19.05.2020. Aizkrauklē, Daugavas ielejā un Skrīveru apkārtnē

Pārgājienu gaidu ar tādu nepacietību, ka acis atveru jau 3:20 no rīta. Modinātājs vēl saldi guļ, tam paredzēts mosties 3:45. Nolemju, ka pietiek gulēt. 5:10 no Rīgas Centrālās stacijas atiet mans vilciens uz Aizkraukli. Tā kā meteorologi sola, ka pēcpusdienā pāri Latvijai aiztrauks lietus mākoņi, esmu izvēlējies pašu agrāko vilcienu, lai iespējami vairāk apskatītu labos laikapstākļos. Saule šai laikā lec jau ap 5:00 no rīta, tāpēc esmu drošs, ka gaismas manā pārgājienā būs gana.

Vilcieni no Jelgavas uz Rīgu tik agri vēl nekursē, tāpēc starp soļošanu kājām uz pilsētas centru un braucienu taksometrā izvēlos pēdējo. Soļojums kājām būtu aizraujošāks, bet prasītu krietni vairāk laika un liktu celties vēl agrāk. Izrādās, ka man ir pieejama 50% atlaide braucienam ar Bolt. Pašas labākās atlaides ir tās, ko saņem par precēm un pakalpojumiem, ko iegādātos jebkurā gadījumā.

Pamazām aust gaisma, kad kāpju taksometrā, lai dotos uz staciju. Ir darba dienas rīts, bet pirms 5:00 no rīta galvaspilsētas ielās valda miers. Daudzi rīdzinieki vēl uzkrāj spēkus darba cēlienam. Izkāpju pie stacijas ieejas Centrāltirgus pusē un dodos iekšā. Mani sagaida divi apsargi, kurus pasveicinu. “Labrīt! Labrīt!” man atbild viens no tiem.

Saullēktu sagaidu uz stacijas perona. Rīts aust krāšņs un stiprina ticību tam, ka pārgājiena sākums aizritēs saules staros. Gaiss jau ir sasilis līdz pieciem grādiem virs nulles.

Pirmajā vilcienā uz Aizkraukli pasažieru visai maz. Vilciena konduktore  pienāk pie manis, ierauga manu Mobilly e-biļeti un, sākusi operācijas ar biļešu nolasīšanas aparātu, uzreiz atvainojas: “Mums vairāki aparāti bremzē, un man tieši tāds gadījās.” Atbildu, ka nekur nesteidzos, līdz Aizkrauklei ir vairāk kā stundas brauciens. Mana biļete tiek nolasīta, un konduktore dodas tālāk, lai uzmeklētu vēl kādu pasažieri.

Vilcienam traucot uz Aizkraukli, vēroju apkārtējos laukus un pļavas, no kurām rīta saules staros paceļas migla. Saule pati arī brīžiem piesedzas ar vieglas dūmakas plīvuru. Šķiet, ka nakts ir bijusi ļoti auksta, un to pamanījis arī vilciena mašīnists, kas ieslēdzis pamatīgu karstumu vilciena salonā. Saprotu, ka labāk turēšu kājas tālāk no vilciena apsildes elementiem, lai izvairītos no sakausēšanas kopā ar vagonu.

Ap 6:30 no rīta izkāpju Aizkraukles dzelzceļa stacijā. Mani sveic saule un zilas debesis, kuras vietām rotātas baltu mākoņu plūksnām. Aiz nelielas stacijas ēkas izveidota autostāvvieta, kurā pasažierus uzņem arī autobusi. No stacijas līdz pilsētas centram ejami nedaudz vairāk kā 3 kilometri.

Aizkraukles dzelzceļa stacija

Iedarbinu pulsometru un pa gājēju pārejām šķērsoju Rīgas – Daugavpils šoseju. No stacijas līdz pilsētai te izbūvēts gājēju un velosipēdistu celiņš. Aizkrauklē ir viesojušās salnas. Zāle un pavasara ziedi abpus celiņam vēl stingst salnu skāvienos, gaidot, kad saules stari tos atbrīvos.

Salnas stindzināti

Sasniedzu vietu, kur ceļš sadalās Baznīcas ielā un Garajā ielā, starp kurām esoša zīme vēsta, ka esmu Aizkrauklē. Tālumā, Garās ielas malā vīd dzelteni rapšu lauki. Tālāk uz rietumiem var redzēt un dzirdēt, ka Jaunceltnes ielas pusē, kur rodama Aizkraukles industriālā teritorija, ir sākusies rosība. Sava ceļa turpinājumam izvēlos Baznīcas ielu un dodos iekšā pilsētā.

Laipni lūgti Aizkrauklē!

Ap 7:00 no rīta Aizkrauklē visbiežāk sastopami suņi, kas izveduši pastaigā savus saimniekus. Lielākā daļa cilvēku, ko šai rītā sastopu Baznīcas ielā, turēdamies pie pavadas, seko saviem četrkājainajiem draugiem. Dažs šunelis nopēta arī melnā tērpto puisi, kas soļo garām, bet ārpus savas teritorijas neizdveš ne skaņas un pavada mani vien ar acu skatienu. Pilsētas suņi droši vien pieraduši, ka te var manīt bariem svešinieku.

Baznīcas iela pārtop Lāčplēša ielā un aizved mani pie lielas, baltas celtnes Daugavas krastā – Aizkraukles Svētās Terēzes no Bērna Jēzus Romas katoļu baznīcas. Baznīca ir salīdzinoši jauna, tapusi pēc arhitekta Jura Letinska projekta. Tās celtniecības darbi uzsākti 1995.gadā, un jaunā ēka iesvētīta 2000.gada janvārī.

Aizkraukles Svētās Terēzes no Bērna Jēzus Romas katoļu baznīca

Turpinu ceļu pa Lāčplēša ielu un apmeklēju tēlnieces Gaidas Grundbergas radīto stēlu “Lāčplēša cīņa ar bruņinieku”. Katru gadu Lāčplēša dienā te pulcējas aizkrauklieši, lai pieminētu tos, kas krituši cīņā par brīvību.

Lāčplēša cīņa ar bruņinieku

Aizkrauklieši, šķiet, ir lieli velosporta entuziasti, jo vairākās vietās pilsētā manāmi dažādi velosipēdiem veltīti vides objekti. Pirmais manā maršrutā ir sarkans, no metāla darināts trīsritenis. Tas šai vietā atklāts pirms septiņiem gadiem, un tā radošais autors ir mākslinieks Ants Brimerbergs.

Sarkanais trīsritenis

Netālu no trīsriteņa ir kāda skulptūra, par kuru informāciju man neizdodas atrast. Skulptūrā plūstošām, Daugavas viļņiem līdzīgām līnijām attēlota sieviete.

Aizsoļoju līdz pilsētas laukumam, kur 2000.gadā pie Aizkraukles novada domes uzstādītais pulkstenis vēsta, ka ir 7:15 no rīta. Pāri laukumam savās dienas gaitās dodas kāda sieviete.

Pareizs laiks 7:15

Līdzās novada domes ēkai darbojas strūklaka, kuras dizaina autors ir arhitekts Juris Letinskis. Strūklaku veido divpadsmit strūklas, kas ūdeni raida dažādā augstumā, veidojot lokveida līniju. Galvenā strūkla ir putojoša, pārējās – dzidras.

