21.03.2020. No Cēsīm uz Valmieru gar Gaujas kreiso krastu

Aust skaidrs 21.marta rīts. Ir visai dzestrs, bet sniegs gan pazudis. Vilciens, kas 6:32 dosies ceļā no Rīgas uz Valmieru, jau 6:04 atrodas pie Rīgas Centrālās stacijas perona, tā kā kāpju vien iekšā. Braukšu tikai līdz Cēsīm un tālāk Valmierā plānoju nokļūt, ejot kājām.

Pasažieru rindas agrā sestdienas rītā ir visai retas. Manu iekāpjam dažus puišus ar mugursomām. Viens ir bruņojies ar īpaši lielu somu, no kuras sānu kabatas uz ārpasauli raugās termoss, tā kā ir skaidrs, ka viņš jau nu noteikti šodien būs sastopams kaut kur Gaujas nacionālajā parkā.

Vilciens dodas ceļā. Atrādu konduktorei savu biļeti, atloku Cēsu apkārtnes topogrāfisko karti un ķeros pie maršruta pētīšanas. Ideja par iešanu no Cēsīm uz Valmieru gar Gaujas kreiso krastu dzima vien pirms dažām dienām, un šai maršrutā ir atsevišķi posmi, kur iepriekš neesmu pabijis. Tieši neiepazītajām vietām pievēršu lielāko uzmanību, lai apjaustu, kas mani tur sagaida. Redzams, ka šur un tur sastapšu attekas un mazas upītes, bet citādi viss noskatītais posms ir ejams.

Ap 8:20 izkāpju Cēsu dzelzceļa stacijā. Saule jau ir visai augstu, un debesis spilgti zilas. Cēsis gan uzņem visai auksti. Šķiet, ka te temperatūra vēl ir zem nulles. Mašīnas Cēsu ielās pārvietojas, baltām galvassegām rotātas.

Pirms pārgājiena sākuma ieeju stacijas “Narvesen”, lai tiktu pie nelielas ūdens pudeles, ko turpat arī iztukšoju. Vēl vienu mazu pudelīti ielieku somas kabatā. Esmu nācis pie atziņas, ka lielās ūdens pudeles aukstā laikā man kļūst par papildus svaru somā bez lielas pievienotās vērtības, jo ūdens paliek tik auksts, ka īsti nekārojas to dzert. Pārgājiena laikā dzeršanai piemērotāka būs karstā tēja, kas šobrīd draiski klunkšķ termosā.

Kamēr stāvu laukumā pie Cēsu dzelzceļa stacijas un autoostas, gaidot paziņojumu, ka pulsometra GPS ir gatavs darbam, tieku gan pie bildes ar Cēsu Centrālo bibliotēku, gan iespējas pavērot, kā agrā rītā cēsinieki apmeklē pie stacijas izveidoto Stāstu torni jeb grāmatu apmaiņas punktu, lai tiktu pie jaunas lasāmvielas. Kāda kundze īpaši rūpīgi pārskata Stāstu torņa piedāvājumu, iespējams, meklēdama ko noteiktu.

Cēsu Centrālā bibliotēka

Kad pulsometrs gatavs dokumentēt pārgājiena maršrutu, pa Raunas ielu dodos pilsētas centra virzienā. Pa priekšu soļo kungs, kas, šķiet, labprāt dienu sāktu ar cigaretes dūmu, jo manāmi sarosās, kad ielas pretējā pusē ierauga kādu smēķētāju, tomēr tad nomierinās un turpina ceļu.

Koncertzāle “Cēsis” mirdz rīta saules staros un vilina uzņemt kādu foto. Koncertzāles ēka atklāta 2014.gadā un tapusi, rekonstruējot gadsimtu seno Cēsu Viesīgās biedrības namu un papildinot to ar jaunām formām un piebūvēm.

Koncertzāle “Cēsis”

Vienības laukuma apkārtnē vēl samērā maz auto. Veltu mirkli 1925. gadā par godu Latvijas Brīvības cīņās kritušo Latvijas un Igaunijas karavīru piemiņai uzceltajam Uzvaras piemineklim un tad dodos uz Lenču ielu, kas mani vedīs ārā no pilsētas.

