21.08.2022. Pastaiga Vidzemes akmeņainajā jūrmalā

Dažas minūtes pāri septiņiem no rīta ieripinu auto kempinga “Klintis” autostāvvietā un sporta apavu vietā kājās velku pārgājienu zābakus. Autostāvvietā visai daudz auto, bet kempinga iemītnieki lielākoties vēl savās naktsmītnēs. Dažu interesi gan rīta agrumā piesaista neliela, bet ļoti svarīga mājiņa autostāvvietas stūrī. Autostāvvietas kase, protams, tik agri vēl slēgta, tā kā savus trīs eiro labdarīgiem mērķiem ziedošu pēc atgriešanās no pastaigas.

Cēlis somu plecos, dodos ārā no autostāvvietas un sākotnēji sekoju kempinga teritorijā izvietotajām norādēm uz Veczemju klintīm. Man pa priekšu soļo kāds puisis, kas inspicē vairākas nelielās mājiņas pēc kārtas. Iespējams, interesējas, kurā no tām svētdienas rītā vēl atrodams kāds papīra izstrādājums.

Pagājis garām vienai no taciņām, kas ved uz jūras pusi, pie sevis nodomāju, ka labprātāk uz Veczemju klintīm dotos gar jūru, nevis cauri kempingam, uz kura vēl miegaino apmeklētāju fona, es izskatos nepiedienīgi mundrs. Strauji nobremzēju, pagriežos par 180 grādiem un dodos uz garām palaisto taciņu.

Pagājis garām trim cilvēkiem, kas kāpas malā apsēdušies pie galdiņa un, šķiet, gatavojas brokastot, pa dažiem koka pakāpieniem nokāpju lejā pie jūras. Saule lec kaut kur man aiz muguras, otrpus kāpām un mežam, tāpēc pagaidām jūras mala vēl slēpta ēnā.

Jūras malā valda miers. Palūkojies abos virzienos, lai gūtu sākotnējo priekšstatu par to, kas mani šodien sagaida (abus maršruta gala punktus gan manam skatienam slēpj krasta robojums), griežos uz ziemeļu pusi un dodos Veczemju klinšu meklējumos. Šķērsojot nelielu, zālēm aizaugušu laukumu un izlīkumojot caur akmeņiem, drīz jau redzu klintīm rotāto stāvkrasta joslu. Tuvākajā apkārtnē pagaidām putnu ir krietni vairāk nekā cilvēku. Tie sasēduši uz akmeņiem vai vienkārši šūpojas jūras viļņos.

Jūrmala līdzās kempingam “Klintis”

Vairākus metrus augstajās smilšakmens klintīs jūra izskalojusi nelielas nišas un alas. Dažās no tām ielūkojos arī es. Gar Veczemju klintīm izveidojusies glīta, smilšaina pludmale. Daži bērzi pamazām gatavojas nokāpt lejā, sasvērušies uz jūras pusi un pat ar saknēm pārkārušies pāri klinšu malai. Iepriekš skatīti attēli gan ļauj secināt, ka vismaz viens no šiem bērziem tādā stāvoklī atrodas jau vairākus gadus.

Veczemju klintis un to bērzi

Tik agri no rīta sastopu vēl kāds klinšu cienītāju. Virs klintīm pamanu sievieti ar fotoaparātu rokās, kas, dungodama kādu dziesmiņu, pastaigājas gar stāvkrasta malu un tver foto kadrus no augšas. Sieviete, šķiet, tiek pie to interesējošajiem skatiem un dodas atpakaļ uz kempinga pusi.

Veczemju klintis

Pagājis garām klintīm, es izvēlos kāpt augšup pa mazliet izļodzītām “riskē pats” tipa kāpnītēm, jo nākamais plānā iecerētais apskates objekts atrodas nedaudz nostāk no jūras. Veiksmīgi nokļuvis augšā, pa Meleku ceļu dodos cauri mežam.

