20.07.2019. No Liepas uz Cēsīm jeb “Simtiņam” ļoti cieši pa pēdām

Uz 4:20 uzliktais modinātājs šai rītā izrādās lieks, jo pamostos jau piecas minūtes pirms tā. Nav ne jausmas, kāpēc iekšējais pulkstenis tik nepacietīgs. Iespējams, nevar sagaidīt, kad kritīs līdzšinējais vienas dienas laikā pieveikto kilometru rekords. Daugavas lokos noietie 57 kilometri ir apdraudēti, jo šodien varētu tikt skarta 60 kilometru robeža.

Pirmais vilciens no Rīgas uz Valmieru šai rītā pārpildīts. Tik daudz tautas, kas būtu gatava brīvdienas rītā mosties, lai jau 6:21 būtu vilcienā, iepriekš neesmu redzējis. Skaidrojumu sniedz grozi un spaiņi, ko var manīt rokās lielai daļai pasažieru. Esmu iekļuvis sēņotāju ekspresī 😊

Man priekšā sēdošās kundzes sajūsminās par kādas citas kundzes šuneli. Par to, cik tas neatvairāms, cik gudrs un cik labu saimnieci atradis. Uzzinājušas, ka sunītis paņemts no patversmes, tās burtiski izkūst. Šuneli tikmēr vairāk interesē kāds tā radagabals, kas atrodas dažas rindas tālāk.

Garkalnē, Krievupē un Vangažos neskaitāmie sēņotāji izbirst uz perona un dažādos virzienos dodas uz meža pusi. Vagonā paliek krietni brīvāk, ir pat iespēja mugursomu apsēdināt blakus.

Lodes dzelzceļa stacijā pamanu, ka no vilciena tālākā gala man tuvojas daži pazīstami cilvēki – Anda, Gustavs un vēl pāris “strēlnieki”. Izrādās, ka šodien notiek “Simtiņa” organizatoru pārgājiens, dodot tiem iespēju pilnībā izbaudīt “Simtiņa” izaicinājumu. Kad ieminos, ka plānoju pa trasi aiziet no Liepas līdz Cēsīm, Gustavs izmet frāzi, ka varbūt vajag plānus mainīt un iet līdz galam.

Sazvanu Cēsu viesnīcu “Vanadziņa māja”, kurā plānoju nakšņot pēc pārgājiena, lai pabrīdinātu, ka oficiālās reģistrēšanās laikā (līdz 20:00) nepaspēšu ierasties, bet noteikti būšu. Tā arī pasaku, ka man līdz viesnīcai ejami aptuveni 60 kilometri. Meitene klausules otrā galā ir gana atsaucīga, saka, ka ielaidīs mani arī vēlāk.

Četrotne nolemj vēl ieiet “LaTā”, bet es turpinu ceļu uz Lielo Ellīti, no kuras šodien startēšu pa “Simtiņa” trasi līdz Ozolkalnam. Vispirms piestāju pie pieminekļa Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai. Pavisam nesen apritēja gadsimts kopš Cēsu kaujām. Tēlnieka A. Jullas darinātais piemineklis te atklāts 1935.gadā un, lai arī savulaik ticis bojāts, tas te nostāvējis līdz pat šai dienai.

Piemineklis Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai
E. Treimaņa – Zvārguļa vārdi

Soļoju tālāk uz Lielās Ellītes pusi. Tai līdzās esošajā stāvlaukumā pie galdiņa iekārtojušies pasākuma galvenie organizatori Mārtiņš un Rolands. Abu suņuki piesieti tepat blakus. Mārtiņš sveic mani, sakot, ka esmu ieradies divas nedēļas par ātru.

Uz galda abiem priekšā “Simtiņa” kartes, kuras tiks dotas līdzi visiem četriem gājējiem. Tiem ne tikai būs jāpieveic “Simtiņš”, bet arī jāveic izlūkošana pirms lielā pasākuma, jo atsevišķās trases vietās iespējamas korekcijas.

Nelielā mājiņa, kas atrodas laukuma stūrī, it kā darbu sāk 9:00, bet arī tad nekas maģisks nenotiek, un durvis paliek aizslēgtas, par ko pārliecinās kāda sieviete ar papīra rullīti rokās un brīdi vēlāk “strēlnieku” Anda.

Izrādās, ka neesmu vienīgais, kas šodien plāno iemēģināt soli “Simtiņa” trasē, jo, kamēr pie galdiņa sarunājamies, garām aizsoļo divi puiši ar mugursomām uz muguras. Mārtiņš nosaka, ka abus nepazīst, bet izvēlētais virziens esot pareizs. Ar papīra rulli bruņotā sieviete sāk ar Mārtiņu konsultēties, jo arī viņas plānos ir iziet kādu “Simtiņa” fragmentu.

Kad stāvlaukumā ieradušies visi četri soļotāji, noskaidrojas, ka tiek vēl grib sapucēties pirms gājiena, tāpēc nolemju startēt vienatnē, kā tas jau sākotnēji bija iecerēts. Ātri uzziežu saules aizsargkrēmu degunam, kaklam un citām vietām, kas saulei parasti īpaši tuvas, un dodos uz startu. Pie Lielās Ellītes izrādās gana izaicinoši noķert GPS signālu pulsometrā, tāpēc tieku pie daudz un dažādām bildēm ar šo dabas pieminekli. Netālu kāds pāris arī plāno savu pārgājienu, bet nekas neliecina, ka tie dosies “Simtiņa” trasē. Ap 9:15-9:18 GPS signāls ir noķerts, paslēpts pulsometrā, un es varu sākt savu šīs dienas pārgājienu.

Liepas Lielā ellīte

Kad eju garām stāvlaukumam, “strēlnieki” joprojām pošas savam gājienam. No Liepas līdz Ozolkalnam ir aptuveni 18 km, bet “strēlnieki” “Simtiņa” maršrutu izvijuši tā, ka Ozolkalnā ir pārgājiena piecdesmit sestais kilometrs. Arī šobrīd es dodos šķietami pavisam nepareizā virzienā, jo maršruts sākas ar lielu loku apkārt Liepai.

Rūpnīcas ielas malā slejas liela, sarkana ķieģeļu ēka ar dakstiņiem klātu jumtu. Logu rūtis izsistas, dakstiņi vietām no jumta jau nozuduši. Tas ir reiz iecerētais Liepas kultūras nams, kam pamati likti 1989. gadā un kas iespēju ziņā būtu pielīdzināms Valmieras drāmas teātra ēkai. Padomju savienības sabrukums gan iezīmēja arī kultūras nama sabrukuma sākumu, jo neviens no īpašniekiem ēku tā arī nav spējis pabeigt.

