26.01.2019. Kvēpenes izaicinājums

Ierastajā vilcienā, kas 06:21 no Rīgas dodas uz Valmieru, šai rītā tieši priekšā man iekārtojas astoņu jauniešu kompānija – septiņi latviski runājoši puiši un meitenes un viena angliski runājoša meitene, kas arī dodas uz Cēsīm, lai visi kopā pārgājienā apskatītu Cēsu apkārtni. Viņu ceļš, spriežot pēc sarunām, ved uz to pusi, kuru es apciemoju pirms nedēļas, jo Kazu grava noteikti ir maršrutā. Šķiet, ka zinošākais par viņu maršrutu ir puisis ar Spānijas karogam līdzīgu uzšuvi uz jakas piedurknes, kurš no mājas izgājis ar gandrīz izlādējušos telefonu, jo ar steigu atrāda konduktorei elektroniski iegādātās biļetes pašam un viņa angliski runājošajai draudzenei, kamēr telefons nav atvadījies no pēdējiem trim lādiņa procentiem. Arī pārgājiena maršruta pieturas punktus viņš vēlas pārkopēt kāda biedra telefonā.

Šis puisis arī ir rīta spilgtākā citāta autors. Daži no jauniešiem ķeras pie belašiem, bet ātri konstatē, ka auksti belaši ļoti atšķiras no karstiem belašiem. Uzmundrinošā frāze ir: “Bet vismaz alus ir silts!” Jaunieši iestiprinās ar siltu alu, aukstiem belašiem un pamazām ļaujas miegam. Daži diezgan skaļi krāc.

Turpmākais ceļš līdz Cēsīm aizrit pavisam mierīgi. Neilgi pirms galamērķa vilciena konduktore nāk modināt jauniešu kompāniju, daži no kuriem gan jau ir nomodā. Es izkāpju pa vagona durvīm, kas tuvāk stacijas ēkai, bet jaunieši – pa tālākajām durvīm. Šos puišus un meitenes visas dienas laikā vairs nesastopu.

Pie stacijas ēkas iedarbinu gan Endomondo telefonā, kas ir atguvies pēc pirms nedēļas piedzīvotās “komas”, gan arī pulsometru, ko esmu paņēmis gadījumam, ja telefons atkal saniķojas. Karti pulsometrs nerāda, tāpēc ceļu atrast nepalīdzēs, bet vismaz pilnu maršrutu dokumentēs.

Šorīt mans ceļš pa sniegotajām Cēsu ielām ved uz Gaujas ielu un pa to tālāk Gaujas virzienā. Šis ceļš salīdzinoši nesen – novembrī un decembrī – jau mērots divas reizes, tā kā navigācijas palīdzība vairs nav nepieciešama.

Cēsu ielas šķiet rosīgas. Un pie vainas nav tikai tie, kas rītu sāk ar sniega tīrīšanu. Šķiet, ka šai rītā daudzi cēsinieki nolēmuši rītu veltīt kādām aktivitātēm, nevis gulēšanai zem siltas segas. Sniega tīrīšanu virknei Gaujas ielas māju aiztaupījis arī kāds, kas ar nelielu traktoru ir notīrījis labu ietves posmu.

Tiltu pār Gauju gan šai rītā neviens vēl nav šķērsojis. Arī traktoram tilta ietve, acīmredzot, bijusi par šauru, tāpēc tas savu darbu beidzis tieši pirms tilta. Tad nu dodos savā dienas pirmajā bridienā, kas uzreiz aiz tilta paliek vēl niknāks, jo tur ietves vairs nav un ceļmala pilna ar no brauktuves notīrīto sniegu.

Gauja pie Cēsīm

Pie zīmes, kas vēsta, ka līdz Kvēpenes pilskalnam ir seši kilometri, šķērsoju brauktuvi un soļoju pa Kvēpenes ielu. Krustojumam tuvākās mājas sargs sirsnīgi sveicina mani un novēl veiksmīgu ceļu ar draudzīgu piebildi, ka viņa sētā līst nav ieteicams. Pēc neliela soļojuma jau esmu Raiskuma pagastā.

Līdz Cēsu notekūdeņu attīrīšanas iekārtām vēl var manīt, ka pa ceļu kāds ir braucis, bet, kad nogriežos pa labi Kvēpenes pilskalna virzienā, gan auto riepu, gan zvēru atstātās pēdas ir aizputinātas. Jā Raiskuma pagasta četrkājainie iemītnieki šai rītā vēl dus, jo svaigus pēdu nospiedumus pagaidām itin nekur nemanu.

