24.08.2019. Pārgājiens gar Sēlijas maliņu

Rīts sākas tieši tā, kā plānots. 5:00 atskan modinātājs, nelielas brokastis, kas sastāv no pīrādziņiem un sulas, un lieku somu plecos, lai izietu Jēkabpils ielās. “Daugavkrastu” administratore, iepriekšējā vakarā brīdināta par maniem agrā rīta plāniem, padzird manu rosību, ieslēdz gaismu vestibilā un atslēdz viesnīcas durvis, bet tad tik aši nozūd atpakaļ savās telpās, ka pat nedod iespēju atvadīties. Varbūt nevēlējās, ka ieraugu to pidžamā vai naktskreklā.

Aiz Daugavas jau pamazām aust saule, bet mākoņi cītīgi cenšas noslēpt tās parādīšanos. Mirkli pavēroju saules un mākoņu rotaļas un to atspulgu Daugavas ūdeņos, tad dodos uz Pļaviņu ielu, kas vijas gar Daugavas krastu un aizsargdambi. Jēkabpils ielas vēl visai klusas, bet uz lielākajām no tām jau var manīt pa kādam auto. Vienīgais auto, ko sastopu Pļaviņu ielā, ir pašvaldības policijas ekipāža, bet tā par agrīno gājēju neliekas ne zinis.

Aust rīts Jēkabpilī

Pirmais apskates objekts drīz atklājas manā priekšā – 20.gadsimta trīsdesmitajos gados tapušais tunelis – caurbrauktuve pie Jēkabpils – Krustpils tilta, kura brauktuvi joprojām klāj tās sākotnējais segums – bruģakmens.

Tunelis – caurbrauktuve pie Jēkabpils – Krustpils tilta

Izgājis cauri 43 metrus garajam tunelim, uzkāpju dambja malā, lai palūkotos uz tiltu rītausmā. Netālu skraida kāds šunelis, bet tā maršruts atšķiras no mana.

Ceļu turpinu pa Dambja ielu. Aiz ēkām un kokiem pamanu pavīdam dzirnavu spārnus. Tur atrodas Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļa „Sēļu sēta”, kas sākta veidot jau 1952.gadā. Tik agrā rīta stundā izredžu iekļūt sētā maz, tomēr aizeju līdz ieejas vārtiņiem palūkot, vai tie tiešām aizslēgti. Sēļu sēta darbu sāk 10:00, tāpēc tās apmeklējumu atstāju citai reizei, kad viesošos Jēkabpilī.

Slēgtie Sēļu sētas vārti

Netālu no Sēļu sētas atrodas Kena muižas ēkas un parks. Uzreiz jāsaka, ka ar lelli Bārbiju un tās draugu Kenu tiem nav itin nekāda sakara. Muižnieku Kenu dzimta muižu te uzbūvēja un parku izveidoja 19.gadsimtā. Šobrīd muižas ēkās darbojas Jēkabpils Mākslas skola, un Kena parkā ir rodamas vietas bērnu rotaļām, pastaigām, atpūtai. Šai rīta stundā parkā rosās vien sētnieks.

Kādreizējās Kena muižas ēka

No Kena parka izeju uz Brīvības ielu. Netālu slejas Jēkabpils Sv. Miķeļa luterāņu baznīcas ēka, kuras celtniecība sākta 18.gadsimta beigās un pabeigta 19.gadsimta sākumā. Baznīcas sienas slēpj valsts nozīmes pieminekli – divmanuāļu ērģeles.

Jēkabpils Sv. Miķeļa luterāņu baznīca

Vairākas ievērojamas ēkas paceļas vietā, kur sazarojas Brīvības un Pasta ielas. Klasicisma stilā 19.gadsimta sākumā celtā un kolonnām rotātā kādreizējā Jēkabpils apriņķa skolas ēka nu ir mājvieta Jēkabpils Agrobiznesa koledžai. Plāksnīte pie ēkas vēsta, ka tajā sava mūža pirmos četrus gadus pavadījis komponists Jāzeps Vītols. Ēkā, kas reiz kalpojusi Jēkabpils apriņķa tiesas vajadzībām, nu mitinās pilsētas pašvaldība, bet tas savulaik kalpojis arī kā kopmītnes un slimnīcas nodaļa.

Kādreizējā Jēkabpils apriņķa skolas ēka
Reiz Jēkabpils apriņķa tiesa, nu Jēkabpils pilsētas pašvaldība

Izvēlos ceļu kādu brīdi turpināt pa Pasta ielu. Blakus Jēkabpils Agrobiznesa koledžas ēkai uz sētas staba apsēdies mazs puišelis ar vijoli rokās. Tēlnieka Aigara Bikšes bronzā veidotā skulptūra te atklāta 2013.gadā un ir veltījums komponistam Jāzepam Vītolam.

