu sienu, bet droši zinu, ka tās vēl nav manis meklētās Ramātu klintis. Tā runā, ka šis ir Pieškaļu iezis, lai gan Pieškaļu iezis ir arī viens no Ērgļu klinšu alternatīvajiem nosaukumiem. Lai kā arī būtu, tas atrodas nostatu no Ērgļu klintīm un pilnīgi noteikti ir iezis.

Pieškaļu iezis vai kas cits

Turpinu savu ceļu cauri mežam, cerot nokļūt Gaujas krastā. Jāmet tik līkums apkārt vienai no Gaujas vecupēm, jo noteikti nevēlos tajā iebrist. Kad esmu sasniedzis Gaujas krastu, galvā sāk skanēt dziesmas rindas “pa taciņu mazu gar Gauju vai pasaulē loku mest”. Protams, ka vēl labu laiku Renāra Kaupera “Mana dziesma” ir mans dungojamgabals, kamēr laužos cauri brikšņiem.

Tā kā Ramātu klintis nav Gaujas krastā, kādā brīdī sāku pamazām virzīties tālāk no upes. Brīžiem jāiet pa mežu, kādā brīdī arī pa sniegotu pļavu. Te gan kādā brīdī iestājas neliels apjukums. Tā kā Ramātu klintis (un arī Gaujas vecupes) ir atzīmētās Google, bet nav redzamas manis iecienītajā MAPS.ME, nākas orientēties ar Google, kas nav darīts trakoti sen. To var pateikt pēc tā, ka apjukumu raisa “stari” no mazā zilā punktiņa kartē. Tie rāda uz priekšu vai atpakaļ? Paņemu talkā kompasu (arī aplikācija 😊 ) un ātri nokalibrēju savas zināšanas par Google – stari seko man, nevis rāda ceļu.

Atsvaidzinātās zināšanas palīdz atrast vecupi, kuras krastā kaut kur tālāk jābūt Ramātu klintīm. Tā kā klintis vēlos skatīt pa gabalu, atrodu vietu, kur šķērsot vecupi, kamēr tā vēl pavisam šaura. Nav ne jausmas, kas tieši bija zem manām kājām, bet upi pāreju sausām kājām.

Vēl neliels soļojums, un tad jau starp kokiem manu pavīdam klintis. Paslēpušās meža vidū, Ramātu klintis noteikti bija meklēšanas vērtas. Vecupe ir aizsalusi, un tieši man pretī raugās Spulgsūnu ala. Kamēr fotografēju klintis, tepat blakus kokā sparīgi kaļ dzenis. Nez, ko viņš mēģina man pavēstīt? Iespējams, nav sajūsmā, ka traucēju šo klinšu mieru. Paeju vēl mazliet tālāk pa mežu un tad atkal izeju vecupes krastā, lai palūkotos uz klintīm, kas labu gabalu stiepjas gar vecupi.

Ramātu klintis

Pirmais radošais uzdevums gandrīz atrisināts, vēl tik jāatrod ceļš atpakaļ uz civilizāciju. Atkal soļoju Gaujas virzienā un kādā brīdī manu pretējā virzienā iemītus svaigus pēdu nospiedumus. Te nu man iestājas Vinnija Pūka sindroms – te kāds ir gājis pavisam nesen, nez, kas tas ir. Kādu brīdi domāju, vai pēdas sniegā iemina Pēka, vai Bubulis, bet tad saprotu, ka lūkojos pats uz savu pēdu nospiedumiem. Nākot atpakaļ no klintīm, esmu noslēdzis savu pa mežu izmesto cilpu.

Tagad tik jātiek uz Rāmniekiem. Drīz pamanu zem sniega paslēpušos taku, kas te tuvāk, te tālāk no vecupes ved man vajadzīgajā virzienā. Aiz kokiem pavīd Rāmnieku tilts, un taka jau kļūst par meža ceļu. Sniegā manāmi aizputināti riepu nospiedumi. Ramātu klintis noteikti vieglāk ir uzmeklēt no Rāmnieku tilta puses, nevis laužoties cauri brikšņiem, kā to darīju es.