Rīta saules apspīdētas, manā priekšā parādās “Veczemu” mājas. Prāvs bērzs, kas aug netālu no mājām pļaviņā starp ceļu un jūru, rotāts ar zīmēm, kas nepārprotami pasaka, ka šai vietā nelūgti viesi nav gaidīti un bērzā kārtās šūpoles domātas “Veczemu” iemītniekiem, tāpēc turos uz ceļa, pie sevis domādams, vai jāgaida tikšanos ar “Veczemu” suņiem. Mājās valda klusums, tāpēc mierīgi tupinu savu ceļu.

“Veczemi”

Līdzās “Veczemu” mājām aug arī varena priede. Ozollapas simbols, kas piestiprināts tās stumbram, liek secināt, ka šī priede ieguvusi dižkoka statusu. Cienījamā apkārtmēra stumbru rotā krietni izspūrusi frizūra – priedes galotnē zari izlocījušies žuburu žuburos.

Dižie “Veczemu” koki

Turpinu soļot uz Meleku pusi. Pa ceļam manu, ka viesus šai pusē uzņem arī “Bērziņos”. Šīs naktsmītnes viesi, šķiet, vēl bauda saldu miegu. Te kāpās starp ceļu un jūru ierīkots koka galds ar soliem, lai sniegtu iespēju atelpas brīdi, ātras uzkodas vai lielāku maltīti baudīt ar skatu uz jūru.

Atpūtas vieta jūras krastā

Ejot pa ceļu, mani sasniedz arī saules stari. Vietām tie izlaužas cauri mežam, vietām trauc pie manis pāri klajumiem un dārziem. Rīta agrumā saule sniedz vien patīkamu siltumu, cepināt tā sāks vēlāk, kad ceru jau būt sava pārgājiena noslēguma posmā vai pat finišā.

Rudens vēstneši

Ceļa malā ir uzstādīta norāde uz manu nākamo apskates objektu, tāpēc tā atrašana ir visai vienkārša. Zila plāksnīte ar baltiem burtiem aicina doties mežā un pēc 50 metriem skatīt Kutkāju dižakmeni. Nez, kam akmens tās kājas ir kutinājis? Līdzās atrodas arī Kutkāju rags, tālāk uz ziemeļaustrumiem ir “Kutkāju” mājas, tā kā šai apkārtnē uzturējies kāds ar ļoti jutīgām kājām.

Norāde uz meklēto dižakmeni

Pa taciņu nozūdu starp kokiem, kur drīz ieraugu pelēko dižakmeni. Oficiāli akmens augstums ir 2,1 m, platums 3 m, garums 6 m, virszemes tilpums 16 kubikmetru. Runā, ka akmens iegarenā forma un asās šķautnes norāda uz to, ka reiz to varētu būt apstrādājuši akmeņkaļi, dižakmeni no omulīga apalīša padarot par skarbu milzeni.

Kutkāju dižakmens

Aplūkojis akmeni no dažādām pusēm, ieraugu pie tā pieslietās kāpnītes, kas paredzētas tiem, kuri kāro uzrāpties uz akmens. Liela izmēra akmeņu apmeklētāji reizēm nespēj pretoties vilinājumam uzkāpt akmens milžu mugurās, tāpēc šeit kāds parūpējies, lai šāda aktivitāte būtu droša. No iespējas uzkāpt uz akmens atsakos, paceļu vien savu degunu virs tā malas. Uz akmens virsmas atstāts samteņu pušķītis. Kam tas veltīts, atliek tikai minēt. Pušķītis jau apvītis, tā kā tas te nolikts dienu iepriekš vai vēl senāk.

Par apmeklētāju ērtībām padomāts

Noceļu no pleciem mugursomu un nolieku to pie akmens sāniem, lai foto gūtu kaut nelielu priekšstatu par akmens mērogiem. Kad soma nocelta, jūtu, ka mugura kļuvusi manāmi slapjāka. Akmens milzi par savu dzīves vietu izvēlējušies arī daži sīki kociņi. Akmens virsmu vietām šķērso plaisas, un kādā no tām akmens virspusē sakrājies gana daudz augsnes, lai sīkie kociņi spētu tur iedzīt savas saknes.

Liels akmens un maza mugursomiņa

Līdzās akmenim pie bērza piestiprināts kāds trauks, kura pielietojums man ir mīkla. Stiprinājumi visai pamatīgi, vairākas skrūves ieurbušās bērza mizā. Pats trauks ir no plastmasas, bet tā vāks nostiprināts ar ķēdi. Izskatās pēc ļoti izturīga izstrādājuma. Varbūt kāds te izveidojis ģeoslēpni.