Strūklaka pie Aizkraukles novada domes

Lāčplēša un Spīdolas ielu apļveida krustojuma malā slejas norāde, kuras galā nolaidies Aizkraukles simbols krauklis. Šis ir vēl viens metālmākslinieka Anta Brimerberga darinājums – “Norāde uz sadraudzības pilsētām”.

Norāde uz sadraudzības pilsētām

Vides objekts šai vietā atklāts tieši pirms sešiem gadiem – 2014.gada maijā, un uz tās esošās plāksnītes vēsta, cik tāls ceļš veicams līdz Aizkraukles sadraudzības pilsētām – Epšteinai (Vācijā) un Kiškunhalašai (Ungārijā). Norādes pakājē piesliets metāla divritenis, it kā piedāvājot sēsties tā seglos un doties Ungārijas vai Vācijas virzienā.

Pagriežos no Lāčplēša ielas uz Spīdolas ielu, kuras malā esošajā dīķī no strūklakas “50” augšup šaujas ūdens šaltis. Atzīmējot savu un pilsētas piecdesmit gadu jubileju 2017.gadā šo strūklaku Aizkrauklei dāvinājis uzņēmējs Andis Egle. Diennakts tumšajā laikā strūklaka tiek izgaismota.

Strūklaka “50”

Soļojot tālāk pa Spīdolas ielu, pamanu košu kukaiņu un jūras radību gleznojumu uz Aizkraukles Mākslas skolas sienas un, izmantojot brīdi, kad iela ir brīva no automašīnām, dodos uz ielas vidu, lai tiktu pie foto ar mākslas darbu. Starp kukaiņiem un jūras radībām ieklīdis arī kāds ūdenslīdējs un balto stārķu pāris.

Māksla pie Aizkraukles Mākslas skolas

Kad jau gatavojos pagriezties uz Dārza ielu, pametu skatienu uz Aizkraukles pilsētas kultūras nama pusi un ieraugu, kā aiz tā saulē viz Daugavas ūdeņi Pļaviņu HES ūdenskrātuvē. Saprotu, ka man ir jāpieiet tuvāk. Ceļu līdz Daugavai un upes krastus izrotājuši koki visdažādāko toņu pavasara tērpos.

Skats uz Daugavu pie Aizkraukles

Netālu no Daugavas te sēž kāds puisis. Pieeju tuvāk upes krastam tā, lai puisis varētu mierīgi kavēties savās domās. Saule spoži spīd virs Daugavas, vien pamalē manāma baltu mākoņu josla. Upes ūdeņi te pavisam mierīgi, straumes plūdumu palēninājis Pļaviņu HES aizsprosts.

Dodos atpakaļ uz Dārza ielu. Tās kreisajā malā plešas mazdārziņi, kuros manāms pavasaris pilnā plaukumā. Ielas pretējā pusē paceļas Aizkraukles ugunsdzēsēju depo ēka. Aizsoļoju līdz Dārza un Enerģētiķu ielu krustojumam, kurā milzīga norāde vēsta, uz kuru pusi meklējama Rīga, kur Aizkraukle un kur – Pļaviņu HES. Mans tālākais ceļš ved uz Pļaviņu HES pusi.

Ļoti pamanāma norāde

Pēc aptuveni trīssimt metriem gar lielceļu griežos pa labi nost no tā uz Samēnu ielu un ieraugu informācijas stendu, kas vēsta, ka tuvojos dabas parkam “Daugavas ieleja”. Turpmākais maršruts vīsies cauri šim parkam.

Ceļa labajā malā uzstādīta neliela zīme ar uzrakstu “BITES” un tālruņa numuru. Zīme, protams, sešstūra veidā, atdarinot medus šūnas formu. Varu tikai minēt, ko tā vēsta. Ja ieraugi bišu spietu, zvani uz norādīto tālruni? Ja nepieciešama bišu palīdzība, zvani? Mulsina gan fakts, ka norādītā tālruņa numura pakalpojuma nodrošinātājs ir LMT, nevis Bite.

Iespēja piezvanīt bitēm

Sasniedzu vietu, kur no galvenā ceļa atzarojas mazāks ceļš, kas ved uz “Daugavmesku” māju pusi. Te esošā norāde vēsta, ka tur meklējamas kaļķu cepļa drupas. Tālāk esošā Aizkraukles luterāņu baznīca arī ir manā maršrutā, bet Aizkraukles kapsēta gan izpaliks.

Dodos uz kaļķu cepļa pusi. Pļava ceļa abās pusēs rotāta dzeltenām pienenēm un gaiļbiksītēm. Pie “Daugavmesku” mājām ceļš kļūst mazāk iebraukts, un pie “Mazjaunzemiem” šķēršļi uz ceļa vēsta, ka autobraucējiem tālāk jādodas kājām. Autobraucēju problēmas man, protams, nav aktuālas, tāpēc turpinu savu soļojumu pāri pļavai un lejup uz Daugavas pusi. Drīz saprotu, ka neesmu ņēmis vērā slapjas zāles iespējamību. Kājās esošie La Sportiva labprāt uzņem pie sevis ciemos ūdeni, tāpēc nojaušu, ka pēc pļavu etapa kājas būs nokļuvušas manāmi slapjākā vietā.

Sasniedzu pļavas malu, kur informācijas stendi vēsta par visu, ko šeit var apskatīt, kā arī kaļķu cepļa vēsturi. Tālāk pa taku dodos lejup uz Daugavu. Takas malā izceļas ar kokiem un krūmiem apaudzis dolomīta atsegums. Neliela plāksnīte vēsta, ka te aug liepa Enija “deviņām galotnēm”. Pacēlis galvu, redzu kādu koku, kura galotnes ir krietni saīsinātas. Iespējams, tas darīts, lai liepa noturētos dolomīta kraujas malā.

Esmu sasniedzis vietu, kur pamesta dolomīta karjera siena palīdzējusi izveidot dabisku amfiteātri. Neliela, Kārļa Īles no šūnakmens darināta skulptūra vēsta, ka atrodos “Dabas koncertzālē”. Vēl gan esmu tikai pusceļā līdz Daugavai. Turpinu savu ceļu, lai apskatītu kaļķu cepļa drupas.

“Dabas koncertzāles” amfiteātris

Kaļķu ceplis šai vietā darbojies jau pirms Otrā pasaules kara. 1935.gada tautas skaitīšanas materiālos minēts kaļķu ceplis “Jaunzemos”. Savu rūpniecisko darbību ceplis beidza 20.gadsimta 50.gadu beigās, kad sākta gatavošanās Pļaviņu HES būvniecībai. Ceplis demontēts 20.gadsimta 80.gadu sākumā, rūpējoties par ielejas apmeklētāju drošību.

Vairāki prāvi betona bloki iezīmē vietu, kur reiz atradies ceplis. “Dabas koncertzāles” pasākuma laikā 2010.gadā tie tikuši apgleznoti. Uz mūra var ieraudzīt biedrības “homo ecos:” logo. Krasta nogāzē var redzēt mazu mūra drupu fragmentu, kas arī varētu būt palicis no cepļa.

