27.06.2021. Baltijas dižāko ozolu apciemojot

5:24 no rīta, kad speru soļus uz Torņakalna stacijas perona, saule jau ir modusies. Appludinātajās teritorijās pie stacijas, kur reiz bijuši mazdārziņi, nu rītausmu sveic Torņakalna varžu koris. Iespējams, gatavojas Dziesmu svētkiem.

Stacijā valda miers, tikai vientuļš vīrs sēž perona malā uz soliņa. 5:36 kāpju iekšā vilcienā, kas nogādās mani pārgājiena sākuma punktā – dzelzceļa stacijā “Tukums I”. Miegs pagājušajā naktī bijis visai trūcīgs, vien kādas 4 stundas nepārtraukta miera, tāpēc jūtu, ka vilciena šūpošanās draud mani ieaijāt. Sevi nomodā noturu, cītīgi vērojot apkārtni.

Ieraudzījis, ka pulkstenis vilcienā rāda 18:01, satrūkstos, ka būšu iemidzis un dienu pavadījis, vizinoties turp un atpakaļ starp Rīgu un Tukumu, tomēr laikrādis man uz rokas vēsta, ka ir tikai 5:47 no rīta. Varu uzelpot un atkal pievērsties aiz loga garām slīdošajiem skatiem. Tuvojoties Lielupei, apkārtni klāj neliela rītausmas migla. Vilciens turpina savu rīta skrējienu cauri Jūrmalai.

Īsi pirms 7:00 no rīta izkāpju no vilciena un iedarbinu pulsometru, lai dokumentētu pārgājiena maršrutu. Tukums sagaida mani un citus pilsētas viesus ar ziediem. Pie stacijas esošajiem stabiem piestiprināti puķu podi, kas nu priecē ar dažādās krāsās ziedošiem rotājumiem. Otrpus dzelzceļa sliedēm kaut ko skaļi apspriež bariņš jauniešu, kas, šķiet, izkāpuši no līdzās manāmajiem apvidus auto ar Lielbritānijas numura zīmēm.

Tukuma delzceļa stacijā

Soļoju pāri Dzelzceļa ielai. Netālu no stacijas pulciņš sieviešu, iespējams, gaida rīta autobusu. Joslā starp dzelzceļa staciju un autoostu krāšņi zied rožu dobes. Ziediem krāšņots arī ceļš, kas aizved līdz pakāpieniem augšup uz Rīgas ielu. Ja Rīga mani pavadīja ar varžu kora dziesmām, tad Tukums sagaida ar gaiļu sadziedāšanos. Gan pa labi, gan pa kreisi no stacijas kāpnēm ir pa kādam dziedonim, kas sparīgi sveic rītu.

Tukuma rozes

Kāpņu galā ieraugu vīziju. Skulptūru “Vīzija” radījušas tukumnieces Elīna Kalniņa un Evija Rabkēviča, un stacijas kāpņu galā tā uzstādīta pirms 18 gadiem – 2003.gadā.Palaižu garām kādu sievieti, kas kāpj lejup uz stacijas pusi, un dokumentēju “Vīziju”.

“Vīzija”

Savu ceļu turpinu pa Rīgas un Pils ielām. Sastopu vien dažus pretimnācējus. Šķiet, ka septiņos svētdienas rītā tukumnieki dod priekšroku miegam. Debesis ir spilgti zilas, un vien dažas mākoņu aitiņas ganās zilajos plašumos.

Tukums svētdienas rītā

Tukuma Brīvības laukumā ūdens šaltis augšup sparīgi met te uzstādītā strūklaka. Laukumā manu vien sētnieci, kas uzkopj tuvāko apkārtni. Brīvības laukums reiz vairākus simtus gadu kalpojis par Tukuma tirgus laukumu. Strūklaka ziemas pavada ļoti ciešā miegā, tāpēc katru gadu 1.maijā to modina īpašā ceremonijā.

Brīvības laukuma strūklaka

Aiz Brīvības laukuma debesīs tiecas Sv. Trīsvienības Tukuma luterāņu baznīcas tornis. Baznīca te slejas jau kopš 17.gadsimta. Baznīcas tornī ierīkots skatu laukums, kas pieejams, iepriekš piesakoties. Nolemju ļaut baznīcas ļaudīm vēl pagulēt un pagriežos uz Elizabetes ielu.

Brīvības laukums

Talsu ielā 2A esošā nama fasādi, kas vērsta uz Tukuma novada Domes pusi, rotā Tukuma karte, kurā atzīmēti ievērojamākie apskates objekti. Jaunais pārklājs slēpj krietni senāku zīmējumu, kas nu jau daļēji zaudējis krāsu un reiz ļāva atrast dažādas svarīgas iestādes, piemēram, pasta nodaļu.