Vecpilsētas laukuma stūrī gandrīz aizķeros aiz prāva naudas maka, kas mētājas zemē. Pacelt to man nav pa spēkam. A. Kerliņš šo maku no akmens un metāla darinājis 2003.gadā. Turpat netālu laukumu rotā pilsētas pulkstenis, bet tam blakus atgādinājums par laikiem, kad te bija rosīgs tirgus, – svari.

A.Kerliņš “Maciņš”

Vecpilsētas laukumā visvairāk vēlos atrast Jēkabpils simbola – lūša – skulptūru, un beidzot es to ieraugu strūklakas malā. Bronzā lietais kaķis šķietami rotaļājas ar ūdens strūklām.

Jēkabpils lūsis

Laukuma malā esošo soliņu priekšā zemei piestiprināti vairāki pedāļu komplekti, lai soliņos sēdošajiem dotu kaut nelielu iespēju izkustēties. Tik agri no rīta pedāļi, protams, klusi sastinguši un gaida, kad kāds sāks to mīt.

Soliņi aktīvai sēdēšanai

Skvēriņš, kas atrodas Pasta un Akmeņu ielu stūrī vel tiek labiekārtots, un drīz atklās apmeklētājiem tā arhitektu iecerēto izskatu. Soļoju pa Akmeņu ielu uz Brīvības ielas pusi. Jēkabpils turpina sniegt vienu apskates objektu pēc otra. Brīvības ielā manam skatienam paveras gleznu galerija, ko jēkabpilieši dēvē par lielāko brīvdabas gleznu galeriju Latvijā. Pirms pieciem gadiem 17 mākslinieki te atdzīvināja neapdzīvotu namu logus.

Pasta iela
Brīvdabas gleznu galerija Brīvības ielā

Nedaudz tālāk austošās saules staros rotājas Sv. Gara pareizticīgo baznīcas un vīriešu klostera torņu kupoli. Gadskaitlis virs ieejas vārtiem vēsta, ka bizantiešu stilā celtās ēkas tapušas 1887.gadā.

Sv. Gara pareizticīgo baznīca un vīriešu klosteris

Drīz sasniedzu vietu, kur 1670.gada 12.februārī hercogs Jēkabs pasludināja pilsētu par nodibinātu. Notikumam par godu 2000.gadā te uzstādīts Jēkabpils 330 gadu jubilejas piemiņas akmens. Šo vietu dēvē par Trešdienas tirgus laukumu un te reiz atradies vecākais pilsētas tirgus, kā arī agrākais Jēkabpils centrs.

Jēkabpils 330 gadu jubilejas piemiņas akmens

Trešdienas tirgus laukumu rotā vēl vairāki vides objekti, kas atgādina par reiz te valdījušo rosību – karuselis, zirgs ar ratiem un aka. Skulptūru “Zirgs ar ratiem” radījis Gaits Burvis, un tā šai laukumā atklāta 2012.gadā.

“Zirgs ar ratiem”

Turpinu ceļu pa Brīvības ielu un jau pēc mirkļa esmu pie Strūves parka. Parks nosaukts par godu vācu astronomam Frīdriham Georgam Vilhelmam Strūvem, kas 19.gadsimtā vadīja meridiāna loka uzmērīšanas darbus, lai noteiktu Zemes izmēru un formu. Strūves ģeodēziskais loks stiepjas no Norvēģijas līdz Melnajai jūrai, un 2005.gadā iekļauts UNECSO Pasaules mantojuma sarakstā. No savulaik 16 Latvijā uzmērītajiem punktiem sarakstā iekļauti divi, tai skaitā Jēkabpilī esošais, kas uzmērīts 1826.gadā.

Strūves parkā

Strūves parkā neesmu viens, jo netālu rosās kāds vīriņš, kas inspicē pēc piektdienas vakara svinībām palikušās dzērienu pudeles. Vīriņš man netraucē, un es netraucēju vīriņam, kas noslēdz savu inspekciju un dodas uz Daugavas pusi. Strūves ģeodēzisko loku te iezīmē trīs objekti, no kuriem šķietami necilākais – neliels parka bruģī guldīts akmens – apzīmē vietu, kur atrodas Strūves noteiktais punkts. Netālu no tā arī akmens stabs ar plāksnīti, kas īsi apraksta loka vēsturi un nozīmīgumu. Pretējā pusē stabam loku iezīmē arī A. Endziņa 2008.gadā radītais vides objekts “Skatu tornis”. Kamēr fotografēju akmeni, jau pavisam spoži uzmirdz rīta saule, kas nu izlauzusies no mākoņu skavām.