Liepas kultūras nams, kas tā arī netika pabeigts

Pa lieliem kokiem apaugušu gatvi soļoju uz Liepasmuižas pusi. Tā kā šīs dienas pārgājiens veltīts “Simtiņa” trases iemēģināšanai, ar apskates objektiem uz vienu un otru pusi no trases īpaši neaizraujos, tāpēc gan Liepas Mazā ellīte, gan Liepasmuiža tiek atstātas kādam citam Liepas apmeklējumam. Liepasmuižas pusē gaiļi noorganizējuši sadziedāšanās pasākumu. Var izšķirt vairākas balsis.

Gatve Liepasmuižas virzienā

Aiz Liepasmuižas asfalts beidzas, un turpinu soļojumu pa grants ceļu. Saule silda arvien vairāk. Pārgājienu esmu uzsācis raitā tempā. Šis posms dod iespēju pavērot Liepas apkārtnes lauku ainavas. Kādā laukā divi vīri rosās ap savu traktoru. Iespējams, pļaujot pļavu, tam kas atgadījies. Siens visur lielākoties nopļauts un sapakots ruļļos vai plastikāta plēvē.

“Strēlnieku” puišu padoms ir ik pēc stundas organizēt atpūtu, kuras laikā samainīt arī zeķes, lai kājas iespējami ilgāk būtu sausumā. Pirmo atpūtas pauzi taisu pēc nedaudz vairāk kā sešiem kilometriem, kad aizritējušas 58 minūtes kopš mana starta. Lai arī pirmais posms pieveikts viegli, aizdomājos par to, ka tempu vajadzētu samazināt, jo 6 kilometri stundā ir visai augsts ātrums.

Atpūtas pauzei izvēlos vairākus lauka malā nokrautus akmeņus. Patukšoju ūdens krājumus, kā arī tieku pie sausām zeķēm. Nomainītais zeķu pāris tiek pie somas jostas siksnas. Izskatās visai savdabīgi, bet šis ir pasākums, kurā funkcionalitāte ir daudz svarīgāka par vizuālo atraktivitāti. Telefonā piefiksēju gan atpūtas pauzes sākumu, gan beigas, lai zinātu, kad būtu ieturama nākamā pauze.

Pauzīte

Gar ceļa malām plešas labības lauki, un es sāku pievērst vairāk uzmanības tam, kas tieši aug katrā no laukiem. Pilsētas puisis, kurš graudus ikdienā redz vien maizes kukulīša formā, nu mēģina tos atpazīt uz lauka. Visvieglāk ir ar auzām. Tās grūti sajaukt ar ko citu. Labības “matainie” ir mieži, bet druknas, graudiem pārpilnas vārpas, riskēšu izteikt minējumu, ir kvieši. Šķiet, ka tieši rudzu un kviešu atšķiršana rada lielāko izaicinājumu tiem, kas ikdienā nenodarbojas ar to audzēšanu.

Mieži
Kvieši. Iespējams 🙂
Pilnīgas auzas

Kad aiz kokiem pamanu kādu pieminekli, nolemju paiet nedaudz nost no “Simtiņa” trases. Piegājis tuvāk piemineklim, saprotu, ka esmu nokļuvis dzejnieka Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāčos”. Kamēr fotografēju dzejnieka pieminekli, pie ēkas parādās kāda sieviete, kas sveicina mani un vaicā, vai gribēju muzeju apskatīt. Pateicos par iespēju, tomēr atsakos, piebilstot, ka šodien man sešdesmit kilometru jānosoļo, tāpēc ilgāk neuzkavēšos.

Piemineklis Eduardam Veidenbaumam “Kalāčos”

Aiz Grīviņupītes, kad noieti jau vairāk kā 11 km, man blakus piebrauc sudrabots Volvo XC90, kas, spriežot pēc dubļu aizsargkārtas, tiek izmantots apvidus auto paredzētiem mērķiem. Rolands un Mārtiņš lūko, kā veicas šīs dienas gājējiem. “Strēlnieki” savu “Simtiņu” sākuši 10:00. Salīdzinām pieveikto distanci. Rolandam uzrāda 12,14, man tik 11,6 km, bet neliela nobīde dažādiem GPS rīkiem, protams, ir iespējama. Mārtiņš vaicā, vai dzeru “Coca Cola”, un sniedz man cukurotā burbuļūdens bundžu. Ikdienā tā nav manā ēdienkartē, bet šādā pasākumā nedaudz šķidra cukura nekaitēs, tāpēc pateicos un pieņemu sarkano bundžiņu. Rolands vaicā, vai ir bijusi atpūta. Viena ir bijusi, ko apliecina pie jostas piekārtās zeķes, un saku, ka nākamo plānoju autobusa pieturā uz šosejas P20.

Jā, sākuma posmā pieturas esmu plānojis pēc nedaudz vairāk kā stundas, jo gribu atpūtu 20.kilometrā, kur “Simtiņā” varēs atjaunot ūdens krājumus, bet eju pārāk ātri, lai 20 kilometros ieplānotu 4 atpūtas pauzes. Ceru, ka tas neatspēlēsies vēlāk, un turpinu ceļu uz šosejas pusi. Rolands un Mārtiņš nozūd tālumā. Lauku malās zied zilās rudzupuķes un citi pļavu ziedi. Dažos laukos labība, šķiet, jau pavisam nobriedusi.

Kad sasniedzu dzelzceļa pārbrauktuvi, šoseja teju ar roku aizsniedzama. Par laimi Kainažu pieturā ir arī soliņš, uz kura nu iekārtojos. Noieti jau 13,23 km, un pauzi ņemu 2 stundas un 13 minūtes kopš starta Liepā. Secinu, ka kaut kur pačibējušas izžautās zeķes, bet tad attopos, ka šobrīd jāaizmirst reflekss par somas jostu atraušanu vaļā, jo vispirms jāizvelk aiz tās aizspraustās zeķes. Paskrienu nedaudz atpakaļ, lai paceltu abas nokritušās zeķītes, un atgriežos pieturā uz soliņa. Nedaudz ūdens uz kājām, dvielis, bērnu pūderis, un man atkal ir tikušas sausas zeķes, bet jostu rotā jau četras. Iztukšoju Martiņa dāvāto “Coca Cola”. Vēlāk gan mazliet nožēlošu, ka pie dzēriena ķēros jau četrpadsmitajā kilometrā. Viela pārdomām priekš “Simtiņa” – kā nodrošināt pietiekami lielus cukurūdens krājumus?

