22.06.2019. Vasaras saulgriežu pārgājiens Piebalgas pusē

Saule jau ir uzlēkusi, kad modinātāja skaņas 5:00 modina mani jaunam piedzīvojumam. Mostas arī Ilze, un, kamēr brokastoju, durvīs parādās jaunākais dēls. Uzpildīts ar kotlešmaizēm, atsveicinos no pavadītājiem, kas gatavojas atgriezties miega skavās, un izeju Rankas pagasta ceļos. Saulīte pagaidām vēl ietinusies mākoņu segā un itin nemaz negrib līst no tās ārā. Brīvdiena taču!

Agrs rīts Rankas pagastā

Ir 05:44, kad dodu ziņu Andrim, ka esmu uzsācis kustību. Arī Andris ir agrais putns, un gaidīs mani Gaujasrēveļos. Raitā solī pieveicu divus kilometrus līdz Gaujasrēveļu ciemam, kur apstājos uz tilta pār Gauju. Andri vēl nemana, tāpēc mierīgi palūkojos gan uz vienu pusi, kur vīd vecās kartona fabrikas ēkas, gan uz otru, kur top gardā Ķelmēnu maize.

Gauja un Rankas kartona fabrika

Tā kā Andris joprojām nav manāms, zvanu savam šīs dienas pārgājiena pirmā posma ceļabiedram. Jā, pārgājiena pirmajā posmā Andris izvadās mani pa savām skolas gadu takām un tad palaidīs vienu uz Jaunpiebalgu un tālāk pa manis iecerēto maršrutu. Kas ir Andris un no kurienes uzradies? Andri pazīstu jau gana sen. Šķiet, vismaz gadus deviņus, ja ne vairāk. Abi kopā iepriekš ilgus gadus esam pārstāvējuši skandināvu banku klubu. Tā sanācis, ka šobrīd mums arī ir viens un tas pats darba devējs. Andris gan vairāk iecienījis pārvietoties uz diviem riteņiem, tāpēc šī pārgājiena aktivitāte viņam būs neliela pārmaiņa.

Andris atbild uz manu zvanu un ziņo, ka tepat jau esot. Man tik jāierauga, kur kāds “mahājas” ar roku. Ar papildus norādījumiem, kurā virzienā viņš meklējams, galu galā pamanu puisi, kas aiz kartona fabrikas māj ar roku. Dodos turp.

Andri sastopu pie kartona fabrikas ēkām, kurās šobrīd valda klusums. Kartona fabrika te izveidota jau 19.gadsimta beigās, pārbūvējot vecas dzirnavas un nodibinot papes ražotāju, un darbojusies līdz pat 2002.gadam.

Netālu esošo ēku ieskaujošās sētas vārti ir atvērti. Šķiet, tagad te uzņem viesus. Ejam uz Gaujas HES, pār kura aizsprostu šķērsojam upi. Gauja šai vietā vairāk atgādina lielu dīķi. Iebrienam aizaugušajās takās, un drīz saprotu, ka sausām kājām šo posmu nepieveikt, jo zāle uzkrājusi gan rīta rasu, gan, iespējams, vēl vakar vakarā nolijušo lietu. Andra apavi jau priecīgi žļurkst, jo viņš pa rasu paguva izstaigāties, nākot man pretī.

Gaujas HES

Andris ieminas, ka kopš laikiem, kad te diendienā staigāja uz skolu, taka ir mainījusi savu konfigurāciju. Tas gan neliedz viņam veiksmīgi atrast virzienu. Izejam pie nesen nopļauta lauka, kurā siens jau sakrauts gubās. Elektrisko ganu, kas norobežo lauku, pārvaram pa apakšu. Asas izjūtas šoreiz izpaliek. Andris dodas dokumentēt netālu no sienas gubas atstātu ratu ilksi, kamēr es baudu mierīgo apkārtni.

Tālāk ceļš mūs atkal ieved mežā, kur biezā paparžu audzē Andris tver Līgo svētkiem atbilstošus kadrus. Jā, par laimi vēlme šad un tad notvert kādu skatu mums abiem ir kopīga, tāpēc brīži, kad viens vai otrs apstājas, lai fotografētu, domstarpības nerada.

To, cik maz apgūta ir šī vieta, parāda arī bagātīga gaileņu audze, kas atrodama uz pašas takas. Sēnes gan atstājam mežā, tā, iespējams, iepriecinot kādu sēņotāju, kas modies vēlāk par mums.