Strūves ģeodēziskā loka punkts

Atgriežos uz Brīvības ielas, pa kuru došos uz Salas pusi. Pie 261. nama mani sveic gaiļa dziesma. Kādu gabaliņu tālāk uzraksts uz vārtiem brīdina, ka sētā ir nikns kaķis. Uzmanīgi tuvojos vārtiem, lai dokumentētu uzrakstu, nepievēršot sev kaķa uzmanību. Operācijas ir sekmīga, un es varu soļot tālāk.

Kad svaigo rīta gaisu papildina gāzes smārds, sāku lūkoties pēc iespējamā tā avota. Pie kāda ceļa atzara ir virkne plāksnīšu, kur starp uzrakstiem pamanu arī “Elme Messer Gaas”. Iespējams, gāzes smaka nāk no turienes, bet manā rīcībā ir tikai paša deguns, kas nav aprīkots ar smalkiem mērinstrumentiem.

Šķērsoju Jēkabpils robežu un iesoļoju Salas novadā un Salas pagastā, kad mani panāk vīrs uz elektriskā skrejriteņa. Šķiet, kāds no “Jēkabpils autobusu parka” darbiniekiem tā dodas uz darbu, jo vīrs nogriežas pa ceļu autobusu parka virzienā.

Esmu nogājis vien sešus kilometrus, bet Jēkabpils ir sniegusi tik daudz jaunu skatu un iespaidu. Pilsētā esmu viesojies iepriekš, bet savulaik vairāk pabiju tās Krustpils daļā, tāpēc lielāko daļu šodien redzētā skatu pirmo reizi. Tagad manā priekšā garāks šosejas posms, kurā arī paredzētas vairākas interesantas pieturas.

Šoseja salīdzinoši mierīga, saulīte silda manu pakausi, un es raiti soļoju Salas virzienā. Soļojumu pārtrauc brīdis, kad zem manām kājām aizvijas Pelīte. Sakas kreisā krasta pieteka tikusi pie tik simpātiska nosaukuma, ka nespēju paiet garām zilajai plāksnītei ar upes nosaukumu.

Netālu no Pelītes brūnā ceļa zīme norāda uz kādu apskates objektu – laukakmeņu bruģa fragmentu. Dodos lūkot, kā tad tas fragments izskatās. Netālu no tagadējās šosejas ir vecais Jēkabpils – Jaunjelgavas ceļš, un šeit saglabājies 19.gadsimta pirmajā pusē klātais bruģis. Aplūkoju tuvāko ceļa galu un atgriežos atpakaļ uz šosejas.

Laukakmeņu bruģa fragments

Kad pa labi no manis paveras skats uz Saku, dodos pāri šosejai, lai tuvāk aplūkotu šo Daugavas atteku. Kad tuvojos upei, pār to aizlido divi balti zivju gārņi. Pie pašas upes krasts visai akmeņains, un no augšas redzu, ka vietām apmeklētāji akmeņus sakrāvuši mazos tornīšos. Rīta saule šai brīdī nolēmusi atkal ieritināties zem siltas mākoņu segas, kas tagad spoguļojas Sakas ūdeņos.

Saka

Tieši pirms Salas novada centra rodams Boķu ciems, kurā meklējams nākamais objekts manā apskatāmo vietu sarakstā – vecās Boķu dzirnavas. Dzirnavas redzamas jau no ceļa, bet katram gadījumam Salas novada tūrisma lietu speciāliste Jolanta ir mani apgādājusi arī ar dzirnavu koordinātām. Dzirnavas pirms kādiem 15 gadiem vēl esot darbojušās, bet nu stāv klusas, vietām izsistām logu rūtīm un pie ārsienas pieslietiem dzirnakmeņiem. Pie dzirnavām novietota auto rinda. Iespējams, netālās auto darbnīcas klientu automašīnas.

Boķu dzirnavas

Sekojot Jolantas ieteikumam, kad iesoļoju Salā, dodos nevis pāri tiltam, kas šķērso Ziemeļsusēju, bet pa kreisi, kur uz kādreizējo Sankaļu dzirnavu drupām nu jau 10 gadus darbojas Sankaļu HES. Pāri HES aizsprostam Ziemeļsusēju var šķērsot gājēji, un drīz esmu upes pretējā krastā. Šķiet, ka vietām upes krastos augošos kokus skārusi agrīna rudens dvaša, jo daža zara lapotne vieglītēm iekrāsota. Salas iedzīvotāji jau pamodušies. Saimnieces no tuvējām daudzdzīvokļu mājām steidz papildināt te sarindotos sadzīves atkritumu konteinerus.

Sankaļu HES

Salas autobusu pieturā iekārtojos uz īsu atpūtu, izvelku pēdas no apaviem, uzvelku sausas zeķes un uzmeklēju banānu enerģijas devai. Kad ap mani sāk riņķot vietējā lapsene, nospriežu, ka to vairāk par mani interesē banāns, tāpēc aši tieku vaļā no banāna mizas.