Pietura. Arī manā pārgājienā

Šoseja šai posmā nav īpaši omulīga, jo nomales principā neeksistē. Ļoti šaura ir josliņa starp asfaltu un ceļmalas zālāju. Autobraucēji iedalāmi trīs tipos: 1) tie, kas, ja ir iespēja, iebrauks pretējā joslā, lai pabrauktu man garām absolūti drošā attālumā; 2) tie, kas stabili brauc pa savu joslu; 3) tie, kas tādu vai citu iemeslu dēļ brauc gar pašu nomali. Protams, tieši pēdējie ir tie, kas īpaši ietekmē gājēja omulību. Visu laiku paturu prātā arī iespēju, ka man aiz muguras var notikt apdzīšanas, un tad man tuvākajā joslā būs īpaši ātrs braucējs, tāpēc šai šaurībā no asfalta vairos arī tad, ja man pretī neviens nebrauc. Labā ziņa, ka šosejas posms ilgst vien aptuveni divus kilometrus, un tad es atkal esmu klusākos un ar asfaltu neapgrūtinātos ceļos.

Tagad mans ceļš ved tieši uz rietumiem, uz Gauju. Paeju garām kādām mājām, kuru pirtiņa un dīķis atrodas pie paša ceļa. Nekas gan neliecina, ka es būtu iegājis kāda pagalmā, tāpēc eju vien tālāk. Pirms pašas Gaujas apkārtne paliek mežaināka, līdz attopos priežu mežā. Maršruts te pagriežas pa kreisi, Gaujas tecējuma virzienā.

Vispirms ceļa labajā pusē, tad mazliet tālāk mežā arī kreisajā pusē pamanu prāvākus akmeņus. Lai arī līdz dižakmeņiem tiem vēl jāaug, dokumentēju abus atradumus, tad turpinu ceļu tālāk. Pirms “Rāmnieku” mājām, kādu šai apkārtnē, šķiet, netrūkst, pamanu mežā stāvošu apvidus auto. Auto pasažiera sēdeklī sēž kāda veca sieviņa, kas ieraudzījusi mani, uzrunā mani un saka, ka drīz viņi braukšot, un es varu braukt ar viņiem (“pojedem, pojedesh s nami”). Pateicos par iespēju un saku, ka es kājiņām. Lai arī šoreiz piedāvājums nav aktuāls, priecē, ka ir cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt tiem pilnīgi svešam puisim. Kad esmu pagājis kādu gabalu tālāk, apvidus auto mani panāk, un pie stūres sēdošais vīrietis vaicā: “Uz Lodi?” “Nē, nē, es kājiņām”, es atsaku. “Nu, skaties”, vīrietis nosaka, un auto aizbrauc tālāk.

Pēc 20,29 kilometriem esmu sasniedzis atpūtas vietu pie Grīviņu klints. Kopš starta pagājušas 3 stundas un 27 minūtes. Atpūtas vietā kāds ārvalstnieku pāris kārto savu kemperi, bet pie galdiņa rosās divi puiši, kurus jau no rīta manīju Liepā. Izrādās abi nolēmuši divās dienās iziet visu “Simtiņa” trasi. Pagājušajā gadā mēģinājuši pieveikt “Simtiņu”, bet kādā brīdī secinājuši, ka atlicis pārāk maz laika, tad nu šogad izvēlējušies citu pieeju, kā gatavoties. Abi puiši gatavojas doties tālāk, bet bilst, ka visticamāk panākšu tos, jo paralēli “Simtiņa” trases izlūkošanai tie meklē “geokešu”.

Puiši aiziet, un es iekārtojos pie galdiņa. Vispirms aprūpēju kājas, un nu jau pavisam varena zeķu virtene būs jāsprauž pie jostas. Lai dzīve vieglāka, salieku tās secīgi no sausākajām līdz slapjākajām tā, lai tuvāk kreisajai rokai vienmēr būtu sausākās.

Te ieturu arī ēdiena pauzi, tāpēc pārtraukumu taisu garāku, līdz 20 minūtēm. Pauzes laikā pazūd viens no mugursomā paslēptajiem “Snickers” batoniņiem, bet secinu, ka karstā laikā vēlme pēc “snikera” nav īpaši liela, un apēdu to tikai tāpēc, ka ir jāēd. Pēc 17 minūtēm esmu atkal kaujas gatavībā un dodos tālāk.

Tagad svarīgi nepalaist garām vietu, kur no ceļa jānogriežas mežā, bet līnija, ko navigācijā ievelk “Simtiņa” maršruts ir gana precīza, un tieši vajadzīgajā vietā nozūdu aizaugušajā takā. Turpmākais ceļš ved te augšup, te lejup. Kādā brīdī pamanos iziet nedaudz zem, kādā nedaudz virs oficiālā maršruta. Kad pamanu nobīdi, meklēju tuvāko ceļu uz navigācijā iezīmēto trasi.

Pa šauru taciņu tik uz priekšu
Mērcitei gan tā kā par maz

Pa mazu, no trim koka baļķēniem sameistarotu tiltiņu šķērsoju nelielu upīti. Dubļos upītes otrā krastā manu abu nometnē sastapto puišu pēdu nospiedumus. Taka izved pie četrām priedēm, un, gadījumam, ja kāds skaita vāji, bet lasa labi, pie vienas no priedēm pielikta neliela koka plāksnīte ar uzrakstu “Četras priedes”.

“Simtiņa” maršrutā nav iekļauts Līču-Laņģu klinšu tālākais ziemeļu atsegums, un šai gadījumā pieturos pie oficiālā maršruta, jo klintis redzētas jau vairākkārt. Vispirms gan jāpaiet garām kādas celtnes drupām, kā arī jāšķērso neliela ūdenstilpne.

Reiz bija

Līču-Laņģu klintis, protams, piesaista interesentus, tāpēc apzinos, ka man būs sabiedrība. Pirmos interesentus sastopu vietā, kur mana taka izved pie klintīm, bet tie dodas pretējā virzienā. Kamēr fotografēju vienu no izmēru ziņā iespaidīgākajām klintīm, man aiz muguras parādās abi jau iepriekš sastaptie puiši, šķiet, nedaudz samulsuši, ka esmu tiem atkal priekšā. Būs izmetuši līkumu “geokešu” meklējot. Abi to apstiprina, sakot, ka vienu esot arī atraduši.

Līču-Laņģu klintis

Palaižu abus puišus pa priekšu un turpinu savu ceļu gar klintīm, atkal un atkal nofotografējot kādu no tām. Treniņpasākumā var atļauties nelielas vaļības, kādas “Simtiņa” laikā nevarēs, un laiciņš arī šodien lieliski piemērots dabas foto. Kāds koks ir nolūzis un sarīkojis papildus atrakciju klinšu apmeklētājiem, jo ir pārlauzis laipiņas margas un nogūlies šķērsām tai.