Aizkraukles kaļķu cepļa drupas

Vēl tikai neliels kāpiens lejup līdz pašai Daugavas malai, lai palūkotos uz netālu esošo Pļaviņu HES. Arī te Daugava plūst pavisam rāmi. Drīz tās ūdeņus, kas pārvarējuši Pļaviņu HES slūžas un turbīnas, sagūstīs Ķeguma spēkstacija.

Daugava pie “Cepļiem”

Pa taku atgriežos vietā, kur sāku kāpienu lejup. Uzmetu skatienu “Cepļu” mājām, kurās mitinoties Daugavas ielejas galvenā ragana. Tepat rodams arī “Raganu lidlauks”, bet šķiet, ka lidojumi no tā uz laiku atcelti, jo slotas nekur nemana. Nostājos netālu no dolomīta amfiteātra malas, lai palūkotos uz Daugavu un tās pretējo krastu, kas tērpts svaigā pavasara zaļumā.

Dodos tālāk Daugavas tecējuma virzienā. Saule joprojām spoži spīd zilajās debesīs, un es priecājos, ka nolēmu doties ceļā ar pašu agrāko vilcienu, jo rīts Aizkraukles pusē ir neizsakāmi skaists. Apkārtnē zied un reibinoši smaržo ievas. Brīdi eju pa uzarta lauka malu, tad taka aizvijas tālāk pa pļavu, un es atsāku ūdens vākšanu apavos. Soļodams pagūstu izmēģināt dažādus veidus, kā labāk likt soli, lai iespējami mazāk ūdens šļakstītos uz apaviem, bet, tā kā iepriekš uzkrātais mitrums vēl nekur nav zudis, grūti noteikt dažādo paņēmienu sekmes. Kad taka ieved mežā, secinu, ka gluži žļurkstēšana no apaviem nav dzirdama vai jūtama, tā kā daļa pļavas ūdens ir palikusi citiem gājējiem.

Taciņa pļavā

Mežā taka brīžiem pazūd, tad atkal atrodas. Saprotu, ka soļoju pa Daugavas senlejas krasta augšējo malu. Mežs zied, bet manas zināšanas botānikā liedz secināt, kādi ziedi nolēmuši izrotāt manu pārgājienu. Vien vēlāk secinu, ka, piemēram, dzelteniem ziediem rotātais, nātrei līdzīgais augs, kura lapās mirdz no salnām palikušie ūdens pilieni, ir dzeltenā zeltnātrīte.

Dzeltenā zeltnātrīte

Koki te vareni iedzinuši savas saknes dolomītā. Vietām augsne ir noskalota, atsedzot saknēm caurausto iezi. Laužu ceļu cauri mežam un sasniedzu vietu, kur no “Daugavlipsēnu” māju puses iebraukts ceļš aizved mani tālāk lejup.

Ceļa malā pamanu lielus, baltus ziedus. Tie ir meža vizbuļi (saukti arī par Daugavas vizbuļiem), kas Latvijā ir visai reti, iekļauti Sarkanajā grāmatā. Daugavas ielejā tie sastopami biežāk, iecienījuši kaļķainās augsnes. Meža vizbuļi ir krietni lielāki par to baltajiem un dzeltenajiem radiniekiem.

Meža vizbuļi

Šķērsām ceļam plūst maza upīte, kas trauc lejup uz Daugavu. Kad šķērslis pārvarēts, drīz sasniedzu plašu pļavu, aiz kuras Daugavas malā iekārtotas atpūtas vietas. Esmu nogājis vien deviņus kilometrus, tāpēc pēc ilgākas atpūtas neilgojos. Mazās pieturas, kad pamanu kādu skatu, augu, dzīvnieku vai ko citu interesantu, jau dod brīdi atelpai.

Atpūtas vieta pie Daugavas

Līdzās atpūtas vietai Daugavas krastā stāv auto. Kāds vīrs atbraucis te makšķerēt. Tas tik ļoti koncentrējies uz pludiņu, ka nepievērš ne mazāko uzmanību puisim, kas paiet garām tā atvērtajai automašīnai. Es klusi turpinu ceļu un ļauju vīram mierīgi tvarstīt Daugavas iemītnieces. Otrpus Daugavai kūko dzeguze. Domās pārcilāju obligāto programmu. Vēderā brokastis, makā gan skaidra nauda, gan norēķinu kartes, ja dzeguze tādas pieņem. Viss kārtībā 😊

Ceļa turpinājums rit pa auto iebrauktām sliedēm, kādas te būs gandrīz līdz pašām Aizkraukles pilsdrupām. Daugavas krastos zied ne tikai ievas, bet arī ābeles. Nez, kas tās te iestādījis? Kādreiz netālu atradās Aizkraukles muiža, bet diezin vai tās dārznieka veikums būtu saglabājies līdz mūsdienām.

Nonāku vietā, kur pa kreisi no manis plūst Daugava, bet pa labi debesis un meži spoguļojas rāmajos Aizkraukles karjera ūdeņos. Karjeru ir iecienījuši ūdens putni. Starp kokiem manu, ka karjera ūdeņos peld gulbis. Manu soļu iztraucēts, no krasta spārnos paceļas balts zivju gārnis un aizlido virs karjera ūdeņiem. Šķiet, ka tas meklē kādu klusāku stūrīti, kur tūristi tam netraucēs.

Aizkraukles karjera rāmie ūdeņi

Atkal un atkal apstājos, lai palūkotos uz Daugavu. Labprāt apsēstos upes krastā un nesteidzīgi lūkotos, kā ūdenī spoguļojas baltie mākoņi un krastos augošie koki, kā mierīgo ūdens virsmu saņirbina kāda putna nolaišanās vai zivs lēciens. Priekšā tāls ceļš, tāpēc tveru mirkļus foto un turpinu soļojumu.

Daugavas malā

Pagājis garām karjeram, sadzirdu tuvojamies motora rūkoņu. Pa ceļu gar upi ļoti prātīgā tempā tuvojas neliela, balta mašīnīte. Pie auto stūres sēž cienījama vecuma kungs. Pabraucis man garām, tas apstājas vietā, kur upes krastā jau stāv cits auto. Šķiet, ka vīriem ir plāns par kopīgu makšķerēšanu. Paejot garām, sveicinu abus makšķerniekus.

Priekšā jau manu Aizkraukles viduslaiku pils drupu mūrus. Auto izbraucamais ceļš te beidzas, un pilsdrupās var nokļūt tikai kājām. Dodos tieši uz pilskalnu. Arī te uzziedējusi ābele, nedaudz tālāk pilnos ziedos uzplaukusi ieva.

Ābele pie Livonijas ordeņa pils drupām

Livonijas ordeņa pils vietā, ko no divām pusēm ieskāva dabiski šķēršļi – Daugavas krasts un Karikstes upītes grava, varētu būt tapusi 14.gadsimtā. Dažādos internetā pieejamos materiālos esmu manījis dažādas versijas par pils vecumu, bet pieturēšos pie tās informācijas, kas redzama pie pilsdrupām novietotajā informācijas stendā.

Savu pirmo Aizkraukles pili ordenis cēlis 13.gadsimta sākumā nedaudz zemāk pa upi esošajā Aizkraukles pilskalnā, netālu no 1205.gadā nodedzinātās lībiešu pils. Turp šodien vēl došos.

