25.08.2022. Mālpilī un Mergupes krastos

Uz pārgājiena sākuma punktu dodamies ar auto, un šoreiz esmu pasažiera lomā. Jau labu laiku atpakaļ ar ceļabiedru bijām runājuši par kopīgu pastaigu/pārgājienu, un nu šo plānu beidzot realizējam. Auto novietošanai esmu noskatījis stāvvietu pie Mālpils pagasta pārvaldes Nākotnes ielā 1. Kad īsi pirms septiņiem no rīta sasniedzam autostāvvietu, brīvu vietu, protams, vēl daudz, tāpēc mierīgi novietojam savu transporta līdzekli un gatavojamies soļojumam.

Ja ceļabiedrs savulaik pabijis Mālpils muižā, tad es pats šai pusē esmu pirmoreiz, tāpēc pārgājiena laikā ieraudzīsim un iepazīsim daudz jauna. Papildu intrigu gādā neziņa par to, kam no iecerētajiem apskates objektiem varēsim piekļūt, kam – nē. Daži apskates objekti iepriekš skatīti fotogrāfijās, par citiem pirmo vizuālo priekšstatu gūsim tikai šodien dabā. Maršruts solās būt īss, bet aizraujošs.

Līdzās pagasta pārvaldei ir stends ar Mālpils karti. Te īsumā pastāstu ceļabiedram par iecerēto maršrutu, kas mūs sagaida. Iesim apļveida maršrutu, lai iespējami mazāk staigātu pa vienām un tām pašām vietām. Vienojamies, ka droši taisām atpūtas pauzes, kad tādas nepieciešamas.

Debesis lielākoties aizklātas ar vieglu mākoņu sedziņu. Laika prognoze šai dienai vēsta, ka ap pusdienas laiku Mālpilī varētu nedaudz uzlīt, tāpēc esam gatavi arī šādam notikumu pavērsienam, tomēr ceram, ka laikapstākļi būs mums labvēlīgi un lietus jakas paliks mugursomās.

Sākam ceļu pa Nākotnes ielu, un es uzreiz apstājos, lai palūkotos uz Mālpils kultūras centra ēku. Paši mālpilieši to dēvē par vienu no lielākajiem lauku kultūras namiem valstī. Kultūras centrā atrodoties skatītāju zāle ar 550 vietām, apaļa deju zāle, izstāžu zāle un citas telpas. Kultūras centru aplūkojam tikai no ārpuses, tāpēc minētos faktus pārbaudīsim citā Mālpils apciemojuma reizē.

Mālpils kultūras centrs

Mālpils pasta nodaļa un tai līdzās esošais veikals LaTS šai rīta stundā vēl slēgti. Kāds vīrs ar lielu somu rokā aiziet līdz pastam, noliek nesamo uz pakāpieniem un, stāvot līdzās kāpnītēm, klusi vēro divus garāmgājējus ar mugursomām plecos.

Ceļabiedrs ieminas, ka mēdzot sūtīt uz mājām pastkartes no braucieniem ārpus Latvijas. Spriežam, ka līdzīgi varētu darīt, apceļojot Latviju. Piemēram, nosūtīt sev uz mājām pastkarti no Mālpils, ja pasta nodaļa būtu atvērta. Ja nu kādreiz piemirsies, kur esi pabijis, pastkarte pēc dažām dienām par to atgādinās.

Nākotnes un Pils ielu krustojumā pagriežamies uz Pils ielu. Iesim lūkot, vai ir iespējams piekļūt Mālpils pilskalnam – Vīnkalnam. Pils ielas malā ir gan norāde uz Vīnkalnu, gan neliels informatīvs materiāls, tomēr ielas pretējā pusē redzamās zīmes dara piesardzīgus.

Nākotnes un Pils ielu krustojumā

Vīnkalns atrodas līdzās “Klabažu” mājām. Ceļa sākumā izvietotās zīmes informē, ka teritorija ir privātīpašums un iebraukt drīkst tikai ar “Klabažu” atļaujām. Tā kā ejam kājām, minētie brīdinājumi mūsu darbības pagaidām neierobežo.

Skats uz Mālpils pilskalnu – Vīnkalnu no “Klabažu” ceļa

Pagājuši tuvāk pilskalnam, ieraugām nākamās zīmes, kur jau svītrots arī gājēja siluets, tāpēc secinām, ka ceļu šeit turpināt mums liegts. Pagriežamies uz nopļautu pļaviņu, kurā uzsliets augsts akmeņu tornis, un kādu brīdi soļojam paralēli pilskalna nogāzei. Vienīgās takas, ko atrodam, šķiet, tiek izmantotas tikai nopļautās zāles un sagrābto lapu nogādei uz gravu starp pilskalnu un pļavu, kurā esam.

Pļaviņā līdzās Vīnkalnam

Mālpils pilskalns – Vīnkalns datēts jau ar vidējo dzelzs laikmetu. Pastāvot uzskats, ka Mālpils pilskalnā 13. gadsimta sākumā atradusies lībiešu virsaiša Maneģinta pils Idove, bet droša pamata šim pieņēmumam trūkstot. Iespējams, ka vietā, kur plešas mūsu šorīt apciemotā pļava, reiz atradusies priekšpils.

Palēnām nonākam Sudas krastā, kur nospriežam, ka pilskalnu no pieklājīga attāluma skatījuši esam un nu varam doties tālāk. Pagājuši garām vietai, kur iztek Vīnkalniņa avots, nokļūstam atkal uz Nākotnes ielas.