Kad esmu sasniedzis Rāmniekus, uzmetu skatu tiltam, īpaši gājēju tiltam, pa kuru gājējiem iet aizliegts, un tad dodos pretējā virzienā, jo nākamie apskates objekti meklējami Jāņmuižā. Ceļš uz Jāņmuižu ik pa brīdim ved kalnup. Sastopu kādu Lietuvā reģistrēta mikroautobusa vadītāju, kas ļoti prātīgi izbrauc ar sniegu klāto ceļa līkumu.

Jāņmuižā sniega tīrīšanā iesaistīts traktors, bet tīrīšanu veicis ļoti apzinīgi – līdz ciema robežai. Kāds kravas auto vadītājs pamazām atbrīvo savu kravas vilcēju un tā piekabi no sniega. Nedaudz tālāk ieputināts arī baļķu vedējs. Dīķa malā manāma kailas sievietes skulptūra. Man gan nav izdevies atrast vairāk informācijas par to, kam tā veltīta un kā te nonākusi.

Jāņmuižā sniegu tīra pie katras otrās mājas 😊 Nu, ne jau gluži visur, bet, kad eju pa Līvānu ielu, raksts iezīmējas diezgan precīzi. Pa šādu pūkainu sniedziņu gan ir prieks brist. Šķiet, arī traktorists izbauda pasākumu, jo ļoti sparīgi min uz gāzes pedāļa, izdzenādams sniegu uz netālu esošās Alejas ielas.

Pa Jāņmuižas galveno ielu – Ozolu gatvi – soļoju kādreizējās muižas ēkas virzienā. Tā gan ir paslēpusies aiz krietni nesenākas un lielākas būves, kas, spriežot pēc uzraksta uz durvīm, ir nopērkama. No koka darinātā muižas kungu ēka celta 18.gadsimta otrajā pusē.

Jāņmuiža

Kamēr dokumentēju Jāņmuižas izskatu 21. gadsimta sākumā, pie ēkas parādās kāds kungs gados. Izmantojot iespēju, pavaicāju viņam, vai ir kādi ieteikumi, kā sasniegt Berlīni. Jā, Jāņmuiža ir tā vieta, kur par šādu jautājumu neviens uz jums jocīgi neskatīsies un temperatūru jums nemērīs. Jo Berlīne šeit ir dažus metrus augsts smilšakmens atsegums, kas atrodas netālu no Jāņmuižas attīrīšanas iekārtām.

Kunga viedoklis gan sakrīt ar manis iecerēto maršrutu, tā nostiprinot pārliecību, ka izvēlēts pareizākais ceļš 😊 Gar dažām mājām un, šķiet, katlu māju dodos Berlīnes meklējumos. Atrast to ir pavisam viegli. Nedaudz stāvs kāpiens lejup uz lielāku ceļu, tad pamanu attīrīšanas iekārtu teritoriju ieskaujošo žogu, vēl tikai pavisam īsa pastaiga pa ceļu gar to, un aiz ceļmalas kokiem jau pavīd pirmie klinšu atsegumi. Lai sasniegtu Berlīnes izskatīgāko posmu, gan jāpakāpjas nedaudz augstāk ceļmalā. Te manu tikai suņa pēdas un kādas šauras sliedes nospiedumu. Priekš slēpēm tā kā par šauru un arī vieta nepiemērota. Priekš ragavām tā kā par maz, un arī šeit spēkā komentārs par vietas nepiemērotību. Iespējams, suns, kas te pastaigājies, līdzi stiepis arī savu pavadu.

Berlīne

Pirms dodos prom no Jāņmuižas, iegriežos vēl vietējā veikalā, kur tieku gan pie banāna, gan pie sporta dzēriena, jo nepiedodami sakārojās ūdens “ar garšiņu”. Soļojot pa Ozolu gatvi, tieku galā ar banānu, dzēriens tiek pieveikts, kad jau esmu uz ceļa, kas ved uz Jāņmuižas dzelzceļa staciju.

