25.10.2020. Rudens klasika

No rīta, atverot acis, nedaudz nopriecājos, ka naktī esam pārgājuši uz ziemas laiku, jo šoreiz pirms pārgājiena iemigt bija visai grūti. Agrāka likšanās uz auss negarantē agrāku iemigšanu. Par laimi laika maiņa man dāvājusi papildu stundu miega, kad agrā rītā pulkstenis nolēma paiet stundiņu atpakaļ.

Šai dienai meteorologi solījuši visai apmākušos, mēreni siltu laiku. Labā ziņa, ka lietus nav gaidāms, tomēr apzinos, ka neseno lietavu mitrumu noteikti glabās gan zāle, gan koku zari. Katram gadījumam ieslidinu somā rezerves apavu pāri, lai ir kas sauss, ko uzvilkt kājās, ja nu būšu pavisam samērcējis savus zābakus.

Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas apkārtne tinas miglā. Tablo vēsta, ka šai rītā gaiss iesilis līdz +7 grādiem. Pienākošā vilciena prožektors tik tikko lauž miglas vālus, sastāvam lēni un spocīgi iznirstot no pelēkajiem plīvuriem.

Vilcienu konduktores tikušas pie jauniem biļešu nolasīšanas aparātiem, kas nu nolasa gan drukātās, gan elektroniskās biļetes. Līdz šim ierastie zīmogi var palikt somiņās gadījumam, ja modernā tehnika nolemj niķoties.

Vilcienā pasažieru visai daudz tik agrā rīta stundā. Galamērķi visdažādākie – Sigulda, Cēsis, Valmiera un citi. Redzu gan jaunākus, gan vecākus ar mugursomām. Kādā stacijā iekāpj vīrs ar milzu somu plecos, no kuras augšup sniedzas divi airi. Nez, vai somā tam laiva?

Jo tuvāk Siguldai, jo gaišāks kļūst rīts. Cerības uz saullēktu gan neloloju, jo mākoņu sega ir nepielūdzami bieza un vienmērīga. Redzot, cik dzeltenas ir gar dzelzceļa malu augošo koku lapas, esmu drošs, ka zelta rudens Siguldā būs sastopams.

Ap 07:40 kopā ar nelielu bariņu citu pasažieru izkāpju Siguldas dzelzceļa stacijā. Latvijas rudens galvaspilsētā arī valda migla, kurā pamazām nozūd mani ceļabiedri.

Laukumu līdzās stacijas ēkai rotā Laimas pulkstenis. 2010.gadā iedzīvotāju balsojumā Sigulda iegūst titulu Mīlestības pilsēta, un divus gadus vēlāk uzstādītais pulkstenis ir dāvana šī titula ieguvējai. Soliņu rindas pie pulksteņa pagaidām tukšas, bet dienas laikā tās piepildīs jauni un veci ļaudis.

Laimas pulkstenis rudens rīta miglā

Zelta rudens kārotāju galvenie pulki vēl nav sasnieguši Siguldu, tāpēc pagaidām varu visai mierīgi sākt savu pārgājienu. Izmantojot klusumu, varētu, protams, doties uz apmeklētāju iecienītākajiem Siguldas apskates objektiem, tomēr nolemju pieturēties pie plāna, ar kādu ierados Siguldā.

Gājējiem paredzētas ietves

Pārgājiena sākumā esmu iecerējis apmeklēt vietu, kuru iepriekš neesmu apciemojis, tāpēc noteikt, cik daudz laika tur pavadīšu, ir visai izaicinoši. Pārgājiena turpinājumu tad jau izvīšu pa Siguldu un tās apkārtni atkarībā no patērētā laika un saglabātā spēka.

Mans pulsometrs jau ir cieši sadraudzējies ar satelītiem, kas riņķo kaut kur aiz pelēkās mākoņu segas, un es sāku savu soļojumu. Maija parka stūrī kāds vīrs izkārto ziedus pārdošanai. Pie zieda tikusi arī Daina, kas šai parkā patvērusies 1980.gadā pēc tam, kad tika appludināta tās sākotnējā atrašanās vieta pie Staburaga. Iespējams, kāds tēlnieces Aleksandras Briedes radīto koklētājas tēlu sveicis vārda dienā, ko Dainas svinēja pirms divām dienām.

Daina un tai dāvātais zieds

Laukumiņā pie Siguldas “Maximas” kāds vecāks vīrs sēž uz soliņa un klusi vēro, kā aizsoļoju tam garām. Pie veikala rosās sētniece, kas priecīgi un enerģiski atbild manam labrītam. Nedaudz tālāk Leona Paegles ielā kāds apsardzes firmas “Evor” darbinieks vai nu sāk, vai noslēdz savu darba dienu. Soma un jaka noliktas pie ēkas ieejas, kamēr pats vīrs ko lūko savā automašīnā.

Siguldas Svētku laukumā valda klusums. Netālu no “S!” kāda sieviete nostājusies zem koka Ziediņkalna nogāzes malā un fotoaparātā lūko notvert Gaujas ielejas skatus. Jāsaka, ka virs upes migla tik pamatīga, ka tikai vietām var nojaust koku aprises. Šai rītā visas bildes garantēti sanāk miglainas.

S! un miglains skats uz Gaujas senleju

Soļoju uz serpentīna ceļa pusi, pa ceļam apsteidzot kādu sievieti ar suni. Serpentīns strauji vijas lejup uz Peldu ielu un Gaujas malu. Atsevišķos posmos pat nedaudz jābremzē, lai skrējiens lejup nepārvērstos ripošanā. Kaut kur aiz muguras dzirdu jau iepriekš sastapto sievieti ar tās četrkājaino draugu, bet abi, šķiet, pat negatavojas mani apsteigt. Brīžos, kad apstājos, lai foto notvertu kādu skatu, dzirdu, ka apstājas arī sekotāji. Mirklī, kad pagāju abiem garām, ne vienu, ne otru tā īsti nenopētīju, bet šķiet, ka suns ir no draudzīgi noskaņotajiem. Iespējams, saimniece savu suni labāk pazīst, tāpēc tur no manis pa gabalu.

Mīlas beka

Kad esmu nonācis uz Peldu ielas Gaujas krastā, redzu, ka virs pašas upes migla jau izklīdusi un patvērusies augstāk abās ielejas nogāzēs. 1937.gadā celtais un 1950.gadā atjaunotais tilts pār Gauju no abiem upes krastiem ietverts košās rudens krāsās, bet virs tilta lepni plīvo sešpadsmit Latvijas valsts karogi. Siguldas tilts ir vienīgais šāda risinājuma monolīta dzelzsbetona konstrukciju tilts Latvijā, kas balstās uz trim vairāk nekā 35 metrus platiem lokiem.

Tilts pār Gauju

Gaujas iela šai rīta stundā vēl pavisam klusa, tāpēc varu mierīgi šķērsot tilta brauktuvi. Kad dodos pāri upei, palūkojos uz to vietu, kur slejas Turaidas pils, bet tā pagaidām paslēpusies aiz miglas priekškara. Sadzirdu kaut ko klusi dūcam virs galvas un ieraugu, ka Siguldas gaisa trošu vagoniņš jau ir devies ceļā no Siguldas uz Krimuldu.

Siguldas sabiedriskais transports

Sasniedzis tilta galu, dodos lejup un drīz esmu Gaujas krastā. Košais rudens lapu zelts jau nosedzis takas un upes krastu, bet joprojām var manīt gana daudz koku, kas saglabājuši savu lapu rotu. Pa lapām klāto taku soļoju pretēji Gaujas tecējumam.

Ar rudens zeltu kaisīta taka

Takas malā un nedaudz dziļāk mežā te manāmi dzelzsbetona bloku fragmenti. Armatūras gali, kas izspraukušies no tāda sūnām un papardēm klāta betona kluča, ieguvuši koši oranžas krāsas joslas. Iespējams, tās kalpo par marķējumu. Iespējams, tas ir brīdinājums skrējējiem un riteņbraucējiem.

Armatūra rudens krāsās

Rudens rotā ir arī koka tiltiņš pār Vikmestes upīti netālu no tās ietekas Gaujā. Pelēkā mākoņu sega aizsedz sauli, ļaujot koku lapām būt tām, kas spilgti izkrāso apkārtni. Kritušās lapas čab zem manu zābaku zolēm. Ik pa brīdim kāda dzeltena lapa aizvirpuļo lejup, pa ceļam viegli piebikstot arī man. Šur un tur skaļi iesaucas kāds putns. Pamanu trīs gājputnus, kas aiztrauc virs Gaujas.

Tiltiņš pār Vikmesti

Iznāku upes malā vietā, kur iekārtota atpūtas vieta “Sigulda”. Gaujas malā te uzstādīti vairāki galdiņi ar soliņiem, izveidotas ugunskura vietas. Valda pilnīgs miers. Mazliet tālāk Gaujas pretējā krastā vīd smilšakmens atsegums. Savulaik šo iezi nosaucu par Bezvārda iezi, jo pat Siguldas TIC darbiniece nevarēja piedāvāt man labu versiju, bet kāda norāde šaipus upei liek domāt, ka raugos uz Pazemes alas klintīm. Alas ieeja klints sienā saskatāma pavisam skaidri.

