19.10.2019. Skriešus un soļos, tverot zelta rudeni Siguldā

Sestdienas rītā Pārdaugavā mazliet līņā, bet līdz “Turības” dzelzceļa stacijai ejams visai īss posms, tāpēc par izmirkšanu neuztraucos. Ir samērā silts, temperatūra noteikti virs 10 grādiem. Kad izkāpju Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā, tur esošais tablo rāda +12 grādus virs nulles.

Šoreiz Ilze izņēma manu skrējiena numuru, un man ir pieteikts, ka esmu “Bigbank Skrien Latvija” meitenēm parādā šokolādi par manis šogad iecienītā “2082” izsniegšanu, tāpēc pirms kāpšanas vilcienā uz Siguldu eju meklēt kārumu. Ap 6:00 no rīta laikam pienāk vairāki vilcieni, jo stacijas “Narvesen” izveidojas pagaras rindas. “Rimi”, protams, tik agri vēl nestrādā, tāpēc iepirkšanos atstāju uz Siguldu.

Vilciens, kas 6:21 aties uz Valmieru, jau atrodas pie perona. Kāpju tik iekšā un iekārtojos vietā vagona vidū pie loga. Tā kā rīts vēl tumšs, neko daudz gan pa logu neieraudzīšu. Ir noticis brīnums, konduktorei rokās ir aparāts, kas ļauj uzreiz nolasīt “Mobilly” biļeti. Iepriekš tādus varēja manīt tik elektrovilcienos, bet manā Gaujas Nacionālā parka virzienā konduktori “Mobilly” biļešu numurus pierakstīja uz lapiņām vai uzreiz savos telefonos, kur, šķiet, kāda aplikācija palīdzēja noteikt, vai biļete derīga. Konduktore arī priecīga, kad vaicāju, vai beidzot tikuši pie šiem aparātiem: “Jā, beidzot. Tik viegli strādāt!” Jāsaka, ka tāpat sanāk liela žonglēšana, jo viens aparāts paredzēts biļešu nolasīšanai, cits – biļešu drukāšanai, kā arī, protams, nedrīkst aizmirst karšu pieņemšanas terminālu. Nez, vai tos visus varētu kaut kā apvienot?

Arī šai rītā vagonā var manīt vecākus kungus un dāmas, kas dodas sēņot. Kāda sieviete stāsta savam biedram, ka nesen redzējusi piecas baravikas. Sēņotāji izkāpj vēl pirms Siguldas.

Kad izkāpju Siguldā, var manīt, ka pamazām tumsu nomaina rītausma. Ir apmācies, tāpēc cerību uz saullēkta vērošanu visai maz. Siguldas dzelzceļa stacijā esošais “Narvesen” sestdienas rītos darbu sāk vēlāk, nekā darbdienās, tāpēc vēl slēpjas tumsā. Spriežu, ka 8:00 noteikti sāks strādāt pārtikas veikali, tāpēc pamazām soļoju uz Pils ielas pusi.

Uzmeklēju Staburaga “Dainu”, kas šai rudenīgajā rītā koklē Maija parka vidū. Septembra sākumā, kad “Dainu” sastapu iepriekšējo reizi, parka koki vēl bija zaļām lapām pilni, bet nu tās nodzeltējušas un lielākoties rotā parka zālāju. Kāda rudens lapa patvērusies uz skulptūras kreisās rokas. Kamēr viesojos pie “Dainas”, kāds kungs ar nelielu traktorīti dzenā lapas nost no parka celiņiem.

“Daina”

No Maija parka nesteidzīgi dodos uz netālo “Maxima”, lai tiktu pie šokolādes. Netālu no veikala ir puķu dobes, kurās sarindoti dekoratīvie kāposti, kas šai rītā rotāti spožām ūdens lāsēm. Mazliet uzkavējos pie dobēm, tad eju iekšā veikalā.

Dekoratīvs kāposts

Ar šokolādes tāfelīti mugursomā soļoju uz Siguldas Sporta centra pusi, kur šodien startēs sezonas noslēdzošais – astotais – “Bigbank Skrien Latvija” seriāla posms. Sporta centrā aizeju līdz meitenēm, kas gatavojas reģistrēt dalībniekus, un apjautājos, kura no viņām ceturtdien izsniedza numurus Rīgā. Meitene, kura šogad visbiežāk atvēlēja man 2082.numuru, šoreiz nebija “Dominā” un norāda uz kādu savu kolēģi, kas gan izskatās manāmi samulsusi par saņemto šokolādi. Ilze minēja, ka “Dominā” meitenes bijušas vairākas, tāpēc šī, iespējams nav tā, kas ieminējās par šokolādi, bet gan saldums atradīs pareizo adresātu 😊