Gailenītes

Raušamies augšup Kaudžu pilskalnā, kas slejas augstu Gaujas krastā. Gauja gan te vien vāri vīd starp kokiem, jo kalns ir visai pamatīgi noaudzis ar mežu. Vietām koki izcirsti, dodot iespēju palūkoties uz netālajiem mežiem. Par to, kurā gadsimtā pilskalns bijis apdzīvots, manā rīcībā datu nav, bet izrakumos atrastas gan ogles, gan lauskas, gan kauli, tā kā ir pierādīts, ka apdzīvota vieta te reiz bijusi. Leģenda vēsta, ka Tālavas valdnieks Tālivaldis šo zemi piešķīris dēlam Rameķim, kurš tad kalnā uzcēlis savu pili.

Skats no Kaudžu pilskalna

No Kaudžu pilskalna dodamies uz vietām, kur Andris ne tikai staigājis bērnībā, bet vēlāk paguvis arī izbaudīt meža kopšanas darbus, ko tam ik pa brīdim patīk darīt joprojām. Andris arī ieminas, ka šī apkārtne ir iecienīta grants ieguvēju vidū. Kādā brīdī mūsu ceļš ved gar pavisam nesen apgūt sākto “Latvijas Valsts ceļu” karjeru.

Pāri pļavai, kurā “Ķelmēnu” saimnieki iesējuši dažādus pļavas ziedus, ko vēlāk ieart augsnē, kad tajā audzēs bioloģiskos rudzus “Ķelmēnu” maizītei, brienam uz veco “Tīrumsiliešu” dzirnavu pusi. Pagūstam izbiedēt kādu zaķi, kas izrāda vēlmi pabūt viens un nozūd. Zālē slapjuma tik daudz, ka brīžiem ūdens burtiski šķīst gar kājām. Andris tērpies šortos, bet manu garo bikšu gali ir izmirkuši pavisam slapji. Par laimi šīs bikses ir ātri žūstošas, tā kā pastāv cerība pārgājienu noslēgt jau sausās drēbēs.

Vecā dzirnavu ēka pēc Andra teiktā pieder kādam ārstam, kas to pamazām atjauno. Ēka ir tikusi pie jauna jumta, kā arī neliela tornīša, kas tai vēsturiski nav bijis. Pa kādu spraugu sienā vēl var manīt vecos dzirnavu mehānismus.

“Tīrumsiliešu” dzirnavas

Izvērtējam iespējas ceļa turpinājumam un izvēlamies iet caur briksnāju, nevis gar Gaujas krastu. Andris dodas pa priekšu, es sekoju. Saulītē iznirstam pie Andra ģimenes saimniecības. Gotiņa vēro mūsu pārvietošanos. Andra tēvs netālu pļauj zāli. Sasveicināmies, un Andris ar tēvu kādu brīdi spriež par paredzamo mūsu pārgājiena turpinājumu.

Kad ejam uz Gaujas pusi, priekšā vispirms ir elektriskais gans. Novērtēju, ka šoreiz tas ir visai zems, tāpēc riskēju kāpt tam pāri, protams, apzinoties, ka kājas paslīdēšana var beigties visai sāpīgi. Tā kā es pavisam garlaicīgi pārkāpju šķērslim, par mazu jautrību parūpējas Andris. Meklējot akmeni, pār kuru šķērsot nelielu Gaujas pieteku, tas nolemj pārbaudīt, cik upīte dūksnaina, un lec lejup. “Bļurkt!”, Andra apavi viegli iegrimst dubļos. Par laimi tie nav īpaši dziļi, un procesā Andris arī ierauga meklēto akmeni, dodot iespēju man upīti šķērsot bez dubļu piejaukuma.

Ceļu turpinām pār Andra ģimenes kaimiņam piederošu zemi, kur vairums koku nozāģēti, it kā lai apsaimniekotu iegūto zemi, bet pagaidām nekas neliecina, ka te kas tiks audzēts. Paejam garām vēju aplauztai, tomēr visnotaļ interesanta izskata priedei, kas slejas pļavas malā.

Pamazām lūkojam pēc vietas, kur šķērsot Gauju. Atrodam vietu, kur pāri upei novilkta trose, bet pastāv bažas par tās izturību, kā arī trūkst piemērota rīka, pie kura pieturēties, braucot uz pretējo krastu. Andris ieminas, ka reiz te manījis trīsi zemē mētājamies, bet tas bijis jau labu laiku atpakaļ. Tad nu turpinām meklējumus gar upi. Takas te maz iestaigātas, tāpēc līkumojam caur upmalas briksnāju.