Livonijas ordeņa Aizkraukles pils, kuras drupās nu atrodos, cieta 16. un 17.gadsimta karos, zaudēja savu militāro nozīmi un pamazām sabruka. Šodien no pils palicis vairs tikai vienas sienas fragments ar lielu aili, kas varētu būt pildījusi pils ieejas funkciju. Blakus lielajai ailei redzami arī divi mazāki caurumi mūrī.

Livonijas ordeņa Aizkraukles pils drupas

Apeju apkārt pakalnam, kurā atrodas pilsdrupas. Tās norobežotas ar saulē pabalējušām lentām, lai atturētu pils apmeklētājus no kāpelēšanas pa mūriem, kas varētu beigties sāpīgi kā pilij, tā kāpelētājiem.

Pils apkārtnē turpinu izglītoties botānikā, jo te atkal manāms kāds manā klasifikācijā “nātrēm līdzīgs augs”, kas zied sarkanīgi violetiem ziediem. Vēlāka izpēte pavēsta, ka atrastā ir plankumainā panātre.

Plankumainā panātre

Pārgājienu turpinu pa taku, kas aizved paralēli Karikstes upītei. Tā tik sparīgi metas līkumos, ka vienā no tiem ir manāmi izgrauzusi krastu, un taka, pa kuru eju, draud kādā brīdī nozust upītē. Meklētais objekts atrodas visai tuvu ceļam. Kad sadzirdu ūdens dārdēšanu, nozūdu krastmalas biezoknī.

Karikstes divpakāpju ūdenskritums izveidojies kādreizējā dzirnavu aizsprosta vietā. Dzirnavu drupas joprojām manāmas upes pretējā, labajā krastā. Te esošo māju nosaukums arī ir nepārprotams – “Dzirnavas”. Dzirnavu ezers jau sen izsusējis, un upīte atgriezusies savā gultnē. Pie ūdenskrituma bagātīgi zied gan dzeltenās zeltnātrītes, gan plankumainās panātres.

Pie Karikstes ūdenskrituma

Raušos atpakaļ upes krastā un dodos ārā uz ceļu, kas aiz Karikstes  strauji aizved augšup. Kādā brīdī pametu skatienu apkārt un saprotu, ka man jātiek nogāzē pa kreisi no ceļa. Stāvot uz ceļa, skatu nedaudz aizsedz koki, bet no nogāzes paveras lielisks skats uz Daugavas ieleju un Livonijas ordeņa pils drupām.

Skats uz Daugavu un Aizkraukles pils drupām

Drīz sasniedzu Aizkraukles luterāņu baznīcu. Mūra baznīca šai vietā uzbūvēta 1680.gadā, bet savu tagadējo izskatu baznīca ieguva 19.gadsimta beigās notikušās rekonstrukcijas laikā. Baznīca smagi cietusi Pirmā pasaules kara laikā, atjaunošanas darbi pabeigti 1925.gadā. Otrā pasaules kara laikā baznīcas torni ar savu spārnu aizķēris un sašķiebis vācu bumbvedējs. Torņa taisnošanas darbi notikuši vien 1995.gadā. Skatoties uz baznīcas ēku, spriežu, ka tā nesen tikusi pie jauna jumta. Baznīcas tornis ticis nokrāsots, tāpēc tā sienas ļoti kontrastē ar pārējo ēku.

Aizkraukles luterāņu baznīca

Ceļa turpinājumā izvēlos iet uz šosejas pusi, nevis sekot norādei, kas aicina doties uz senbaznīcas vietu. Es plānoju senbaznīcai piekļūt no citas puses. Ceļš te asfaltēts, tā malās augošajos kokos pamanu mazus, pūkainus kamoliņus – pūpolus.

Eju uz “Lejas Žagaru” pusi, aiz kuriem sākas Ašķeres taka, saukta arī par Spīdalas taku. Šeit šķērsoju Aizkraukles un Skrīveru novadu robežu. Gravā, pa kuru aizvijas taka, mīt Latvijā reti sastopama dzīvnieku suga – lielais susuris. Teritorija ir lielo susuru mikroliegums. Lielie susuri lielākoties rosās pa naktīm, tāpēc manas izredzes kādu ieraudzīt ir mazas, tomēr pati Ašķeres upīte jau ir apskates vērta.

Pie Ašķeres takas

Sekoju taciņai, kas pamazām ieved mani Ašķeres gravā. Šeit sastopu Skrīveru novadam raksturīgās, gaiši zaļās plāksnītes uz kurām ar baltiem burtiem rakstīti dažādu objektu nosaukumi. Ašķeres takā pie nosaukumiem tikuši visi tiltiņi, kā arī pakāpienu virkne (Šalkojošo koku kāpnes). Šķērsoju Gaismas, Draudzības un Krāču tiltus, bet lieliskākais nosaukums ir No mošķiem un tumsas sargājošajam tiltam. Saprotu, ka pēc takas pieveikšanas būšu saņēmis ļoti daudz labas enerģijas.

Lielisks tilta nosaukums

Ašķere visvairāk valdzina Krāču tilta apkārtnē, kur tā, saulē vizuļojot, trauc lejup starp lieliem, sūnām klātiem akmeņiem. Te izmantoju iespēju palūkoties uz upīti no tilta, kā arī uzkavēties tās krastā. Tad upīte turpina ceļu uz Daugavu, bet es kāpju augšup Aizkraukles pilskalnā.

Ašķere

Aizkraukles pilskalnu apdzīvojuši Daugavas lībieši. To divās daļās sadala plats un dziļš grāvis, kurā šodien ierīkotas kāpnes nokāpšanai no pilskalna. Lībiešu koka pili 1205.gadā vācu krustneši nodedzinājuši un līdzās uzbūvējuši savu mūra pili. Daugavas krastā blakus pilskalnam atradusies Aizkraukles senpilsēta ar baznīcu, kas darbojusies līdz 17.gadsimta vidum.

Nostājies pilskalna virsotnē, veros uz Daugavu un Sēliju upes otrā krastā. Uz rietumiem manāmas Jaunjelgavas ēkas. Debesis jau kļuvušas mākoņainākas un rietumu pusē ieguvušas viegli pelēkus toņus. Daugavas malā liels koka krusts iezīmē senās baznīcas vietu. Kāds makšķernieks piebrauc pie krasta, bet, šķiet, pagaidām paliek laivā. Šaipus upei, Skrīveru pusē spilgti izceļas dzeltens rapšu lauks.

Skats no Aizkraukles pilskalna

Iemalkoju ūdeni, vēl reizi tveru skatu uz apkārtni un dodos lejup uz Daugavas krastu. Pulkstenis šobrīd rāda 10:00, paturu prātā, ka pēcpusdienā solīts lietus. Pelēcīgās mākoņu stīgas pie pamales stiprina ticību šai meteorologu prognozei.

Nokāpis lejā, pamanu uz manu pusi lidojam kādu lielu plēsējputnu. Fotoaparāts jau kaujas gatavībā, bet putns apmet loku, mani tā arī nesasniedzis. Paeju nedaudz augšup gar Daugavu, lai no dažādām pusēm palūkotos uz pilskalnu. Makšķernieks joprojām rosās tepat pie krasta. Pamazām soļoju uz senbaznīcas vietas pusi.

