22.06.2020. Karsts saulgriežu pārgājiens no Iecavas uz Bausku

Kad pulksten 4:10 no rīta atveru acis, aiz pavērtā loga dzirdami kaiju saucieni. Vēl vakar pabijis Rojā, kur kaiju “dziesmas” ir ierasta parādība, mirkli aizdomājos, kur atrodos un vai esmu nomodā. Viss kārtībā. Kaijas ir sastopamas arī Rīgā.

Kamēr brokastoju, aizrakstu Mazmežotnes muižai, kas iekļauta manā maršrutā, lai pārliecinātos, ka tā ir gatava uzņemt vienu kājāmgājēju. Apzinos, ka daru to pēdējā brīdī, bet ceru, ka līdz brīdim, kad būšu sasniedzis muižu, atbilde jau būs saņemta.

Paredzams, ka diena būs visai saulaina un bez nokrišņiem, tāpēc tērpjos iespējami plāni. Dažas dienas, kas pavadītas Rojas saulē, nozīmē, ka iespējami jāpaslēpj patriotiski sarkanbaltsarkanās ķermeņa daļas, tāpēc izvēlos gan garās bikses, gan kreklu ar garām piedurknēm. Pulsometrs un PinAproce ieņem savas vietas attiecīgi uz kreisās un labās rokas. Ņemot vērā laika prognozi, somu smagāku padara trīs litri ūdens.

Lai būtu drošs, ka paspēšu uz autobusu, kas 6:15 dodas ceļā no Rīgas Starptautiskās autoostas uz Bauskas pusi, izvēlos taksometra pakalpojumu. Kamēr gaidu “Bolt” Raimondu, kas nogādās mani autoostā, dažas mājas tālāk iedziedas gailis. Ne velti ir cilvēki, kas apgalvo, ka es dzīvoju laukos. 😊

Autoostā valda miers un klusums. Kad nostājos uz platformas Nr.6, apkārtnē manāms viens riteņbraucējs un četri autobusi. Virkne mirgojošu uzrakstu uz tablo, kas rodami pie platformām, vēsta, ka šorīt vairāki braucieni atcelti.

Kamēr gaidu autobusu, man pievienojas vēl daži pasažieri. Uzrādu autobusa vadītājam ar Mobilly palīdzību iegādāto biļeti un iekārtojos savā sēdvietā ar septīto numuru. Līdz Iecavai jābrauc nedaudz mazāk par stundu. Vīrietis, kas sēž tieši aiz manis, drīz iemieg un brīžiem iekrācas. Manas pārdomas par gaidāmo maršrutu šad un tad pārtrauc viegls “hrrrr”. Kaut kur autobusa tālākajā galā kādai mātei ir izaicinājums savaldīt savu atvasi.

Īsi pēc septiņiem no rīta autobuss ieripo Iecavas autoostā. Ceļu somu plecos, iedarbinu pulsometru un sāku savu ceļu. Netālu no autoostas slejas Iecavas lielais ūdenstornis, kas laikā, kad tika sakārtota Iecavas ūdenssaimniecība, ticis pie jauna ietērpa. Tornis rotāts ar Iecavas novada ģerboņa attēlu un uzrakstu “IECAVA”.

Iecavas ūdenstornis

Pārgājiena sākums ir visai lēns, jo autoostas apkārtnē manāmi vēl vairāki objekti, kas piesaista manu uzmanību. Rīgas un Edvarta Virzas ielu stūrī uzstādīti divi lielgabali, kas Iecavas novadam nozīmīgos svētkos tiek arī izrotāti. 17.gadsimta otrajā pusē Dzelzāmurā (aptuveni 13 kilometru attālumā no Iecavas) kaltas naglas un enkuri, lieti arī lielgabali. 19.gadsimtā vesela lielgabalu kolekcija rotājusi Iecavas muižas iebraucamo ceļu, un tagad divi no tiem sagaida Iecavas viesus.

Iecavas lielgabals

Laukumā aiz lielgabaliem patvēries pirms dažiem gadiem atjaunotais piemineklis 1905.gada cīnītājiem, ko 1955.gadā darinājis tēlnieks Leonīds Kristovskis. Vienlaikus ar pieminekļa atjaunošanu labiekārtota arī apkārtējā teritorija, paplašināti apstādījumi. Šai rītā koši zied te stādītie ziedi, un zaļais zāliens, šķiet, nesen ticis rūpīgi nopļauts.

Iecavas ziedošie apstādījumi

Sagaidījis luksofora zaļo signālu, dodos pāri Rīgas ielai, kur Iecavas kultūras nama priekšā 2003.gadā uzstādīts tēlnieka Imanta Lukaža veidotais piemiņas akmens Edvartam Virzam, atzīmējot rakstnieka 120. dzimšanas dienu.

Edvartam Virzam 120

Pārgājienu turpinu pa Edvarta Virzas ielu. Uz kāda soliņa sēdošs vīrs klusējot nopēta mani. Aiz Dzintaru ielas nonāku pie vides objekta “Ozola acīm”. Edvarta Virzas ielā 9 esošais objekts tapis vietā, kur reiz audzis ozols. 2013.gadā ozolu saspēris zibens, un nu ozola ripas gadskārtas stāsta par Iecavas novada kultūrvēsturi. 2014.gadā atklāto stendu veidojis Iecavas sieviešu klubs “Liepas”, izmantojot informāciju, kas iegūta bibliotēkās, arhīvos un no šīs ielas iedzīvotājiem.

Ozola acīm

Edvarta Virzas ielā var skatīt arī Iecavas senās koka apbūves paraugus. Manu gan divus, gan teju trīs stāvus augstas ēkas. Iespaidīgākā no šīm koka ēkām atrodas Edvarta Virzas un Dzirnavu ielu stūrī.

Pa Baldones ielā esošo tiltu šķērsoju Iecavas upi. Te cieņā ūdenssporta veidi, par ko liecina upē iekārtotā airēšanas slaloma trase. Iecavā notiek gan vietēja, gan starptautiska mēroga sacensības šai sporta veidā.

Airēšanas slaloma trase Iecavas upē

Otrpus upei nokļūstu starp kādreizējās Iecavas muižas ēkām. Iecavas mūzikas un mākslas skola iekārtojusies telpās, kurās reiz atradusies muižas bibliotēka, vēlāk padomju saimniecības “Progress” kultūras nams. Vēsturiskajai ēkai, kas celta 20.gadsimta sākumā, pirms pieciem gadiem tapusi arī piebūve, un šis komplekss atvēlēts jauno mūziķu un mākslinieku izglītošanai. Par “Progresa” laikiem atgādina aiz ēkas esošais akmens, uz kura redzams uzraksts “PROGRESS 40”.

Te reiz atradās Iecavas muižas bibliotēka

No sarkaniem ķieģeļiem celtā ēkā ar māla dakstiņu jumtu iekārtots viesu nams “Dārta”, bet reiz te bijuši Iecavas muižas staļļi. Ēka tapusi 19.gadsimta beigās, 20.gadsimta 80.gados tajā iekārtota ēdnīca.

Kādreizējie muižas staļļi

Trešā no te redzamajām muižas ēkām ir 18.gadsimta otrajā pusē celtā klēts, kuras jumta galu rotā vēja rādītājs. Sākotnēji ēka celta kā brūzis, bet vēlāk pārveidota par klēti. Balti krāsotās ēkas sienas jau zaudē savu krāsojumu, bet arī lūpošā krāsa nespēj mazināt iespaidu, ka ēkas galvenajai fasādei arhitekts veltījis vairāk uzmanības, nekā ierasts šādām būvēm. Klēts ir vecākā no vēl eksistējošajām Iecavas muižas ēkām.

Iecavas muižas klēts

1978.gadā celtā Iecavas sporta nama sienu Grāfa laukumā 7 rotā visnotaļ sportisks elements – 1980.gada Maskavas olimpisko spēļu logo. Iespējams, tieši tuvojošās olimpiskās spēles devušas iespēju Iecavai tikt pie sava sporta nama. Tagad ēkā darbojas Iecavas novada sporta skola “Dartija”, bet šai rītā apkārtne ir visai klusa. Šķiet, ka tik agri nodarbības te nenotiek.

