22.05.2020. No Jumpravas uz Ogri jeb “Nu troks Tu i!”

Mošanās pirms modinātāja sāk kļūt par ieradumu pirms pārgājieniem. Modinātājs uzlikts uz 3:30, bet man jau 3:20 acis vaļā, un par miegu varu aizmirst. Šodien atgriezīšos vietā, kur pirms dažām dienām noslēdzu iepriekšējo pārgājienu, – Jumpravā.

Pirmais vilciens uz Aizkraukli atiet 5:10. Kad bez desmit minūtēm piecos iznāku uz perona, vilciens jau tuvojas, prožektora aci zibinādams. Rīgas Centrālās stacijas tablo vēsta, ka gaiss šorīt ir +8 grādus silts. Debesis klāj mākoņi, starp kuriem mēģina izspraukties saullēkts. Šai dienai nokrišņus nesola. Ir sagaidāms, ka no mākoņu aizsega brīžiem iznirs saulīte. Laiciņš lieliski piemērots pārgājienam.

Ja divas reizes četru dienu laikā braucu uz Aizkraukles pusi un abos gadījumos konduktoriem ir problēmas ar Mobilly biļešu nolasīšanas tehniku, tā ir nejaušība vai likumsakarība? Puisis, kas pārbauda biļetes, uzreiz nosaka: “Es pagaidām nevarēšu to biļetīti nokontrolēt, jo man nav tīkla pārklājuma.” Pēc brīža tas ierodas, cerību spārnots, un mēģina reģistrēt manu biļeti, bet biļešu skenēšanas iekārta atsakās sadarboties. Tā arī paliek, ka brauciens ir apmaksāts, bet pats braukšanas fakts nav reģistrēts.

Jumprava sagaida vēsi, pat aizdomājos, vai uzvilkt vēl kādu apģērba kārtu. Debesis arī te apmākušās. Vienlaikus ar mani no vilciena izkāpj kāds vīrs, atslēdz stacijas ēkas durvis, paņem aiz tām noglabāto divriteni un dodas Jumpravas ielās. Es raitā solī sekoju tam.

Jumpravas dzelzceļa stacija

Izeju uz Daugavas ielu, pagriežu muguru dzelzceļam un dodos uz Rīgas – Daugavpils šosejas pusi. Līdz tai ejami gandrīz seši kilometri.

1912.gadā celtais Jumpravas kultūras nams piedzīvo pārvērtības. Ēka tikusi pie jauna jumta seguma, svaiga krāsojuma un, šķiet, ir arī nosiltināta. Ēku ieskauj pagaidu žogs, kas liecina, ka kultūras nama uzlabojumi vēl turpinās.

Jumpravas kultūras nams

Sadzirdu dzeguzes kūkošanu. Palūkojos pulkstenī un secinu, ka ir 6:27. Vai nu kādam jumpravietim ir ļoti apjucis sienas pulkstenis, vai arī dzeguzes, kas pavadīja mani pārgājienā pirms dažām dienām, nu sveic mani ar atgriešanos Jumpravā.

Jumpravā aust rīts

Turpinu ceļu pa Daugavas ielu, sveicinādams kādu sievieti, kas izgājusi rīta pastaigā kopā ar suni. Apkārtnē var manīt nelielu rosību. Man garām ik pa brīdim pabrauc pa kādam auto. Tas noteikti skaidrojams ar to, ka soļoju gar galveno ceļu, kas savieno Jumpravu ar lielo šoseju.

Vietā, kur Daugavas iela sastopas ar Dārziņu ielu, novietota dekoratīvā zīme, kas vēsta par ierašanos Jumpravā. Uzraksta priekšā puķu dobes, aiz tā mastā uzvilkts Latvijas valsts karogs.

Laipni lūgti Jumpravā!

Gar Daugavas ielu stiepjas Ludborža dīķis. Tā malā var manīt virkni makšķerēšanas entuziastu. Kamēr citi dīķa ūdenī mērcē savu makšķeru pludiņus, kāds vīrs turpat netālu pārģērbjas. Iespējams, dienu sācis ar plānotu vai neplānotu, bet viennozīmīgi uzmundrinošu peldi.

Pie Ludborža dīķa

Šķiet, ka piektdiena šai apkārtnē ir sadzīves atkritumu izvešanas diena, jo pie vairākām mājām manu ceļa malā izvilktus atkritumu konteinerus. Uz šī fona ļoti izceļas ceļmalā atstāts Suzuki SX4. Vai tiešām kāds bijis tik sliktās domās par savu auto?

Pie pagrieziena uz Jumpravas kapiem gaisā jūtams tāds aromāts, it kā ceļmalas grāvji būtu pildīti ar kanalizācijas notekūdeņiem. Spriežu, ka lieliskās smaržas avots visticamāk meklējams netālu esošajā cūku fermā “Papardes”.

Iesoļojot Dzelmēs, ceļš kļūst šaurāks, tāpēc īpaši uzmanos no garām braucošajiem auto. Šai vietā auto plūsma ir īpaši aktīva. Darbdienas rīts un šosejas tuvums ir ļoti jūtami. Daudzi dodas darba gaitās uz tuvākām un tālākām pilsētām.

Ceļu, pa kuru eju, no abām pusēm ieskauj koku rindas. Apkārtējās pļavās manāma gaiļbiksīšu jūra. Augstu virs manas galvas aizlido gulbju pāris un nozūd tālumā.

Dzelmēs zied gaiļbiksītes

“Dadzīšu” suns jau pa gabalu sveic mani. Šo māju klēts, šķiet, sasniegusi visai cienījamu vecumu. Sienas celtas no akmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem. Vietām redzami nesenāku remontdarbu atstātie ielāpi.

“Dadzīši”

Pa labi no ceļa esošajos “Mauriņos” paceļas augstas, iespējams, graudu uzglabāšanai paredzētas ēkas, kuras, spriežot pēc ārējā izskata, te atrodas jau dažus gadu desmitus.

“Mauriņi”

Dzelmēs dodos pāri Rīgas – Daugavpils šosejai un nonāku pie Jumpravas Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskās baznīcas. Baznīca te celta 1830.gadā, nopostīta Pirmajā pasaules karā, pēc tam atjaunota. Pēc Otrā pasaules kara baznīcas tornis uzspridzināts, un ēka pārvērsta par noliktavu. Draudze baznīcu atguva 20.gadsimta 90.gados un atjaunoja. Baznīca tikusi arī pie stilizēta tornīša.

Jumpravas Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca

Pagājis garām baznīcai, nokļūstu Daugavas malā. Te gan Daugavas ūdeņi ir mierīgāki, jo Dzelmju pussala izveidojusi līci. Šai vietā sākas 2004.gadā izveidotais dabas liegums “Daugava pie Kaibalas”, kas ir putniem nozīmīga vieta. Liegums turpinās līdz pat Kaibalas ietekai Daugavā.

Daugava pie Dzelmēm

2013.gadā Dzelmēs izveidota īsa pastaigu taka gar Daugavu, kā arī laivu piestātnes un atpūtas vietas. Līdz 20.gadsimta sākumam šī vieta bija daļa no Lieljumpravas muižas parka. Izstaigāju gan izbūvēto taku, gan nelielu, šauru zemes strēli, kas te iestiepjas tālāk ūdenī. Upes krastā piesietas vairākas laivas.

Skats uz pastaigu taku Dzelmēs

Blakus takai atrodas neliela drupu kaudze, kura ieskauta pavasara ziedos, un pie tās ieraugu brīdinājumu, kādu līdz šim nebiju manījis savu pārgājienu maršrutos. Uzraksts vēsta: “UZMANĪBU!!! ČŪSKAS!” Spriežot pēc attēla, šo gruvešu kaudzi iecienījušas odzes. Šobrīd tās ir kaut kur paslēpušās un vairās no uzmanības.

No Dzelmju pastaigu takas atgriežos atpakaļ uz šosejas. Tā kā informācijas par taku, kas ļautu posmu līdz Kaibalai pieveikt gar Daugavu, manā rīcībā nav, uz Kaibalu došos gar šoseju un izmantošu iespējas iziet Daugavas krastā tur, kur nav ierobežojumu par godu privātīpašumiem.

Pastaigu taka Dzelmēs

Pirmā iespēja parādās jau visai drīz aiz Dzelmēm. Daugava te plūst tuvu līdzās ceļam, un blakus šosejai izveidota vieta, kur var iebraukt atpūsties tālbraucēji un citi, kam ir vēlme atpūsties vai vienkārši izlocīt ilgākā braucienā sagurušās kājas.

Pa krasta nogāzi nokāpju lejā pie Daugavas. Te pirms manis jau ir pabijuši citi apmeklētāji, jo gar upes krastu iemīta taciņa. Krastā atrodams neliels dzelzsbetona bunkurs bez durvīm. Varu tikai minēt, kādu funkciju tas savulaik pildījis. Debesis šai brīdī visai mākoņainas, tāpēc Daugava veļ pelēkus viļņus.

Dabas liegums “Daugava pie Kaibalas” nedaudz aiz Dzelmēm

Turpinu savu ceļu gar šoseju, ik pa brīdim pieiedams tuvāk Daugavas krastam. Upes krastā zied ābeles, pienenes un gaiļbiksītes, kļavas pamazām izpleš savas jaunās lapas un svaigi dzinumi parādījušies priežu zaros.