Pazemes alas klintis

Taka pagriežas prom no Gaujas, metot līkumu apkārt vietai, kur Gaujā izveidojusies Turaidas sala. Vietā, kur galvenā taka pagriežas pa kreisi – uz Gaujas Nacionālā parka apmeklētāju centra pusi, es turpinu savu ceļu taisni. Neliels, ar sūnu mici rotāts stabiņš vēsta, ka esmu sasniedzis kempinga “Dainas” teritoriju.

Kempinga “Dainas” robežstabs

Šķērsojis mazu strautiņu un pasveicinājis kādu agrīnu skrējēju, iesoļoju “Dainu” teritorijā. Var manīt, ka daži kempinga viesi gatavojas brokastot. Es dodos uz Gaujas pusi, lai apciemotu upes malā uzstādīto koka krokodilu. Kāds, kas prasmīgi prot rīkoties ar zāģi, koka baļķi ir pārvērtis krokodilam līdzīgā mākslas darbā.

“Dainu” krokodils

Kempings “Dainas” atrodas vietā, ko dēvē par Slakteru leju. Nostāsti vēsta, ka Turaidas lībieši un Siguldas vācu bruņinieki šeit reiz apkāvuši igauņu sirotājus. Šai apkārtnē ir vēl vairākas vietas, kas nodēvētas Slakteru vārdā – no Dainu ceļa uz Turaidas ielu var iziet caur Slakteru krauju, bet otrpus Turaidas ielai slejas Slakteru kalns.

Turpinu savu pārgājienu pa Dainu ceļu. Šoreiz tikai uzmetu aci klintīm, kas balsta Turaidas pilskalnu, kā arī vietai, kur aiz kokiem un krūmiem pilskalna nogāzē slēpjas Turaidas ala, jo mans nākamais mērķis atrodas vēl kādu gabaliņu tālāk.

Dainu ceļš

Uz Bēršu plato slejas viesu nams “Bēršas”. Plato nogāze tiek dēvēta par Zviedru krauju. To šobrīd sedz glīti kopts zāliens. “Bēršu” apkārtne visai klusa. Ja viesu namā kāds apmeties, tad šobrīd vēl bauda svētdienas rīta snaudu vai vismaz brokastis. Pagriežos atpakaļ, lai palūkotos uz vietu, kur pakalnā redzama Turaidas pils. Migla šorīt parūpējusies par to, lai sarkano ķieģeļu mūri joprojām paliktu paslēpti skatienam.

“Bēršas”

Pārgājiena turpinājumā sadzirdu čabēšanu un pamanu, ka man līdzās uz ceļa izskrien brūngans šunelis. Sākotnēji iedomājos, ka arī tā saimnieks tūlīt iznirs no krūmāja, bet nevienu nemanu. Šunelis kādu brīdi skrien man līdzi, ik pa brīdim rūpīgi izpētīdams ceļmalas un to apstādījumos atstātās vēstis no citiem šuneļiem.

Mans nemierīgais ceļabiedrs

Kad šķiet, ka būs jāmēģina notvert ceļabiedru, lai noskaidrotu, vai pie tā kakla siksnas ir atrodams saimnieku tālruņa numurs, tālumā atskan balss. Lai arī vārdus izšķirt nevaru, noprotu, ka sauc manu jauniegūto draugu. Šunelis vēl kādu brīdi turpina skriet man līdzi, bet tad saucēja neatlaidība liek tam pagriezties. Tā mūsu ceļi šķiras.

Turpinu savu soļojumu pa zeltainām lapām ieskauto ceļu. Debesis vienmērīgi pelēkas un neizrāda ne mazāko vēlēšanos ļaut kādam saules staram sasniegt zemi. Ceru, ka prognozes būs precīzas un lietus šodien izpaliks.

Pagrieziens uz “Cīruļiem”

Sasniedzis vietu, kur no galvenā ceļa atdalās atzars uz “Ievām” un “Krastiņiem”, apstājos, lai novērtētu situāciju, jo mani interesējošais apskates objekts ir kaut kur tepat netālu. Ceļa atzara galā esošā zīme vēsta, ka privātīpašumā iebraukt aizliegts, bet par gājēju kustības ierobežojumiem nekas nav minēts. Tieši manā priekšā plešas ūdens spogulis – “Ievu” dīķis vai kāda no Gaujas vecupēm.

Te sākas mans ceļš nezināmajā

Nolemju doties uz priekšu gar ūdens malu, jo zinu, ka šai ūdenstilpnē ietek Melnupīte. Jā, šodien dodos meklēt vietu, ko dēvē par Melnupītes kanjonu, lai gan atrodas tas Melnupītes pietekas Grašupītes krastos pie Viešu pilskalna, tātad būtu pelnījis vienu no pēdējiem diviem nosaukumiem.

Iespējams, ir kāds civilizētāks ceļš uz kanjonu, bet šis ir mans pirmais mēģinājums to atrast, tāpēc izvēlos šķietami drošāko variantu. Gar ūdens malu te iebrista taciņa. Vietām sasprausti mietiņi, kas, iespējams, brīdina par vietām, kur neuzmanīgāks gājējs var traumēt kājas.

Aiz Melnupītes taka pazūd mežā. Kanjons atrodas nomaļus no populārajiem un labiekārtotajiem tūrisma maršrutiem. Mirkli turpinu ceļu uz priekšu, tad nolemju doties pa kreisi, cauri brikšņiem, lai uzmeklētu Grašupīti, kurai kaut kur šeit vajadzētu ietecēt Melnupītē.

Pēc mirkļa stāvu nelielas upītes malā. Šķiet, ka tieši tā ir meklētā Grašupīte. Upītes šķērsošana izrādās slapjāka, nekā iecerēts, jo kājas atbalstam nolūkotais pleķītis pazūd zem ūdens, sastapies ar manu svaru. Aši nopurinu ūdeni no zābaka un dodos tālāk, cerot, ka mērcēšanās bija gana īslaicīga un zābaks nepaguva paķert līdzi pārāk daudz ūdens.

Grašupītes otrā krastā dodos augšup gar upīti un pievēršos tās krastiem, kas ceļas arvien augstāk. Vietām dubļi ir ļoti slideni. Sperot soli, kāja var aizslīdēt uz jebkuru pusi. Šai posmā upītē arī daudz kritušu, zaļām sūnām klātu koku, kas palēnina manu ceļu uz priekšu. Lieti noder līdz paņemtie cimdi, jo esmu drošs, ka māli, dubļi, sūnas un viss pārējais, ko te var pagūt sagrābstīt, paliks uz tiem, nevis uz manām rokām.

Grašupītes krastos

Dažus Grašupītes līkumus tālāk jau redzu, ka esmu nokļuvis īstajā vietā, jo te parādās arī pirmie smilšakmens atsegumi. Mirkli vēlāk stāvu meklētā kanjona viducī un lūkojos uz augstām klinšu sienām, kas nobārstītas dzeltenām lapām un apvilkušas zaļas sūnu drānas.

Grašupītes kanjonā

Spriežot pēc uzrakstiem klinšu sienās, kas datējami ar 19.gadsimta beigām un 20.gadsimta sākumu, kanjona skaistumu apkārtnes iedzīvotāji un viesi ir novērtējuši jau sen. Novērtējuši tik ļoti, ka vēlējušies te atstāt kādu piemiņu no sevis.

19.gadsimta beigu ieraksts klintī

Kāds Hugo Braumans (?), kas te pabijis, šķiet, 1901.gada 11.augustā, ir darbojies gluži kā akmeņkalis, pamatīgi izstrādājot katru burtu tā ierakstā uz klints.

Arī tu, Hugo?

Mirkli kavējos kanjonā, lai izbaudītu krāšņos skatus, ko tas dāvā. Zinu, ka turpmākajā maršrutā mani sagaida tūristu iecienītas Turaidas, Krimuldas un Siguldas apskates vietas, bet te un tagad varu baudīt pilnīgu vientulību harmonijā ar apkārtējo dabu.

Grašupītes kanjonā

Kad kanjona burvība spilgti noglabāta atmiņā, pievēršos nākamajam jautājumam: “Kur ir Viešu pilskalns?” Es, protams, negaidu, ka uz pilskalnu būs kāda norāde, tāpēc velku ārā no somas topogrāfisko karti un veru vaļā vairākas aplikācijas telefonā, lai ar visu šo materiālu palīdzību noteiktu, kurp man jādodas.

Grašupītes kanjonā

No iepriekš lasītiem aprakstiem zinu, ka pilskalns atrodas kanjona malā un tā virsotnē saglabājusies sena aka (cita versija vēsta, ka aku izrakuši senlietu meklētāji). Izpētījis kartes, secinu, ka Viešu pilskalns atrodas Grašupītes kreisajā krastā. Tieši manā priekš slejas augsta nogāze, pa kuru, iespējams, var nokļūt pilskalnā.