Gauja

Beidzot iznākam vietā, kas izskatās gana piemērota brišanai. Andris, daudz nedomājot, tāpat apaviem kājās brien pāri. Es nolemju apavus tomēr novilkt, jo, lai arī tikuši pie rīta rasas mitruma, tie tomēr nav pelnījuši cauri un cauri izmirkt, kā arī tajos man jāiet vēl vairāk kā 40 kilometru.

Savelku augšup slapjo bikšu galus, paķeru apavus un brienu. Andris no upes otras malas dokumentē procesu. Tā kā bikšu galus nerullēju, tik vien uzvilku augšup, man nākas tos pieturēt gluži kā svārkus. Andris filmē un smejas par maniem komentāriem. Pagūstu atrast arī kādu prāvāku akmeni zem ūdens, tomēr noturu līdzsvaru. Vēl neliels bridiens pa krastmalas dubļiem, un abi ar Andri esam otrā krastā.

Mazliet pabradāju. Foto: Andris Zuika

Vairs tikai viens objekts uzmeklējams mūsu kopīgajā maršrutā – veca ķieģeļu cepļa drupas. Vispirms atrodam kādas lielākas ēkas akmens pamatus, bet kokiem apaugušā vietā atrodam arī meklēto. Pavisam nedaudz gan palicis no cepļa, kas reiz ķieģeļiem apgādājis šo apkārtni. Andris min, ka apkārtējā zāle savulaik tikusi aizdedzināta, un uguns pamatīgi papostījusi arī cepļa atliekas.

Cepļa drupas

Brīdi veltām, lai nofotografētu dažus no netālajā pļavā esošajiem ziediem, bet tad turpinām ceļu. Gaisā virs mūsu galvām lidinās un sasaucas vairākas ķīvītes. Andris ieminas, ka būtu labi apgūt putnu balsis. Jāatzīst, ka, lai arī mans brālis ir ornitologs, šai ziņā manas zināšanas ir visnotaļ pieticīgas.

Pļavā

Mūsu uzmanību piesaista kāda pussagruvusi māja, tāpēc dodamies papētīt to tuvāk. Reiz tā varētu būt bijusi visai lepna celtne ar ķieģeļu verandu, pusloka lodziņu virs ieejas un mūrētām ieejas kāpnēm. Tagad jumts ir aizbraucis vistiešākajā nozīmē un guļ zemē tepat blakus ēkai. Sienas saplaisājušas un sašķiebušās. Šķiet, sākotnēji tā bijusi koka ēka, kas vēlāk apmūrēta. Dažos ķieģeļos pamanām ieskrāpētus uzrakstus un mēģinām uzminēt, vai tie tapuši vēl svaigos ķieģeļos, vai vēlāk, kad māja jau apmūrēta. Starp vārdiem var salasīt “Ligawa” un “Berta”.

Kad kādu gabalu tālāk pamanām vēl kādas pamestas ēkas drupas, spriežam, ka diemžēl visai daudz tādu pamestu ēku Latvijas laukos.

Ceļš pamazām ved mūs tuvāk “Laimoņu” mājām, kur kāds vīrs mazgā traktoru. Ja vīru mūsu tuvošanās netraucē, tad tā četrkājainais draugs gan ieinteresējas par diviem gājējiem un sveic mūs ar riešanu. Metam nelielu līkumu ap ēkām tā, lai izietu uz netālo ceļu, kad mūsu uzrunā Pēteris: “Puikas, uz kurieni iedami?”. Atbildam, ka uz Jaunpiebalgu. Kad Pēteris saprot, no kuras puses esam atnākuši, tas nosaka, ka tur jau servitūta ceļa vairs nav, kā arī mēs esot nogājuši piecu kilometru līkumu. Tad nu Pēteris stāsta, kā viņaprāt būtu ejams šis maršruts. Paturam prātā Pētera teikto, jo Andrim vēl būs jātiek atpakaļ uz mājām, ar Pēteri apmaināmies sveicieniem rīt gaidāmajos svētkos un dodamies tālāk. Vēl viena maza tikšanās, iepazīšanās, kas pozitīvi uzlādē, pārliecinoties, cik daudz interesantu cilvēku ir Latvijā.