Aiz kokiem pamazām arvien augstāk ceļas saule, ko ik pa brīdim dokumentēju arī foto. Saule paslēpjas te aiz priedes, te aiz egles, bet es to tāpat atrodu. Reizē ar sauli augstāk ceļos arī es, jo ceļš pamazām ved kalnup.

Saullēkts Kvēpenes mežos

Pirmo vēlos apmeklēt Rūsiņa kalnu, un navigācija (MAPS.ME) vēsta, ka tad man jāpamet salīdzinoši platais ceļš, kas ved uz Kvēpenes pilskalnu, un jādodas pa kreisi iekšā mežā. Nopriecājos, ka arī šai dienai esmu izvēlējies bahilas, jo šeit nu nākas brist pa dažāda dziļuma kupenām.

Kāpjot pāri kokiem, laužoties cauri krūmiem, te pakāpjoties augstāk, te nokāpjot zemāk, pamazām virzos uz priekšu cauri Kvēpenes mežiem. Ik pa brīdim nākas likt lietā navigāciju, lai piekoriģētu maršrutu, jo visbiežāk nekādu skaidru taku nav. Visbeidzot gan sasniedzu ko tādu, kas atgādina taku, un ved man vajadzīgajā virzienā. Vēl pagrieziens, tad vēl viens un nu manā priekšā ir ar kāpumiem un kritumiem rotāta taisne, kas ved tieši uz Rūsiņa kalnu. Finišu rīta saule spoži izgaismojusi un tā vien aicina doties turp. Vietām var manīt arī aizputinātus apavos tērptu pēdu nospiedumus, kas liecina, ka vismaz daži interesenti šo vietu mēdz apciemot arī ziemā.

Pēdējos augstuma metrus nākas veikt gandrīz četrrāpus, jo esmu trāpījis uz stāvāku kāpumu un zābakos autās kājas ik pa brīdim aizslīd uz leju. Par laimi parasti tā ir tikai viena no kājām, kas nolemj atkāpties no mērķa.

Rūsiņa kalna virsotnē apstājos, lai izbaudītu skatu uz saules pielietajiem, sniegotajiem Pārgaujas mežiem. Te kāds ierīkojis arī soliņu, uz kura gan šai rītā “apsēžas” tikai mana mugursoma, lai varu aizgrābjošo skatu baudīšanu papildināt ar krūzi karstas tējas. Kaut kur Rakšu pusē manāmi gan ēku jumti, gan dūmu strūkliņa, kas liecina, ka kādā ēkā šai rītā jau ir silti un omulīgi.

Skats no Rūsiņa kalna

Pēc tējas un saules pauzes ceļu somu atkal plecos un dodos lejup pa to pašu taku, pa kuru atnācu, tad pirmajā krustojumā nogriežos pa kreisi un uzņemu kursu uz Kvēpenes pilskalnu. Ceļš, kas ved uz pilskalnu ir pieputināts, bet citādi gana plats. Vietām gan to aizšķērsojuši krituši koki.

Pie “Kvēpenes” mājām zīme nepārprotami vēsta, ka Kvēpenes dižozols un pilskalns atrodas privātīpašumā un to apskatei apmeklētājiem jāpieturas pie iezīmētās takas. Posmā, kas ved caur mežu, taka marķēta ar oranžiem rombiem uz kokiem, bet tālāk pļavā ierobežojums atzīmēts ar virvju palīdzību.

Turpat pie “Kvēpenes” mājām slejas Kvēpenes dižozols. Tā runā, ka tas ir lielākais koks Gaujas nacionālajā parkā un viens no Latvijas lielākajiem ozoliem. Arī tagad ziemā, kad ozola zari ir kaili, tas vareni slejas pretim debesīm. Vispirms ozolu aplūkoju pa gabalu, tad izmantoju iespēju pieiet tam klāt, pielikt plaukstu pie koka un, kā es ceru, uzņemt sevī nedaudz ozola spēka. Turpmākajam ceļam tas noteikti noderēs, jo Kvēpenes pakalni te vēl nebūt nebeidzas.