Te sākas Viešu pilskalns

Šķērsoju Grašupīti un pa nogāzi kāpju augšup. Kāpiens izrādās sarežģītāks, nekā esmu cerējis, jo nogāze ir visai slapja un dubļaina. Vietām pārvietojoties uz visām četrām, drīz uz Hugo Braumana gravējumu lūkojos no augšas. Nu atliek izdibināt, vai šis jau ir meklētais pilskalns.

Vietā, no kuras lūkojos lejup uz Grašupītes/Melnupītes/Viešu kanjonu, daži koki tikuši pie šaurām, krāsainām lentām ap to stumbriem. Jāatzīst, ka pietrūkst ideju par to, kāda rituāla ietvaros tās te apsietas. Pakāpjos vēl augstāk krastā un ieraugu taku.

Vispirms dodos pa taku uz dienvidu, Gaujas pusi, bet drīz nāku pie atziņas, ka taka te ved lejup un, iespējams, ir iepriekš meklētais, nedaudz civilizētākais ceļš, pa kuru nokļūt Viešu pilskalnā. Citkārt varētu izpētīt, kur tā sākas, bet šobrīd esmu noskaņots turpināt Viešu pilskalna meklējumus.

Taka lejup dienvidos no Viešu pilskalna

Pagriežos uz ziemeļu pusi un soļoju augšup pa taku. Cītīgi lūkojos apkārt, lai ieraudzītu aprakstos minēto aku, un beidzot pamanu meklēto. Zemē paveras prāva, ar ūdeni pildīta bedre. Ūdens tajā netrūkst, lai arī aka atrodas augstu virs apkārtnes un Gaujas ūdeņiem. Šobrīd ūdens, protams, pārpilns rudens lapām. Nu zinu, ka tiešām esmu atradis Viešu pilskalnu. Pilskalns reiz īslaicīgi bijis apdzīvots. Te varētu būt mitinājies lībiešu vecākais Vesiķis, kas 13. gadsimta sākumā stājās mirušā Kaupo vietā.

Viešu pilskalna aka

Skaidrā laikā no Viešu pilskalna noteikti paveras krāšņi skati. Jo īpaši rudenī, kad kalnā augošo koku lapotnes kļuvušas caurspīdīgākas. Arī šai rītā, neskatoties uz miglas pūliņiem, varu vērot krāsu spēles apkārtnes mežos.

Skats no Viešu pilskalna

Pēc mirkļa mani pārsteidz kāds neparasts atradums. Liela, nosūnojuša koka pakājē kāds ir atstājis pušķīti, kas, iespējams, reiz arī ziedējis. Spriežot pēc tā, kā iesaiņoti augu kātiņi, ir mēģināts tos iespējami ilgāk noturēt pie dzīvības. Nav ne jausmas, kam veltīts te atstātais pušķītis.

Viešu pilskalna pušķītis

Dodos tālāk pa taku, kas ved te lejup, te atkal kalnup, tad pamazām griežas uz Turaidas pusi. Jo tālāk, jo labāk pamanāma un lielāka kļūst taka. Vietām atzarojas citas takas un celiņi, pieļauju, ka pa kādu no tām varētu iziet uz Iežu grāvi un Blusu alu, tomēr man izdodas apvaldīt vēlmi doties izpētē. Atceros, ka pavasarī, kad nācu augšup no Iežu grāvja, uzdūros vietām, kur plašas teritorijas iežogotas un sveši gājēji nav gaidīti.

Viešu pilskalnā

Meža klusumu un mieru iztraucē neliela motora sprakšķi kaut kur tālumā. Minu, ka tur kāds devies izbraukumā ar motociklu vai kvadriciklu. Soļojot tālāk, pēkšņi skaidri sadzirdu, ka rūcējs tuvojas man no aizmugures, tāpēc speru soli nost no takas un gaidu, kas iznirs no koku aizsega.

Braucējs izrādās sēdies oranža motocikla mugurā, galvā licis ar ādu apdarinātu ķiveri un uz acīm brilles. Pieļauju, ka zem ķiveres ādām ir arī kas triecienu amortizējošs. Motociklists lūkojas uz mani, es pasveicinu to ar galvas mājienu. Kluso saziņu pārtrauc vien motocikla motora troksnis. Braucējs turpina savu ceļu uz “Grotiņu” un “Beķeru” pusi pa taku, kas ved pretēji virzienam, kurā dodos es. Motora sprakšķi izgaist tālumā.

Kad turpinu savu soļojumu, redzu, ka pa šīm takām motociklists jau paguvis izbraukāties, jo ceļa virsmu šur un tur izārdījušas motocikla riepas. Takas platums turpina pieaugt, no abām pusēm to ielenc priedēm un eglēm bagāts mežs.

Sasniedzu kādu krietni slapju vietu, kur motobraucējiem atliek vien joņot cauri dubļiem, bet gājēju ērtībām šķērsām upītei nolikts dēlis. Šai apkārtnē savu tecējumu sāk gan Melnupīte, gan Grašupīte. Iespējams, ka jau otro reizi šodien tiekos ar Melnupīti.

Iespējams, šī ir Melnupīte

Drīz taka izved liela ceļa malā. Pa šo ceļu, kā liecina tā malā novietotā zīme, var nokļūt Baltijā pirmajā futbolgolfa parkā. Lai cik aizraujoša būtu tāda aktivitāte, mans ceļš ved tālāk uz Turaidas pusi. Vietām ceļa malā te var atrast nelielus bluķīšus, kas, iespējams, kalpo par atpūtas vietām gājējiem un riteņbraucējiem.

Kad tuvojos “Kalnabestēm”, nolemju sazvanīt Turaidas muzejrezervātu, lai noskaidrotu, vai tas šodien apmeklētājus pieņem, kādi noteikumi un ierobežojumi man jāņem vērā. Muzejrezervāta darbiniece apstiprina, ka apmeklētāji gaidīti. Sapratusi manu atrašanās vietu bilst, ka tad jau nākšu pa Inciema ceļu, un ko atbildu, ka tuvākais ceļš man būtu no Turaidas muižas puses. Mierinu muzeja pārstāvi, ka biļeti noteikti iegādāšos. Atvadāmies, lai drīz tiktos klātienē.

Pie “Kalnabestēm” vīri ar traktoru cilā siena ruļļus, un visu notiekošo uzmanīgi vēro šo māju suns. Skatoties uz suņa satrauktajām kustībām un izturēšanos, rodas sajūta, ka tam siena ruļļi šķiet darināti no smalka porcelāna, kas kuru katru mirkli var saplīst. Četrkājainais māju sargs tik ļoti dzīvo līdzi siena ruļļu gaitām, ka īsti neliekas zinis par gājēju, kas parādījies tā teritorijā.

Aiz “Kalnabestēm” un “Jaunbestēm” pagriežos uz taku, kuras malā esošā informatīvā zīme vēsta, ka te sākas Turaidas muzejrezervāta teritorija. Uzraksti trīs valodās atgādina, ka ieeja muzejrezervātā ir par maksu, un kartē skaidri norādīta biļešu kases atrašanās vieta – Turaidas muižas ļaužu pagrabklēts.

Turaidas muzejrezervāta robežstabs

Pa zeltainām lapām klātu taku soļoju iekšā muzejrezervātā, šķērsojot mazo Kalnupīti, kas Turaidas apkārtnē sāk savu ceļu uz Gauju, kurā ietek netālu no “Bēršām”. Aplūkoju Turaidas muižas dīķus. 20.gadsimta sākumā Turaidas muižas dīķos strauji attīstījās zivju audzēšana.

Kad dodos tālāk pa ceļu, sastopos ar šķērsli, kuru muzejrezervāta darbiniece telefonsarunā nebija minējusi. Manu ceļu aizšķērso žogs, pie kura piestiprināta plāksnīte vēsta, ka nepiederošām personām kustība aizliegta, un brīdina par toksiskām un kodīgām vielām. Iespējams, ka šie brīdinājumi saistīti ar darbiem, kas notiek nožogotajā laukumā, kas manāms pa kreisi no manis, bet svētdienas rītā tur nekādu rosību nemanu.

Draud(z)īgi sveicieni

Atceroties sarunu ar muzejrezervāta darbinieci un ņemot vērā darbu laukumā valdošo klusumu, nolemju turpināt savu ceļu un soļoju augšup uz Turaidas muižas ēkām.

Turaidas muiža izveidojusies pie 13.gadsimtā celtās Rīgas arhibīskapa Turaidas pils. 16.gadsimtā muiža kļūst par saimniecisku vienību, kurā ietilpst apkārtējā zeme, meži, ūdeņi, muižas centrs ar saimniecisko apbūvi, dārzi un parki, un pirmo reizi kļūst par privātīpašumu. Muižas saimnieciskās apbūves centrs ar 19 ēkām šobrīd ietilpst Turaidas muzejrezervātā.

Ceļš mani aizved līdz zemes uzkalnā daļēji iegremdētai ēkai. 20.gadsimta sākumā, kad Turaidā attīstījās zivju audzēšana, šī ēka pielāgota zivju pagraba lomai. Pagraba ēka nesenāko atjaunošanu piedzīvojusi 1999.gadā. Pagraba durvis ir atvērtas, aicinot ienākt un iepazīt te izvietoto ekspozīciju, tomēr nolemju doties tālāk. Pagaidām vēl esmu bezbiļetnieks.