Šodien skries arī kolēģe Elīna, kas brīdī, kad iekārtojos uz viena no sporta centrā esošajiem sēdekļiem, vēl tikai pošas uz mašīnu ar savām atvasēm. Piedāvāju paņemt numurus, kamēr nav izveidojušās garas rindas, un saņemu instrukciju ar to, kādi skrējēji un kurām distancēm pieteikti. Skries gan Elīna, gan viņas meita. Dodos pie meitenēm, kas izsniedz numurus, un drīz tieku pie divām aploksnītēm ar numuriem. Misija attaisnojas, jo, kad īsi pēc 10:00 sporta centrā ierodas Elīna ar abiem bērniem, uz numuru izsniegšanu sastājušās garas skrējēju rindas.

Mazos pasākuma apmeklētājus piesaista klinšu kāpšanas siena, kas aizņem vienu sporta centra sienu. Tā paredzēta tieši bērniem, jo slejas vien pāris metru augstumā. Elīnai šodien uzticēta arī mazā Katrīna, kuras mamma skries 10 kilometru distanci. Katrīnas mamma pat sagatavojusi špikeri skrējienam, jo uz tās kreisās rokas sarakstīti pulsa intervāli – zonas.

Šodien trasē dosies divi skrējēji “Citadele banka” kreklos, jo arī Elīna uzvilkusi savu pirms Kauņas maratona saņemto krekliņu. Bērni tiek atstāti siltās iekštelpās kopā ar somām un citām mantām, pieaugušie dodas iesildīties un uz startu.

Siguldas posmā visi skrējēji – 21, 10, 5 km – startēs vienlaikus, tāpēc starta zonā izveidojas pamatīga burzma. Elīnai un citiem 5 km skrējējiem jāpieveic viens aplis, man un Katrīnas mammai – divi apļi, un pusmaratonisti Siguldas trases apli mēros četras reizes. Jāsaka, ka trase ir tieši tāda pati, kā pirms gada, tā kā pārsteigumi izpaliek.

11:00 dodamies trasē. Jau pirms starta ir noskaidrojies, ka Elīna mērķē uz kilometru 7 minūtēs, kamēr mans temps ielu skrējienos šogad parasti meklējams zem 5 minūtēm, tāpēc starts ir vienīgais brīdis, kad abi “Citadeles” skrējēji redzami blakus. Lai arī veselības dēļ būtu jāskrien prātīgi, ātri vien esmu sev ierastajā un komfortablajā ātrumā. Neskatoties uz lielo startētāju skaitu, visai ātri izdodas iegūt gana daudz telpas, kas ļauj skriet brīvi.

Pa Ata Kronvalda ielu skrienam līdz Raiņa parkam, tad pa Parka, Ausekļa un Raiņa ielām apkārt parkam. Vietām var manīt atbalstītājus, kas lūko pēc saviem skrējējiem, citur līdzjutēji iedarbinājuši telefonos esošās kameras un dokumentē sacensību norisi.

Pie pagrieziena uz Pils ielu dežurē policisti. Jāuzmanās, lai nepārsniedzam atļauto ātrumu. Pils iela pa tās viduci sadalīta ar konusu rindu, bet tas noteikti nav par godu skrējējiem, kam šai posmā jāskrien tikai vienā virzienā. Iespējams, vēlāk daļa ielas tiks atvēlēta auto satiksmei. Konusu lomu varu tikai minēt.

Gar trasi var sastapt arī “oficiālos” atbalstītājus ar sarkaniem plakātiem, kuri rotāti dažādiem uzrakstiem, piemēram, “Skrien atbildīgi”. Uzraksts par to, ka vairs nedaudz atlicis, gan liek pasmaidīt, jo priekšā vēl lielākā daļa distances.

Pa Cēsu un Baznīcas ielām aizjožam garām Siguldas evaņģēliski luteriskajai baznīcai, tad skrienam iekšā Siguldas Jaunās pils kompleksā. Jaunā pils joprojām tiek restaurēta, tāpēc pamatīgi iesaiņota. Pie “Baltu rotu” darbnīcas ir viens no “oficiālajiem” atbalstītājiem, kas sniedz plaukstu katram no dalībniekiem. Nez, kā puiša plauksta jutās pēc sacensībām?

No pils kompleksa pa Pils ielu un gar Bruņinieku parādi atgriežamies Siguldas ielās. Vietās, kur satuvinās vienā un otrā virzienā skrienošie, lūkoju, vai neieraudzīšu otru “Citadeles” kreklu, bet Elīnu nekur nemana.