Uzvaras piemineklis

Uz vienu un otru pusi no Lenču ielas ir daudz interesantu apskates objektu, bet šai rītā skrienu tiem garām, vien reizēm notverot kādu foto, jo man priekšā ir aptuveni 40 kilometru garš soļojums, tai skaitā pa man nezināmām vietām, tāpēc tur, kur tas iespējams, ekonomēju laiku. Apstāties liek skats, ko ieraugu Podnieku ielā. Nelielās, bruģētās ieliņas abās malās slejas vecā Cēsu apbūve, savukārt, tās galā manāms baltais, nesen atjaunotais Cēsu Svētā Jāņa baznīcas tornis. Šo skatu vēlos iemūžināt, tāpēc iegriežos Podnieku ielā. Lai piedod man sporta bārs, bet tā izkārtne gan paliek ārpus kadra 😊

Podnieku iela

Turpinu savu ceļu pa Lenču ielu. Pretimnācēju šai rītā visai maz. Starp Lenču un Gaujaslīču ielām esošajā Dziesmu kalnā plīvo Latvijas karogs. Šo vietu pievienoju darāmo darbu sarakstam, bet šodien soļoju tālāk. Kad noieti aptuveni 2,5 kilometri, šķērsoju Cēsu pilsētas robežu un nokļūstu Priekuļu novadā. Asfalts te no ceļa seguma jau pazudis, no abām pusēm ceļu ieskauj staltu priežu un egļu mežs, kas vien vietumis ļauj izspraukties cauri saules stariem, un tam visam pāri debesu zilgme bez neviena mākonīša.

Priekuļu novada mežos

Eju cauri Pieškalniem, kur ceļa kreisajā malā mani sveic aptuveni 250 gadu vecā Pieškalnu zviedru priede – valsts nozīmes aizsargājams dabas piemineklis. Ar zviedru laikiem Vidzemē gan tai īstas saistības nav, jo priede sākusi augt labu laiku pēc tam, kad zviedru karaspēks bija pametis Vidzemi.

Pieškalnu zviedru priede

Autostāvvietā netālu no Ērgļu klintīm mani sagaida vientuļš Volvo. Domās pieļauju, ka tā pasažierus vēl sastapšu. Aizsoļoju tālāk pa taku un drīz esmu pie klintīm. Volvo atslēgas nevienam rokās nemanu, tomēr pieļauju, ka tieši ar iepriekš manīto Volvo klintis apciemot ieradies jauns pāris ar mazu bērnu ratiņos, kas tieši šobrīd no skatu laukumiņa lūkojas uz Gauju. No nedaudz zemāk esošās takas palūkojos arī es uz Gauju un tad meklēju ceļu lejup. “Tu vari nokāpt lejā, ja gribi,” stāvu augstāk sieviete aicina savu dzīvesbiedru, bet tas pagaidām paliek turpat.

Gauja pie Ērgļu klintīm

Pa kāpnītēm un takām dodos lejup, līdz attopos Gaujas krastā. Upes ūdeņu apskalotas pa kreisi no manis slejas Ērgļu klintis – vairākus simtus metru gara smilšakmens siena. Mirkli uzkavējos pie klintīm. Gaujas ūdeņi visai rāmi, iekrāsoti debesu toņos.

Ērgļu klintis

Pārgājiena turpinājumā izlaižu kāpnes augšup un dodos pa taku, kas ved uz ziemeļaustrumiem, prom no klintīm, jo mans mērķis ir apciemot arī Ērgļu klinšu mežonīgo māsu – Ramātu klintis. Ērgļu klinšu apkārtnē vējš sastrādājis pamatīgus nedarbus, jo vairākkārt manu ceļu aizšķērso krituši koki. Šur un tur var manīt veco tūrisma infrastruktūru. Nu jau zaļumiem klātas ir kāpnes, pa kurām reiz apmeklētāji kāpuši lejā no Ērgļu klintīm.

Reiz bija kāpnītes

Kad izvēlētā taka pagriežas pa labi un augšup, bez ilgas domāšanas dodos nost no tās un mežā iekšā. Pamazām laužu ceļu uz to pusi, kur pēc maniem aprēķiniem plūst Gauja, un drīz atkal esmu upes krastā. Zinu, ka vecupi, kuras krastā atrodas Ramātu klintis, ar Gauju savieno neliela atteka, tāpēc plānoju iet gar Gaujas krastu līdz brīdim, kad atduršos pret šo ūdens šķērsli.

Gājēji te pabijuši arī pirms manis, jo vietām visai skaidri saskatāma taciņa. Grūti gan teikt, vai šeit biežāk sastopami zvēri vai cilvēki. Gaujas krastā manu arī pirmos izplaukušos pūpolus. Pavasaris skaidri liek noprast, ka ir ieradies.

Pavasara vēstneši

Kad manā priekšā parādās samērā plata ūdens strēle, saprotu, ka nu jābrien vai jāatrod kāds cits ceļš. Tieši manā priekšā ūdenī samesti vairāki prāvi koku zari. Šķiet, gājēju ērtības ir bijušas padomā tiem, kas šos kokus te iegremdējuši. Tiltiņa stiprība gan visai nosacīta, daži no kokiem iegrimst, kad speru uz tiem soli. Pametu skatienu apkārt un secinu, ka citas iespējas apkārtnē nav manāmas, tā kā atliek vien lēnām un pacietīgi meklēt ceļu pāri šim improvizētajam tiltiņam. Reizēm liekot soli, reizēm slidinot uz priekšu zarus zem kājām, sekmīgi nokļūstu otrā krastā. Tā kā zābaki ūdeni cauri nelaiž, par nelielu iegrimšanu ūdenī nav jāsatraucas.