Noslēpumainais trauks

Apskatījis Kutkāju dižakmeni, dodos ārā no meža un pāri ceļam uz jūras malu. Pludmale te nosēta ar sīkiem akmentiņiem. Noprotu, ka pārgājiena turpinājumā, kas iecerēts gar pašu jūras malu, mans ātrums būs mazs, jo akmeņi, akmentiņi un smiltis darīs visu, lai es pastaigu pa tiem baudītu nesteidzoties. Pamanu kādu ziedu, kurā visai lēnīgi rosās miegaina kamene.

Vidzemes akmeņainajā jūrmalā

Minot sīkos akmentiņus un līkumojot ap lielākiem akmeņiem, es pamazām soļoju uz Veczemju klinšu pusi. Vietām saules stari izspraucas cauri kāpu priedēm, tomēr lielākoties mans ceļš vēl slēpies ēnā. Šur un tur var manīt Vidzemes akmeņainās jūrmalas apmeklētāju no akmeņiem celtos tornīšus. Daži tornīši celti no vien nedaudziem, bet lielākiem akmeņiem, citos izmantoti vairāk nekā desmit dažāda izmēra akmeņu un akmentiņu.

Akmens tornīši

Tuvojoties “Veczemu” mājām, redzu, kā divi puiši atvelk jūras malā un iestumj ūdenī laivu, tad dodas vilkt ārā tepat netālu seklumā iegremdētos tīklus. Ratiņi, kas izmantoti laivas vilkšanai, gaida ūdens malā. Saules staros tīklā kas spoži nozib, liekot domāt, ka gluži tukšā puišiem nebūs jāgriežas atpakaļ.

Puišus darbā vēro kāds vīrs, kas apsēdies uz akmens jūras malā. Ejot garām, sveicinu šo vīru un saņemu arī atbildes sveicienu. Tad vīra skatiens atkal pievēršas abiem zvejniekiem jūrā, bet es raugos zem savām kājām, jo pie “Veczemiem” sākas līdz šim izaicinošākais šīs jūrmalas posms.

Šeit nav iespēju mest līkumu akmeņiem, tāpēc nākas vien pamazām virzīties uz priekšu pa tiem. Mans ātrums, protams, būtiski dilst, bet soli pa solim dodos tālāk. Akmeņainais posms, par laimi, ir samērā īss, drīz jau parādās smilšu strēles, kurās varu drošāk likt soli.

Tālumā jau vīd Veczemju klintis, bet es vispirms apstājos, lai novērtētu kādu akmeņu kompozīciju, kas izveidota jūrmalas smiltīs. Damijans, kāds tā rads vai draugs te no akmeņiem izveidojis ko kompasam vai stūres ratam līdzīgu, parakstot zem darba arī vārdu. Līdzās smiltīs līkumus met ragains akmens kāpurs.

Māksla smiltīs

Pie Veczemju klintīm ļaužu vien nedaudz vairāk, nekā sastapu te pašā rīta agrumā. Fotogrāfi vairs nemanu, bet dažas sievietes pastaigājas pa jūru netālu no krasta. Arī līdzās esošajā kempingā nu jau valda lielāka rosība.

Vēlreiz izstaigāju Veczemju klintis, ielūkojoties arī dažos no jūras izskalotajiem kambariem. Sameklēju vietu, ko bieži esmu redzējis fotogrāfijās, un, pārliecinājies, ka tepat līdzās klintīm jūrā iebridušās sievietes paliek ārpus kadra, tieku arī pie sava foto no klinšu iekšienes ar skatu uz jūru. Tālumā uz akmeņu strēles pie kempinga varu saskatīt kādu cilvēku, bet attālums ir gana drošs, lai diskusijas par datu aizsardzību būtu liekas.

No Veczemju klinšu iekšienes lūkojoties

Pēc piecu kilometru pieveikšanas esmu atkal piekrastē līdzās kempingam “Klintis”. Dzirdu balsis no kempinga puses, redzu arī  kempinga apmeklētājus, kas pamazām pārvietojas lejup uz pludmali. Kāds puika jau bauda agrā rīta peldi. Daži vīri atveduši uz jūras malu laivu un nu laiž to ūdenī.