Atskatoties uz Vīnkalnu otrpus Sudai, pamanām kādu mūra sienas fragmentu, kura durvju aila aizklāta ar ko krāšņai drānai līdzīgu. Ceļabiedrs vaicā, vai tur mēs jau bijām. Secinām, ka šis mūris atrodas līdzās “Klabažām”, kur mums tālāku kustību liedza saimnieku izvietotās norādes.

Agrs rīts Mālpilī

Šķērsojuši Sudu un pagriezušies uz Garkalnes ielu, jau redzam norādi uz nākamo apskates vietu – Sauleskalnu. Pa taciņu pāri pļavai pamazām kāpjam augšup kalnā. Zālājs šorīt visai slapjš. Iespējams, Mālpilī pagājušajā naktī ir lijis. Iespējams, tā ir tikai rīta rasa, kas tagad klāj ne tikai Sauleskalnu, bet arī mūsu apavus un bikšu galus. Kalna virsotnē bruģēts neliels apļveida laukums.

Sauleskalnā atrodas 1986. vai 1987. gadā (dažādos avotos šī informācija atšķiras) Mālpilī notikušā  otrā tēlniecības simpozija tēlnieku darbi. Simpozijā piedalījās tēlnieki Gvido Buls (skulptūra “Foboss”), Igors Dobičins (skulptūra “Zivs”), Juris Švalbe (skulptūra “Ūdenskritums”) un Raitis Bēcis (skulptūra “Pārkārtošanās”). No kalna paveras skats uz Mālpili un, ar aizsprostiem apturot Sudas straumes tecējumu, te izveidotajiem dīķiem. Saule joprojām paslēpusies aiz mākoņu segas

“Ūdenskritums” (priekšplānā) un “Zivs”

Ja skulptūru “Ūdenskritums” ceļabiedrs atzīst par ļoti labu, ērtu akmeni, uz kura varētu pat atpūsties, tad “Zivi” veidojošo akmeņu sānos veiktie iezāģējumi ceļabiedram ļoti atgādina vietu, kurā lieliski varētu paslēpt veļas dēli.

Sauleskalnā uzkāpām pa tā dienvidaustrumu nogāzi, bet lejup dodamies ziemeļaustrumu virzienā, lai savu pārgājienu turpinātu pa  Siguldas ielu. Līdzās Sauleskalnam plešas uzarts lauks, kura vagās rosās liels kovārņu pulks. Starp kovārņiem šur un tur pastaigājas arī pa kādai pelēkajai vārnai. Putni, kas atrodas tuvāk ceļam, pamana divus gājējus un pārvietojas uz drošāku vietu. “Negrib fotografēties,” nosaka ceļabiedrs.

Pēc īsa soļojuma gar Siguldas ielu griežamies pa kreisi un ejam tālāk pa Smilšu ielu, kas, ņemot vērā brauktuves segumu, gluži labi atbilst savam nosaukumam. Seko pagrieziens uz Torņkalna ielu, un mēs pamazām tuvojamies Mālpils pagasta augstākajam punktam (114,7 metri virs jūras līmeņa).

Torņkalna virsotni sasniedzam gluži vai nemanot, jo Torņkalna iela, pa kuru ejam, pati uzved kalnā. Līdzās ceļam ieraugām arī zālēm apaugušas pamatu drupas, mūrētas no akmeņiem un ķieģeļiem. Te kādreiz atradies Velna tornis (saukts arī par Sila torni). Muižkungiem tā, iespējams, bijusi izklaides vieta, bet par Velna torni to, šķiet, nodēvējuši vietējie iedzīvotāji. Nostāsti vēsta, ka uz torni pārvietoti velni, kas bija apsēduši Mālpils muižas pili. Manā prātā gan rosās doma, ka, iespējams, nosaukuma izcelsme ir mazāk teiksmaina un atspoguļo ļaužu “siltās” jūtas pret te valdījušo vācu baronu, jo no dažādos avotos manītā var noprast, ka barons bijis visai nežēlīgs. Masīvais, piecus stāvus augstais tornis sagrauts Pirmā pasaules kara laikā.

Velna torņa pamati

Ceļa turpinājumā pa Torņkalna ielu dodamies atpakaļ uz Sudas pusi. Mālpiliešu dārzos krāšņi zied dālijas. Ceļabiedrs teic, ka esot manījis kaķi. Iespējams, ka tā, bet no manis šis kaķis izvairās. Kādā dārzā starp vagām un dobēm stāv Ņiva ar pavērtām aizmugurējām durvīm. Auto stāv patālu no mums, tāpēc mēģinām uzminēt, vai Ņiva tur iestigusi un tās vadītājs spējis izkāpt tikai pa aizmuguri, vai Ņiva piekrauta tik pilna dažādiem lauku labumiem, ka aizmugurējās durvis netaisās ciet.

Mālpils dārzu rota

Līdzās kādreizējam Šopas krogam paziņojums vēsta, ka te pieņem mellenes. Ēkas galā uzstādīts piemineklis 1949. gada 25. martā represētajiem mālpiliešiem, jo tieši no šīs vietas uz Sibīriju tika izsūtītas daudzas mālpiliešu ģimenes.

Šķērsojuši Garkalnes ielu, pa Dzirnavu ielu dodamies Sudas virzienā. Upi šķērsojam pa kādreizējo Mālpils ūdensdzirnavu aizsprostu. Apkārtnē redzamās drupas, iespējams, ir no kādreizējām dzirnavu ēkām. Jau krietni nesenākā pagātnē te tapis Mālpils HES.