Līvkalna ielā pirmais dzeršanas punkts, kā arī pirmais 180 grādu pagrieziens, lai pēc tam pa Skolas ielu dotos uz Krišjāņa Barona ielu, kur meklējams otrs 180 grādu pagrieziens. Krišjāņa Barona ielā līdz šim pagriezienam skrienami aptuveni 400m, kam seko tieši tāds pats posms pretējā virzienā, dodot iespēju palūkoties citu skrējēju sejās, nevis mugurās.

Tepat arī pagrieziens uz Ata Kronvalda ielu, kur 5 kilometru distances skrējēji dodas uz finišu, bet 10 un 21 km distances dalībnieki aizskrien otrajā aplī.

Distances otrajā aplī skrējiens vēl brīvāks. Ir jau iezīmējušies tie, kuru temps ir visai līdzīgs, tāpēc apdzīšanas vairs nav straujas. Kādā brīdī secinu, ka otro apli aizvadu nosacītā cīņā ar meiteni, kas pārstāv skriešanas klubu “Piranha”, jo lielāko daļu distances otrās puses tā ir man nedaudz priekšā. Šķiet tikai uz Krišjāņa Barona ielas izdodas piraiju “nokost”.

Siguldas Jaunās pils kompleksā. Foto: Mareks Gaļinovskis

Finišs pēc 49 minūtēm un 1 sekundes. Medaļa šoreiz īpaši sīka. Iespējams, mazākā, kādu šogad esmu saņēmis “Skrien Latvija” seriālā. Vēlāk jau sporta centra telpās kāds cits skrējējs man un Elīnai arī atklāj savu “sāpi” par šo, jo, piemēram, braucis lielu gabalu uz Kuldīgu, lai saņemtu tik pat lielu medaļu, kā šī vīrieša atvase, kas skrēja bērnu skrējienu.

Maza, bet simpātiska tā medaļa

Dodos iekšā sporta centrā, kur Elīna ar savām atvasēm jau bauda sacensību dalībnieku putru. Arī es paņemu savu pusdienu talonu un dodos pēc putras porcijas. Pavāri ir devīgi gan ar putru, gan ievārījumu. Garda enerģijas deva pēc skrējiena.

Elīnas meitai vēl jāgaida tās starts bērnu skrējienā, savukārt, es pamazām gatavojos dienas aktivitāšu otrajam posmam – nelielam pārgājienam. Īsti atvilkt elpu gan neizdodas, jo Elīnas bērni ir tikuši pie baloniem, kas nu jānotur gaisā, un nemanot es arī esmu iesaistīts šai spēlē. Iesaistīts tik ļoti, ka brīdī, kad Elīnas dēls pasit savu balonu uz manu pusi, tas saņem aizrādījumu no mazās māsas: “Ej un spēlē ar mammu!”. Kad Katrīna vēsta, ka tai nepieciešams apmeklēt kādu iestādi, ko parasti apzīmē ar diviem burtiem, es palieku viens ar Elīnas atvasēm, jo Katrīnas mamma vēl nav atgriezusies no skrējiena. Nu man jānotur gaisā divi baloni. Mugura drīz ir slapja.

Kamēr visa uzmanība veltīta baloniem, ar acs kaktiņu manu, ka zālē strauji kļūst vairāk cilvēku. Elīna, kas atgriezusies kopā ar Katrīnu, min, ka no gaisa nogāzusies balta ūdens siena, tāpēc visi mukuši iekšā. Pie sevis nodomāju, ka ūdens sienas gan man pārgājienā nevajag.

Zālē kļūst arī vairāk mazu bērnu, un daži no tiem īsti nerunā, bet ļoti labi zina, ko grib. Tā Elīnas dēls drīz šķiras no sava balona, jo kāds mazs meitēns piesteberē klāt, paķer to un dodas prom. Tā droši vien tikai sakritība, bet medībās pēc Elīnas meitas balona, savukārt, dodas mazs puišelis. Tam gan kārotais iet secen.

Esmu pārģērbies un gatavs pārgājiena startam, tāpēc īsi pirms 13:00 atvados no Elīnas un viņas bērniem un dodos ārā. Uzreiz aiz sporta centra durvīm gan apstājos, jo ārā nedaudz smidzina. Šis lietutiņš neliedz iet pārgājienā, bet nedaudz pārskatīt ietērpu prasa gan. “Vindstoperis” nozūd mugursomā, kuru pēc tam ieskauj lietus plēve, un mugurā tiek vilkta membrānas jaka ar kapuci. Nu esmu gatavs slapjai pastaigai un varu sākt savu pārgājienu.