Dabas liegums “Daugava pie Kaibalas” pie “Sauliešiem”

Pie “Sauliešu” mājām krastmalas krūmos apstājies auto. Šķiet, kāds makšķernieks atradis vietu, kur pamukt nost no šosejas un mēģināt izvilināt kādu Daugavas dzīļu iemītnieci. Viņam gan būtu jāuzmanās no “Sauliešu” saimnieka, jo uzraksts uz vārtiem liecina, ka šauts tiek bez brīdinājuma un rakts bez mācītāja. Mazliet tālāk “Sauliešu” dārzā manu pastaigājamies kādu vīrieti un sievieti. Nodomāju, ka, iespējams, tieši šis vīrietis parakstās zem minētā brīdinājuma. Tomēr kas gan liek domāt, ka “Sauliešu” saimniece šai ziņā atpaliek no vīriem? 😊

Privātīpašums ir svēta lieta

“Sauleskalna” māja šķiet neapdzīvota, zemes gabala malā redzams paziņojums, ka īpašumu var iegādāties. Pirms “Sauleskalna” ieraugu ceļu, kas ved uz Daugavas pusi, un nešauboties sekoju tam. Liela zaru kaudze ceļa galā vēsta, ka kaut kur netālajā apkārtnē reiz bijis mazliet vairāk meža. No upes krasta var manīt Daugavas Lielās salas tālāko ziemeļu galu.

Dabas liegums “Daugava pie Kaibalas” pie “Sauleskalna”

Kad atgriežos uz šosejas, pamanu, ka “Sauleskalnā” tomēr ir sastopama kāda dzīva dvēsele. Pa pļavu pastaigājas stārķis. Par balto to nosaukt ir grūti, šis drīzāk ir kāds no šmulīgajiem stārķiem. Iespējams, tas nakšņojis kādā notekā vai tai līdzīgā vietā, kur baltās spalvas nolietas ar netīru ūdeni.

Otrpus šosejai esošā stādu audzētava “Rožlejas” sāk savu darba dienu. Pie vārtiem piebrauc kāda sieviete, atver tos un ielaiž teritorijā arī auto, kas pirms tam gaidīja pie slēgtajiem vārtiem. Ejot gar “Rožlejām”, sadzirdu, ka pa kreisi no manis skaļi griež grieze. Tā arī sākusi savu dienu. Kad šķērsoju Rītupīti, pāri ceļam, skaļi čiepstēdams, aizlido kāds paprāvs un, šķiet, plēsīgs putns baltiem vaigiem.

Aiz “Circle K” degvielas uzpildes stacijas “Lielvārde” mani sagaida garākais posms no šosejas līdz Daugavas malai – aptuveni septiņi simti metru vienā virzienā, bet aiz muguras vien desmit kilometru, tāpēc spēka šādiem līkumiem man vēl gana.

Tur aiz kokiem ir Daugava

Ceļš ir klāts ar zāli, tomēr skaidri saredzamas automašīnu riepu iebrauktas joslas. Pa to, visticamāk, brauc apkārtējo māju iedzīvotāji un makšķernieki. Kamēr soļoju uz Daugavas pusi, no “Dauguļu” māju puses atskan gaiļa dziesma. Attopos, ka nesenākajos pārgājienos biežāk dzirdu dzeguzes balsi, nevis gaiļa dziesmu.

Daugavas mala te apaugusi ar niedrēm, kas noteikti priecē ūdens putnus, kam par godu izveidots liegums. Krastā piesieta laiva, ūdenī rēgojas laipas paliekas. Paeju nedaudz lejup gar upi, lai palūkotos, vai niedres kaut kur pašķiras. Mazliet tālāk niedru aizsegs tiešām zūd, bet pamats zem kājām te ir visai slapjš, tāpēc no lielas bradāšanas atturos un drīz atgriežos uz ceļa pāri pļavai.

Dabas liegums “Daugava pie Kaibalas” lejpus Rītupītes ietekas Daugavā

Kad noieti aptuveni divi kilometri, pamanu vietu, kur apkārtnē zied īpaši daudz ābeļu un uz upes pusi ved iebraukts ceļš. Protams, lecu pāri šosejas malas grāvim un kārtējo reizi šodien soļoju uz Daugavas pusi.

Izejot pie upes, uzreiz pamanu “Nissan” markas džipu, kas stāv krastā. Netālu izklāta arī nojaukta telts. Noprotu, ka kaut kur tepat meklējams tā visa īpašnieks. Iznākot krastā, mēģināju saprast, kas tas par objektu Daugavā, labu gabalu no tās krasta. Kad “objekts” sarosās un novicina zivju ķeršanas rīku, saprotu, ka tas ir telts un auto īpašnieks. Makšķernieks pēc brīža pamana mani. “Labrīt!” uzsaucu vīram Daugavā. “Sveiki!” tas man atbild. “Es tikai dažas bildes uzņemšu,” uzsaucu tam, lai vīrs zinātu, ka tā īpašums ir drošībā. Ticis pie saviem kadriem, pagriežos un dodos uz šosejas pusi.

Makšķernieks Daugavā. Dabas liegums “Daugava pie Kaibalas”

Vietā, kur norāde vēsta, ka līdz Lielvārdei atlikuši astoņi kilometri, metu vēl vienu līkumu uz Daugavas pusi. Ceļš te labi iebraukts, tātad vieta ir populāra. Arī šeit krasts ir bagāts ar niedrēm, upes krastā aug daži nelieli bērziņi. Lai piekļūtu tuvāk upei, jāskatās, kur lieku soli, lai izvairītos no dubļu šļakatām.

Dabas liegums “Daugava pie Kaibalas” pirms “Enkurājiem”

Kad esmu atpakaļ uz šosejas, pilnā sparā dodos uz Kaibalas pusi. Ceļa malā esošajos “Enkurājos” un “Uzkuros” manāmas veco, no laukakmeņiem celto ēku sienas. Mūrnieki savulaik lieliski pastrādājuši, un šīs sienas stāv joprojām, kā piemineklis to veikumam. Šobrīd ēkas gan netiek izmantotas. “Enkurājos” tā pat apjozta ar sarkanbaltu lentu, lai brīdinātu, ka ēkas apmeklējums var izrādīties veselībai kaitīgs.

“Uzkuri”

Soļodams gar lielceļu, nolemju piezvanīt Aleksandram, kas Lielvārdes novadā atbild par tūrisma jomu, lai īsi precizētu dažus mani interesējošus jautājumus. Pirmais, ko noskaidroju, ir puse, no kuras piekļūt Kaibalas Dzejas ozoliem. Navigācija saka, ka ozoliem ātrāk piekļūšu no Kaibalas kreisā krasta, bet, pētot karti, rodas šaubas, vai tas ir ieteicamais variants.  Tur, šķiet, ir privātīpašumi. Aleksandrs, ne mirkli nešauboties, iesaka iet no Kaibalas pamatskolas puses, tas ir, no upes labā krasta. Viņš arī piebilst, ka tur ierīkota atpūtas vieta un, iespējams, es satikšu bebru. Apsolu, ka pasveicināšu bebru, ja to sastapšu.

Otrs jautājums ir par Lielvārdes Dievukalnu – senu pilskalnu, kas atrodas Rumbiņas kreisajā krastā pie tās ietekas Daugavā. Tas nav starp novada oficiālajiem tūrisma objektiem, tāpēc vēlos saprast, vai tam ir iespējams piekļūt. Aleksandrs min, ka tur ir privātīpašumi un pat iešana pa tauvas joslu nozīmētu iebrist kāda pagalmā, jo pirms Dievukalna ir stāvkrasts. Nolemju no pagalmiem izvairīties un Dievukalnu apskatīt no Rumbiņas pretējā krasta.

Šķērsoju Kaibalas robežu un Kaibalas upīti, paeju garām pirmajam ceļam, tad griežos pa kreisi uz nākamo un soļoju iekšā Kaibalā. Saulīte ir izrāvusies no mākoņu gūsta, spilgtais debesu zilums mijas ar mākoņu baltumu.

Šķiet, ka ļoti sportiski ļaudis mīt Kaibalas “Ziedugravās”. Pie mājas iekārtota siena klinšu kāpšanai, kā arī novilkta līdzsvara lenta. “Ziedugravu” saimnieki arī rūpējas, lai stādījumi pie mājas būtu glīti sakopti.

“Ziedugravas”

Vietā, kur ceļš uz skolas pusi sadalās divos, abiem pa vidu zied ābeļdārzs. Nokļuvis pie Kaibalas pamatskolas, uzrunāju kādu sievieti, kas pie ēkas rosās ar lāpstu rokās, un lūdzu norādījumus, kā labāk sasniegt Dzejas ozolus. “Ejiet tepat ap skolu, redzēsiet, tur būs taka,” sieviete sniedz padomu.

Pagājis garām skolas ēkai, ieraugu minēto taku, kas te aizved lejup. Drīz stāvu starp trim Dzejas ozoliem. Vietā, kur tagad atrodas Kaibalas skolas stadions, reiz auguši trīs Dieva ozoli, kas tika uzskatīti par svētiem. Dzejnieks Auseklis tos iemūžinājis dzejolī “Dievozolu trijotne”. Pirms teju pusgadsimta Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja darbinieki nolēmuši atjaunot Ausekļa apdziedātos ozolus, nosaucot tos par Dzejas ozoliem. 1971. gada 22. septembrī, Andreja Pumpura 130. dzimšanas dienā pie Kaibalas ietekas Daugavā pirmo ozolu stādīja A. Pumpura dzimtas pārstāvji, otro — dzejnieki un rakstnieki, trešo — saimniecības “Lāčplēsis” pārstāvji.