Pirms 40 gadiem notikušās olimpiskās spēles atceroties

Vietā, kur sastopas Ozolu un Ābeļu ielas un ceļš no Grāfa laukuma puses, ir neliels laukums, un tam līdzās, zāles ieskauts, guļ akmens, kas arī atgādina par kādreizējo padomju saimniecību “Progress”. Šai gadījumā uzraksts “Progress” ir darināts no metāla un piestiprināts akmens sānam.

Iecavā vērojams Progress

Kad kādreizējās muižas apbūve apskatīta, es ienirstu vareniem kokiem bagātajā Iecavas muižas parkā. Parks tapis 18.gadsimta beigās angļu ainavu parka stilā, un tam raksturīga liela lapu koku daudzveidība.

Kad esmu nokļuvis koku paēnā, mani uzreiz ieskauj jasmīnu smarža. Tieši šobrīd tie zied pilnā plaukumā lieliem, baltiem ziediem. Dziļi ieelpoju reibinošo smaržu un dodos turp, kur slejas Iecavas Brīvības piemineklis.

Iecavas jasmīni

Tēlnieka Pētera Bandera darinātais piemineklis atklāts 1936.gadā un veltīts Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem. Laukakmens pieminekļa izveidei rasts Jumpravas pagasta “Lielkājiņās”. Naudas līdzekļus pieminekļa izveidei ziedojuši vietējie iedzīvotāji. Pēc Otrā pasaules kara pieminekli mēģināts uzspridzināt, bet to nav izdevies iznīcināt. 20.gadsimta 80.gados sākta pieminekļa atjaunošana, un pēdējos uzlabojumus piemineklis pieredzējis pavisam nesen – 2017.gadā, sagaidot Iecavas 525.jubileju.

Iecavas Brīvības piemineklis

Tuvojos piemineklim no aizmugures. Obeliska virsotni rotā trīs zvaigznes, zem tām iekalts krusts, un vēl zemāk redzams uzraksts “TAUTAS BRĪVĪBAS UN LATVIJAS NEATKARĪBAS CĪŅU VAROŅIEM”. Pieminekļa priekšpusē arī attēlotas trīs zvaigznes, divu vīru galvas nogulušas zemē, un zem tām lasāms “UZ EŽIŅAS GALVU LIKU, SARGĀJ’ SAVU TĒVU ZEMI”.

Iecavas Brīvības piemineklis

Pa pakāpieniem dodos lejup uz Iecavas upes pusi. Pirms Upes ielas, kas ved caur parku, uzstādīta piemiņas zīme Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas cēlušies no Iecavas novada. Vēl reizi palūkojos uz Brīvības pieminekli, kas nu slejas augstu virs manis, un tad pa tiltiņu dodos pāri Iecavas upei.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Iecavas novadā

Parkā pie estrādes sastopu divas sievietes, kas izvedušas pastaigā savus suņukus. Riešana šoreiz izpaliek. Iespējams, ka gaišā tērpā suņiem liekos mazāk draudīgs. Iespējams, tiem vienkārši ir kas interesantāks, ar ko nodarboties.

Aiz šiem vārtiņiem reiz bija Pirmajā pasaules karā kritušo vācu karavīru kapi

Netālu no estrādes ir atrodami mazi vārtiņi. Reiz aiz tiem bija Pirmajā pasaules karā kritušo vācu karavīru kapi, bet padomju laikā tie izdemolēti. Runā, ka krustus kāds darbonis iemūrējis savas mājas pamatos. Iecavas parka estrāde šai rītā tukša, un gaisu piepilda vien putnu čivināšana, svilpšana, ķērkšana.

Iecavas estrāde

Dodoties ārā no parka, nonāku pie parka sarga namiņa, kas arī saglabājies no muižas laikiem. Sarkano ķieģeļu būve tapusi 19.gadsimta beigās. Kāda sieviete aizslēdz namiņa durvis un cītīgi runā pa telefonu. Šis namiņš ir Iecavas dārznieces rezidence. Iespējams, tieši šī sieviete ir tā, kas atbild par Iecavas skaistumkopšanu.

Parka sarga namiņš

Pacietīgi gaidu, kad beigsies telefona saruna, lai tiktu pie bildes ar namiņu. Kad sieviete beigusi runāt, sveicinu to un saku, ka vēlos nofotografēt namiņu. Varu fotografēt ar viņu vai bez viņas kadrā. “Nē, iztiksim bez manis,” sieviete nosaka un paiet maliņā. “Tūrists?” tā pavaicā, kad esmu ticis pie foto. “Jā, tūrists,” es smaidīdams atbildu un turpinu savu ceļu.

Otrpus Rīgas ielai slejas Iecavas Evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis, bet šai vietā Rīgas ielas ietves no brauktuves atdala barjeras, tāpēc kādu brīdi eju gar ielu, kamēr sasniedzu gājēju pāreju. Kā kompensāciju par nelielo līkumu, ko metu, saņemu bagātīgi ziedošus krūmus pie vienas no Iecavas daudzdzīvokļu ēkām.

Iecava zied

Baznīcas priekšā esošais stāvlaukums visai pilns ar automašīnām, vārti uz baznīcu aizvērti, un pašu ēku cītīgi slēpj ap to augošie koki. Nedaudz pastaigāju uz vienu un otru pusi gar baznīcu ieskaujošo akmens mūri, bet vietu, no kuras baznīcu varētu ieraudzīt visā krāšņumā, tā arī neizdodas atrast.

Iecavas Evaņģēliski luteriskā baznīca

Tagadējā Iecavas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ēka celta no 1641. līdz 1657.gadam, kad Kurzemē valdīja hercogs Jēkabs. Baznīca ir vecākā ēka Iecavā. 19.gadsimta otrajā pusē rekonstruēts baznīcas tornis, bet kopumā ēka piedzīvojusi visai maz pārmaiņu. Baznīca stipri cieta Otrā pasaules kara laikā, kā arī no vandāļu uzbrukumiem padomju gados. 20.gadsimta 80.gados nolemts baznīcu pārvērst par koncertzāli, un tika nojaukta tās torņa smaile.  Ēka atjaunota un savu torni atguvusi 20.gadsimta 90.gados.

Savu ceļu turpinu pa Sporta ielu, kuras malā aiz sporta laukumiem redzams Pārupes gājēju tilts pār Iecavas upi. Uz elektrolīnijas, kas stiepjas paralēli upei, satupuši Iecavas baloži. Iespējams, tiem te notiek kāda sapulce. Palūkojos atpakaļ uz baznīcu, bet arī no šīs puses to slēpj koku lapotnes. Mirkli uzkavējos uz gājēju tilta, lai palūkotos uz Iecavas upi, tad kāpju augšup upes otrā krastā.

Pārupes gājēju tilts

2011. un 2012.gadā gar Iecavas upi izveidota 210m gara koka laipu taka no Pārupes gājēju tilta līdz Dievdārziņam. Taka dod iespēju apskatīt dolomīta atsegumus, avotus un interesantus kokus. Ir pagājuši vien astoņi gadi, kopš taka pabeigta, un tā šai rītā sagaida mani ar brīdinājumu “UZMANĪBU! BĪSTAMI!” un nosvītrotu gājēja siluetu. Nolemju, ka, neskatoties uz brīdinājumu, došos takā, un tad jau pēc apstākļiem vērtēšu – turpināt ceļu vai griezties atpakaļ.

Uzmundrinājums 🙂

Daba un takas apmeklētāji nav saudzējuši koka laipu. Grūti teikt, kā ieguldījums takas stāvoklī ir lielāks, bet dēļi šur un tur salūzuši, izļodzījušies, vai to vienkārši trūkst. Margas gar takas malu vietām salauztas. Neko dzīvībai bīstamu te nemanu, bet veselības saudzēšanas nolūkos ir jālūkojas, kur speru soli. Ja takas tapšanas laikā Iecavas upes krasta nogāze tikusi attīrīta no krūmiem, tad šo gadu laikā tie jau atguvušies, daļēji aizsedzot skatus, kas reiz pavērās no takas.