Netālu no dzelzceļa stacijas pār ceļu pārskrien divas stirnas, kurām seko suns. Jā, pēc vilka tas īsti neizskatās, bet pēc vilku sugas suņa gan. Nez, kāpēc tam radusies vēlme uzkost kādu stirnas stilbu? Stirnas strauji skrien pāri laukam, bet suns neatpaliek. Drāmas noslēgums iet man secen, jo visi trīs nozūd tālumā.

Pie dzelzceļa stacijas sāku otro radošo uzdevumu – sasniegt Septiņavotu ūdenskritumus Kazu gravā, kas izveidojies vietā, kur reiz bijis šūnakmens ieguves karjers. Īsākais ceļš ved pa dzelzceļa līniju, tāpēc jau pa ceļam esmu izpētījis vilcienu sarakstus. Tuvākais vilciens ir 12:32, tas ir, nedaudz vairāk kā pēc pusstundas. Tomēr ir iespējams, ka šeit kursē arī preču vilcieni, tā kā modrību nedrīkstu zaudēt.

Nez, ko padomāja Jāņmuižas dzelzceļa darbinieki, kad ieraudzīja pēdu nospiedumus, kas pa sliedēm ved Cēsu virzienā? Cerams, ka nekļuva sirmāki.

Sniegs uz sliedēm nav no plānajiem, katrs solis ir diezgan smags. Labs treniņš 😊 Kamēr slāju uz priekšu, kāda stirna man nodemonstrē, cik viegli tas patiesībā paveicams. Gracioziem lēcieniem, gluži kā balerīna stirna šķērso dzelzceļa sliedes, tad vēl pakavējas uzbēruma augšā, it kā izaicinādama mani sekot tās piemēram, un tad nozūd. Graciozie lēcieni gan izpaliek, un turpinu tik stampāt uz priekšu. Saulīte arī palūkojas, kā man klājas, un drīz jau esmu vietā, kur dzelzceļš šķērso Triečupīti.

Dodos lejā no dzelzceļa uzbēruma, tieši iekšā Kazu gravā. Uzbēruma apakšā manu, ka neesmu šeit pirmais viesis šodien, jo sniegā manāmi vairāki un pavisam svaigi pēdu nospiedumi. Izvēlos sekot pēdu nospiedumiem. Apzinos, ka tā reizēm var atrast vietu, kur kāds vai kāda vienkārši izvēlējās pamukt nost no takas, lai mazinātu spriedzi organismā, bet es uzņemos šo risku 😊

Pirmo dodos meklēt Kazu gravas apakšējo ūdenskritumu. Apmeklētājam vai apmeklētājai, kas te gāja pirms manis, ir pavisam nedaudz pietrūcis pacietības, jo pēdu nospiedumi apstājas netālu no vietas, kur, ielienot nelielos brikšņos, ir atrodams ūdenskritums. Tas pārvērties ledus kritumā, bet upīte tepat priecīgi čalo, tā kā ne viss ir sastindzis ledū.

Kazu gravas apakšējais ūdenskritums

Nākamo dodos uzmeklēt Septiņavotu Lielo ūdenskritumu. Pirmo pamanu šūnakmens krauju, kurā gluži kā kārtainā smalkmaizītē, klinšu slāņi izklājušies viens virs otra. Šeit mēdz būt sezonālais ūdenskritums, bet ātri top skaidrs, ka šodien pilnīgi noteikti nav sezona.

Tepat ap klinšu stūri atrodas arī meklētais Lielais ūdenskritums. Arī tas liek vēlēties šo vietu apciemot kādā citā gadalaikā, jo tik biezi ievīstīts sniega segā, ka tik vietām manāma upes straumīte un kritumi. Pavisam īsts sniega kritums. Gar ūdenskritumu uzkāpju uz pamestā karjera malas. Netālu pamanu kādu akmeņu krāvumu, kas izrotāts ar zīmēm, kas, šķiet, tapušas relatīvi nesen.