Kvēpenes dižozols

Tepat netālu ir arī Kvēpenes pilskalns, kurā, kā jau tas daudziem pilskalniem raksturīgi, no pils itin nekas nav saglabājies, bet tas tiek uzskatīts par Satekles pils atrašanās vietu, kurā 13.gadsimtā valdījis latgaļu valdnieks Rūsiņš.

Lejup no pilskalna ved gara koka pakāpienu rinda. Arī šeit tieši mani soļi izjauc mieru, kāds šai rītā valda uz sniega klātajām kāpnēm. Kad esmu jau nokāpis lejā, pagriežos un pamanu, ka kalna nogāzē nedaudz augstāk manāms neliels klinšu atsegums ar iedobumu, ko diezin vai var dēvēt par alu, bet, neskatoties uz to, es kāpju atkal augšup, lai aplūkotu to tuvāk un iemūžinātu foto. Tam seko atkārtots kāpiens lejup.

Klinšu atsegums blakus kāpnēm uz Kvēpenes pilskalnu

Turpinu ceļu pa marķēto taku, kas ved rietumu, dienvidrietumu virzienā. Nākamais apskates objekts sevi piesaka ar diezgan augstu klinšu sienu, bet tai pašā laikā ir paslēpies. Šeit meklējama Kvēpenes ala. Lielajā sienā redzu vairākas nelielas iedobes, bet neviena no tām itin nemaz neizskatās pēc attēlos redzētās Kvēpenes alas. Tikai paejot vēl gabaliņu tālāk, nogāzē pamanāma lielās alas ieeja. Lai arī Kvēpenes ala esot viena no Latvijas garākajām alām, es paviesojos tikai tās priekštelpā un nemēģinu rausties dziļāk alā.

Kvēpenes ala

Vēl neliels soļojums, un atkal skatam paveras klints no kuras pakājes izplūst Kvēpenes svētavots. Klints nišā pat atstāta krūzīte, ar kuru apmeklētāji var pasmelt un nobaudīt avota ūdeni.

Kvēpenes svētavots

Turpinot ceļu pa taku, nonāku arī Gaujas krastā. Upe tikai daļēji aizsalusi, vietām straume sparīgi pretojas ledum. Upes krastus ieskauj sniega klātas priedes un egles. Zinu, ka kaut kur šai Gaujas līkumā skatam paslēpusies ir Kvēpenes Meža ala, bet nav manā rīcībā tik precīzas informācijas, lai būtu vērts mēģināt to uzmeklēt. Kartēs, kuras es lietoju, tā nav norādīta, un arī dabā nekādas norādes uz to nemanu.

Gauja pie Kvēpenes

Pienāk brīdis, kad secinu, ka marķētā taka vairs neved man vajadzīgajā virzienā, tāpēc kārtējo reizi šodien ienirstu kupenām piepildītajā mežā. Pastaiga, sekojot tikai degunam, gan nav pārāk ilga, jo pēc brīža pamanu taku, ko vietumis marķējuši Raiskumā esošā kempinga “Apaļkalns” pārstāvji. Droši sekoju šīm norādēm, jo no Kvēpenes mans ceļš ved tieši uz Raiskumu.

Te ceļš jau kļūst platāks un kādā brīdī ir arī daļa no velo maršruta. Pēc mirkļa segums zem kājām uzlabojas, jo arī šeit kāds traktorists ir izdzenājis sniega kupenas. Labu gabalu varu soļot pa nesen tīrītu ceļu, un mans temps jūtami pieaug.

Reizumis tālumā dzirdu motoru troksni, it kā kaut kur notiktu auto sacīkstes. No ceļa, kas ved trokšņa virzienā, gan griežos nost, jo nākamais pieturas punkts ir Raiskuma kapu kapliča.

Kapliča atrodas netālu no Raiskuma ezera dienvidu gala. Esmu nolēmis, ka vismaz Raiskuma muižu ir jāapskata un kāds veikals arī nekaitētu, tāpēc griežos pa kreisi un pa Ozolu ielu dodos iekšā Raiskumā. Maršruta turpinājumam manā prātā ir četri varianti, bet par to, kuru izvēlēties, lemšu pēc iestiprināšanās. Ozolu ielas abas malas ieskauj vareni koki, vairāki no kuriem rotāti ar ozollapu zīmēm, tātad ir izpelnījušies dižkoku statusu.