Aizkraukles pilskalns

Baznīca šai vietā Daugavas krastā celta 13.gadsimta sākumā, bijusi viena no pirmajām kristiešu baznīcām Latvijas teritorijā un darbojusies līdz 17.gadsimtam. Baznīcā bijuši arī apbedījumi. Arheoloģiskajos izrakumos atrastas vairākas kapu plāksnes un to fragmenti. Vieta, kurā atradusies baznīca, nedaudz paceļas virs apkārtnes, kā arī ir smilšaināka, kas īpaši uzkrītoši redzams, raugoties uz šo vietu no pilskalna. Iespējams, te notikušie arheoloģiskie izrakumi lieguši zālei sakuplot tā, kā pārējā apkārtnē.

Aizkraukles senbaznīcas vieta

Virzos tālāk gar Daugavu, tad aiz notekūdeņu attīrīšanas iekārtām sameklēju kokiem klātajā nogāzē paslēpušos pakāpienus un dodos augšup uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes Zemkopības institūta teritoriju. Vispirms pa betona pakāpieniem, tad pa līdzīga materiāla flīzēm klātu taku raiti soļoju augšup.

Augšup uz Skrīveriem

Institūta teritorijā slejas liela industriāla izskata ēka, kas tikusi pie jauniem logiem un aiz kuras paceļas augsts dūmenis. Iespējams, ēka reiz izmantota ražošanai vai liela izmēra iekārtu apkopei zem jumta, jo aptuveni trīs ceturtdaļas no tās veido liela telpa trīs stāvu augstumā. Tālāk gar ielas kreiso malu virknējas rinda nelielu, divstāvīgu daudzdzīvokļu ēku, kuru apkārtnē zied mazdārziņi.

Drīz esmu uz Rīgas – Daugavpils šosejas un dodos iekšā Skrīveros. Pirmais apskates objekts šeit ir otrpus šosejai Kraukļupītes krastā esošais Kraukļakmens. Sūnām klātais akmens patvēries nelielā ieplakā Rīgas un Jāņa Purapuķes ielu stūrī. Akmens apkārtnē zaļo zāle un zied pienenes. Tā sānā kāds iekalis garu reni.

Kraukļakmens

Līdzās akmenim no pazemes iztek Kraukļakmens avots. Lai arī avota izteka aprīkota tik ērti, ka atliek vien palikt apakšā tukšo ūdens trauku, līdzās esošais paziņojums liecina, ka avota ūdeni pirms lietošanas uzturā ieteicams termiski apstrādāt. Pirms gada SIA “Skrīveru saimnieks” nolēma avota ūdeni pārbaudīt un secināja, ka tas neatbilst dzeramā ūdens kvalitātei.

Brīdinājums avota ūdens cienītājiem

Maršrutā esmu iekļāvis nelielu līkumu pa Skrīveriem, tāpēc turpinu ceļu pa Jāņa Purapuķes ielu. Sev priekšā pamanu kādu braucēju uz trotuāra. Iela ved te augšup, te lejup, un vienā no kāpumiem panāku iepriekš manīto braucēju – meiteni uz liela trīsriteņa. Kad meitene nolemj pēc pieveiktā kāpuma uz brīdi pāriet soļos, saprotu, ka trīsritenis tai ir nepieciešamība, nevis izklaide.

Jāņa Purapuķes un Andreja Upīša ielu krustojumā autobraucējiem orientēties palīdz spogulis. Tā kā spoguļi manos pārgājienos gadās reti, nolemju tikt pie spoguļpašiņa 😊 Tad dodos tālāk un pagriežos pa labi uz Daugavas ielu.

Spoguļpašiņš

Daugavas ielā 58 atrodas māja, kurā reiz mitinājies rakstnieks Andrejs Upīts un kas pēc rakstnieka nāves kļuva par viņa memoriālā muzeja filiāli. Pie rakstnieka stādītā dārza ieskautās ēkas mani sveic tēlnieces Leas Davidovas-Medenes darinātais Andreja Upīša galvas atveids. Īsu brīdi uzkavējies pie ēkas, turpinu savu soļojumu pa Daugavas ielu.

Andrejs Upīts

Nākamais apskates objekts, šķiet, nav iekļauts Skrīveru oficiālo tūrisma maršrutu sarakstā, bet lieliski iederas manā plānā, jo nu jau jāmeklē ceļu atpakaļ uz Rīgas – Daugavpils šosejas pusi. Gatavojoties pārgājienam, kartē esmu pamanījis nelielu taciņu, kas sākas aiz Skrīveru novada pašvaldības ēkas un nosaukta par Maizītes taku. Ar maizi gan takai tiešas saistības nav. Tā nosaukta par godu Maizītes upei, kas tek cauri Skrīveriem un, satekot kopā ar Braslu, izveido Dīvaju.

Paeju garām pašvaldības ēkai un dodos lejup pa nogāzi uz vietu, kur jau manāma Maizīte un tiltiņš pār to. Maizītes krasti sveic ar ziedošu ievu smaržu. Taciņa ir visai īsa un drīz aizved mani kalnup uz Kalna ielu. Maizīti atkal sastopu uz Daugavas ielas, kur upe izmet līkumu zem ceļa, lai dotos uz tikšanos ar Braslu.

Maizītes takā

Norāde pa labi no Daugavas ielas vēsta, ka tur meklējama atpūtas vieta “Satekas”. Paeju norādei garām, vēl nenojaušot, ka drīz iegriezīšos “Satekās”. Aiz “Sateku” ceļa paceļas neliels, zālains pakalniņš, kurā izvietotas vairākas senās latviešu zīmes. Pie šī pakalniņa gan trūkst ierastās Skrīveru novada zaļās norādes, kas pavēstītu, kam par godu tas tā izrotāts.

Zīmēm rotātais pakalniņš

Šķērsojis Dīvaju, sāku lūkoties pa labi no ceļa, cerot ieraudzīt Lielā Andreja atrašanās vietu. Te ar norādēm viss kārtībā, un drīz ieraugu meklēto. Pakāpieni ved augšup Sprūda kalnā, kura nogāzē aug Lielais Andrejs. Par Lielo Andreju, godinot Andreja Upīša simtgadi, dižozolu ierosinājis nosaukt Imants Ziedonis, kas 1977.gada vasarā uzmērīja un kopā ar domubiedriem attīrīja šo ozolu.

Lielais Andrejs

Vairākas zaru rokas Lielais Andrejs ir zaudējis, saglabājot to vietās prāvas rētas un aplauztus stumbeņus, tomēr tas arvien vareni plešas virs ielejas. Gar ozola stumbru iekārtota neliela pastaigu laipa ar pakāpieniem, ļaujot apiet apkārt tam. Uz mirkli apstājos un piespiežu plaukstu ozola raupjajiem sāniem.