Septiņavotu Lielais ūdenskritums

Kaut kur šai apkārtnē ir arī Sikspārņu alas, bet tās nemeklēju, jo jāļauj sikspārņiem čučēt ziemas miegā.

Uzreiz pēc otrā seko arī trešais radošais uzdevums – no Septiņavotu ūdenskritumiem nokļūt Garkalnē. Nē, ne jau tajā, kas pie Rīgas, bet tajā, kas tepat Priekuļu novadā.

Dodos atpakaļ uz Triečupīti. Esmu MAPS.ME atzīmējis lauku ceļa līkumu, kurā jānokļūst, lai neiesoļotu ne vienā, ne otrā netālu esošo māju pagalmā, bet līdz tam vēl ir jānonāk. Ceļa te nav. Sākotnējais orientieris ir aizsalusī Triečupīte. Pēc tam jānoķer brīdis, kad jādodas ziemeļaustrumu virzienā.

Nonāku vietā, ko, iespējams, var raksturot kā purvainu pļavu. Nav īsti nojaušams, kas slēpjas zem biezās sniega kārtas. Nopriecājos, ka esmu uzvilcis bahilas, jo kājas vietām visai dziļi iestieg sniegā. Tiem, kas ar bahilām saskaras tikai vietās, kur nav paredzēts ieiet āra apavos, šīs bahilas (angliski gaiters) ir krietni savādākas – darinātas no ūdensnecaurlaidīga materiāla, tiek nostiprinātas pie zābaka un ap apakšstilbu zem ceļgala, tā neļaujot sniegam, slapjumam un gružiem iekļūt zābakos.

Diezgan spēcīgi sāk snigt sniegs, bet es tik laužu ceļu uz priekšu. Sākotnēji Triečupīte likās visai šaura, bet kādā brīdī palūkojos pa kreisi un secinu, ka, iespējams, nejauši esmu nokļuvis Gaujas krastā, jo upe zem ledus kļuvusi krietni platāka.

Lielākoties brienu pa upes krastu, bet kādā brīdī izvēlos iet pa kaut ko, kas, iespējams, ir pati aizsalusī upe. Pamats zem kājām iztur manu svaru, un es tā arī nenoskaidroju, kas ir zem tā.

Atrodu vietu, kur upe atkal sašaurinās un pāri diviem upei pārmestiem kokiem nokļūstu otrā krastā. Pirmā atrakcija – brišana gar upi – nu ir galā, bet tagad jāuzkāpj visnotaļ stāvā kraujā. Joprojām tēmēju uz noskatīto ceļa līkumu un pa diagonāli pamazām raušos augšup. Dažas vietas ir visai stāvas un, kā par spīti, tieši tur nav neviena prātīga zara, pie kā pieķerties, tāpēc retumis pārvietojos arī uz visām četrām.

Kad sajūtu, ka beidzot atkal soļoju pa horizontālu virsmu, manā priekšā paveras jau noskatītais ceļa līkums. Esmu trāpījis visai precīzi.

Līdz Garkalnes vējdzirnavām aizsoļoju pavisam mierīgi. No dzirnavām palicis gan tikai to tornis, kas izrotāts ar nelielu cepurīti. Dzirnavas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Garkalnes vējdzirnavas

Saulītei ik pa brīdim priecējot mani, soļoju cauri Garkalnei Raunas upes virzienā. Sākas noslēdzošais radošais uzdevums – atrast Raunas klintis. Paeju garām dzīvojamajām mājām, tad mazdārziņiem, no kuriem to sargs, sparīgi rejot, sveicina mani, un nozūdu mežā. Sākotnēji soļoju pa sniega paslēptu taku, bet tad, kad tā sāk vest man nederīgā virzienā, izvēlos pārbaudītu vērtību, nosaku virzienu un pa taisno ienirstu mežā.