Mālpils ūdensdzirnavu aizsprosts

Ejam tālāk pa Upes ielu, kas ved mūs paralēli Sudai. Ielas sākums kaisīts ar līdzās esošo ābeļu augļiem. Pa labi no mums paliek kas pagraba ieejai līdzīgs, pa kreisi redzama, šķiet, dzīvojamā ēka, kurai dažas ieejas durvis plaši atvērtas. Turpinājumā sasniedzam Mālpils pienotavas teritoriju. Pavecs uzraksts līdzās vārtiem vēsta, ka nepiederošiem ieeja aizliegta, bet vārti ir plaši atvērti gan šaipus, gan otrpus pienotavas ēkām, tāpēc droši dodamies iekšā.

Brīdinājums līdzās Mālpils pienotavas vārtiem

Atrodam informācijas stendu, kas vēsta, ka Mālpils pienotava savu darbu Sudas krastā sāka 1923. gadā pēc tam, kad pienotavas vajadzībām tika pārbūvēts kādreizējais Mālpils muižas spirta brūzis. Laika gaitā pienotava vēl vairākkārt pārbūvēta, to gan paplašinot, gan atjaunojot pēc kara, gan pielāgojot Eiropas Savienības prasībām.

20. gadsimta 70. gados šeit radīts Latvijā pirmais mīkstais nenogatavinātais siers – “Mālpils siers”. Tolaik Latvijai jauno produktu radīja Mālpils pienotavas siera meistars Arnolds Kabriels sadarbībā ar pārtikas tehnoloģi Aiju Goldi.

Mālpils pienotavas ēkas

Otrpus pienotavas teritorijai pamanām virs mūsu galvām paceļamies Mālpils ūdenstorni. Ņemot vērā torņa ūdens rezervuāra formu, atbilstoši izgaismots, virs Mālpils varētu atrasties kas lidojošajam šķīvītim līdzīgs. Līdzās ievērojam arī akmens mūra sienu, ko iepriekš skatījām no Sudas pretējā krasta. Esam nonākuši līdzās “Klabažām”. Mūris, iespējams, saglabājies no kādas vecākas ēkas, jo diezin vai “Klabažu” saimnieki ko tādu celtu dekoratīviem nolūkiem.

Mālpils ūdenstornis

Ceļa turpinājumā uzmanību piesaista kāda no akmeņiem celta, pamatīga būve. Ceļabiedram izsaku minējumu, ka arī tā varētu piederēt kādreizējās muižas ēku kompleksam. Neliela plāksnīte, kas piestiprināta pie ēkas, vēsta, ka mūsu priekšā ir Pagrabmāja. Ēkas galā redzamās iekārtas liek domāt, ka ēka vai vismaz kāda tās daļa joprojām tiek izmantota vēsumu mīlošu preču glabāšanai. Ceļabiedrs tikmēr atzinīgi novērtē netālu no Pagrabmājas esošo garāžas ēku.

Pagrabmāja

Kad dodamies tālāk, pamanu arī Pils ielas malā esošo kādreizējās smēdes ēku, bet tai mēs pievērsīsimies vēlāk, jo tagad dodamies uz Mālpils muižu. Aiz muižas žoga pavīd krāsaina gliemeža figūra, līdz kurai nonāksim pastaigā pa muižas parku. Muižas vārti ir atvērti, tā kā noprotam, ka iekšā tiksim. Kamēr ceļabiedrs pēta informatīvo materiālu un ieejas maksas, es mēģinu iedabūt kadrā kādu dižkoku, kas aug pie muižas, bet apkārt esošās automašīnas un atkritumu konteineri liedz notvert tiešām baudāmu kadru.

Ceļabiedrs ziņo, ka muižas parka apskate maksājot vienu eiro. Tad nu dodamies iekšā un meklējam, kur šo vienu eiro noziedot, lai varam apskatīt muižu un tās apkārtni. Muižas kungu nama durvis ir pavērtas, bet vispirms sadzirdu rosību līdzās esošajā palīgēkā. No tās iznāk kāds vīrietis, kam vaicājam, kur un kā mums samaksāt par apmeklējumu. Sastaptais vīrietis laipni atļauj mums mierīgi apskatīt apkārtni.

Mālpils muižas kungu nams šai vietā celts 18. gadsimta vidū. Līdz tam muižas administratīvais centrs atradies Mālpils viduslaiku pilskalnā. Gustavs Vilhelms fon Taube licis te celt veselu pilsmuižas ansambli. Pēc ugunsgrēka 1905.gada nemieru laikā muižas kungu nams pārbūvēts pēc arhitekta Vilhelma Ludviga Nikolaja Bokslafa projekta. Darbi notika laikā no 1907. līdz 1911. gadam. Mālpils muiža ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, tās restaurācija tika veikta no 2006. līdz 2008. gadam. Kungu namā atrodas dizaina viesnīca, bārs un restorāns.

Mālpils muižas kungu nams

Muižas apkārtnē manām ne tikai iepriekš sastapto kungu, bet arī citus muižas apmeklētājus vai darbiniekus. Gan kungu nama priekšā, gan vēlāk tā terasē pavīd kāda sieviete gaiši zilā kleitā. Kad pārliecinos, ka to pašu sievieti redz arī mans ceļabiedrs, nospriežam, ka mums nespokojas un šī nav, piemēram, Mālpils muižas Zilā jumprava.

Pakāpeniski tiek atjaunotas arī muižas saimniecības ēkas. Strūklaka, kas atrodas muižas pagalma vidū, šorīt klusē, bet tās baseinos esošais ūdens liecina, ka ik pa brīdim tā mēdz priecēt muižas viesus. Kā jau šādās muižās mēdz būt, kungu nama apkārtne ir bagāta ar vareniem, cienījama vecuma kokiem.