Mans pirmais apskates objekts atrodas Krišjāņa Barona un Dārza ielu krustojumā. Pa Krišjāņa Barona ielu paeju garām pusmaratonistiem, kas dodas veikt 180 grādu pagriezienu pirms došanās uz finišu. Šobrīd man garām skrien tie, kas distanci cer veikt divās stundās. Ielas malā divas sievietes spriež, ka to atbalstītais skrējējs laikam jau paskrējis garām.

Drīz ieraugu meklēto – milzīgu no akmens un metāla darinātu skudru. Trīs metrus garā un divarpus tonnu smagā kukaiņa autors ir akmeņkalis Aivars Kerliņš, un skulptūra šai vietā atklāta 2010.gadā.

“Skudra”

No “Skudras” ceļu turpinu pa Dārza ielu un Nurmižu ceļu. Lietus ir rimies, un es pamazām apsveru jakas nomaiņu pret “vindstoperi”. Pie Ķipariem ceļš ved pār Vējupīti, šķērsoju Siguldas robežu un pa laukiem un mežiem ieskautu ceļu turpinu soļojumu Nurmižu virzienā. Lielākā daļa rudens zelta jau nogūlusi pie gājēju kājām, bet jo īpaši bērzi vēl rotājas zeltā.

Nurmižu ceļš

Netālu no Daudas upes kādā uzartā laukā divi vīri ko meklē ar metāla detektoriem. Varbūt kāds šai laukā monētas iestādījis. Šeit eju nost no Nurmižu ceļa un soļoju tālāk gar Daudu. Ceļš ir dubļains un auto riepu izdangāts. Pamazām iepazīstu to, kas mani šodien sagaida vietās, kur ceļu nesedz asfalts. Lēnām, bet neatlaidīgi virzos uz priekšu un bez incidentiem sasniedzu savu mērķi – Daudas ūdenskritumu.  Vēl jāpieveic lietus izmērcēti, slideni koka pakāpieni lejup, un nu jau stāvu pie paša ūdenskrituma. Daudas upe te krīt lejup no vairāk kā divu metru augstuma pa divām smilšakmens kaskādēm. Ūdenskrituma apkārtne kaisīta zeltainām rudens lapām.

Daudas ūdenskritums

Pirms turpinu ceļu, nojumītē, kas atrodas augšā upes krastā tepat pie ūdenskrituma, veicu jau brīdi iepriekš iecerēto pārģērbšanos. Kamēr pošos ceļam, ūdenskritumam tuvojas kāds pārītis. Nedaudz vēlāk tiem seko vēl viens, bet citādi ūdenskrituma apkārtne visai mierīga. Vīriem, kas rosās pa lauku ar metāla detektoriem, uzmanība vērsta uz ko citu, tā kā tie diez vai pamana retos ūdenskrituma apmeklētājus.

Nojume pie Daudas ūdenskrituma

Pa Nurmižu ceļu nelielu gabaliņu soļoju atpakaļ uz Siguldas pusi, tad nogriežos pa labi uz zemes ceļu, kas ved uz Ķipariem. Drīz jau atkal esmu Siguldā. Tālumā virs Raganu katla pelēkos padebešus šķeļ kāda lidmašīna. Šķiet, ka Siguldas raganas vairs neniekojas ar slotām. Vietā, kur ceļš sazarojas vairākos virzienos, izvēlos kokiem ieskautu gatvi, kuras sākumā norāde vēsta, ka tur meklējams Raganu katls.

Šī ceļa malās meklējamas vien dažas mājas. Netālais mežs iekrāsojies raibumraibos krāsu toņos. Cilvēkus gan nekur te nemana, pagaidām esmu klusākā Siguldas nostūrī. Vien no tāluma ik pa brīdim vējš atnes skaņas no “Skrien Latvija” norises vietas.

Rudens krāsu gamma

Pie paša Raganu katla atstāts vientuļš VW Passat. Iespējams, tie, kas ar to atbrauca, pastaigājas kaut kur tuvējā apkārtnē, bet pie katla nevienu nemana. Raganu katls ir milzīga grava, 20 metrus augstām smilšakmens sienām. Katlu gan var aplūkot vien no augšas, jo tas atrodas Nurmižu gravu rezervāta teritorijā. Tālumā koku galotnes slēpjas vieglā dūmakā.