Dzejas ozoli

Manu uzmanību piesaista krītoša ūdens dārdēšana. Dodos skaņas virzienā un ieraugu, ka te reiz bijušas dzirnavas, un Kaibala dārdēdama krīt lejā no dzirnavu ezera aizsprosta. Aleksandram, protams, bijusi taisnība par piekļuvi ozoliem, jo zīmes otrpus aizsprostam liecina, ka tur ir privātīpašums, kurā nelūgti viesi nav gaidīti. Līdzās upei ir Aleksandra pieminētā atpūtas vieta, un es nolemju, ka pēc astoņpadsmit noietiem kilometriem esmu pelnījis atvilkt elpu.

Kaibala krīt lejup no vecā dzirnavu aizsprosta

Nolieku mugursomu uz soliņa atpūtas vietā un dodos apskatīt apkārtni. Šai vietā beidzas dabas liegums “Daugava pie Kaibalas”. Izgājis uz laipas, pamanu divus makšķerniekus – vīrieti un sievieti – Kaibalas krastā. Šķiet, ka viņiem tā ir ģimenes aizraušanās. Cauri krītošā ūdens dārdiem uzsaucu abiem sveicienu un atgriežos atpūtas vietā.

Kaibalas ieteka Daugavā

Ceļu somu plecos un nolemju, ka atpakaļ sākotnēji došos pa leju, gar Daugavas malu. Takas norāda, ka līdz Kaibalas pludmalei, kas atrodas nedaudz tālāk, te droši var iziet. Makšķernieki manāmi arī Daugavā, kur tie iekārtojušies laivās. Šķiet, ka sezona rit pilnā sparā. Daugavas krastā zied ievas un piepilda gaisu ar savu smaržu.

Zied ievas Daugavas krastos

Aizgājis līdz Kaibalas peldvietai, pagriežos pa taku augšup. Netālu no te esošās dzīvojamās mājas zied divas ābeles. Vienas ziedi ir balti un lapas – klasiski zaļas, bet otras lapas un ziedi ir koši sarkanos toņos. Garām ziedošajam ābeļdārzam dodos atpakaļ uz šoseju.

Baltā un sarkanā

Mana pārgājiena šosejas posms pamazām tuvojas noslēgumam. Sasniedzu vietu, kur atrodas Kapu līcis. Visticamāk tā nosaukts, jo tā krastos atrodas Lāčplēša un Ozolleju kapi. Līcī ietek Zveņģupīte un Īdavas upīte.

Kapu līcis

Uzkalniņā netālu no “Mazzveņģu” mājām novietots tēlnieka Jura Zihmaņa darinātais piemiņas akmens Katrīnai. 1991.gadā atklātajā piemineklī redzama meitene, kas veras debesīs. Leģendas vēsta par Lielvārdes meiteni Katrīnu, kas 17.gadsimtā sadedzināta sārtā. Versijas par to, kāpēc tā noslēdzās Katrīnas dzīve, ir dažādas – citu sievu skaudība, neatsaucība Lielvārdes mācītāja mīlestībai, ārlaulības bērniņa nāve drīz pēc piedzimšanas. Iznākums gan visiem stāstiem viens un tas pats, meitene sadedzināta kā ragana.

Piemiņas akmens Katrīnai

Turpinu savu ceļu uz Lielvārdes pusi. Sākot ar Kapu līci, te iekārtots gājēju un velobraucēju celiņš. Šķērsojis pilsētas robežu, iegriežos Lāčplēša kapos. Apciemot tēvu.

Ceļš uz Lielvārdi

Vecais Lielvārdes stadions nu iejozts ar sētu. Aiz Lēdmanes ielas šķērsoju šoseju, lai lūkotu iespējas iekļūt kādreizējā stadiona teritorijā. Starp stadionu un ceļu izrakts grāvis. Redzu mazus vārtiņus, kas pat ir mazliet pavērti, tomēr nolemju turpināt meklēt. Pēc mirkļa sasniedzu lielos vārtus, kas arī ir vaļā. Tā kā nav nekādu uzrakstu vai zīmju, kas liegtu ieiet kādreizējā stadiona teritorijā, es eju iekšā.

Ieeja Lielvārdes vecajā stadionā

Citiem Lielvārdes apmeklētājiem šis var būt ceļš, kā no šosejas iziet uz Lielvārdes parku un pils drupām, bet mani šurp atvedušas atmiņas. Pirms kādiem 28-30 gadiem ar klasi biju Lielvārdē. Tolaik stadionā vēl bija atrodami lielie futbola vārti, uz kuriem klases puikas spārdīja bumbu. Nu jau sen no vārtiem vairs nav ne miņas, un es šodien te meklēju ko citu.

Meklēto atrodu otrā stadiona malā, netālu no kāpnītēm, kas ved lejā uz Rumbiņu. Tie ir divi vingrošanas stieņi. Viens no tiem nedaudz augstāks par otru. Svaigu krāsojumu tie nav manījuši gadiem. Tas arī varētu būt pirms aptuveni trīsdesmit gadiem, kad mans tēvs saviem dēliem šeit demonstrēja pievilkšanās prasmes.

Daudziem tie, iespējams, ir tikai necili vingrošanas stieņi…

Uzmetis vēl pēdējo skatienu stadionam, pa metāla kāpnītēm dodos lejup uz Rumbiņas pusi. Pie upes iekārtojusies kāda savdabīga kompānija, kas šo vietu noskatījusi savam piknikam. Par mani tie neliekas ne zinis, un es turpinu ceļu pāri pļaviņai un iekšā vienā no Lielvārdes pils aizsarggrāvjiem. Te man garām aiztrauc kāds riteņbraucējs.

Priekšpils aizsarggrāvī

Dodos uz priekšpils plakumu, kurā 19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā atradās Lielvārdes muižas pils, kas tika nopostīta Pirmā pasaules kara laikā. Kopš 20.gadsimta 80.gadiem te izvietotas koka skulptūras, kurās attēloti Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” varoņi. Sešpadsmit ozolkoka skulptūras radījuši Vilis Ansavs, Pēteris Mellis, Ēriks Delpers un Aija Dauvarte.

Koknesis

Plakuma dienvidu pusē viens otram pretī nostājušies Lāčplēsis (autors V.Ansavs), rokā satvēris zobenu, un Tumšais bruņinieks (P.Mellis). Aiz Tumšā bruņinieka muguras nodevīgi glūn Kangars (P.Mellis), savukārt, Lāčplēsim līdzās stāv Laimdota (P.Mellis). No Daugavas malas notiekošo vēro Staburadze (P.Mellis).

Lielvārdes skulptūru dārzā

Plakuma ziemeļu pusē stāv vecais Lielvārds (V.Ansavs), turēdams Lielvārdes jostu. Turpat arī Aizkraukļa vienīgā meita, ugunīgā Spīdala (P.Mellis). Aiz Lielvārda, tuvāk Rumbiņai Koknesis (V.Ansavs) stāv, salīcis zem smagās nastas, bet pašā plakuma malā skumst Laima (A.Dauvarte).

Lielvārdes skulptūru dārzā

Aiz koku rindas patvērušies Ērika Delpera darinātie tumsas mošķi. Sumpurnis uzglūn garāmgājējiem no Rumbiņas krasta. Tuvāk pilsdrupām iekārtojusies Vecā Ragana, pie kuras sāniem, asos zobus atiezis, guļ pūķis.

Pūķis

Vienlaikus ar mani skulptūru dārzu iepazīst kāda vecmāmiņa ar mazdēlu. Tie palaiž mani garām pa ceļam pie sumpurņa. Skulptūras salīdzinoši nesen apstrādātas pret apkārtējās vides kaitīgo ietekmi, visas ieguvušas tumši pelēku toni.

Sumpurnis

No skulptūru dārza pārceļos uz Lielvārdes pils drupām. Pils celta 13.gadsimta sākumā 1212.gadā nodedzinātās Daugavas lībiešu pils vietā. Lielvārdes pils bijusi Rīgas bīskapa pakļautībā. Pilskalns veido ķīli starp Daugavas un Rumbiņas upēm, un tā trešo malu aizsargā grāvji. 16.gadsimtā pili nopostīja krievu karaspēks, 17.gadsimtā tā tika daļēji atjaunota, bet pēc tam pamazām pārvērtās drupās, un tai blakus izveidojās Lielvārdes muižas centrs.

Lielvārdes pils drupas

Pie pils drupām izvietotas zīmes, kas brīdina par iespēju, ka pils mūri var drupt, un aizliedz kāpelēt pa vecajām akmens sienām. Izstaigāju pils drupas. Saglabājusies virkne logu aiļu. Daļa mūru paslēpta zem jumtiņiem, lai veicinātu to saglabāšanu. Cilvēkiem pa mūriem kāpelēt nav ļauts, bet zālei to neaizliegsi, un mūrus dažādā augstumā rotā nelieli zaļas zāles kušķīši.

Pa pils mūriem kāpelē zāle

Izeju no pils vietā, kur paveras skats uz Daugavu. Pils atrodas visai augstu virs upes, tāpēc spert soli pāri nogāzes malai nav ieteicams.