Sala priecē ar ziedošām puķu dobēm, puķu podiem pie apgaismes stabiem un augļiem tuvējos dārzos un ceļmalas kokos. Netālajā darbnīcā kāds vīrs kaut ko cītīgi metina. Kad kājas atpūtinātas un enerģija uzņemta, ceļos kājās un dodos ārā no Salas.

Gar šosejas malu soļojums veicas raiti, un kilometri viens pēc otra pazūd zem maniem soļiem. Pirms Sēlpils pagasta robežas pamanu Latvijas Valsts mežu norādi par te ierīkoto ceļu, bet mani vairāk uzrunā nevis dažādie brīdinājumi, bet pats ceļa nosaukums – Zagļu ceļš. Šķiet, tad jau atbildīgajiem dienestiem nebija pārsteigums, kad pirms 13 gadiem “Jēkabpils Laiks” ziņoja, ka uz šī ceļa nozagtas četras ceļa zīmes. Nez, vai zog tāpēc, ka tas taču Zagļu ceļš, vai ceļš nodēvēts par Zagļu ceļu, jo te zog? Lai vai kā būtu, nolemju savu ceļu turpināt pa šoseju.

Pirmais šosejas posms noslēdzas netālu no dzelzceļa stacijas “Daugava”. Vispirms pa tiltu pāri dzelzceļam šķērsoju sliedes, uz kurām sarindotas dzelzceļa cisternas, tad krustojumā griežos pa labi un uz kādu brīdi šoseju un asfaltu atstāju aiz muguras. Zemes ceļš zem kājām vietām atklāj arī akmeņu segumu. Aizdomājos, vai tie te izmantoti ceļa stiprināšanai, vai arī šeit skatāmi miniatūri laukakmeņu bruģa fragmenti. Uzrunā kādu māju eksotiskais nosaukums. Ja biežāk māju nosaukumos sastopamas kļavas, bērzi, ozoli un citi Latvijai raksturīgi koki, tad šeit iedzīvotāji mitinās “Palmās”.

Dzelzceļa stacijā “Daugava”
Nedaudz eksotikas

Pēc brīža tālumā manu vīdam zilos Vīķu ezera ūdeņus, kā arī soļoju pāri Pūķupītei. Lai arī kolēģe izstāstījusi sava reiz veiktā pētījuma rezultātus, kas vēstīja, ka ceļmalas āboli ir bagāti ar svinu, nolemju, ka šis ir salīdzinoši mierīgs ceļš un “vienu jau var”. Ābolītis ir vidējas gatavības, bet gatavākos pirms manis jau paspējuši nogaršot tārpi.

Pamazām tuvojos Taborkalnam – augstākajam kalnam Sēlpils pusē, kura virsotne slejas 158 metrus virs jūras līmeņa. Samulsina kādas pieturvietas nosaukums. Vai tiešām aizmirsuši vienu burtu, vai varbūt te tiešām ir arī tāda vieta, bet pieturas norāde nepārprotami vēsta “Taborkans”. Man atraksta Aleksejs – kādreizējais kolēģis un cīņu biedrs darbavietas futzāla komandā, kurš ir galvenais vaininieks tam, ka sameklēju un izplānoju maršrutu šai Sēlijas pusē. Alekseju interesē, vai esmu jau devies ceļā. Mūsu vienošanās paredz, ka Aleksejs mani pārtvers finišā un nogādās Aizkraukles dzelzceļa stacijā.

Taborkans?

Taborkalna atrašanās vietu var noteikt pēc mobilo sakaru torņa, bet, kā drīz pārliecinos, tas nav uzstādīts kalna virsotnē. Jolanta ir minējusi, ka kalnā var uzkāpt no divām pusēm, bet pie torņa neko takai līdzīgu neredzu, tāpēc dodos tālāk. “Labiešu” mājās pamanu divus vīrus rosāmies ap auto, tāpēc dodos iekšā sētā, lai pavaicātu, kā nokļūt Taborkalnā. Viens no vīriem sākotnēji parāda pavisam citu virzienu, bet tad attopas un izlabo, ka Taborkalns ir tepat aiz šīs sētas. Otrs nosaka, ka sen tur nav gājis, tāpēc neko daudz nevarēs pateikt, bet iesaka kāpt augšup tepat aiz “Labiešu” mazdārziņa. Pirmais vīrs vēl pavaicā, ko tad gribu tai kalnā atrast, uz ko atbildu, ka vēlos tik nokļūt šī kalna virsotnē.