Raganu katls

Turpinu savu ceļu pa meža taku. Pa labi no manis paliek Nurmižu gravu rezervāts. Vietā, kur norāde vēsta, kur meklējama Pētera ala, jau zinu, ka jāseko norādēm, jo, turpinot ceļu taisni, iesoļošu tieši rezervātā. Mazliet tālāk manu stabiņu, uz kura, iespējams, reiz bijusi plāksnīte, kas brīdina par atrašanos rezervāta teritorijā, bet nu stabiņš stāv vientuļš meža vidū un mēmi klusē.

Kad eju pa taku Vējupītes virzienā, pamanu, cik ļoti rudens cenšas izrotāt mežā augošās eglītes. Zaļām skujām klātie zari izrotāti, bērzu, ozolu un citām lapām. Šai takā sastopu arī divus jauniešus, kas, iespējams, ir nesen manītā VW pasažieri.

Rudens rotātās eglītes

Turpinot sekot norādēm, nokļūstu pie pakāpieniem, kas ved lejup Vējupītes gravā. Arī šeit pakāpieni pavisam slapji, tāpēc kāpju nesteidzoties.  Šķiet, šī ir pirmā reize, kad pa šiem pakāpieniem dodos lejup, jo iepriekš te esmu nācis no pretējās puses – augšup. Taciņas vietām ļoti slidenas, tomēr noturu līdzsvaru.

Kāds nedaudz iekodis

Man pretī kāpj divi puiši aizsargkrāsas tērpos. Apstājos, lai palaistu garām abus kāpējus. No Vējupītes pretējā krasta skan bērnu balsis. Noprotu, ka pamazām tuvojos vietām, kur Siguldas apmeklētāju būs krietni vairāk.

Nonāku pie Vējupītes, kas, līksmi čalodama, trauc lejup pa gravu, pa tiltiņu šķērsoju upīti un ķeros pie nākamā uzdevuma – tikt augšā Vējupītes pretējā krastā. Vietām izbūvēta kāpnes, vietām atsperties ļauj koku saknes. Vietā, kur taka sazarojas, izvēlos kāpt līdz norādei uz Pētera alu un tieku pie īpaši slapjas un dubļainas taciņas. Reiz ziemā šeit balansēju pa ledu, šodien manu līdzsvara izjūtu pārbauda dubļi.

Vējupīte

Pie Pētera alas atkal dzirdu balsis un pamanu vīrieti, kas kopā ar diviem puikām  kāpj no alas lejup uz Vējupīti. Nelielā smilšakmens nišā kāds atstājis rūķīti ar nēšiem plecos. Iespējams, reiz tam bijuši divi spainīši, bet nu ir tikai viens.

Pētera alas sargs

Pie pašas alas pamanu kādu pāri. Vīrietis gaida, kamēr sieviete cītīgi dokumentē smilšakmenī atstātos ierakstus. Pēc mirkļa abi ļauj man aplūkot gan alu, gan ierakstus smilšakmens sienās. Tas, ka latvieši ir rakstītāju tauta, bija zināms jau iepriekš, bet te bijuši pārstāvēti veseli Rīgas mikrorajoni. Katrā ziņā Juglas iedzīvotāji dara visiem zināmu, ka ir te pabijuši. Kamēr fotografēju alu, tuvojas divas sievietes, kas arī vēlas to aplūkot. Tāds neliels ieskats tajā, ko varu sagaidīt arī turpmākajā maršrutā.

Pētera ala

No Pētera alas kāpju augstāk, kamēr sasniedzu gravas malu, kur divi jaunieši – puisis un meitene – plāno savas tālākās gaitas. Nu, labi, plāno tikai meitene, kas cītīgi pēta karti, kamēr puisis aplūko apkārtni.

Gar Vējupītes gravu soļoju uz Sateseles pilskalna pusi. Vietā, kur paveras skats tālumā, secinu, ka dūmaka joprojām slēpj daļu Gaujas senlejas krāšņuma. Pirms paša Sateseles pilskalna nelielas koka kāpnītes ved lejup, un man, protams, jāpārliecinās, vai slīpais pēdējais pakāpiens tiešām ir slidens. Protams, ka slidens, tomēr noturos kājās.

Sateseles pilskalnā reiz slējās varena lībiešu koka pils, ko vācu krustnešiem nenācās viegli ieņemt, tomēr 1212.gadā pils krita. Šobrīd kalns apaudzis kokiem un liecības par senajiem notikumiem slēpj tā dzīles.

Sateseles pilskalns

Kad pilskalns aplūkots, pa taku dodos lejup Sateseles kanjonā. Te atkal sastopu vīrieti ar puikām, kurus iepriekš manīju pie Pētera alas. Viens no puikām jau ir izbaudījis taku slidenumu, par ko liecina dubļu josla uz tā biksēm. Arī šeit taka slidena, un puika iesaka tā sekotājiem uzmanīties.