Soļoju apkārt pilskalnam uz Rumbiņas ietekas Daugavā pusi. Kad no šejienes mēģinu nofotografēt Rumbiņas otrā krastā esošo Dievukalnu, atskan skaļš: “Eu! Tur nevar!” Pagriežos un ieraugu mazu puišeli, 5-6 gadus vecu, tērpušos sarkanā jakā. “Kur nevar?” es tam vaicāju. “Tur! Zīme!” man pārliecinoši atbild mazais kārtības sargs. Jā, takas malā tiešām ir uzstādīta tāda pati zīme, kā pie pilsdrupām redzētā. Pateicos puikam, ka ir pievērsis manu uzmanību zīmei, kas gan, šķiet, vairāk brīdina nekāpelēt pa nogāzi, nevis liedz iet pa taku. Norādu uz takas turpinājumu un jautāju: “Tur drīkst?” Kārtībai taču jābūt. Puika mazliet padomā un saka: “Jā, bet uzmanīgi no ūdens. Iekritīsi iekšā, un mēs nedabūsim tevi ārā.” Esmu drošs, ka mazais citē savus vecākus. Visu cieņu vecākiem, dēls ir labi apmācīts 😊

Turpinu savu ceļu apkārt pilskalna plakumam un atkal sastopu jau iepriekš redzēto vecmāmiņu ar mazdēlu. Puika vēro, kā paeju garām, un šķiet visai mierīgs, bet pēc mirkļa sadzirdu troksni un, kad pagriežos, redzu, ka ciemos ieradies niķis.

Lielvārdes pils drupas

No pils drupām pa aizsarggrāvi dodos lejup uz Daugavu. Pie krastā esošās laivu piestātnes uzziedējusi ābele. Nedaudz tālāk sastopu to pašu riteņbraucēju, kas mani iepriekš apsteidza priekšpils aizsarggrāvī. Šķiet, ka tas ieradies aprunāties ar vecāku vīru, kas te izkārtojis savas makšķeres. Abi vīri upes krastā mierīgi sarunājas.

Ābele Daugavas krastā

Sveicinu abus runātājus, secinu, ka makšķerēšanas inventārs manu ceļu nešķērso un es zivju ķeršanai nekaitēšu, un dodos uz vietu, kur Rumbiņa ietek Daugavā. Daugavas krastā pie pilskalna redzami krāšņi dolomīta atsegumi, izceļas sarkanīgas un pelēcīgas joslas. Krasts joprojām ir “dzīvs”. Brīdī, kad apstājos, varu dzirdēt, kā nelieli akmentiņi ripo lejup.

Daugavas dolomīta atsegumi pie Lielvārdes pilskalna

Rumbiņas otrā krastā paceļas Dievukalns. Tas ir sens pilskalns, bet tā kādreizējos izmērus noteikt vairs nav iespējams, jo daļa kalna ir nobrukusi Daugavā un Rumbiņā. Šobrīd krasts ap kalnu ir nostiprināts, lai novērstu turpmākus nogruvumus. Arheoloģiskajos izrakumos secināts, ka pilskalns bijis nepārtraukti apdzīvots no pirmā gadu tūkstoša vidus pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras astotajam gadsimtam. Vēlāk, 12.-13.gadsimtā, te varētu būt ierīkots vācu krustnešu nocietinājums.

Lielvārdes Dievukalns un Rumbiņas ieteka Daugavā

Ejot gar Rumbiņas krastu, redzu, ka daļa Lielvārdes pilskalna padevusies ūdens spēkam. Krasts šai vietā ir nogruvis. Ne velti pilskalnā izvietotas brīdinājuma zīmes, uz kurām man norādīja mazais puika.

Dodos atpakaļ gar Daugavu, tad augšup uz pils drupām un pie koka skulptūrām. Šķiet, ka vecāki devuši iespēju vecvecākiem pavadīt dienu ar mazbērniem, kamēr paši strādā, jo pie Tumšā bruņinieka un Kangara skulptūrām satieku sirmu kungu un tā mazmeitu.

Lielvārdes pils drupas

Vēl dažas koka skulptūras atrodas otrpus priekšpils aizsarggrāvim. Pirmā no tām ir Ērika Delpera radītais Dievs. Nedaudz tālāk ir trīs Viļa Ansava veidotu skulptūru grupa, kurā ietilpst Vaidelotis, Saules un Pērkona simboli. Nu esmu apguvis visas sešpadsmit parkā izvietotās skulptūras.

Vaidelotis, Saules un Pērkona simboli

Soļoju uz Lielvārdes Evaņģēliski luterisko baznīcu. Tā celta 1747.gadā, bet nopostīta Pirmā pasaules kara laikā. Dievnama atjaunošana pabeigta 1932.gadā. Abi minētie gada skaitļi redzami arī baznīcas tornī. Tornī vērojama rosība, līdz zemei nostieptas drošināšanas virves, un no torņa dzirdami trokšņi, bet pašu trokšņotāju nemanu.

Lielvārdes Evaņģēliski luteriskā baznīca

Aiz baznīcas, daļēji iegrimis zemē, atrodams akmens krusts, kurā iekalts krustu krusts. Šo dēvē par Krustakmeni. Krustu krusts redzams arī Lielvārdes pilsētas ģerbonī.

Krustakmens

Līdzās baznīcai Daugavas krastā atrodas dižakmens “Lāčplēša gulta”, un tam blakus guļ tā sauktā “Lāčplēša sega”, kas ir no lielā akmens atšķeltā daļa. Gulta sver astoņdesmit tonnu, savukārt, sega – “nieka” 22 tonnas. Nepieciešams Lāčplēša spēks, lai ar tādu sedziņu apsegtos.

Lāčplēša sega un Lāčplēša gulta

Akmens reiz atradies Daugavā pie Lielvārdes salas un dēvēts par Ārņa akmeni, bet pirms Ķeguma HES ūdenskrātuves uzplūdināšanas 1938.gadā tas izvilkts krastā. 1976.gadā akmeņi novietoti to esošajā atrašanās vietā.

Pa “Lāčplēša gultu” esmu daudz kāpelējis. Reiz man palīdzēja uzkāpt un nokāpt, vēlāk palīdzēju to paveikt saviem dēliem. Šodien gan no kāpelēšanas atturos.

Turpat netālu noguldīts prāvs ozolkoka bluķis ar apsvilinātu pavēderi. Tas te ieradies no Aizkraukles un savulaik esot kalpojis skaistajai raganai Spīdalai par pārvietošanās līdzekli, tāpēc arī tāds apsvilis.

Spīdalas bluķis

Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs atrodas kādreizējās Lielvārdes muižas klētī. Muzejs te atklāts 1970.gadā un dod iespēju gūt zināšanas par Lielvārdi, Lielvārdes jostu, Andreju Pumpuru un, protams, tā eposa galveno varoni Lāčplēsi.

Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs

No Lielvārdes parka pa Edgara Kauliņa aleju dodos uz Rumbiņas ūdenskrituma pusi. Lāčplēša skvērā pie bijušā kolhoza “Lāčplēsis” kantora ēkas joprojām redzams akmens ar kolhoza nosaukumu un tā dibināšanas gadu – 1948. Līdzās novietots metālmākslinieka Alda Lamberga darinātais un 2018.gadā atklātais goda krēsls Edgaram Kauliņam, kas izveidoja un 31 gadu vadīja kolhozu “Lāčplēsis”.

Rumbiņas ūdenskritums ir 1,8 metrus augsts. Zaļā zāle sakuplojusi ap ūdenskritumu un rotājusies pieneņu pogām. Pie ūdenskrituma izveidota skatu platforma, kas ļauj to aplūkot no augšas. Tieši pie platformas Rumbiņas krastā pilnos ziedos zied ieva.

Rumbiņas ūdenskritums

Rumbiņai ir vēl ko piedāvāt, jo lejpus ūdenskrituma nelielā posmā upītes krastos vērojami smilšakmens atsegumi.

Rumbiņas smilšakmens atsegumi

Ceļu turpinu pa Raiņa ielu gar Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolu. Pie skolas izveidots Lielvārdes novada sporta centrs. Soļojot tam garām, redzu futbola laukumu, vieglatlētikas skrejceļu, pludmales volejbola laukumu, kurā kāds vīrs regulē tīkla augstumu, un tenisa kortu, tā kā lielvārdiešiem ir labas iespējas izpausties visdažādākajos sporta veidos.

Ļoti mainījusies ir kādreizējā Lielvārdes pasta ēka Ausekļa ielā. Pazuduši žogi un apstādījumi, kas bija pie ēkas. Kad soļoju garām, te joprojām notiek darbi. Ēka savu sienu sarkanos ķieģeļus nu paslēpusi zem krietni gaišāka krāsojuma un, šķiet, tikusi arī pie jauniem logiem. Lielvārdes pasta nodaļa jau pārcēlusies uz citu mītni.

Reiz te atradās pasts

No Ausekļa ielas nogriežos pa kreisi uz Rīgas – Daugavpils šoseju, kas Lielvārdē tiek dēvēta par Lāčplēša ielu. Lielvārdē ir vēl kāda pils, ko apskatīt.

Lielvārdes senlatviešu koka pili “Uldevena pils” veidojis vēstures entuziasts un karikatūrists Agris Liepiņš, un tā ir 11.-12. gs. pils rekonstrukcija, kurai par pamatu ņemti arheoloģisko izrakumu materiāli no dažādām Latvijas vietām. Pils senā atrašanās vieta bija Lielvārdes pilskalnā, kuru pirms brīža apmeklēju, bet rekonstrukcijai pašvaldība piešķīrusi zemes gabalu Parka ielā, kur tad 1997.gadā pils arī tapusi.