Andris ir noskatījis ceļu, pa kuru viņaprāt tas varēs atgriezties mājās un netālu no Jaunpiebalgas mēs atvadāmies. Mans pulsometrs rāda, ka noieti vairāk kā 15 kilometri. Pirmais pārgājiena posms ir bijis lielisks, jo, pateicoties Andrim, esmu pabijis vietās, kurās visticamāk vienatnē nebūtu ielūkojies. Atvadāmies ar vārdiem, ka, iespējams, vakarā tiksimies Inešos, kas ir mana pārgājiena galamērķis, savukārt, Andris gatavojas apmeklēt tur spēlēto izrādi “Skroderdienas Silmačos”.

Sparīgi turpinu soļojumu uz Jaunpiebalgu, kad manu ceļu šķērso drukns un visai spalvains tips. Pirmo reizi dzīvē āpsi redzu brīvā dabā. Diemžēl uz fotografēšanos tas nav kārs, tāpēc nākas vien saglabāt šo informāciju redzes atmiņā. Āpsis aizlumpačo pār ceļu un nozūd mežā.

Jaunpiebalgā iesoļoju pār tiltu, kas šķērso Gauju. Arī te nedaudz uzkavējos, lai palūkotos uz upi. Tālumā vīd baznīcas tornis. Jaunpiebalgas tirgus laukumā “Zem Ķenča cepures” pamazām pulcējas tirgotāji, un var manīt arī pa kādam pircējam. Te gan ilgi neuzkavējos, bet dodos tālāk uz baznīcas pusi. Pirmais darbs ir ieiet veikalā, lai tiktu pie atvēsinoša kāruma un pīrāgiem. Kad stāvu rindā, sadzirdu kādu sievieti skaidri saucam manu vārdu. Sievietes balss gan neizklausās pazīstama. Palūkojos apkārt, lai saprastu, kas mani sauc. Izrādās, ka viens no veikala darbiniekiem ir Indulis, un kolēģe mēģina viņu sasaukt, jo kāds pircējs interesējas par eļļu, ko liet lāpās.

Pirkt saldējumu pirmssvētku dienā ir visai izaicinoši, jo daudzi veic svētku pirkumus un pie kases ierodas ar pilniem pirkumu groziem, kā arī reizēm mēdz norēķināties monētām, tomēr tieku pie sava “Pola” ēšanas, pirms tas pārvērties izkusušā masā. Baudīdams saldējumu, aizsoļoju līdz netālajai Jaunpiebalgas Svētā Toma evaņģēliski luteriskajai baznīcai, kuras torni manīju jau no tilta pār Gauju. Mūra baznīca šai vietā tapusi 19.gadsimta sākumā un pilnībā pārbūvēta 19.gadsimta otrajā pusē.

Jaunpiebalgas Svētā Toma evaņģēliski luteriskā baznīca

Pa Priežu un Loka ielām izeju uz Gaujas ielu. Pirms pašas Gaujas ielas uzduros nelielam ūdensrožu dīķim, kas nu ieaudzis zālēs, bet, šķiet, reiz bijusi publiska atpūtas vieta, par ko liecina mūra pakāpieni, kas ved pie ūdens.

Nedaudz aizaudzis ūdensrožu dīķis

Jaunpiebalgas ielās notiek remontdarbi. Atsevišķi ielu posmi jau tikuši pie spoži melnas jauna asfalta kārtas, bet citi vēl klāti ar putekļainu granti, par ko man atgādina garāmbraucošie auto, atkal un atkal paslēpjot mani nelielā putekļu mākonī. Aiz Jaunpiebalgas remontdarbi beidzas, beidzas arī gājēju un velo infrastruktūra, un es soļoju tālāk pa šosejas nomali.

Kad ieeju Abrupē, pirmās mani pārsteidz visai pamatīgas drupas ceļa labajā pusē. Tas ir viss, kas palicis no Jaunpiebalgas dziedāšanas biedrības nama, kas celts 1925.gadā, bet nopostīts Otrā pasaules kara laikā.