Priecē Iecavas dolomīta atsegumi, uz kuru asām šķautnēm rotātajiem sāniem rotaļājas saule un koku ēnas. Šai posmā redzami vairāki prāvi atsegumi. Dažos izveidojušās nelielas nišas, kas slēpjas zem dolomīta pārkarēm. Dolomīts skrāpēšanai nav tik piemērots kā smilšakmens, tāpēc kāds izlīdzējies ar krāsu, lai atstātu ziņu par takas apmeklējumu. Krasta krūmāju rotā tumši zilas spāres.

Iecavas dolomīta atsegumi

Otrpus upei manāms Iecavas Evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis, bet arī no šejienes tas ir vienīgais, ko baznīca atsedz skatienam. Sveiks un vesels esmu pieveicis koka laipu taku un nu kāpju augšup uz Dievdārziņu.

Skats uz Iecavas Evaņģēliski luterisko baznīcu

Dievdārziņš ir dažādiem nostāstiem apvīta senvieta, no kuras paveras skats uz Iecavas upi un baznīcu upes otrā krastā. Arī šī vieta sakopta pirms desmit gadiem, te uzstādīts informācijas stends, nobruģēts celiņš, izveidota skatu platforma.

Pamanu, ka informācijas stendu savu Instagram profilu reklamēšanai izmanto Madara un Laura. Profili gan privāti, tāpēc nav ne jausmas, ko meitenes piedāvā apskatīt. Laikam jau tas ir kaut kas trakoti labs, jo Laurai ir vairāk nekā 1500 sekotāju.

Dievdārziņā uzstādīti divi tēlnieka Ulda Sterģa izkalti akmeņi. Lielākais no tiem sagaida pie ieejas un rotāts ar ornamentu “zarotais dārziņš” un uzrakstu  “DIEVDĀRZIŅŠ”. Mazākais akmens ar tajā iekaltu Māras krustu atrodas tuvāk upei.

Dievdārziņš

No Dievdārziņa izeju uz Pārupes ielu, sveicinu kādu sievieti, kas devusies savās rīta gaitās, un aizsoļoju uz to pusi, kur ceļš P93 uzsāk savu skrējienu no Iecavas uz Jelgavu. Stundas laikā esmu nogājis vien četrus kilometrus, bet Iecavai bijis daudz, ko piedāvāt apskatei.

Kad atskatos uz Iecavu, stāvot uz Jelgavas ceļa, Iecavas luterāņu baznīcas tornis paceļas virs koku galotnēm. Noprotu, ka, lai skatītu visu baznīcu, Iecavā jāatgriežas bezlapu periodā vai vismaz laikā, kad baznīcas vārti ir atvērti apmeklētājiem. Pa Jelgavas ceļu dodos ārā no Iecavas.

Otrpus ceļam esošā lauka malā zied magones. Sarkanās uzziedējušas tuvāk ceļam, bet redzu, ka nedaudz tālāk laukā vīd arī daži violeti ziedi. Novērtējis ceļmalas grāvja dziļumu, faktu, ka augi slēpj grāvja dibenu, kā arī to, ka tik agri lauks vēl būs pilns ar rasu, nolemju, ka man būs gana ar ierasti sarkanajām magonēm. Nedaudz tālāk “Jaunrūsiņu” māju gailis sveic mani ar ierašanos Iecavas novadā.

Ziedošie Zemgales lauki

Gar šoseju soļojami vien aptuveni 1,5 kilometri, tad pagriežos uz Emburgas ceļu. Arvien vairāk jūtami saules stari. Diena būs karsta, un manā maršrutā mežu, kuru ēnā patverties, ir maz. Norāde “Ķirzakas” vēsta, ka pa kreisi no ceļa meklējams terārijs vai arī te esošo māju saimniekiem labpaticis tās nodēvēt par godu šiem rāpuļiem.

Sākotnēji šķiet, ka Emburgas – Iecavas ceļš ir aktīvs tirdzniecības maršruts, jo te vienā, te otrā virzienā man garām trauc nelieli busiņi. Vienam no tiem uz sāniem Kuldīgas maizes ceptuves logo. Vēlāk parādās arī pa kādam vieglajam auto. Vēja virziens ir man labvēlīgs, un garāmbraucēju saceltie putekļu mākoņi tiek aizpūsti uz ceļa otru malu.

Abās ceļa malās plešas lauki un pļavas, kas šai jūnija dienā rotājas dažādu krāsu ziediem. Sarkani, zili, dzelteni, balti un citu krāsu ziedi izceļas uz zaļās zāles un labības fona. Manas zināšanas botānikā ir krietni par trūcīgu, lai visus tos atpazītu, bet magoņu sarkanos ziedus un rudzupuķu zilos, protams, spēju atšķirt no citiem.

“Melnmeķu” suns mani sagaida un pavada ar skaļu riešanu, bet turas savas sētas dāvātajā drošībā un pie manis neskrien. Ceļmalā nokrauti daži dzelzsbetona bloki, un uz viena no tiem attapusies elektriskā tējkanna. Iespējams, kādam šī likusies piknikam piemērota vieta, bet nu tējkanna vientuļi lūkojas uz savu atspulgu ūdenī, kas sakrājies uz bloka.

Klusā daba ar tējkannu

Iecavas novada “Drostalās” mīt sporta klubs “Drostalas”, kas organizē sacensības jāšanas sportā, izjādes ar zirgiem, jāšanas apmācību un citas aktivitātes ar zirgiem. Kad eju garām sporta kluba teritorijai, viena no drostalām tieši ir devusies izjādē sirmja mugurā un veic apli pēc apļa ceļa malā ierīkotajā laukumā.

Ceļš gar “Drostalām”

Aiz “Drostalām” nonāku vietā, kur sākas ceļa remontdarbu zona. Šodien gan vienīgā tehnika, kas trokšņo šai apkārtnē, ir traktors “Avenieku” saimniecībā. Traktorists, iespējams, nopļauj saimniecības teritoriju, gatavojoties Līgo svētkiem.

Atjaunotais ceļš

Kamēr traktors rosās pa “Avenieku” pļavām, ceļu būves tehnika klusi atpūšas pie “Sauleskalnu” mājām. Laikam garās brīvdienas piešķirtas arī tiem, kas strādā ceļu būves jomā. Divi ekskavatori, ceļa rullis, divi kravas auto un traktorītis sadzīti nelielā aplokā. Tiem piešķirta arī ļoti svarīga, zila plastmasas mājiņa, kā arī tumši zils vagoniņš.

Tehnika čuč

Pie “Zara Sibrām” ceļa malā redzama platforma, uz kādas tiek liktas piena kannas, lai piena vedējs varētu ērtāk savākt svaigo slaukumu. Divas piena kannas, šķiet, jau gadiem gaida piena vedēju, jo ir pamatīgi sarūsējušas. Vienai no kannām rūsa izgrauzusi prāvu robu sānā. Tāds savdabīgs piemineklis piena lopkopībai šai pusē.

Diezgan vecs piens

Ceļš met loku ap “Lakstīgalu” mājām, kuru zālājā paslēpušās vairākas tehnikas vienības, bet virs tām paceļas elektrības stabs ar stārķu ligzdu tā galā. Ligzdā ir vesels pulks svēteļu, jaunie stārķi jau krietni paaugušies.

Svēteļu ģimenes miteklis

Aiz “Lakstīgalām” šķērsoju Iecavas novada robežu un nokļūstu Bauskas novadā. Pēc brīža mans ceļš pagriežas pa kreisi, un drīz sasniedzu vietu, kur tas sazarojas. Atmiņa saka, ka šai posmā jāiet tikai pa galveno ceļu, kamēr sasniedzu Garozas muižas parku. Taisni ved meža ceļš, pa labi pagriežas krietni lielāks ceļš, pa kuru šai brīdī man garām pabrauc auto. Sekoju automobilim.

Ceļu, pa kuru soļoju, šķiet, bieži izmanto meža tehnika. Vietām mežs vēl zaļo, vietām tas jau nocirsts. Baļķu kaudzes, kas sakrautas gar ceļa malām, iespējams, atrodas te jau ilgāku laiku, jo baļķi noteikti vairs nav pirmā svaiguma.

Raiti soļojot, pamanu vēl kādu censoni, kas arī devies izaicinošā ceļā. Vīngliemezis nolēmis šķērsot šo brauktuvi un braši slīd uz priekšu. Speru soli tā, lai netraumētu mazo radību. Transporta pakalpojumus gan nepiedāvāju, jo tik siltu jūtu pret gliemežiem man nav. Pagaidām citus auto uz ceļa nemanu, tā kā gliemezim gana mierīgs šļūciens.

Mazais censonis

Turpinu savu pārgājienu cauri mežam un sasniedzu vietu, kur ceļš, šķiet, sazarojas. Pienācis tuvāk saprotu, ka esmu nokļuvis strupceļā. Pa kreisi manu nelielu vagoniņu ar pie tā pieslietu gāzes balonu. No vagoniņa skan balsis. Līdzās vagoniņam stāv auto, kas pirms kāda laika paskrēja man garām ceļa sākumā. Paļaujoties uz degunu, nevis navigāciju, esmu pieļāvis elementāru kļūdu, izvēloties lielāko no ceļiem, un auto parādīšanās uz tā, protams, vēl vairāk maldinājusi mani. Esmu sekojis, iespējams, vienīgajam auto, kas šodien pārvietojas pa šo ceļu.

Jā, tur priekšā šis ceļš beidzas

Šķiet, ka vīri, kuru balsis dzirdu no vagoniņa, te strādā. Nolemju tos netraucēt, pagriežos par 180 grādiem un dodos atpakaļ uz vietu, kur veicu nepareizo pagriezienu. Iemetis aci navigācijā, secinu, ka MAPS.ME šāda ceļa vispār nav. Citās karšu aplikācijās nelūkojos, jo virziens man jau tāpat ir skaidrs.

Soļojot atpakaļ, pamanu, ka vīngliemezis jau ticis gandrīz līdz ceļa vidum. Sparīgs censonis. Nez, kas to tur tā vilina? Ir visai droši, ka tam izdosies nokļūt otrpus ceļam, jo diezin vai vīri vagoniņā gaida viesus, un, kā jau es secināju, caurbraucējiem šis ceļš nav piemērots.

Neplānotais līkums ir pievienojis aptuveni divus kilometrus manam maršrutam, bet nu jau atkal esmu krustojumā un šoreiz izvēlos mazāko, bet pareizo ceļu. Šis noteikti ir mežonīgāks, pilns arī lielām peļķēm, kas jāapiet gar pašu ceļa malu, spraucoties garām koku zariem. Pie “Meža Strautnieku” mājām iznirstu no meža un nokļūstu saules apskāvienos.

Mans ceļš atkal turpinās pa Zemgales laukiem un pļavām. Saule jau jūtami karsē, un es atkal un atkal patukšoju savus ūdens krājumus. Baltos stārķus var manīt kā ligzdās, tā uz laukiem. Apkārtnē dzirdamas arī neskaitāmu citu putnu balsis.

Pamazām tuvojos Garozai. Ūdens pudelē ir manāmi sasilis, un es arvien vairāk ilgojos pēc auksta dzēriena. Kaut kur manī sarosās cerība, ka varbūt Garozā pamanīšu kādu veikalu, kurā var tikt pie dzēriena vai vismaz saldējuma. Nelielu patvērumu no saules sniedz koku rindas tieši pirms Garozas.

Garozā mani panāk atbilde no Mazmežotnes muižas. Muižā var iekļūt pa vārtiem no ceļa, kas ved no Mežotnes pilskalna gar Lielupi uz Pilsrundāles pusi, par pastaigām muižas teritorijā jāsamaksā divi eiro, un muiža mani gaida. Lieliski! Vēl gan kāds laiciņš paies, kamēr nokļūšu Mazmežotnes muižā.

Sasniedzis Garozu, palūkojos apkārt, bet neko veikalam līdzīgu nemanu, vien kāds motobraucējs parādās uz galvenā ceļa un aiztrauc man garām. Tad nu dodos uz vietu, kur plešas Garozas muižas parks, kura pirmsākumi meklējami 18.gadsimtā. Pie ieejas parkā kāda sieviete uzkopj apkārtni un paralēli sarunājas pa telefonu. Par laimi lietot tālruni, kamēr “stūrē” slotu, ir atļauts.

Muižas parkā ienirstu starp dažāda vecuma kokiem. Pamanu arī ozollapas simbolu, kas liecina, ka koks atzīts par dižkoku. Parku šķērso Garozes upīte, kurai pāri ved arkveida tiltiņš, bet parka vidū atrodas estrāde ar solu rindām tās priekšā. Parka celiņi šķiet visai mīksti, jo īpaši vietās, kur tie ved augšup. Lietum noteikti tīk tos skalot, var manīt vietas, kur straumītes tecējušas lejup.

No Garozas muižas nekas daudz nav palicis. Muižas kungu ēka bijusi pamesta kopš 1973.gada, kad skola pārcēlās uz jaunām telpām, un pamazām pārvērtās drupās. Kungu mājas drupas nojauktas 2017.gadā, to ķieģeļi izmantoti Bruknas muižas saimniecības ēku atjaunošanai.

Ir atjaunots laukakmeņu tilts pār Garozes upīti, bet pati upīte mani sagaida ar lēnu un zaļām aļģēm pārpilnu ūdeni. Iespējams, pie vainas arī karstais laiks. Abās tilta arkās var manīt nedaudz ūdens, bet citādi šķiet, ka upīte te pavisam zaudējusi savu spēku.

Atjaunotais Garozas muižas laukakmeņu tilts

Netālu no laukakmeņu tilta atrodas nelielas, no akmeņiem celtas ēkas drupas. Jumts jau ir iebrucis, bet pamatīgie mūri vēl pretojas laika zobam. Mūra augšmala ieguvusi zaļu rotu, tur sasēduši augi, kas bijuši ar mieru augt starp akmeņiem. Iespējams, šī ir pēdējā no Garozas muižas ēkām, kas vēl saglabājusies.

Iespējams, pēdējā no Garozas muižas ēkām

Garozas muižai seko aptuveni trīs kilometrus tālāk esošā Bērzmuiža. Bērzmuižas kungu māja celta 18.gadsimtā vai 19.gadsimta sākumā (dažādos publiskos avotos viedokļi atšķiras) un no 20.gadsimta 20.gadiem līdz 1977.gadam, kad ēkā izceļas ugunsgrēks, tajā atradusies skola. 1984.gadā celtne pārveidota par daudzdzīvokļu ēku. Pēdējie iedzīvotāji ēku pametuši 2017.gadā.

Bērzmuiža

Apskatot ēku, tā tiešām izskatās visai pamesta, krāsa pamazām pamet tās mūrus. Jumta kori joprojām rotā televīzijas antenas, kas te palikušas kā liecības par laikiem, kad ēkā kūsāja dzīvība.

Turpinot ceļu, nonāku pie kādreizējās muižas kalpu mājas, kurā vēlāk tika ierīkotas telpas skolotājiem, tāpēc tautā to dēvē arī par Skolotāju māju. Lai arī nekādus paziņojumus par privātīpašumu pa ceļam nemanu, arī sētai pāri kāpis neesmu, parādās sajūta, ka esmu ienācis kāda pagalmā, jo apkārtne ir sakopta, no ēkas skan balsis. Muižas dīķa malā siena zārdam līdzīga konstrukcija rotāta ar puķu podiem. Nolemju te ilgāk nekavēties un no Skolotāju mājas caur tai līdzās iekārtoto dārzu dodos ārā uz ceļu.

Pie Bērzmuižas dīķa

Ejot garām ēkai, ieraugu pie tās piestiprinātu palielu kastīti ar uzrakstu “ПОЧТА”. Iespējams, skolotāji un skolēni te reiz varēja iemest vēstules, ko pēc tam pasta darbinieki nogādāja tālāk adresātiem.

Mana nākamā pietura paredzēta Mežotnes pilī, līdz kurai ejami aptuveni 8 kilometri. Karstums kļūst arvien nomācošāks, un ūdens daudzums pudelē strauji plok. Labi, ka šodien esmu nodrošinājies ar divām pudelēm. Šķiet, ka Zemgale ir ne tikai Latvijas maizes klēts, bet arī Latvijas maizes krāsns. Tagad zinu, kāda sajūta ir kukulītim, kad to ieslidina krāsnī.

Starp “Gausiķu” un “Gustu” mājām gaiss vibrē no ķīvīšu saucieniem. Virs laukiem lidinās bariņš šo putnu. Kamēr vēroju ķīvītes, nočab zāle grāvmalā, un gracioziem palēcieniem pāri laukam dodas stirna. Ķīvīšu klaigāšana tai netraucē, bet mani soļi uz ceļa to, redziet, ir izbiedējuši.

Tuvojoties Mežotnei, otrpus Lielupei manu vīdam senus, augstus mūrus. Šķiet, ka tur atrodas Mežotnes baznīcas drupas, kas arī iekļautas manā maršrutā. Iepriekš pie Mežotnes baznīcas neesmu viesojies, bet mūru atrašanās vieta šķiet atbilstoša manam minējumam.

Pie pašas Mežotnes robežas gaisu pilda aromāts, kas liecina, ka netālu rodama biogāzes stacija vai fermā notiek skābsiena ballīte. Iepriekš tik lielisku smaku esmu jutis biogāzes stacijā, kurai bija nācies iztukšot fermentera saturu, lai novērstu kļūmi ražošanas procesā, bet grūti teikt, kādu darbību rezultāts ir Mežotnes pusē jūtamā smaka. Starp ceļu un Lielupi atrodas “Lielmežotnes” ferma un biogāzes stacija, kas, iespējams, ir te valdošā aromāta avots.

Mežotnē iesoļoju pa asfaltu. Visas domas tagad ir pie auksta dzēriena, tāpēc nolemju pirms pils apmeklējuma atrast kādu veikalu. Kad pirms diviem gadiem Mežotni apciemoju kopā ar vecākiem, šķiet, manīju veikalu netālu no pils, tāpēc turpinu savu ceļu pa Pils ielu un lūkoju, kur parādīsies veikala izkārtne.

Glābēju atrodu Pils ielā 6, kur pirms četriem gadiem atvērts “Elvi” veikals. Dodos iekšā veikalā un uzreiz meklēju aukstuma vitrīnas ar dzērieniem. Ņemot vērā enerģijas patēriņu, šoreiz lemju par labu aukstai “Coca Cola”, lai arī ikdienā burbuļūdeņi manā ēdienkartē nav atrodami. Kolas cukurs šoreiz noderēs. Pa ceļam uz kasi paķeru arī saldējumu “Pols”, un nu ir pilnīga laime. 😊

Glābiņš

Kolu iztukšoju turpat pie veikala ieejas. Visu cieņu, “Elvi” aukstuma vitrīnas strādā ļoti labi. Vienlaikus ar auksto dzērienu manī ielīst dzīvība. Iztukšojis dzēriena pudeli, ķeros pie saldējuma un uzsāku ceļu uz Mežotnes pili.

Sākotnēji maršruts ved uz Mazās Mežotnes pils pusi. Te sastopu kādu ģimeni, kas dodas uz Lielupi peldēties. Viens no puikām uzsauc otram, lai tas nesteidzas, jo tāpat būs jāgaida mammu.

Mazā Mežotnes pils ir viena no Mežotnes pils kompleksa ēkām un atrodas pašā Lielupes krastā. 19.gadsimta vidū celtajā ēkā sākotnēji atradusies Mežotnes muižas pienotava un siernīca. Padomju laikos tai uzbūvēts otrais stāvs. Ēka tagad nokļuvusi privātās rokās, ir restaurēta, un tajā notiek koncerti, izstādes, mākslas plenēri. Šodien uz Mazo Mežotnes pili palūkojos vien pār tās sētu.

Mazā Mežotnes pils

Ceļa turpinājumā kāpju augšup uz Mežotnes pili jeb Mežotnes muižas kungu māju. Klasicisma stilā ieturētā pils celta no 1797. līdz 1802 gadam pēc Pēterburgas galma arhitekta Džakomo Kvarengi meta un vācu arhitekta Johana Georga Ādama Berlica projekta. Krievijas ķeizariene Katrīna II esot pili uzdāvinājusi savu mazbērnu audzinātājai Šarlotei fon Līvenai. No 1797. līdz 1920. gadam Mežotne bija Līvenu dzimtmuiža.

Mežotnes pils

Pils apkārtnē var manīt dažus apmeklētājus, arī autostāvvietā redzamas vairākas automašīnas. Pils priekšā ierīkotā strūklaka šodien klusē. Klusumam var būt tehniski iemesli, vai arī Mežotnes pils nevēlas, lai strūklaka novērš uzmanību no tās. Šādā karstumā daudzi varētu meklēt veldzi pie strūklakas.

Netālu no Mežotnes pils ir vēl kāda liela ēka. Līdz jaunās pils uzcelšanai tā kalpojusi par Mežotnes muižas kungu māju. 19.gadsimta sākumā ēka pārbūvēta un kļuvusi par muižas pārvaldnieka namu. Celtni līdz nepazīšanai mainījusi 20.gadsimta 30.gados veiktā pārbūve. Šodien ēka ir visai klusa, otrā stāva logi aizdarīti ar plēvi vai tamlīdzīgu materiālu.

Kādreizējā Mežotnes muižas kungu māja

Izmetu līkumu arī pa Mežotnes muižas parku, lai palūkotos uz pili no dienvidu puses. Parks izveidots 18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā. Ceļu turpinu uz Lielupi, nedaudz apsteidzot kādu lielāku pils apmeklētāju grupu. Zem kokiem netālu no upes atpūšas kāda ģimene.

Mežotnes pils no parka puses

Pontonu tilts, kas savieno Mežotnes pili un Mežotnes pilskalnu, paredzēts gājējiem un velobraucējiem un darbojas no maija līdz oktobrim. Man pa priekšu iet tēvs ar divām atvasēm. Tilta sākumā ir izveidota arka, kas, iespējams, paredzēta to laivotāju ērtībai, kas vasarā nolemj braukt pa Lielupi.

Pontonu tilts pār Lielupi

Zied ne tikai Zemgales pļavas un lauki, arī Lielupe zied. Upē zied baltas ūdensrozes, kas īpaši piesaista mazākos Mežotnes apmeklētājus, kā arī dažādus mušveidīgos. Starp baltajām ūdensrozēm var manīt arī pa kādai dzeltenai lēpei.

Sasniedzis Lielupes otru krastu, pagriežos, lai palūkotos uz Mežotnes pili. Šobrīd uz tilta atrodas grupa, kuru apsteidzu netālu no pils. Pie Mazās Mežotnes pils ūdenī sabiruši Mežotnes iedzīvotāji un viesi, cerot upē patverties no saules karstuma.

Šķērsojis Lielupi, esmu nonācis Rundāles novadā. Pārgājiena turpinājumā aizsoļoju nelielu gabaliņu lejup gar Lielupi, lai apskatītu Mežotnes pilskalnu, kā arī baznīcas drupas, kuras manīju no ceļa, kad soļoju uz Mežotni.

Mežotnes pilskalns

Pa ceļam uz pilskalnu manu divus atpūtniekus, kas, tērpušies peldēšanai piemērotos tērpos, dodas uz savu auto. Pieļauju, ka tie peldējušies tepat Lielupē, nevis izstaigājuši pilskalna takas. No kalna iztek avots, virs kura, nostiprinot kalna nogāzi, uzmūrēta plāksne ar tajā iegravētu uzrakstu “Esi skaidrs kā šis avots!”. Sveiciens visiem līgotājiem 😊 Šobrīd avots gan drīzāk pil, nevis tek.

Pa koka pakāpieniem kāpju augšup kalnā un nokļūstu atpūtas un izklaides vietā. Te rodama gan nojume un ugunskura vieta, gan dažādas iespējas kāpelēt un šūpoties. Reiz te atradusies Mežotnes senpilsēta, kas izaugusi 10. un 11.gadsimtā. Mežotnē bijusi attīstīta zemkopība un lopkopība, senpilsētā strādājuši amatnieki un tirgotāji.

No senpilsētas laukuma pārceļos uz blakus esošo pakalnu, kurā no 9. līdz 13.gadsimtam slējusies zemgaļu Upmales zemes galvenā pils. Pils vairākkārt nopostīta. Arheoloģiskie izrakumi apliecinājuši, ka piecu gadsimtu laikā pils nopostīta un atkal atjaunota desmit reizes. Īsu laiku Mežotnē atradusies arī vācu krustnešu pils, kas te uzcelta aizsardzībai pret lietuviešiem, bet šim mērķim pils kalpojusi visai vāji, jo jau 1346.gadā lietuvieši un zemgaļi to nopostījuši.

Soļojot pa pilskalnu, apmeklēju te iekārtoto skatu platformu, no kuras paveras skats uz Lielupi un tās labajā krastā esošajām Mežotnes muižas ēkām. Zilās debesis spoguļojas Lielupes ūdeņos, un balti, pūkaini mākoņi slīd kā pa debesjumu, tā pa upi.

Skats no Mežotnes pilskalna

No pilskalna dodos tālāk uz Mežotnes luterāņu baznīcas drupu pusi. Kad iznāku pie drupām, mani labā ziņā pārsteidz te redzamais. Viss liecina, ka baznīca pamazām tiek atjaunota. Logu ailes aizdarītas, daļa teritorijas norobežota. Šodien te, protams, valda klusums, bet šķiet, ka vecajai baznīcas ēkai ir izredzes atgūt savu spožumu.

16.gadsimtā Kurzemes hercogs Gothards Ketlers licis šai vietā celt pirmo Mežotnes baznīcu. Ēka, pie kuras mūriem es stāvu, tapusi 18.gadsimta sākumā, tās tornis būvēts vēl aptuveni gadsimtu vēlāk par Šarlotes fon Līvenas līdzekļiem. Baznīca nodegusi gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā. Padomju laikos ēkā iekārtota minerālmēslu noliktava.

Mežotnes luterāņu baznīcas drupas

Apskatījis Mežotnes luterāņu baznīcas drupas, dodos atpakaļ uz Mežotnes pilskalnu. Līdzās baznīcai ir ceļš, kas varētu aizvest mani līdz šosejai netālu no Rundāles pils, bet manos plānos ir vēl divi apskates objekti – Vīna kalns un Mazmežotnes muiža, kuriem piekļūt var no ceļa, kas ved gar Lielupi.

Pagājis garām pilskalnam, uzkāpju atkal laukumā, kurā atradusies Mežotnes senpilsēta. Šķiet, ka no šejienes būs vieglāk atrast taku uz Vīna kalnu. Pakalna malā ieraugu koka norādi, kas, visticamāk, te atrodas vairāk nekā trīsdesmit gadu, jo uzraksti uz tās ir krievu valodā

Sena norāde

Mežotnes pilskalnu ar Vīna kalnu savieno no koka dēļiem darināta dabas taka, kas vijas gar Lielupes senlejas krastu. Taka ir aptuveni puskilometru gara. Koku ēna sniedz patvērumu no saules karstajiem stariem.

Vīna kalnā varētu būt atradusies seno zemgaļu kulta vieta. Iespējams, 13.gadsimtā te bijusi arī krustnešu apmetne. Šobrīd kalna virsotnē esošajā ieplakā iekārtota atpūtas vieta. Te novietots galds ar soliem, kā arī redzama ugunskura vieta.

Kad seno zemgaļu vēsturiskās vietas apskatītas, dodos tālāk uz Mazmežotnes muižas pusi. Muižas vārti ir vaļā, un zinu, ka esmu gaidīts viesis, bet pie administrācijas durvīm atduros, jo tās ir aizslēgtas. Tā kā precīzs laiks, kad ieradīšos, nebija zināms, muižas darbinieces jau ir devušās prom. Tad nu piedāvāju samaksu veikt ar pārskaitījumu, jo esmu gājis tālu ceļu (šai brīdī vairāk nekā 35 km), lai muižu apskatītu, tāpēc negatavojos padoties.

Mazmežotnes muiža

Mazmežotne rakstos pirmo reizi minēta 18.gadsimtā, kad tās ēkas ir sliktā stāvoklī. 18.gadsimta beigās Šarlote fon Līvena kļūst arī par Mazmežotnes īpašnieci, un 19.gadsimtā muižā notiek plaši būvniecības darbi. Muižas ēkas cieš Pirmā pasaules kara laikā, padomju laikos tajās izmitinātas lopkopju un laukstrādnieku ģimenes.

Mazmežotnes muižas kungu māja

Jaunu elpu Mazmežotnes muiža gūst 2007.gadā, kad to iegādājas Burkānu ģimene un uzsāk muižas atjaunošanas darbus. Šodien man ir iespēja aplūkot šo darbu augļus. Muižas kungu mājā atrodas administrācija, restorāns, telpas viesībām un istabiņas nakšņošanai. Līdzās kungu mājai ir divas kalpu mājas – lielā un mazā. Tā kā saimnieki izbraukuši, ēku interjera apskate paliek citai apmeklējuma reizei. Sakļauti saulessargi arī līdzās kungu mājai esošajā klēts terasē, kur vasaras laikā var tikt pie auksta alus un karstas, grilētas gaļiņas.

Lielā kalpu māja

Lielākus pasākumus var rīkot muižas šķūnī vai stallī. Pasākumu šķūnis varot uzņemt pat 350 cilvēku. Muižas laidars vairs nav bijis glābjams, bet tā mūra rampa ir atjaunota un šobrīd kalpo par skatu laukumu, no kura palūkoties uz apkārtni vai kur vienkārši atpūtināt kājas, apsēžoties uz te uzstādītajiem soliem. Masīvajā akmens konstrukcijā izbūvētas divas arkas.

Laidara rampa

Aiz muižas un tās dārza sākas Mazmežotnes dabas taka, kurā informācijas stendi dara zināmu, kādus augus un dzīvas radības te varu cerēt ieraudzīt. Dabas taka aizvijas uz Vīna kalna pusi.

Turi acis vaļā!

Kad Mazmežotnes muiža izstaigāta, dodos ārā uz ceļu, uzmetu vēl pēdējo skatienu muižai un tās dīķiem un uzņemu kursu uz Rundāles pils pusi. Ejot kājām, varu izvēlēties taisnāko iespējamo ceļu uz Rundāles pili. Šķērsojis Mežotnes – Jaunsvirlaukas ceļu, nozūdu zaļā taciņā, kas mani aizved taisni līdz vietai, kur no Dobeles – Bauskas šosejas atzarojas ceļš uz Pilsrundāli.

Mazmežotnes muiža

Soļojot iekšā Pilsrundālē, jūtu, cik pamatīgi karsē saule, un jau zinu, ka vispirms sameklēšu kādu no pils apkārtnē esošajām ēdināšanas iestādēm, lai tiktu pie auksta dzēriena. Rundāles pils apmeklētājiem paredzētajā autostāvvietā gana daudz mašīnu. Noprotu, ka daļu no šiem viesiem drīz sastapšu.

Kad sasniedzu Balto māju, kas reiz bijusi Rundāles pils kalpu māja, bet nu piedāvā ēdināšanu un naktsmītnes, daudz nedomājot, soļoju uz ieejas durvīm. Tajās kaut ko apspriež divi vīrieši un viena sieviete, bet mani tie laipni palaiž garām.

Baltā māja

Meitenei, kas mani sagaida Baltās mājas restorānā, saku, ka vēlos vien atvēsināties un tikt pie auksta dzēriena. Izskatot aukstuma vitrīnas saturu, vienojamies, ka dzēriens būs Bauskas kvass. Vispirms gan meitene norāda, kur varu atrast telpu, kurā atvēsināties.

Kad rokas ienirst aukstajā ūdenī, kas plūst no krāna, es atkal sajūtos dzīvs. Pasmēlis ūdeni plaukstās, iegremdēju vēsumā arī seju un mirkli izbaudu, kā tajā ieplūst svaigums. Noskalojis ceļa putekļus un sviedrus, atgriežos restorāna zālē, lai nobaudītu arī aukstu dzērienu.

Rindā pirms manis kāda sieviete vairākkārt mēģina norēķināties ar bezkontakta karti. Pēc diviem atteikumiem restorāna darbiniece nosaka, ka karšu termināls mēdzot tā uzvesties un satraukumam nav pamata. Sieviete tomēr izvelk citu karti, un trešais mēģinājums ir veiksmīgs. Pa to laiku meitene jau instruē savu kolēģi, ka puisis, kas stāv rindā, alkst pēc auksta kvasa.

Meitene atkorķē kvasa pudeli. Samaksāt man izdodas jau pirmajā mēģinājumā, un ar dzēriena pudeli rokās dodos uz Rundāles pils pusi. Pamazām tukšojot aukstā kvasa pudeli, iedomājos, ka vien es zinu, ka tumši brūnā stikla pudelē pildītais dzēriens ir bezalkoholisks. Līgo laikam, protams, ierastāks būtu Bauskas alus. Cerams, ka mazus bērnus nesatikšu, un to vecākiem nenāksies skaidrot, kāpēc onkulis te strebj “alu”.

Kad manam skatienam atklājas Rundāles pils, pamanu, ka tās centrālais korpuss, kas vērsts pret pils dārzu, ir glīti iesaiņots. Tātad tur notiek remontdarbi. Ātri pārdomāju rīcības plānu un nolemju, ka pils dārzu šoreiz izlaidīšu, jo īsti nealkstu pēc foto ar iesaiņotu pili fonā, lai cik kvalitatīvi šis iesaiņojums būtu izrotāts. Iztukšojis kvasa pudeli, pagriežu stūri un dodos uz pils kariešu laukumu.

Rundāles pils

Pa ceļam sastopu dažus pils apmeklētājus. Vieni dodas uz pils dārza pusi, citi, šķiet, tīko iekļūt pašā pilī. Es jau iepriekš esmu izlēmis, ka pils iekštelpas nav manā plānā, tāpēc mierīgi aizsoļoju līdz vārtiem uz pils iekšpagalmu. Vārtu stabos iekārtojušās lauvas ar kroņiem galvā, bet paši vārti ir aizvērti. Aiz vārtiem redzams iesaiņotais pils centrālais korpuss.

Rundāles pils vārtu sargi

Rundāles pils ir krāšņākā un nozīmīgākā baroka stila pils Latvijā. Itāļu arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētā pils celta no 1736. līdz 1768. gadam. Kurzemes un Zemgales hercogs Ernests Johans Bīrons Rundāles muižu iegādājies 1735.gadā un licis nojaukt veco muižas ēku, lai tās vietā taptu šodien redzamā pils ēka.

Caur puslokā izbūvētajiem pils staļļiem pametu kariešu laukumu un uzsāku savu ceļu atpakaļ uz Dobeles – Bauskas šoseju. Vietā, kur netālu no pils izvietoti tirgotāju galdiņi, kāds kungs piedāvā man iegādāties trauku ar ogām. Tās pat esot jau nomazgātas. Pateicos, bet atsakos, jo vēl tāls ceļš priekšā.

Nelielu gabaliņu man jāpaiet gar Dobeles – Bauskas šoseju, kas te tikusi pie svaiga asfalta seguma, bet tad izvēlos ceļu, kas ved uz Lielupes pusi gar “Kalēju” mājām. Asfaltu atkal nomaina smiltis un grants. Ceļš, protams, ievērojami klusāks par šoseju. Tālumā aiz labības lauka un upes pamanu slejamies ceplim līdzīgu ēku. Otrpus upei atrodas ciemats Ceplis.

Šeit starp Lielupi un ceļu, pa kuru soļoju, izveidoti vairāki dīķi. Kā liecina saimnieku izvietotā zīme, dīķi ir privātīpašums un tajos aizliegta virkne pasākumu, ieskaitot medības, zvejošanu, peldēšanu un braukšanu ar laivu. Aizliegumi traucēt putnus un piegružot apkārtni liekas pašsaprotami.

Vēstījums dīķu apmeklētājiem

Kad esmu ticis garām dīķu teritorijai, skatienam atkal paveras cepļa ēka. Cepļa ciematā 19.gadsimta otrajā pusē un 20.gadsimta sākumā izveidojās vesels rūpniecisks komplekss ar kaļķu dedzinātavu, ķieģeļu cepli, dakstiņu un citām ražotnēm. Ražošana tur notikusi līdz pat 20.gadsimta 90.gadiem. Šobrīd Ceplī rosās mūziķis Igo ar domubiedriem, veidojot mākslas un mūzikas centru “Ceplis”. Šoreiz Ceplis nav manā maršrutā, bet kādu citu pārgājienu Bauskas pusē ir vērts izvīt arī caur šo ciematu.

Ceplis

Ceļa zīme vēsta, ka esmu nokļuvis Rundāles pagasta Priedītēs, un, protams, te var ieraudzīt arī priedes. Jā, nevis priedītes, bet kārtīgas priedes. Priedītēm ir pat sava dižpriede, kas atrodama ceļa kreisajā malā.

Priedīšu dižpriede

Ļaudis Priedītēs kopj savas saimniecības. Apkārtnē dzirdama zāles pļāvēju sadziedāšanās. Kāds vīrs izbrauc uz ceļa otru pusi ar ķerru, bet esmu pārāk tālu, lai pateiktu, kas vezumā.

Kad Priedītes palikušas aiz muguras, pa ceļa nogāzi kāpju lejup, lai nokļūtu Lielupes krastā, jo drīz upes pretējā krastā sāksies Jumpravas dolomīta atsegums. Kāds ir parūpējies par viesiem, jo upes krasts visai platā joslā ir nopļauts. Netālu četri jaunieši – trīs puiši un meitene – bauda atpūtu saulē pie upes. Sveicinu tos un dodos tālāk, kur jau pēc mirkļa apstājos, jo otrpus upei redzams kas ļoti skaists.

Jumpravas dolomīta atsegums stiepjas aptuveni 500 metru garumā un 5 metru augstumā gar Lielupi. Nopriecājos, ka esmu īstajā brīdī, jo saule šobrīd atrodas augstu man aiz muguras. Soļoju gar upi un dokumentēju vienu klinšu posmu pēc otra.

Jumpravas dolomīta atsegums

Klinšu tālāko galu rotā ne tikai krāšņas dolomīta pārkares, bet virs tām slejas kas pilsdrupu tornim līdzīgs. Tās ir mākslīgas pilsdrupas, kuras 19.gadsimta sākumā licis izveidot Jumpravas muižas īpašnieks. Pilsdrupas šai vietā pastāvējušas jau 1811.gadā.

Dolomīta atsegums un mākslīgās pilsdrupas virs tā

Kad Jumpravas klintis apskatītas, dodos augšup krastā un pēc dažiem līkumiem gar te esošajām ēkām ieraugu savu nākamo pieturu – Bornsmindes muižas kungu māju. Ēka celta laikā starp 1760. un 1783. gadu, tā pārbūvēta gan 19., gan 20.gadsimtā. No 1927.gada līdz Otrajam pasaules karam muižas ēkā atradās Ziedoņu dārzkopības skola. Padomju laikos te vispirms bijušas Saulaines lauksaimniecības tehnikuma kopmītnes, pēc tam tuberkulozes slimnīca. Ēka faktiski pamesta jau no 20.gadsimta 90.gadiem.

Bornsmindes muiža

Lielākā daļa Bornsmindes muižas logu raugās uz apkārtni izsistām rūtīm. Vietā, kur reiz muižas priekšā pletās dārzs, nu redzama neliela pļava. Kopumā ēka visai skumjā stāvoklī. Pat virs tās ieejas attēlotā saule, šķiet, drīzāk riet, nekā aust.

Bornsmindes muiža

Ceļš turpinās no Ziedoņiem gar Lielupi. Ik pa brīdim garām aiztrauc pa kādam auto, saceļot putekļu mākoni un liekot man uz mirkli aizturēt elpu. Lielupes krastos manāmi atpūtnieki, kuri vēlas baudīt saules un ūdens peldes. Uz mirkli iegriežos Važītes kapos, kur atdusas mans vectēvs.

Skats uz Lielupi

Iesoļojis Lepšās, pirms došanās uz Bausku metu aptuveni trīs kilometru līkumu, lai apskatītu arī Kaucmindes muižas pili. Sekoju asfaltētam ceļam kalnup, tad nonāku pie Dobeles – Bauskas šosejas, aiz kuras sākas Saulaine. Saulainē sekoju norādei uz pili, pa taciņu šķērsoju pļavu un pēc soļojuma starp tehnikumu un te esošajām dzīvojamajām un saimniecības ēkām nonāku pie Saulaines parka. Kad sasniedzu parka galveno celiņu, tā otrā galā jau redzama Kaucmindes muižas pils.

Saulaines parks

Kaucmindes muižas pils kopā ar stalli un klēti būvēta ap 1780. gadu agrīnā klasicisma stilā. 20.gadsimta sākumā pils apvienota puslokā ar apkārtējām ēkām, uzbūvējot caurbrauktuves starp tām. 1923.gadā pilī darbu uzsāka Kaucmindes mājturības skola, kurā saimnieku meitas apguva rokdarbus, virtuves un galda kultūru, lopkopības, dārzkopības un zemkopības vadīšanu. Pēc Otrā pasaules kara pilī mitinājās Saulaines lauksaimniecības tehnikums. Kad 20.gadsimta 70.gados tehnikumam uzbūvēja jaunu ēku, pils tika pamesta.

Kaucmindes muižas pils

Šodien Kaucmindes pils izskatās visai baisi. Ir sajūta, ka muižas parkā noenkurojies spoku kuģis un tūlīt tā mirušo komanda nāks lūkot, kas man te meklējams. Ēkas manāmi brūk. Vietām redzamas auduma vai plēves ķeskas, kas, iespējams, reiz sedza caurās vietas uz jumta vai pasargāja garāmgājējus no krītošiem mūra fragmentiem, bet nu papildina muižas traģisko izskatu. Piekļūt tuvāk ēkai liedz nožogojums, bet, redzot tās stāvokli, iet tuvāk būtu neprātīgi ar vai bez nožogojuma.

Saulainē pulsometrs parāda, ka šodien noieti jau 50 kilometri. Atgriežos Lepšās, jo finiša taisne gar šoseju īsti nevilina. Ceļa malā te piestājis auto, un, kamēr puisis sēž pie stūres, meitene pļavā lasa ziedus. Iespējams, tie rotās svētku galdu. Iespējams, no ziediem taps vainags pašai lasītājai.

Lai cik pārkarsis un noguris es būtu, netālu no autobusu pieturas ar nosaukumu “Zaķi” man izlaužas plats smaids, jo netālajā saimniecībā tiešām lēkā viens garausis. Cerams, ka nākamo pieturu nesauks “Lāči”.

Pie “Strautu” mājām papildinu savu interesanto brīdinājumu kolekciju, jo māju saimnieki norādījuši, ka ieeja te tikai ar alkoholu. Norādīts pat vēlamais alkohola daudzums – viens litrs. Manā somā gan tikai pusizdzerta “Venden” ūdens pudele, tāpēc soļoju tik tālāk.

Priekā!

Kad pieveikti gandrīz 53 kilometri, šķērsoju Bauskas robežu. Esmu izkļuvis no Latvijas maizes krāsns. Gājiens prasījis daudz spēka, tāpēc nolemju sīkāku Bauskas apskati atstāt citai apmeklējuma reizei un plānot iespējami taisnāku maršrutu uz autoostu. Ir gan viens objekts, kuru noteikti vēlos apmeklēt, jo Bauskas un Rundāles novadu piļu un muižu apskate būtu nepilnīga bez Bauskas pils apmeklējuma.

Soļoju pa Ziedoņu ielu un jau manu Bauskas pili Mūsas pretējā krastā. Redzu, ka arī šī pils piedzīvo pārmaiņas. Vecais tornis, kura virsotnē parasti plīvo Latvijas karogs, nu ir stalažu ieskauts un ticis pie jumta.

Pāri 2014.gadā rekonstruētajam Mūsas tiltam soļoju uz pils pusi. Tilta vidū apstājos, lai palūkotos uz Mūsu, kas plūst tepat lejā, Bauskas pili, ko šai brīdī uz apkārtējā fona izceļ saules stari, un Bauskas dolomīta atsegumiem, kas balsta pilskalna dienvidu nogāzi.

Mūsa pie Bauskas pils

Pieeju Bauskas pilij sargā divas apalītes – mortīras. Mūsas krasta kraujā novietots arī 17.gadsimta lielgabals, kas ir visai populārs pils apmeklētāju vidū. Pils vārti, protams, jau aizvērti, tāpēc varu to apskatīt vien no ārpuses.

Bauskas pili veido divas daļas. Vecākā no tām ir kādreizējā Livonijas ordeņa pils, kas celta 15.gadsimta vidū. Dokumentos pils būvniecība pieminēta 1443.gadā. Šodien no šīs pils daļas palikušas vienīgi drupas, kurās šobrīd notiek jau iepriekš manītie rekonstrukcijas darbi.  Jaunākā pils daļa ir Kurzemes hercogu pils, kuras celtniecība pabeigta 1596.gadā kādreizējās priekšpils vietā.

Bauskas pils

17.gadsimtā pils nokļūst gan poļu, gan zviedru rokās, bet 18.gadsimta sākumā to daļēji uzspridzina krievu karaspēks. Kopš tā laika pils netiek apdzīvota un pamazām pārvēršas drupās.

Pils atdzimšana sākas 20.gadsimta 30.gados, kad Livonijas ordeņa pils tornī ierīko skatu laukumu. Plašāka rekonstrukcija sākta 20.gadsimta sešdesmitajos gados un turpinās līdz pat mūsdienām. 1990.gadā Kurzemes hercogu rezidencē iekārtojas Bauskas pils muzejs.

Apskatījis pili, uzņemu kursu uz Bauskas autoostas pusi, iekļaujot maršrutā Bauskas Brīvības pieminekli. Piemineklis Latvijas brīvības cīņās kritušo kareivju piemiņai celts par Bauskas iedzīvotāju un organizāciju ziedojumiem. Pamatakmens likts 1928. gada 28. jūlijā. Sākotnējais akmens piemineklis tapis Bauskas akmeņkaļa Jura Sieriņa darbnīcā pēc Eduarda Kuraua meta. 1992.gadā uz akmens postamenta uzstādīta tēlnieka Andreja Jansona darinātā Zemgaļu cīnītāja bronzas skulptūra.

Bauskas Brīvības piemineklis

Netālu no Brīvības pieminekļa atrodas vēl vairāki pieminekļi. Tepat līdzās uz trim stēlām iekalti Bauskas novada Lāčplēša ordeņa kavalieru vārdi. Otrpus Brīvības piemineklim izveidota piemiņas vieta represētajiem, bet vēl tālāk uz Mūsas pusi uzstādīts piemineklis Bauskas aizstāvjiem.

Ceļu turpinu pa Uzvaras ielu. Pa ceļam uz autoostu iegriežos arī tirdzniecības centrā “Bauska”, lai tiktu pie auksta burbuļūdens pudeles. Jāsaka, ka “Narvesen” aukstuma vitrīnas dzērienu uzturējušas vien nedaudz vēsāku par istabas temperatūru. Malkojot dzērienu, veicu vēl pēdējos metrus līdz autoostai un 18:50 sasniedzu finišu. Līdz autobusam uz Rīgu tieši pusstunda. Ceļā pavadītas gandrīz divpadsmit stundas un pieveikti teju 57 kilometri. Latvijas maizes krāsns mani nav saudzējusi, bet redzētais un piedzīvotais ir bijis tā vērts.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s