Pamazām metam loku ap muižas kungu namu un virzāmies uz parka un dīķu pusi. Te sastopam muižas pārbūves galveno arhitektu Vilhelmu Bokslafu, kas raitā solī dodas kungu nama virzienā. 2008. gadā šai vietā uzstādīta tēlnieka Gļeba Panteļejeva radītā arhitekta skulptūra, atzīmējot gan kungu nama restaurācijas pabeigšanu, gan arhitekta 150. dzimšanas dienu.

Vilhelms Bokslafs (tēlnieks: Gļebs Panteļejevs)

Līdzās redzamas arī dārza mājas – oranžērijas sienas. Ēka vēl gaida atjaunošanu un ilgojas pēc sava jumta, bet tās centrālā daļa izrotāta baltiem aizkariem, ziediem un lustru, šķiet, paredzot to kāzu ceremonijām.

Dārza mājas – oranžērijas ieeja

Dodamies uz Pils dīķa pusi, kur koka tiltiņš palīdz nokļūt otrpus dīķim esošajā parkā. Šķiet, ka esošo muižas saimnieku īpašums te beidzas, jo tiltiņa otrs gals ir norobežots, tā neļaujot no parka puses ienākt muižā vai no muižas doties uz parku.

Apstājamies uz tiltiņa, lai palūkotos uz dīķi, kurā zied ūdensrozes. Dzirdams arī, kā ar skaļu plunkšķi ūdeni šķeļ kāda no dīķī mītošajām zivīm. Līdzās dīķim esoši uzraksti vēsta, ka makšķerēt te ir aizliegts, tāpēc dīķī mītošās zivis var justies pavisam mierīgas.

Pils dīķī ūdensrozes zied

Gar dīķa malu dodamies uz Pils ielas pusi, kur jau iepriekš manījām paslēpušos prāvu gliemezi. Tas ir viens no 2014. gadā Rīgā notikušās “Gliemežu parādes” eksponātiem. Mālpils muižas parkā mītošo gliemi apgleznojusi Alise Mediņa.

Gliemezis

Apskatījuši gan muižas ēkas, gan gliemezi, atgriežamies uz Pils ielas un pievēršamies jau iepriekš manītajai smēdes ēkai. Tā, šķiet, vairs netiek aktīvi izmantota. Sūnām klātais jumts vietām ticis pie caurumiem. Piesaista dažādie ēkas logi. Blakus diviem taisnstūra formas logiem redzams arī viens ar velvju logiem raksturīgo smailo arkas virsotni. Logu rūtis vietām zudušas, vietām to lauskas vēl redzamas rāmī, vietām rūtis aizstātas ar citiem materiāliem, piemēram, spoguli. Velvju loga augšmalā piestiprināts skalu grozs.

Vecā smēde

Ceļa turpinājumā dodamies uz parku, kur starp staltajiem kokiem slejas arī Gustavam Vilhelmam fon Taubem veltītais obelisks, kas no akmens darināts 18. gadsimtā. Pieminekļa augšdaļa tikusi nopostīta Pirmā pasaules kara laikā. Obelisks restaurēts 2008. gadā. Obeliska postamenta skaldnēs iekalti uzraksti vācu valodā, kas godina baronu un liecina, ka obelisks tapis pēc barona bērnu pasūtījuma. Uz paša obeliska skaldnes atveidots barona silueta portrets.

Obelisks

Atgriežamies pie Pils dīķa nu jau pretējā tā krastā. Muižas kungu nams spoguļojas rāmajā dīķa ūdenī. Uz aizslēgtiem vārtiņiem, aiz kuriem sākas muižas teritorija, arī likts uzraksts, kas atgādina, ka šis ir privātīpašums, kurā makšķerēt ir aizliegts. Kāds putnu būris līdzās dīķim augošā kokā varētu būt sasniedzis visnotaļ cienījamu vecumu, par ko liecina tā ķērpjiem klātās sienas, un diezin vai tiek apdzīvots.

Mālpils muiža

Gar Pils dīķi soļojam uz līdzās esošā Sibīrijas dīķa pusi un acīm meklējam kādu soliņu, uz kura apsēsties un ieturēt mazu atpūtas pauzi. Celiņu, kas ved starp abiem dīķiem, šobrīd atjauno, tāpēc brienam pa smiltīm un pāri strādnieku novilktajām auklām, lūkojot, lai nepārraujam tās.

Sibīrijas dīķa malā atrodam meklēto atpūtas vietu un apsēžamies, lai atvilktu elpu. Stāsta, ka zemnieki šo nodēvējuši par Sibīrijas dīķi, jo barons bijis nežēlīgs pret strādniekiem dīķu rakšanas laikā un darbs līdzinājies katorgas darbiem Sibīrijā.

Dīķī uz saliņas starp tur augošajiem bērziem redzams kāds no koka darināts dekoratīvs elements, kā arī kas nelielai grīdiņai līdzīgs. Iespējams, ka te rīko kāzu ceremonijas vai citus pasākumus. Arī šai dīķī bagātīgi zied ūdensrozes, starp kurām peld meža pīles.

Sibīrijas dīķis

Kamēr iestiprināmies, varam mierīgi aplūkot apkārtni. Soliņš, uz kura sēžam, atrodas senu ozolu alejā. Muzikālu fonu mūsu atpūtas pauzei nodrošina strādnieki, kas veic celiņa atjaunošanu un atskaņo to iecienītākos mūzikas ierakstus.