Jaunpiebalgas dziedāšanas biedrības nama drupas

Abrupes mini “Elvi” atkal lūkojos pēc saldējuma, bet pirms manis kāda sieviete iegādājas pretodu līdzekli, kas gan, šķiet, paredzēts viņas teļiem, nevis pašai. Pircēja novēl “Elvi” pārdevējai atrast papardes ziedu, uz ko pārdevēja nosaka, ka kur nu to atradīs. Pircēja gan optimismu nezaudē, jo viss taču atkarīgs no kompānijas. Savu novēlējumu pievieno arī kāds mazliet saguris vīrs, kas ienāk veikalā brīdī, kad dodos prom. Viņam papardes zieds gan nav prātā, un pārdevēja tiek pie novēlējuma “kārtīgi piedzerties” 😊

Lai arī ceļa norādes iesaka ceļu uz Vecpiebalgu turpināt pa asfaltu, es nogriežos uz grants un smilšu ceļu, jo mans nākamais mērķis ir mītiskie Zosēni – vieta, kur ziemā konstatētas zemākās temperatūras Latvijā.

Saldējumu nākas slēpt no auto sacelto putekļu mākoņiem, tomēr maltītes beigās konstatēju, ka smiltis vieglītēm šņirkst starp zobiem. Ieraugu autobusa pieturu, kas vēsta, ka esmu nokļuvis Naukšēnos. Nezinu, vai tie ir Labvēlīgā Tipa apdziedātie Naukšēni, bet disko te šodien noteikti neskan. Dzirdamas vien putnu čalas.

Naukšēni bez disko

Ar zirga galvu rotāts ģerbonis ceļa malā vēsta, ka esmu sasniedzis Zosēnu pagastu. Krustojumā, kura malā manāmas kādas, iespējams, kroga ēkas drupas, nedaudz paeju ziemeļu virzienā, kur savus ūdeņus skalo Kāpurkalna ezers. Mirkli palūkojos uz ezera plašumiem, tad atgriežos savā maršrutā. Kāpurkalna ezers ir aplūkojams arī no ceļa, kas ved uz Zosēniem.

Kāpurkalna ezers

Nedaudz tālāk seko Zosena ezers. Ezers daļēji aizaudzis. Teikas stāsta, ka tas izveidojies vietā, kur reiz no kalna ieripojusi muca ar zeltu.

Zosena ezers

Sava Zviedru priede ir arī Zosēniem. Žuburainais koks slejas ceļa labajā malā, un leģenda, tāpat kā citām zviedru priedēm Vidzemē, vēsta, ka priede te iestādīta ar saknēm uz augšu. Gluži zviedru laiki Latvijā neatgriezās, bet zviedru bankas un zviedru meža īpašnieki gan, tā kā savai taisnība teikām par zviedru priedēm būs.

Zosēnu Zviedru priede

No ceļa malas mani sveic plats smaids. Tur atrodas neliela muciņa uz riteņiem. Ja muciņas galu rotā smaids, tad uzraksts uz tās sāniem vēsta, ka tajā reiz varētu būt bijis alus. Ir gan iespējams, ka kāds tā vien izteicis ilgas pēc šī dzēriena.

Aliņu? 🙂

Atrodu arī meteoroloģisko staciju, kam ziemās īpaši nākas salt. Stacija norobežota, lai interesenti nenodarītu kādu skādi iekārtām, tāpēc apskatīt un fotografēt to iespējams vien pār sētu.

Zosēnu meteoroloģiskā stacija

Kad esmu sasniedzis pagriezienu uz “Kalna slieķu” mājām, dodos uz pretējo – dienvidu pusi, kur meklējams Slieķu ezers, kā arī vēl nedaudz tālāk Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle “Vēveri”. Līdz Slieķu ezeram nonāku pa viegli iebrauktu ceļu. Šķiet, ka reizi pa reizei te viesojas kāds atpūtnieks vai makšķerēšanas cienītājs. Par tālāko ceļu uz “Vēveriem” manā rīcībā esošās kartes klusē, tomēr virziens ir zināms, tāpēc uzmeklēju vietu, kur, šķiet, reiz ir bijis ceļš, un turpinu soļojumu uz dienvidiem.

Slieķu ezers

Par to, ka zem kājām ir ceļš, liecina gan vietām cauri zālei manāmās rises, gan šur un tur ieraugāmie ceļa nostiprinājumi ar koku zariem. Aizaudzis viss pamatīgi, toties šeit atrodamas prāvas meža zemenes, kuras nekavējos nobaudīt. Neatlaidīgi turpinu virzību turp, kur ved vien nojaušamie ceļa apveidi. Vietām ceļš ir visai slapjš un nākas meklēt tā malu, lai nesamērcētu kājas. Man par prieku ceļa apaugumu papildina dadži, daudzi no kuriem slejas man virs galvas. Tad nu, dažādi izlokoties, mēģinu iespējami mazāk uzdurties šiem augiem.