MAPS.ME vēsta, ka gar Raunu jābūt takai, bet man vēl to jāatrod. Arī šeit mežos ir ne viena vien grava. Tad no laužos te augšā, te lejā. Kādā brīdī secinu, ka drīzāk attālinos no Raunas, tad koriģēju maršrutu un dodos tālāk. Kad elektrolīnijas izcirtumā pamanu Raunas ūdeņus, ieraugu arī platu taku, kas neved gluži gar upi, bet kādu gabalu nostāk, tomēr paralēli tai. Kad jau lūkoju, kurā brīdī būs jālauž ceļš pirmā ieža virzienā, notiek neplānotais. Mans telefons nolemj, ka tam ir par daudz stresa, un atslēdzas. Pavisam.

Nu esmu bez kartēm, pulksteņa un sakariem ar ārpasauli. Secinājums – jānēsā rokas pulkstenis un papīra kartes 😊 Ar tiem sakariem gan tā grūtāk.

 Ātri vērtēju situāciju. Apzinos, ka esmu kļuvis nesazvanāms, tāpēc par pirmo prioritāti nosaku atrast kādu, no kura aizņemties telefonu un sazvanīt tuviniekus, lai neuztraucas, kur pēkšņi esmu pazudis. Raunas klintis nolemju apskatīt kādā citā reizē.

Turpinu soļot pa taku, kas drīz kļūst par lauku ceļu un tad jau izved mani uz vēl nedaudz lielāka ceļa. Atmiņas failos saglabātā informācija vēsta, ka šai virzienā meklējamas Vaives dzirnavas. Uz turieni tad arī dodos. Neierasta sajūta, kad nevari reizi pa reizei pārliecināties, cik daudz ir noiets un cik atlicis, bet īsti izvēles jau nav, tā kā soļoju tik uz priekšu.

Beidzot parādās zīme “Dodiet ceļu”, kas liecina, ka priekšā ir vēl lielāks ceļš, un, jā, tepat jau arī Vaive, tilts pār to un arī dzirnavas. Pie dzirnavām manu sarkanu busiņu, kā arī sievieti, kas pavadā tur suni. Ātri nofotografēju (ja pulksteņa un papīra karšu man nav, tad fotoaparāts gan ir 😊 ) dažas no Vaives klintīm, tad dodos aprunāties ar sievieti par iespējām aizņemties telefonu.

Minētā sieviete izrādās ļoti atsaucīga, bet viņas sunim gan liekas, ka man nav jālien saimnieces tuvumā. Tas rej un reizi pa reizei lec man virsū, bet kost gan nemēģina. Sieviete piešķir manu savu telefona aparātu un steidz mierināt suni. Zvans uz mājām ar ziņu, ka esmu sveiks un vesels, bet bez telefona. Labi, ka atceros vismaz kādu tālruņa numuru 😊 Cik daudz tālruņa numuru jūs atceraties?

Pateicos sievietei par atsaucību. Viņa saka, ka varbūt te var atrast kādu, kas brauc uz Cēsīm, bet es, lai arī noguris no brišanas un kāpšanas, tomēr gribu ceļu turpināt kājām. Izeju uz šosejas Priekuļu un Cēsu virzienā, bet sieviete ar suni nozūd mežā.

Pirms dodos uz Cēsīm, apskatu ceļa otrā pusē esošo klinti un tajā izcirstās alas. Nu naski tie latvieši uz pagrabu veidošanu klintīs. Šķiet gan, ka šie tā arī nav īsti pabeigti.

Klintis pie Vaives

Uz šosejas izvēlos pārbaudīto taktiku. Kamēr iespējams, soļoju pa asfaltu, bet no mašīnām, protams, pamūku uz nomales. Ik pa brīdim ir vadītāji, kas, ja tiem pretī neviens nebrauc, pārkārtojas, lai neskrietu man cieši garām. Prieks par to, un paldies viņiem.