Uldevena pils

No pils pagalma paceļas dūmi, kas liecina, ka tur rosās pils iemītnieki vai kāds iebrucējs mēģina pili nosvilināt. Vārti ir atvērti, tāpēc dodos iekšā. Sastopu pils saimnieku Agri, kas nopriecājas, ka būšu pirmais, kas sildīs ekonomiku, un apmaiņā pret četriem eiro piešķir man ieejas biļeti. Agris ir gatavs izvadāt mani pa pili un visu izstāstīt, bet, kad viņš piesaka pusstundas pasākumu, ieminos, ka vēlos šodien aizsoļot līdz Ogrei, tāpēc ar laiku jārīkojas taupīgi. Agris nosaka, ka viņam taču manis samaksātā nauda jāatstrādā, bet piekrīt saīsināt ekskursijas garumu.

Uldevena pilī

Ekskursiju sākam pils ārpusē. Pils teritoriju apjož aizsargsiena, aiz kuras apkārtnes ļaudis slēpās uzbrukuma gadījumā. Agris min, ka tolaik karošana bija populāra vīriešu izklaide, un uzbur ainiņu ar uzbrucējiem, kas, aiz vairogiem paslēpušies no bultu krusas, soli pa solim virzās tuvāk pilij. Koka pilis droši pildīja savas funkcijas, sargājot pret tolaik reģionā lietotiem ieročiem, un neviens nesatraucās par to ilgmūžību, jo bija gluži ierasts, ka ik pēc 20-30 gadiem kārtējā uzbrukumā pils tiek nodedzināta. Tad to uzbūvēja no jauna, un dzīve ritēja tālāk. Agris norāda, ka piļu koka sienas bijušas noklātas ar mālu, kas, to aplejot ar ūdeni, mazināja aizdegšanās risku, bet savu pils versiju tas atstājis bez šāda papildinājuma.

Trieciena distance bultai, ko šāva no tolaik lietotajiem lokiem, bijusi 50 metru. Zeme apkārt pilij bijusi pilna uzasinātiem koka mietiem, kas izvietoti tā, lai starp tiem nevarētu izdabūt vairogu. Kā ienaidnieks pacēlis savu vairogu, tā pils loka šāvēji ķērušies pie darba. Tolaik esot prasmīgi šāvuši ar loku. Agris norāda uz vientuļu, uzasinātu mietu netālu no ieejas pilī un bilst, ka varbūt vajadzētu ierakt vairāk tādu mietu, lai izskatās patiesāk. Jā, ar vienu mietu sirotājus neapturēsi.

Dodamies iekšā pilī. Pils vārti verami uz iekšpusi, jo tolaik svarīgāk bija neielaist svešinieku baru, nevis pašiem barā izskriet no pils. Vārtus, kas veras uz iekšpusi, var drošāk noturēt, tai skaitā aizkraujot ar visu, kas ir pa rokai. Ja vārti vērtos uz ārpusi, ienaidnieks varētu piesiet tiem zirgus un izraut vārtus no eņģēm.

Uldevena pils vārti

Pils iekšienē izvietotas dažādas ēkas. Dzīvojamās ēkas bijušas samērā zemas, jo tādas varēja labāk piesildīt. Ugunskura vieta bija aprīkota ar akmeņiem. Kamēr uguns deg, akmeņi uzkrāj siltumu, tad telpu izvēdina no dūmiem un lien tajā sildīties. Lielākā ēka pilī ir virsaiša nams ar apspriežu zāli.

Virsaiša nams

Tolaik cilvēki vidēji dzīvojuši krietni īsāku laiku, nekā šodien, un arī augumā nebija tik pastiepušies. Agris, kā jau mākslinieks, ir radījis 12.gadsimta vīrieša un sievietes attēlus to dabiskajā izmērā un laikmetam atbilstošos tērpos. Agris smej, ka tādus kā mēs palaistu karapūlim pa priekšu pretinieku iebiedēšanai.

Tā izskatījušies mūsu senči

Agris ļoti uzsver to, ka kabatu tolaik nav bijis un visu svarīgo vīrieši turējuši pie jostas. Pat trūcīgākajiem josta bijusi no ādas. Šai brīdī nodomāju, ka esmu atkāpies no ģērbšanās stila, jo manam pārgājiena tērpam josta ir no auduma, bet skaļi to nesaku.

Izrādījis man pili, Agris atgriežas pie saimnieciskiem pienākumiem un dod iespēju man pašam izlodāt pils sienas un telpas. Dodos augšup pa vienām no kāpnītēm, kas ved uz pils sienu, un sāku pils izpēti. Turpmākās sarunas ar Agri notiek, viņam esot pils pagalmā, savukārt, man lodājot pa sienām un kāpnēm.

Uldevena pilī

Agris min, ka izvēlējušies radīt pili, kas atbilst to laiku prasībām, tāpēc durvis un griesti ir zemāki. Par to pārliecinos visai drīz, jo nākas krietni pieliekties, dažkārt mesties gandrīz rāpus, lai tiktu uz priekšu. Esmu paturējis arī savu mugursomu, kas nu liek īpaši piedomāt, kad lienu kārtējā durvju atverē vai lūkā.

Viena eja izrādās daudz par šauru. Mūsu senči, šķiet, ir bijuši arī ļoti tievi. Atzīstu, ka varētu būt nedaudz vieglāks, bet šeit es netiktu cauri arī tad, ja svērtu 70 kilogramu. Ātri novērtēju pils konstrukcijas un šķērsli apeju pa sienas ārpusi.

Ik pa brīdim jūtu, ka esmu ne tikai pirmais, kas silda ekonomiku, bet arī pirmais, kas iet pa šīm ejām, jo atkal un atkal notīru kādu zirnekļa tīmekli. Kad par to ieminos Agrim, tas saka, ka tagad visi ir zaļi domājoši, tāpēc zirneklīšus jāsaudzē. Pašus zirnekļus gan neaiztieku, tā kā ceru, ka to tīmekļu notraukšana netiek uzskatīta par cietsirdību pret dzīvniekiem. Ejas tā jau šauras. Kur nu vēl izvairīties no zirnekļu veidojumiem?

Uldevena pilī

Sasniedzis vietu, kur ceļš tālāk pa pils perimetru vairs nav iespējams, kāpju lejā pagalmā un dodos izlūkot tajā esošās celtnes – dzīvojamo ēku, cietuma bedri, virsaiša namu un citas. Tad atvados no Agra un turpinu savu ceļu. Uldevena pilī esmu pavadījis aptuveni 35 minūtes, kas nu būs jāatgūst, bet dienas tagad garas, tā kā laika man gana. Ceļa turpinājumā Rīgas – Daugavpils šoseju es redzēšu ļoti maz.

Uldevena pils atrodas Rembates muižas parka teritorijā, un es dodos pāri šosejai, lai turpinātu iepazīt šo vietu. Parku pie Rembates muižas sāka veidot 19.gadsimta vidū. Parkā ir dīķis ar saliņu, kurai 1968. gadā dots Spīdalas vārds. Rembates muižas pili 1905.gadā nodedzināja revolucionāri, pēc tam tā atjaunota, bet tad sagrauta Pirmā pasaules kara laikā. Šobrīd Rembates muižas pils vietā atrodas 1976.gadā atklātais Lielvārdes kultūras nams.

Spīdalas saliņa Rembates muižas parkā

Rembates muižas parkā ir izvietoti četri goda krēsli ievērojamiem novadniekiem. Krēslu autors ir metālmākslinieks Aldis Lambergs.  Krēsli veltīti ornitologam un rakstniekam Kārlim Grigulim, diriģentam Paulam Kveldem, dramaturgam Gunāram Priedem un Lielvārdes jostas audējiem Arvedam un Verai Paeglēm.

Goda krēsls Kārlim Grigulim

Dodoties cauri parkam, atrodu trīs no minētajiem krēsliem. Vistuvāk šosejai ir Kārlim Grigulim veltītais krēsls, no kura paceļas putna spārna atveids. Tuvāk rotaļu laukumam novietots Paula Kveldes goda krēsls. Starp dīķi un kultūras nama ēku saules staros spoži atspīd Gunāram Priedem veltītā krēsla virsma.

No Rembates muižas parka izeju uz Rembates ielu. Netālajā Lielvārdes dzelzceļa stacijā piestājis vilciens, kas dosies uz Rīgu. Rembates ielas pārbrauktuve vēl atvērta, tāpēc mierīgi turpinu soļojumu pāri dzelzceļam.

Lielvārdes dzelzceļa stacijā

Stacijas iela kādu laiku ved mani paralēli dzelzceļa sliedēm. Tālumā manu divas vecākas sievietes, kas lēnām iet uz priekšu. Kad aiz dārzu apstādījumiem ierūcas motors, manī atkal nozibsnī kaut kas no bērnības atmiņām, kad manos zīmējumos bieži bija redzamas mašīnas. “Hmm, izklausās pēc Kamaza”, es pie sevis nodomāju. Kad esmu panācis abas iepriekš manītās kundzes, no šķērsielas tiešām parādās “Kamaz” markas smagā automašīna un pabrauc mums garām.