Raiskuma kapu kapliča

Netālu no Raiskuma muižas, kamēr telefonā meklēju attēlus, lai pārliecinātos, ka atrastā ēka tiešām īstā, uz ceļa piestāj auto un kāds kungs vaicā, vai es nevarot pateikt, kur te šodien notiek “gonka”. Atbildu, ka neesmu gluži vietējais, norādu uz to pusi, no kuras nāk sacensību troksnis un iesaku aprunāties ar vīrieti, kas netālajā pagalmā rosās pie tur nolikta kombaina. Kungs, kas mani uzrunāja, apgriež auto, apstājas un tiešām seko manam ieteikumam.

“Gonka” neietilpst manos plānos, bet Raiskuma muiža gan, tāpēc pa sniegu soļoju apkārt muižas galvenajai ēkai. Šķiet, ka tā pamazām tiek uzlabota, un tas šai ēkai noteikti arī ir nepieciešams.

Raiskuma muiža

Kad muižas galvenā ēka apskatīta no visām pusēm, sāku lūkoties pēc kāda vietējā veikala. Tā kā mini Vesko, kas atrodas ceļa otrā pusē, logi ir tik tumši, ka nekādi nevilina ienākt, paveros tālāk un ceļa malā pamanu norādi uz citu veikalu – “Ozolaine”.

Pirms manis no veikala iznāk kāds vīrs, kas arī šādā ziemas dienā, kad ārā mīnus seši grādi, ir kārojis apēst saldējumu. Veikaliņš pavisam neliels, bet manas vajadzības arī nav īpaši lielas. Tā kā banāni beigušies, tieku pie bulciņas ar rozīnēm un puslitra negāzēta ūdens. Gan maizīti, gan ūdeni likvidēju turpat veikala siltajās telpās.

Pārtikas deva ir radījusi enerģijas pieplūdumu, un nu esmu gatavs izskatīt maršruta turpinājuma variantus. Atmetu došanos uz Cēsīm pa īsāko ceļu, jo nu man ir dūša mest izaicinājumu arī Raiskuma ezeram pat neskatoties uz to, ka labās kājas papēdis ir iesniedzis sūdzību par dzīvi. Auciema ezeru gan atstāju kādai citai reizei, jo saprotu, ka, mēģinot pievienot arī to, pārgājiena beigās var pietrūkt dienasgaismas. Lai arī Stalbe ir par dažiem kilometriem tuvāk, nekā Cēsis, tur liels ceļa posms būtu jāveic gar šoseju, un to šai dienā es nevēlos. Līdz šim ir izdevies šīs dienas maršrutā iekļaut tikai pavisam nelielus šosejas posmus. Tad nu man uzdevums ir skaidrs, un turpinu ceļu paralēli Raiskuma ezera rietumu krastam.

Pamanu pagriezienu, kurā, iespējams, atzīmēts ceļš uz “gonku”, jo kupenās ievilktas košas bultas. Es gan turpinu savu ceļu gar ezeru. Nedaudz tālāk ceļa kreisajā pusē manāms piramīdai līdzīgs veidojums, kas greznots ar Senajai Ēģiptei raksturīgiem simboliem. Kādam no raiskumiešiem šī joma, acīmredzot, ir ļoti tuva.

Raiskuma piramīda

Uz Raiskuma ezera ledus manu vientuļu slēpotāju, kuru pavada mazs šunelis. Tāpat ik pa brīdim manāmi mazo makšķerīšu dancinātāji – zemledus makšķernieki.

Raiskuma austrumu krasts ir pavisam mierīgs. Ceļš gan ir iebraukts, jo ik pa brīdim starp kokiem manāmi zemledus makšķernieku auto. Vietumis ezera krastā atpūtas cienītāju ērtībām uzstādīti soliņi, kas gan šai gadalaikā nav īpaši pieprasīti.

Pie Raiskuma ezera

Apli ap Raiskuma ezeru veicu raiti un drīz nonāku pie lielāka ceļa, kas savieno Cēsis ar Raiskumu un Auciemu. Arī pa to gan eju tik mazu gabaliņu, jo drīz nogriežos pa labi, lai starp  “Biržu”, “Bebru”, “Madaru” un “Noru” mājām atrastu ceļu, kas mani aizvedīs Gaujas virzienā.

Kad nogriežos no šosejas, tālumā izdzirdu uguņošanas troksni. Laikam “gonka” noslēgusies. Diezin vai vīrs, kurš to meklēja, redzēja īpaši daudz no pašām sacensībām.