Taciņa aizvijas lejup līdz vietai, kur Kraukļupītes pieteku no abām pusēm skar klintis. Aplūkoju kanjonu no augšas, bet tad, mēģinot rast vietu, no kuras labāk iemūžināt kanjona sienas, top doma nokāpt pašā kanjonā.

Sateseles kanjons

Sāku lūkot pēc vietas, kur nokāpšanai pieejams lēzenāks krasts, un tādu arī atrodu. Atbalsta koks, ko atrodu tepat mētājamies, ātri sadalās divos, tāpēc paļaujos vien pats uz sevi. Iespaidīgākā kanjona vieta ir zem tiltiņa, pār kuru kājāmgājēji šķērso upīti, jo klintis te ir pavisam tuvu viena otrai. Diemžēl arī te var manīt pa kādam klintīs skrāpētam uzrakstam. Kanjonu aplūkojis, raušos atpakaļ uz taku, pa kuru turpinu ceļu uz Kraukļu aizu. Arī šeit, protams, dubļu daudz. Šodien bez tiem neiztikt.

Sateseles kanjonā

Kraukļu aizā man ir pavisam maz laika, lai dokumentētu Kraukļu alu, jo no augšas tuvojas kāda ģimene ar diviem bērniem, kas plāno apciemot alu. Šķiet, ka bērni ļoti pārbauda vecāku pacietību, jo ik pa brīdim dzirdams kāds uzsauciens par to, kur kāpt prātīgāk, kur nekāpt vispār. Daudz nepalīdz arī tas, ka, spriežot pēc skaņas, kāds no ģimenes locekļiem paslīd.  Tad nu bērnu aktivitātes tiek uzraudzītas vēl modrāk.

Kraukļu ala

Klinšu sienās pie Kraukļu alas var manīt daudz ierakstu, kas nav nekas pārsteidzošs, bet te daudzi šķiet visai cienījama vecuma. Kādā atgriešanās reizē būs tos jāizpēta tuvāk. Izvairos darināt bildes ar svešiem bērniem, tāpēc ļauju ģimenei pētīt alu, bet pats turpinu savu ceļu un sāku kāpienu Paradīzes kalnā. Kaut kur aiz kokiem skan drona neatlaidīgā dūkoņa, kas liecina, ka Paradīzes kalna virsotni kāds noskatījis dabas foto vai video uzņemšanai.

Kāpnītes ir visai stāvas, tomēr drīz esmu Paradīzes kalnā. Iepriekšējo reizi šai virsotnē pabiju “Simtiņš 2019” noslēgumā, kad finišēju pēc 105 pieveiktiem kilometriem. Šoreiz bija jāpieveic vien nieka vienpadsmit kilometri, ja neskaita pirms tam noskrietos desmit 😊

Skats no Paradīzes kalna

Ausis nav mani pievīlušas, kalna virsotnē stāv meitene un puisis, kurš tieši šobrīd vada dronu mājup. Pagaidu, kamēr drons pazūd no kadra, lai uzņemtu skatu no Paradīzes kalna. Lai arī dūmakains, skats no Paradīzes kalna ir krāšņs.

Paradīzes kalna virsotnē apmeklētāju visai daudz. Vieni nāk, citi dodas prom, vēl citi tepat piesēduši un atpūšas. Daru visu, lai citu uzņemtās bildes būtu bez manas klātbūtnes. Šeit iemūžinu savu skrējienā iegūto piemiņas medaļu un tad dodos tālāk.

Pie Siguldas kapiem pagriežos pa taku, kas aizved pa labi Gaujas virzienā. Aplūkoju Kropotkinu dzimtas kapus. Siguldas attīstība cieši saistīta ar Kropotkinu dzimtu. 1866.gadā Siguldas muižas īpašnieka meita tika izdota par sievu Harkovas gubernatoram Dmitrijam Kropotkinam. Viņu dēla dzīves laikā tiek izbūvēta dzelzceļa līnija no Rīgas uz Valku ar staciju Siguldā, Kropotkini uzbūvē viesnīcu, vairākas pansijas un Siguldas Jauno pili. Ap staciju sāk veidoties Siguldas centrs.

Kropotkinu dzimtas kapi

Sekojot norādēm uz tiltu pār Gauju, soļoju tālāk, kad nonāku vietā, kur norādes aicina doties uz tiltu pār Gauju, Kropotkinu kapiem vai atpūtas vietu “Vējupīte”, bet vēl ir ceturtais ceļš – tikko manāma taciņa, kas ved lejup. Atceros, ka kartē bija norāde par Gaujas pieteku, kurā, iespējams, ir arī neliels ūdenskritums. Manī sarosās pētnieka gars, un es ne mirkli nekavējoties kāpju lejup.