Aiz mūsu mugurām ir 2015. gadā stādīta liepu audze. Talcinieku pulciņš liepu audzi stādījis par godu Liepiņu – Skulmju dzimtas tā gada jubilāriem. 165 gadi apritēja, kopš dzimis bijušais Mālpils sabiedriskās dzīves veidotājs Andrejs Liepiņš. Andreja sievai Karolīnai (Karlīnei) Šarlotei Liepiņai tolaik apritētu 150 gadu. Martai Liepiņai – Skulmei – pirmajai sievietei Latvijā, kas kļuva par profesionālu tēlnieci, – būtu 125, bet gleznotāja Džemma Skulme togad svinēja 90 gadu jubileju.

Liepu audze

Kad spēki atjaunoti, varam turpināt savu ceļu. Celiņš starp Sibīrijas dīķi un Mālpils vidusskolu jau ir atjaunots, parādot, uz ko tiecas joprojām mūzikas pavadījumā strādājošie puiši otrpus dīķim. Sasveicināmies ar divām gados vecākām sievietēm, kas arī izgājušas pastaigā.

Soļojot gar Mālpils vidusskolu, pamanām, ka skolas ēku kompleksā ietilpst peldbaseins. Peldlietu gan mums līdzi nav, un arī baseinā valda klusums. Skolas ēka celta pēc tipveida projekta laikā no 1979. līdz 1982. gadam. Šogad tai aprit jau četrdesmit gadu.

Mālpils vidusskola

Otrpus Sporta ielai informācijas stends vēsta par Mālpilī notikušajiem tēlniecības simpozijiem. 1977. gadā notikušā pirmā simpozija idejas autors ir bijis mans vārdabrālis Indulis Ranka. Otrā simpozija veikumu šorīt skatījām Sauleskalnā. Ceļabiedram ļoti iepatīkas nosaukums “Liesmojošās stabules”, tam šķiet, ka tieši tā varētu dēvēt vienu no iepriekš Sauleskalnā redzētajām skulptūrām. Atļaujos norādīt uz zemāk pievienoto attēlu, kas liecina, ka Gvido Buls savu skulptūru nosaucis par “Fobosu”.

Pa Zemeņu un Alejas ielām aizsoļojam līdz Mālpils Evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Pirmā šai vietā celtā baznīca tapusi vēl viduslaikos. Tolaik baznīcas ēkai bijušas divas ieejas, tās zvanu tornis atradies blakus baznīcai. 18. gadsimtā uz vecās baznīcas pamatiem celta jauna baznīca, no priekšteces saglabājot vien divas ieejas. Baznīca nodegusi Pirmā pasaules kara laikā, atjaunota 1923. gadā. Tā kā baznīcas apskati iepriekš neesam pieteikuši, apskatām to vien no ārpuses.

Mālpils Evaņģēliski luteriskā baznīca

Starp baznīcu ieskaujošajiem lielajiem kokiem manāmi arī krietni mazāki un nesenāki stādījumi. Atzīmējot reformācijas piecsimtgadi Latvijā un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas simtgadi,  šogad dažādās Latvijas vietās tika stādīti ozoli, kas izaudzēti no Ernsta Glika pirms vairāk nekā 300 gadiem Alūksnē stādīto ozolu zīlēm. Par godu paveiktajam darbam – Bībeles iztulkošanai latviešu valodā – Ernsts Gliks Alūksnes mācītājmuižas parkā iestādījis divus ozolus, kas tur zaļo vēl šodien.

Informācija par Mālpils Glika ozoliem

Paviesojušies pie baznīcas, pamazām tuvojamies sava pārgājiena mežonīgākajai daļai – Mālpils dabas takai Mergupes krastos, bet vispirms apskatām divus Pilskalna ielas malā esošus pakalnus – Saules vārtu kalnu un Mālpils viduslaiku pilskalnu.

Mālpils viduslaiku pils jeb Lemburgas pils bijusi Livonijas ordeņa nocietinājums. Pils celta pirms 1413. gada, kad to pirmoreiz piemin hronikās. Poļu – zviedru kara laikā 1626.gadā poļu armija atkāpjoties pili uzspridzina, pēc tam pils vairs netiek atjaunota. Vēlāk te atrodas Mālpils muižas administratīvais centrs, ko 18. gadsimta vidū pārceļ uz mūsu iepriekš apciemoto Mālpils muižu.

Mālpils viduslaiku pilskalnā

Šobrīd pilskalnā atrodas zālēm aizaugusi estrādīte ar dažiem soliņiem un skatuves laukumu. Uzkāpju uz skatuves un nekavējoties saņemu ceļabiedra jautājumu: “Dziedāsi?” Nē, nē, mālpilieši nav sastrādājuši neko tādu, lai tos tā sodītu.

Otrpus graviņai, kas ved lejup uz Mergupi, atrodas Saules vārtu kalns. Lūkojoties uz to, šķiet, ka tieši šeit nu notiek galvenie brīvdabas pasākumi Mālpilī. Pakalna virsotne ir sakopta, pret Pilskalna ielu vērstie vārti rotāti bērzu meijām.

Saules vārtu kalnā

Pienācis laiks mums doties Mālpils dabas takā. Aptuveni 6,5 kilometrus (turp un atpakaļ) garā taka, izmantojot Eiropas Savienības fondu atbalstu, šai vietā izveidota 2013.gadā un gājējus ved no Mālpils viduslaiku pilskalna līdz Oto Skulmes dižozolam. Soļojam pa taku uz Mergupi, tad pāri metāla un koka konstrukciju tiltiņam uz upes kreiso krastu. Te iekārtota atpūtas vieta, kā arī norāde liecina, ka vien 100 metru attālumā varam tikt pie medus.