Augšup Taborkalnā

Vīru iedrošināts, izlīkumoju starp dārzeņu dobēm un lienu iekšā briksnājā, ar ko apaugusi šī kalna nogāze. Pēc visa, ko pirms dažām nedēļām piedāvāja “Simtiņš”, šis kalns šķiet vien tāds nieks. Drīz arī uzduros takai, kas visticamāk arī ir viena no divām, pa kurām var uzkāpt kalnā. Protams, ka tālāk dodos pa taku. Takas malā var manīt soliņu un augstāk kalnā kāds uzstādījis no koku zariem darinātu solu ar visu atzveltni un roku balstiem. Liekas, ka kalnu reti kāds apmeklē, jo tik daudz zirnekļu tīklu uz savas sejas, šķiet, nekad iepriekš neesmu savācis. Paši tīklu audēji sabirst man aiz apkakles. Ar laiku pamanos izstrādāt kustības, kas ļauj ceļu atbrīvot ar rokām, nevis seju.

Starp kokiem pamanu dēlīti, pie kura piestiprināta A4 lapiņa ar dzejnieka Harija Heislera dzejoļa ”Bērzs un egle” rindām. Nav daudz jālauza galvu, lai saprastu, ka tas par godu tepat līdzās augošajiem un cieši savijušamies eglei un bērzam.

Autors Harijs Heislers

Dodos uz kalna augstāko punktu un kādā brīdī pamatīgi aizķeros, tomēr noturu līdzsvaru. Kad meklēju, kas mēģina mani paklupināt, secinu, ka tas nav ne zars, ne sakne, bet gan dzeloņdrāts. Tepat pamanu arī zemē iegrimušu betona konstrukciju un saprotu, ka esmu nokļuvis vietā, kur atradušies Pirmā pasaules kara ierakumi. Tā kā Taborkalns ir apkārtnes augstākais punkts, tas noteikti bijis stratēģiski nozīmīgs kara laikā.

Kara liecības

Aizsoļoju pa taku līdz nedaudz klajākai vietai, kur zemē mētājas neliels betona stabs vai tamlīdzīgs veidojums. Takas turpinājums šķiet marķēts ar sarkanu krāsu, bet izskatās visnotaļ aizaudzis un ved lejup kalna pretējā pusē, tāpēc tur ceļu neturpinu. Kaut kur šai kalnā ir arī Strūves ģeodēziskā loka punkts, kas gan nav izpelnījies tik lielu uzmanību, kā tā Jēkabpils radinieks.

Ierīkoju nometni uz koku zaru sola, vispirms gan pārliecinoties, vai skudras, kas rāpo man pie kājām, nozīmē, ka iesēdīšos skudrupūznī, vai to, ka tās te vienkārši ieklīdušas savās gaitās. Secinu, ka pareizs ir otrais variants, apsēžos uz sola, iemetu mutē sauju riekstu un dodu kārtējo iespēju kāju pēdām mazliet atpūsties no apavu ciešajām skavām.

Lejup no kalna dodos pa to pašu taku, pa kuru uzkāpu kalnā, un priecājos, ka kāds jau ir paguvis no takas noslaucīt visus zirnekļu tīklus. Kad sajūtu kādu sīkbūtni rāpojam pa manām krūtīm, atceros, ka tas kāds esmu es.

Kad esmu jau atpakaļ pie ceļa, pamanu norādes, kas vēsta, ka šai kalnā jākāpj ar tā īpašnieku atļauju. Ir iespējas tikt arī pie pavadoņa. Jolanta bija minējusi, ka varu sazināties ar tuvējo “Boļānu” māju saimnieci, kas labprāt mani izvadās pa kalnu un pastāstīs par tur redzamo, bet piebildes, ka apmeklējums jāsaskaņo pietrūka, tāpēc biju izvēlējies kundzi netraucēt, jo iecerētais aptuveni 60 kilometru maršruts prasa daudz laika, kuru šoreiz neesmu gatavs atvēlēt ekskursijām. Tad nu neklātienē atvainojos “Boļānu” saimniecei par nesaskaņoto apmeklējumu un dodos tālāk. Kalnu esmu atstājis tādu, kādu to ieraudzīju, vien par neskaitāmiem zirnekļu tīkliem trūcīgāku. Citiem interesentiem varu minēt, ka marķētā taka sākas otrpus ceļam aiz “Boļānu” mājām (vai pirms “Boļānu” mājām, ja nākat no Puļpānu puses), un tad jau tālāk atliek sekot norādēm un norādījumiem.

Skats uz Taborkalnu no ceļa

No “Boļāniem” dodos uz Puļpāniem un tad griežos pa kreisi, lai soļojumu turpinātu paralēli Daugavas tecējumam. Aiz kokiem Daugavu vēl nemana, bet virs to galotnēm pavīd Pļaviņu karjera smilšu kalns, kura virsotnē kādu laiciņu atpakaļ biju uzkāpis. Vietā, kur Daugava ziņkārīgi pabāzusi degunu nedaudz vairāk cietzemē, manā priekšā paveras arī likteņupes ūdeņi, un upes vidū vīd arī Oliņkalns, kas kopš HES uzcelšanas kļuvis par salu.