Ir arī ceturtais ceļš

Pavisam ātri saprotu, ka kāpiens nav bijis veltīgs, jo aiz kokiem paveras visai prāva un skaista klinšu siena. Pati Gaujas pieteka ir pavisam niecīga, bet tā krasti neizsakāmi krāšņi. Turpinu savu ceļu lejup, kamēr stāvu blakus klintij. Aizejot gar klinti līdz Gaujai, noprotu, ka pret upi ir vērsta tikai neliela klints daļa, tāpēc, iespējams, daudzi tai pabrauc garām, nepievēršot īpašu uzmanību. Upes pretējā krastā ir neliela skatu platforma, uz kuras tieši šobrīd manāmi vairāki cilvēki.

“Bezvārda iezis”

Atgriežos atpakaļ pie klints un turpinu priecāties par savu atradumu. Drīz gan mani sāk nodarbināt jautājums, kas tad šī īsti ir par klinti. Lielākoties Gaujas iežiem ir doti kādi nosaukumi, bet šo klinti nekur neesmu manījis. Tā kā pašam neizdodas rast atbildi, zvanu Siguldas TIC. TIC darbiniece apstiprina, ka šāda klints viņas kartēs esot, bet nosaukuma gan tai nav. Vēl vairāk – klints ir abpusēja, tas ir, arī upītes otrā krastā, no kura pirms mirkļa nokāpu, meklējami atsegumi.

Tā kā klintij vārda nav, atzīmēju savu atrašanās vietu Facebook ar nosaukumu “Bezvārda iezis”. Ja nu kādam tomēr zināms šī ieža oficiālais vai neoficiālais nosaukums, droši dalieties ar šo informāciju.

Ir arī ūdenskritums 🙂

Raušos atpakaļ upītes krastā, lai turpinātu savu ceļu. Kad pār tiltiņu šķērsoju upīti, aiz kokiem pamanu arī TIC darbinieces minētos atsegumus upītes otrā krastā, kur tie ir nedaudz augstāk pa straumi. Klinšu atrašana ir devusi lielu enerģijas devu, jo iepriekš neloloju lielas cerības, ka izvēlētajā maršrutā atradīšu ko jaunu priekš sevis.

Raitā solī aizeju līdz 87 metrus augstajam Krusta kalnam. Kalna nosaukums cēlies no koka krusta, kas tajā reiz esot atradies. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka kalnā reiz mituši gan zemgaļi, gan Gaujas lībieši. Uz kalna virsotni ved koka pakāpienu rinda. Kad esmu pieveicis vienu kāpņu posmu, savā priekšā ieraugu vēl vienu tādu pašu. Un arī tā galā kāpiens vēl nebeidzas, jo līdz virsotnei jāpieveic arī trešais kāpņu posms.

Augšup Krusta kalnā

Kad sasniegta Krusta kalna virsotne, palūkojos apkārt, kur var manīt gan netālo Livonijas ordeņa mūra pili, gan tālumā Turaidas pils torni. Kalna virsotnē ir koka soliņš, bet uz tā šoreiz elpu atvelk tikai mana mugursoma. Es pats atpūtinu muguru no somas svara, bet palieku kājās.

Krusta kalna virsotnē

Livonijas ordeņa Siguldas pilij piekļūstu pa taku, kas ved gar pilskalnu. Jāsaka, ka mūsdienās pils ir visai neaizsargāta, jo sasniedzu to vietā, kur ieeja pilī ir pa labi no manis, bet biļešu kases pa kreisi. Neskatoties uz acīmredzamo trūkumu pils aizsardzībā, dodos uz kasēm, kur arī puisim, kas pārdod man biļeti, norādu uz pils vājo vietu. Netālu stāv kāds kungs gados, kas smaida un saka, ka var parādīt vēl vairākus ceļus, kā nokļūt pilī.

Taka uz Livonijas ordeņa Siguldas pili

Ar biļeti kabatā dodos izlūkot to, kas palicis no 13.gadsimta sākumā celtās pils. Pils cietusi karos 16. un 17.gadsimtā un beidzot pamesta pēc Lielā Ziemeļu kara 18.gadsimta sākumā. Virs pils ieejas vārtiem 19.gadsimtā izvietots Borhu dzimtas ģerbonis. Uzkāpju pils tornī, izstaigāju apmeklētājiem paredzētās ejas, tad atgriežos pils pagalmā.