Turaidas muižas zivju pagrabs

Netālu no zivju pagraba plešas dīķītis, kura malā slejas 19.gadsimta sākuma guļbaļķu ēka – pirts, kas rekonstruēta 1996.gadā. Ēkā pirmsākumos mitinājušies cilvēki, tad tā pildījusi pirts funkciju, bet padomju gados tajā izmitināti lopiņi. No ceļa puses skats uz pirti šorīt ierāmēts sarkanīgos un zeltainos toņos.

Skats uz 19.gadsimta pirtiņu

Tālumā dzirdama dunoņa. Pērkona negaisu šai dienai meteorologi nav solījuši. Iespējams, ka Ādažu poligonā šodien notiek kādas mācības. Mierīgajā rudens dienā artilērijas dunoņa sasniedz arī Siguldu.

Starp zivju pagrabu  un 19.gadsimtā celto muižas kalpotāju māju paveras skats uz otrpus dīķim esošo klaušinieku māju ar baltām māla kleķa sienām un niedru jumtu. 18.gadsimta ēkas rekonstrukcija pēc rūpīgiem izpētes darbiem tapusi savā vēsturiskajā vietā un iespējami tuvu tās varbūtējam izskatam. No vecās ēkas visai maz bija saglabājies, un meistariem bija jāapgūst senas sava aroda prasmes, lai ēka iegūtu autentisku izskatu. Rekonstrukcijas darbi noslēdzās 2018.gadā.

Klaušinieku māja

Netālu no kalpotāju mājas sastopu pirmos muzejrezervāta apmeklētājus – divas sievietes, viena no kurām stumj bērnu ratiņus. Līdzās kalpotāju mājai ierīkoti pamatīgi stabi šūpoļu kāršanai, bet oktobra beigās šūpoles te nav manāmas.

Turaidas muižas kalpotāju māja

Šeit plešas vēl viens no muižas dīķiem. Pa kreisi no manis paceļas Turaidas muižas smēde un ratnīca. Smēdes ēka būvēta 18.gadsimtā un sākotnēji kalpojusi par brandvīna brūzi. 19.gadsimta otrajā pusē ēka pārveidota par smēdi. Muzejrezervāts smēdi atjaunojis 1997.gadā.

Smēde

Ratnīcā, kas dēvēta arī par vāgūzi, reiz turēti darba rati un zirglietas. Turaidas muižā bijušas vairākas ratnīcas, un muižnieka izbraucamie rati turēti ratnīcā, kas atradās pils pagalmā. Ratnīca, uz kuru lūkojos šobrīd, savu atdzimšanu piedzīvojusi 2002.gadā.

Vāgūzis

Otrpus dīķim redzama muižas kūts-staļļa ēka. Līdz mūsdienām saglabājusies tikai daļa no 18. un 19.gadsimtā tapušās ēkas kvadrātveida apjoma ar noslēgtu iekšpagalmu. Ēkas austrumu puse tikusi nojaukta, tās vietā šobrīd iekārtots zirgu aploks. Muzejrezervāts plāno kūts-staļļa ēku pilnībā atjaunot tās vēsturiskajā izskatā.

Turaidas muižas kūts – stallis

Soļoju pa celiņu uz Inciema – Siguldas – Ķeguma ceļa pusi. Iebrauktuves teritorijā te norobežotas, bet gājējam šķēršļus nerada. Ceļa otrā pusē paceļas no sarkaniem ķieģeļiem celtā muižas kroga – tējnīcas ēka. Tai līdzās slejas no laukakmeņiem celtā jaunās klēts ēka.

Muižas krogs – tējnīca

Gar ceļa malu soļoju iegādāties muzejrezervāta ieejas biļeti. Otrpus ceļam esošajā autostāvvietā var manīt visai daudz auto, noprotu ka Turaidas takās un pilī sastapšu daudz ļaužu. Pie biļešu kases rinda visai īsa. Pirms manis biļetes iegādājas divi jaunieši, tad pienāk mana kārta. Aiz kases letes rosās divas sievietes, varu tikai minēt, ar kuru no viņām kādu laiciņu atpakaļ runāju pa telefonu. Iegādājos biļeti un dodos ārā no kādreizējās Turaidas muižas ļaužu pagrabklēts.

Domās pārcilāju maršruta turpinājumu un nolemju vispirms apciemot Turaidas pili, tad apskatīt Dainu kalnu un doties lejup uz Gaujas malu. Pirmo apskatu 19.gadsimta sākumā tapušo muižas pārvaldnieka veco dzīvojamo ēku, kas atrodas netālu no ieejas muzejrezervātā un kuras atjaunošana notika 2003.gadā. Krietni lielākā muižas pārvaldnieka jaunā dzīvojamā ēka paceļas augstāk pakalnā.

Turaidas muižas pārvaldnieka vecā dzīvojamā ēka

Kādreizējā Turaidas muižas kaltē nu var iegādāties suvenīrus. Esmu viens no retajiem Turaidas apmeklētajiem (nu, labi, šobrīd vienīgais), kas pirms došanās uz pili uzkāpj Baznīckalnā, lai apciemotu piemiņas vietu Maijai – Turaidas Rozei. Leģenda vēsta, ka te 17.gadsimtā apglabāta Maija, kura izvēlējās labāk mirt, nekā tikt pazemota, tāpēc ar viltu panāca, ka poļu armijas dezertieris Jakubovskis, kas vēlējās viņu iegūt ar varu, to nogalina. Slepkavība notikusi pie Gūtmaņa alas. Slepkava pēc notikušā nobijies un darījis sev galu, bet Maija apglabāta Turaidā. Rīgas pils pagrabos atrasti dokumenti liecina, ka leģenda par Turaidas Rozi varētu būt balstīta uz patiesiem notikumiem.

Turaidas Rozes piemiņas vieta

1750.gadā celtā Turaidas baznīca ir viena no vecākajām koka baznīcām Latvijā. Pēdējie ievērojamie rekonstrukcijas darbi notikuši 2009. un 2010.gadā, baznīcai iegūstot to izskatu, kāds tai bija 18.gadsimtā. Šai rītā baznīca gatavojas dievkalpojumam, kas sāksies pulksten 11:00. Kad kāpju lejup no baznīcas, augšup uz to dodas kāda sieviete senatnīgās drānās un nozūd baznīcā.

Turaidas baznīca

Turpinu savu ceļu uz Turaidas pils pusi, ik pa brīdim apsteidzot nesteidzīgāku Turaidas apmeklētāju pulciņus. Turaidas muižas dārznieka mājā tagad izvietotas ekspozīcijas, bet šodien es koncentrējos uz ēku apskati no ārpuses. Dārznieka mājā iepriekš esmu viesojies, jo tieši šeit pagājušā gada decembrī muzejrezervāta darbiniece ar konfektēm ievilināja Ziemassvētku vecīti 😊

Manā priekšā paceļas Turaidas pils mūri. Šai brīdī pat saule, šķiet, gatavojas beidzot izlauzties no mākoņu aizsega. Uz takas manu dažus pils apmeklētāju pārus un nolemju vismaz kādu no tiem vēl apsteigt, tāpēc pielieku soli.

Turaidas pils

Turaidas mūra pils celta 13.gadsimtā un bijusi nozīmīga Rīgas arhibīskapijas pils. Pirms mūra pils uzcelšanas pilskalnā atradusies lībiešu valdnieka Kaupo koka pils. Mūra pils būvniecība sākusies 1214.gadā. Gadsimtu gaitā pili vairākkārt ieņēmis Livonijas ordenis. 17.gadsimta karos postīta un zaudējusi savu militāro nozīmi, pils pamazām pārvērtās drupās. 20.gadsimta otrajā pusē Turaidas pilī veikti vērienīgi restaurācijas un arheoloģiskās izpētes darbi. Pils galvenais tornis – bergfrīds – tad atguvis savu iepriekš zaudēto augšdaļu un stāvu pārsegumus.

Šis noteikti ir iekalts akmenī

Pirms ieejas pils pagalmā muzejrezervāta darbiniece pārbauda visu apmeklētāju biļetes. Ļauju tai ieplēst arī manu biļeti un nekavējoties dodos uz pils torni. Kāpnes, kas vijas augšup gar torņa ārsienu, ir visai šauras, tāpēc ik pa brīdim jāapstājas, lai palaistu garām tos, kas dodas pretējā virzienā. Pamazām kāpju arvien augstāk un drīz uz Gauju, Turaidas pili un Dainu kalnu varu raudzīties no augšas.

Runā Turaida. Pareizs laiks…

Pievēršos tuvākajam no torņa logiem un tad pamazām izstaigāju visu torņa augšu, palūkojoties uz apkārtni pa katru no logiem. Tieši šai brīdī uz Turaidu nolēmusi palūkoties arī saule, kuras stari vietām liedz skaidri saskatīt tālāko mežu galotnes. No visām pusēm Turaidas pili ieskauj zeltainu lapu jūra.

Gauja pie Turaidas pils

Dienvidos no pils savu līkumu met Gauja. Uz dienvidaustrumiem manāms ceļš, pa kuru šorīt devos uz Viešu pilskalnu un tam līdzās esošo kanjonu. Nu jau migla izklīdusi, un ceļš ir skaidri saskatāms. Turpat netālu mirdz arī Gaujas ūdeņi.

Ceļš uz “Bēršām”

Palūkojoties uz ziemeļaustrumiem, redzu Dainu kalnu un “Dziesmu tēva” skulptūru. Takās, kas ved uz skulptūrām, manāmi arī daži apmeklētāji. Tieši turp es došos, kad būšu noslēdzis pils apmeklējumu.

Skats uz Dainu kalnu no Turaidas pils torņa

Kāpjot lejā no torņa, ik pa brīdim jāsamainās ar pretimnācējiem. Turaida šodien ir visai populāra. Kad atkal esmu torņa pakājē, dodos ārā no pils un tad apkārt pils mūriem pa arheologa Jāņa Graudoņa vārdā nosaukto taku. Te apsteidzu divas sievietes ar bērniem, kas arī nolēmušas mest loku ap Turaidas pili.

Turaidas pils mūri

Jāņa Graudoņa taka gādā gan skatus uz pili rudens lapu ietvarā, gan iespējas palūkoties tālumā, kur koku galotnes joprojām klātas dūmakainā plīvurā. Pils torņa logos manāmi Turaidas apmeklētāji, kas tagad var vērot, kā lodāju otrpus pils, un iedomāties sevi pils aizstāvju lomās.

Turaidas pils

Kad loks ap pili noslēgts, aizsoļoju garām Turaidas muižas dārznieka mājai un dodos uz Dainu kalnu, kura virsotnē izvietotas tēlnieka Induļa Rankas darinātās skulptūras. Līdzās “Dziesmas tēvam” kāds vīrs lidina savu dronu.

“Dziesmas tēvs” ir viena no centrālajām parka skulptūrām. Akmenī kalta sirma vīra seja, tam līdzās puisis – muskuļu kalns, bet skulptūras otrā pusē Indulis Ranka kalis trīs dažādu paaudžu dziedātājas. Pie “Dziesmas tēva” skulptūras mēdz notikt dažādi kultūras pasākumi. Turaidu apciemojušo tūristu grupas te tiek aicinātas nodziedāt savu tautas dziesmu.

Dziesmas tēvs

Virzoties tālāk, sajūtu, cik ļoti samircis ir Dainu kalna zālājs. Manas zābakos tērptās kājas ik pa brīdim viegli iegrimst dubļos. Man priekšā trīs sievietes kādu brīdi cīnās ar kalna segumu, lai tiktu pie vienas no skulptūrām un bildēm saviem Instagram profiliem, bet pēc foto sesijas atmet ar roku tālākai skulptūru apskatei un dodas turp, kur cietāks segums zem kājām.

No Dainu kalna paveras skats uz Turaidas pili, uz kuru turpina plūst apmeklētāju bariņi. Kamēr lūkojos uz pili, sadzirdu, kā čalo ūdens man zem kājām. Liekas, ka nemanāmas, bet skaidri sadzirdamas ūdens straumītes draiski trauc lejup no kalna virsotnes, lai dziļi lejā sastaptos ar Gaujas ūdeņiem.

Skats uz Turaidas pili no Dainu kalna

Apstaigāju Dainu kalnā izvietotās skulptūras. “Trīs jaunas māsas” veras katra uz savu debess pusi, tomēr nostājušās mugurām cieši kopā, ļaujot sajust, cik ciešām saitēm tās vienotas. Uz mani lūkojas Spīdolas seja no skulptūras “Spīdolas akmens”, kas bagātīgi rotāta dažādiem tēliem, ieskaitot Krišjāņa Barona portretu.

Spīdolas akmens

Dainu kalna tālākajā galā rodama jutekliskākā no te esošajām skulptūrām – “Mīlestības akmens”, kurā cieši viens otram piekļāvušies sievietes un vīrieša kailie augumi. “Domātājs” un “Sapņotājs” ir divi puiši, kas ikdienu noteikti pavada trenažieru zālē, jo var lepoties ar pamatīgiem muskuļiem.

Mīelstības akmens

Aizsoļoju arī līdz Dainu kalna Liepu aplim. Te aplī nostājušās septiņas liepas un četras kļavas. Tā saka, ka šai aplī var gūt labu noskaņojumu, tāpēc droši dodos līdz pat apļa vidum, kurā uz neliela akmens cilvēki atstājuši dažas sīknaudas vienības.

Liepu aplī

Eju tālāk uz kāpnēm, kas ved lejup no Dainu kalna uz Gaujas pusi. Tieši šobrīd virkne Turaidas apmeklētāju kāpj augšup, tāpēc varu vēl nesteidzīgi palūkoties uz Dainu kalnu. Jāsaka, ka kāpēju tempu ietekmē arī zem kāpnēm mītošās peles, kam izdodas piesaistīt ne viena vien apmeklētāja uzmanību. “Re, kāda tā nobarojusies,” spriež viena no augšup kāpjošajām sievietēm.

Skats uz Dainu kalnu

Kad kāpnes manā priekšā brīvas un tuvākajā apkārtnē neviens kāpējs nav manāms, dodos lejup. Prāvam kokam ir kļuvis par grūtu nostāvēt kalna nogāzē, un nu tas nogūlies šķērsām kāpnēm, zem sava svara iznicinot kāpņu margas un ielaužot pakāpienus. Raušos pāri koka stumbram un turpinu ceļu lejup. Uz šīm kāpnēm pulsometrs parāda, ka esmu nogājis jau piecpadsmit kilometru.

Kritušais

Iznācis uz Dainu ceļa, pagriežos atpakaļ uz Siguldas pusi. Šis ir viens no retajiem posmiem manā šīs dienas maršrutā, kur soļoju divreiz. Drīz gan esmu atkal jaunās takās, jo pagriežos pa labi, lai pa nelielu celiņu soļotu cauri Slakteru kraujai uz Turaidas ielas pusi.

Pie Slakteru kraujas taku no abām pusēm ieskauj sarkanīga smilšakmens sienas. Kā jau iepriekš minēts, šai apkārtnē vietas pie Slakteru vārda tikušas, atceroties, kā lībieši un vācieši te kopīgiem spēkiem apkāva igauņu sirotājus.

Slakteru krauja

Pēc īsa soļojuma gar Turaidas ielas malu dodos uz taku, kas ved uz Gūtmaņa alas pusi. Te, protams, var manīt jau visai daudz Siguldas apmeklētāju. Nākamais pārgājiena posms aizritēs tūristu vidū populārās Siguldas un Krimuldas vietās, tāpēc neloloju cerības, ka kādu no objektiem varēšu netraucēti aplūkot.

Uzrakstiem un zīmējumiem izraibinātā Gūtmaņa ala vilināt vilina Siguldas apmeklētājus. Kā vieni iziet no alas, tā citi dodas tajā iekšā. Tilpuma ziņā Gūtmaņa ala ir lielākā Baltijā, un šodien tajā satilpst ne viens vien apmeklētāju pulciņš. Izmantoju arī es iespēju uz mirkli nozust alas dziļumā.

Gūtmaņa ala

Līdzās Gūtmaņa alai ierīkotas koka kāpnes kas ved augšup Gaujas senlejas krastā, un virkne Siguldas viesu izmanto iespēju doties augšup. Es nolemju palikt lejā un soļot tālāk uz Vikmestes upītes pusi. Mazajā alā arī jau iegriezušies viesi, tāpēc soļoju tālāk. Reizēm mani apsteidz kāds skrējējs. Šķiet, ka taku skriešanas entuziasti izmanto skaisto rudens dienu, lai aizvadītu treniņus Siguldā. Vietā, kur pirms pašas Vikmestes takas sazarojas, sastopu arī pavisam jaunu skrējēju bariņu, kas lēkšo augšup Taurētāju kalnā.

Siguldas takās

Spriežot pēc kādas ģimenes reakcijas, Vikmestes takā varēšu justies mierīgāk, jo taka ir visai slapja, tāpēc daudzi met tai līkumu. Sastaptā ģimene nolemj kāpt augšup uz Krimuldas pilsdrupu pusi, bet es dodos iekšā Vikmestes takā. Jau pašā takas sākumā Vikmeste priecē ar smilšakmens atsegumiem abos upītes krastos.

Vikmestes atsegumi

Aiz tiltiņa pamanu divus aktīvas atpūtas cienītājus, kurus slapjums un dubļi nebiedē. Kāds tēvs palīdz izbraukt takas savam dēlam, kas sēdies uz mazā dip dap skrejriteņa. “Nu, maucam cauri dubļiem?” tēvs pavaicā, lai gan atbilde noteikti tam jau skaidra, un dubļi pašķīst uz visām pusēm.