Tiltiņš

Kad šķērslis pārvarēts, dodos gar tā malu uz Ramātu klinšu pusi. Pa kreisi no manis aizvijas ceļš, kas aizved uz Rāmnieku tiltu. No tilta puses, klintis ir krietni vieglāk pieejamas, toties piedzīvojumu meklētājiem aizraujošāks būs gājiens no Ērgļu klinšu puses 😊

Ramātu klintis

Drīz esmu vecupes krastā. No pretējā krasta ar Spulgsūnu alas aci uz mani raugās Ramātu klintis. Klintis noteikti mežonīgākas par to Ērgļu māsu, nedaudz skarbas, bet satriecoši skaistas. Klints augša rotāta ar biezu skujkoku mežu. Gar vecupes krastu te iemīta neliela taciņa, un es izmantoju iespēju paiet gar krastu, lai labāk iepazītu klintis.

Ramātu klintis

Pēc Ramātu klinšu apskates pagriežos ar muguru pret klintīm un dodos iekšā mežā. Taku te nav, bet paredzu, ka agri vai vēlu atduršos pret Gauju. Tā gan nav Gauja, kuras ūdeņus pēc brīža ieraugu savā priekša, jo esmu nonācis pie attekas, kuru šķērsoju pa ceļam uz Ramātu klintīm. Tepat jau arī Gauja un ceļš, pa kuru nokļūšu pie Rāmnieku tilta.

Ceļš uz Rāmnieku tiltu

Kādu laiciņu soļoju pa ceļu, kas met savus lokus cauri mežam. Arī šeit manāmi vēja nedarbi, jo taku brīžiem aizšķērso visai prāvi koki. Lai pasākums aizraujošāks, izklaidēju sevi ar spēli “paklupini sevi pats”. Vispirms liek soli pāri kritušam zaram, tad (un tas ir ļoti svarīgi!) ar kāju, ka seko, paceļ šo zaru un mēģina dabūt garām priekšā esošajai kājai. Ja zars gana garš un izturīgs, ir labas izredzes nostiepties garšļaukus. Ar mainīgām sekmēm šad un tad šo spēli atkārtoju arī turpmākā pārgājiena gaitā.

Netālu no Rāmnieku tilta pamanu pa pļaviņu aizskrienam trīs suņus. Kamēr domāju, vai tie te klīst savā nodabā, vai tos kāds pieskata, parādās arī to saimniece. Viens no suņiem skrien iepazīties ar mani, saimniece liek Lorai atgriezties pie bērniem., bet nu man pa pēdām seko Vera. Arī to saimniece mēģina sasaukt, bet Vera ir neatlaidīga un uz saucieniem tik viegli nereaģē. Galu galā visi trīs suņi ir kopā ar savu saimnieci, un es turpinu savu ceļu.

Rāmnieku tiltam paralēlais gājēju tilts ilgu laiku bija slēgts, bet nu atkal pieejams gājējiem. Kad tuvojos tiltam, pa to pāri Gaujai aizsoļo neliela ļaužu grupa. Šodien gan tikai palūkojos uz šo tiltu, jo mans ceļš turpināsies pa Gaujas kreiso krastu.

Rāmnieku tilts

Kad izeju uz ceļa pie Rāmniekiem, sajūtu, ka ir noticis kas nevēlams – pārplīsusi gumija. Gumija, kas tur notur bahilu (nē, ne to zilo plastmasas izstrādājumu, bet to, ko angliski dēvē par “gaiters”) pie zābaka zoles. Šķiet, ka Ērgļu un Ramātu klinšu apkārtne bijis tai pārāk liels pārbaudījums. Turpat ceļa malā atraisu cietušo un noglabāju kabatā, lai nekavējoties nogādātu to tuvākajā atkritumu tvertnē.

Pa līkumotu meža ceļu pamazām kāpju uz Jāņmuižu. Šķiet, katru reizi, kad no šīs puses ienāku Jāņmuižā, es dodos fotografēt sievietes skulptūru pie viena no dīķīšiem. Joprojām esmu informācijas meklējumos par tās autoru un vēsturi.

Dīķis un skulptūra Jāņmuižā

Pa kreisi paliek ceļš, kas ved iekšā Jāņmuižā. Ja laika ir vairāk un spēka gana, šai vietā var nogriezties un aiziet gan līdz kādreizējās muižas ēkai, gan Berlīnei – smilšakmens atsegumam netālu no Jāņmuižas attīrīšanas iekārtām.