Neliela barjera

Pie lielākās no klintīs manāmajām alām manas fotografēšanas intereses nonāk konfliktā ar kādas vācu ģimenes interesēm, kuru meita ērti iekārtojas alā un pozē gan tēvam, gan māsai. Saprotu, ka tas var prasīt kādu laiku, tāpēc pameklēju leņķi, no kura iespējami mazāk kadrā redzama meitene (lai viņa man piedod), nofotografēju alu un ļauju vāciešiem turpināt to foto sesiju.

Atrodi meiteni 🙂

Ceļa turpinājumā sāku pastiprināti vērot no klintīm iztekošos avotiņus, jo esmu nolēmis atpūtu organizēt pie kāda no tiem, tā ietaupot līdzi paņemto ūdeni un dodot iespēju kājām atveldzēties patiešām aukstā ūdenī. Ieraudzījis avotiņu, kurā ūdens šķiet gana daudz, nokāpju pie ūdens, izkārtoju krastā savas lietas un kāpju iekšā aukstajā, tikko no pazemes iztecējušajā ūdenī. Esmu nogājis 24,44 kilometrus, un kopš starta pagājušas 4 stundas un 36 minūtes.

Kad kājas tikušas pie veldzes un sausām zeķēm, turpinu ceļu un kārtējo reizi sastopu abus puišus, kas atpūtai izvēlējušies lielāko no Līču-Laņģu avotiņiem, kas ticis atzīmēts arī “Simtiņa” maršrutā. Pavaicāju tiem, cik tālu tad plānots pirmajā dienā aiziet, uz ko saņemu atbildi, ka puišu mērķis ir Ķūķu klintis. Tātad abi tēmē uz 70 kilometriem, jo tieši tik tālu ir līdz Līgatnes pusē esošajām klintīm, pie kurām “Simtiņa” laikā būs “kritušo” nometne.

Vietā, kur oficiālā Līču-Laņģu taka pagriežas pa kreisi, “Simtiņa” maršruts turpinās rūpnīcas teritorijā. Viens no retajiem gadījumiem, kad ignorēju zīmi, kas nepiederošiem liedz ienākt. Sākotnēji pa betona plāksnēm izklātu, tad vienkārši zemes ceļu aizeju līdz vietai, kur, šķiet, sākas kāds privātīpašums, un griežu pa kreisi, iekšā brikšņos, tēmējot uz dzelzceļa sliedēm.

Mežiņš izrādās labs uzmanības pārbaudījums, jo vietām zem kājām pamats ir ļoti nelīdzens, tāpēc jāvērtē, kur liek soli, brīžiem, savukārt, egļu nokaltušie apakšējie zari mēģina iespraukties itin visur, ja no tiem neizsargājas. Abas acis vēlos atstāt savā rīcībā, tāpēc prātīgi lodāju starp zariem. Navigācijā redzu, ka esmu pagājis mazliet tālāk par oficiālo “Simtiņa” maršrutu un tagad dabiskie šķēršļi neizbēgami dzen mani atpakaļ. Kādā brīdī aiz kokiem pavīd siltumnīca vai kas tamlīdzīgs, liekot vēl vairāk pagriezties atpakaļ, lai neieskrietu kāda dārzā. Galu galā no brikšņiem izeju uz sliežu ceļa, kas, spriežot pēc manā rīcībā esošajiem pasažieru vilcienu sarakstiem, šai laikā varētu būt visai tukšs.

Tik uz priekšu

Pa dzelzceļu ejami aptuveni divi kilometri. Katram gadījumam reizēm pametu skatienu pāri plecam, lai pārliecinātos, ka nemanu tuvojamies, piemēram, preču vilcienu. Mani apavi paredzēti kalnu skriešanai, tomēr zoles ir gana plānas, lai sajustu akmeņus, kas sabērti starp sliežu gulšņiem. Atceros, kā pirms dažām nedēļām “Simtiņam pa pēdām” ar Elzu spriedām par attālumiem starp gulšņiem. Šodien saprotu, ka arī es vēlētos iesniegt savu priekšlikumu 😊

Dzelzceļš te met līkumu, un, kad tālumā ieraugu dzelzceļa pārbrauktuvi, skatienu pār plecu vairs nemetu, jo pieņemu, ka neviens neļautu auto šķērsot pārbrauktuvi, ja tuvotos vilciens. Pie pārbrauktuves nogriežos pa labi uz šoseju. Neilgi pirms Raunas upes man garām pabrauc sudrabotais Volvo. Tātad Mārtiņš un Rolands būs nometnē. Gluži nometnē gan tos nesastopu, jo ar auto tik tālu nav paredzēts braukt, tāpēc Volvo apturēts tepat pie ceļa, kas ved uz atpūtas vietu.

Šeit pa labi

Pirms dodos pie “strēlniekiem”, piestāju pie pieminekļa Gaujas un Raunas krastos kritušajiem igauņu un latviešu karavīriem, kas Latvijas Atbrīvošanas cīņās 1919.gadā cīnījās pret landesvēru. Pie pieminekļa zemē iesprausti Igaunijas karodziņi. Kritušie karavīri nav aizmirsti.

Pieeju pie Mārtiņa un Rolanda. Mārtiņš piedāvā atjaunot manus ūdens krājumus. Neviena no divām pusotra litra pudelēm gan vēl nav tukša, tomēr piekrītu papildinājumam. Un labi, ka tā. Tālāk turpinu ceļu uz nometni, kas atrodas pavisam netālu no Raunas ietekas Gaujā.

Ceļš vietām visai dubļains. Sastopu kādu puisi, kas vaicā, vai gatavojos “Simtiņam”. Atbildu, ka jā. Nākamais jautājums: “Kur ir pārējie? Priekšā vai aizmugurē?” Apzinos, ka esmu izgājis ar aptuveni 45 minūšu handikapu, bet būtību tas šai gadījumā nemaina, tāpēc atbildu, ka aizmugurē.

Rauna netālu no ietekas Gaujā

Atpūtas vietu sasniedzu pēc 5 stundās un 34 minūtēs noietiem 29,53 kilometriem. Sarindoju uz galda malas savu zeķu kolekciju un ķeros pie kāju apstrādes. Garo pauzi te netaisu, pēc 10 minūtēm esmu jau atceļā uz šoseju. Abus biedrus, kas dodas uz Ķūķu klintīm, pagaidām nemana.

Mārtiņš un Rolands vēl tepat pie iebrauktuves. Pavaicāju, kad būs nākamā iespēja tos satikt, uz ko saņemu atbildi, ka visticamāk Ozolkalnā, bet tas atkarīgs no tā, cik lēni vai ātri es iešu. Paturu šo prātā un atgriežos uz šosejas. Pāri Raunai, tad mirkli pakavējoties vietā, kur skatāms dzelzceļa tilts pār Raunu, gar ceļa nomali dodos uz Jāņmuižas pusi.