Vietā, kur Stacijas ielas pagriežas pa labi un kļūst par Zaļo ielu, manu skatienu piesaista estakāde, kas paredzēta transporta pārvietošanai uz un no dzelzceļa platformām. Precīzāk būtu jāsaka, ka piesaista skats, kas paveras no estakādes, jo šai vietā dzelzceļa līnija nozūd tālumā starp krāšņos pavasara toņos greznotām koku un krūmu lapotnēm. Tam visam pāri spilgti zilās debesīs slīd balti mākoņi.

Skats no dzelzceļa estakādes

Zaļajā ielā zied dārzi. Ik pa brīdim kāds no māju sargiem apvaicājas par to, kurp dodos. Ielas malā zaļo stalta egle, kura jau nelielā augstumā virs zemes sadalās trīs žuburos. Visas trīs galotnes cītīgi stiepjas pretī debesīm.

Zaļās ielas egle

Man trūkst informācijas par to, kā nosaka suņa atbilstību normām, bet kādu māju saimnieki ir droši, ka to suns ir īpašs. Uzraksts pie vārtiņiem liek pasmaidīt, un es pieeju tuvāk, lai tiktu pie foto. “Nenormālais” tikmēr skraida pa pagalmu un vien ar skatienu novērtē manas izdarības.

Esi gatavs pārsteigumiem

Andreja Pumpura ielas posms līdz Lielvārdes robežai manā atmiņā paliks ar vareniem, žuburainiem  un zaļu sūnu klātiem ozoliem. Tie nesen tikuši pie pavasara lapu rotas un cēli māj, kad soļoju garām. Pirms pašas robežas netālu viens no otra ir pat divi šādi stiprinieki.

Andreja Pumpura ielas ozoli

Pārgājienu turpinu pa Ķeguma novada ceļiem. Saule joprojām silda, un debesīs viens otru tvarsta baltie mākoņi. Aiz “Kalnu” mājām svarīgi pamanīt asu pagriezienu pa kreisi, lai nokļūstu Ķegumā, nevis Rembatē. Šeit arī priedes sveic pavasari ar jauniem dzinumiem to zaros. Kādas saimniecības ēkas jumts nav izturējis gadu nastu, bet tai līdzās zaļo liels ozols.

Bet ozols turpina zaļot

Pirms Ķeguma robežas mani apsteidz divas riteņbraucējas un novēl svētīgu dienu. Šāds novēlējums liek aizdomāties, ka nākamā pietura manā un šo sieviešu maršrutā varētu būt viena un tā pati. Meža ielā līdzās Ķeguma kapiem paceļas Ķeguma Krusta kalns. Jā, arī abas riteņbraucējas ir te.

Pirmais krusts kalnā uzstādīts pēc Intas Brokānes ierosinājuma. Krustu no priedes koka izgatavoja Ķeguma gaterī, 1997.gada 20.jūnijā uzstādīja Ķeguma Krusta kalnā un īpašas ceremonijas laikā iesvētīja. Ķegumā tolaik nebija savas baznīcas, tāpēc krustu ticīgie nesa no Rembates. Šo gadu laikā pirmajam krustam pievienoti neskaitāmi lielāki un mazāki krusti. Ķeguma Krusta kalnam vēl jāaug līdz Lietuvā esošā Krusta kalna apmēriem, bet nu jau 23 gadus arī Latvijas ticīgajiem ir savs Krusta kalns.

Ķeguma Krusta kalnā

Pa Meža ielu dodos uz Ķeguma stacijas pusi. Zem manu apavu zolēm atkal ir asfalts. Aiz muguras jau 37 pārgājiena kilometri. Jūtos labi, tāpēc esmu drošs, ka šodien kritīs 50 kilometru robeža. Kad ielas malā ieraugu spoguli, kas palīdz autovadītājiem, izmantoju iespēju tikt pie spoguļpašiņa. Jau otrais šonedēļ 😊

Spoguļpašiņš

Tuvojoties stacijai, dzirdu garām aiztraucam vilcienu, bet, kad sasniedzu dzelzceļa sliedes, apkārtnē valda miers. Sameklēju gājējiem paredzēto ceļu pāri sliedēm un garām stacijas ēkai un izeju pie Rīgas – Daugavpils šosejas, kas Ķegumā tiek saukta par Rīgas ielu.

Ķeguma dzelzceļa stacija

Otrpus šosejai sākas Liepu aleja, kuras malā slejas nelielā Ķeguma Evaņģēliski luteriskā baznīca. Tās pamatakmens likts 2005.gadā, savukārt, iesvētīta jaunā baznīca 2015.gada 12.decembrī.

Ķeguma Evaņģēliski luteriskā baznīca

Starp Liepu aleju un Daugavu plešas Ķeguma pilsētas parks. Lielākais apskates objekts parkā ir 2018.gadā atklātais vides objekts “ĶEGUMS”. Blakus lieliem, zili krāsotiem burtiem, kas veido Ķeguma nosaukumu, ir režģis ar Ķeguma novada simbolu – Sauli. Režģis paredzēts jaunlaulātajiem to laulību atslēgu piekāršanai. Ideja paredz, ka tad, kad režģis būs piepildīts, to pārvietos uz citu nozīmīgu vietu Ķegumā, un vietā tiks likts jauns režģis. Divu gadu laikā režģī kārts visai maz atslēgu. Vai nu ķegumnieki ir kūtri uz laulāšanos, vai jaunlaulātie atraduši citas vietas Ķegumā, kur kārt to savienību simbolizējošās atslēgas. Vēl, protams, iespējams, ka kāds režģis jau piepildīts un aizvests citur.

Vides objekts “ĶEGUMS”

Kopš 2013.gada parkā laiku rāda Saules pulkstenis – uz laukakmens nolaidies un savus metāliskos spārnus izpletis prāvs tauriņš. Pulkstenis ir trīs vīru rūpīga kopdarba rezultāts. Projektējis to Mārtiņš Gills, metāla konstrukcijas darinājis Aivars Oleksāns, akmens darbus veicis Jānis Zakrevskis.

Saules pulkstenis rāda gan ziemas, gan vasaras laiku. Ciparnīcas robežlīnijas uz tauriņa spārniem attēlo saules ceļu ziemas (augšējā līnija) un vasaras (apakšējā līnija) saulgriežos. Metāla lokā virs tauriņa iestiprināta Ķeguma novada saule, un tās  centra projicētais gaišais aplītis ir tas, kas rāda laiku. Jāsaka, ka meistari savu darbu paveikuši lieliski, jo brīdī, kad atrodos līdzās Saules pulkstenim, pareizs laiks ir īsi pirms trijiem pēcpusdienā, ko rāda gan mans pulkstenis, gan gaišais aplītis uz tauriņa spārna.

Saules pulkstenis

Pa Ķeguma prospektu aizsoļoju līdz luksoforam, kas regulē satiksmi pāri Ķeguma HES aizsprostam. Ķeguma hidroelektrostacija ir vecākā Daugavas HES kaskādē. Hidroelektrostacijas pirmā daļa tapusi laikā no 1936. līdz 1939.gadam. Lielie burti “VES” uz ēkas sienas parāda tā sākotnējo nosaukumu – Ķeguma Valsts elektrostacija).

Ķeguma HES vecākā daļa

Šodien turos pie Daugavas labā krasta, tāpēc no HES vecās ēkas soļoju atpakaļ pa Ķeguma prospektu. Ēkā, kas atrodas Ķeguma prospektā 2A, izvietota Zemnieku veterinārā aptieka un veterinārā ambulance. Iespējams, tieši par godu šim faktam ēkas rietumu siena tikusi pie košiem zīmējumiem, kuros attēloti dažādi dzīvnieki.

Ēka Ķeguma prospektā 2A

Nākamais pārgājiena posms ir neliela improvizācija. Esmu manījis informāciju, ka Ķegumā, Daugavas labajā krastā atrodama Ķeguma aliņa – neliela ala Daugavas krasta dolomītā. Precīza tās atrašanās vieta man nav zināma, bet zinu, ka ala meklējama aptuveni 400 metru attālumā no HES. Aliņa nav starp novada oficiālajiem tūrisma objektiem, tāpēc ļoti ticams, ka norādes uz to nav izvietotas.

Laiciņš ir lielisks, tāpēc nolemju doties uz Daugavas krastu, lai palūkotos uz HES no lejas, kā arī, iespējams, atrastu aliņu. Pa Skolas un Smilšu ielām aizsoļoju līdz upei un sāku savus meklējumus. Sākotnēji meklēju nedaudz virs upes malas, sekojot takai, kas te ved paralēli upei. Tā kā aliņa ir maza, tā var būt labi paslēpusies. Dažāda lieluma akmens atlūzu uzbērumi liek domāt, ka te pats krasts ir drupis vai arī veikti stiprināšanas darbi. Iespējams, aliņa ir aprakta.

Daugava lejpus Ķeguma HES

Sasniedzis vietu, kas pēc maniem aprēķiniem noteikti ir tālāk par 400 metriem no HES, nokāpju lejā pie pašas upes, lai meklējumus turpinātu tur. Lūkojos katrā vietā, kur varētu slēpties aliņa, bet bez panākumiem. Kad saprotu, ka, turpinot virzību uz HES pusi, par mani drīz interesi izrādīs HES apsardze, kāpju atpakaļ uz Smilšu ielu.