Pludmales smiltīs atrodu mīlestības apliecinājumu klintīm. Varu tikai minēt, vai mīlētas tiek Veczemju klintis, vai kempings “Klintis”. Iespējams, ka jūtas paustas kā vienām klintīm, tā otrām.

Atzīšanās

Sekojot kādam vīrietim, kas izvedis pastaigā mazu, baltu suņuku, apeju Rankuļragu un nokļūstu rīta saules pielietā pludmales posmā. Kad vīrietis ar suni apstājas pie jūras malā izskalota koka, šunelis mirkli ieinteresējas par mani, bet tad atrod sev aizraujošākas nodarbes. Tālumā varu saskatīt mana maršruta tālāko dienvidu punktu – Ķurmraga bāku. Turp tad arī dodos.

Rīta saulītē

Vidzemes akmeņaino jūrmalu šai augusta dienā iecienījuši dažādi putni. Lai arī brālis ir ornitologs, šādas zināšanas netiek kādā maģiskā veidā automātiski izplatītas starp ģimenes locekļiem, tāpēc lielākoties varu šeit sastaptos putnus dalīt kategorijās “kaijveidīgie”, “pīļveidīgie” un “citi”. Viens tāds kaijveidīgais atradis ko sev brokastīm tepat seklumā pie krasta.

Kaijveidīgais

Sasniedzu vietu, kur Rīgas jūras līcī ietek Kurliņupe. Pati upīte ir samērā plata, bet būtiski sašaurinās tieši pirms saplūšanas ar jūru, it kā kāds būtu aizdambējis tās galveno ieteku un izveidojis vien mazu kanāliņu, pa kuru ūdenim plūst. Ar vienu soli nokļūstu upītes pretējā krastā un turpinu savu pārgājienu.

Kurliņupes ieteka jūrā

Līdzās “Jaunvilnīšu” un “Kāpnieku” mājām jūrmalas smiltīs izvilkta sarkana laiva. Sarkanīgi toņi redzami arī nedaudz tālāk stāvkrastā, kur skatāms neliels smilšakmens atsegums. Pieļauju, ka šim atsegumiņam savs īpašs nosaukums nav dots.

Izgājis caur zālēm aizaugušu pludmales joslu, ieraugu nākamo klinšu posmu. Ja nu runājam par atsegumu nosaukumiem, tad arī šiem redzētas dažādas versijas. Atbilstoši tuvējo māju vārdiem, ir manīti apzīmējumi “Jaunzemju”, “Zivtiņu” un “Ežurgas” klintis. Tās vietām rotās manu ceļu līdz pat Ķurmraga bākai.

Līdzās klintīm kāda sieviete devusies nopeldēties jūrā. Tikmēr krastā to gaida tās suņuks. Kad sasniedzu abu atrašanās vietu, sieviete jau savu peldi ir noslēgusi, bet suņuks, skaļi sveicinādams, nāk uz manu pusi. Saimnieces saukts, tas tomēr pagriežas un dodas atpakaļ.

Zivtiņu klintis

Kad suņuka uzmanība pievērsta tā saimniecei, varu sākt netraucēti aplūkot sarkanīgās klintis. Arī šai stāvkrastā, gluži kā Veczemju klintīs, jūra izskalojusi smilšakmenī nišas un alas. Krasta josla gar klintīm ir apaugusi ar zālēm, kas ļauj spriest, ka šīs klintis ir apmeklētāju mazāk iecienītas. Vietām diemžēl redzami šāda tipa atsegumos sastopamie skrāpējumi, kas drīz vien top vietās, kas cilvēkiem viegli aizsniedzamas. Vidzemes jūrmalā to mūžs gan var izrādīties krietni īsāks, nekā to autori iecerējuši, jo nākamā lielā vētra var atkal pārveidot klintis.