Es turpinu ceļu taisni autoceļa P20 (Valmiera – Cēsis – Drabeši) un Jāņmuižas stacijas virzienā. Gar Ozolu gatves malu te izveidots gājējiem un velosipēdistiem paredzēts celiņš, ko no auto izmantotā gan šķir tikai vārga, balta līnija.

Interesanti, ka apdzīvotā vieta ir Jāņmuiža, bet tās stacijas nosaukumā iemaldījies vēl viens burts – Jāņamuiža. Šai vietā dzelzceļš no divām sliežu klātnēm (Cēsu pusē) pāriet uz vienu klātni (turpinājums uz Lodi).

Jāņamuižas dzelzceļa stacija

Man priekšā aptuveni trīs kilometri gar šoseju. Te iespēja atkal audzēt pārgājiena tempu. Arī šeit paskrienu garām virknei potenciālu apskates objektu, ko nosaka gan iepriekš minētā nepieciešamība turēt tempu, gan tas, ka esmu jau iepriekš šos objektus redzējis, tātad pirmatklāšanas prieks izpaliktu. Pa kreisi ir meža ceļš, kura galā šobrīd kāds kungs labo savu auto. Ejot pa šo ceļu, var sasniegt Kazu iezi Gaujas krastā. Pasoļoju garām arī pagriezienam uz Leukādijām – dzejnieka Eduarda Treimaņa-Zvārguļa dzimtajām mājām un atdusas vietai. Drīz jau manāma vieta, kur šoseja šķērso Raunas upi. Uz dienvidaustrumiem paveras skats uz Baltijā augstāko dzelzceļa tiltu.

Norāde uz Leukādijām

Šķērsojis tiltu pār Raunu, vispirms aizsoļoju līdz 2004.gadā atklātajam, Cēsu akmeņkaļa Voldemāra Koltova darinātajam piemiņas akmenim, kas godina 1919.gadā Cēsu kaujās kritušo 110 igauņu un 44 latviešu karavīru piemiņu.

Piemiņas akmens

Ceļš turpinās gar Raunas upi. Parasti iebraukšana ar auto te liegta, bet redzu, ka stabiņš, kas liedza auto kustību, ir noņemts un nedaudz tālāk Raunas krastā manāma kāda automašīna. Kad pieeju tuvāk, redzu, ka kāds omulīgs vīrs krauj auto piekabē malkas klučus. Pasveicinu un novēlu veiksmi darbā. Iespējams, tieši šis kungs arī ir noņēmis iebraukšanas ierobežojumu, lai tiktu pie malkas kravas.

Tālāk ceļš sadalās. Pa kreisi var aiziet uz atpūtas vietu “Rauna”, kur pagājušā gada vasarā bija arī viena no “Simtiņa” bāzes nometnēm. Ceļam pa labi priekšā ir ķēde. “Nu, ejiet,” vīrs man saka, “un tad pāri pļavai.” Zinu, ka atpūtas vietā šodien hotdogus un “Pepsi” nedala, tāpēc kāpju pāri ķēdei un soļoju uz pļavu. Vīrs neko nejautā par to, kurp dodos, bet, iespējams, visai ierobežots ir atbilžu variantu daudzums jautājumam, ko te meklē puisis ar mugursomu plecos.

Un tad pāri pļavai

Pārgājis pāri pļavai, nozūdu nelielā mežiņā, aiz kura atrodu gan Gauju, gan taciņu gar to. Te nu katrs solis dāvā ko jaunu, jo šai posmā iepriekš neesmu viesojies. Mērķis gan ļoti vienkāršs – gar Gauju aiziet līdz Līču-Laņģu klintīm.

Ja pašā sākumā taka ir skaidri saskatāma, tad drīz tā paliek krietni mazāka, tomēr nojaušama. Turos iespējami tuvu Gaujas krastam, lai pa kādiem brikšņiem būtu jāizlien. Uzmanība arī uz to, kur lieku soli, jo taciņa ir šaura un vietām daļēji nobrukusi.

Nedaudz mežonīga taciņa

Pienāk gan brīdis, kad apejot kādu atteku secinu, ka pa labi no manis ir ūdens, pa kreisi no manis ir ūdens (kas nav Gauja), un Gauja ir palikusi kaut kur vēl tālāk pa kreisi. LVM GEO aplikācija saka, ka esmu nokļuvis Ūdru attekās. Atpakaļ gan nebūs jādodas, jo te ir gana daudz kritušu koku, tā kā atliek vien noskatīt uzticamāko un doties pāri attekai, lai atgrieztos pie Gaujas. Vietā, kur atteku šķērso vairāki prāvi koku stumbri, nokļūstu tās otrā pusē un dodos meklēt Gauju, kas pēc mirkļa arī izdodas.