Tiekamies Tukumā!

Otrpus Talsu ielai melns kaķis cītīgi dzen naglu te esošajā afišu stabā. Melnie kaķi, kas vietām sastopami Tukumā, ir veltījums karikatūristam Gunāram Bērziņam, kas Tukumā pavadījis sava mūža nogali. Šāds melns kaķis reiz bija droša zīme, ka karikatūru zīmējis tieši Gunārs Bērziņš.

Melnais kaķis

Mans ceļš turpinās pa Talsu ielu. Vietām gaisu pilda spēcīga jasmīnu smarža. Saulīte patīkami silda, un es pamazām dodos ārā no Tukuma. Sasniedzot pilsētas robežu, beidzas arī gājēju un riteņbraucēju celiņš, tāpēc pārceļos uz brauktuves kreiso malu un eju tālāk gar to.

Soļoju uz Vecmoku pusi, kad pamanu kādu krāšņi rotātu autobusu pieturu. Staliņu autobusu pieturas nojumi pirms 11 gadiem pēc mākslinieka Arņa Stidzēna skices apgleznoja mācību centra “Zinātne” projektu vadīšanas kursu grupas 12 dalībnieces kopā ar pasniedzēju Silvu Balodi un projekta vadītāju Oskaru Malvesu. Autobusu pieturā uzziedējusi zaļa pļava, kurā ganās brūns govslops, un virs pļavas zilajās debesīs aizvijas klavieru taustiņu virtene. Uzmanīgi nopētījis gleznojumu secinu, ka uzgleznotais lopiņš ir bullis, jo tam trūkst kāda govij raksturīga atribūta. Lai gan kopš gleznas tapšanas pagājis ilgāks laiks un saule, lietus, vējš mākslas darbu nav saudzējuši, Staliņu autobusu pietura joprojām priecē garāmgājējus un tos, kas te uzkavējas, autobusu gaidot.

Staliņu autobusu pietura

Vēl kādu gabaliņu soļojis gar šoseju, pagriežos pa kreisi un nokļūstu kļavām rotātā alejā, kas ved uz kādreizējās Vecmoku muižas parku. Vēroju kokus gar alejas malām un pārliecinos, ka tās visas tiešām ir kļavas. Muižas dārznieki reiz ļoti apzināti veidojuši šo aleju.

Skats no Vecmoku muižas kļavu alejas

Kad aiz kokiem ieraugu Vecmoku muižas kungu mājas drupas, dodos iekšā parkā. Reiz greznā, 18.gadsimtā celtā ēka drupās pārvērsta Otrā pasaules kara noslēgumā. Netālu manāmas arī vairākas muižas saimniecības ēkas.

Gaiss Vecmoku muižas apkārtnē burtiski san, jo te izvietotas bišu stropu rindas. Čaklās medus vācējas trauc visapkārt. Mirkli aplūkoju muižas drupas, tad dodos ārā no parka, atstājot apkārtni bišu pārziņā.

Vecmoku muižas drupas

Pa nelielu ceļu eju garām muižas parkam, tad iegriežos tumšā alejā, ko no abām malām ieskāvušas lielas, staltas liepas. Saule tikai vietām spēj izspraukties cauri zaru un lapu sienai. Ja ir kļavu un liepu alejas, manī mostas interese par to, kādi koki ieskauj citus ceļus, kas ved uz kādreizējo muižu, tomēr to izpēti atstāju citai reizei un nozūdu starp liepām.

Vecmoku muižas liepu aleja

No liepu alejas atkal dienas gaismā iznāku uz Tukuma – Lazdu ceļa, kuru nedaudz tālāk šķērsoju, un pa asfaltētu ceļu dodos tālāk uz ziemeļrietumiem. Asfalta segums beidzas uzreiz aiz SIA “Strabag” Zvāres asfalta ražotnes. Turpmākajam ceļa posmam asfalts droši vien vēl tiek ražots.

Mani pamanījušas vietējās mušas un citi lidoņi, kurus, šķiet, vilina mazliet sakarsis un sasvīdis gājējs. Uzmācīgākos lidoņus atgaiņāju ar straujiem rokas vēzieniem, mēģinot izvairīties no traumām sev pašam. Kāds vēziens gan visai sāpīgi trāpa pa otras rokas pirkstiem. Turpmāk esmu piesardzīgāks.