Izstaigāju arī pārējo pils teritoriju. Apmeklētāju šeit netrūkst. Visbiežāk gan tie nerunā latviešu valodā. Tornī, kas atrodas nostatu no pārējās pils un no kura skatu platformām paveras skats uz apkārtni, divi vīri labo apmeklētājiem paredzēto liftu. Es gan neesmu lifta mērķauditorija, tāpēc, ne mirkli nevilcinoties, kāpju augšup pa kāpnēm. No torņa augšas labi saskatāma Krimuldas muiža un tepat aiz koku galotnēm vīd Latvijas karogiem rotātais tilts pār Gauju, savukārt, Turaidas pils paslēpusies aiz koku zariem.

No Livonijas ordeņa pils pārceļos uz Jaunās pils teritoriju. Jaunā pils kopš 2018.gada tiek rekonstruēta, bet citās ēkās manāma rosība. Pils teritorijā izvietotas vairākas amatnieku darbnīcas un tirdzniecības vietas. Pils pagalma vidū slejas 1938.gadā tēlnieka Teodora Zaļkalna radītais piemineklis skolotājam un publicistam Atim Kronvaldam.

Piemineklis Atim Kronvaldam

Kad aizeju uz skatu laukumu, kas rodams pils teritorijas ziemeļrietumu stūrī, sastopu tur divus puišus, viens no kuriem krievu valodā stāsta par pils vēsturi, kamēr otrs šo uzstāšanos filmē savā telefonā. Iespējams, drīz sociālajos tīklos būs par vienu izglītojošu video vairāk.

Dodos ārā no Siguldas pils teritorijas un nolemju aplūkot “Bruņinieku parādi” – 15 no metāllūžņiem, akmens un koka darinātu figūru grupu, kas tapusi 2010.gadā mākslas plenēra „Viduslaiku dzelzgriezējs” ietvaros. Katram bruņiniekam kaklā neliela koka plāksnīte ar tā vārdu. Vērojot bruņinieku rindas, nepamet sajūta, ka viena te pietrūkst, jo tēli izvietoti četrās rindās, kur trīs rindās ir četras figūras, bet vienā kāda iemesla dēļ tikai trīs. Varbūt tukšā vieta atstāta apzināti, lai tur varētu nostāties tie, kas vēlas pozēt bruņinieku rindās.

“Bruņinieku parāde”

Mans mazais pārgājiens pamazām tuvojas savam noslēgumam. Aizsoļoju līdz Siguldas evaņģēliski luteriskajai baznīcai ar cerību palūkoties uz Siguldu no tās torņa. Lai arī tornī visi logi vaļā, baznīcas durvis ir ciet, tāpēc šis plāns jāatliek citai Siguldas apmeklējuma reizei.

Siguldas evaņģēliski luteriskā baznīca

Debesis pamazām tumst. Redzu, ka vilcienu 17:18 vairs nenotveršu, bet nākamais tikai 18:46, tāpēc pagarinu savu maršrutu Svētku laukuma virzienā, vispirms piestājot Spieķu parkā.

Spieķu parks

Pirms Svētku laukuma puisis un meitene rosās pa peļķi. Izrādās, ka abi pastaigai pa Siguldu izvēlējušies baltus apavus un nu peļķē cenšas atgriezt apaviem to balto krāsu.

S! ir pieprasīts

Burtiņš S!, kas par godu rudenim ietērpts lapu rotā, ir ļoti populārs. Cilvēki rindojas viens aiz otra, rokās telefoni, kompaktkameras un profesionālāki foto rīki, un mērķis viens – bilde ar S! Nolemju rindā uz foto nestāvēt, tāpēc dokumentēju skatu no Ziediņkalna uz Gaujas senleju un dodos uz staciju.

Skats no Ziediņkalna

Dienas noslēgums ir nedaudz muzikāls. Pie šorīt apmeklētās “Maxima” kāds puisis muzicē ar kaut ko, ko es dēvētu par elektrisko kokli. Mirkli vēlāk Siguldas dzelzceļa stacijā cits puisis sarīko koncertu uz tur novietotajām klavierēm. Man zināmākā melodija ir “City of Stars” no filmas “La La Land”. Publika aplaudē pēc katra skaņdarba, bet meitenēm, kuru sirdis pamazām kūst, nākas vilties, jo gredzens pirkstā liecina, ka pianists jau aizņemts.

Noskrietajiem 10,7 kilometriem esmu pievienojis 17,8 kilometrus pārgājiena režīmā, notverot vienus no pēdējiem zelta rudens mirkļiem Siguldā šogad. Labi, ka vakarā padots dubultais sastāvs no Valgas, jo stacijas perons ļaužu pārpilns.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s