23.02.2019. Siguldas apkārtnes ūdenskritumi un Lorupe

Kaut kur starp Vangažiem un Inčukalnu pa vilciena logu tālumā manu rītausmas atblāzmu, un nodomāju, ka, spriežot pēc laika prognozēm, tas ir vienīgais mirklis šodien, kad man tiek kaut nedaudz saules gaismas. Prognozes sola apmākušos dienu, kā arī brīžiem iespējamu sniegu. Ziema vēl atgādina, ka ir tikai februāris un vēl par agru priecāties par pavasara atnākšanu.

Kad izkāpju Siguldas dzelzceļa stacijā, saule jau ir uzlēkusi, bet to cītīgi slēpj mākoņi. Rīts ir samērā gaišs, auksts un pagaidām bez nokrišņiem.

Siguldas dzelzceļa stacija un autoosta

No Siguldas stacijas dodos Atbrīvotāju ielas virzienā. Ātri secinu, ka atkal uznākušais aukstums ir pamatīgi nocietinājis gan ledu, gan vēl palikušo sniegu. Vietās, kur nav manāms asfalts, mēģinu rast iespējami stabilāko pamatu zem kājām, bet dažkārt nekas cits neatliek, kā samazināt soļa garumu un atspēriena jaudu, lai neattaptos garšļaukus uz ielas.

Dienas pamazām kļūst garākas, un šķiet, ka gaišāki rīti mudina arī cilvēkus ātrāk doties ārpus mājas. Ja decembrī gāju pa Atbrīvotāju ielu un tikai suņi mani sveicināja, tad tagad te no vienas, te no otras mājas iznāk kāds un dodas savās darīšanās.

Sateseles pilskalnam šoreiz uzmetu tik aci no Līvkalna ielas puses, jo tas nav iekļauts manā šīs dienas maršrutā. Pie kāpnītēm, kas ved lejup uz Vējupīti un Pētera alu, jau apsveru zābaku radžošanu, tomēr nolemju pamēģināt, kā veicas bez radzēm. Pašas koka kāpnes lielākoties ir tīras, bet takas starp kāpņu posmiem ir segtas ar ledu un cietu sniegu, tāpēc īsti nav, kur kājai ieķerties. Lēkāju te pa vienu, te otru takas malu, kur sniegs biezāks un brīžiem padodas zem mana svara, kā arī turos pie kokiem. Kādu īpaši slidenu posmu gan nolemju pievarēt citā veidā. Noskatu koku, pret kuru bremzēšu, apsēžos uz ledus un šļūcu lejup. Galvenais kājas turēt kopā. Kājas kopā! Bum! Nobrauciens ir veiksmīgs, varu slieties kājās un turpināt ceļu.

Takas atzarojums uz Pētera alu ir krietni piesnigušāks, bet arī to sekmīgi pieveicu. Pētera alu aplūkoju gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Nezinu, vai tajā kāds dzīvo, vai tikai mēģina radīt sajūtu, ka to dara, bet pie alas dibensienas atstāti vairāki priekšmeti, tai skaitā neliela krūzīte.

Klintis pie Pētera alas

No gaisa sāk krist pa kādai retai sniega pārslai. Atgriežos taku krustojumā un pa sniega un ledus klāto taku turpinu ceļu lejup uz Vējupīti. Šo posmu izdodas pieveikt bez kritieniem, bet lēkāšana un līdzsvara vingrinājumi neizpaliek. Vējupīte skaļi čalo un sparīgi skalo savus krastus, jau jūtot pavasara tuvošanos. Vietumis vēl var manīt arī ledu. Pirms tiltiņa pār Vējupīti vai nu vējš, vai kāds izsalcis bebrs ir novietojis šķērsli – pāri takai nokritis koks. Pārkāpju tam pāri un drīz jau sāku lūkot, kādas ir iespējas maršruta turpinājumam. Mans mērķis ir Ķiparu kaskāde, kas esot augstākais strauta ūdenskritums Latvijā (8,3m) un ziemā veido skaistus leduskritumus. Strauts, uz kura atrodas kaskāde ietek Vējupītē. Nolemju, ka tuvošos tam no augšas, nevis lauzīšos gar pašu upes malu.

Soļoju augšup pa gravas malu, kur gājēju ērtībai ierīkoti pakāpieni. Kāpju mierīgi, jo zinu, ka spēku šodien vēl daudz vajadzēs. Kad virsma, pa kuru soļoju, beidzot kļūst horizontāla, sāku lūkot pēc takas, kas vedīs Ķiparu kaskādes virzienā. Krustojumā, kur tālāk var soļot uz Raganu katlu, nogriežos pa labi un gar Vējupītes gravas malu dodos Ķiparu ciema virzienā. Kaskādes meklējumiem izmantoju jau ierasto MAPS.ME aplikāciju. Īsti arī nav izvēles, jo Google izliekas, ka par kaskādi neko nezina.

Kad esmu sasniedzis vietu, kur vajadzētu atrasties kaskādei, sadzirdu ūdens čaloņu un saprotu, ka tepat jau arī ir mans meklētais. Pārkāpju pāri strautiņam, kurš tālāk aiztrauc lejā gravā, un virzos uz zemes strēli, kas atrodas starp divām gravām, vienā no kurām ir Ķiparu kaskāde. Ceļš manāmi ved lejup, tāpēc šeit nu beidzot izšķiros par radzēm, lai nokāpšana pie ūdenskrituma notiktu man pieņemamā ātrumā un bez negaidītiem pārsteigumiem. Jākāpj pāri kokiem, kā arī ieraugu kādu palielu, savdabīgas formas akmeni, kas ietērpies sūnu kažokā. Drīz skatienam paveras kaskāde. Ķipars ir ticis pie prāvas ledus bārdas. Pieļauju gan, ka pirms nesenajiem atkušņiem tā bārda ir bijusi krietni iespaidīgāka. Kāpienu beidzu vietā, kur pāri gravai nokritis koks. Apsēžos uz tā, lai nofotografētu ūdenskritumu un sagatavotos ceļam augšup.

Ķiparu kaskāde

Kad esmu atpakaļ uz ceļa, drīz sasniedzu pirmās Ķiparu mājas. Pie tuvākās no tām uz brīdi samulstu, jo dažādas būdiņas, kas šķietami saistītas ar māju, uzbūvētas tā, ka neglābjami rodas sajūta, ka tūlīt soļošu caur kāda pagalmu. Pamanu gan, ka mājai tuvāko teritoriju ieskauj žogs, tāpēc mulsums zūd, un gar žoga malu izeju uz Nākotnes ielas.

Ķiparu autobusa pieturā noņemu radzes, piestiprinu tās pie somas, jo zinu, ka kādu brīdi varēšu soļot pa asfaltu. Snieg arvien pamanāmāk. Nevar ticēt Accuweather, kas sniegu Siguldā solīja tik ap 14:00 un arī šai brīdī rāda, ka Siguldā ir apmācies un bez nokrišņiem. Pa Nurmižu ceļu izeju ārā no Siguldas pilsētas un dodos meklēt Daudas ūdenskritumu. Līdz tam gan kāds gabaliņš ejams gar šosejas malu, bet tad pavisam neliela zīme, ko diezin vai var salasīt garām traucošie autobraucēji, rāda, ka man jādodas pa kreisi un pēc 630 metriem es ieraudzīšu meklēto ūdenskritumu.

Nurmižu ceļš

Kad izklājos pa ledus klāto ceļu, saprotu, ka atkal laiks radzēm. Astes kauls gan vēl kādu brīdī norāda, ka mazliet ātrāk vajadzēja padomāt par tā labsajūtu. “Strautiņu” māju sargs skaļi sveicina melnā tērpto puisi, kas, ledu krakšķinādams, soļo gar Daudas kreiso krastu.

Daudas ūdenskritums esot viens no lielākajiem Latvijā un krīt pāri divām smilšakmens kaskādēm. Šobrīd tas gan gar malām, gan lejpus ūdenskrituma rotāts ar dabas radītām ledus skulptūrām, starp kurām lejup trauc Daudas ūdeņi. Klinšu te tik maz, ka apmeklētājiem, kas nespēj atturēties no sevis iemūžināšanas, savi vārdi, iniciāļi un citi vēstījumi jāiegravē Daudas krastā augošajos kokos. Vairāki koki ir bagātīgi rotāti dažādiem uzrakstiem.

Daudas ūdenskritums

MAPS.ME ziņo, ka no Daudas ūdenskrituma līdz manam nākamajam mērķim ir mērojami gandrīz astoņi kilometri. Uzsāku soļojumu atpakaļ Siguldas virzienā. Sniegu nu ir papildinājis arī visai ass vējš. “Windstopper” jaka veic savu uzdevumu, un tik degunam tiek iespēja izbaudīt visu, ko daba šodien piedāvā. Atceros, ka šodien interesenti Jūrmalā gatavojas Kolkas – Dubultu pārgājienam, un aizdomājos par to, nez, kā šai laikā ir pie jūras. Zinu, ka gatavojas arī mana kādreizējā kolēģe ar savu vīru, tā kā nolemju pēc sava pārgājiena noskaidrot, vai tie nav jau aizpūsti Roņu salas virzienā.

Kad ceļa malā parādās trotuārs, radzes ņemu nost, bet saprotu, ka plānā sniega kārtiņa nu ir paslēpusi apledojušās vietas, tā kā brīžiem nākas veikt dažādus mežonīgas dejas soļus, lai saglabātu līdzsvaru.

Sava pārgājiena pirmo posmu noslēdzu Siguldas stacijā. Nolemju palutināt sevi ar karstu šokolādes dzērienu un tikai tad doties tālāk.

Turpinu savu soļojumu cauri Siguldai. Pie kamaniņu un bobsleja trases arī trotuārs sagatavots tiem, kas uz sliecēm. Apņemos atpakaļceļā iet pa veloceliņu, kas šeit ir nedaudz tālāk no gājēju ietves un izskatās soļošanai piemērotāks. Jāsaka, ka nevienu riteņbraucēju šodien tā arī nesatieku. Krietni aktīvākas ir jaunās māmiņas, kas ar bērnu ratiem dodas kā vienā, tā otrā virzienā.

Siguldas bobsleja un kamaniņu trase

Kaķītī manāma rosība. Bērnu trasē trenējas daži mazie slēpotāji un snovbordisti. Lielās trases gan nemeklēju, jo mans ceļš ved garām Kaķīškalnam un pa Kalna ielu Vidzemes šosejas virzienā. Netālu no Kaķīša ir gateris, kurā vīri rosās arī sestdienas rītā. Gaisā jūtams tikko zāģētas priedes aromāts. Vēl pēc mirkļa ielas malā ķepu laiza koka kaķītis, kas, šķiet, norāda uz Kaķīškalna tuvumu.

Kaķītis

Otrpus šosejai ceļš ir tīrā ledū, nav arī īstas nomales, ceļš atrodas nelielā ieplakā, tāpēc nākas pakāpties augšup, kur gar ceļu ir pļava vai kas tamlīdzīgs, lai palaistu garām auto. Pāris oriģinālas kompozīcijas uz ledus, un pie zābaku zolēm atkal parādās radzes, kas nu vairs nepazudīs līdz brīdim, kad būšu atpakaļ Siguldas ielās.

Sasniedzu vietu, kur ceļš sadalās. Pa kreisi redzama Lorupes muiža, bet ceļš pa labi ir izrotāts ne tikai ar zīmi “Prīvātīpašums”, bet arī nepārprotamu norādi, ka sveši gājēji te nav gaidīti. Tad nu eju garām vecajai muižas saimniecības ēkai dzelzceļa virzienā. Muižas ēka šķiet apdzīvota, bet nekas neliecina, ka tā būtu paredzēta apmeklētājiem. Drīzāk tā atgādina daudzdzīvokļu ēku.

Lorupes muiža

Aiz muižas ēkas ir ar sētu iejozta privātmāja, kurā ir pat divi četrkājaini draugi, kas pavada mani un skaļi sauc, ka labprāt iepazītos tuvāk, ja vien nebūtu tā žoga. Pirms dzelzceļa sliedēm apstājos, jo dzelzceļš te met līkumus. Noņemu cepuri un ieklausos, vai netuvojas vilciens. Nav ne jausmas, ar kādu ātrumu tie pārvietojas šai posmā. Vilcienu nedzirdu, toties dzirdu savu nākamo apskates objektu – Kalnabeitu ūdenskritumu. Šķērsoju sliedes un kāpju lejup, lai sasniegtu vietu, kur Kalnabeitu avoti pa pakāpieniem trauc lejup uz Lorupi. Šorīt ūdenskritums vietām rotāts nelielām ledus figūrām.

Kalnabeitu ūdenskritums

Ūdenskrituma apskatei seko pārdomu mirklis. Soļot pa navigācijā redzamo taku, kas, šķiet, virzās gar gravas augšmalu, vai doties līdz Lorupes malai un soļot vairāk vai mazāk gar to. Lēmums top ātri – iešu gar upi. Redzu, ka laika man ir daudz un attālums līdz Lorupes ietekai Gaujā ir gana mazs, lai pat pie neliela ātruma Gauju sasniegtu vēl dienasgaismā. Sekojot navigācijas ieteiktajai takai, distance būtu nedaudz virs četriem kilometriem, bet, ejot gar upi, attālums horizontālā virzienā noteikti ir mazāks. Cita lieta – cik daudz augstuma metru iekrāšu.

Mežā gar Lorupi sniega vēl gana daudz, bet tā virskārta ir pamatīgi sacietējusi. Vietām redzu, ka pirms manis te kāds ir gājis un šī gājēja kājas grimušas dziļi kupenās, bet es visbiežāk pārvietojos pa sniega virskārtu, kas spēj noturēt +/- 87kg smagu puisi.

Lorupe

Krastu izvēlē esmu elastīgs, ņemot vērā to, ko ieraugu sev priekšā. Reizēm atrodos Lorupes kreisajā, reizēm labajā krastā. Mērķis ir atrast vietas, kur varu palikt iespējami tuvu upei un izvairīties no kāpšanas augstu gravas malā. Šādās vietās, kur krasti ir visai stāvi, reizumis pamainīt upes malas ir pat ļoti vēlams, lai pārgājiena beigās nav jāsecina, ka viena kāja nu ir daudz garāka par otru 😊

Ar sacietējušu sniegu ir klāti arī koki, kas nokrituši šķērsām upei. Tiem pāri eju tikai tad, ja izdodas sniega kārtu notriekt, jo labprāt paliktu neziņā par to, kas notiek, ja sniega kārta zem mana svara tomēr iebrūk. Atsevišķos gadījumos rīkojos pavisam vienkārši un, sameklējis seklāku vietu, brienu pāri upei, pārbaudot zābaku ūdensizturību. Kompliments “Virsotnes” tirgotajam inventāram – kājas paliek sausas.

Lorupe neliek ilgi gaidīt un kādā no tās līkumiem manam skatienam paveras augsts, sarkanīgs iežu atsegums. Ir redzams, ka atsegums mēdz nobrukt, jo tā priekšā izveidojusies jau prāva zemes kaudze. Vēl aizraujošāki par šo atsegumu izrādās ledus brīnumi, ar kuriem daba rotājusi Lorupi. Upes krastā ūdenī sniedzas ledus ziedi, kuru spožās ziedlapas vieglītēm skar ūdens virsmu. Turpat upei pārkāries neliels koks, un katra tā zara galu rotā neliels ledus rotājums.

Ledus “ziedi” Lorupes krastā

Pirmajam atsegumam seko vēl vairāki lielāki un mazāki ieži. Posmā līdz dzelzceļa uzbērumam Lorupe ir bagāta ar tiem. Ļoti augsta, bet kokiem apaugusi sarkanīgu klinšu siena ir manāma arī tieši pirms paša dzelzceļa.

Lorupes klinšu atsegumi

Šai vietā atkal nonāku izvēles priekšā. Tepat Lorupe nozūd visai augstā caurtekā, kas ir zem dzelzceļa uzbēruma, bet aiz tās augstu slejas pats uzbērums. Izšķiros par labu kāpienam, paļaujoties uz radžotajiem apaviem. Uzbērums te ir gana stāvs, tomēr dodos taisni augšup. Pie sliedēm atkārtoju pie Kalnabeitēm lietoto ausīšanās procedūru. Vilciens nav ne dzirdams, ne manāms, tāpēc aši šķērsoju sliežu ceļu.

Arī aiz dzelzceļa palieku uzticīgs upes krastam. Lorupes bebri ir visai darbīgi. Šur un tur var manīt arī pa kādam aizsprostam. Pār vienu no tiem Lorupe krīt vairākos mazos ūdenskritumos. Tāds savdabīgs bebrukritums.

“Bebrukritums” 🙂

Vietā, kur Vidzemes šoseja pa augstu tiltu šķērso Lorupes gravu, ir arī mazs, no koka darināts gājēju tiltiņš. Kad pirms dažiem gadiem agrā rudens rītā izrādīju Siguldu savai mātei, šis tiltiņš jau izskatījās visnotaļ bēdīgs, un ir skaidrs, ka tā dzīves apstākļi šai laikā nav uzlabojušies. Navigācija te iesaka doties augšā uz šoseju, bet es novērtēju, ka no tiltiņa ir palicis gana daudz, lai būtu gan kur spert soli, gan kur pieturēties, un rāmi pāreju tam pāri.

Aiz caurtekas zem pievedceļa Lorupes gravai, upe krīt lejup pa nelielu kaskādi. Lejpus Vidzemes šosejas upe vairs nav tik dāsna ar atsegumiem. Vietumis ir manāms kāds košāks krasts, bet šķiet, ka te jau Lorupe pamazām gatavojas tikties ar Gauju un rotāšanās tai vairs nav prātā.

Caurteka zem pievedceļa Lorupes gravai

Pie “Strēlnieku” mājām ir iespēja šķērsot upi, tomēr palieku tās kreisajā krastā, kur jāpārvar vēl viens lielāks kāpums, bet aiz tā drīz nonāku klajumā. Vēl pēc brīža aiz kokiem jau pavīd Gauja, pa kuru lejup trauc ledus gabali, un tiltiņš pār Lorupi, pār kuru vēlāk došos atpakaļ uz Siguldu.

Lorupes ieteka Gaujā

Esmu nopelnījis karstu tēju. Vēl ejot gar Lorupi, likās, ka nedaudz vairāk kā trīs kilometru līkumu līdz Ziedleju klintīm tomēr šoreiz nemetīšu, bet karsta tēja un atelpas brīdis dara savu. Tie taču ir tikai trīs papildus kilometri.

Ziedleju klintis atrodas pie vecupes, un līdz tām var nokļūt pa marķētu ceļu, kas, šķiet, paredzēts kā gājējiem, tā velobraucējiem. Sākotnēji ceļš ved pa līdzenumu, bet tuvāk klintīm tas aizvijas augšup. Klintis no ceļa nav manāmas, tāpēc, kad lejā manu vecupi, pametu taku un raušos lejup pa nogāzi. Nekādas norādes uz klintīm nav, tāpēc nezinātāji mierīgi aizsoļo vai aizbrauc tām pāri.