Zivtiņu klintis

Turpinot ceļu uz Ķurmraga pusi, vēl labu gabalu stāvkrasts rotājas sarkanīgos toņos, bet tad tos nomaina pavisam gaiši brūni, teju balti toņi. Vietām manāmi no krasta augšas krituši koki, kas te, iespējams, nonākuši krasta erozijas rezultātā, un nu slīpi balstās pret klintīm.

Sarkanos toņus nomaina baltie

Ķurmraga bāka saskatāma arvien labāk, bet vēl kāds gabals līdz tai ejams. Pludmale te lielākoties smilšaina, ļaujot droši virzīties uz priekšu. Iespēju atjaunot spēkus dāvā “Ceru” māju saimnieki, kas pašā jūras malā uz akmens nolikuši kasti ar āboliem. Cienāties ar augļiem aicina tiem līdzās piestiprinātais uzraksts “Lūdzu!”. Tas, protams, ir tikai mans pieņēmums, ka mērķauditorija ir garāmgājēji, nevis āboli paredzēti kā ziedojums kādām jūras radībām.

Ābolīti?

Kādu gabalu aiz “Ceriem” sākas nākamais klinšu posms. Iespējams, tās ir Zivtiņu, iespējams, jau Ežurgas klintis. Šo klinšu pakāje nosēta dažāda izmēra akmeņiem. Pašās klintīs skatāmas jau iepriekš manītajiem klinšu posmiem raksturīgās alas un nišas. Mežs klinšu augšā pamazām virzās uz stāvkrasta malu, koku saknēm rotājot klinšu pieri. Šķiet, ka šai vietā klinšainie stāvkrasti ir arī vieni no augstākajiem manā maršrutā.

Ežurgas klintis

Smilšu posmu manā pārgājienā atkal nomaina lēnais, akmeņainais posms, jo arī te vienīgais ceļš uz priekšu ir pa akmeņiem. Mierīgi lieku soli, izvērtējot katra akmens virsmas īpatnības un iespējamo stabilitāti, lai būtu drošs, ka noturēšu līdzsvaru. Pamazām starp akmeņiem parādās smilšu straumītes, tad akmeņi kļūst vēl retāki, un nu jau varu atrast vietas, kur soli spert smiltīs.

Vidzemes akmeņainajā jūrmalā

Uz liela akmens sāniem uzkrāsota balta, zila un atkal balta līnija, kas apzīmē Jūrtakas pārgājienu maršrutu. Šos apzīmējumus šorīt esmu manījis arī citur jūrmalā. Pats akmens rotāts ar nelielu akmeņu tornīti, kā arī diviem jūras ūdenī un vējā krietni pabalējušiem koku stumbriem, kas kopumā padara šo kompozīciju par ļoti pamanāmu orientieri visiem, kas pārvietojas gar šo Vidzemes krastu.

Ceļa rādītājs

Kad Ķurmraga bāka jau tepat, tepat netālu, sasniedzu vēl vienu krāšņu, koši sarkanu klinšu atsegumu. Lai kā sauktu visas iepriekš redzētās, šīs visai droši ir Ežurgas klintis, jo “Ežurgu” mājas iepriekš minētajā māju virknē ir vistālāk uz dienvidiem.

Ežurgas klintis

Šis stāvkrasta atsegums ir zemāks par iepriekš skatīto. Tā augšu apguvuši dažādi, lielākoties visai nelieli lapu koki. Ļoti izteikts ir jūras radītais stāvkrasta līnijas robojums, atsevišķiem klinšu ķīļiem sniedzoties tuvāk jūrai.

Starp Ežurgas klintīm un Ķurmraga bāku sastopu kādu jaunu pāri. Jaunieši savu nometni iekārtojuši stāvkrasta paēnā un, šķiet, ir nesen modušies no miega, un ķērušies pie brokastīm. Puisis un meitene atbild manam sveicienam, ilgāk gan to divvientulību netraucēju. Nojaušu, ka vēl redzēsimies, kad došos atpakaļ uz “Klintīm”.

Beidzot manā priekšā ir Ķurmraga bāka, kas apsēdusies pašā ūdens malā. Bāka drīz svinēs savu simtgadi, jo tā celta 1923. un 1924. gadā. Teju 14 metrus augstās bākas pamatni veido akmens mūrējums, ko jūra nu jau visai nesaudzīgi “apgrauzusi”, bet tās metāla korpuss tapis otrpus jūrai – Zviedrijā.