Skats uz Ķeguma HES

Atgriežos pie Rīgas ielas un aizsoļoju līdz Celtnieku ielas luksoforam. Te mani pavada divi vietējie jaunieši. Viens no tiem uz divriteņa, otrs uz skrejriteņa. No viena somas skan skaļa mūzika. Rīgas ielas šķērsošana Ķegumā ir pēdējā reize, kad šodien eju pa Rīgas – Daugavpils šoseju.

Pa Celtnieku ielu puikas aiztrauc man pa priekšu. Vietā, kur Celtnieku iela met nelielu līkumu, dodos tai pāri un pa ceļu, kas ved gar šķietami industriālu teritoriju, garāžām un daudzdzīvokļu ēkām, dodos uz Staru ielas pusi. Staru ielā asfalts pazūd, un drīz izeju kā no Ķeguma pilsētas, tā novada. Nu esmu nokļuvis Ogres novadā.

Dodos ārā no Ķeguma

Dārzkopības sabiedrībā “Druviņas” kāds mazs šunelis metas pārmācīt svešinieku. Saimniece gan to ātri pasauc pie sevis un aizrāda: “Nu, kas tā biedē cilvēkus?”. Aizsoļojis gar mazdārziņiem, nokļūstu pļavā, kurā vēlamo virzienu norāda automašīnu iebrauktas sliedes zālienā. Aptuveni kilometru te soļoju paralēli augstsprieguma līnijai pa kreisi no manis un grāvim pa labi. Mana galva nav sajūsmā par augstsprieguma tuvumu, bet īstas izvēles te nav.

“Druviņās”

Vietā, kur grāvji sazarojas, pamanu uz mani lūkojamies kādu acu pāri. Stirnu buciņš vēro, ko melnā tērptais puisis darīs. Kad apstājos, tas nolemj, ka drošāk būs mežā, un aizskrien, skaļi lamādamies. Vēl labu laiku dzirdu, kā buciņš izsaka savas domas par manu klātbūtni.

Tikai uz priekšu

Pļavas pārgājiena noslēgumā auto iebrauktās sliedes nozūd aiz augsta žoga, un es dodos pa taku paralēli tam. Iespējams, šai vietā ir kāds briežu dārzs, jo sēta paceļas krietni virs manas galvas. Kad esmu sasniedzis ceļu, pamanu arī pie žoga piestiprinātu paziņojumu, ka bez saimnieka atļaujas dzīvniekus barot aizliegts. Aploka iemītniekus gan nekur tuvumā nemanu. Vien dzeguze kūko kaut kur netālu.

Gar aploka žogu

Ceļam, kas ved gar “Mežsvēdru” mājām, tiek veikti uzlabojumi projekta “Grants ceļu posmu pārbūve Ogres novadā” ietvaros. No aizmugures pielavos lielam buldozeram, kas sāk kustēties, kad paeju tam garām. Kustība tiek uzsākta, lai palaistu garām auto, kas tuvojas pa ceļu. Mirkli vēlāk mani sirsnīgi sakrata ceļa rullis. Ik uz soļa jūtu, kā dreb ceļa virsma.

Klusi pielavoties buldozeram

Remontdarbiem par godu pa šo ceļu kursē daudz kravas auto, tāpēc neilgā laikā saelpojos vairāk putekļu, nekā līdzšinējā pārgājienā kopā. Vēja virziens te nav man labvēlīgs, bet priecē tie kravas auto šoferi, kas samazina ātrumu, braucot man garām.

Šis ceļš noteikti ir apskates vērts, jo tas var lepoties ar vairākām dižām priedēm. Pirmo tādu varenu koku ieraugu ceļa kreisajā malā aiz Ķilupes un “Maztīsu” mājām, kad noieti gandrīz 46 kilometri. Pēc mirkļa ceļa labajā pusē atklājas jau ar zaļu zāli apaudzis izcirtums, no kura iznirst divu stirnu buku galvas. Skaļi riedami un augstu lēkdami, tie metas prom uz meža pusi.

Priede aiz “Maztīsu” mājām

Pie “Neimaņu” iebraucamā ceļa aug pat divas dižpriedes. Pirmā no tām ir Paēnu priede, pie kuras atrodams arī stabiņš ar nosaukumu un izmēriem – apkārtmērs 3,32 metri, augstums 15 metru.

Paēnu priede

Otrpus iebraucamajam ceļam aug priede, no kuras stabiņa kāds norāvis plāksnīti ar nosaukumu un izmēriem, tomēr secinu, ka tā ir Neimaņu priede, kuras apkārtmērs arī pārsniedz trīs metru atzīmi.

Neimaņu priede

Ceļa noslēgumā soļoju pa īpaši ēnainu posmu, jo sauli te aizsedz biezs egļu mežs. Ceļa otrā pusē slejas “Kauliņu” mājas. Krustcelēs pagriežos uz ceļu, kas savieno Ogresgalu ar Ciemupi, un dodos Ciemupes virzienā. Satiksme te vēl intensīvāka, tāpēc turpinu tīties putekļu mākonī.

Spriežot pēc abu mašīnu numura zīmēm, ceļa malā igauņu uzņēmēji pārstrādā šķeldā mežistrādes atlikumus. Šķeldotājs skaļi rēc, kad tiek pie kārtējās zaru porcijas. Gatavais materiāls uzreiz tiek iekrauts otra auto piekabē, kurš to varēs nogādāt kādā katlu mājā vai granulu rūpnīcā.

Tiek pārstrādāti mežizstrādes atlikumi

Iesoļojis Ciemupē, pagriežos uz pirmo ceļu, kas pa labi aizvijas Ogres virzienā. Nokļūstu vietā, kur Ogres novada grants ceļu labotāji gatavo darbam nepieciešamo materiālu. Pie lieliem grants kalniem rosās traktortehnika. No teritorijas ar pilnu kravu izbrauc smagā mašīna.

Ceļa labajā pusē paveras skats uz dīķi, kura smaragdzaļais ūdens mirdz saulē. Te sākas “Vilciņu” saimnieka veidotā atpūtas vieta. Barjera aizšķērso ceļu uz dīķi un vēsta, ka cilvēki un suņi te nav vēlami. Tālāk var doties tikai ar saimnieka ziņu. Ierobežojumu ievēroju un dīķi dokumentēju no barjeras publiski pieejamās puses.

“Vilciņu” dīķis

Nedaudz tālāk 22 metru augstumā paceļas “Vilciņu” saimnieka būvētais skatu tornis, kas dod iespēju pavērties uz visām četrām debess pusēm. Šeit valda klusums, tāpēc domu par kāpienu tornī atlieku uz kādu citu apmeklējuma reizi. Ir noieti gandrīz 49 kilometri, tāpēc katra papildus izklaide nu jau tiek rūpīgāk izvērtēta.

“Vilciņu” skatu tornis

Aiz “Vilciņiem” nokļūstu vietā, kur uz abām pusēm no ceļa arī plešas grants karjeri – SIA “Amatex” apsaimniekotās “Saides”. Ceļa kreisajā pusē aug priede, kas savā apkārtmērā noteikti atpaliek no iepriekš redzētajām dižpriedēm, tomēr lieliski izceļas uz zilo debesu fona. Īsi pirms Ogres pilsētas robežas pulsometrs vēsta, ka 50 kilometru robeža ir sasniegta.

Priede pie “Saidēm”

Pārogrē starp Lībiešu ielu un Pavasara gatvi patvēries Špakovska parks jeb dendroloģiskais parks “Lazdukalni”. Pirms dažām dienām pabijis Skrīveru Dendroloģiskajā parkā, nu dodos lūkot, ko Ogrei sarūpējusi Špakovsku ģimene.

Jānis un Benita Špakovski parku sākuši veidot 1975. gadā, iztīrot aizaugušu, 6,4 hektārus lielu teritoriju un paralēli tīrīšanas darbiem sākot te stādīt kokus. 1991.gadā parkam noteikts sabiedrībai svarīga objekta statuss. Šodien parkā aug vairāk kā 400 sugu koki un košumkrūmi.

Špakovska parkā

Siltajā laikā ogrēnieši ieradušies atpūsties parkā. Te manu gan ģimenes ar bērniem, gan pārīšus. Parka soliņi lielākoties ir aizņemti. Ceļu pa parku sāku no tā dīķa ziemeļu puses un pa taku dodos apkārt parkam. Parka koki un krūmi dāvā krāšņu baudu acīm.

Sasniedzis laukumu pie lielajām kāpnēm, kas ved uz parka augstāko vietu, es nolemju izmantot te piedāvātās atpūtas iespējas. Iekārtojies saulītē uz soliņa, iecērtu zobus sulīgā ābolā. Pie parka piebrauc auto, un divas sievietes – māte un meita – pa pakāpieniem dodas augšup kalnā. Kāda meža skudra uzrāpjas uz soliņa un mēģina aiznest manu mugursomu. Saprotu, ka man laiks doties tālāk, pirms tā pasaukusi papildspēkus.

Špakovska parkā

Pa pakāpieniem kāpju augšup uz pakalna virsotni. Arī te uz soliņa apsēdies kāds jauns pāris. Pakalna augstākajā punktā uzcelts skatu tornis, no kura šai brīdī iznāk abas iepriekš redzētās sievietes.

Špakovska parka skatu tornis

Skatu torņa pamatakmens ielikts 1998.gadā. Masīvā akmens celtne, šķiet, joprojām ir tapšanas stadijā. Torņa iekšpusē koka kāpnes ved uz tā augšā esošo skatu platformu, tikmēr telpā zem platformas smaržo pēc būvdarbiem. Uzkāpis torņa augšā, lūkojos uz parku lejā un tālumā, aiz parka koku galotnēm redzamajiem Ogres ēku jumtiem.