Pie Lielā Andreja

Netālu no Lielā Andreja pamanu zilu plāksnīti, kas vēsta, ka Dīvajas taku pirms diviem gadiem atjaunoja “Baltijas jaunatnes līderu programma”. Dīvajas taka palikusi ārpus mana sākotnēji iecerētā maršruta, bet pulkstenis rāda vien 11:00, tāpēc ātri apsveru visus “par” un “pret” un nolemju doties apskatīt, ko jaunieši ir atjaunojuši. Zilā plāksnīte patur noslēpumā takas garumu, bet atvados no Lielā Andreja un ar domu, ka laika man daudz un kaut kur jau tā taka mani izvedīs, nozūdu mežā.

Dīvajas takas sākums

Taka ved augšup un lejup pa apkārtnes gravām, vietām tā papildināta ar koka laipām. Mežs visapkārt zied un skaļi čivina. Pagriezienos baltas bultas uz zila fona norāda, kurp doties. Ir gan pāris vietas, kur norādes samulsina, jo bulta pēkšņi rāda pretējā virzienā, kas, iespējams, vērsts uz tiem, kas taku iet no otras puses. Vietā, kur norādes nav vispār, improvizēju, jo aptuvens virziens atpakaļ uz Daugavas ielas pusi man jau ir kļuvis skaidrs.

Dīvajas takā

Kad nokļūstu vietā, kur Brasla un Maizīte sastopas, lai radītu Dīvaju, saprotu, ka esmu nonācis atpūtas vietā “Satekas”. Te arī iekārtota nojume, kur patverties no saules vai lietus un atvilkt elpu. Nav ne jausmas, cik precīzi esmu izgājis Dīvajas taku, bet no zilās plāksnītes pie Lielā Andreja esmu nogājis aptuveni kilometru.

Krustojumā, kura malā paceļas ar latviešu zīmēm rotātais pakalniņš, atgriežos uz Daugavas ielas, kas aizvedīs mani uz Rīgas – Daugavpils šoseju. Soļodams gar ceļa malu uz Dīvajas pusi, pie sevis pasmaidu, kad iedomājos, ka cilvēkam, kurš šai laikā laiski vērotu ceļu, jau otro reizi paietu garām melnā tērpts puisis ar mugursomu.

Šķērsoju Dīvaju, vēl reizi palūkojos uz kalnu, kura malā aug Lielais Andrejs, un soļoju tālāk uz Skrīveru Pārtikas kombināta pusi. Spŗūda kalna nogāzē esošā pļavā skaļi griež grieze, pašu putnu ieraudzīt gan neizdodas.

Skrīveru Pārtikas kombināts vēsta, ka ir vecākā konfekšu “Gotiņa” ražotne Ziemeļeiropā. “Gotiņas” te top jau sešus gadu desmitus. Netālu no kombināta ir stabs ar virkni virziena rādītāju. Daži no tiem informē par kārumiem, kas top kombinātā, citi norāda uz tuvākām un tālākām pilsētām un galvaspilsētām, bet visizaicinošākā ir norāde uz planētu Jupiters. Iespējams, tā paredzēta tiem, kas pēc “Gotiņu” vai “Krējuma pagales” nobaudīšanas sajūt sevī tādu enerģijas pieplūdumu, ka ir gatavi doties iekarot mūsu galaktikas plašumus. Es izvēlos krietni pieticīgāku mērķi – pēc trim kilometriem rodamo Skrīveru Dendroloģisko parku.

Norādes pie Skrīveru Pārtikas kombināta

Netālu no Dīvajas ietekas Daugavā  nokļūstu pie Rīgas – Daugavpils šosejas. Otrpus Daugavai manāma Jaunjelgava, piestātnē pie tās pietauvota “Balta Kaza”. Kuģītis mēdz nodrošināt pasažieru pārvadājumus pāri Daugavai, bet manā rīcībā nav informācijas, vai tas šogad sācis kursēt. Kuģīša Facebook lapā jaunākie ieraksti ir no pagājušā gada.

Daži turpmākie pārgājiena kilometri aizrit gar Rīgas-Daugavpils šoseju. Turos ceļa nomalē, jo pa šoseju auto kursē te uz vienu, te otru pusi. Pakalnā otrpus ceļam manāma gaiša ēka, un norāde pie pakāpieniem uz ēku vēsta, ka te atrodas Skrīveru pansionāts. Pāri takai novilktā ķēde gan skaidri norāda, ka ieeja te nav paredzēta.

Skrīveru pansionāts

Soļojot gar Skrīveru Dendroloģiskā parka robežu redzu, ka vietām ir itin viegli no šosejas iekļūt parkā, tomēr nolemju, ka došos parkā pa tā oficiālo ieeju. Ieejot parkā, redzu, ka man tuvojas kāds vecāks pāris, kā arī tālāk pie strūklakas redzama ģimene ar bērniem. Šķiet, ka kopumā parkam šodien maz apmeklētāju.

Kamēr fotografēju mūra fragmentu, kuru rotā uzraksts “Skrīveru Dendroloģiskais parks”, atskan skaļš: “Jaunais cilvēk, nu tas ir galīgi garām!” Mani uzrunājusi sieviete, kas kopā ar savu dzīvesbiedru nāca man pretī pa parka celiņu. Samulstu no negaidītā aizrādījuma un sāku lūkoties, vai esmu saminis kādu retu augu, vai izdarījis kādu citu cūcību. “Uz parku nākt vienam,” sieviete papildina sākotnējo uzrunu. Atviegloti uzelpoju un atbildu, ka esmu nogājis jau 27 kilometrus un reti kurš nāktu man līdzi tādā pastaigā. “27 kilometri? Nu tas ir vareni,” bilst sievietes pavadonis. Pa šo parku esot daudz, kur staigāt. Sieviete arī ir atmaigusi un saka, ka šobrīd vēl par agru, bet pēc nedēļas viss parks ziedēšot. Kungs iesaka man noteikti apmeklēt Daugavas promenādi. Pāris noslēdz savu parka apmeklējumu, bet es dodos lūkot, kas ir uzziedējis jau šonedēļ.

Pie Skrīveru Dendroloģiskā parka ieejas

Skrīveru Dendroloģisko parku 19.gadsimta beigās pie savas Skrīveru muižas sāka veidot Maksimilians fon Siverss (Friedrich Maximilian (Max) von Sivers). Viņš bija iecerējis vienā parkā apvienot ziemeļu puslodes mērenā klimata joslas kokaugus. Kokus ieaudzēja no sēklām, kas tika ievāktas to dabiskajā izplatības apgabalā visā pasaulē. Mūsdienās parkā var apskatīt aptuveni 250 dažādas koku un krūmu sugas.

Pastaigu parkā sāku pa tā ārējo perimetru, vēl reizi no attāluma uzmetis skatienu strūklakai. Soļoju pa taku starp lieliem, dažkārt sūnām klātiem kokiem. Te redzamas arī Skrīveru muižas sētas paliekas. Koki šai parka pusē lielākoties nezied, toties ziediem rotātas ir takas malas, kur var ieraudzīt pienenes, gaiļbiksītes un citus pavasara ziedus. Pamanu laukumiņu, kurā nelielā platībā var skatīt sešus dažādus ziedus.