Ķurmraga bāka

1967. gadā vētras laikā bāka esot nogāzta no krasta augšas, un kopš tā laika bākas uguns nodzēsta, bet pati bāka palēnām pārvietojas pa jūrmalu. Paeju pa pludmali garām bākai, lai to aplūkotu no dažādām pusēm. No rīta saule to izgaismo īpaši labi.

Ķurmraga bāka

Tālāk jūrā redzama akmeņu virkne, ko vistiešākajā nozīmē apsēduši kaijveidīgie un jūras kraukļi. Lielāko daļu putnu uztrauc mana tuvošanās, tāpēc tie paceļas spārnos un pārvietojas kur tālāk, bet dažam jūras krauklim no manas parādīšanās ne silts, ne auksts. Kad citi redz, ka palicēji droši turpina sēdēt uz akmeņiem, daļa jūras kraukļu atgriežas savās vietās. Paši akmeņi visai mākslinieciski noformēti, sadarbojoties jūrai un putniem. Virs ūdens virsmas tie ir zaļgani no jūras zālēm, bet augšpuses tiem krāsotas baltas no visa, ko uz tiem regulāri sēdošie putni te atstājuši.

Jūras kraukļi

Kamēr dokumentēju savu atrašanās vietu, no dienvidu puses tuvojas kāds pāris – puisis un meitene. Ieraugot, ka tie soļo basām kājām un rokās nes vien pavisam vieglus apavus, noprotu, ka tālu doties jaunieši neplāno. Iespējams, ka abi mitinās tepat Ķurmragā un izgājuši vien vieglā pastaigā.

Abi jaunieši aiziet tālāk, bet es apsēžos uz krituša koka stumbra krasta paēnā, lai nobaudītu vieglas otrās brokastis (pirmās, protams, ieturētas vēl mājās) – ūdeni un banānu. Ēdienreizi lieliski papildina skats ar saules apspīdēto bāku, zilajām debesīm un tumši zilajiem jūras viļņiem.

Kad banāns gandrīz pazudis, ieraugu, ka pludmalē nokāpuši divi angliski runājoši jaunieši ar suni. Sākotnēji mani no tiem slēpj krastā augošo koku zari. Interesanti, kāpēc šai apkārtnē cilvēki lielākoties pārvietojas pa pāriem? Jāsaka, ka, arī ejot vienatnē, jūtos droši. Iespējams, ka klusā apkārtne vairāk saista tieši pārus, kas nedēļas nogali labprāt pavada kopā un tuvāk dabai vietās, kur tos netraucē atpūtnieku burzma.

Kamēr pāris ar suni draiskojas līdzās Ķurmraga bākai, es ceļu mugursomu plecos un sāku savu gājienu atpakaļ uz “Klintīm”. Ik pa brīdim gan pagriežos, lai vēlreiz palūkotos uz saules apspīdēto bāku. Kad mans skatiens aizklīst pāri ūdens klajumam, ievēroju, ka jūras ūdeni šeit baltu dara nevis viļņu galotnes, bet neskaitāmi kaijveidīgie, kas atpūšas ūdenī. Jaunieši, kas bija iekārtojuši nometni piekrastē, joprojām ir te. Pieļauju, ka drīz arī tie dosies gar stāvkrastu vai nu uz vienu, vai otru pusi.

Ķurmraga bāka

Kad sasniedzu Ežurgu klintis, pamanu aiz viena no klinšu ķīļiem intensīvi kustamies puisi, kas kopā ar meiteni basām kājām man pagāja garām pie Ķurmraga bākas. Meiteni neredzu un varu tikai minēt, ar ko puisis tur nodarbojas. Tā kā vēlos arī šai gaismā tvert skatu ar klintīm, dodos tuvāk stāvkrastam, kamēr atrodu vietu, no kuras puisis vairs nav manāms kadrā. Top ātrs foto, un es turpinu ceļu.