Skats uz Špakovska parku no skatu torņa

No skatu torņa mans ceļš ved lejup uz parka dīķi. Dīķī laiski peld meža pīles. Uz Mīlestības saliņas manāmi ziedoši krūmi. Dīķa apkārtnes soliņi, protams, aizņemti. Viens tiek strauji atbrīvots, kad puisim uzbrūk kāds lidojošs kukainis. Meitene, arī pielekusi kājās, smaidot aicina to (puisi, nevis kukaini) nomierināties.

Parka dīķis un Mīlestības saliņa

Pie dīķa novietota akmens un betona kompozīcija ar parka nosaukumu uz tās. Tai priekšā neliela skulptūra ar kailu meiteni, kas satvērusi zvaigžņotu segu.

Špakovska parkā

Pa Stūrīšu gatvi dodos līdz Pureņu ielai, tad pa Pureņu ielu sekoju Urgas upītes tecējumam. Pāri tai izliktas laipas un uzbūvētas caurtekas, lai iedzīvotāji savos īpašumos varētu iekļūt kā kājām, tā ar auto. Mazās upītes krasti rotāti ziedošām pienenēm. Arī te manu kādu slinku meža pīli.

Pureņu iela un Urga

Netālu no Pārogres dzelzceļa stacijas Urga pagriežas un nozūd caurtekā zem dzelzceļa uzbēruma. Es kāpju augšup uz stacijas pusi, kad pamanu, ka man seko kundze uz divriteņa. Jau paraujos malā, lai palaistu to garām, bet taka ved slīpi augšup, tāpēc kundze nolemj šai posmā riteni stumt. Pie Pārogres stacijas rotaļājas tēvs ar dēlēnu. Mazajam nu ļoti patīk skriet pa stacijas ēkas pakāpieniem un ratiņiem paredzēto uzbrauktuvi.

Pārogres dzelzceļa stacija

Kad esmu jau pagājis garām stacijai, mani panāk iepriekš manītā kundze uz velosipēda. “Tev ar kājām iet ātrāk, nekā man ar riteni,” tā man saka. “Vai tad kur jāsteidzas?” atvaicāju. “Nē, bet vējš pūš atpakaļ,” kundze nosaka un aizbrauc uz Dārza ielas pusi.

Pie kādas no Lakstīgalu ielas ēkām novietota lakstīgalas koka skulptūra. Spriežot pēc norādes uz skulptūras pamatnes, tā tapusi pirms gada. Interesanti, vai tā ir pašvaldības, vai tuvējo iedzīvotāju iniciatīva? Skulptūru noteikti veidojis kāds sava amata lietpratējs.

Lakstīgala Lakstīgalu ielā

Arkveida gājēju tilta pār Ogres upi Pārogres galā pa akmens virsmu kuģo trīs papīra kuģīši. To izskats gan ir maldinošs, jo kuģīši darināti no akmens un, ielaisti ūdenī, tie drīz vien kļūtu par zemūdenēm. Kāds vīrs stāv netālu no akmens un lūkojas, kā fotografēju kuģīšus, bet neko nesaka.

Papīra kuģīši

Gājēju tilts te uzbūvēts 1966.gadā un palīdz pilsētas iedzīvotājiem un viesiem ērtāk nokļūt no Ogres centra uz Pārogri, tai skaitā tur esošo Ogres brīvdabas estrādi, un atpakaļ. Kad soļoju pāri tiltam, pa nedaudz tālāk esošo dzelzceļa tiltu vilciens dodas no Ogres uz Pārogri.

Skats uz dzelzceļa tiltu pār Ogres upi

Izeju Ogres upes promenādē, bet atkal un atkal vēršu skatienu atpakaļ uz gājēju tiltu, pār kuru aktīvi pārvietojas kā gājēji, tā riteņbraucēji. Pārliecinos, ka koku pavasara tērpi košuma ziņā ir droši pielīdzināmi to rudens garderobei.

Arkveida gājēju tilts pār Ogres upi

Nedaudz augstāk pa Ogres upi uzstādīta arī pontonu laipa, kas ir sezonāla būve, jo uz Ogres upes parādās vien vasaras sezonā.

Skats uz pontonu laipu

Šai vietā Ogres upes krastā mājo sešmetrīgs koka zutis, kas pirms trim gadiem tapis mākslinieka Valta Barkāna darbnīcā. Zutis darināts no Ogrē, Jāņa Čakstes prospektā augušas gobas, kas nokaltusi un tikusi nozāģēta.

Zutis

Tuvojoties Brīvības ielai, kāpju augšup no promenādes uz Krasta ielu, kur atrodama skulptūra “Atmiņas par…”. Skulptūru 2012.gadā veidojusi Solvita Rulle. Autore par skulptūru teikusi, ka “skulptūra ar šo taisnstūra “logu” simbolizē daļu atmiņas un sajūtas ko cilvēks glabā savā sirdī gan par šo vietu, gan par pilsētu, gan par visu dzīvi”. Pieeju tuvāk skulptūrai, lai iegūtu vēl vienu atmiņu kadru papildus spilgtajiem iespaidiem, ko sniedza īsā pastaiga pa Ogres upes promenādi.

Caur “Atmiņas par…” lūkojoties

Starp Ogres upi un 1930.gadā iesvētīto Ogres luterāņu baznīcu, atrodas vides objekts “Ogres logo”. Tas ir kvadrāts ar 3,75 metrus garām malām, kurā izvietoti burti “OGRE”, un to virsma ir spogulis. Vides objekts te uzstādīts pagājušajā gadā.

Ogres logo

Mans pārgājiens pamazām tuvojas savam noslēgumam. Pa Brīvības ielu dodos uz laukumu iepretim Ogres novada domes ēkai, pa ceļam aplūkojot gan Ogres Centrālās bibliotēkas jaunbūvi, gan 2010. gadā, atzīmējot Ogres Mūzikas skolas 50 gadu jubileju, pie skolas uzstādīto skulptūru “Nots”. Lindas Mangules ideju četrus metrus augstajā skulptūrā iedzīvinājis mākslinieks Valdis Štrāls.

“Nots” pie Ogres Mūzikas skolas

Laukumā starp Brīvības un Tīnūžu ielām pirms astoņiem gadiem tapusi ovālas formas strūklaka, kurā ūdens putodams plūst pa trim strūklām un krīt lejup pa vienā strūklakas malā ierīkoto pārteci. Līdzās strūklakai gadu vēlāk atklāta tēlnieka Jāņa Karlova darinātā “Baltā cielava”. Tai līdzās uzraksts “Visiem, kas cietuši no svešas varas, visiem, kas svešumā”.

Laukums pie Ogres novada pašvaldības ēkas

Izeju finiša taisnē – gājējiem atvēlētajā Brīvības ielas posmā. Pie Ogres Vēstures un mākslas muzeja ēkas plīvo lielizmēra Latvijas valsts karogs. Ogre kļuva par pirmo pilsētu, kas, gatavojoties Latvijas simtgadei, vilka mastā šādu lielizmēra (5x10m) karogu. Tas Ogrē sāka plīvot 2015.gada 11.novembrī.

Karogs pie Ogres Vēstures un mākslas muzeja

Kāds, ko ļoti vēlos sastapt Ogres apmeklējuma laikā, ir Ēriks – ģipša lācēns, kas Brīvības ielas malā tukšo savu medus podu jau kopš 1967.gada. Tas ir Siguldā pie Mednieku namiņa esošā lāča radinieks. Atšķirībā no Siguldas lāča Ēriks ir ticis pie atbilstošas krāsas gan pašam, gan tā medus podam un pie vārda. Ogres novada tūrisma portāls vēsta, ka 1999.gadā tika vākti ziedojumi lācēna ķepas “ārstēšanai” un vienīgais ziedotājs bija skolnieks Ēriks, kas ziedoja savu pusdienām paredzēto latu. Cita versija ziņo, ka lācēna ķepa “izārstēta” 18.maijā, kad vārda dienu svin Ēriki. Lācītis šo gadu laikā ir apēdis visai daudz medus. Tā runā, ka tas sver 500 kilogramu.

Lācītis Ēriks

Lācītis ir ļoti iecienīts, jo man jāizstāv rinda, ļaujot kādam puikam samīļot lācīti, savukārt, brīdī, kad es esmu pagājis nost no lācēna, pie Ērika ciemos ierodas kāds tēvs ar savu meitu.

Izeju caur sarkaniem un baltiem lietussargiem rotāto liepu aleju, kas tā izkrāšņota par godu Latvijas neatkarības atjaunošanas 30.gadadienai. Diennakts tumšajā laikā šie lietussargi tiek izgaismoti. Kad eju caur aleju, divi vīri, šķiet, maina izdegušās spuldzītes.

Ogres lidojošie lietussargi

Dodos uz tuneli, caur kuru nokļūstu Ogres dzelzceļa stacijā, un pēc 57 kilometriem un vairāk kā 12 stundām esmu sasniedzis iespaidiem un emocijām pārbagāta pārgājiena finišu.

Virsraksta otrā daļa? Atsauksme par paveikto distanci, ko no kāda aktīva cilvēka saņēmu savā Endomondo profilā 😊

2 domas par “22.05.2020. No Jumpravas uz Ogri jeb “Nu troks Tu i!””

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s