Aiz “Jaunziedoņu” mājām iznāku uz nedaudz platāka ceļa, saulīte jau visai manāmi silda. Debesīs sapulcējušies lielāki mākoņu pūļi, reizēm aizsedzot arī sauli. Tālumā parādās “Mucēnu” mājas, tuvējās pļavās saguluši jau izžāvēta siena rituļi.

Ceļa malā ganās visnotaļ raibs govju ganāmpulciņš – melnas, dažādu toņu brūnas un baltas ar raibumiem. Govis nopēta garāmgājēju un tad atgriežas pie savām brokastīm. Aiz “Mucēniem” šķērsoju nelielo Sēmes upīti, kas tālāk ietek Sēmes ezerā.

Netālu no “Sudmaļu” mājām izeju uz lielceļa, kas savieno Bieļas ar Kaivi, Lamiņiem un Zenteni. Sparīgi soļoju pa šo ceļu, kas mani aizvedīs pie galvenā apskates objekta manā pārgājienā – Kaives Senču ozola. Apkārtējās pļavās un laukos var manīt daudz vasaras ziedu. Iebrienu ceļmalas zālē, lai tiktu pie rudzupuķes portreta.

Tālumā pamanu norādi, kas liecina, ka drīz būšu sasniedzis Kaivi. Kaives ciems ievērojams ne tikai ar tā vareno ozolu, bet arī ar faktu, ka tā ir aktrises Vijas Artmanes dzimtā vieta. Ciems izveidojies kādreizējās Kaives muižas teritorijā, un es ceru vēlāk skatīt arī kādu no agrākās muižas ēkām.

Pie Kaives vārtiem

Iegājis Kaivē, pamanu norādi uz vietējo veikalu, bet vēl turos uz ļoti agrās brokastīs apēstajām sviestmaizītēm, tāpēc iepirkšanās pagaidām nav prātā. Izgājis cauri Kaivei, sasniedzu norādi uz autostāvvietu ceļa labajā pusē un dodos Kaives Senču ozola meklējumos.

Vareno koku ieraugu pļaviņā netālu no “Senču” mājām. Ozols sasniedzis jau vairāk nekā desmit metru apkārtmēru un turpina zaļot, neskatoties uz zibens un vēja tam nodarītajiem postījumiem. Gluži kā vecs večuks, dižais koks atbalstījies uz “spieķīšiem” un slejas pār apkārtni. Tiek lēsts, ka ozols varētu būt apmēram 1000 gadu vecs. Kaives Senču ozols esot varenākais (resnākais) ne tikai Latvijā, bet arī visā Baltijā un Austrumeiropā.

Kaives Senču ozols

Kamēr no visām pusēm aplūkoju dižo koku, mākoņu un saules saspēle ļauj man ozolu skatīt dažādā apgaismojumā. Pieeju klāt un piespiežu plaukstu ozola raupjajiem sāniem, lai sajustu, kā strāvo dzīvība senajā kokā. Kaut kur netālu kūko dzeguze.

Sajūtot ozola spēku

No Kaives Senču ozola sākas mans ceļš atpakaļ uz Tukumu. Maršruts atšķirīgs no ceļa līdz ozolam, šorīt mītās takās plānoju nonākt vien pašā Tukumā. Iemalkoju ūdeni no pudeles un dodos ceļā.

Kad atgriežos Kaivē, pagriežos pa kreisi uz ceļu, kas ved uz Brizuli, un mēģinu saskatīt piekļuvi Kaives muižas ēkām. Atradis vajadzīgo ceļu, dodos tālāk pa to, vērojot arī norādes, kas ļautu secināt, vai apmeklētāji te ir gaidīti. Netālu no ceļa mazos dīķīšos zied ūdensrozes. Kad pieeju tuvāk, no zālāja dīķītī sabirst bariņš varžu, kuru sauļošanos esmu iztraucējis.

Kaives ūdensrozes

Kādreizējās muižas apkārtnē valda miers un klusums. Nemanu rosību arī tuvējās darbnīcās. Cenšos atrast kādu vietējo, kas, iespējams, pateiktu, kur te var un kur nevar iet, ko labāk apskatīt, bet tie, šķiet, no karstuma patvērušies iekštelpās.

Aizeju līdz ēkai, kas, šķiet, reiz bijusi Kaives muižas kungu māja. Viss liecina, ka tā joprojām ir apdzīvota, bet arī te nevienu nesastopu. Tad nu dokumentēju savu atradumu un griežos atpakaļ, lai turpinātu ceļu uz Tukumu.