Ziedu paklājs

Pagriežos uz Daugavas pusi, kur netālu no cukura kļavas sastopu vienus no retajiem parka apmeklētājiem. Daugavas krastā ir viena no šai brīdī ziedošākajām parka daļām. Pie ieejas sastaptā kunga aicinājums apmeklēt promenādi ir bijis ļoti labs. Otrpus Daugavai manāms Jaunjelgavas Kristus Apskaidrošanās pareizticīgo baznīcas tornis. Debesis virs Daugavas arvien vairāk pārklāj mākoņi. Paturu prātā meteorologu solījumus par lietu un soļoju tālāk.

Skrīveru Dendroloģiskā parka Daugavas promenādē

Straujā lidojumā manu ceļu šķērso divi pavasarīgi noskaņoti dzeņi, kas droši vien mitinās tepat parkā. Pie sevis nodomāju, ka tā, šķiet, ir pirmā reize, kad redzu dzeņu pāri, jo parasti manīti vientuļnieki, kas ritmiski klaudzina pa koku stumbriem.

Taka aizved pie Skrīveru muižas pils kāpnēm, bet augšup doties te vēl neplānoju. Eju paralēli nogāzei, kurā reiz atradusies muižas galvenā ēka, un lūkoju, kādas krāsas piedāvā šeit redzamie koki un krūmi. Arī te ziedi vēl tikai gatavojas izgreznot apkārtni. Vietā, kur taka aizved augšup, nolemju, ka nu laiks doties uz muižas pils drupu un strūklakas pusi.

Šeit sastopu vēl kādu pāri. Taisnība bijusi sievietei pie parka ieejas, kas minēja, ka vienam nākt uz parku ir galīgi garām 😊 Takā, kas ved uz strūklakas pusi, jau var manīt dažādu krāsu ziedus, vien ceriņi vēl tikai gatavojas plaukt.

Skrīveru Dendroloģiskajā parkā

Pakāpieni ved lejup uz kādu drupu fragmentu, un es, protams, izmantoju iespēju palūkoties, kas vēl saglabājies no reiz iespaidīgās celtnes. Mūra fragmentā manāma atvere, kurā var ielīst, bet nekur tālāk gan, šķiet, neizdotos iespraukties. Vecos mūrus izdaiļojušas ziedošas birztalas veronikas. Šai vietā takas turpinājuma nav, tāpēc dodos atpakaļ augšā, apskatu ceriņu un citu koku ieskauto muižas tējas terasi un turpinu ceļu uz strūklaku. Tā ir tepat aiz apstādījumiem, kad dzirdu, kā ar skaļu plakšķi nokrīt pēdējā ūdens šalts, un strūklaka dodas atpūtā.

Birztalas veronikas pie Skrīveru muižas drupām

Izgājis klajākā vietā, redzu jau pavisam mierīgo strūklakas baseinu. Cerot, ka strūklaka drīz atsāks darboties, nolemju apskatīt laukumu, kurā esmu nonācis. Skrīveru muižas pils celta 19.gadsimta beigās, bet nopostīta Pirmā pasaules kara laikā un pēc tam vairs nav atjaunota. Līdz mūsdienām saglabājušās pils kāpnes, akmens kāršu galdiņš, tējas terase, strūklaka un pils sētas drupas. Akmens kāršu galdiņš atrodas netālu no muižas kāpnēm. Ap galdiņu izvietoto soliņu virsmas ir jaunas, bet pats galdiņš gan jau ir sirms simtgadnieks.

Skrīveru muižas kāršu galdiņš

Kamēr strūklaka atpūšas, izmantoju iespēju atbildēt uz pāris ar darbu saistītiem zvaniem. Strūklakas miers rada nemieru manī, tāpēc nolemju rast skaidrību, cik ilgi jāgaida līdz nākamajai ūdens izrādei. Draudzene Gūgle pačukst, ka strūklaka sāk darboties apaļās stundās un ūdens rotaļas ilgst pusstundu.

Palūkojies pulkstenī, secinu, ka man ir vēl daudz laika, tāpēc nolemju šai vietā tā kārtīgāk iestiprināties, lai pietiek spēka pārgājiena noslēdzošajam posmam. Sameklēju riekstiem klātus “Lāču” cepumus, ābolus un ūdens pudeli un ķeros pie vieglām pusdienām, klausoties, kā apkārtnē putni svin pavasari.

Pulksten 13:00 gaisā uzšaujas pirmās ūdens šaltis, un es varu izmantot mirkli, kad esmu vienīgais parka apmeklētājs strūklakas tuvumā. Tā ir iespēja nofotografēt strūklaku no dažādām pusēm un attālumiem, neraizējoties, ka kadrā varētu ieklīst kāds bērns vai pieaugušais. Ar strūklakas apskati noslēdzu savu Skrīveru Dendroloģiskā parka apmeklējumu.

Skrīveru Dendroloģiskā parka strūklaka

Pagājis nelielu gabaliņu uz Rīgas pusi, dodos pāri šosejai un pie norādes “Kalnamuižas ezers” pa ceļu iekšā mežā. Kalnamuižas (Apaļais) ezers ir mākslīgi veidots ezers, no kura ar ūdeni reiz apgādāta Skrīveru muiža.

Pie ezera sastopu māmiņu ar trim atvasēm, jaunākā no kurām vēl tiek vizināta ratos. Šķiet, ka visi nupat ir noslēguši pastaigu ezera apkārtnē. Pieeju pie te novietotās kartes un ātri izveidoju maršrutu pastaigai šai apkārtnē. Sākšu ar gājienu apkārt ezeram, tad došos tālāk pa Sūnu taku, kuras malās izvietotas Andreja Upīša stāsta “Sūnu ciema zēni” tēlu koka skulptūras.

Kalnamuižas ezers

Nosaukums ir arī takai ap ezeru. Tā nodēvēta par Laimes lāča taku. Manu uzmanību jau pašā sākumā piesaista ezerā manāmie saules paneļi. Ceru tikt skaidrībā par to lomu, kad sasniegšu saliņu, uz kuras izvietoti šie paneļi.

Ezeram apkārt dodos pulksteņa rādītāja virzienā, ik pa brīdim palūkojoties uz ezeru un sekojot līdzi arī tam, kur lieku nākamo soli, jo taka vietām ir bagāta ar saknēm, kā arī mainās tās augstums. Pie sevis nodomāju, ka pirms mirkļa sastaptā māmiņa diezin vai te brauca ar bērnu ratiem.

Kalnamuižas ezers

Uz saliņu palīdz nokļūt koka tiltiņš. Izrādās, ka saules paneļi nodrošina elektrības apgādi pirms diviem gadiem te realizētam projektam “Kalnmuižas (Apaļā) ezera mākslinieciska izgaismošana, izmantojot saules enerģiju”. Dienas laikā, protams, gaismu izrādes izpaliek. Te ierīkotas arī video novērošanas kameras, lai dokumentētu apmeklētāju izdarības un nodrošinātu, ka vajadzības gadījumā īstie cilvēki saņem rēķinu par savu veikumu. Es palūkojos uz ezeru no saliņas, tad atgriežos takā ap ezeru.

Laimes lāča taka noslēdzas pie ezera krastā iekārtotas atpūtas vietas – lapenes un ugunskura vietas. Pirms mirkļa atpūtos dendroloģiskajā parkā, tāpēc Kalnamuižas ezera infrastruktūras izmēģinājums izpaliek. Laiks Sūnu takai. Kaut kur tālumā dzirdama dzeguzes balss.