Vitamīnu deva
Dadzīši

Reizi pa reizei palūkojos kartēs un secinu, ka kopumā virziens joprojām pareizs, tā kā atliek vien turpināt. No ceļa pie “Kalna slieķiem” līdz “Vēveriem” ejami divi kilometri, un galu galā iznirstu no biezokņa vietā, kur manāmas meža darbu pēdas. Nedaudz tālāk vīd “Vēveru” vējdzirnavu spārni, bet pirmo pamanu ko zemē man pie kājām. No zemes rēgojas peldpleznas gals. Nez, vai kāds nirējs te apbedīts ar visām pleznām?

Apbedīts nirējs?

Tā kā esmu bridis pa visai augstu zāli, aizdomājos, vai neesmu vienlaikus ar meža zemenēm salasījis arī kādas ērces, tomēr tika vienu astoņkājaino radību nākas notraukt no bikšu staras. Meža zemenes uzvar 😊

Kā vēsta Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Piebalgas “Vēveri” ir vismaz 400 gadu seni. Reiz te bijusi viena saimniecība, kas vēlāk pārtapusi astoņās. Muzeja filiāle te izveidota, lai saglabātu šo vēstures mantojumu. Sešas no astoņām saimniecībām ir muzeja īpašums, vēl divās saimnieko privātīpašnieki.

Tā kā vistuvāk man ir vējdzirnavas, pirmās dodos aplūkot tieši tās. Dzirnavas šai vietā uzceltas jau 1880.gadā, laika zobs tās pamazām grauzis, bet tad 2008.gadā vējdzirnavas atjaunotas. Durvis ir vaļā, tomēr katram gadījumam zvanu uz vienu no norādītajiem numuriem, lai vienotos, ka apskatīšu dzirnavas no iekšpuses. Atļauja, protams, tiek sniegta, un es dodos iekšā dzirnavās. Izmantoju iespēju uzkāpt līdz pašai torņa augšai, kā arī pa dzirnavu lodziņiem palūkoties uz apkārtni, tai skaitā vietu, kur nesen iznācu no meža.

“Vēveru” dzirnavas

No dzirnavām metu loku cauri pārējām sētām. Pirms diviem gadiem esmu jau te viesojies, bet toreiz mani un Ilzi pavadīja muzeja uzraugs Raitis. Nu pašam jāatpazīst, kuras ir privātīpašumā esošās mājas, lai nepārsteigtu kādu pie pusdienu galda.

Izstaigājis muzeju, nonāku pie ēkas, kurā mitinās pats muzeja uzraugs. Kungs ar visai garajiem, sirmajiem matiem tieši gatavojas kādai ģimenītei izrādīt muzeju. Ieraudzījis mani, tas nosaka, ka tieši manījis kādu staigājam pa teritoriju. Kad bilstu, ka reiz jau esmu te ciemojies, Raitis smaida un saka, ka tad jau es visu zinu, un pievēršas gida pienākumiem tikko atbraukušajai ģimenītei.

Izstaigāju arī šo ēku, atzīmēju sevi muzeja apmeklētāju statistikas žurnālā un, lai arī ieeja muzejā ir bez maksas, uzmeklēju aizdurvē paslēpušos lādi, kurā ieripinu nelielu ziedojumu muzeja uzturēšanai. Vēl kādā aizdurvē meklējams visai sens telefona aparāts ar mazo Latvijas ģerboni uz korpusa. Uzraugs joprojām izvadā viesus, tāpēc atvadīties nesanāk, un eju vien tālāk.

Nospraužu kursu uz Vecpiebalgu, pa ceļam ieplānojot arī dažu ezeru apskati. Pirmo no ezeriem ieraugu visai drīz, jo aptuveni divu kilometru attālumā no muzeja saulē gozējas Gailītis jeb Gailīšu ezers. Ezera krastā nokrauta malkas grēda. Iespējams, tā paredzēta Līgo vakara ugunskuram.

Gailītis

Tepat ceļa malā atrodamas Gailīškroga drupas. Kroga akmens sienas vietām ieplaisājušas, tomēr turas, bet daļa jumta gan jau iebrukusi. Kroga ēka šobrīd ir valsts īpašumā.

Gailīškrogs

Netālu no “Greiveru” mājām iznāku uz lielāka ceļa. Te manāmas arī vairākas daudzdzīvokļu ēkas. Uz mūra apmales ceļa malā sēž divi vīri, viens no kuriem pieceļas un tuvojas man. Vīrs piedzīvo vilšanos, jo nesmēķēju un cigaretes šādiem gadījumiem līdzi arī nenēsāju.