Ūdru attekās

Turpinu savu ceļu gar Gaujas krastu, ik pa brīdim izbiedēdams meža pīles un citus ūdens putnus, kas droši vien raduši pie lielāka miera un klusuma šai krastā. Kāda atteka pēkšņi parādās pa labi no manis, bet par laimi, nekur jābrien vai jālien nav. Kā parādījusies, tā arī pēkšņi atteka pazūd.

Starp Gauju un tās atteku

Ik pa brīdim manu ziedam ko ceriņiem līdzīgu. Gaujas krastos zied zalktenes. Vēlams tās apbrīnot tikai ar acīm, jo augs ir indīgs.

Gaujas krastos zied zalktenes

Atrodu arī vietu, kur, šķiet, ieturējusies vesela bebru ģimene. Vairāki apgrauzti koka klucīši mētājas zemē. Acu priekšā bariņš bebru, kas, satikušies uz pusdienām, šņakā tā, ka skaidas vien šķīst.

Bebru mielasta vieta

Tālumā manu pavīdam kādu celtni Gaujas malā. Nojaušu, ka Līču-Laņģu klintis vairs nav tālu. Par to, ka tuvojos civilizācijai, liecina arī tas, ka sastopu kādu četru cilvēku ģimenīti, kas augstāk krastā atpūšas. Šķiet, sākumā tie satrūkstas par manu paradīšanos no brikšņiem, bet, kad saprot, ka esmu nekaitīgs, atgriežas pie matraču pūšanas un citiem darbiem.

Ieraugu arī būvi, kas piesaistīja manu uzmanību. Iespējams, te reiz atradies gājēju tilts pār Gauju. Minētā būve ir neliela, no sarkaniem ķieģeļiem darināta ēciņa, un virs tās ir metāla konstrukcija, kas reiz kalpojusi par stiprinājumu kaut kam. Bet pirms tam, nedaudz tālāk no upes krasta ir augsta metāla konstrukcija, kas atgādina Rāmnieku gājēju tilta stiprinājumus. Tas, protams, tikai mans minējums par šo konstrukciju kādreizējo nozīmi. Gājēju tilts te noteikti noderētu, dodot iespēju kājāmgājējiem apskatīt Līču-Laņģu klintis un tad doties tālāk pa Gaujas pretējo krastu, lai apciemotu arī Sietiņiezi.

Gājēju tilta paliekas vai kas cits

Sasniedzu informācijas stendu, kas ir pie Līču-Laņģu klinšu takas. Tieši šobrīd kāda ģimene cītīgi pēta to un spriež, kur tiem jādodas tālāk. Nepieradinātais pārgājiena posms noslēdzies, tālāk gaidāmas lielākas vai mazākas takas un ceļi.

Līču-Laņģu klinšu takas pilda bērnu balsis. Ģimenes izmanto iespēju skaistajā pavasara dienā doties pie dabas. Šis arī noteikti ir cilvēkiem pārpilnākais posms manā pārgājienā. Ik pa brīdim jāsamainās ar kādu vai jāpameklē apkārtceļš, jo kādu pārīti ļoti uzrunā klints sienā ieskrāpētā sirds. Viens no mazākajiem klinšu apmeklētājiem tik sparīgi metas uz koka laipiņas, ka manā priekšā nostiepjas uz vēdera. Tas gan jauno cilvēku itin nemaz nesatrauc, droši vien pieder pie piedzīvojuma.

Līču-Laņģu klintis

Kādā klintī vērojamas vairākas nelielas aliņas, no kurām iztek strautiņi. Viena ir īpaši sīka, tā atgādinādama klints sienā ierīkotu peles aliņu.

Atrodi peles aliņu

Vējš ir pamatīgi paplosījies arī Līču-Laņģu gravā. Prāvi koki vietām nogāzti pāri takām. Arī pie apmeklētāju vidū populārās nišas klinšu ielokā smaržo pēc Ziemassvētkiem, jo te noguldīta varena egle. Takas uzturētājiem būs daudz darba ar zāģi.

Ak, eglīte

Gravā temperatūra ir bijusi gana zema, vietām manāmas arī sasalušas peļķītes. Tas ir pat labi, jo ir skaidri pamanāmas vietas, kas mazliet siltākā laikā pārvērtīsies par dubļu vai mālu vannām. Baltās sporta kurpes te labāk atstāt mājās. Šobrīd dubļi un māli ir viegli sasaluši, tāpēc mierīgi soļoju tiem pāri.