Vikmestes atsegumi

Turpinu savu ceļu gar Vikmesti līdz tiltiņam pār vienu no tās pietekām. Te sastopu vēl dažus takas apmeklētājus, kas nu nevar izlemt, vai kāpt augšup uz Krimuldu, vai doties tālāk uz Gūtmaņa alas pusi. Par vienu gan tie vienojas ātri, ka dos iespēju arī man palūkoties uz smilšakmens kanjonu, kuru šai vietā izgrauzusi Vikmestes pieteka, kuras nosaukums man nav zināms.

Vikmestes pietekas kanjons

Upīte šķiet pavisam sīka, bet laika gaitā tā izgrauzusi skaistu kanjonu. Smilšakmens sienas paceļas abās upītes pusēs. Pie tiltiņa, aiz kura turpinās taka uz Vikmestes pilskalnu, kanjons ir plašāks, bet tad sašaurinās tik ļoti, ka izkļūt tam cauri var vai nu ļoti slaids cilvēks, vai tāds, kas ir gatavs uz vēdera līst pa upītes gultni.

Vikmestes pietekas kanjons

Aplūkojis otro sava pārgājiena kanjonu, pa koka pakāpieniem dodos augšup Krimuldas pilskalnā un drīz lūkojos uz to, kas palicis no 13.gadsimtā celtās Rīgas domkapitula Krimuldas pils mūriem. Taisnstūrveida mūris ieskauj visai plašu laukumu, un es esmu sasniedzis tā  ziemeļu stūri. Reiz šai vietā slējies arī sargtornis.

Krimuldas pils mūri

Dodos garām pils mūriem, lai sasniegtu “Bellevue” – vietu pilskalna austrumu stūrī, no kuras paveras krāšņs skats uz Gaujas senleju un Turaidas pili. Šeit sastopu bariņu Siguldas viesu, tomēr ar kautrību nesirgstu un dodos uz pilskalna malu, lai palūkotos uz skatu, kas jau gadsimtiem sajūsminājis šīs vietas apmeklētājus. Debesis šai dienai tik ierasti ir apmākušās, un tālumā aiz Turaidas pils mežu galotnes slēpj dūmaka.

Bellevue

“Bellevue” ierīkotās nojumes “sēnes” mice ir klāta ar zaļu sūnu kārtu. Kāda ģimene izmanto iespēju atvilkt te elpu. Šķiet, ka ģimenes tēvu vairāk interesē atelpa, mātei tuvāki ir skati, kas nu tiek dokumentēti telefonā, bet ģimenes jaunākajai atvasei interesants ir viss, kas notiek šai vietā un ap to un itin nemaz nekārojas sēdēt mierā. Pa kāpnēm, kas uz šejieni ved no Vikmestes takas sākuma punkta, augšup un lejup soļo Siguldas zelta rudens cienītāji.

Bellevue

Turpinu savu ceļu gar vecajiem Krimuldas pils mūriem, izmantojot iespēju vietās, kur pašķiras pakalna nogāzē augošie koki, palūkoties uz zeltainos toņos rotāto Gaujas senleju. Pils mūra dienvidu stūrī slejas deviņpadsmitajā gadsimtā celts drupu fragments ar gotiskiem logiem. Tas te tapis jau krietni pēc pils nopostīšanas 17.gadsimta sākumā. Bija laiki, kad muižkungiem pilsdrupas likās īpaši romantiskas, tāpēc tās tika mākslīgi radītas muižu parkos.

Krimuldas pilsdrupas

No pilsdrupām dodos uz vietu, kur sākas serpentīna ceļš lejup uz Turaidas ielu. Šeit arī manāma tautu staigāšana. Autostāvvieta netālu no gaisa trošu vagoniņa Krimuldas pieturas ir pilna automašīnām. Dodos aplūkot Krimuldas Šveices māju – 19.gadsimtā celtu, kokgriezumiem rotātu celtni, kas reiz kalpojusi Krimuldas viesu uzņemšanai, bet nu, šķiet, ir dzīvojamā māja.

Krimuldas Šveices māja

Pie Šveices mājas skrējienam iesildās neliela puišu un meiteņu kompānija. Kad tie dodas lejup uz Vikmestes taku, man jau šķiet, ka nu varēšu mierīgi aplūkot kokgriezumiem rotāto ēkas galu, bet tad kadrā ieklīst kāda ģimene, kas dodas apkārt ēkai, lai palūkotos, kas slēpjas aiz tās. Šveices mājas pirmais stāvs ir mūrēts no akmeņiem, bet otrais darināts no koka. Tā tapusi, par pamatu ņemot Šveices zemnieku un Alpu viesu māju arhitektūru.

Krimuldas Šveices māja

Turpinu savu ceļu uz Krimuldas muižas pusi. Muižas ēka celta 19.gadsimta vidū, 20.gadsimtā tā kalpojusi par sanatoriju. Divas apmeklētājas muižas galvenās ieejas pakāpienus atzīst par lielisku vietu foto sesijai. Izmetu loku pa ēkas priekšā esošo dārzu, ko ieskauj puslokā celts koka paviljons, kas te tapis pagājušā gada 30.gados. Zāliena vidū esošā strūklaka arī oktobra beigās joprojām priecē Krimuldas apmeklētājus ar ūdens šļakatām.

Krimuldas muiža

Tuvākajā apkārtnē apskatāmas vairākas no laukakmeņiem celtas muižas saimniecības ēkas. Vispirms dodos garām muižas pārvaldnieka ēkai. Nedaudz tālāk redzama muižas klēts. Krimuldas muižas laidars saglabājis savu četrstūra formu. Tā vienā spārnā nu iemitinājusies kafejnīca “Milly”. Otrpus ceļam slejas muižas zirgu stallis un ratnīca.

Skats uz Krimuldas muižas pārvaldnieka ēku

Gar laidaru un kādreizējām muižas kalpotāju mājām soļoju uz dienvidrietumu pusi, kur Mednieku ielas malās slejas par Krimuldas muižu krietni jaunākas daudzdzīvokļu ēkas, aiz kurām seko krimuldiešu mazdārziņi.

Netālu no Mednieku namiņa taisnā ceļā eju uz papardēm ieskautu laukumu, kurā no garāmgājēju acīm paslēpies Krimuldas lācītis ar savu medus podu. Līdzīgus ķepaiņus var atrast vēl šur un tur Latvijā. Viens no zināmākajiem ir Ogres lācītis Ēriks.

Krimuldas lācītis

Aiz Mednieku namiņa mana taka pamazām ved lejup uz Gaujas pusi. Lai arī šodien nelīst, takas ir ļoti slapjas, un īpaši slideni ir koka pakāpieni, kas tik daudzās vietās palīdz nokļūt augšup un lejup Gaujas senlejas krastos. Pakāpienu slidenumu izbaudu arī uz savas ādas, jo šai posmā nolemju dažus pakāpienus pieveikt sēdus. Konstatējis, ka pasākums noslēdzies bez būtiskām sekām manai sēžamvietai un citām ķermeņa daļām, turpinu soļojumu lejup.

Lejup uz Gauju

Kad esmu sasniedzis Balonu pļavu, kas te plešas Gaujas malā, savā priekšā ieraugu vārtiņus, kas vēsta, ka aiz tiem sākas teritorija, kurā var sastapt Latvijas Dabas fonda mobilā ganāmpulka dzīvnieciņus. Aizveru aiz sevis vārtiņus un dodos uz Gaujas pusi.

Nonācis pie Gaujas, secinu, ka no mobilā ganāmpulka šeit nav ne miņas. Par to, ka tas te mēdz iegriezties, liecina vien neskaitāmas pļekas uz taciņām un citur Balonu pļavā, kas piespiež regulāri atraut skatienu no rudens greznotajiem senlejas krastiem, kā arī siena ruļļu rinda, kas, iespējams, te nolikta ganāmpulka ēdienkartes dažādošanai.

Balonu pļavas ganībās

Aizgājis līdz pat elektriskajam žogam, kas ierobežo ganībām atvēlēto teritoriju, palūkojos uz Gauju un tās krastiem. Aiz upes līkuma var manīt daļu no tilta pār Gauju un uz tā plīvojošos Latvijas valsts karogus. Siguldas pludmales apkārtnē redzami ļaužu pulciņi.

Paralēli Gaujas tecējumam dodos uz Piķenes kraujas pusi. Gaujas senlejas krasts te krāsojas košos rudens toņos. Līdzās kādai purvainākai vietai, kas, iespējams, ir Gaujas vecupes paliekas, sastopu puisi, kas kaut ko izlūko ar fotoaparātu rokās. Soļojot garām, sveicinu fotogrāfu. “Hi,” atskan atbilde, liekot secināt, ka puisis te ieradies no tuvākām vai tālākām ārvalstīm. Prieks, ka tas saprata, ka sveicinu to.