Dzelzceļa tilts pār Raunu

Te jānoiet aptuveni trīs kilometri gar šoseju, un atkal sastopos ar visiem trim iepriekš minētajiem autovadītāju tipiem. Pie kādas mājas spēji nobremzēju, lai nofotografētu vienu no figūrām, kas rotā ēkas piebraucamo ceļu. Īpašnieks no dažādiem darbarīkiem un citiem dzelžiem pamanījies izveidot dažādas radošas kompozīcijas. Kādā no autobusa pieturām jau kārtējo reizi šodien sastopu abus puišus, kas dodas uz Ķūķu klintīm. Izrādās, ka tie nolēmuši neiet uz nometni 29.kilometrā.

Radoši

Arvien vairāk izjūtu saules karstumu. Kad pirms Jāņmuižas dzelzceļa pārbrauktuves pagriežos pa kreisi uz Garkalnes pusi un ieraugu ceļa kāpumu savā priekšā, dūša kļūst pavisam jokaina. Karstums pilnīgi droši nav mana stihija. Arī skrienot visi personīgie rekordi, ko izdevies uzlabot, ir sasniegti vēsā vai pat lietainā laikā. Bet tagad saule sparīgi karsē, un es lēnām soļoju augšup uz Garkalni. Šis, šķiet, arī ir pirmais brīdis, kad prātā iezogas doma, vai “Simtiņu” pieveikt man ir pa spēkam, ja jau šāds ceļa kāpums vien pēc nedaudz vairāk kā 33-34 kilometriem liekas smags. Jo tas taču nav Ozolkalns, tie nav kāpumi, ko piedāvās ceļš starp Līgatni un Siguldu.

Kāpums, kas šai brīdī šķiet augstāks par Ozolkalnu

Lai kādas domas prātā, ceļu es turpinu. Redzu, ka drīz jārīko atpūta, bet pagaidām nemanu tam piemērotu vietu. Paeju garām gan govju ganībām, kas šodien ir pavisam tukšas, gan vecajām Garkalnes vējdzirnavām. Beidzot nokļūstu pie koku audzes, gar kuru jāgriežas uz Kazu gravas pusi, un ar prieku tveru tās sniegto ēnu. Atslābt gan nevar, jo aizaugušo taku vietām okupējuši latvāņi. Tādam sīkumam, kā nātru dzēlieni, jau vairs nepievēršu nekādu uzmanību. Priecājos, ka kājās man garās bikses, jo plikiem stilbiem šai takā nealkstu iegriezties.

Garkalnes vējdzirnavu drupas

Atrodu mazo pļaviņu, kur atpūta tika rīkota “Simtiņam pa pēdām” laikā, bet atceros arī, ka tā ir ērču pārpilna, tāpēc nolemju kārtējo atpūtas reizi pārcelt uz piemērotāku vietu un turpinu ceļu. Nākamais pārbaudījums ir Kazu grava.

Uzmeklēju vietu, kur maršruta kartē atzīmēts avotiņš, un dodos lejā gravā. Avotiņš gluži izsusējis nav, bet strūkliņa, kas tek pa speciāli ierīkoto caurulīti, ir visai vāja. Kāpju tālāk lejup gravā. Mārtiņa ieteikums ir gravai cauri doties iespējami ātri, īpaši nelauzot galvu, lai nezaudētu laiku. Pie tā arī pieturos, lai gan ātrums, protams, nav tāds, kā no rīta. Ik pa brīdim jāpārvar kāds kritis koks, jāuzmanās no bedrēm un grāvjiem, kas var būt zem kājām. Aiz apkakles man birst viss iespējamais, ko vien mežs var piedāvāt. Kādā brīdī secinu, ka labās acs plakstiņi salipuši kopā ar zirnekļu tīkliem. Ir sajūta, ka zirnekļu tīkli ir arī manos matos, un reizēm kāda muša tur ieķeras. Ir mirklis, kur tomēr nākas palauzīt galvu par maršruta turpinājumu, jo Triečupītes krastā vareni saauguši latvāņi. Tiem cauri negribu doties, tāpēc kāpju augstāk gravas nogāzē un meklēju ceļa turpinājumu tur.

Kazu gravā

Kazu gravā var atrast daudz un dažādas sēnes. Ja nebūtu steidzīgs, pacenstos dokumentēt tās visas, jo uz kritušu koku stumbriem, te ir redzami vairāki sēņu veidi. Šur un tur var manīt arī pa kādai bekai. Tāpat gravas dibenā joprojām glabājas plēvē ietītā mēbele, ko te jau manījām “Simtiņam pa pēdām” laikā. Nez, kurš un ko glabā tādā vietā?

Kas sēņveidīgs
Droši noglabāts. Un neaizņem vietu šķunītī

Kazu gravā īpaši nesekoju noietajam attālumam un tik laužu ceļu uz priekšu. Kādā brīdī taka kļūst platāka, un es zinu, ka skarbākais posms jau aiz muguras. Pārkāpju pāri upītei, uz kuras tepat netālu atrodams Septiņavotu Mazais ūdenskritums, bet šo apskates objektu izlaižu, toties no “Simtiņa” trases noeju vietā, kur taka aizved uz Septiņavotu Lielo ūdenskritumu.

Lai arī šodien te nemudž “Simtiņa” dalībnieki, tas nenozīmē, ka varu netraucēts aplūkot ūdenskritumu. Ūdenskrituma augšmalā viens puisis un divas meitenes meklē ceļus, kā šķērsot upīti. Jāsaka, ka tas viņiem prasa labu laiku. Turu fotoaparātu gatavībā un gaidu, kad kadrs būs brīvs no jauniešiem. Jau dzirdu, ka man aiz muguras tuvojas vēl kāda kompānija.

Septiņavotu Lielais ūdenskritums

Kad esmu atpakaļ “Simtiņa” trasē, man ir izvēle – iet pa Triečupītes caurteku zem dzelzceļa vai kāpt pa kāpnītēm augšup uzbērumā. Apskatu caurteku un secinu, ka, lai arī ūdens nav īpaši dziļš, apavos, kas ūdeni laiž cauri, labāk tur nebridīšu. Tad nu dodos uz kāpnītēm un soļoju augšup uzbērumā.

Dzelzceļš joprojām mierīgs. Šķērsoju sliedes un lūkoju pēc kāpnēm sliežu otrā pusē, bet tur tādu nav. Manā priekšā ir dažādiem augiem, tai skaitā, šķiet, avenēm, apaugusi nogāze. Sāku ceļu lejup, īpaši uzmanoties no tā, lai nepaklupinu pats sevi. To ir ļoti viegli paveikt, uzkāpjot uz avenāja viena gala un tad otru kāju iemaucot paša darinātajā cilpā. Lejā nonāku veiksmīgi un uz divām kājām.