Daugava netālu no Puļpāniem

Ceļa kreisajā pusē parādās norādes uz Raiņa klubu. Jolanta ir brīdinājusi, ka ekspozīcija šobrīd nav pieejama, tāpēc ēka apskatāma vien no ārpuses. Klubs izvietots Vecsēlpils muižas klētī, ko 20.gadsimta divdesmito gadu sākumā Salas–Sēlpils lauksaimniecības biedrība “Sakne” pārbūvēja par biedrības namu. 1922.gada  10.septembrī, tātad tieši 60 gadus pirms manas dzimšanas, biedrības namā nodibināta progresīva kultūras biedrība – Raiņa klubs. Kultūras dzīve šai namā sparīgi ritēja līdz pat 1976.gadam, kad kolhozs “Sēlija” atklāja jauno Sēlpils kultūras namu. Vēlāk te izvietota Sēlpils un Staburaga pagastu vēstures ekspozīcija.  Kad pamanu, ka klubam tuvējā dārziņā cītīgi rosās kāda sieviete, nolemju ļaut tai turpināt savu darbu, tā vietā, lai pievērstos man, un dodos vien tālāk.

Netālu no atpūtas kompleksa “Zvejnieklīcis”, kuru Jolanta ieteikusi atpūtai, atrodas piemiņas zīme “Sēlpils 800”. Pirmo reizi vēstures avotos – Indriķa hronikā – Sēlpils pieminēta 1208.gadā.

Pirms dodos atpūsties pie Daugavas, soļoju uz ceļa otrā pusē esošo Sēlpils evaņģēliski luterisko baznīcu, kas te uzcelta 19.gadsimta vidū. Baznīcas ēka postīta Otrā pasaules kara gados un pēc tam īsti nav spējusi atdzimt. Vien nesen tai parādījusies cerība un jauns jumts. Logu ailes aizdarītas un gaidīt gaida, kad tās atkal varēs vērties uz apkārtējo pasauli jaunām logu acīm.

Sēlpils evaņģēliski luteriskā baznīca

“Zvejnieklīča” automašīnu stāvvietā novietoti daži auto, bet apkārtne visai klusa, vien nedaudz tālāk upes krastā ieraugu dažus kompleksa apmeklētājus. Daugavas krastā “Zvejnieklīča” kaķis cītīgi mēģina izlakt upi sausu, bet, ieraudzījis mani, tas pārstāj dzert un dodas apsekot kompleksa teritoriju. Pieeju pie pašas ūdens malas, lai palūkotos uz koku ieskautajām un saules apspīdētajām Sēlpils pilsdrupām, kuras redzamas uz saliņas Daugavas vidū. Pils te tapusi 14.gadsimta otrajā pusē un, kā tas noticis ar daudzām krustnešu pilīm Latvijā, uzspridzināta Ziemeļu kara laikā 18.gadsimta sākumā. Reiz pils slējusies uz pakalna Daugavas krastā, bet kopš Pļaviņu HES uzcelšanas upes ūdeņi cieši ieskāvuši pili, padarot to par salu.

Sēlpils pilsdrupas

Mirkli uzkavējos uz soliņa Daugavas krastā un tad turpinu savu ceļu. Sasniedzu šoseju, kas savieno Jēkabpili un Aizkraukli vietā, kur, kā vēsta ceļa zīme, līdz Jēkabpilij 20 un līdz Aizkrauklei 25 kilometri. Kad gar šoseju esmu aizsoļojis līdz Piksteres upei, mazliet samulstu, jo te ceļa zīme vēsta, ka līdz Aizkrauklei nu jau ir 28 kilometri. Paejot kilometru uz priekšu, esmu trīs kilometrus kaut kur pazaudējis.

Piksteres ieteka Daugavā

Aiz Piksteres upes iekārtojos uz atpūtu autobusa pieturā, sniedzot svaiga gaisa peldi savām kājām un atjaunojot enerģijas krājumus ar banānu. Netālu esoša zīme vēsta, ka tūlīt savu pārgājienu turpināšu Jaunjelgavas novadā.

Pirmais objekts, kas Jaunjelgavas novadā piesaista manu uzmanību, ir liela akmens vārtu arka. Te atrodas Lejas Dopeļu senkapi – valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, 9.-13.gadsimta sēļu apbedījumu vieta. Iepretim Robežkrogam Daugavas otrā krastā meklējams dabas liegums Klintaine, un es labprāt palūkotos uz klintīm no Daugavas kreisā krasta, bet norādes par privātīpašumu, tai skaitā tādu, kurā tiek veikta video novērošana, liek aizmirst par šo vēlmi un soļot vien tālāk.