Līču-Laņģu klintis

Klinšu tālākajā galā sastopu kādu pāri, kas lūdz apstiprinājumu tam, ka klintis ir virzienā, no kura nupat parādījos es. Apstiprinu, ka klintis meklējamas tieši tur. Kā pāra vīrišķīgā puse nosaka, uz otru pusi meklējam Grīviņi. Turp drīz došos es. Tūristu taku norādošā zīme te atrodas ļoti tuvu pie zemes. Iespējams, tas ir vēja, iespējams, taku apmeklētāju darbs.

Skatīt zemāk. Vēl zemāk.

Noslēdzošajā atsegumā nākas ierobežot fotografēšanu, jo tur esošajā aliņā ir paslēpusies mamma, kuras atvase skrien tepat pa leju. Vēl kāda sieviete pieskata šīs kompānijas šuneli, biedējošākais kurā ir iespēja nejauši uzkāpt tam virsū.

Līču-Laņģu klintis

Kad klintis aiz muguras, apstājos netālajā atpūtas vietā “Četras priedes”, lai atvilktu elpu un nedaudz iestiprinātos. Blakus ugunskura vietai nolikti vairāki prāvi zari, kas nu noder par labu sēdekli. Garām paiet vecāks pāris, kas izbrāķē tik cietu sēžamo un dodas tālāk pavērot ezeriņu. Es iemalkoju tēju, nozūd arī līdzi paņemtais banāns. Ir noieti tieši 23 kilometri, tā kā savā piedzīvojumā esmu jau pāri pusei. Laiks celt somu atpakaļ plecos un doties tālāk.

Četras priedes

Nākamo ceru uzmeklēt Grīviņu iezi. Taka šķērso Jullas upīti, pār kuru iekārtotā tiltiņa margas pāršķēlis krītošs koks. Lai nepaskrietu iezim garām, dodos pa nogāzi lejā. Te uzmeklēju taciņu, pa kuru doties tālāk, uzmanīgi vērojot mežu pa labi no manis, kur ceru ieraudzīt klints sienu.

Esmu nonācis īstajā vietā, jo drīz cauri mežam izlauzušies saules stari izgaismo sarkanīgu smilšakmeni. Grīviņu iezis paslēpies mežā, bet arī tā sāni izraibināti dažādiem rakstiem un uzrakstiem.

Grīviņu iezis

Taisnākais ceļa turpinājums ir pāri Grīviņupītei uz atpūtas vietu “Grīviņi”. Vējš te atkal sarūpējis dažāda vecuma, resnuma un sugas “tiltus”. Secinājis, ka tāllēkšana izpaliks, lūkoju pēc man piemērotākā koka stumbra. Kad piemērotākais koks atrasts, pāršļūcu pār to uz otru krastu un varu doties meklēt “Grīviņus”.

Tilti pār Grīviņupīti

Atpūtas vietā novietotas vairākas automašīnas, arī nedaudz tālāk esošajos “Rāmniekos” pilna auto stāvvieta. Saulīte tiešām daudzus izvilinājusi ārpus mājas.

Meža ceļš te visai plats, ir redzams, ka to izmanto arī automašīnas. Man priekšā 3-4 kilometri līdz dabas objektam, ko iepriekš neesmu skatījis un kas bija būtisks arguments par labu lēmumam iet gar Gaujas kreiso krastu. Nākamo apskatīšu Liepas iezi jeb Balto klinti.

Liepas puses mežos

Kad pēc dažiem kilometriem ceļu sazarojumā apstājos, lai lemtu par ceļa turpinājumu, sastopu nūjotāju, sasveicinos un pavaicāju, vai tā ir no šīs puses. Kad sieviete atbild apstiprinoši, pavaicāju, vai tā ieteiktu doties te lejup uz Gaujas krastu, vai turpināt ceļu taisni, lai redzētu Liepas iezi. Sieviete nešauboties nosaka, ka jāturpina vien kilometru taisni uz priekšu.

Priežu silos

Turpinu soļot pa gaišu priežu silu. Vietām var manīt pa kādam prāvākam akmenim, kas nogūlies pie priežu saknēm. Atceros aprakstos minēto, ka ieža apkārtnē ir šādi akmeņi.

Uzspēlējam paslēpes?

Kad sasniedzu taku krustojumu, secinu, ka nu ir īstais brīdis doties uz Gaujas malu. Vispirms novērtēju situāciju tuvākajā vietā, kur var piekļūt krastam un nonāku pie atziņas, ka jāturpina meklēt. Iepriekš biju manījis arī taciņu, kas aizved lejup, un nu dodos uz to. No mazās taciņas nokļūstu uz lielākas, pa kuru sasniedzu Gaujas krastu. Palūkojies uz upi, redzu, ka pa labi no manis ieža noteikti nav, tātad tas meklējams kaut kur pa kreisi.