Sūnu taka ir aptuveni astoņsimt metru gara, un drīz jau ieraugu pirmos Sūnu ciema iemītniekus – Buķieni un Buķi. Taka te atklāta 2017.gadā, un vēl pagājušajā gadā to papildinājušas astoņas jaunas skulptūras. Katram tēlam blakus uzstādīta arī tā “vizītkarte”, lai atvieglotu to atpazīšanu tiem, kas “Sūnu ciema zēnus” lasījuši tālā bērnībā vai nav lasījuši vispār. Šogad Andreja Upīša sarakstītais garais stāsts svin savu astoņdesmit gadu jubileju.

Buķiene un Buķis

Laimes lācis dejo uz tam piešķirtā koka bluķa un izskatās tiešām laimīgs. Takas turpinājumā mani sveic Ješka, Andrs, Bukstiņš, Ciepsliņa, Ciepsliene, Sīkuliene, Tauķiene, Radziene, Plauķiene, Čigāniete, Mežsargs, Muižkungs, kā arī Balto māju šuvēja, saimniece un saimnieks. Takas noslēgumā īss, bet spēcīgs noslēdzošais citāts: “Laime ir tepat!”

Laimes lācis

No Sūnu takas izeju uz ceļa, kas četru kilometru garumā mani vedīs taisni vien. Lūkojoties kartē, šī apkārtne atgādināja koka lapas rakstu. Te saimnieko “Latvijas valsts meži”, un abās pusēs ceļam manāmi visdažādākie lapu un skuju koki. Botāniķiem te būtu, kur izpausties, bet es tikai sparīgi soļoju uz priekšu, vien reizēm notverdams pa kādam kadram.

Tikai uz priekšu

Lielākoties apkārtne bagāta ar visai prāviem kokiem, vietām manāmas nesen stādītas jaunaudzes, kur priedītes un bērziņi neatlaidīgi stiepjas augšup. Daži meža laukumi šķiet nesen izcirsti un skumīgi gaida, kad tajos atgriezīsies zaļums. Kad eju pa ceļu, tālumā atskan motorzāģa “dziesma”, bet drīz tā gaist, toties atkal dzirdu dzeguzes kūkošanu.

Ja ceļa sākumā manāmas “Kriķu”, “Pavasaru” un “Zvanu” ēkas, tad turpinājumā apkārt ir viens vienīgs mežs. Arī automašīnas netraucē manu mieru. Skaļākie trokšņotāji ir mežos mītošie putni, kā arī kamenes, kad dūkdamas lidinās no ceļmalas pienenes uz pieneni.

Kad sasniedzu šī ceļa posma galu, mans maršruts pagriežas pa kreisi, sekojot galvenajam ceļam. Citi atzarojumi, cik nu spēju saskatīt, drīz pārvēršas visai mežonīgās takās. Tepat netālu ir arī dzelzceļš un stacija “Dendrārijs”, kurā vilcieni vairs nepietur.

Izeju ārā no Skrīveru mežiem un iesoļoju Lielvārdes novadā. Šeit pirmo reizi kopš brīža, kad atstāju aiz muguras Rīgas – Daugavpils šoseju, man garām pabrauc auto. Plānojot maršrutu, biju manījis, ka ceļa labajā pusē meklējams kāds lielāks akmens. Diemžēl tam cieši līdzās nokrauta prāva zaru kaudze no mežizstrādes darbiem, tāpēc grūti novērtēt, vai tas ir vien prāvāks laukakmens, kas nolikts lauka malā, vai šim akmenim ir kāda lielāka nozīme.

Zaru kaudzē slēptais akmens

Iznācis no meža, varu pilnībā novērtēt, cik draudīgi mākoņi savilkušies rietumu pamalē. Ziņas no mājām vēsta, ka Rīgas pusē jau ir lijis, un viss liecina, ka nu šis lietus tuvojas Lielvārdes novadam. Īpašu apskates objektu manā maršrutā vairs nav, tāpēc pielieku soli, cerot apsteigt lietu.

Pie “Zvirgzdu” mājām manāma vesela auto kapsēta. Iespējams, saimnieki ļoti bieži maina savus auto. Arī te mani sasniedz dzeguzes kūkošana. Iespējams, kāda dzeguze visu šo laiku seko man pa pēdām. Pa dzelzceļu uz Krustpils pusi aizrībina preču vilciens. Mēģinu saskatīt, vai vagoni nesen tikuši pie lietus dušas, bet vilciens ir pārāk tālu, lai es spētu ko tādu ieraudzīt.

Būs lietus

Pa Dārziņu ielu soļoju iekšā Jumpravā. Pamale kļuvusi pavisam draudīga, un, šķiet, varu izšķirt vietas, kur jau līst. Apskatos vilcienu sarakstā, ka man ir izredzes pagūt uz vilcienu, kas no Jumpravas uz Rīgu atiet pulksten 15:25, un vēl enerģiskāk lieku soli. Jumpravā dzeguze vēl pēdējo reizi manā virzienā raida savu ku-kū.

No Dārziņu ielas pagriežos pa labi uz Neatkarības ielu. Te mani apsteidz kāds vīrs uz divriteņa. Pagūstu sadzirdēt tā tuvošanos un pamukt malā no brauktuves. Dzeltenām pienenēm noklāti vietējā grāvja krasti. Tālumā parādās Jumpravas pamatskolas ēka.

Jumpravā

Pagrieziens pa labi uz Liepu ielu, tad pa kreisi uz Vidus ielu. Es jau gandrīz skrienu. Vēlāk Endomondo teiks, ka, neskatoties uz četrdesmit jau pieveiktiem kilometriem, šai posmā esmu pārvietojies ātrāk par 6 kilometriem stundā. Četrdesmit pirmais kilometrs pieveikts pat ar 6,79 km/h. Labi, ka tuvumā nav foto radaru 😊

Netālu no Jumpravas ūdenstorņa man trāpa pirmā lietus pile. Atļaujos vēl neticēt, ka lietus ir klāt, bet tad man trāpa arī otro un trešo reizi. Varētu sameklēt somā esošo lietusmēteļa imitāciju, bet līdz stacijai vairs tikai kilometrs, tāpēc turu tempu. Nu jau ir skaidrs, ka notveršu arī vilcienu, tāpēc ilga stāvēšana lietū man nedraud.

Šai brīdī mani ķer pirmās lietus piles

Daugavas ielā lietus izjauc kādas puišu kompānijas sarunu. Tie atvadās, salec savu velosipēdu seglos, dodas katrs uz savu pusi. Līst visai manāmi, bet es jau nogriežos finiša taisnē. Vēl pēdējie metri līdz stacijai.

Pēc 42 kilometru un gandrīz deviņu stundu soļojuma finišēju Jumpravas stacijā. Debesu slūžas nu atvērtas pilnībā, un no vilciena manāms vien tā prožektors tālumā, tāpēc kļūstu mazliet slapjāks, nekā vēlētos. Sen neesmu tik nepacietīgi gaidījis vilcienu.

Jumpravas dzelzceļa stacija

Komentārs par “19.05.2020. Aizkrauklē, Daugavas ielejā un Skrīveru apkārtnē”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s