Ežurgas klintis

Nokļuvis tuvāk rosīgajam puisim, ieraugu arī, ar ko tas tik ļoti nodarbināts. Tas cītīgi skrāpē kaut ko klints sienā. Meitene tikmēr stāv blakus un vēro, kā top “mākslas darbs”. Jautājumu, kāpēc tas nepieciešams, nākas atkārtot un tulkot, jo uz pirmo saņemu tikai pretjautājumu: “Ko?” Puisis atrunājas, ka viņi nav pirmie, kas skrāpē Ežurgas klintīs, un abi vien turpinot citu iesākto “ķēdīti”. Kad mirkli vēlāk atskatos, abi jaunieši iet atpakaļ uz Ķurmraga pusi. Iespējams, manis teiktais lika tiem mest nodarbi pie malas, bet, iespējams, tie vienkārši iecerēto bija jau paveikuši.

Ceļš atpakaļ uz “Klintīm” jau ir krietni saulaināks. Saulīte pamazām met savu loku pa debesīm un sāk spraukties ārā no krasta un koku aizsega. Labākais laiks, kad skatīt šejienes klintis, noteikti ir vakars, kad saule apspīd stāvkrastu no jūras puses, izceļot smilšakmens dažādos toņus.

Atpakaļceļā iepriekš redzētās vietas varu skatīt jau spožākā gaismā. Ieraugu arī šo un to, kas iepriekš bija izsprucis manam skatienam. Visai apaugušā stāvkrasta posmā saskatu stabiņam piestiprinātu zīmīti, kas vēsta par dabas pieminekli. Arī zīmītes autori, šķiet, nav spējuši izšķirt, kuras no klintīm saukt kādā vārdā, tāpēc uzraksts vēsta: “Ežurgas klintis un Zivtiņu klintis.”

Ežurgas klintis un Zivtiņu klintis

Pie “Ceru” mājām nu ieraugu ne tikai kastīti ar āboliem, bet arī košu boju, kas piesieta pludmalē iedzītam stabiņam. Iespējams, tā kalpo gadījumos, kad jūra pienāk pie paša stāvkrasta. Varbūt, ka boja tikai pagaidām tā nostiprināta, lai tai “nepieaugtu kājas”, bet lietos to kur citur.

“Ceru” boja

Saule nu jau tik augstu pacēlusies debesīs, ka ēna ir vien pie paša stāvkrasta. Ejot gar ūdens malu, jūtu, kā arvien vairāk tiek sildīts mans kakls un pakausis. Atceros, ka saules aizsargkrēmu šai rītā neesmu lietojis. Kempings “Klintis” gan ir jau pavisam tuvu, tāpēc man ir labas izredzes finišā nokļūt bez saules apdegumiem.

Vidzemes akmeņainajā jūrmalā

No “Kantiņu” māju puses jūrā ietek kāda pavisam sīka upīte, kuras nosaukumu nesekmīgi meklēju savās karšu aplikācijās. Pirms pašas jūras upītei jāizspraucas cauri pludmalē esošajiem akmeņu krāvumiem.

Mazās upītes ieteka

“Klinšu” apkārtnē ļaužu jūras malā jau visai daudz. Lielākos un mazākos bariņos tie pastaigājas, daži vienkārši guļ pludmalē un bauda saules starus. Ir arī suņu saimnieki ar saviem četrkājainajiem sabiedrotajiem. Kāds vecāks kungs ar skaļu “Fu!” mēģina atrunāt savu suni no iepazīšanās ar diviem citiem cilvēka labākajiem draugiem.

Mans pārgājiens tuvojas finišam. Ar skatienu uzmeklēju vietu, kur no paša rīta vīri laida laivu ūdenī, un dodos turp, lai tad pa taku soļotu augšup uz kempinga pusi. Autobraucēju iebraukšanu kāpās te kavē barjera, bet gājēju kustību tā netraucē.

Pēc gandrīz 14,5 kilometriem esmu atkal autostāvvietā līdzās savam auto. Vispirms aizeju līdz kasei un norēķinos par autostāvvietas izmantošanu, samaksājot trīs eiro, tad pievēršos savam ietērpam. Visas sasviedrētās drēbes tiek mainītas pret sausu kārtu, pārgājienu zābaku vietā atkal sporta apavi. Laiks sēsties pie stūres un doties atpakaļ uz Rīgu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: