Debess mala austrumos iegūst arvien spilgtāk sarkanu nokrāsu, kamēr mans auto rītausmā trauc no Rīgas uz Baldoni. Vietām ceļa malās esošajām pļavām pieplakusi migla, bet debesis ir skaidras. Pirms sešiem svētdienas rītā uz šosejām visai maz autobraucēju.
Šodien dodos iepazīt Baldoni, kas jau gadsimtiem slavena ar saviem dziednieciskajiem avotiem un dūņām. Kūrvieta, kūrorts, sanatorija Baldonē pastāvēja no 18. gadsimta beigām līdz pat 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Baldonei un tās apkārtnei bijusi arī nozīmīga loma karadarbības norisē Latvijas teritorijā gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā. Šodien apvienošu divus gatavus maršrutus – Baldones Stāstu taku lielo loku un Baldones militārā mantojuma digitālo maršrutu, tā iepazīstot Baldones vēsturi un dabu. Šī būs mana pirmā iepazīšanās ar Baldoni un tās apkārtni, kas padara šo pārgājienu īpaši aizraujošu.
Baldonē ierodos vienlaikus ar sauli – 6:00 no rīta. Pilsēta mani sveic ar vides objektu – burtu zīmi “BALDONE”. Baltie burti savirknēti uz neliela uzkalniņa. Auto novietoju stāvlaukumā līdzās Baldones stadionam, kurā augstu slejas baltie regbija vārtu stabi. Te savus treniņus un mājas spēles aizvada Baldones un Ķekavas novada sporta skolas regbija komanda “Cietie rieksti”.
Uzvilcis pārgājienu zābakus, iedarbinājis pulsometru un plecos cēlis mugursomu, dodos Baldones ielās. Rīts ir vēss, temperatūra vien grādu vai divus virs nulles, tāpēc rokas mazliet salst, bet vēlāk paredzams jau krietni siltāks laiks. Otrpus Rīgas ielai slejas Baldones vidusskolas ēka. Līdzās tai siltākā laikā redzama arī strūklaka, bet šobrīd vien soliņu novietojums līdzās skolai ļauj noprast strūklakas atrašanās vietu.
Rīta saules stari apspīd Baldones Svētā Miķeļa evaņģēliski luteriskās baznīcas torni, kas krāsots spilgtāk nekā pati baznīcas ēka. Baldones baznīca rakstos pirmoreiz minēta 1567. gadā, un ēka, uz kuru šorīt lūkojos, ir jau ceturtā baznīca šai vietā. Pirmā baznīca 1637. gadā jau sabrukusi, 1638. gadā tās vietā uzcelta koka baznīca krāsainiem logu stikliem. 1735. gadā no koka baļķiem tapusi trešā baznīca, un tad 1824. gadā tapusi tagadējā baznīca, kas esot Baldones vecākā mūra ēka.
Vietā, kur sastopas Daugavas un Rīgas ielas, 2006. gadā uzstādīts divpusīgais Baldones pilsētas pulkstenis. Tā konstrukcijas darinātas no metāla. Pulksteņa idejas autore ir baldoniete Ieva Riekstiņa. Pulkstenis man vēsta, ka ir 6:13 no rīta. Lielākā daļa baldoniešu vēl saldi dus.
Šķērsojis Zīļu un Rīgas ielu krustojumu, nonāku pie vēl viena laukumiņa, kurā augstā karoga mastā uzvilkts Latvijas valsts karogs, bet tam līdzās esošajā puķu dobē salaidies liels tauriņu bars dažādās krāsās. Aiz karoga masta saules staros gozējas Baldones kinoteātra ēka, kuras fasādes augšdaļu rotā stilizēti liellopu galvaskausi.
Rīgas ielā 73 atrodas Baldones vecākās aptiekas ēka. Par tās pirmsākumiem dažādos avotos var atrast atšķirīgas versijas. Kādā minēts, ka ēka uzcelta 1796. gadā, citā ēkas tapšanas gads ir 1809., bet vēl cita versija vēsta, ka ēka celta pagājušajā gadsimtā pirms Pirmā pasaules kara.
Soļoju pāri Rīgas ielai, lai nokļūtu Ceriņu parkā, kas atrodas līdzās vecajām Baldones sanatorijas ēkām. Pirmo apciemoju ozolu, kas aug uz neliela, kopta pakalniņa. Līdzās ozolam uzstādīts piemiņas akmens, un gravējums uz plāksnes vēsta, ka 1935. gada 7. septembrī tautu šai vietā uzrunājis Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.
Jau atkal dodos pāri Rīgas ielai, lai palūkotos uz Baldones pasta ēku, tad atgriežos Ceriņu parkā. Izlocījusies līkumu līkumiem, caur parku plūst Ķekaviņa, lai vēlāk pie Ķekavas savus ūdeņus uzticētu Daugavai. Parkā atrodami vairāki tiltiņi pār upīti. Šķērsojis vienu no tiem, nokļūstu pie kādreizējās Baldones sanatorijas balneoloģiskā (ārstniecisko minerālūdeņu un dūņu) korpusa, saukta arī krietni vienkāršāk – par Vannu māju. Vecā, 1939. gadā atklātā ēka raugās uz mani ar tumšām, tukšām otrā stāva logu acīm. Pirmā stāva logi aiznagloti, durvis aizmūrētas, aiznaglotas vai kā citādi bloķētas, tomēr pat šie šķēršļi un apkārt ēkai uzstādītais pagaidu žogs neattur nelūgtus viesus. Vienas no durvīm jau atlauztas vaļā.
Vannu mājas priekšā atrodu pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tapušās strūklakas paliekas. Apaļa baseina vidū trīs zivis ar astēm balsta bļodu, uz kuras reiz atradās divu bērnu figūras. Šķiet, ka ūdeni šī strūklaka pēdējoreiz metusi gaisā visai sen. Baseinu un zivis vietējie un, iespējams, arī viesmākslinieki izdekorējuši uzrakstiem un krāsas triepieniem.
Tepat līdzās slejas astoņus stāvus augstais, 1980. gadā ekspluatācijā nodotais sanatorijas korpuss. Tolaik tas kļuva par galveno ārstēšanas un dzīvošanas vietu sanatorijas pacientiem, bet šobrīd kalpo par treniņu laukumu grafiti meistariem. Arī šai ēkai izaicinoši atrast kādu veselu loga rūti.
Jau pa citu tiltiņu atkal šķērsoju Ķekaviņu, un nonāku līdzās Baldones simbolam – vāverei. 1937. gadā parkā uzstādīta tēlnieka Voldemāra Jēkabsona darinātā sērūdens strūklaka – skulptūra “Vāverīte”, kurā vāvere attēlota ar čiekuru ķepās. Vāvere ar čiekuru redzama arī Baldones pilsētas ģerbonī. Sākotnējā skulptūra tikusi nozagta, un es šai rītā stāvu līdzās 2017. gadā uzstādītajai vāverei, ko radījis tēlnieks Tālivaldis Muzikants.
Jaunā “Vāverīte” ir nedaudz lielāka par savu priekšteci, parādot, ka Baldone šai laikā ir izaugusi, un padarīta dzīvespriecīgāka. Vecā “Vāverīte” bija darināta no bronzas, bet jaunā tapusi no mākslīgā marmora, lai būtu neinteresanta metāla zagļiem, kā arī vizuāli pievilcīgāka, jo sērūdens uz bronzas atstāj nosēdumus.
Netālu no “Vāverītes” ir vēl kāda vēsturiska sērūdens strūklaka – skulptūra. “Māru” atklāja 1940. gadā, arī to darinājis Voldemārs Jēkabsons, un arī šīs skulptūras vēsturiskais oriģināls ir ticis nozagts. Tagad redzamo skulptūru pēc oriģināla parauga veidojis Valtis Barkāns.
Līdzās “Mārai” uzstādīta plāksnīte ar teiku, kas vēsta, ka reiz Baldonē dzīvojusi neredzīga meitenīte Māra, kuras māte, naktī ieraudzīta tēla mudināta, izskalojusi meitas acis ar sēravota ūdeni, un Māra kļuvusi redzīga.
Trešā parka strūklaka tikusi pie sava paviljona. Tuvojoties tam, gaisā jūtams sēravotiem raksturīgais vecu olu aromāts. Paviljonā mīt strūklaka – skulptūra “Kirzaciņa”, pa kuras muti plūst sēravota ūdens. Skulptūra izgatavota no mākslīgā marmora zaļganā tonī, tās autors Tālivaldis Muzikants. Šobrīd aplūkojamā “Ķirzaciņa” 2018. gadā aizstāja tās priekšteci, kas tikusi nozagta 1994. gadā. Arī “Kirzaciņa” apzināti veidota mazliet lielāka, lai parādītu Baldones izaugsmi.
Parkā atrodama arī teika par sēravotu. Velns Mācītāja muižā nozadzis pilnu maisu ar olām, bet, kad viņš nonācis pie Vecā avotiņa, pēkšņi iedziedājies gailis. Velns nobijies un iemetis maisu ar olām avotiņā. Olas tur palikušas vecas, un kopš tā laika avotiņam piemīt šis lieliskais aromāts.
Turpinot loku pa Ceriņu parku, ieraugu vēl kādu akmeni. Pirmajā acu uzmetienā tas manu uzmanību nepiesaista, tomēr, mirkli apdomājies, nolemju palūkoties, kas akmenim stāstāms. Uzraksts uz akmens vēsta: “BALDONES SĒRAVOTS. IZMANTOTS ĀRSTNIECĪBĀ NO 1186. GADA.” Akmens te uzstādīts 1984. gadā.
1186. gads piesaista manu uzmanību, bet “Google” meklētājs vaicājumam “Baldone 1186” sākotnēji piedāvā tikai atsauces uz “vēstures avotiem”, tad uzduros sīkākam aprakstam, kas vēsta, ka Baldones nosaukums pirmo reizi pieminēts Indriķa Livonijas hronikā, kur esot teikts: “1186. gadā uz Ikšķili atnākuši zemgaļi no Baldones apkārtnes mežiem un ar lielām virvēm mēģinājuši ieraut Daugavā tikko uzcelto Ikšķiles vācu pili.” Jāsaka gan, ka, pēc pārgājiena pāršķirstot Indriķa hroniku, minēto notikumu atrodu, bet Baldones vārdu nespēju atpazīt ne latviskajā tulkojumā, ne latīņu oriģinālā. Hronika tikai piemin “zemgaļus, kaimiņus pagānus”.
Izstaigājis Ceriņu parku, atgriežos uz Rīgas ielas. Rītausmā vēl tumši logi divus stāvus augstai koka ēkai, kurā mīt Baldones bibliotēka. Baldones starppilsētu autobusu pieturas nojumes sienas tikušas apgleznotas, bet tad pie darba ķērušies citi “gleznotāji”, kas ar dažādiem uzrakstiem papildinājuši zīmējumu uz nojumes iekšējām sienām un pamanījušies papildināt arī nojumes ārpusi rotājošos zīmējumus.
Tālāk dodos pa Lauku ielu, kur pie ceturtā nama ieraugu puķu dobi, par kādu savulaik dzejojis arī Imants Ziedonis. 1974. gadā tapušajā dzejolī “Puķu dobe autoriepā” Ziedonis raksta: “Ak, nelaimīgā puķe riepā! Ak, nelaimīgais puķu stāds!” Balto prīmulu kopiņa rīta saulē gan izskatās visnotaļ apmierināta ar dzīvi.
No Lauku ielas pagriežos pa labi uz Pasta ielu, tad, pagājis garām staltu egļu audzei un ēkai, kuras sānus rotā pulksteņa attēls, iznāku uz Daugavas ielas. Aiz kokiem jau manu vīdam Baldones Baltās pils sienas, tomēr vispirms palieku šaipus Daugavas ielai un dodos apskatīt zirgu tramvaja modeli.
Zālienā līdzās Daugavas ielai uzbūvēts neliels sliežu posms, un uz tām novietots gaišos toņos krāsots tramvaja vagons. Zirgu gan nekur tuvumā nemanu, vien divi zaķi iekārtojušies mauriņā. Baldones zirgu tramvaja modeļa autors ir Arnolds Ziemelis, kas tramvaju būvējis, izmantojot senās fotogrāfijas. Līdzās uzstādītais informācijas stends vēsta, ka pēc Pirmā pasaules kara, paņemot sliedes no vācu armijas vajadzībām būvētajiem šaursliežu dzelzceļiem, 1921. gadā izveidota zirgu vilkmes dzelzceļa līnija. Aptuveni 12 kilometrus garais maršruts savienojis Baldoni ar Daugavas krastu iepretim Ikšķilei. Zirgs tramvaju vilcis, ejot sliedēm vienā pusē. Uz Ikšķili un no tās pasažieri pāri Daugavai nogādāti ar pārceltuves prāmi.
Aplūkojis zirgu tramvaju, nu gan dodos pārī Daugavas ielai un uz Baltās pils pusi. Parka vidū paceļas grezna, balta ēka ar diviem tornīšiem. Tās priekšā izveidota strūklaka, kurā attēlots puisēns, kas augstu virs galvas pacēlis zivi, un divas zosis, viena no kurām draud ieknābt puisēnam vārīgā vietā, ja tas neatdos zivi. Cēlo skatu uz balto namu mazliet bojā vien aprūsējušais katlumājas skurstenis, kas paslējis savu degunu pāri Baltās pils jumtam. Plāksnītes pie durvīm vēsta, ka ēkā mīt Jāņa Dūmiņa Baldones mūzikas skola un Baldones sākumskola.
Baltās pils būvniecība sākta 19. gadsimta beigās un pilnībā pabeigta 1913. gadā, ja ticam te uzstādītajam informācijas stendam (citi avoti min arī 1901. gadu). Nosaukumu ēka, protams, ieguvusi par godu tās baltajiem mūriem. Pils celta kā Baltijas virsmežziņa Ādama Mickeviča dzimtas nams. Baltās pils parks iekļauts Latvijas dabas pieminekļu sarakstā, te aug dažādi eksotiski koki.
Strūklaku “Puisītis un zivs” pirms septiņiem gadiem, izmantojot vecās fotogrāfijas, atjaunojis Tālivaldis Muzikants. Kad strūklaka atrasta skolas šķūnītī, zosij trūcis galvas, un arī zivi, ko puisītis tur rokā, bija jāveido no jauna. Strūklaka vēl nav pamodināta, tāpēc šai rītā to varu aplūkot vienīgi kā skulptūru.
Ar Baltās pils apskati esmu noslēdzis savu rītausmas loku pa Baldones pilsētu. Nu laiks nozust Baldones mežos. Pagājis garām Baltajai pilij, iznāku uz Zaļās ielas, pa kuru nosoļoju nelielu gabaliņu līdz vietai, kur sākas par Riekstukalna taku dēvētais Baldones Stāstu takas lielā loka posms. Interesenti te Zaļās ielas malā var atstāt savas automašīnas.
Aplūkoju informācijas stendu, jo zinu, ka mežā skatāma Meža galerija, un noteikti gribu redzēt visus mākslinieku darbus. Jāsaskaita, cik to te ir. Otrpus takai norāde vēsta, ka līdz Pladu purvam mērojami 1,8 kilometri, līdz Riekstukalnam par diviem kilometriem vairāk, bet observatorija atrodas 4,8 kilometru attālumā no manas atrašanās vietas.
Dodos iekšā mežā un pilnu krūti ieelpoju tā smaržu. Lieliska brīvības sajūta. Taka aizvijas starp kokiem, un es sekoju tai. Pamanu vietu, kur kāds saplēsis savu spilvenu vai arī kāds ticis apēsts, jo zemē ir ļoti daudz putna spalvu.
Plāksnīte ar uzrakstu “Meža galerija” norāda, ka esmu sasniedzis meklēto. Tik agri no rīta gaisma izstāžu zālē vēl pieticīga, tāpēc nolemju, ka pārgājiena beigās varētu te atgriezties, lai palūkotos uz tām pašām gleznām dienas gaismā.
“Meža galerijā” aplūkojami 29 dažādu mākslinieku darbi, kas tapuši 2020. gadā notikušajā 3. Baldones novada glezniecības plenērā un gadu vēlāk – 2021. gadā. Ja vairākus viena mākslinieka mazāka formāta darbus uzskata par vienu, tad mežā atrodami 26 mākslas darbi. Sāku skatīt, kādu Baldoni un tās vēsturi saskatījuši mākslinieki.
Gleznās redzamas gan vietas, ko esmu šorīt jau apciemojis (Baldones kūrvieta, zirgu tramvajs, Baldones luterāņu baznīca), gan tādas, ko skatīšu turpmākajā maršrutā (Mercendarbes muiža, observatorija, Riekstukalns, Pladu un Dūņu purvi). Koka arhitektūrai veltīto gleznu izaicinoši apskatīt, jo tieši tās priekšā ir prāva bedre. Gan lielās, gan mazās gleznas krāšņi rotā mežu, bet īpaši spilgti atmiņā paliek divas.
Daiga Cēdere-Salnāja savu lielformāta darbu nodēvējusi par “Hei! Mēs esam te!”. Gleznā sastopas vasara un ziema, diena un nakts, un tās galvenie tēli ir Baldones mežos mītošie dzīvnieki. Gleznas centrā briedis izpletis žuburainus ragus, kuros iekārtojušies dažādi zvēriņi un putniņi. Kamēr lapsa modri vēro, vai pelīte noturēsies brieža ragos, zaķis tikmēr aplūko meža galerijas apmeklētājus.
Ausmas Gašperes “Putna lidojums” ļauj palūkoties uz Baldones observatoriju un tās apkārtnes mežiem no putna lidojuma. Priekšplānā plēsējputns iepletis savus spārnus un ar skatienu caururbj koku zaru aizsegu, lai saskatītu savu medījumu.
Raitā solī esmu izstaigājis “Meža galeriju”. Tālumā aiz meža skan dzērvju saucieni. Pēc brīža tos jau kaut kur krietni tuvāk nomaina baložu dūdošana. Saule pamazām ceļas arvien augstāk, un tās stari neatlaidīgi laužas cauri meža biezoknim. Lieli un mazi lidoņi sveic jaunas dienas iestāšanos.
Taka ir marķēta ar sarkanām pēdiņām, tāpēc droši sekoju tām tālāk mežā. Kad aiz kokiem sāk vīdēt klajums, taka met līkumu. Klajuma vidū redzams mazs namiņš, bet tuvējā grāvmalā zied dzeltenas purenes.
Mazliet tālāk nonāku pie ievērojami lielākiem namiem. No guļbaļķiem celtās “Mežceļu” mājas vēl paslēpušās meža ēnā. No māju puses atskan gaiļa dziesma. Paskatos pulkstenī. Gailis nolēmis visus modināt 7:16 no rīta.
Daļa takas ir veltīta “Spēka soļiem”. Septiņos punktos šai takā ir pa trim uzdevumiem katrā. Viens solis prātam, otrs sirdij un trešais ķermenim, lai palīdzētu vairot enerģiju sevī un citos. Kad iepazīstos ar pirmo no uzdevumu komplektiem – muguras un kakla relaksācija, dari pretēji ierastajam un izjūti pateicību, saprotu, ka šai maršrutā var krietni izvingrināt sevi un savas smadzenes.
Taku ik pa brīdim aizšķērso krituši koki. Jāskatās arī, protams, uz saknēm, kas laiski guļ uz takas, gaidot iespēju aizķert kāda neuzmanīgāka gājēja zābaka purnu.
Kad koku rindas manā priekšā kļūst retākas un debesis sāk spoguļoties ūdens lāmās, saprotu, ka esmu sasniedzis Pladu purvu. Šai purvā no 1950. līdz 1990. gadam iegūtas vērtīgas dūņas, kas izmantotas Baldones sanatorijas vajadzībām.
Pirms tiltiņa, kas ved pāri slapjākai purva daļai uz atpūtas vietu, uzstādīta plāksne ar purva nosaukumu, bet kaut kur aizceļojusi zemāk bijusī otra plāksne ar informāciju tiem, kas šai maršrutā izmanto audio gida sniegtās iespējas. Vien skrūvju vietas vairs redzamas.
Sadzirdu rosību virs galvas un palūkojos augšup. Egļu zaros tur draiskojas divi Baldones simboli – vāveres. Abas skrien te augšup, te lejup un no koka uz koku. Meža putnu balsu kori atkal papildina dzērvju skaļie saucieni.
Soļojot uz atpūtas vietas pusi, šķiet, izbiedēju kādu kaut kur netālu mežā, jo atskan soļu dipoņa un riešanai līdzīgs troksnis. Būšu piespiedis kādu stirnu buku mainīt tā iecerēto maršrutu, par ko tas tagad skaļi pauž savu sašutumu.
Saulīte patīkami silda atpūtas vietā, bet es jau dodos tālāk. Pladu purvs, protams, sniedz arī iespēju brist dubļus. Slapjākā posmā no plāksnēm ir izveidota laipa, citur brienu uzmanīgi, meklējot sausākas vietas, kur likt nākamo soli.
Uz kokiem joprojām manāmi sarkanie pēdu nospiedumi, ļaujot man sekot takas veidotāju iecerētajam maršrutam. Soļojot augšup kārtējā paugurā un klausoties putnu dziesmās, domāju par to, ka mežs ir viens liels, dzīvs organisms un šai rītā es esmu vien sīka daļiņa no tā.