Gauja pie Liepas ieža

Taku te nemanu, tāpēc lienu cauri kokiem un krūmiem, ar ko noaudzis krasts, lai nokļūtu pašā ūdens malā. No turienes arī ieraugu meklēto. Tepat līdzās saulē mirdz balta klints. Aprakstos ir manīts, ka iezis ir ap 400 metru garš, no kā secinu, ka manā priekšā ir vien neliels tā fragments. Iespējams, ir vēl kādas takas, kas ļauj apskatīt citus ieža fragmentus. Iespējams, ir vērts pienākt pie Gaujas tās pretējā krastā, lai aplūkotu šo iezi no turienes. Te nu paliek dažādas iespējas izpausties citos pārgājienos.

Liepas iezis jeb Baltā klints

Kad Liepas iezis apskatīts, kāpju atpakaļ krastā, lai turpinātu ceļu Valmieras virzienā. Vilciens uz Rīgu atiet 17:26, un izskatās, ka man ir izredzes uz to paspēt. Ir gan vēl viens objekts, ko noteikti vēlos uzmeklēt, tāpēc katram gadījumam paturu prātā, ka pēdējais autobuss no Valmieras uz Rīgu ir pēc 19:00.

Joprojām mežā

Ceļa turpinājumā sasniedzu robežu starp Beverīnas un Priekuļu novadiem, ko šeit iezīmē Robežupīte. Izskatās, ka apkārtni iecienījuši divu riteņu, motorizētu braucamrīku cienītāji, kas ir izveidojuši arī improvizētu tiltiņu pār Robežupīti. Sausām kājām nokļūstu Beverīnas novadā. Saule šai brīdī paslēpusies, un es turpinu soļojumu caur mežu.

Tiltiņš pār Robežupīti

Pirmā civilizācijas pazīme, ko pamanu, ir neliela būdiņa pie dīķa. Vērojot, ka tai, šķiet, ir bijis arī elektrības pieslēgums, pieļauju, ka tā kādreiz bijusi sūkņu māja, kas nodrošinājusi tuvējās mājas ar ūdeni. Bet tas nu vien mans minējums.

Sūkņu māja vai kas cits

Meža ceļš izved mani kādas mājas pagalmā. Par laimi nepiesietu, rejošu sargu mājai nav, tā kā turpinu soļot un nonāku uz lielāka ceļa. Esmu sasniedzis Iemetēju ciemu. Ciema nosaukums raisa dažādas asociācijas. Iespējams, te tiek audzināta Latvijas basketbola jaunā paaudze.

Iemetējos

Kad ciema nosaukumu ieraksta Google meklētājā pie attēliem, gan parādās cilvēki ar dažādas markas un tilpuma alkohola pudelēm. Tāpēc liek pasmaidīt zīmējums uz kādas, šķiet, kempinga mājiņas, kas lieliem burtiem vēsta “ATTURĪBA”. Zīmējumā virs tā saskatāms arī krusta simbols. Iespējams, te rīkotas kristīgās nometnes. Uz blakus mājiņām ir uzraksti “MIERS”, “LĒNPRĀTĪBA” un “UZTICĪBA”.

Nometnes mājiņa ar vēsti

Iemetējiem seko Līču ciems. Dažas mājas šķiet pamestas, bet citādi te rosības vairāk. Manu bērnus spēlējamies, vecākus cilvēkus pastaigājamies. Arī auto kustība te izteiktāka.

Līčos

Līčos manu zābaku zoles sāk mīt asfaltu, un drīz nonāku atpakaļ uz autoceļa P20. Gar to gan ejams vien neliels gabaliņš, jo aiz tilta pār Miegupi es griežos pa kreisi nost no šosejas. Paeju garām nelielu mājiņu un dārziņu kompleksam Gaujmala Sapas un gar vecupi, kuras ūdeņi zvīļo saulē, soļoju uz Pekas kalnu. Zīme ceļa malā vēsta, ka līdz tam ejami divi kilometri, bet patiesībā tie ir vien kādi 300-400 metri. Iespējams, zīme uz šejieni pārvietota no kādas attālākas vietas. “2k” ir atstājuši vairs tikai nospiedumu, uz zīmes palicis vien “m”.

Pekas kalnu meklējot

Pekas kalns ir viena no vietām, kur, iespējams, atradusies leģendārā Beverīnas pils. Uz šo godu gan pretendē virkne pilskalnu tuvākā un tālākā apkārtnē. Arheoloģiskie izrakumi ir apstiprinājuši, ka Pekas kalns bijis apdzīvots. 11.-13. gadsimtā to apdzīvojuši Tālavas latgaļi.