Lejas Dopeļu senkapi

Pēc aptuveni trim kilometriem gar šoseju sasniedzu Staburaga pagasta centru. Te pilnībā izsusē viena no līdzi ņemtajām 1,5l ūdens pudelēm, bet rēķinu, ka vairāk kā puse ceļa jau pieveikta, tā kā ar otru pudeli būs gana.

Nogriežos no šosejas un dodos uz Vīgantes parka pusi. Te mani apsteidz ekipāža, kas sastāv no automašīnas un zāles pļāvēja. Šķiet, ka vīrietis un sieviete, kas pilotē abus braucamrīkus, secinājuši, ka sasaiste ar auto būs ātrākais veids, kā zāles pļāvēju nogādāt atpakaļ garāžā.

Mazliet tālāk ieraugu norādi uz veikalu, mirkli apdomāju un secinu, ka esmu pelnījis saldējumu, tāpēc dodos lūkot, ko piedāvā šis veikaliņš. Kad vēlos par savu saldējumu samaksāt ar maksājumu karti, pārdevēja manāmi samulst. Uzreiz nojaušu, par ko ir stāsts, tomēr katram gadījumam pavaicāju: “Ko vairāk vajadzēja paņemt?” Pārdevēja tāpat mulsi atbild, ka, jā, būtu vēlams pirkums par vismaz 3 eiro. Šādos pasākumos vienmēr esmu bruņots ar nedaudz skaidras naudas, tāpēc uzreiz sameklēju eiro centus. Mazais veikaliņš nepieder pie lielajiem tirdzniecības tīkliem, tāpēc svarīgi aiztaupīt tam liekas izmaksas par banku pakalpojumiem. Vēlos, lai arī nākamajā Staburaga apmeklējuma reizē te ir, kur iegriezties pēc saldējuma.

Vīgantes parka vienā malā slejas Staburaga Saieta nams. Te var manīt arī pa kādam parka apmeklētājam. Dodos iekšā parkā un uzreiz nonāku pie Janča un Marča koka skulptūrām, kas godina Valda grāmatas “Staburaga bērni” galvenos varoņus. Nedaudz tālāk, Daugavas krastā rodama tēlnieces Aleksandras Briedes 1939.gadā darinātā skulptūra “Daina”. Pareizāk gan būtu teikt, ka šeit rodama “Dainas” kopija, jo pēc Staburaga appludināšanas un vandaļu uzbrukumiem cietušais oriģināls tika sakopts un 1980.gadā aizvests uz Siguldu. Meitene ar kokli atgādina par manos Facebook kontaktos esošu kaismīgu koklētāju, tāpēc aši top jautājums, vai skulptūra nav veltīta viņai 😊

Jancis un Marčs
Daina

Pa akmens kāpnēm, kas reiz vedušas lejā uz estrādi, nokāpju līdz Daugavai, lai palūkotos uz apkārtni. Pa kreisi manu gar upes krastu staigājam kādu vīru, tāpēc foto ar Daugavu cenšos darināt tā, lai vīrs paliktu iespējami paslēpts.

Reiz te varēja nokāpt uz estrādi

Izstaigājis vienu Vīgantes parka daļu, atgriežos uz ceļa, lai dotos uz to parka daļu, kas atrodas tieši pie Daugavas dzelmē dusošā Staburaga. Pēc nedaudz mazāk kā kilometra redzu zaļu norādi, kas vēsta, ka līdz Staburaga klintij atlikuši vien aptuveni 275 soļi.

Vispirms gan dodos aplūkot tēlnieces Solveigas Vasiļjevas darināto Staburaga piemiņas zīmi “Dieva auss”. Publiski pieejamā informācija vēsta, ka zīme te atklāta 2003.gadā, savukārt pie paša mākslas darba esošā norāde saka, ka tēlniece to darinājusi jau 2001.gadā.

“Dieva auss”

Lielizmēra, melnbalta fotogrāfija ar bērneļiem uz lielas klints fona vēsta, kāds Staburags izskatījies 1956.gadā, dodot iespēju apjaust, cik majestātiska klints nu slēpta Daugavas ūdeņos.

Uz Daugavas ūdeņos dusošo Staburagu ved koka kāpnītes, kas pie paša ūdens noslēdzas ar nelielu un laika zoba jau manāmi apgrauztu koka platformu. Lielos pulkos uz tās stāvēt es neieteiktu, bet šobrīd esmu viens, tāpēc, prātīgi sperot katru soli, nonāku tik tuvu Staburagam, cik vien tas šobrīd iespējams. Tieši šai vietā esmu sasniedzis maratona distances garumu – 42,2km. Divas trešdaļas no plānotā maršruta jau aiz muguras.