Ceļa turpinājumā ieraugu norādi, par kuru man informācijas līdz šim nebija, – Velnakmens vieta. Vārds “vieta”, protams, uzreiz pasaka, ka pašu akmeni tur neredzēšu, tomēr dodos palūkoties, kur tad akmens milzis reiz atradies. Nokļūstu prāvas bedres malā, kurā redzami gan krituši koki, gan akmens atlūzas.
Teika vēstot, ka velnam ļoti nepaticis Riekstukalna pakājē esošais Liliju ezers, kurš spīdējis kā “Dieva acs”, tāpēc velns no Dundagas nesis milzu akmeni, lai iemestu to šai “acī”. Kā jau no teikām to var secināt, velnam parasti ar laika plānošanu veicas vāji. Tā arī šoreiz, protams, nodziedājis gailis, un smagais akmens velnam izkritis no rokām pa ceļam starp Liliju ezeru un “Pladu” mājām.
Bedres malā novietots informācijas stends, kurā var redzēt gan savulaik uzņemtu foto ar Baldones Velna akmeni, gan uzzināt vairāk par to. Akmens esot bijis tik liels, ka uz tā varējuši uzbraukt četri pajūgi. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās akmens uzmērīts un atzīts par otru lielāko akmeni Rīgas apriņķī. Akmens virszemes daļas aprēķinātais tilpums bijis 86 m3, bet speciālisti, kas atraduši akmens atrašanās vietu, spriež, ka bedres izmēri liecina par to, ka akmens tilpums varētu būt pat visi 200 m3. Akmens visdrīzāk saspridzināts pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās vai piecdesmito gadu sākumā.
“Spēka soļu” takas veidotāji informāciju papildinājuši ar lieliskām, humora pilnām atziņām, kas var noderēt ikvienam no mums. Pirmā ir par pozitīvu motivāciju un ticību tam, ko dari. No ļaužu atmiņas zudušo Baldones Velna akmens atrašanās vietu neatlaidīgiem entuziastiem izdevās atrast. Otra atziņa ir par to, ka velnam būtu vairāk jātrenējas, jāsāk ar mazākiem akmeņiem, nevis uzreiz jāgrābj lielāko. Trešā atziņa ir par komandas spēku. Ja velnam būtu bijis “čoms”, tie kopā, iespējams, sekmīgi paveiktu iecerēto.
Ar smaidu uz lūpām turpinu ceļu uz Riekstukalna pusi. Iznācis uz lielāka, labi iebraukta ceļa, kas kaut kur man aiz muguras, Baldonē saukts Riekstu ielas vārdā, drīz esmu līdzās pacēlāju trosēs sagūstītajam Riekstukalnam. Riekstukalnam ir trīs virsotnes, un augstākā no tām paceļas 85 metrus virs jūras līmeņa. Kalns lepojas ar to, ka ir lielākais slēpošanas kūrorts Baltijā.
Tablo pie Riekstukalna administratīvās ēkas vēsta, ka gaiss sasilis jau līdz 5,5 grādiem virs nulles. Pakāpjos nedaudz augstāk kalnā, kur līdzās kokos iekārtajai šķēršļu trasei iekārtojusies Riekstukalna vāvere. Laika zobs pret to bijis nesaudzīgs, vāveres oranžais kažoks daudzviet kļuvis pelēcīgs. Pēc sasveicināšanās ar vietējo vāveri atgriežos kalna pakājē un turpinu savu pārgājienu pa ceļu apkārt kalnam.
Riekstukalna ziemeļu un ziemeļrietumu nogāzēs esošajās trasēs daudzviet saglabājies sniegs. Tas īpaši labi jūtas ēnainās ieplakās, kur to netver saules stari. Aizsoļoju līdz vietai, kur neliela, sarkana norāde iesaka doties uz torni, un pa vizbuļu ziediem ieskautu taku kāpju augšup.
Koka skatu tornis Riekstukalnā bijis jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Metāla celtne, kas mani šobrīd sagaida, te tapusi 2018. gadā. 19,2 metrus augstais tornis apmeklētājiem pieejams bez maksas, tāpēc, elpu pēc gājiena pa stāvo taku pat neatvilcis, kāpju augšup pa torņa pakāpieniem. Augšējā platforma paceļas 16 metru augstumā, tāpēc kāpiens sanāk visai pieticīgs.
Torņa augšā apstājos un noceļu no pleciem mugursomu. Rīts ir skaidrs, sniedzot iespēju skatienam aizklīst tālu. Ļoti skaidri saskatāms Rīgas televīzijas tornis, kā arī saulē spoži baltais Rīgas HES. “Labrīt, Rīga! Vai tu mani redzi?” dziedāja “Čikāgas piecīši”, un nu domās dungoju arī es. Pazudis gan neesmu, vēl šodien atgriezīšos savā dzimtajā pilsētā. Tepat lejā pie manām kājām mežu ielokos patvēries sniegs. Apkārtnē plešas meži, vien uz “Smugaušu” un “Mežkalnu” māju pusi manāms klajāks lauks.
Nolemju, ka šī ir lieliska vieta, kur ieturēt dienas otrās brokastis, tāpēc veru vaļā mugursomu un izvelku no tās pārtikas maisiņu. Baudot pavasara sauli, putnu dziesmu kori apkārtējos mežos un to, ka tornī šobrīd esmu pilnīgi viens, mierīgi notiesāju maizi un banānu, kā arī papildinu to ar krietnu malku ūdens.
Atelpas brīdis noslēdzas, un es kāpju atkal lejup. Vispirms pa torņa metāla pakāpieniem, tad pa jau zināmo taku. Baltie vizbuļi atvēruši savus ziedus un tver saules pieskārienus. Kad atgriežos uz ceļa, ieraugu tā kreisajā pusē slejamies nelielos kokos un staipekņos ieaugušu, divus stāvus augstu ēku, kuras logu rūtis atstaro saules gaismu. Ēķa šķiet tukša un klusa.
Pēc īsa soļojuma nokļūstu vietā, kur norāde aicina šķērsot ceļu un doties aplūkot Baldones observatoriju, kas esot vienīgā profesionālā observatorija Latvijā. Zinu, ka svētdienās observatorija apmeklētājiem slēgta, tāpēc rēķinos, ka redzēšu to vien no ārpuses. Pāri ceļam, augšup pa pakāpienu rindu, un es stāvu līdzās ēkai, kuras sienas slēpj Baltijā lielāko un pasaulē divpadsmito lielāko Šmita sistēmas teleskopu.
Kā vēsta informācijas stendi līdzās observatorijai, lēmums par to, ka observatorija ceļama Riekstukalnā pie Baldones, pieņemts jau 1954. gadā. Vietas izvēlei par labu nāca tās augstums virs jūras līmeņa (80 metru), apkārtējie meži, kas to izolē no apkārtnes, un fakts, ka šeit netika plānota rūpniecības uzņēmumu attīstība. Pirmā laboratorijas ēka – Baltā māja – uzcelta 1957. gadā. Šmita teleskops Riekstukalnā uzstādīts 1966. gadā. Ēka, kurā tas atrodas, būvēta apkārt teleskopa balstam, kas iebetonēts pamatiezī.