Pekas kalnā

Kalna nogāzes ir visai stāvas. Nu jau vairs nepārsteidz vēja nedarbi. Arī pilskalna nogāzē kritis koks, ko kāds jau nedaudz sadalījis. Pa vienu no nogāzēm uzraušos augšā kalnā un nonāku nelielā pļaviņā, kurā atrodama ugunskura vieta un virkne koka soliņu. Te redzami arī pāris siena zārdi, ko lielākajā daļā lauku nu aizstājuši siena ruļļi. Izmantoju iespēju piesēst un mazliet iestiprināties pirms noslēdzošajiem septiņiem pārgājiena kilometriem. Saulīte patīkami silda.

Pekas kalna siena zārdi

Kad uzņemta gan pārtika, gan saules enerģija, ceļos un pa citu kalna nogāzi kāpju lejup. Pekas kalna nogāze ir ne vien stāva, bet arī dubļaina, kā rezultātā manas pekas paslīd, un vien uz rokām atturu sevi no izklāšanās dubļos. Turpmākos soļus speru jau pavisam piesardzīgi un bez atkārtotiem incidentiem nokļūstu kalna pakājē.

Te manas pekas mazliet izslīdēja. Nu, labi, sliedes tur bija jau pirms tam 🙂

Atgriežos uz ceļa un sparīgi soļoju uz Valmieras pusi. Netālu no “Keišu” mājām krustceles rotā krāšņa priede. Nekas neliecina, ka tā būtu viena no Vidzemes “zviedru priedēm”, arī dižkoka statuss tai, šķiet, nav piešķirts, bet priede noteikti pelnījusi uzmanību.

“Keišu” priede

Tālāk manā priekšā dārzkopības sabiedrības  “Ģaujmala” un “Segļi”. Šai brīdī arī oficiāli šķērsoju Gaujas nacionālā parka robežu. Netālu no zīmes, kas vēsta, ka te sākas apdzīvota vieta Gaujas, no kāda mazdārziņa skaļi skan Līvu “Dzimtā valoda” un Ainara Virgas ģitāras solo. Dziesma, kas man tuva jau no bērnības, kad atradu to vecāku skaņuplatē “Mikrofons 86”. Kaut varētu pateikt paldies tās atskaņotājiem par uzmundrinājumu finiša taisnei.

Gaujas. Šai brīdī ausīs joprojām skan “Dzimtā valoda”

Starp mājiņām un dārziņiem pamazām virzos ārā no dārzkopības sabiedrību teritorijas. Nonāku vietā, kur ceļu aizšķērso prāva priede. Lai arī apkārt redzami sazāģēti zari, minu, ka priedi te noguldījis vējš, jo tā izgāzta ar visām saknēm.

Turpmākais ceļš ved cauri mežiem, kur staltas priedes mijas ar izcirtumiem. Izcirtumi ļauj tālumā saskatīt Valmieras dzelzceļa stacijas apkārtnē esošās industriālās celtnes. Nonāku autoceļa P18 (Valmiera – Smiltene) malā, šķērsoju to un esmu jau Valmieras pievārtes mežos. Vien daži kilometri mani šķir no Valmieras dzelzceļa stacijas.

Uz Valmieru

Soli pāri Valmieras šosejai speru Brūkleņu ielā. Drīz arī pulsometrs vēsta, ka no Cēsu dzelzceļa stacijas noieti jau 40 kilometri. Dzelzceļa iela izrādās lielām peļķēm bagāta. Man pa priekšu iet kāda vecāka kundze, kas ielu apiet pa pļaviņu, un es sekoju viņas piemēram. Pļaviņa gan arī visai slapja un dubļaina.

Dzelzceļa iela

Dzelzceļa iela izmet līkumu starp balstiem, kas reiz, iespējams, turējuši vietējās siltumtrases. Tālumā vīd pamatīgs dūmenis. Nedaudz raupja un skarba šī Valmieras puse.

Valmieras skarbā puse

Pēc 41.9 kilometru soļojuma finišēju Valmieras dzelzceļa stacijā. Līdz vilcienam uz Rīgu vēl nedaudz vairāk par divdesmit minūtēm. Ieeju stacijas ēkā, secinu, ka tur ir vien pāris cilvēku, kas, šķiet, te drīzāk dzīvo, nevis gaida vilcienu, tāpēc dodos ārpus ēkas un iekārtojos perona malā uz soliņa.

Valmieras dzelzceļa stacija

Kamēr atpūšos un notiesāju līdzi paņemtos ābolus, man trāpa sniega pārsla. Palūkojos augšup uz retajiem mākoņiem. Kāds no tiem ir nolēmis pārgājiena noslēgumam iedot nelielu ziemas piegaršu. Lai nedomātu, ka esmu pārskatījies, man tiek vēl vairākas pārslas. Cēsis mani vēsi sagaidīja, Valmiera vēsi atvadās 😊

Valmieras dzelzceļa stacijā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s