Jo vairāk māju atstāju aiz muguras, jo sniegotāks ceļš ir manā priekšā. Pa pamatīgām kupenām brienu faktiski pa “Noru” pagalma malu, jo citas izvēles te īsti nav. “Noru” suņi cītīgi rej, bet mazākajam kupenas par dziļu, lai man sekotu, savukārt, lielākais ir pie ķēdes. “Noru” saimnieki tieši iznākuši pagalmā. Sasveicināmies, un es izmantoju iespēju pavaicāt viņiem par vēl vienu objektu, uz kuru esmu metis aci, – Skastera kalnu, kam vajadzētu būt tepat netālu. “Noru” saimnieks apstiprina, ka netālajā pieputināto taku krustojumā jānogriežas pa kreisi, tad 500 metrus augšup, un tur jau arī būšot kalns ar torni. Mmm, sakiet, ka tur ir tornis?

Skasters laikam nav īpaši iecienīts ziemās, jo kupenas, kas klāj ceļu uz to, ir man pāri potītēm. Tā kā noieti ir vairāk kā 25 kilometri, katrs solis, ko lieku, ir pavisam smags, tomēr neatlaidīgi virzos kalnup. Drīz aiz kokiem pavīd minētais tornis, kas paredzēts mežu ugunsnovērošanai.

Runā, ka Skastera virsotnē arī reiz bijusi pils, bet šobrīd arī bez pils šis 115 metrus augstais pakalns ir augstākais punkts tuvākajā apkaimē.

Ugunsnovērošanas tornis ir stāvs, tomēr kārdinājums palūkoties uz Raiskumu no augšas ir liels. Pieeju tornim tuvāk un secinu, ka nekādu aizliegumu vai ierobežojumu kāpšanai tajā nav. Tad nu vairs nav daudz jādomā. Ar visu somu uz pleciem lēnām raušos augšup. Lai arī citas pēdas nemanīju, neriskēju somu atstāt torņa pakājē, jo, ja tā kādu nejaušu garāmgājēju tomēr uzrunātu, es varētu tikai bļaustīties no torņa augšas. Katra kāpņu posma beigās gan nākas radoši izlocīties, lai cauri kārtējai lūkai tiktu gan es, gan mugursoma.

Tornim dikti patīk mana siltā un no sniega viegli mitrā flīsa jaka, kas ik pa brīdim pielīp pie metāla. Priecājos, ka rokās ir cimdi, jo jakas pūkas mani neuztrauc, bet ar savu ādu gan nevēlos torni rotāt.

Nesteidzoties esmu sasniedzis būdiņu, kas ir pašā torņa galā. Arī tās lūka ir vaļā. Jāsaka, ka neapskaužu tos, kam šeit ir jāstrādā. Arī ar aizvērtu lūku, telpa ir, iespējams, tikai nedaudz vairāk kā vienu kvadrātmetru liela. Tās malā vieta, kur apsēsties, un vidū nostiprināts neliels aplis ar grādiem, kas, acīmredzot, palīdz dežurantam paziņot, kurā debespusē manāms kas nelāgs. Vienīgais atveramais logs ir pavērts un izsistu rūti, vēl dažiem logiem rūšu vispār nav.

Skastera ugunsnovērošanas tornī

Palūkojos uz visām debess pusēm no torņa augšas, šo un to dokumentēju arī foto un tad tāpat lēnām un prātīgi raušos lejup.

Skats no Skastera ugunsnovērošanas torņa

Ceļš lejup no Skastera jau ir krietni ātrāks, neskatoties uz kupenām. Uzmetu vēl aci “Norām”, kur nu jau saimniekus nemana, un dodos iekšā mežā Gaujas virzienā. Ceļš līdz Gaujai nav īpaši sarežģīts, lai arī mēdz būt stāvāki kāpumi, bet gadās pa kādai mulsinošai vietai, ja izmanto MAPS.ME, jo daži krustojumi aplikācijā nav atrodami vispār, citos ceļu atzaru ir vairāk, nekā parādīts kartē. Visos gadījumos gan izdodas ātri noorientēties, un liekus kilometrus šeit nekrāju.