Apgājis apkārt observatorijas ēkai, dodos pa taku lejup, kad klajumiņā ieraugu lielu akmeni. Piegājis tam tuvāk, saprotu, ka tas ir Baldones observatorijas dibinātāja Jāņa Ikaunieka kapakmens. Viņš šai vietā apbedīts 1969. gadā. Nedaudz tālāk atrodas vēl viena Baldones observatorijas ēka, kurai katrā galā pa tornītim ar jumta kupolu.
Turpinu savu pārgājienu, nākamo cerot ieraudzīt Liliju ezeru. Kad atgriežos uz lielā ceļa, kas ved gar observatoriju, sastopu kādu vīru ar saulesbrillēm uz deguna, kas velk ķerru. Uz manu labrītu vīrs atbild vien ar galvas mājienu. Apkārtnē redzamas dažas daudzdzīvokļu ēkas. Apdzīvota vieta Riekstukalns te izveidojās pēc tam, kad nolemts Riekstukalnā celt observatoriju. Nelielajai apdzīvotajai vietai ir pat savs tenisa korts.
Gar tenisa kortu un, šķiet, vietējo iedzīvotāju mazdārziņiem esmu nonācis pie Liliju ezera. Mazais ezeriņš guļ meža ielokā. Tas esot iegruvumezers, kas izveidojies karsta kritenē. Ezera maksimālais dziļums ir 12 metru, bet vietējā leģenda vēstot, ka tam vispār nav dibena. Savu nosaukumu ezers ieguvis no ūdensrozēm, kas te zied vasarās.
Ceļa turpinājumā soļoju pa ceļu, kas, spriežot pēc norādēm līdzās “Ieviņu” mājām, atvēlēts tikai gājējiem un tuvējo māju iedzīvotājiem, jo sveši autobraucēji te nav gaidīti. No “Ieviņām” izbrauc auto, kas uz brīdi ietin manu apkārtni putekļu plīvurā.
Kad putekļi izklīduši, soļoju tālāk gar mežiem, spilgtu zaļumu ieguvušiem laukiem un pļavām. Apkārtnē augošo bērzu zari jau rotājas maigi zaļos toņos. Pagājis garām “Mežmaļiem”, “Kramiņiem” un “Smiltniekiem”, pa ceļam izbiedējis meža pīles no tuvējā dīķa, es sasniedzu šoseju, kas savieno Daugmali ar Baldoni un Iecavu. Otrpus tai sākas Mercendarbes muižas liepu aleja.
Vairāk nekā 800 metrus garo liepu aleju 1896. gadā iestādījusi Līvenu dzimta, tā ir valsts nozīmes dabas piemineklis. Soļoju pa simtgadīgo liepu aleju, un ik pa brīdim mani apsteidz pa kādai automašīnai. Vecās gatves malās pamazām attīstās privātmāju apbūve.
Nonācis vietā, kur pie “Liepaleju” mājām mans ceļš pagriežas uz Mercendarbes muižas pusi, es apstājos un pasmaidu. Līdzās “Liepalejām” ļoti kārtīgi vienkopus nolikti visdažādākā izmēra braucamrīki. Vecāku Volkswagen Passat līdzās stāv mazo mājas iemītnieku krāsainie braucamrīki.
Drīz manā priekšā ir pati Mercendarbes muiža. 1786. gadā to iegādājies barons Fridrihs Georgs fon Līvens, un dažu gadu laikā no guļbaļķiem celtās kungu mājas vietā tapusi mūra celtne. Muiža īpaši lepojas ar tās ozolkoka ārdurvju vērtnēm rokoko stilā, kas iekļautas valsts nozīmes mākslas pieminekļu sarakstā. Šobrīd muižā mitinās Baldones muzejs.
Pretī muižas ēkai novietota Latvijas kontūra ar uzrakstu “Baldone Latvijā”, sniedzot iespēju dažādos gadalaikos un diennakts laikos tvert skatus uz muižas parku un plašāku apkārtni ļoti patriotiskā ietvarā. Palūkojos arī es, ko izdosies ieraudzīt. Latvijas kontūrā uz spilgti zilu debesu fona ierāmēts muižas dīķis, parka laternas, tuvējās mājas un koki, kas vēl tikai gatavo savu lapu rotu.
Muižas kaķis ierodas apraudzīt, kas ieklīdis tā teritorijā, bet uz garām sarunām nav noskaņots un drīz skrien tālāk savās darīšanās. Apskatījis vienu no vecajām liepām, kas aug muižas apkārtnē, pamazām soļoju apkārt muižas ēkai, lai aplūkotu to no visām pusēm. Lūkojoties no ārpuses, šķiet, ka muiža tiek uzturēta labā kārtībā. Dārza pusē atrodu prāvu kaudzi ar sazāģētiem baļķēniem. Iespējams, ka muiža gatavojas jau nākamajai apkures sezonai.
Vēl spilgtākas par muižas dzeltenajām sienām ir pienenes, kas saulītē zied blakus te esošajai garāžai. Arī otrpus muižai var atrast liepas, kas ieguvušas dižkoka statusu. Vienai no tām gan ir pavisam caurs vidus.
Metis loku ap muižu, nonāku pie informācijas stenda, kas stāsta par mana pārgājiena nākamo posmu – Baldones militārā mantojuma digitālo maršrutu, kas ļauj skatīt Baldones apkārtnē atrodamās Pirmā un Otrā pasaules kara notikumu liecības. Kādu brīdi mans telefons kļūs par īpaši tuvu sabiedroto, jo taka dabā nav marķēta, tāpēc jāizmanto Google Maps ielādētā maršruta shēma ar galvenajiem pieturas punktiem. Desmit kilometrus garais maršruts atklāts pirms pusotra gada – 2021. gada 18. novembrī. Maršrutā ir 13 pieturas punkti.
Pirmais pieturas punkts ir tepat līdzās informācijas stendam. Pirmā pasaules kara laikā vācu karavīri izveidojuši šo akmens krāvumu, lai iezīmētu savu atrašanās vietu. Gadsimtu seno akmens krāvumu nu par savu atzinušas zaļās sūnas.
Atgriežos pie Mercendarbes muižas liepu alejas un sekoju Google norādījumiem. “Oliņu” dzīvojamā ēka izskatās gluži kā maza muižiņa, sargs arī mājām visai dusmīgs. Nākamā mana maršruta pieturvieta ir Mercendarbes stacijas atrašanās vieta, bet jau paši maršruta veidotāji bilst, ka dabā liecības par to atrodamas nav. Apkārtnē redzamas pavisam jaunas ēkas. Pirmā pasaules kara laikā (1916. gadā) Mercendarbes dzelzceļa stacija esot izbūvēta, pagarinot jau esošo dzelzceļa līniju Jelgava – Vecumnieki līdz Mercendarbei. Tā izmantota armijas apgādes vajadzībām. Vēl 1919. gadā līnija Vecumnieki – Mercendarbe izmantota pasažieru pārvadājumiem, vēlāk demontēta.
Otrpus ceļam, pa kuru soļoju, ieraugu objektu, kas maršruta kartē nosaukts par “Nezināmas ēkas drupām”. Nosaukumu papildina apraksts, ka Baldones vēsturnieki joprojām meklējot informāciju par šo ēku, kas, spriežot pēc akmeņiem, ir pietiekoši sena un, iespējams, bijusi kāda no Mercendarbes muižas saimniecības ēkām.
Pļavā līdzās varenam kokam, kas augstu slējis savu zaru žuburus, ieraugu mazu dzīvojamo vagoniņu, kas, skatoties uz tam pieslēgto gāzes balonu un pavērto logu, šķiet, pat ir apdzīvots. Iespējams, ka vagoniņā mitinās vīrs, kas nedaudz tālāk rosās ar motorzāģi.
Mana nākamā pietura, kas gan nav atzīmēta militārā mantojuma maršrutā, piesakās pati, jo ceļa malā ieraugu norādi, kas vēsta, ka te var padzerties Baldones sērūdeni. Dodos apskatīties uz šo sēravotu. Atrodu vietu, kur ūdens pa zemē iedzītu cauruli izplūst virszemē. Te pielikti arī divi dēļi un koka zarā pat iekārta metāla krūzīte, lai interesenti varētu padzerties avota ūdeni.
Lūkodamies uz avotu, sadzirdu sev aiz muguras soļus. Pa taku manās pēdās soļo kāds velosipēdists. Sasveicināmies. Velosipēdistu gan neinteresē sēravots, tas dodas tam garām un nozūd manam skatienam.
Eju tālāk pa meža ceļu, kamēr sasniedzu norādes un lielu informācijas stendu. Te sākas Pirmā pasaules kara dzelzceļa uzbēruma posms. Viena no norādēm vēsta, ka pēc 2,3 kilometriem sasniegšu Skarbes stacijas vietu.
1916. gada 15. martā esot pieņemts lēmums būvēt 25 kilometrus garu dzelzceļa līniju no Vecumniekiem, kas atrodas uz dienvidiem no šīs vietas, uz Mercendarbi, lai nodrošinātu vācu armijas apgādes vajadzības. Tā paša gada maija sākumā dzelzceļš jau bijis gatavs, vēlāk tas pagarināts līdz Riekstukalnam. Dzelzceļš esot nojaukts 1925. gadā.
Dzelzceļa uzbērums te visai labi saskatāms. Paklausu norādes ieteikumiem un sāku sava pārgājiena nepieradinātāko posmu.
Sekojot uzbēruma virzienam dabā un mazajam, zilajam punktiņam Google Maps telefonā, virzos arvien dziļāk mežā. Brīžiem, ja ticam Google Maps, mazliet novirzos uz vienu vai otru pusi no uzbēruma, bet tādos brīžos ātri atgriežos trasē. Krituši koki un to zari gādā par to, lai es visu laiku saglabātu modrību. Zirnekļu tīmekļi uz manas sejas liecina, ka šis maršruts ir maz apmeklēts. Uzbēruma posms varētu būt izaicinošāks vasarā, kad viss salapojis un sazaļojis, bet pavasara vidū visu var labi saskatīt un iziet.
Gandrīz visu. Esmu nonācis vietā, kur uzbērums ir pārrakts vai arī kāds ir nojaucis dzelzceļa tiltu, jo manā priekšā ir visnotaļ slapjš šķērslis. Ūdens līmenis grāvī par laimi ir zems, tāpēc lēnām raušos lejup pa slīpo nogāzi, lai, sasniedzis ūdens malu, liktu soli pāri grāvim un sāktu ceļu augšup, atpakaļ uz uzbērumu.
Zilais punkts Google Maps liecina, ka esmu sasniedzis nākamo maršruta pieturas punktu – dzelzceļa pārmiju vēsturisko atrašanās vietu. Informācijas stendu gan te nemanu. Varbūt esmu nevērīgs, varbūt stenda vairs nav, bet varbūt tās ir tikai manas iedomas, ka atrodos īstajā vietā. Kad pagriežos ar skatu uz to pusi, no kuras atnācu, šķiet, varu saskatīt, kur dzelzceļa uzbērumi atdalās viens no otra. Pa kreisi reiz bijis pilna platuma sliežu ceļš no Skarbes stacijas uz Mercendarbi, bet pa labi – šaursliežu dzelzceļa atzars virzienā uz Vilku kalniem un Ezeriem.
Ejot tālāk, uz brīdi novirzos no dzelzceļa uzbēruma un iznāku uz meža ceļa, pa kuru nācu no Mercendarbes muižas puses, pirms norādes ieveda mani mežā. Te arī krustojums ar citu meža ceļu, aiz tā atkal atgriežos uzbēruma maršrutā.
Skarbes stacijas atrašanās vieta ir ļoti skaidri atzīmēta un nerada jautājumu, vai esmu īstajā vietā. Pieturvieta Nr. 5 militārā mantojuma maršrutā. Informācijas stends vēsta, ka Pirmā pasaules kara laikā Skarbes stacija bija liels vācu armijas loģistikas punkts. Stacijā esot bijuši vismaz pieci sliežu ceļi, gan pilna platuma, gan šaursliežu. Pa dzelzceļu pārvietoja munīciju, pārtiku un citas armijai nepieciešamās lietas. Stacijā tās tika pārkrautas, lai tālāk uz fronti nogādātu ar zirgu transportu. Tāpat stacija tika izmantota kā kokmateriālu pārkraušanas punkts to izvešanai frontes vajadzībām un eksportam. Šeit atradušās noliktavas ēkas, ūdenstornis un citas būves, kas demontētas 20. gadsimta divdesmitajos gados.
Aiz Skarbes stacijas ar nelielu loku iznāku uz meža ceļa, kura malā apstājusies automašīna. Divas sievietes, kas, šķiet, ieradušās tieši ar šo auto, šai brīdī nāk ārā no izcirtuma. Es dodos pa kreisi, kur mani gaida ceļš, kas Baldoni savieno ar Tomi. Līdzās šim ceļam visai tuvu viena otrai ir vairākas Baldones militārā mantojuma maršruta pieturvietas.
Maršruta sestais pieturas punkts ir pagrieziens uz Kanneniekiem – senu Mercendarbes muižai piederošu mājvietu, ko 1879. gadā Tīkmaņu dzimta izpirkusi no muižas. Šai krustojumā, ielūkojoties mežā, redzu arī nākamo apskates objektu – Otrā pasaules kara ierakumus, kas liecina par 1944. gada septembrī notikušajām cīņām par Baldones ieņemšanu.
Turpinu ceļu līdz Kannenieku kapiem, kur brāļu kapos atdusas Pirmajā pasaules karā kritušie 154 vācu armijas un 16 krievu armijas karavīri. Maršruta veidotāju sniegtā informācija vēsta, ka lielākā daļa šo karavīru krita 1916. gadā, pēdējie – 1917. gada septembra sākumā.
Līdzās Kannenieku brāļu kapiem atrodas arī Kannenieku kapi, kuros apbedīti tiek apkārtnes iedzīvotāji. Dodos turp, jo nākamais maršrutā ir šo kapu zvanu tornis, kuru balstot Pirmā pasaules kara laika pilna platuma dzelzceļa sliežu fragmenti.
Kapos sastopu divas sievietes, kas kopj kādu no kapu kopiņām un ar aizdomām vēro mani. Zvanu tornis atrodas tieši starp mani un šīm sievietēm, tomēr nospriežu, ka doties vēl tuvāk un fotografēt nebūtu ieteicams, tāpēc metu loku pa mežu, kamēr iznāku otrpus kapiem vietā, kur redzama kādreizējā zirgu tramvaja līnija. Kamēr līkumoju pa mežu, sievietes darbu pabeigušas un dodas prom no kapsētas, sniedzot man iespēju pietuvoties zvanu tornim.
Koka torņa balsti tiešām pastiprināti ar metāla sliedēm, kas liek domāt, ka esmu atradis meklēto torni, bet zvanu torņa augšā gan nemanu. Vai nu tas ir ļoti sīks, vai pazudis. Aplūkojis torni, atgriežos vietā, kur sākas kādreizējā zirgu tramvaja līnija.
Rīta agrumā Baldonē jau apskatījis tramvaja vagona modeli, tagad soļoju pa līniju, pa kuru pagājušā gadsimta 20. un 30. gados zirgi vilka tramvaja vagonus no Baldones uz Ikšķili un atpakaļ. Baldones zirgu tramvajs esot pastāvējis līdz 1940. gadam, un tas tiekot dēvēts par pēdējo zirgu tramvaju Eiropā.
Kādu brīdi maļos pa mežu, sekojot maršruta norādēm Google Maps, bet tad nolemju, ka nu jau gana, un iznāku uz lielceļa. Lai cik lieliski būtu pieturēties pie vēsturiskā maršruta, pa ceļu solis tomēr raitāks. Mežā rosījies ne tikai vējš, bet, spriežot pēc riepu nospiedumiem, arī kāda smagāka tehnika, tā mazinot šī takas posma pievilcību manās acīs.
Pa Baldones – Tomes ceļu soļoju līdz vietai, kas mana maršruta Google Maps apzīmēta kā “Tramvaja līnijas turpinājums”. Nolemju šai līnijai dot otru iespēju un atkal ienirstu mežā līdzās ceļam. Mazu gabaliņu pagājis pa mežu, es atrodu to – Baldones militāro mantojumu.
Sūnās guļ aprūsējis, cilindriskas formas metāla priekšmets ar vienu smailāku galu. Tā garums varētu būt kādi 15 līdz 20 centimetri. Nesprādzis lādiņš, kas saglabājies no kara laikiem. Spriežot pēc “izgulējuma” sūnās, to kāds zvērs vai cilvēks jau ir izkustinājis.
Man tā ir pirmā reize, kad ko šādu atrodu savās pārgājienu gaitās. Saprotu, ka tā atstāt to nedrīkstu, tāpēc izmantoju Google, lai uzzinātu precīzāk par vēlamo rīcību, atrodot sprādzienbīstamu priekšmetu.
Starp ieteiktajiem 112 un 110 uzreiz izvēlos par labu policijas tālrunim. Zvanu. Vīrietis, kas paceļ klausuli, noklausās manu stāstu un savieno mani ar kādu sievieti, kurai vēlreiz izstāstu situāciju. Vienojamies, ka man kāds atzvanīs, tāpēc palieku uz vietas un gaidu šo zvanu. Izmantoju iespēju turpat līdzās manam atradumam atvilkt elpu un mazliet iestiprināties.
Pēc mirkļa tiešām zvana. Zvanītājs palūdz tam Whatsapp nosūtīt attēlus ar atrasto objektu un manas koordinātes. Tas lūdz arī precizēt, vai atrasts ir lādiņš, vai čaulīte, ja man nav bail tam tuvoties. Lai arī neesmu militārais eksperts, nopētījis lādiņu spriežu, ka šis vēl nav sprādzis. “Re, atradāt militāro mantojumu,” sarunu biedrs pasmaida.
Vienojamies, ka atzīmēšu lādiņa atrašanās vietu dabā un tad drīkstu doties prom. Man, protams, līdzi ir atstarojoša veste, kas lieti noderētu, bet negribu atstāt mežā kaut ko tik ļoti neorganiskas izcelsmes, tāpēc ieminos sarunas biedram, ka man ir banāna miza. Saņemu solījumu, ka sapieri aizvedīs ne tikai lādiņu, bet arī mizu.
Kad saruna beigusies, sameklēju kādu zaru, kas lieliski atbalstās abās pusēs lādiņam, un uzlieku uz tā savu banāna mizu. Foto ar šo marķējumu nosūtu manam pēdējam sarunas biedram. Kad dodos ārā uz ceļu (kādam laikam man militārā mantojuma pietiek), uzvelku arī bultu ceļa smiltīs vietā, kur jāiet iekšā mežā. Pašam jāsmejas par tik primitīvām metodēm, bet ceru, ka tas kopā ar GPS koordinātēm nodrošinās sapieriem visu nepieciešamo informāciju.
“Kādam laikam man militārā mantojuma pietiek” ilgst vien īsu brīdi, un netālu no Baldones robežzīmes es dodos mežā otrpus ceļam, jo tepat taču jābūt karsta kritenēm. Tā arī ir. Vienu kriteni atrodu tepat līdzās ceļam, otru nedaudz tālāk. Apstaigājot kritenes, izbiedēju kādu stirnu.
Militārā mantojuma takas veidotāji ir īsi aprakstījuši karsta kriteņu veidošanās procesu. Karsts ir ūdenī viegli šķīstošu iežu ģeoloģisko procesu kopums zemes garozā un tā izpausmes formas zemes virspusē. Izskaloto iežu vietā veidojas tukšumi piltuvju, kanālu, dobumu un plaisu veidā. Process parasti turpinās tik ilgi, kamēr, tukšumiem izplešoties, virsējie iežu slāņi zaudē atbalstu un iebrūk, tādējādi veidojot karsta kritenes.
Kad kritenes sameklētas, varu arī mierīgi palūkoties apkārt. Mežs ir vizbuļiem pilns, un te ieraugu ne tikai baltos, bet arī zilos ziedus. Saulei sildot, ziediņi plaši atvērušies.
Savu soļojumu pa Baldones militārā mantojuma maršrutu esmu plānojis noslēgt ar Ogļu kalniņa apskati, bet tas negrib doties man rokā. Aprakstā minēts, ka jāmeklē nelielu uzkalniņu takas kreisajā malā. Uzkalniņu atrodu, bet taka, uz kuras stāvu, drīzāk līdzinās nelielam meža ceļam. Norādes te nemanu. Ja tādas būtu redzējis pie visiem iepriekšējiem objektiem, būtu drošs, ka esmu noskatījis nepareizo uzkalniņu, bet tagad atliek vienīgi minēt.
Ogļu kalniņā atradies darvas ceplis. Īpaši lēnā procesā dedzinot koksni bezgaisa vidē, iegūti divi produkti – darva un kokogles. Darva izmantota būvniecībā un kuģu būvē, kokogles – metālapstrādē. Iespējams, ka šis ražošanas process notika tieši uzkalniņā, kuram līdzās stāvu.
Soļoju tālāk pa ceļu, ko no abām pusēm ieskauj gan dažāda vecuma meži, gan izcirtumi. Vecākajos mežos sapulcējušies stalti, augsti koki, jaunākos veido vēl tievi kociņi, kas jau sniedzas krietni pāri manam augumam. Koku pakāje un jo īpaši saulainākās vietas te nosētas ar baltiem vizbuļiem.
Kad tuvojos savam pagriezienam atpakaļ uz Baldoni, ceļmalas kokos pamanu sīļu pāri. Abi krāšņie putni pārlido no koka uz koku. Kad sīļi nozuduši mežā, sastopu citu pāri – divus riteņbraucējus. Noprotu, ka pa to laiku, kamēr pastaigājos pa meža takām, modušies ir gan Baldones iedzīvotāji, gan tās viesi. Nu man jārēķinās, ka dažādos apskates objektos vairs nebūšu viens. Mirkli vēlāk sastopu četru ar mugursomām aprīkotu gājēju bariņu, ko veido divi puiši un divas meitenes. Laikam pārvietoties pa pāriem ir drošāk vai vismaz interesantāk.
Drīz ieraugu norādi uz vēl vienu purvu manā maršrutā – Dūņu purvu. Te no 19. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta vidum iegūtas ārstnieciskās dūņas. Pa taciņu, kas vietām ir visai dubļaina, iesoļoju purva viducī. Taka te beidzas, ko nepārprotami paziņo arī ar krustu papildinātais pēdiņu marķējums uz bērza mizas.
Kamēr soļoju uz Baldoni, sapieri ir sasnieguši manis atrasto lādiņu. Saņemu ziņu Whatsapp, ka lādiņš ir atrasts, un sadzirdu arī sirēnas. Pieļauju, ka, sirēnām pieskandinot visu Baldoni, mans atradums tiek vizināts prom no meža uz vietu, kur tas tiks iznīcināts.
No meža iznāku Ķeguma prospektā, tad pagriežos pa kreisi uz Tilta ielu, pa kuru aizsoļoju līdz Krasta ielai. Te man ir iespēja apskatīt vairākus 20. gadsimta pirmās puses Baldones koka arhitektūras paraugus.
Ēka Krasta ielā 19 ir uzturēta lieliskā kārtībā. Paši baldonieši to dēvē par vienu no skaistākajiem Baldones koka arhitektūras paraugiem. Pa nama logu skan vijoles čīgāšana. Kādam vijoles apmācība notiek pat saulainā svētdienā.
Līdzās esošajā Krasta ielas septiņpadsmitajā namā reiz atradusies dr. Alfona Kleinberga privātsanatorija. Baldonē viņš ieradies 1892. gadā, vēlāk kļuvis par kūrorta galveno ārstu, pēc tam par “Baldones sēravotu” iestādes direktoru. Ēka gan saglabājusies tikai daļēji. Kad soļoju garām, kāds vīrs rosās piemājas dārzā.
Dodos garām arī Krasta ielā 4 esošajai “Villa Korff”, kas esot viena no senākajām Baldones vasarnīcām. Šobrīd gan tā ir arī viena no bēdīgākajām Baldones vasarnīcām, jo ar saviem aiznaglotajiem logiem izskatās visnotaļ pamesta.
Aiz “Villa Korff” pa taku iesoļoju Ceriņu parkā. Zaļais zāles paklājs Ķekaviņas krastos izrotāts baltiem un dzelteniem ziediem, pa to cēli aizpēdo pūkains runcis. No patvēruma, ko sniedz upes ūdeņi, runci vēro meža pīle. Kad kaķis nozudis savās gaitās, pīle pievēršas lielajam, melnajam tipam, kas parādījies parkā, – man. Drošības pēc tā aizairējas uz pretējo upes krastu.
Esmu pieveicis sava pārgājiena apli un atgriezies Ceriņu parkā. Kā jau paredzēju, tautas te tagad daudz. Vecākas kundzes pa pāriem pastaigājas pa parku vai saulītē uz soliņiem kavējas sarunās. Ir arī ģimenes ar bērniem, dažs no kuriem vien nesen sācis apgūt skrituļslidošanu un, lai apstātos, ieveļas puķudobē.
Apciemoju “Kirzaciņu”, “Māru” un “Vāverīti”. Pie “Vāverītes” sastopu kādu gados vecāku pāri, kas tver foto pie skulptūras. Izstaigājis Ceriņu parku, atgriežos pie idejas vēlreiz apskatīt Meža galeriju. Jūtu, ka kājās spēka vēl gana. Diena arī vēl tikai pusē. Lēmums ir pieņemts. Pa Lauku un Pasta ielām soļoju uz Baltās pils pusi. Pasta ielā 11 sabraukuši viesi, kas, skaļi smejoties, interesējas, kāpēc grils vēl nav iekurts un gaļa sacepta.
Iznācis uz Daugavas ielas, otro reizi šodien pieeju pie zirgu tramvaja vagona, tad, šķērsojis ielu, nonāku pie Baltās pils. Pie pils pamanu divas sievietes, kas, šķiet, arī ir Baldones viešņas. Pusdienas saulē Baltā pils ir žilbinoši balta.
Autostāvvietā pie ieejas Riekstukalna takā, kas aizved uz Meža galeriju, novietotas vairākas automašīnas. Ejot takā, sastopu kādu pāri, tālāk arī ieraugu gan tādus, kas pastaigā izveduši suņus, gan tādus, kas pastaigājas ar bērniem. Ķiparus īpaši ieinteresē manis šorīt jau manītā spalvu kopa takas malā.
Veicu šodien jau otro loku pa Meža galeriju. Kā jau to paredzēju, dienas gaismā gleznas izskatās savādāk, bet vai labāk? Tas, kā saka, ir gaumes jautājums. Spilgtā saule liek mazliet nobālēt gleznu krāsu toņiem. Uz mākslas darbiem spēlējas arī koku ēnas.
Lai manu otro, krietni mazāko pārgājiena apli padarītu interesantāku, esmu izvēlējies no Meža galerijas atpakaļ uz auto doties pa šodien vēl neapgūtu ceļu, lai, iespējams, redzētu vēl ko jaunu un interesantu. Milzīga priede, kas nokritusi šķērsām takai, man kalpo par galdiņu, pie kura vēl pēdējo reizi iestiprināties.
Uz finišu dodos pa Lauku un Pilskalna ielām. Saulīte silda, un apkārtnē manāmie ļaudis bauda šo gluži vai vasarīgo svētdienu. Svaigs zaļums manāms lapeglē, kas paceļas Pilskalna ielas malā. Kad atgriežos pie automašīnas, tā autostāvvietā vairs nav viena, te piestājušas vēl vairākas auto ekipāžas. Kamēr es noslēdzu savu Baldones apciemojumu, citi savu vizīti vēl tikai sāk. Kāda ģimene izkāpj no auto un nesteidzīgā solī dodas uz pilsētas centra pusi.
Laiks man tikt pie sausu drēbju kārtas un doties atpakaļ uz Rīgu. Pa Baldoni un tās apkārtnes takām esmu nosoļojis gandrīz divdesmit sešus kilometrus, un maršruts patiešām priecējis gan ar apskates objektu, gan apkārtējās vides daudzveidību.
Indulis raksta 