Siguldas takās

Takā, kas ved gar Piķenes krauju, sastopu kādu ģimeni, kas uzrunā mani un saka, ka meklē lielu alu, bet nezina tās nosaukumu. Saprotu, ka savu ceļu tie sākuši no Krimuldas vai Raganas – Turaidas ceļa un tad nākuši lejup uz Gaujas pusi. Mazo Velnalu jau esot redzējuši. Vienīgā lielā ala, kas šai mirklī nāk prātā, ir Gūtmaņa ala, bet tā ir aptuveni piecu kilometru attālumā, ja iet pa manu maršrutu. Iespējams, ceļš ir īsāks, ja soļo gar pašu Gauju un tad pa Turaidas ielu.

Drīz Mazo Velnalu ieraugu arī es. Pirms piekļūstu tai klāt, palaižu garām bariņu jauniešu, kas dodas pretējā virzienā. Velnalas ārpusē esošās smilšakmens sienas, protams, izraibinātas dažādiem uzrakstiem. Pati ala, kuras ieeju divās daļās šķeļ neliela kolonna, man ļoti atgādina prāvu, pārakmeņojušos šņukuru.

Mazā Velnala

Sasniedzu klinšaino Piķenes kraujas ieloku, kurā dzirdamas skaļas ūdens čalas. Tur no kraujas augšmalas lejup trauc neliela strautiņa ūdeņi, kas bargākās ziemās noteikti veido leduskritumus. Pavasarī šai ielokā klintis rotāja ievu ziedi, šodien tās, protams, ir zeltainas koku lapas.

Gabaliņu tālāk ir vēl viens Piķenes kraujas posms, kas vilināt vilina uz fotogrāfijām kāros. Brīdī, kad pienāku pie klints, esmu te viens pats, bet jau dzirdu, ka lejup no Velnalas klinšu puses nāk lielāks ļaužu bars.

Piķenes krauja

Sapratis, ka paies kāds laiciņš, kamēr pa kāpnēm nokāps daži desmiti cilvēku, nolemju iziet Gaujas malā. Nokāpis līdz upei, netālu redzu Velnalas klintis, bet pati Velnala no šī punkta paliek apslēpta mana skatienam. Nedaudz tālāk lejup pa straumi redzams arī kājinieku tilts pār Gauju.

Velnalas klintis

Atgriežos takas malā un varu vērot, kā lielā grupa pamazām virzās lejup. Koka pakāpieni īpaši slideni ir tieši kāpjot lejup, par ko pirms brīža pārliecinājos pats. Nu to apstiprina arī daži no jaunākajiem prāvās delegācijas dalībniekiem. Vispirms viens, tad otrs puišelis apsēžas uz kāpnēm. Arī viņi tiek cauri bez vērā ņemamām sekām.

Delegācijas pirmie dalībnieki jau ir sasnieguši Piķenes krauju un ķeras pie fotografēšanas. Pārējie tikmēr prātīgi turpina lejupceļu. Saprotu, ka šī atpūta vēl brīdi ievilksies, tāpēc izvilinu no somas sānu kabatas ūdens pudeli, lai veldzētu slāpes.

Kad pakāpieni manā priekšā brīvi, cik nu tālu spēju saskatīt, es sāku savu ceļu augšup. Garāka kāpņu posma galā pacēlis augšup skatienu, pamanu, ka mani sagaida kāds vecāks pāris. Sieviete uzrunā mani, vaicājot, vai tur lejā ir kaut kas, ko ir vērts redzēt. Iespējams, abi redzējuši, kā uz slidenajiem pakāpieniem gāja lielajai delegācijai, un nu mēģina izvērtēt nepieciešamību sekot tās pēdās.

Bilstu, ka tur noteikti ir, ko redzēt. Tur rodamas gan klintis, gan neliela ala. “Mazā Velnala?” sieviete vaicā. “Jā, tieši tā,” es apstiprinu. Abi nu ir pārliecināti, ka ir vērts ceļu turpināt. Iesaku prātīgi mērot pakāpienus un atvados no sastaptajiem ļaudīm. Īsā posmā jau otrā reize, kad man kāds lūdz padomu par apskates vietām.

Pieveicis kāpienu Velnalas klinšu mugurā, sastopu vēl kādu lielāku delegāciju. Šīs posms ir daļa no apļa, ko visticamāk iziet liela daļa zelta rudens meklētāju. Ar interesi vēroju kādas kompānijas sarunu. Puiši pēta karti telefonā un ir gatavi ar divriteņiem doties lejup pie Velnalas. Viens no tiem ar lielu pārliecību apgalvo, ka tieši turp ved īstā taka. “Nu, labi, šo es gribētu redzēt,” es pie sevis nodomāju, apzinoties, ka lejā tos sagaida Gaujas mala un klintis, kurās ar velosipēdiem tiem neuzbraukt. Iejaukties sarunā gan nenākas, jo paši kartes vērotāji drīz apjauš kļūmi savos aprēķinos. Tad nu dodos tālāk.

Dodoties pāri kājinieku tiltam, apstājos tā vidū, lai palūkotos gan vienā, gan otrā virzienā uz Gauju. Netālu redzamas Velnalas klintis, kurām šai brīdī tuvojas daži laivotāji. Jā, ir ļaudis, kas izmanto iespēju zelta rudenī Siguldu skatīt no Gaujas puses.

Skats uz Gauju un Velnalas klintīm no kājinieku tilta

Sasniedzis Gaujas kreiso krastu, dodos pretēji straumes tecējumam, lai palūkotos uz Velnalas klintīm un pašu alu. Atpūtas vieta pie Velnalas jau aizņemta, un arī upes krastā neesmu viens, jo divas sievietes te fotografē viena otru. Aši tveru kadru ar Velnalu un atgriežos uz takas.

Velnala

Veroties pulkstenī, secinu, ka drīz būs 14:00. Tuvākais vilciens uz Rīgu ir 14:07, bet nākamais pēc tā no Siguldas atiet tikai 16:03. Ātrs aprēķins liecina, ka uz tuvāko vilcienu paspēt man nav itin nekādu izredžu, kas man dod vairāk nekā divas stundas līdz vilcienam uz mājām. Nākamais aprēķins vēsta, ka man atvēlētajā laikā varu pagūt izmest vēl kādu loku pa Siguldu, tāpēc nolemju papildināt šodien apmeklēto kanjonu skaitu ar trešo un apciemot Sateseles kanjonu Siguldas otrā malā.

Rudenīgā Gauja

Kad plāns tapis, turpinu savu ceļu gar Gauju, vērojot rudenīgos skatus upes krastos. Ik pa brīdim sastopu pretimnācējus, bet apsteigt mani gan nevienam gājējam neizdodas. Šoreiz dodos garām gan Ķeizarskatam, gan Ķeizarkrēslam, jo šie kāpieni neietilpst aktualizētajā plānā.

Arī šai Gaujas krastā ir izveidotas Latvijas Dabas fonda mobilā ganāmpulka ganības, bet arī te pašu ganāmpulku sastapt neizdodas. Atvēris vārtiņus un ielaidis ganībās kādu jaunu pāri, aizveru vārtiņus un soļoju pa taku, kas aizvijas gar upes krastu.

Takās valda pilnīgs miers. Vien dažkārt kāds skrējējs vai riteņbraucējs aiztrauc man garām uz Siguldas pludmales pusi. Tā kā mērķis ir ļoti skaidrs, sparīgi soļoju uz priekšu, apsteidzot kādu skaļi smejošu četru cilvēku kompāniju.

Pa taciņu mazu gar Gauju

Automašīnu rindas pie Siguldas pludmales un piedzīvojumu parka “Tarzāns” vēsta, ka tieši te daudzi Siguldas apmeklētāji izvēlējušies pavadīt dienu. “Tarzāna” trasēs un atrakcijās ļaudis čum un mudž. Tā kā automašīnas te novietotas abās Peldu ielas pusēs, uzmanīgi soļoju tām garām, lai izvairītos no nokļūšanas ceļā tiem, kas brauc uz vienu vai otru pusi. Arī gājēji mēdz nākt man pretī gan pa labo, gan kreiso ceļa malu, liekot man iziet ielas vidū, lai pēdējos no minētajiem apietu.

Pie tilta pār Gauju nu krietni lielāka rosība, nekā varēju vērot no rīta. Vairāk gan cilvēku, gan auto. Vien karogu daudzums tilta mastos palicis nemainīgs. Kādu brīdi gaidu, kamēr rodu iespēju šķērsot brauktuvi, lai tad nozustu krietni mierīgākajā Gaujas ielas posmā, kas ved gar Siguldas pilskalnu un Krusta kalnu un kurā iebraukt atļauts tikai retajiem šī ielas posma iedzīvotājiem.

Tilts pār Gauju

Aiz Krusta kalna taka pamazām aizved augšup, dodot iespēju labāk saskatīt Gauju un tos, kas šobrīd dodas lielākos vai mazākos pārgājienos gar Gaujas labo krastu. Takas segumam te izmantota šķelda. Šodien zem manu zābaku zolēm pabijis visdažādākais ceļa segums.

Gauja netālu no Pazemes alas klintīm

Izmetu loku ap vietu, kur maza strautiņa krastos slejas varenas smilšakmens klintis. Nu augšas starp daļēji atkailinātajiem koku zariem varu manīt smilšakmeni vīdam gan vienā, gan otrā krastā. Tās ir Pazemes alas klintis, kuras agri no rīta skatīju no Gaujas pretējā krasta.

Siguldas takās ir daudz stāvu, garu pakāpienu posmu, un viens tāds nu ved mani uz Kropotkinu kapu pusi. Iedomājos, ka šī varētu pirmā reize, kad pa šiem pakāpieniem dodos augšup, jo parasti esmu nācis te lejup uz Pazemes alas klinšu pusi. Pakāpieni, šķiet, nekad nebeigsies, un jau iedomājos, ka, iespējams, varēju tos saskaitīt. Vietām ir vieglāk soļot blakus pakāpienu rindām. To izmantoju arī tad, kad no augšas man tuvojas kāds pāris. Ļauju tiem izmantot pakāpienus, bet pats traucu garām pa lapām klāto nomali.

Dzīve iet uz augšu

Kad sasniegts kāpņu gals, izmantoju iespēju mierīgi atvilkt elpu, tad turpinu savu ceļu. Pie Kropotkinu kapiem sapulcējies vesels bars ļaužu, kas, šķiet, viens otram palīdz tikt pie foto ar Gauju un Turaidas pili fonā. Pēc tam visa delegācija ieveļas Kropotkinu dzimtas kapos. Notvēris skatu uz Gaujas senleju, apsteidzu nupat sastaptos ļaudis un dodos uz Paradīzes kalna pusi. Tālumā joprojām dzirdama artilērijas dunoņa. To apspriež arī takās uz Paradīzes kalnu sastaptie pretimnācēji.

Skats no Kropotkinu kapiem uz Gauju

Paradīzes kalna skatu laukums ļaužu pilns, un krāšņais skats, kas paveras no šejienes, skaidri norāda, kādēļ tie te ieradušies. Ja pirms aptuveni mēneša, kad te viesojos, senlejas koku lapotnes bija vien viegli ietonētas rudens krāsās, tad šodien, cik tālu vien skatiens sniedzas, Gaujas senleja uzvilkusi savas spilgtākās rudens drānas.

Skats no Paradīzes kalna

Nolemju tepat Paradīzes kalnā ieturēt ēdienreizi un mazliet atvilkt elpu. Tā kā atpūtas vietas “sēne” ir mazliet nostatu, tā ir pavisam brīva. Noceļu no pleciem savu mugursomu un sajūtu, cik slapja palikusi mana mugura. Sameklēju somā ko dzeramu un graužamu un iestiprinos, paralēli iepazīstoties ar dziļām domām, Instagram lietotājvārdiem un citu informāciju, ko tautai labpaticis atstāt uz  “sēnes” konstrukcijām. Lai arī “Frozen” multfilmas man ir gājušas secen, pasmaidīt liek Olafa attēls uz “sēnes” centrālā staba.

Olafs

Enerģiju uzņēmis, dodos uz netālu esošajām kāpnēm, kas ved lejup uz Kraukļu aizu un alu. Otro reizi šodien slidenie pakāpieni liek man uz mirkli piesēst. Arī šoreiz nav nekādu paliekošu seku, vien nedaudz izbiedēju man garām ejošos ļaudis.

Paradīzes kalnā

Sasniedzis Kraukļu alu, mirkli varu atvilkt elpu, jo alu tieši šobrīd ieņēmuši vairāki jaunieši. Trīsstūrveida ala izveidojusies sarkanīgā smilšakmens klintī, kas, kā jau tas ierasts šādiem objektiem, izraibināta uzrakstiem un zīmējumiem. Vien lielāku upju krastos esošas klintis lielākoties spēj izsprukt no dažādiem rakstu zīmju pratējiem. Sagaidījis, kad jaunieši pamet alu, pa labi iestaigātu taku dodos apskatīt to nedaudz tuvāk, tveru foto un atgriežos uz koka pakāpieniem.

Kraukļu ala

Takā aiz Kraukļu aizas sastopu divus vīriešus, kas dodos uz aizas pusi un viens otram vaicā, kur īsti ir “tā ala”. Norādu, ka tepat ap stūri tā būs atrodama. “Vai to ir vērts apskatīt?” viens no vīriešiem man jautā. “Manuprāt, jā,” apstiprinu un atvados no abiem kungiem. “Tad labi,” nopriecājas mani uzrunājušais kungs.

Gar Kraukļupītes krastu dodos tālāk uz Sateseles pilskalna un Sateseles kanjona pusi. Kaut kur tālu priekšā manu vēl divus gājējus, kas soļo tai pašā virzienā. Soļoju mierīgi un vēroju, kā mazā Kraukļupīte met lokus ap prāviem, nosūnojušiem akmeņiem un izspraucas zem kritušu koku stumbriem.

Sateseles kanjons izveidojies nelielas Kraukļupītes pietekas krastos. Pāris, kas soļo man pa priekšu, dodas augšup uz Sateseles pilskalna pusi, bet es nolemju tuvāk apskatīt kanjonu. Mazās upītes krastos slejas augstas, sarkanbrūnas klintis. Vietā, kur klintis cieši pietuvojušās viena otrai, pār kanjonu uzcelts koka tiltiņš. Kanjons noklāts kritušām, lielākoties jau nobrūnējušām lapām. Cauri tam visam plūst mazā upīte.

Sateseles kanjons

Atgriezies uz takas, arī es kāpju augšup uz Sateseles pilskalnu. Vietām taka pastiprināta koka pakāpieniem, tās malās aug vairāki īpaši lieli, krāšņi koki. Aiz viena no tādiem sastopu tēvu un dēlu, kas dodas uz kanjona pusi, bet te apstājušies, lai sagaidītu ģimenes vienīgo sievieti, kas tieši šobrīd tuvojas pa taku, skaļi saukdama: “Jūs tur? Kā jūs te izgājāt?”

Sasniedzis Sateseles kanjona malu, esmu nokļuvis vietā, kur reiz atradās galvenā ieeja Sateseles pilī. No trim pusēm pilskalnu ieskauj Kraukļupītes un Vējupītes gravas, kā arī mazās upītes izgrauztais Sateseles kanjons, bet pilskalna dienvidaustrumu pusē, no kuras pils bija visneaizsargātākā, izveidots augsts valnis. Pilskalnā 13.gadsimta sākumā slējās līvu vecākā Dabreļa koka pils.

Sateseles pilskalna aizsargvalnis

Sateseles pilskalnā spriežu par maršruta turpinājumu. Tā kā līdz noskatītajam vilcienam uz Rīgu ir vēl nedaudz laika, nolemju doties uz Siguldas dzelzceļa stacijas pusi, pa ceļam izmetot vēl kādu līkumu. Pa Pēteralas, Līvkalna un Atbrīvotāju ielām soļoju iekšā Siguldas pilsētā. Iecerētais līkums seko Atbrīvotāju un Krišjāņa Barona ielu krustojumā, kur nogriežos uz Dainu tēva vārdā nosaukto ielu.

Jau desmit gadus laukumiņu Krišjāņa Barona un Dārza ielu krustojumā rotā divarpus tonnu smags kukainis – tēlnieka Aivara Kerliņa darinātā “Skudra”. Tēlnieks prāvo skudru radījis no akmens un metāla. Kukaini balsta ne tikai tā sešas kājas, bet arī kompozīcijā gudri iestrādāts “koka zars”, kas palīdz noturēt skudras akmens dibengalu.

Skudra

Kad “Skudra” apciemota, vairs nekādas kavēšanās. Pa Dārza ielu soļoju uz staciju. Vilciens, kas nogādās mani Rīgā, jau stāv perona malā, bet līdz tā atiešanai vēl gana laika, ļaujot man izmest loku ap Stacijas laukumu.

Līdzās stacijai paceļas ūdenstornis, kurā reiz glabātas ūdens rezerves tvaika lokomotīvēm. Kad tvaika vietā lokomotīvju motorus sāka darbināt dīzeļdegviela, tornis zaudēja savu praktisko nozīmi un vairākus gadu desmitus stāvēja bez pielietojuma. 2009.gadā tajā izveidota mākslas un kultūras telpa “Siguldas tornis”.

Ūdenstornis pie Siguldas dzelzceļa stacijas

Stacijas laukumā vairs ne miņas no miglas, kas mani te sagaidīja no rīta. Uz soliņiem, kas izvietoti apkārt Laimas pulkstenim, sasēduši ļaudis. Nedaudz saules gaismas izlaužas cauri mākoņiem. Laimas pulkstenis rāda 15:49, un es noslēdzu savu 33 kilometrus garo pārgājienu pa Siguldu un tās apkārtni.

Laimas pulkstenis

2 domas par “25.10.2020. Rudens klasika”

  1. Jāpieturas pie vēsturiskajiem nosaukumiem- Paradīzes kalns ir Kropotkinu dzimtas kapi, kur dvēsele pa tiešo nolļūst Paradīzē.
    Ķeizarkrēsls ir ar plašu skatu uz Gaujas senleju.
    Krēsls ir novietots daudz pieejamākā vietā pie mājām. Ši vieta saucas Ķeizarskats.

    Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s