Jau otrpus uzbērumam

Nākamais uzdevums tagad ir atrast maršruta turpinājumu, jo taisni uz priekšu ir īpašums, kuru, spriežot pēc brīdinājuma zīmes, apsargā suņi. “Simtiņa” maršruts piedāvā nedaudz paiet paralēli dzelzceļam un tad pa diagonāli iziet uz šoseju. Pirmais uzdevums gan ir tikt pāri Triečupītei, kuras krasti te pavisam aizauguši, traucējot novērtēt upītes platumu un krastu stabilitāti. Noskatu kādu vietu un lecu. Man zem kājām pašķīst kaut kas – dubļi, varbūt ūdens, bet es esmu otrā krastā. Caur nelieliem brikšņiem izeju pļavas malā un lūkoju pēc ceļa uz šoseju. Šeit apkārtne visai nelīdzena. Kad brienu augšup pa nogāzi, izbiedēju zaķi, kas aizskrien uz dzelzceļa pusi.

Ejot pa pļavu, pamanu, ka no manu jostu rotā vien piecas zeķes. Tātad vienu esmu kaut kur “iestādījis”. Ne tik daudz žēl zeķes kā tā, ka tagad kaut kur dabā mētājas objekts, kas droši vien tik drīz nesadalīsies. Iespējams, kāds no “Simtiņa” dalībniekiem atrod to 😊

Nākamā atpūta seko Podragu pieturā, kas ir tieši pirms pagrieziena uz Jāņmuižu. Aprūpēju kājas, kā arī sameklēju somā paslēpto “Mangaļi Isotonic” pudelīti, jo trakoti kārojas šķidra cukura. Šis ir tas brīdis, kad atceros Mārtiņa dāvāto “Coca Cola”, kuru iztukšoju labu laiciņu atpakaļ. Podragos secinu, ka noieti 39,58 kilometri un ceļā drīz būs pavadītas astoņas stundas. Kamēr sēžu pieturā, notraucu trīs ērces no savām biksēm – vienu tādu treknāku, divas sīkas. Gaišu bikšu pluss, ka ērces viegli pamanāmas.

Saņemos spēkus nākamajam posmam un dodos uz Jāņmuižas pusi. Kādu brīdi var iet pa gājējiem un velobraucējiem atvēlēto Ozolu gatves malu. Jāņmuižas centrā esošo muižas ēku un nedaudz tālāk esošo Berlīni, protams, izlaižu, bet mazliet palauzu galvu par to, iet vai neiet uz kādu tuvāko veikalu. Nolemju turpināt bez iepirkšanās.

Ceļš uz Jāņmuižu

Pagriežos uz Jāņulejas ielu. Tās malā jau visai košām ogām rotāts pīlādzis, bet debesīs virs tā riņķo vanags. Kad izeju no Jāņmuižas, asfalts pazūd, un es turpinu soļojumu pa zemes ceļu, kas līkumu līkumiem aizvijas uz Rāmnieku pusi. Pa ceļam paeju garām kādam pārim ar mugursomām. Puisim rokās iepirkumu maisiņš. Tātad viņi gan lēmuši par labu veikalam. No rīta Liepā īpaši nepētīju pie Lielās Ellītes sastapto pāri, tāpēc nu grūti pateikt, vai šie ir tie paši.

Jāņmuižas pīlādzis

Ramātu klintīm “Strēlnieki” aiztaupījuši 200 “Simtiņa” dalībnieku uzbrukumu, tāpēc Rāmniekos griežos pa kreisi, lai turpinātu ceļu uz Ērgļu klintīm. Šai vietā ceļam ne tikai nav nomaļu, bet malas paaugstinātas, tāpēc no auto jābēg ar nelielu palēcienu. Par laimi vienīgais pretimbraucējs nolemj apbraukt mani.

Pie labības lauka, kurā aug visai īpatnēji noaudzis ozols, ceļš aizved pa labi uz Pieškalnu pusi. Uzmetu aci savam jostas dekoram un secinu, ka nu jau atkal man ir pāra skaits zeķu, tātad vēl viena “iestādīta” kaut kur trasē.

Ceļš uz Pieškalniem ved gar laukiem, pļavām un gan apdzīvotām, gan šķietami piemirstām ēkām. Ir parādījies vējš, kas patīkami spirdzina. Tuvojoties vakaram, arī iet kļūst vieglāk. Bažas gan ir par ūdens daudzumu manās pudelēs. Ar to jārīkojas prātīgi, jo līdz Ozolkalnam Mārtiņu ar tā ūdens pudelēm nesatikšu.

Pieškalnos pievienoju vēl vienu Zviedru priedi savai nosacītajai kolekcijai, jo izrādās, ka arī šeit tāda aug. Nez, cik kopumā Vidzemē ir šādu Zviedru priežu? Turpat netālu ir prāva pieturas nojume, kuru izvēlos atpūtai. Aiz muguras 46,66 kilometri, 9 stundas un 13 minūtes. Priekšā – vēl kāds gabaliņš 😊 Tepat netālu manāmas vairākas daudzdzīvokļu mājas, no kuru puses skan visai priecīgas bērnu balstiņas. Tur kāda mamma spēlējas ar saviem bērneļiem.

Lieku somu plecos un soļoju uz Ērgļu klinšu pusi. Vēl viena atziņa, kas noder vismaz man, ir vērts to “ziloni” (“Simtiņu”) dalīt vairākos gabaliņos, nospraužot mazos starpfiniša mērķīšus. Noteikti labāk izklausās 1 kilometrs līdz Ērgļu klintīm, nevis 55 kilometri līdz finišam.

Ērgļu klintis ir apmeklētāju iecienītas arī šai vakara stundā. “Simtiņa” maršruts ved virs klintīm, un nolemju, ka šeit līkumu nemetīšu, tātad nekāpšu lejā, lai palūkotos uz klintīm no Gaujas malas. Aiz norobežojuma man priekšā divas sievietes gatavo foto sesiju ar Ērgļu klintīm fonā. Šķiet, nožogojums te ir attīstījies vairākos soļos, jo nepārprotami iemītas taciņas šobrīd aizšķērso koka šķērslis. Arī abām sievietēm pēc foto sesijas jākāpj pāri nožogojumam, lai atgrieztos uz takas. Palūkoju arī es, ko no klintīm varu notvert fotoaparāta objektīvā, un dodos tālāk gar Gaujas krastu.

Gauja pie Ērgļu klintīm
Ērgļu klintis

Kaut kur lejā pa Gauju brauc plosts ar visai jautru kompāniju. Šķiet, ka straumes ātrums ir visai līdzīgs manam ātrumam, jo plosts, lai arī visbiežāk nemanāms, toties ļoti labi dzirdams, visu laiku turas līdzās. Jaunieši uz plosta ir Rammstein cienītāji, un, kad sāk skanēt “Du Hast”, tie skaļi dzied līdzi.

Šo taku gar Gauju iepriekš neesmu gājis, tāpēc man ir lieliska iespēja iepazīt ko jaunu. Sākuma posmā tā ir labiekārtota un pārpilna kāpnītēm, kas ved te augšup te lejup. Kaut kur lejā zem manis ir Ērgļu klintis. Vietā, kur labiekārtotā taka pagriežas pa kreisi, ir saglabājies norādes stabs, bet zudusi pati norāde. Lai nebūtu tukšuma, kāds uz dēlīša ir uzrakstījis “CEĻŠ UZ LAIMI! 😊”. “Simtiņa” maršruts gan nosaka, ka “ceļš uz laimi” šoreiz nav man pa ceļam, tāpēc dodos tālāk gar Gauju jau pa krietni aizaugušāku taku.

Ja nu kāds meklē..

Atpūtas vietas pie Gaujas ir aizņemtas. Ģimenes un draugu kompānijas sestdienas vakaru bauda pie ūdeņiem. Var manīt gan teltis, gan kemperus. Šur un tur pa kādai laivai vai SUP dēlim. Kad eju garām vienai šādai jautrai kompānijai, kur ģimenes tēvs ar cirvi rokās cīnās ar malkas pagali, saņemu ne tikai sveicienu, bet arī jautājumu, vai man nav lielāks cirvis līdzi. Nodomāju, ka tik lielu cirvi man vēl somā vajadzētu. Atbildu, ka cirvja diemžēl nav, uz ko kāds vīrs, kas sēž pie ēdieniem un dzērieniem noklāta galdiņa nosaka: “Un labi, ka tā.” Iespējams, nav pārliecināts par sava biedra malkas cirtēja talantiem.

Tuvojas Rammstein plosts

Arvien vairāk par sevi liek manīt slāpes. Ūdeni patērēju tā, lai pietiktu iespējami ilgākam laikam, bet galu galā sāku lūkoties tuvējās mājās, vai kaut kur nemanīs saimniekus, kam varētu palūgt uzpildīt pudeli. Meklējumi ir nesekmīgi līdz brīdim, kad sadzirdu balsis skanam no tēlnieku Jansonu mājām “Siļķes”, kas atrodas Siļķupītes krastā. Viena pudele tukša, otrā palicis vien nedaudz ūdens, tāpēc metu kautrību pie malas un dodos iekšā “Siļķu” pagalmā.

Ļoti atsaucīgu ļaužu mājas

Šķiet, ka “Siļķu” saimnieki sarīkojuši dārza svētkus, jo dārzā daudz pieaugušo ar alus un vīna glāzēm. Sveicinu un vaicāju, vai bariņā ir arī kāds no saimniekiem. Atsaucas kāda sieviete, kurai tad arī palūdzu, vai varētu uzpildīt ūdens pudeli. Saimniece piedāvā uzpildīt abas. “Siļķu” krānā esot avota ūdens, paši dzerot. Vaicā arī, no kurienes un kurp es dodos. Atbildu, ka noieti jau 54 kilometri un tēmēju uz Ozolkalnu, bet finišs ir Cēsīs. Ozolkalns esot tepat netālu, un Cēsis jau esot te, kur šobrīd atrodos, saimniece pasmaida un dodas pildīt ūdeni. Atgriezusies tā palīdz ielikt pudeles somas sānu kabatās, kā arī ieminas, ka Ozolkalnā būs ļoti augstu jākāpj, lai tiktu Cēsīs. Atbildu, ka to ļoti labi zinu 😊 Ar pilniem trīs litriem avota ūdens, enerģijas līmenis strauji aug. Pateicos saimniecei par atsaucību un eju tālāk.

Vakara vēsums un ūdens krājums ir devuši spēku pieplūdumu, kas ļauj aizdomāties par to, ko es darītu, ja Mārtiņš piedāvātu iet tālāk par Ozolkalnu. Lai arī jūtu, ka uz labās kājas papēža attīstījusies tulzna, tā iet netraucē, tāpēc pie sevis domāju, ka tad, ja finišā varētu tikt pie “Simtiņa” krekla, es būtu gatavs norakstīt viesnīcas izmaksas un iet tālāk. Varētu būt izaicinoši rast motivāciju iet 100 kilometrus divas reizes tik īsā laikā, tāpēc pilnus 100 tikai treniņa nolūkos neiešu. Apzinos gan, ka neesmu oficiāli svērts utt., lai varētu pretendēt uz “Simtiņa” ieskaiti. Soma tai pašā laikā ir pietiekoši smaga. Katram gadījumam ir nočiepta un somā noglabāta arī jaunākā dēla 2 kg hantele.

Filozofiskās pārdomas par to, kā būtu, ja būtu, metu pie malas un mierīgi turpinu savu ceļu. Aiz “Siļķēm” abas ceļa malas rotā nelieli iežu atsegumi. Sastopu kādu par mani gados vecāku pāri, kas, šķiet, apmetušies “Villa Santa” un atgriežas no pastaigas, un tad drīz jau esmu pie Gaujas ielas. Nogaidu brīdi, kad netuvojas auto, un iepretim ceļam, kas ved uz Cīrulīšu dabas takām, pārskrienu pāri Gaujas ielai. Finiša tuvums jau ir teju vai jūtams.

Ceļš netālu no “Siļķēm”

Kempingā “Žagarkalns” ļaužu ka biezs. Ir gan vietējie, gan viesi no ārvalstīm. Dodos pa Cīrulīšu dabas takām uz Ozolkalna pusi. Takās iekārtota āra kinozāle. Šķiet, ka te vai nu nesen bijis, vai vēl tikai būs kino seanss. Saule jau pamazām riet, tā kā drīz apstākļi būs kino piemēroti.

Gauja pie Cīrulīšu dabas takām
Brīvdabas kinoteātris

Vecupe pie Spoguļu klintīm diemžēl visai aizaugusi, tāpēc klintīm jāspoguļojas diezgan zaļos ūdeņos. Diezin vai tās priecē to spoguļattēls. Mans galvenais mērķis gan ir cits – Dzidravots. Atceros, ka pie avota bija laipiņa un ļoti ceru, ka būs iespēja iemērkt kājas avota ūdeņos. Man par prieku avota iekārtojums ir tieši tāds, kā vajadzīgs, un arī citu apmeklētāju te nav. Noietos 57 kilometrus atzīmēju ar veldzējošu peldi kājām.

Spoguļu klintis
Dzidravota procedūras

Kad jau vācu kopā savas lietas, lai dotos tālāk uz Ozolkalnu, Dzidravotam tuvojas kāds pārītis. Puisim rokās alus pudele un tas sveic mani ar “Hello!”. Saņēmis atbildi “Sveiki!”, tas nosaka: “Sveiki? Tu izskaties pēc “Hello!”. Ārzemnieka.” To, kāpēc “izskatos pēc “Hello!”, atstāju puiša ziņā un ļauju abiem divvientulībā apvērot Dzidravotu.