Skaistā vietā – pie Cēsu notekūdeņu attīrīšanas iekārtām – noslēdzu savu apli pa Kvēpeni un Raiskumu un dodos atpakaļ uz Cēsīm. Nu jau te ir pabijuši autobraucēji, tāpēc manu pēdu nospiedumus lielākoties vairs nemana. Atpūtas vietā, kas ir Gaujas krastā netālu no tilta, ir atbraukuši atpūtnieki. Visticamāk tikai ziemota  piknika nolūkos. Kvēpenes ielā mani atkal sirsnīgi sveicina četrkājainais draugs.

Tiltam pār Gauju pārbrienu pa to pašu pusi, pa kuru no rīta devos pretējā virzienā. Te gan joprojām esmu bijis vienīgais, kas dienas laikā kājām devies uz Pārgaujas pusi. Manu zābaku nospiedumi skaidri saskatāmi sniegā.

Gaujas iela ir labs noslēgums garākam pārgājienam, jo itin bieži ved kalnup. Pārbauda, cik daudz spēka un apņēmības vēl gājējā atlicis. Nu jau vairs īpaši nesteidzos un soli pa solim dodos Cēsu pilsētas centra virzienā. Sastopu kādu vecāku sievieti, kas nāca man pretī arī no rīta. Nezinu, vai viņa atpazina puisi ar mugursomu.

Cēsu centrā vairs tikai daži nelieli apskates objekti, ar kuriem noslēgšu šo pārgājienu. Vispirms pie Rožu laukuma uzmeklēju skulptūru “Senās Cēsis” – bronzā veidotu pilsētas plāna attēlojumu, kas radīts, balstoties uz pirmajiem pieejamajiem pilsētas plāniem no viduslaikiem. “Senās Cēsis” gan ir pamatīgi ieputinātas. Notraušu vismaz tik daudz sniega, lai kļūtu pamanāmas pilsētas un tās ēku aprises. Mazo ieliņu tīrīšanu atstāju citu ziņā 😊

“Senās Cēsis”

Tad dodos gar Svētā Jāņa baznīcu Cēsu pils virzienā, lai apskatītu skulptūru “Gadsimtiem ejot” – vīru ar lukturi, kas atrodas starp baznīcu un pili. Sākotnēji gan tik ļoti aizraujos ar pils fotografēšanu gan caur režģotajiem vārtiem (pils vecākā daļa), gan no Torņa ielas puses (Jaunā pils), ka vīram ar lukturi paeju garām. Griežos apkārt un veltu laiku arī pēdējam šīs dienas pārgājiena pieturas punktam.

“Gadsimtiem ejot”

Nu vairs atliek tikai finiša taisne līdz Cēsu stacijai un autoostai. Esmu gājienu veicis tieši tik precīzi, ka viens no pēdējiem pagūstu iekāpt autobusā, kas 16:00 dodas uz Rīgu. Atkal gan piedzīvojumi ar maksājumu kartēm. To vienkārši nepieņem. Labi, ka ir arī skaidrā nauda.

Autobusā izmantoju iespēju atlasīt un publicēt bildes Instagram un Facebook, kā iedzert vēl krūzi karstas tējas. Ceļš līdz Rīgai paiet salīdzinoši ātri.

Kad jau stāvu Silciema ielas pieturā, gaidot autobusu, kas nogādās mani mājās, kāda sirma kundze ar neviltotu interesi pievēršas manai mugursomai. Apskata, patausta. Nekas cits jau arī viņai neatliek, jo ar savu stāvu un somu esmu aizsedzis skatu uz pienākošajiem autobusiem. Ai, cik tā soma interesanta, cik daudz visādu striķīšu, un, re, kur pat acis un mute izveidoti. Uz jautājumu, vai pats esmu pamanījis daudzos striķīšus, atbildu apstiprinoši 😊 Uz jautājumu, kas somu ražojuši, atbildu, ka amerikāņi. “Nu, jā,” kundze nosaka, “mūsējie jau tie, protams, nav”. Vēlāk autobusā arī pamanu, kur, iespējams, saskatītas acis un mute 😊

Tā noslēdzās vēl viens pārgājiens Cēsu pusē. Ja ticam Endomondo, noieti nepilni 36 kilometri. Pulsometrs, savukārt, uzrāda par diviem kilometriem mazāk. Lai kā arī būtu, arī šis pārgājiens ir prasījis daudz fiziskā spēka un devis milzumu pozitīvu emociju. Jau tā laikā pamazām ģenerēju idejas, nākamajiem piedzīvojumiem, tā kā turpinājums noteikti sekos 😊

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s