Pakāpieni uz Staburagu

Kamēr lūkojos uz Daugavu, aiz sevis sadzirdu klusus soļus. Vīrs, kuru kādu brīdi atpakaļ manīju Daugavas krastā, apciemojis arī šo parka daļu. Lejup uz platformu gan vīrs nekāpj. Mirkli vēlāk manu to sēžam uz soliņa upes krastā un saku, ka platforma nu ir brīva. “Tur jau nav, ko redzēt”,  vīrs man atsaka, “agrāk bija, ko redzēt”.

Te Daugavas dzelmē dus Staburags

Nedaudz tālāk aiz Vīgantes parka ceļa labajā malā meklējams prāvs akmens – Daugavas akmens, kurā tēlnieks Vilnis Titāns iekalis Seces vārdu.

Daugavas akmens

Turpmākais ceļš ved augšup un lejup uz vietu iepretim Koknesei. Vispirms šķērsoju kādu Daugavas atteku, kas, šķiet, nav izpelnījusies upes vārdu, tomēr dāvā acij tīkamus skatus. Vietām ceļa zīmes vērš uzmanību uz īpaši stāviem ceļa posmiem, bet ikvienā no tiem apņēmīgi uzsoļoju, elpu nepazaudējis.

Daugavas atteka. Vai pieteika?

Kādā pļavā ir iespēja pavērot siena talkas mūsdienu versiju. Nu vairs nav nepieciešams bars ar ļaudīm, kas grābj sienu, krauj kaudzēs un vēlāk ratos. Nu pietiek ar diviem traktoriem un divām piekabēm, dodot iespēju vīriem vizināties pa pļavu un traktoru mehāniskajos žokļos satvert kārtējo siena rulli, lai nogādātu to piekabē.

Siena talka

Pēc piecdesmit kilometriem esmu pašā Daugavas krastā. Te iekārtota atpūtas vieta ar soliņiem, galdiņiem un sporta laukumiem. Daugavas pretējā krastā slejas Kokneses pilsdrupas, kas, cik nu manas acis spēj saskatīt, šodien ļaužu pārpilnas. Pilsdrupu apmeklētājus vizina dažnedažādi kuģīši – gan mūsdienīgāki, gan tādi, kas imitē senos koka kuģus, kas Daugavas ūdeņus vagojuši pirms daudziem gadsimtiem.

Kokneses pilsdrupas

Šī kļūst par ilgāko atpūtu manā pārgājienā, jo nu vairs priekšā tikai garāka finiša taisne. Apēdu abus atlikušos ābolus, kā arī lielāku kaudzīti riekstu, baudot skatu uz Daugavu un otrā krastā esošajām pilsdrupām.

Kad spēki atjaunoti, ceļu somu plecos un dodos uz finišu. Jāpieveic aptuveni 10 kilometri, lai kārtējo reizi šodien sasniegtu šoseju, kas savieno Jēkabpili un Aizkraukli. Man zināmu apskates objektu šai posmā vairs nav, tāpēc nu varu pievērsties gotiņām, kombainiem un siena ruļļiem. Soļojuma temps ir visai labs, neskatoties uz to, ka tuvojas jau 60 kilometru atzīme. Iespējams, tas tāpēc, ka tuvojos finišam un vairs nav, kam spēkus taupīt.

Kurp tā skriedams? Vai tu no kāda mūūūc?

Uz šosejas iznāku vietā, kur līdz Aizkrauklei vien 12 kilometri. Tas būtu tik divu līdz trīs stundu soļojums, tomēr pieturos pie plāna, netālajā pieturā nolieku somu, apturu pulsometru un izstaipu pārgājienā sagurušos muskuļus.

Aleksejs ierodas savas sievas sabiedrībā. Pasmejos, ka viņš nav mani brīdinājis par sieviešu klātbūtni un diezin vai pēc 60 kilometru soļojuma karstā vasaras dienā mani var laist tuvumā dāmām. Iekārtojos auto aizmugurējā sēdeklī, un mēs uzsākam ceļu uz Aizkraukles dzelzceļa staciju. Tā kā šur un tur ir ceļa remonti, tiekam pie iespējas izbraukt nelielā auto ekskursijā pa Aizkraukli. Virkni vietu atpazīstu no šogad jau veiktā pārgājienā maršrutā Koknese – Aizkraukle – Skrīveri, bet šo un to manu arī jaunu. Alekseja dzīvesbiedre ir no Aizkraukles, tāpēc droši zinu, kas varēs man ieteikt kādus objektus turpmākajiem Aizkraukles apmeklējumiem 😊

Stacijā esmu aptuveni pusstundu pirms vilciena no Zilupes. Kasierei pavaicāju, uz kuru peronu man doties, bet biļeti, kā jau ierasts, pērku Mobilly aplikācijā. Iekārtojos uz soliņa saulītē un uzmeklēju somā pīrādziņus, kurus vakar iegādājos Jēkabpilī. Tieši 19:00 pienāk vilciens, un es noslēdzu savu piedzīvojumu Sēlijas pusē.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s