Kādreizējā Kaives muiža

Kad izeju uz Kaives – Brizules ceļa, sajūtu, ka nu ir ieslēgts īstais cepinātājs. Saule pamatīgi karsē. Kamēr cilvēkus nemana, Kaives laukos un pļavās saimnieko putni. Redzu pastaigājamies vairākus baltos stārķus. Gan gaisā, gan uz zemes, skaļi sasaukdamās savā starpā, rosās ķīvītes.

Sekoju norādei, kas vēsta, ka līdz Sēmei ejami astoņi kilometri. Vispirms gan vēlos ko atrast pavisam netālu no Kaives, un man tas izdodas. Ja Vecmoku pusē esošie “Induļi” norādi par sevi pagājušajā gadā no manis bija paslēpuši, tad norāde par “Kaives Induļiem” ir tepat ceļa malā. Dokumentēju atradumu. Te top arī viens no retajiem pašportretiem.

Pie “Kaives Induļiem”

Ceļš aizved mani līdz Sēmes ezeram. Brauktuves malā kāds puisis pļauj zāli, bet starp ceļu un ezeru manāma kāda veca ēka un vēl kādas ēkas drupas. Reiz te atradusies Sēmes muiža, un šīs varētu būt paliekas no kādreizējās muižas ēkām. Puisis aizņemts darbā, tā kā tam neko nevaicāju, notveru pārīti foto kadru un soļoju tālāk.

Kādreizējā Sēmes muiža

No lielā ceļa atdalās mazāks, kas aizved tuvāk ezera krastam un taisnāk uz Sēmi, tāpēc izvēlos to. Starp abiem ceļiem plešas pļava, kurā atspoguļojas debesu zilgme. Pļava ir pārpilna rudzupuķēm.

Sēmes rudzupuķu pļava

Iziet Sēmes ezera krastā liedz dažādas norādes par privātīpašumu, tāpēc ezeru vēroju pa gabalu. Apkārtējo māju iedzīvotāji iekārtojuši savas laipiņas un atpūtas vietas ezera krastā, nopļāvuši arī krastmalu. Starp ezera krastā augošajiem kokiem vietām manāmi siena ruļļi. Tik karstā laikā gan arī te nevienu cilvēku nemanu.

Sēmes ezera malā

No “Krieviņu” māju puses dzirdams motora troksnis. Sēmes ezera apkārtnē visi ir sparīgi pļāvēji. Ja senāk šai apkārtnē slējās muižas ēkas un ainavu papildināja izkapts švīkstoņa, tad šodien muižas ēkas ir drupās, un skaļāk par putniem dzied zāles pļāvēju motori.

Sēmes ezers

Tuvojoties Sēmei, secinu, ka manis izvēlēto ceļu par īsāko atzinuši arī autovadītāji. Ik pa brīdim pabēgu nost no brauktuves, lai palaistu garām kārtējo braucēju.

No meža iznāku lielāka ceļa malā un pamanu sarkanu ķieģeļu ēku, kuras apkārtni rotā senās latviešu zīmes. Plāksnīte pie ēkas durvīm vēsta, ka tajā atrodas Sēmes pagasta Tautas nams. Netālu ir vēl viena plāksnīte, kas atgādina par tiem ciema iedzīvotājiem, kuri no šejienes 1949.gada 25.martā tika izvesti uz Krievijas tālajiem austrumiem.

Sēmes pagasta Tautas nams

Nedaudz tālāk, ceļa kreisajā pusē ieraugu vēl kādu sarkanu ķieģeļu ēku – Sēmes luterāņu baznīcu. Mūra baznīca te uzcelta 1892.gadā vecās koka baznīcas vietā. 20.gadsimta otrajā pusē baznīca izdemolēta, un tajā iekārtots gateris dēļu zāģēšanai. 20.gs. 90.gados baznīca atjaunota.

Sēmes luterāņu baznīca

Iesoļojis Sēmē, sastopu kādu vietējo iedzīvotāju, kas, šķiet, ir viesojies mājā otrpus ceļam un nu atgriežas savā dzīvesvietā. Sākotnēji tas mani tikai novēro, bet, kad paeju garām, sāk skaļi riet un skriet man pakaļ. Šunelis pavisam mazs, tomēr noskaņots uz kašķi. Pagriežos pret to un, turēdams drošā attālumā, atmuguriski pamazām turpinu savu ceļu. Šunelis pēc mirkļa pārstāj riet un dodas mājup. Pagriežos vēlamajā virzienā un eju tālāk uz Sēmes centru.

Pamanījis veikalu “Vītoli”, nekavējoties soļoju turp. Pēc pārgājiena karstajā saulē ceru uz ko atvēsinošu. Tieku gan pie klasiska “Pola”, gan nelielas pudeles ar ledus tēju. Dodos uz Sēmes autobusu pieturu, lai notiesātu vēso gardumu.