Tālumā vīd Alauksta ezera ūdeņi, bet pie daudziem no ceļiem, kas ved uz ezeru, vīd nepārprotamas norādes par privātīpašumu, tāpēc nolemju Alaukstu tuvāk aplūkot no estrādes, kas ierīkota tā dienvidaustrumu krastā.

Tuvojoties estrādei manu pastiprinātu ļaužu interesi par šo vietu. Ceļa malā uzslietajā teltī sēdošais puisis dara zināmu, ka estrādē šodien varu iekļūt tikai ar biļeti, jo tur notiek Līgo festivāls. Pēc vairāk kā 44 noietiem kilometriem neesmu gatavs pavisam paiet garām Alaukstam, un saņemu ieteikumu doties uz tepat netālu esošo atpūtas bāzi “Chill UP”.

Garām ieejai festivālā un dalībnieku teltīm paredzētajai pļavai nokļūstu Alauksta krastā. Arī “Chill UP”-ā manāmi atpūtnieki, kas, iespējams, dosies uz festivālu, bet tikpat labi, iespējams, izmantos bāzes piedāvātās aktīvās atpūtas iespējas. Mirkli uzkavējos ezera krastā, tad turpinu ceļu uz Vecpiebalgu.

Alauksts

Savu ceļu esmu plānojis tā, lai nonāktu pie Vecpiebalgas ūdensrožu dīķa, tāpēc nogriežos no lielā ceļa uz mazāku, bet no tā uz vēl mazāku, kas vietām drīzāk atgādina taku. Man pretī nāk divas jaunas meitenes, vilkdamas čemodānus. Esmu diezgan drošs, ka festivāla apmeklētājas. Nedaudz tālāk kāds traktorists pļauj zāli, bet divi baltie stārķi rūpīgi uzmana, kādi kārumi pēkšņi izleks no nopļautajiem stiebriem.

Uzgājis ūdensrožu dīķi, sveicinu saimnieci un katram gadījumam pavaicāju, vai neiebildīs, ja dīķī pamērcēšu arī pārgājiena nogurdinātās kājas. Saņemu ne tikai atļauju, bet arī ieteikumu starp kāju pirkstiem ielikt baltmaizi, lai mazās zivteles, ar kurām dīķis pārpilns, varētu pakutināt manas pēdas.

Vecpiebalgas ūdensrozes

Iemetu monētu ziedojumu kastītē, saņemu sauju ar baltmaizes šķēlītēm un dodos uz laipu. Ūdensrozes zied pilnā plaukumā, tāpēc zvanu Ilzei, kam paredzēts braukt man pakaļ uz Inešiem, lai jau tagad ņem bērnus un dodas ceļā. Saimniece vēl piebilst, ka spožāka saule veicina ūdensrožu ātrāku aizvēršanos, bet vismaz stundu tās vēl ziedēšot. No Rankas līdz Vecpiebalgai ar auto gan noteikti varēs paspēt.

Sēžu saulītē uz laipas kājām ūdenī, bet zivtiņas pagaidām baroju no rokas. Tās gan visu dienu jau tikušas barotas, tāpēc paiet ilgāks laiks, līdz tās izrāda kaut kādu interesi par jau manāmi samirkušo baltmaizes šķēli. Tepat peldošajām meža pīlēm gan, šķiet, mazāk ticis, tāpēc tās riņķo tuvumā un cer, ka atmetīšu tām ko gardu.

Pabaroju gan zivtiņas, kas, skaļi šmaukstinādamas, notiesā piedāvāto cienastu, gan pa kumosam tiek arī pīlēm. Kad dzīvnieki pabaroti, uzmeklēju somā Jaunpiebalgā pirktos pīrāgus un iekožu arī pats.

Šad un tad kāds auto piestāj ceļa malā, cilvēki izkāpj, lai palūkotos uz krāšņajām ūdensrozēm. Divas sievietes arī atnāk līdz laipiņai un sāk barot zivtiņas. Kad viena no tām vaicā man, kādas zivtiņas te mīt, atbildu, ka nav ne jausmas. “Ā, domāju, ka kāds gudrāks”, nosaka sieviete.