Ziedleju klintis sastāv no divām pakāpēm. Augstākajā no tām manāma paliela niša. Arī šeit, protams, nav trūcis rakstnieku, kam bijusi vēlēšanās klints sienā atstāt savu autogrāfu vai kādu citu ierakstu. Klintis ir tālākais rietumu punkts manā maršrutā, un no tām sāku ceļu atpakaļ uz Siguldas dzelzceļa staciju.

Ziedleju klintis

Reizēm izbiedēju kādus ūdensputnus, kas plunčājas Gaujas ūdeņos. Gājēju tiltu pār Gauju var manīt jau no Lorupes ietekas. Līdz tam eju pa mežu tuvāk upei, nevis maršrutu, kas atrodas mazliet tālāk. Pirms gājēju tilta gan esmu atpakaļ uz oficiālā maršruta.

Gaujas otrā krastā netālu no Velnalas dzirdamas balsis. Kāda ģimene ir devusies ziemas pastaigā. Tas gan ir vienīgais mirklis, kad tos manu, jo manās pēdās šie gājēji neseko.

Veltu mirkli Velnalai un tad soļoju tālāk uz Ķeizarkrēsla pusi. Šeit viss ir kluss un mierīgs. Nemana nevienu gājēju. Augšup uz Ķeizarkrēslu kāpju pavisam lēni un svinīgi. Lai arī gar Lorupi gāju šķietami nelielu gabalu, tas tomēr prasīja gana daudz spēka. Pie Ķeizarkrēsla atkal nobaudu karstu tēju. Ar skatu baudīšanu ir čābīgi, jo viegls sniega plīvurs ir aizsedzis tālumā esošo Turaidas pili.

Skats uz Velnalu

Izeju finiša taisnē un jau lūkojos, cikos varētu būt vilciens uz Rīgu. Secinu, ka, raiti soļojot, varu pagūt uz vilcienu, kas no Siguldas atiet 15:37. Nekādi apskates objekti gan arī vairs nav paredzēti, tāpēc sparīgi eju uz priekšu. Kā jau plānots, šoreiz turos pie veloceliņa. Zem sniega kārtas tas nav tik labi saskatāms, bet rodas sajūta, ka vairāk smilšu ir ticis tieši tam. Iespējams, tāpēc, lai retie riteņbraucēji nenoveltos no saviem divriteņu kumeļiem.

Siguldas stacijas “Narvesen” iegādājos Mangaļu Isotonic pudeli un dodos uz vilcienu. Izmantoju to, ka vagons ir vēl pavisam tukšs, un aši uzvelku sausu drēbju kārtu ķermeņa augšdaļai. Lai kā ģērbtos, zem mugursomas mugura paliek visai slapja. Apēdu arī snikeru, un labsajūta pieaug vēl vairāk.

Vilciena vagons, kad pametam Siguldu, ir diezgan pilns. Aiz manis bariņš meiteņu sazinās kādā man svešā valodā. Savukārt, man priekšā un ejas otrā pusē iekārtojusies kāda par mani nedaudz vecāku cilvēku kompānija, kas arī, šķiet, dienu pavadījusi pastaigā pa Siguldu un tagad dalās iespaidos par pieredzēto, kā arī plāno vakara atpūtu. Pa ceļam kārtoju bildes, kā arī noskaidroju, ka Jūrmalas treniņa dalībnieki jūrā nav iepūsti. Distance esot bijusi vieglāka, nekā iepriekš.

Šodien noieti 29,43 kilometri, kā arī gandrīz pusotrs kilometrs sasniegts kāpumos. Ticu, ka tuvākajās dienās jutīšu šī pasākuma sekas 😊

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s