Sēmes ciemā dzīvo talantīgi ļaudis. Autobusu pietura ir apgleznota košām krāsām, un no tās mani sveic Sēmes skudra. Pieturas labiekārtošanu 2019.gadā organizēja Sēmes jauniešu centrs. Iekārtojos līdzās skudrai un atveru saldējuma iepakojumu.

Sēmes autobusu pietura

Pēc atelpas un nelielas atvēsināšanās esmu gatavs turpināt savu soļojumu uz Tukumu. Ceļu no abām pusēm ieskauj pļavas un labības lauki. Kad palūkojos atpakaļ, secinu, ka pamalē sabiezējusi visai pelēka mākoņu sega. Līs vai nelīs? Tāds ir jautājums.

Kad jau esmu uz Tukuma – Kolkas ceļa, nolemju vēl nedaudz nozust mežā un dodos meklēt Andracs ezeru. Meža malā atrodu taksometru, tā vadītāju gan te neredzu. Taciņa ved dziļāk mežā, un pēc brīža es ieraugu Andracs ūdeņus.

Ezerā pamanu laiviņu ar vientuļu makšķernieku. Iespējams, tas ir taksometra vadītājs, kura auto manīju pirms mirkļa. Lai netraucētu makšķernieka mieru, ezeru fotografēju tā, lai laiviņa neiekļūtu kadrā. Ticis pie dažiem attēliem, dodos atpakaļ uz šosejas pusi.

Andracs

Raitā solī pieveicu atlikušo posmu līdz Tukumam un pa Raudas ielu dodos iekšā pilsētā. Manu uzmanību piesaista liela ēka Raudas ielā 30C, kurā, spriežot pēc uzrakstiem, reiz atradies restorāns un bārs. Šobrīd gan, šķiet, telpās valda klusums.

Reiz bija…

Tā kā līdz vilcienam atpakaļ uz Rīgu vēl gana daudz laika, nolemju izmest vēl vienu līkumu pa Tukumu. Apciemoju strūklaku “Naudas avotiņš”, Brīvības un Katrīnas laukumus. Brīvības laukumā nu ļaužu krietni vairāk, nekā manīju te agri no rīta. Ģimenes kājām un ar divriteņiem ierodas apskatīt laukumu, nofotografēties pie strūklakas. Debesis gan tagad apmākušās, paslēpjot košo zilumu, kas mani sveica no rīta. Brīvības laukumā noslēdzas mana pārgājiena cilpa, jo nu esmu atgriezies vietā, ko apciemoju jau no rīta.

Brīvības laukumā

Katrīnas laukumā uz kādas ēkas brandmūra uzgleznots Imanta Ziedoņa dzejolis “Tukums”. “Ļauj man iet pasaulē smukumā tā kā ķirši zied Tukumā!” Gleznojums darināts pirms astoņiem gadiem, dzejolis datēts ar 1991.gadu, tātad tapis tieši pirms 30 gadiem. Mūra pakājē novietoti pieci puķu podi, kuri krāšņi pasvītro dzejnieka rakstīto.

Imants Ziedonis “Tukums”

Katrīnas laukumā uz suvenīru stenda jumtiņa patvēries vēl viens no Gunāram Bērziņam veltītajiem kaķiem. Mēģinu uzminēt, vai tas šai brīdī laiski staipās, vai notverts straujā skrējienā. Laukuma malā esošajā terasē Tukuma iedzīvotāji un viesi bauda svētdienas pusdienas, bērni rotaļājas līdzās terasei.

Melnais kaķis Katrīnas laukumā

No Katrīnas laukuma lēnām soļoju uz staciju. Pasta ielā uz kādas ēkas lieveņa izstiepies kaķis. Tas laiski guļ un vēro, kā to fotografēju. Kad kaķis jau palicis kādu gabalu aiz muguras, dzirdu, ka paveras nama durvis un atskan sievietes balss. Šķiet, ka kaķa saimniece pamanījusi rosību tās durvju priekšā. Satraukumam gan nav iemesla, jo līdzi paņemu tikai kaķa foto.

Tukuma saimnieks

Pēc nedaudz vairāk kā septiņās stundās pieveiktiem 37,5 kilometriem esmu atkal dzelzceļa stacijā “Tukums I”. Kamēr gaidu vilcienu, izstaipu nogurušos kāju muskuļus. Dažas retas lietus piles trāpa manā sejā. Šķiet, ka Tukums skumst par to, ka jau dodos prom.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s