Tiltiņš pār Mergupi

Tā kā nesen jau esam atpūtušies, te iekārtoto vietu ignorējam un turpinām ceļu gar Mergupes kreiso krastu pretēji upes straumes tecējumam. Upe te samērā sekla un līksmi burbuļo pāri vietām redzamajiem akmeņu sanesumiem. Taka ir labi iemīta un saskatāma. Takas malā dažādos krūmājos ieaugusi neliela koka mājiņa ar logu. Diezin vai tās ir labierīcības, bet varam tikai minēt, kādu funkciju šī mājiņa pilda.

Mergupe

Vietām takas apmeklētāji izmantojuši upē atrodamos akmeņus nelielu tornīšu būvniecībai. Aizgājuši līdz Strēlnieku ielas tiltam pār upi, sastopam te uz soliņa kādu pāri, kas kavējas sarunās. Pa pakāpieniem dodamies augšup uz Strēlnieku ielu, kuras malā novietots arī liels informācijas stends ar dabas takas karti. Vietējie “mākslinieki” iecienījuši veikt dažādas atzīmes uz stenda. Kad ceļabiedram norādu uz pabalējušu pentagrammas siluetu, tas atzīst, ka nebija to pat pamanījis.

Dabas takas karte

Pievēršamies pašai kartei, lai labāk saprastu, kas mūs sagaida tālāk. Daži tiltiņi pār gravām, skatu laukums un vairāki apskates objekti ir vēl priekšā. Soļojam pāri Strēlnieku ielai un otrpus tiltam pa koka pakāpieniem kāpjam lejup.

Šai posmā Mālpils dabas taka kļūst mežaināka un kalnaināka. Ik pa brīdim pa labi no mums manām pavīdam kapus, jo taka kādu gabalu ved garām Mālpils kapu teritorijai. Takas malās rodamas informatīvas norādes par te augošajiem augiem (visbiežāk – kokiem) un upē sastopamajām zivīm un zvēriņiem.

Jo tālāk ejam, jo vairāk šķiet, ka Mergupē mīt teju visas Latvijā sastopamās saldūdens zivis. Par katru no zivīm pieejams apraksts, tās makšķerēšanas noteikumi (atļautā loma lielums) un sods, kāds tiek piemērots, ja atļautais loma apmērs tiek pārsniegts.

Takā var manīt, ka deviņu gadu laikā daba to nav saudzējusi. Laipiņu dēļi dažviet sašķiebušies, šur un tur to trūkst. Stabiņi vietām glabā vien atmiņas par margām, kas reiz bijušas tiem piestiprinātas. Dažam šķērsām takai kritušam kokam apkārt iestaigāta tik kārtīga taka, ka ir skaidrs – tas te nogāzies jau pirms laba laika.

Mālpils dabas takā

Gan uz pašas takas, gan līdzās tai vietām ieraugām pa kādai sēnei. Secinām, ka gan manas, gan ceļabiedra zināšanas par sēnēm ir ar paplašināšanas iespējām. Uz jautājumu “Kas tā par sēni?” atbildu vien ar drošu apgalvojumu: “Sarkanā sēne.” Vismaz ar krāsu redzi mums vēl viss kārtībā.

Man ir uzticēts tas gods novākt no ceļa šķērsām tam nostieptos zirnekļu tīklus. Drīz jau nesaprotu, vai kārtējais kukainis, kas pieķēries man, to dara savas intereses dzīts, vai tas pirms tam jau sapinies zirnekļa vilktajos pavedienos. Starp manu roku pirkstiem stiepjas tīmekļi, un, šķiet, esmu ticis arī pie kāda “auskara”.

Mergupe

Mežainajā posmā takas malās vietām atrodami soliņi. Kāds no tiem jau sabrucis mitruma ietekmē, bet citi vēl ir gana labi sēdēšanai, tāpēc arī šeit izmantojam iespēju tikt pie atpūtas pauzes. Skaitot tiltiņus pār gravām, arī mums sanāk veseli trīs, bet iepriekš kartē atzīmēto skatu laukumu gan, šķiet, esam palaiduši garām. Abi ar ceļabiedru spriežam, ka šai apkārtnē visai maz dzirdamas putnu balsis. Varbūt tiem šobrīd kāda klusā stunda.

Mergupe

Vietās, kur mežs atkāpjas no Mergupes krasta, taka ir labi sazaļojusi. Dažādu augu un krūmu augstums svārstās starp “līdz celim”, “līdz jostasvietai”, “līdz krūtīm” un “pāri galvai”. Protams, arī gājēja augumam te ir nozīme. Kamēr gājām pa meža takām, mākoņi debesīs ir kļuvuši krietni plānāki un retāki, un saules stari nu jau silda Mālpils apkārtni.

Brīžiem ar ceļabiedru sasaucamies, jo aiz zālēm, papardēm un krūmiem vairs nevaram viens otru saskatīt. Smejos, ka nedaudz līdzinos vēderdejotājai brīžos, kad, pacēlis rokas augšup, līkumoju starp zāles stiebriem un lapotiem zariem, ar krūtīm atvairīdams zarus un vākdams kārtējos zirnekļu meistardarbus. Ir kāds augs, ko ļoti ceram te nesatikt, – latvānis, un par laimi tas Mergupes krastos nav ievazāts.

Mālpils dabas takā

Mergupe atkal un atkal dāvā mums krāšņus skatus, tāpēc ceļabiedram jāuzmanās, kad kārtējo reizi bremzēju, lai tvertu pēc fotoaparāta. Brīžiem ļauju ceļabiedram doties tālāk vai atvilkt elpu, kamēr pats lodāju gar upi kadru meklējumos, reizēm izbiedējot upē mītošās pīles. Tā pamazām izlaužam ceļu līdz nākamajam tiltam pār upi.