Sasniedzu krustojumu, kur mazākā ceļa sākumā jau redzama zīme “PRIEKUĻI”, un alternatīva ir turpināt pa lielo ceļu, kur norāde vēsta “PRIEKUĻI 1”. Kartes man nav, tā kā neesmu drošs, ka izvēlos īsāko ceļu, bet es gribu tikt nost no šosejas, tāpēc dodos iekšā Priekuļos jau te un tagad. Atmiņa vēsta, ka slīpi doties nost no galvenā ceļa paredzēja arī sākotnējais plāns, tik nezinu, vai tas bija šeit, vai kur tālāk.

Sākotnēji ceļš pavisam mierīgs, vietām kādi lauki. Drīz tālumā manu Priekuļu ūdenstorni, kas arhitektoniskajā ziņā patīkami atšķiras no biežāk izplatītajiem ūdenstorņu veidiem. Aiz tā redzamas arī vairākas daudzdzīvokļu ēkas. Vēlāk parādās arī privātmāju rajons.

Kad esmu pagājis garām Priekuļu kultūras namam, nonāku krustojumā, kur sākas arī īpaši gājējiem un velosipēdistiem paredzēts ceļš. Protams, ka izvēlos to, jo gan virziens pareizs, gan arī mani vada pieņēmums, kad tādu ceļu jau nu neierīkotu uz nekurieni.

Vispirms manu, ka šoseja ir pa kreisi no manis, tad viens lielceļš parādās arī man priekšā. Abi nedaudz tālāk satiekas apļveida krustojumā. Pamanu norādi un pārliecinos, ka virziens ir pareizs un es tuvojos Cēsīm. Arī aiz šīs šosejas turpinās gājēju un velo celiņš, tik nu jau krietni pieputinātāks par to posmu, kuru biju pieveicis līdz šim.

Apkārt pamazām parādās industriālāka paskata ēkas. Kādā teritorijā stāv kravas mašīna ar “China Transport” konteineru uz piekabes. Pamanu kādu sievieti un uzrunāju, lai noprecizētu virzienu uz Cēsu staciju. Sieviete rosina turpināt ceļu tik taisni, tik taisni un tad pie “Mego” iet pa zemes ceļu, kas vedīs uz staciju. Dzelteno “Mego” ēku jau iepriekš esmu pamanījis otrpus dzelzceļam, tā kā zinu, kas jāmeklē.

Veloceliņa malā īpašas zīmes to nenorāda, bet zinu, ka nu jau esmu Cēsīs. Arī celiņš beidzas, un tālāk dodos pa Cēsu ielām.

Stacijā ierodos precīzi 15:30. Brīdī, kad telefons “nomira”, biju nogājis vairāk kā 20 kilometru, bet dienas kopējais veikums noteikti pārsniedz 30 km. Viss maršruts prasījis aptuveni astoņas stundas.

Cēsu dzelzceļa stacija un autoosta

Jūtos neganti izsalcis, tāpēc, pirms risinu jautājumu par nokļūšanu Rīgā, iegriežos Cēsu stacijas “Narvesen”. Ēdienu izvēle nav īpaši liela. Pārdevēja norāda, ka cilvēki ziemā vairāk ēd un daudz kas jau beidzies. Droši zinu, ka beigusies nav karstā šokolāde, tāpēc tieku pie XL izmēra karstā dzēriena un polārmaizes ar lasi. Tai pašā glāzītē iepildu vēl vienu dzērienu un papildinu to ar smalkmaizīti. Pārdevēja samulst par manu vēlmi trauku uzpildīt vēlreiz. Iespējams, baidās, ka ceru uz diviem par viena cenu, bet norēķins tiek veikts godīgi, un arī atkritumu mazāk 😊 16:00 kāpju autobusā uz Rīgu. CATA būtu jārunā ar banku, kas tiem nodrošina karšu norēķinus, jo bezkontakta funkcija šobrīd nodrošina tikai to, ka termināls uzkaras. Pēc karšu termināla restarta un norēķina ar PIN kodu varu iekārtoties sēdvietā un noslēgt savu šīs dienas piedzīvojumu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s