Arī Ozolkalna apkārtne pilna atpūtniekiem. Daudzi iekārtojušies upes krastā, daži arī augstāk kalnā. Pamazām kāpju augšup, bet arī te ir objekts, kuru negribu palaist garām – vecā “Cīrulīšu” kamaniņu un bobsleja trase, kas te tapusi pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, bet nu tās drupas arvien vairāk saaug ar Ozolkalnu. Ziemā posmam, kurā vēl redzami vecie skaļruņi, piekļūt ir izaicinoši, jo abās pusēs tam garām trauc slēpotāji, tāpēc nu ir mirklis, kas jāizmanto, un es strauji griežu pa labi. Vēlāk uzzinu, ka ar šo manevru esmu samulsinājis Mārtiņu un Rolandu, kas vēro manu tuvošanos no Ozolkalna virsotnes. Nez, kādas versijas viņiem par to radās? 😊

“Cīrulīšu” kamaniņu un bobsleja trase

No trases drupām vairs tikai augšup. No virsotnes jau man sveic Mārtiņš, aicinot izvēlēties stāvāko nogāzīti finiša spurtam, kā arī sakot, ka esot man sagādājuši bezalkoholisko alu. Beigu beigās atsakos gan no nogāzītes, gan alus. Kalna virsotni sasniedzu pēc nedaudz vairāk kā 58 noietiem kilometriem un nedaudz mazāk kā 12 stundām. Šobrīd drīzāk derētu “Coca Cola” un kāds auglis. Manās domās jau veikala apmeklējums, cerot, ka iekļaušos tā darba laikā.

Mārtiņš gan pavaicā, vai iešu tālāk, bet uz tiešu jautājumu, vai kreklus ar dalīs, ir tikpat tieša atbilde, ka šodien nē, tāpēc jau noskaņojos finiša taisnei uz viesnīcu. Vēl gan mirkli uzkavējos sarunās ar Mārtiņu un Rolandu. Mārtiņš interesējas par atziņām par ekipējumu, kā arī to, cik daudz esmu atpūties. Atpūtas brīži ir dokumentēti, tāpēc tos varu precīzi uzskaitīt. Mārtiņa atziņa ir, ka ar atpūšanos daudz neaizraujos. Abiem puišiem ieminos arī par “Siļķu” saimnieku atsaucību. Rolands vaicā par tulznām. Jūtu, ka kaut kas ir uz labā papēža, bet iet tas joprojām netraucē. Kad līdz finišam vairs tikai daži kilometri, par to, iespējams, var nesatraukties, bet “Simtiņā” no šīs vietas jāmēro vēl 45 kilometri. Rolands arī pastāsta, ka pie Triečupītes caurtekas ir kāpnītes arī dzelzceļa uzbēruma otrā pusē, tik tur tās jāmeklē vairāk pa labi. Rolands, protams, pavaicā, kas tas par gājienu bija, kad aizrāvu pa labi, nevis pa taisno kalnā. Atbilde ir “Cīrulīšu” trase. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo 😊

Saulriets Ozolkalnā

Pavēroju saulrietu no Ozolkalna virsotnes, atvados no abiem puišiem un dodos tālāk. “Simtiņā” kāpiens Ozolkalna virsotnē notiks jau tumsā, tāpēc ir labi tagad brīdi palūkoties otrpus Gaujai rietošās saules staros.

Pīlādzis rietošās saules staros

Vietā, kur sākas Cēsis un Līgatnes iela, atvados no “Simtiņa” maršruta un dodos iekšā Cēsīs. Pie jostas joprojām šūpojas zeķes, bet ir skaidrs, ka tās pie tuvākās iespējas noņemšu, lai nemulsinātu tautu 😊 Cēsu ielās relatīvs miers. Droši vien lielākā daļa pilsētnieku ir pilsētas centrā, kur šodien notiek Cēsu pilsētas svētku pasākumi.

Šeit atstāju “Simtiņa” maršrutu aiz muguras

Kartē lūkojos pēc veikaliem, kas iekļaujas maršrutā, un par ticamāko mērķi kļūst viena iksa Maxima. Pieļauju, ka tā strādā vien līdz 22:00, tāpēc turu tempu. Piestāju vien autobusa pieturā, lai savu zeķu kolekciju pārvietotu uz mugursomu. Tuvāk pilsētas centram tautas tiešām vairāk, un īpaši daudz tās ir tieši pie Maximas, kur jau manāmi svinības uzsākušie pilsētnieki un pilsētas viesi steidz papildināt dzērienu krājumus. Redzu, ka man ir aptuveni 10 minūtes pirkumiem, tāpēc daudz nedomāju, paņemu augļus, jogurtu, salātiņus un dodos uz kasi. Strādā visas trīs kases, uz letes lielākoties alkohols. Daži pircēji pat kļūst manāmi stresaini, ja tiem priekšā rinda nevirzās gana ātri. Kasieres skaļā balsī regulē satiksmi: “Ar tiem aliem uz šo kasi. Ātri, ātri!” Kāds džentlmenis pamanās apsteigt priekšā stāvošo sievieti, kuras pirkumu grozā alkohols nav iekļuvis. Tā teikt, priekšroka alum, nevis sievietēm. Kad beidzot tieku pie kases, pastiepju roku arī pēc saldējuma no blakus kasei esošās saldētavas. Jūtos to pelnījis.

Arī veikala ārpusē var manīt svinētājus. Iejūku plūsmā un pa Rīgas ielu dodos uz savu viesnīcu “Vanadziņa māja”. Ieeja caur restorānu. Kad pieeju pie letes, tur esošā meitene ar neviltotu prieku iesaucas: “Jūs atnācāt!” Tieši ar viņu esmu runājis no rīta. Seko jautājums par to, kā bija iet tādā karstumā, uz ko atbildu, ka karsti, bet uz vakara pusi palika vieglāk. Nosaku, ka restorānā droši vien svētkos darba pilnas rokas, uz ko meitene atbild, ka arī viņām restorānā uz vakara pusi palika vieglāk, un dodas ierādīt man istabiņu.

Numuriņā prioritātes duša un ēšana. Aiz loga no netālā Vienības laukuma dzirdama mūzika. Izpētot vilcienu sarakstu, secinu, ka daudz laika miegam neatliks, jo piemērotākais vilciens no Cēsīm atiet jau 6:31 no rīta. Tad nu lieku modinātāju uz 5:30 un dodos pie miera, uguņošanas un svētku mūzikas ieaijāts.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s