Tā kā esmu aizkavējies upes krastā, lai tveru foto ar tiltu, ceļabiedrs tikmēr ir jau nonācis uz ceļa un sagaida mani ar cerību pilnām acīm un jautājumu: “Pa labi vai pa kreisi?” Varu redzēt, kā cerības zibenīgi izkūp, kad norādu, ka dodamies pāri ceļam un turpinām iet gar upi. Līdz Oto Skulmes dižozolam gan vairs nav tālu.

Mergupē šai posmā izveidojusies samērā liela sala. Tās ziemeļaustrumu galā Mergupe sakrāvusi prāvu kritušo koku grēdu. Visai droši, ka pavasaros šī upīte ir krietni dziļāka un straujāka.

Mergupe

Turpinot lauzt ceļu caur upmalas augu valsti, otrpus upei saskatu ko ēkām līdzīgu. Kamēr mēs vēl līdz krūtīm augos, pretējais krasts jau ir sakopts, un tā augšā slejas “Skulmju” mājas. Celtas 1902. gadā, tās tagad kalpo par Skulmju dzimtas piemiņas vietu. “Skulmēs” apskatāmas tēlnieces Martas Skulmes, mākslinieka Oto Skulmes un aktiera Valentīna Skulmes piemiņas istabas. Tiltiņa pār Mergupi šai vietā nav, tāpēc “Skulmes” aplūkojam vien no pretējā krasta.

“Skulmes”

Iznākam pļavas malā, kur atrodam mazliet aizaugušu atpūtas vietu un takas karti. Mulsina gan punkts, kas kartē apzīmē mūsu atrašanās vietu, jo, ja ticam tam, esam jau sasnieguši Oto Skulmes dižozolu. Manas acis gan atsakās ticēt tam, jo apkārtnē dižozolu nemanu un arī upei esam krietni tuvāk, nekā tas izskatās kartē. Atradis kartes mērogu, ar pirkstiem izveidoju 200 metru (kartē) attālumu un secinu, ka mums būtu jābūt vismaz 400 metru attālumā no upes, ko dabā redzam tepat netālu.

Ja tas joprojām nespēj dzēst šaubas no ceļabiedra sejas (jo karte taču saka, ka esam galamērķī), palīdz līdzās uzstādīta norāde uz atpūtas vietu un dižozolu. Sekojam norādei un brienam pāri ziedošai pļavai.

Dižozola meklējumos

Šai posmā pļava pamazām kļūst arvien mežonīgāka, taka – arvien grūtāk saskatāma, tomēr turpinām vien soļot uz priekšu. Par sīkajām radībām – ērcēm – šai brīdī vispār galvu nelauzu, jo tā vai citādi ir jātiek cauri dažādu augu biezoknim. Kad būsim klajākā vietā, tad arī novērtēsim situāciju. Priekšā redzu kādu koku, kas visai droši ir meklētais dižozols. Pa kreisi no mums pakalnā, augstu koku ieskautas, paceļas ēkas, kas, šķiet, ir kādreizējā mācītājmuiža.

Taka uz dižozolu

Drīz esam nonākuši varena dižozola paēnā un varam atvilkt elpu. Ceļabiedra smieklus izraisa manas fotoaparāta somiņas noformējums. Ja nezinātu, ka esmu pa ceļam cītīgi lasījis zirnekļu tīklus, varētu domāt, ka somiņa sen nav lietota un kāds čakls audējs paguvis to aizklāt ar savu tīklu. Aiz mugursomas jostas aizspraustas arī kādas lapas, ko būšu noplūcis, caur upmalas krūmājiem dejojot savas vēderdejas.

Ceļabiedrs iekārtojas uz soliņa zem ozola, bet es dodos lūkot, no kuras puses ozols šobrīd izskatās visfotogēniskāk. Izbradājies pa apkārtējām pļavām, pakāpjos pakalnā uz mācītājmuižas pusi un secinu, ka esmu atradis īsto punktu, no kura palūkoties uz ozolu.

Oto Skulmes dižozols

Varenais ozols sasniedzis aptuveni sešu metru apkārtmēru. Gleznotāja un scenogrāfa Oto Skulmes vārdu tam savulaik dižkoku atbrīvošanas akcijas laikā esot devis dzejnieks Imants Ziedonis. Šis ir lielākais dižozols Mālpils pagastā un, iespējams, arī plašākā apkārtnē. Piespiežu savu plaukstu ozola raupjajiem sāniem, lai sajustu spēku, kas strāvo senā koka stumbrā.

Pie Oto Skulmes dižozola

Kad ozols no dažādām pusēm aplūkots, apsēžos arī es uz soliņa zem tā, lai ko apēstu, iemalkotu ūdeni un mazliet sakoptu savu ārējo izskatu. Paēdis, padzēries un sakopies, kavējos savās domās, kad mani sazvana jaunākā dēla jaunā klases audzinātāja, pie kuras tas sāks savas gaitas ceturtajā klasē. Saruna ir visai īsa, un drīz es pievēršu savas domas pārgājiena noslēgumam.

