22.12.2018. Pirms Ziemassvētkiem pa Siguldu un Krimuldu

Pēc piedzīvojumiem maršrutā gar Līgatnes upi, savam pirmssvētku pārgājienam esmu nolūkojis Siguldu un tās apkārtni, maršrutu papildinot ar iespējami daudz objektiem, kuros vēl nekad neesmu pabijis. Ja Līgatnē lauzos caur brikšņiem, tad Siguldā takas būs iekārtotas, tā kā krāšu kilometrus, augstuma metrus un skaistus ziemas skatus 🙂

Kad izkāpju no vilciena Siguldā, debesis vēl pavisam tumšas, toties lieliska iespēja iemūžināt svētku eglīti, kas rotā laukumu pie stacijas. Kādu brīdi vēl nekur nesteidzos, lai dotu iespēju rītam mani panākt. Tieši 8:00 iedarbinu Endomondo un dodos Siguldas ielās. Vispirms visā tās garumā jāpieveic Atbrīvotāju iela. Dažā mājā suns sveicina mani, šur un tur var manīt gaismu logos, bet citādi viss vēl pavisam mierīgs. Sniegs, izrotātās mājas un miers visapkārt rada lielisku svētku noskaņu, kā arī dod enerģiju soļojumam. Pie sevis dungoju Ziemassvētku dziesmas un virzos Sateseles pilskalna virzienā.

Pilskalnu gan apskates objektu sarakstā lieku otro un vispirms kāpju lejup Vējupītes gravā, lai apskatītu Pētera alu. Pirmais no apskates objektiem, kuru iepriekš neesmu apmeklējis. Pamazām aust rīts. Lejup gravā ved koka pakāpieni, uz kuriem var manīt dažu, gan ne pārāk svaigu pēdu nospiedumu. Lai arī norādes vilina tālāk uz Vējupīti, kas čalo tepat lejā, es gar smilšakmeņu atsegumiem dodos alas virzienā. Vēl jāpieveic daži nelieli kāpņu posmi, un manā priekšā paveras augsta, šaura plaisa smilšakmeņu sienā – Pētera ala. Izmantoju iespēju aplūkot alu kā no ārpuses, tā iekšpuses.

Kad Pētera ala iepazīta, atgriežos pie kāpnēm, pa kurām nokļuvu lejā, un pamazām stampāju augšup. Zinu, ka šodien man vēl ļoti daudz pakāpienu būs jāpieveic, tā kā nekur nesteidzos un baudu procesu. Kāpņu augšā izvēlos taku pa labi, un nu gan soļoju uz kalnu, kurā reiz slējusies lībiešu koka pils. Vieglītēm snieg sniedziņš. Arī šeit pēc pēdu nospiedumiem var manīt, ka pa kādam interesentam mēdz kalnu apmeklēt. Izstaigāju laukumu kalna augšpusē un tad vēlreiz nepakļaujos vilinošajām norādēm uz Vējupīti, bet izvēlos mazu taciņu, kas gar kalna malu ved lejā Sateseles kanjonā. Lejā gravā Kraukļupītes pieteku no abām pusēm skar skaistas klintis, jo īpaši tās labajā krastā.

Sateseles kanjons

Kad kanjons apskatīts, ceļš pamazām aizved augšup un atpakaļ Pētera alas virzienā. Šķiet, kāpjot pa kāpnēm izbiedēju lapsu, kas augstāk aizskrien savās darīšanās, bet tik augstu kāpt šoreiz nav manos plānos. Gar gravas malu virzos līdz takai, kas mani nogādās pie Raganu katla. Kad šķērsota Vējupīte, pamanu, ka sekos pamatīgs kāpiens gravas otrā pusē. Soli pa solim rāpjos ārā no gravas līdz nokļūstu piesniegušā mežā. Egles silti ietērptas sniega mēteļos. Jāuzmanās, lai sniegu no to zariem nenotrauktu sev aiz apkakles.

Raganu katls ir milzīga grava. Kaut kur lejā plūst Dauda, bet tālumā var manīt Gaujas pretējo krastu un dažus namiņus tajā. Abas katla malas veido iespaidīgi smilšakmens atsegumi, bet tā vidu, šķiet, mēdz ietekmēt erozijas procesi. Gravas mala ir norobežota, lai kādam nerastos kārdinājums traukties lejup. Aiz nožogojuma manāmas tikai suņu pēdas. Tepat katla malā ierīkoti arī galdiņi ar soliņiem. Lieliska vieta, kur iedzert karstu tēju, pirms turpinu savu soļojumu.

Raganu katls

Lai arī debesis joprojām apmākušās, nu jau var uzskatīt, ka diena ir uzaususi. No Raganu katla atgriežos sniegotajā meža valstībā. Seko neliels līkums pa šo Nurmižu gravu rezervāta tālāko rietumu stūri, jo gribu palūkot, vai iespējama piekļuve vēl vienai alai, ko esmu manījis atzīmētu kartēs, – Zaļās klints Krusta alai. Nekur kartēs gan nav manāmi ceļi vai vismaz takas, kas vestu uz to.

Soļoju pa sniegoto mežu un noskaņojums joprojām labs. Kādā brīdī pamanu, ka tieši pa manu maršrutu, bet pretējā virzienā ir soļojis kāds mazu pēdu īpašnieks vai, drīzāk, īpašniece. Šķiet, vismaz līdz Kraukļu aizai vēl manu šos pēdu nospiedumus. Šur un tur aiz kokiem pavīd Turaidas pils. Šodien gan plānoju to skatīt tikai no attāluma, ja vien neuzsmaidīs necerēta veiksme un plānoto maršrutu nepaveikšu tik ātri, ka atliks laiks arī Turaidai.

Vietā, kur pa labi no manis vajadzētu būt ceļam uz Zaļās klints Krusta alu, manu tikai kokiem apaugušu gravu. Ātri nolemju šodien iztikt bez ekstrēmām aktivitātēm un soļoju vien tālāk. Kādā brīdī taka sazarojas. Vispirms pa tās labo atzaru uzkāpju nelielā skatu punktā, no kura var pavērties tālumā uz Gauju, bet tad dodos lejā gravā, virzoties pretī man jau zināmajiem mazo pēdu nospiedumiem. Šķērsoju Vējupīti un soļoju uz Kraukļu aizu. Gan to, gan tajā esošo Kraukļu alu atrodu itin viegli. Arī šeit esmu pirmo reizi dzīvē.

Kraukļu ala

Kraukļu alai seko kārtējais kāpiens pa kāpnēm, lai sasniegtu Paradīzes kalnu. Ja uz kāpnēm ir tikai mazo pēdu nospiedumi, tad Paradīzes kalna skatu laukumā jau var manīt vairāk pēdu nospiedumu. Jebkurā gadalaikā šeit paveras skaists skats uz Gaujas ieleju, kā arī Turaidas pili.

No Paradīzes kalna pa salīdzinoši platu ceļu dodos atpakaļ pilsētas virzienā. Pie Siguldas kapiem saprotu, ka nu jau esmu pārāk tālu kapu teritorijā un acīmredzami paskrējis garām asam labajam pagriezienam Gaujas tilta virzienā. Iespējams, zilā plastmasas mājiņa bija pārāk vilinoša un novirzīja mani no ceļa. Ātri koriģēju maršrutu un gar Kropotkinu kapiem, veltot mirkli arī tālumā redzamajai Turaidas pilij, aizsoļoju pa pareizo ceļu.

Nākamā izšķiršanās seko jau Gaujas krastā. Varu turpināt ceļu tilta virzienā tepat pa leju vai arī uzkāpt blakus esošajā Krusta kalnā un uz tiltu dodies gar Siguldas pilsdrupām. Apspriede ar sevi ir ļoti īsa un efektīva, kāpju augšup. Krusta kalns nemaz tik viegli nepiekāpjas, tomēr galu galā esmu tā virsotnē. Kad atrodos blakus pilsdrupām, atkal uzsnieg viegls sniedziņš.

Gaujas tilta karogu masti šoreiz rotāti nevis Latvijas karogiem, bet lampiņu virtenēm. Man gan tā arī šodien neizdodas ieraudzīt tās ieslēgtas. Gaujas kreisā krasta apskati esmu noslēdzis. Nu laiks labajam krastam, kurā arī paredzēti gan jau iepriekš apmeklēti, gan jauni objekti.

Soļoju gar pašu Gauju, cauri Balonu pļavai un tālāk Piķenes kraujas virzienā. No pretējā krastā esošā svētku laukuma mani sveicina Siguldas “S!”. Turpat blakus esošajā slēpošanas trasē rosās tehnika. Sezona rit pilnā sparā. Šķiet, ka rosība ir arī Siguldas Bobsleja un kamaniņu trasē, virs kuras lepni plīvo Latvijas karogs.

Vietas, kas vasarās dažkārt mēdz būt visai slapjas, ziemā nav īsti manāmas, tāpēc raiti tieku uz priekšu. Arī šeit redzami pēdu nospiedumi, un netālu no Mazās Velnalas pamanu pazibam mazāko pēdu nospiedumu īpašnieci. Meitene cītīgi pēta Piķenes krauju un tālāk par to, šķiet, neplāno doties. Pasveicinu, iemūžinu krauju foto un dodos tālāk. Par to, vai meitene šodien pabijusi arī Vējupītes gravā, nevaicāju. Ir daudz uz pārgājieniem nasku meiteņu.

Kājinieku tiltu pār Gauju šķērsoju divreiz. Velnala noteikti ir pelnījusi, lai uz to palūkojas, bet mans maršruts tālāk vedīs nevis atpakaļ uz Siguldu, bet tālāk gar Gaujas labo krastu. Gar Velnalu, savā starpā bumstīdamies un sasaukdamies, slīd nelieli ledus gabali. Iepretim Velnalai izmēģinu arī taimeri telefona “selfiju” kamerai, lai varu pozēt pilnā augumā, tomēr bildes kvalitāte ir tik baisa, ka publiskota tā netiks.

Velnalas klintis

Kad atkal esmu Gaujas labajā krastā, nedaudz pakāpjos augšup un tad dodos pa taku upes tecējuma virzienā. Ar šo brīdi esmu devies nezināmajā, jo iepriekš šai virzienā kāju neesmu spēris. Neiztrūkstoši arī šeit ir pēdu nospiedumi. Ziemas lielais pluss ir tas, ka ļoti viegli pateikt, kādu virzienu vismaz viens cilvēks ir atzinis par labu esam, kamēr vasarā vajadzīga cītīgāka bradāšana, lai taptu taka. Aiz kāda tiltiņa zīme vēsta, ka esmu šķērsojis “Kraukli”. Nez, vai tagad esmu nokļuvis aiz-Krauklē?

Pirmo uzmeklēju Saulstaru klintīs esošo alu, kas atrodas Runtiņa pretējā krastā. Upīte gan ir pavisam šaura un tajā ļoti ērti iemesti divi nelieli koka bluķīši, tā kā izmantoju iespēju apskatīt alu pavisam tuvu. Iekšā gan nelienu, jo aprakstos manīts, ka alas griesti neizceļas ar stabilitāti.

Saulstaru klintis un ala

Tālāk taka ved gar Runtiņu, te pa vienu, te otru krastu. Šeit tā iekārtota askētiskāk nekā Siguldas takas, tomēr katrā vietā, kur tas nepieciešams, ir neliels tiltiņš. Dažkārt tikai minu, no kāda materiāla un cik izturīgs ir apsnigušais tiltiņš man zem kājām, tomēr ne reizi nenākas kājas mērcēt Runtiņā.

Taka noslēdzas netālu no Krimuldas baznīcas (cik atbilstoši Ziemassvētkiem 🙂 ), un tās galā ir vēl viena – Kubeseles – ala. To gan apskatu gan no ārpuses, gan iekšpuses. Mācītājmājā neviesojos un arī netālu esošās nelielās kafejnīcas darba laikus nepārbaudu, bet caur parku un gar baznīcu soļoju uz Raganas – Turaidas šoseju.

Kubeseles ala

Šosejas posmu esmu ieplānojis iespējami īsu, tomēr pāris kilometri gar to man būs jāpieveic. Auto plūsma nav pārlieku intensīva, tomēr ik pa brīdim kāds aiztrauc te vienā, te otrā virzienā. Maksimāli izmantoju iespējas iet pa asfaltu, jo tā noteikti ir gan vieglāk, gan ātrāk. Galvenais laikus parauties malā, kad tuvojas kārtējais auto. Nomale ir klāta ar sniegu un vietām ne pārāk stabila, tāpēc ne pārāk pievilcīga.

Pie “Strazdiņu” mājām griežos nost no šosejas, un atkal dodos Gaujas virzienā. Kamēr ceļš ved cauri saimniecībām, tas ir diezgan plats, bet kāju nospiedumu vietā te manāmas tikai auto riepu pēdas. “Grantiņu” laukos ganās divas stirnas, kas pamana mani un, baltos dibenus zibinādamas, aiztrauc meža virzienā. Katra no tām izvēlas savu robu žogā, bet galu galā abas nozūd starp kokiem.

Turpmākajā ceļā saprotu, ka nu esmu vietā, kur manāmas tikai un vienīgi zvēru pēdas. Šo taku, šķiet, neviens īpaši necenšas uzturēt. Katrā ziņā ne ziemas sezonā, jo krituši koki atrodas tieši tur, kur nu tiem labpatika novelties. Kad pievarēti kārtējie kritušie koki, attopos vietā, kur esmu jau pabijis, jo tepat netālu ir tiltiņš pār Kraukli, kā arī taku nu rotā arī cilvēku pēdu nospiedumi. Pirms brīža te gāju Saulstaru un Kubeseles alu virzienā.

Aiz kokiem ieraugu gājēju tiltu pār Gauju, uz kura manāma arī kāda kompānija. Tātad vismaz daži cilvēki šo dienu izmanto Siguldas apskatei. Uz tiltu gan šoreiz nedodos, bet uzsāku garo un smago kāpumu Krimuldas muižas virzienā. Ar šo kāpumu jau rudenī iepazinos Siguldas kalnu maratona laikā, un arī šoreiz tas nepārprotami ir nolēmis pārbaudīt, cik gan daudz spēka manī ir vēl atlicis. Kāpiens noslēdzas netālu no atpūtas kompleksa “Brūveri”.

“Brūveros” mājiņām doti gadalaiku nosaukumi. Nez, vai tās būvētas atbilstoši katram konkrētajam gadalaikam. No “Brūveru” pirts parādās trūcīgi ģērbts vīrs un izgāž ūdens spaini, bet es turpinu savu ceļu tālāk uz Krimuldas muižas pusi.

Apciemoju netālu no muižas esošo kafejnīcu “Milly”. Mirkli gan nākas uzgaidīt, jo vienlaikus ar mani ir ieradies arī preču piegādātājs. Pa to laiku varu novērtēt situāciju un secināt, ka noteikti ir pieejams karstvīns, tēja, kafija. Kad saimniece pievēršas man, palūdzu tēju. Tiesa, izvēlos nevis paciņu tēju, bet zāļu tēju miksli. Minu, ka ilgi neuzkavēšos, jo jāķer vēl atlikusī dienas gaisma. Saimniece piekrīt, ka tās šobrīd nav daudz, un apvaicājas, kur tad tā soļoju. Kad pieminu Kubeseles alu, saimniece ieminas, ka tas jau kādu gabalu no šejienes un pat viņa tur nekad nav bijusi. No zāļu tējas trauciņa sanāk divas krūzītes karsta dzēriena, kas tiek ātri iztukšotas. Pateicos saimniecei un atgriežos uz ceļa.

Uzmetu skatu Krimuldas muižai, tad arī netālu esošajām Krimuldas pilsdrupām, bet šie abi objekti man nav nekāds jaunums, toties nekad iepriekš neesmu gājis pa Vikmestes dabas taku, kas tad arī ir mans galvenais mērķis šai pusē.

Pie takas sākumā esošā Princešu avota ilgi neuzkavējos un dodos tik tālāk. Vietām šī taka izskatās mazliet mežonīga, vietām iekārtotas kāpnītes un tiltiņi. It kā nojaušot, ka šodien vēlējos no brikšņiem izvairīties, kāds pamatīgs koks ir pārkritis pār vienu no tiltiņiem, un man nekas cits neatliek kā spraukties cauri tā zariem.

Arī Vikmestes upītē ir daudz nelielu, bet skaistu klinšu atsegumu. Pie kāda no tiem taka sazarojas, piedāvājot iespēju uzkāpt Vikmestes pilskalnā vai doties atpakaļ uz Siguldu. Drīz sāks tumst, tomēr nolemju, ka jākāpj vien pilskalnā. Šķiet, neilgi pirms manis tieši par to pašu izšķīries kāds pāris, jo divi nesen iemīti pēdu nospiedumu pāri arī ved augšup kalnā.

Pilskalnā ilgi neuzkavējos un pa taku, kas pamazām gar kalna nogāzi ved lejup, sekoju pēdu nospiedumiem. Kādā brīdī parādās arī pakāpieni, pa kuriem var nokāpt lejā līdz Vikmestei. Gar upīti soļoju un par klintīm jūsmoju vienatnē, tik kādā brīdī mieru iztraucē kāds skrējējs, kas treniņam izvēlējies Vikmestes pilskalnu. Pašā takas noslēgumā satieku arī nelielu jauniešu grupiņu, kas nokāpuši no Taurētāju kalna un spriež, ka grib apskatīt Krimuldas pilsdrupas.

Vikmestes iežu atsegumi

Tā kā dienas gaisma vēl nav pavisam zudusi, nolemju izmest pavisam mazu līkumu līdz Gūtmaņalai. Arī šī ala, kas citkārt ir tūristu pārpildīta, šai laikā ir pavisam tukša un mierīga. Trīs apmeklētāji iznāk no tās neilgi pirms manas ierašanās un dodas tālāk uz Bundulīša pusi. Ar Gūtmaņalu arī noslēdzu savu šīs dienas apskates objektu plānu, iedzeru tēju par godu sasniegtajam un soļoju atpakaļ uz Gaujas tiltu.

Siguldas “S!” pirms tam mani tik sirsnīgi sveicināja, ka maršrutu plānoju gar to, bet tas nozīmē pieveikt dažus simtus pakāpienu, kas ved no Gaujas tilta augšup uz stāvlaukumu pie Siguldas vagoniņa. Pie “S!” esmu jau pustumsā. Tepat blakus slēpošanas trasē pieaugušie un bērni izveidojuši arī nelielu ragaviņu trasi, ko tagad cītīgi pucē ragavu sliecēm.

Siguldas stacijā ierodos labu laiku pirms vilciena, kam jāatiet 17:13. Apturu Endomondo. Tas gan man mēdz būt tāds optimistiskāks, bet oficiālā statistika ir 35,5 km nepilnās astoņās stundās, kā arī nedaudz vairāk kā 1000 augstuma metru. Iekārtojos stacijas uzgaidāmajā zālē, lai iestiprinātos, kā arī ieliktu kādu bildi Instagram.

Pēc brīža notiek kas tāds, ko arī iepriekš neesmu pieredzējis, lai gan Siguldā esmu viesojies vairākkārt. Stacijā ienāk divi puiši, un viens no tiem iekārtojas pie uzgaidāmajā zālē esošajām klavierēm. Telpu piepilda klavieru mūzika. Sākotnēji repertuārs ļoti raibs, spēju atšķirt tikai Troņu Spēļu (Game of Thrones) tēmu, bet tad puisis gaidītājus iepriecina arī ar Ziemassvētku dziesmām. Jā, reizēm viņam kas aizķeras, samisējas, bet tiešām paldies viņam par šo muzikālo pauzi un visu cieņu par to skaņdarbu apjomu, ko viņš spēj paturēt prātā, jo nekādas notis ne mirkli netika izmantotas. Pozitīvi lādēts kāpju vilcienā, kam mani jānogādā Rīgā. Pārmiju dažus vārdus ar konduktorēm, ar ko laikam izpelnos neizmērojamu uzticēšanos, jo viena no viņām palūdz, lai pieskatu viņu somas ar naudu un aparātiem, kamēr abas uz mirkli izkāps. Tad nu ieņemu vietu tuvāk apsargājamajiem objektiem un cītīgi pildu savu pienākumu. Neviens no pasažieriem gan pat nemēģina stiept roku somu virzienā, un, konduktorēm atkal parādoties, varu ziņot, ka misija izpildīta. Iekārtojos atkal savā sēdvietā, un vilciens uzsāk kustību uz Rīgu. Pirmssvētku pārgājiens noslēdzies.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s