Vēl pēc brīža man pievienojas kāda ģimenīte, un ar tās pieaugušajiem izmantojam iespēju mazliet pabiedēt bērnus, kas, lai arī gana lieli, sākotnēji visai bailīgi mērc rokas ūdenī. Māte bilst, ka šeit mīt piranjas, bet es nosaku, ka pirkstu jau gana daudz, tā kā viens vairāk vai mazāk neko nemainīs. Māte sāk fotografēt savu ģimeni, bet es pamazām atbrīvoju laipu un kadru. Fotogrāfei gan neesot iebildumu pret manu atrašanos bildē, ja vien neesmu objektīvam pagriezis izslietu pēcpusi, ko tieši tai brīdī daru, jo lasu savas mantas un ņemu somu no laipas.

Ilze ar puikām vēl nav sasnieguši Vecpiebalgu, kad es jau turpinu savu ceļu. Vispirms iegriežos “Top!”, lai tiktu pie šodien jau trešā saldējuma, bet tad soļoju pāri ceļam uz Vecpiebalgas luterāņu baznīcu. 1845.gadā celto baznīcas ēku gadsimtu vēlāk atkāpjoties uzspridzināja vācu karaspēks, un baznīcas sakopšana un atjaunošana uzsākta vien 20.gadsimta astoņdesmito gadu beigās. Atjaunotā baznīca iesvētīta 1997.gadā, bet vēl joprojām torņa vietā to rotā vien neliela metāla konstrukcija ar tajā ierīkotu zvanu.

Vecpiebalgas luterāņu baznīca

Nākamās uzmeklēju Vecpiebalgas pilsdrupas. Mūra pils šeit uzcelta 14.gadsimtā, bet pilnībā nopostīta astoņpadsmitajā gadsimtā. Mūsdienās pils mūru drupu ieskautajā pagalmā notiek dažādi pasākumi, piemēram, viduslaiku tēmai veltīti turnīri.

Vecpiebalgas pilsdrupās

No pilsdrupām gar baznīcu atgriežos uz lielā ceļa P33, lai jau pēc mirkļa sekotu norādei uz Ērgļiem un dotos pārgājiena noslēdzošajā putekļainajā posmā. Kā zibens cauri smadzenēm izskrien arī doma, ka ir aizritējušas jau 11 stundas, bet pulsometrs pagaidām nav neko teicis par baterijas stāvokli. Ar pilnu lādiņu tas funkcionē 11 stundas “ar astīti”, tāpēc saprotu, ka tad, ja vēlos visu maršrutu dokumentēt vienā piegājienā, man ir jāpieliek soli.

Lai cik sparīgi soļoju, atskan pirmais signāls par “Low battery”. Tad nu sāku meklēt kādu iespējam interesantāku atskaites punktu, kurā apturēt pulsometru un iedarbināt “Endomondo” telefonā. Jau dzirdu netālu esošo šoseju un redzu zīmi, kas vēsta, ka drīz jādod ceļu, kad ieraugu vēlamo ciparu un apturu pulsometru uz 54,54 km atzīmes. Pārslēgšanās no vienas ierīces uz otru dod arī mirklī atelpai. Iemalkoju arī ūdeni un izeju finiša taisnē.

Inešu robeža ir tepat netālu, bet saulē vizošos Ineša ezera ūdeņus gan manu vien no krietna attāluma. Ceļmalas tuvāk Vecpiebalgas muižai, netālu no kuras notiks izrāde “Skroderdienas Silmačos”, pamazām piepilda teātra cienītāju auto. Starp citiem atpazīstu arī Andra auto, bet pašu Andri nekur nemanu.

Mana pārgājiena finišs ir pie Vecpiebalgas muižas, kuras galvenā ēka savu tagadējo izskatu ieguvusi astoņpadsmitā gadsimta beigās, bet muiža šai vietā bijusi jau vismaz gadsimtu iepriekš. Greznā, klasicisma stilā celtā ēka ir lieliskā stāvoklī. Apstājos pie muižas priekšā esošās strūklakas un apturu “Endomondo”. Jāatrisina neliels matemātikas uzdevums, un secinu, ka esmu nogājis gandrīz 56 kilometrus.

Vecpiebalgas muiža

Zvanu Ilzei, ka esmu finišējis. Tā kā viņa ar bērniem vēl Vecpiebalgā, nesteidzoties aizsoļoju līdz netālajam veikalam un tad iekārtojos šosejas malā gaidīt ekipāžu, kas nogādās mani atpakaļ Rankā. Saulains, putekļains un dažādiem iespaidiem pārbagāts pārgājiens ir noslēdzies.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s