Atpakaļ uz Mālpili dosimies pa lielākiem ceļiem, lai maršruts būtu daudzveidīgāks. Ceļabiedru arī varētu būt visai grūti pārliecināt vēlreiz mērot Mālpils dabas taku. Kamēr atpūtos un sarunājos ar dēla klases audzinātāju, ceļabiedrs jau ir izpētījis, ka savulaik pastaigas/pārgājiena pasūtījumā bija minēts – bez brikšņiem un dubļiem. Tāpēc man bija sajūta, ka esmu ko piemirsis 😊

Ceļamies, lai dotos tālāk, bet pēc dažiem soļiem apstājamies pie informācijas stenda, kas veltīts Skulmju dzimtai. Ceļabiedrs pirmais dodas tālāk, es vēl uzkavējos pie stenda. Pēc brīža skaļi saucieni liecina, ka pat šai samērā īsajā takas posmā zirnekļi ir pamanījušies noaust savus tīklus un šobrīd tajos noķēruši manu ceļabiedru. Precīzāk, ceļabiedrs noķēris šos zirnekļu tīklus.

Kad izejam uz putekļaina, grantēta ceļa, ceļabiedrs pamana, ka netālu ir arī tilts, pie kura man tika uzdots jautājums par došanos pa labi vai pa kreisi. Ja skatāmies no vietas, kur tobrīd atradāmies, mēs tagad dodamies pa labi, izmetuši vien nelielu līkumu gar Mergupi.

Maršruta noslēgumam plānotu apskates objektu vairs nav, bet šādos pārgājienos interesanti apskates objekti piesakās paši un pavisam neplānoti. Pirmo ceļu krustojumā ieraugām Mālpils pagasta dižāko priedi – Mergupju priedi, kuras apkārtmērs 2015. gadā, kad priede mērīta, bijis 3,77 metri. Arī šeit dodos labākā skatu punkta meklējumos, kamēr ceļabiedrs pamazām soļo uz Mālpils pusi. Apsolu pēc mirkļa to panākt.

Mergupju priede

Ticis pie foto ar Mergupju priedi, raitā solī dzenu uz priekšu akmentiņus un ceļa putekļus, un drīz abi ar ceļabiedru atkal soļojam līdzās. Aiz pagrieziena uz “Punduru” mājām gan samazinām tempu, jo te līdzās ceļam aug ozols, kas arī ticis pie dižkoka simbola – ozollapas. Otrpus ceļam esošajai ēkai tiek veikta jumta seguma maiņa. Karstajos saules staros vīri cītīgi strādā.

Dižozols līdzās “Punduru” mājām

Šķērsojuši Mālpils robežu, pa labi ieraugām kapsētas kapliču, kā arī pie tās plīvojošo karogu. Gan mani, gan ceļabiedru samulsina karoga krāsa, jo tas ir melnbaltmelns. Neatceramies, ka būtu tādu iepriekš kur manījuši, bet, iespējams, pie kapiem mēdz lietot šādu karoga versiju. Dodos tuvāk, lai notvertu bildi ar karogu, bet pamanu, ka tieši šobrīd bērinieki dodas uz atvadu ceremoniju, un, cienot bēru viesus, nolemju fotoaparātu likt atpakaļ somiņā, kas nu jau atbrīvota no iepriekš savāktā zirnekļa darinājuma.

Mālpilī ceļa granti nomaina asfalts, esam nonākuši vietā, kur vienīgo reizi šodien mūsu maršruts krustojas, – pie Strēlnieku ielas tilta pār Mergupi. Līdzās te izvietotajai Mālpils dabas takas kartei nu piesliets arī divritenis, kādu iepriekš šai vietā nemanījām. Pašu riteņa īpašnieku ieraugām peldamies Mergupē lejpus tiltam. “Būtu skaists skats,” nosaka mans ceļabiedrs. “Ar peldētāju?” es vaicāju. “Bez,” seko atbilde. Peldētāju no ūdens šobrīd neizdabūt, tāpēc soļojam vien tālāk.

Mālpils pīlādži

Esam jau pavisam tuvu pārgājiena finišam, kad nolemjam iegriezties Pirts ielas veikalā “Top!”. Pēc pastaigas lieliski noder kas atsvaidzinošs – dzēriens, saldējums. Rinda uz kasi ir visai gara, dodot mums iespēju ieslidināt pirkumu groziņā pa kādam bezalkoholiskam, atspirdzinošam dzērienam no tuvējiem plauktiem, kuri labu laiku ir mums tepat acu priekšā. Kāds mazs puišelis ir nolēmis apēst tā mammas sarūpēto mašīnīti ar visu iepakojumu, kad apmaksa par to vēl nav veikta. Par laimi zobu pēdas nav nodarījušas skādi svītru kodiem, un puika, ja vēlas, var turpināt grauzt jau apmaksātu preci.

No finiša līnijas mūs šķir vairs tikai mazs, ziediem rotāts iepirkšanās stūrītis, gandrīz ieliņa. Abās ejas pusēs dažādi veikali, no kuriem ceļabiedrs īpaši izceļ “Puķu pieturu”, kuras izkārtni aicina dokumentēt. Ejas vidū uzstādīti vairāki krāšņiem ziediem rotāti statīvi.

Puķu pietura

Atgriezušies autostāvvietā, apturam distances uzskaiti un secinām, ka šodien Mālpilī un tās apkaimē esam nogājuši 14,47 kilometrus. Vēl gan nesteidzamies uz auto, bet apsēžamies saulītē uz soliņa, lai iztukšotu “Top!” iegādātos dzērienu traukus. Kavējoties uz soliņa, kļūstam par kādas sarunas dalībniekiem, jo tieši mums līdzās divas sievietes, šķiet, pēc ilgāka laika satiek viena otru, tāpēc aprunājas, kā kurai no tām klājas. Mēs klusi sēžam, malkojam dzērienus un ļaujam abām sievietēm sarunāties.

Kad sievietes atvadās, ceļamies kājās arī mēs, lai dotos uz auto un noslēgtu savu Mālpils apmeklējumu.

Mālpils ziedos

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: