27.09.2020. Rudens pārgājiens Gaujas Nacionālajā parkā

Modinātājs 6:00 aicina izkāpt no gultas. Aiz viesnīcas loga vēl tumšs, bet zinu, ka ap 7:00 ausīs saule, tāpēc man ir stunda laika, lai sagatavotos ceļam. Pārgājiena apģērbs jau nolikts pa rokai. Saģērbjos, aizslēdzu istabiņas durvis un dodos lejup uz reģistratūru, kur mani sagaida tā pati darbiniece, kas vakar reģistrēja manu ierašanos viesnīcā, un uzreiz dodas uz virtuvi pēc brokastu paciņas.

Brokastu paciņa izrādās visai prāva papīra turza, kurā ieliktas divas sviestmaizes, gabaliņš kēksa, banāns, glāze jogurta un 0,5l ūdens pudele. Paņēmis savas brokastis, atvados no viesnīcas darbinieces un izeju Cēsu ielās. Esmu nolēmis, ka brokastošu Maija parkā, kas ir tepat līdzās viesnīcai.

Vispirms aizsoļoju uz Vienības laukumu. Mēģinu foto tvert Uzvaras pieminekli, kas šeit uzcelts 1925.gadā par godu Latvijas Brīvības cīņās kritušo Latvijas un Igaunijas karavīru piemiņai. Pagaidām vēl gaismas visai maz, tāpēc nekādi prātīgie foto nesanāk. Debesis pamazām kļūst gaišākas, drīz saule atmirdzēs uz apzeltītās lodes, kas piemineklī simbolizē brīvās Latvijas sauli.

Mirklis pirms saullēkta Cēsu Vienības laukumā

Nogriežos uz Lenču ielu, kur vientuļš sētnieks uzkopj apkārtni. Aizsoļoju līdz Podnieku ielai, kuras bruģi izgaismo pie māju sienām degošas laternas. Tālumā slejas vēl izgaismotais Cēsu Svētā Jāņa luterāņu baznīcas tornis. Drīz ausīs saule, un baznīcas apgaismojums tiks izslēgts. Mirkli izbaudu Cēsu vecpilsētas ainavu, tad pagriežos, lai dotos tālāk.

Podnieku ielā

Aizeju līdz laukumam, kas plešas Cēsu Jaunās pils priekšā, lai palūkotos uz Cēsu Jauno pili rītausmā, un tad beidzot dodos uz savu brokastu vietu – Maija parku. Parka dīķī visas trīs tā strūklakas darbojas pilnā sparā. Soļoju gar dīķa malu, paeju garām tēlnieka Kārļa Jansona skulptūrai  “Cīņa ar kentauru” un apsēžos uz parka soliņa. Par manu ierašanos ieinteresējas Katrīna un Grāfs – Maija parka melnie gulbji.

Maija parkā

Sāku izsaiņot savas brokastis un secinu, ka dalīšu tās divās daļās. Pirmajās brokastīs sviestmaize, banāns un jogurts, bet otra sviestmaize un kēkss ceļos man līdzi, lai varu tos notiesāt kādā no atpūtas pauzēm.

Ķeros pie savas sviestmaizes. Gulbji it kā cer, ka tiem arī ko atmetīšu, bet, neko nesaņēmuši, aizpeld nostāk no krasta. Kamēr gulbji no manis attālinās, pamanu, ka parkā no Lenču ielas puses ienāk kāds vīrietis un tā vietā, lai pa uzņemto kursu dotos ārā uz Vienības laukumu, tas soļo apkārt dīķim. “Nu, labi,” es pie sevis nodomāju, “nez, ko tad nu prasīs?”

Vīrietis pamazām tuvojas, aizrāda vienam no gulbjiem, kas tam ko skaļi uzsauc, un tad nāk pie manis. ”Labrīt!” vīrietis mani sveicina. “Labrīt!” es tam atbildu un nokožu kārtējo maizes kumosu. “Vai tev nav kāda cigarete?” kungs man apvaicājas. “Nē, es nesmēķēju,” es tam atbildu, mierīgi norijis savu brokastu kumosu. Citu jautājumu sastaptajam kungam nav, un tas aizsoļo tālāk gar parka dīķi.

Cīņa ar kentauru

Sviestmaizei seko banāns un jogurts, ko viesnīcas pavāri iepildījuši plastmasas glāzē, kas rūpīgi ietīta pārtikas plēvē, lai saldais dzēriens neizlītu. Kamēr brokastoju, rīts arī kļūst arvien gaišāks. Iesaiņojis līdzi ņemšanai otru sviestmaizi un kēksu, es iedarbinu savu pulsometru. Ir laiks doties ceļā.

Pārgājienu sāku, no Maija parka pārceļoties uz Pils laukumu. Rīts kļuvis visai gaišs, un Cēsu Svētā Jāņa luterāņu baznīcas torņa apgaismojums jau ir izslēgts. Cēsu Jaunās pils tornī plīvo Latvijas karogs, bet pili šai rīta stundā varu aplūkot tikai no ārpuses, jo tā savas durvis apmeklētājiem ver 10:00. Jaunā pils celta 18.gadsimtā Cēsu viduslaiku pils nocietinājumu sistēmā – torņa un vārtu aizsardzības ēkas vietā.

Cēsu Jaunā pils

Pa kāpnēm dodos lejup uz Cēsu pils parku. Kad esmu sasniedzis pusceļā esošo suvenīru un saldējuma kiosku, attopos, ka maršruta dažādībai varēju uz parku doties pa Lenču ielu un tad no parka kāpt augšup uz pili, bet nu jau, protams, pieturos pie sākotnēji izvēlētā ceļa. Pretī kioskam izvietots uzraksts “CĒSIS”, pakalna nogāze aiz kura jau klāta zeltainām lapām.

Turpinu ceļu lejup pa šūnakmens kāpnēm, kuras rotātas ar astoņām bērnu skulptūrām, ko radījis tēlnieks Rūdolfs Āboltiņš. Manā priekšā plešas zeltaini zaļā rāmī ietverts pils parka dīķis. Kamēr dīķa malā divi zvejnieki velk tīklus (dažādos avotos par skulptūru autoru dēvēts gan Rūdolfs Āboltiņš, gan tēlnieks Kārlis Jansons), kāds puisis dīķa vidū satvēris prāvu samu un lavās prom, zvejnieku nepamanīts. Skulptūru – strūklaku “Vīrs ar samu” 1960.gadā radījis tēlnieks Andrejs Jansons. No sama mutes debesīs šļācas ūdens strūkla.

Vīri parka dīķī ķer zivis

Aplūkojis rīta zvejas ainu, pievēršos savulaik varenākajam Livonijas cietoksnim – vairāk kā astoņus gadu simteņus vecajai Livonijas ordeņa Cēsu pilij, kuras torņi un mūri slejas pretī rītausmas maigajos toņos krāsotajām debesīm. Sākotnēji pils ir ordeņa mestru miteklis, te pulcējas ordeņa virspavēlniecība, un tiek kaltas monētas. Attīstoties šaujamieročiem un militārajai tehnikai, pils pamazām zaudē savu militāro nozīmi. 16.gadsimtā pils iemītnieki uzspridzinās, lai nenokļūtu Krievijas cara Ivana Bargā armijas rokās. 17.gadsimta sākumā pilī atkal nogrand sprādziens. Šoreiz tas izraisīts nejauši. Pils pilnībā pamesta 18.gadsimta sākumā pēc Lielā Ziemeļu kara. Reiz varenais cietoksnis gadu gaitā pamazām tiek izdemolēts. Atviegloti uzelpot senā celtne var 19.gadsimtā, kad mostas interese par pils saglabāšanu un izpēti.

Livonijas ordeņa Cēsu pils drupas un estrāde

Pie pils jau 1938.gadā uzbūvēta neliela estrāde, kas paplašināta 20.gadsimta 60.gados. Arī man ir bijis tas gods stāvēt uz šīs estrādes akmens pakāpieniem, kad 1993.gadā kopā ar skolas biedriem piedalījos zēnu koru festivālā. Jā, reiz es varēju padziedāt 😊 Šobrīd estrāde tukša, arī apkārtnē valda pilnīgs miers.

Pils parka kāpnes

Atgriežos laukumā pie Jaunās pils un dodos uz pils vārtiem, kas izved uz Pils un Torņa ielām. Pa Torņa ielu aizsoļojis līdz vārtiem viduslaiku pils aizsargmūrī, izmantoju iespēju cauri vārtu režģiem palūkoties uz Livonijas ordeņa pils mūriem un pils dienvidu torni, reiz sauktu par Garo Hermani, priekšplānā.

Livonijas ordeņa Cēsu pils drupas

Torņa ielā uzstādīta tēlnieka Matiasa Jansona radītā skulptūra “Gadsimtiem ejot”, ko mēdz dēvēt arī par Laika veci. Vīrs ar nūju un lukturi – Cēsu simbolu – šai vietā sargā pilsētnieku mieru jau kopš 2005.gada. Saka, ka, paberzējot Laika veča lukturi, nākotni varot ieraudzīt, bet, skatoties uz spoži nopulēto veča nūjas galu, šķiet, ka tieši tas izpelnījies lielāko garāmgājēju interesi.

Gadsimtiem ejot

Ja kāds jums saka, ka Cēsīs var dabūt pa galvu, tad tie nav tikai tukši vārdi. Pa galvu te var dabūt vistiešākajā nozīmē, jo, kā vēsta zīme pie Torņa ielas pirmā nama sienas, zona pie ēkas ir bīstama, jo ēkas fragmenti var doties uz tikšanos ar jūsu galvu.

No Torņa ielas iznāku Rožu laukumā, kas no 13.gadsimta vidus līdz 20.gadsimta sākumam ir Cēsu galvenais tirgus laukums. Laukumā esot bijis arī soda stabs un aka. Kad tirgum vieta kļūst par šauru, tas tiek pārcelts uz savu tagadējo atrašanās vietu Uzvaras bulvārī, un laukumu pie baznīcas pārvērš par skvēru pilsētnieku atpūtai.

Agrs rīts Rožu laukumā

Rožu laukuma ziemeļrietumu stūrī 2009.gada maijā atklāta strūklaka, kas arī šai rītā met gaisā spilgtās krāsās izgaismotas ūdens strūklas. Lai arī strūklakas ūdens šļakatas droši samērcēs katru, kas nolems mesties tās tvert, šī ir sausā strūklaka, jo tai nav virszemes ūdens baseina. Ūdens izšaujas no pazemes un tur arī atgriežas, saplūstot īpaši izveidotā drenāžas sistēmā. Strūklaku veido viena centrālā ūdens strūkla un divpadsmit stari ar trim dažāda augstuma strūklām katrā no tiem.

Rožu laukuma strūklaka

Līdzās strūklakai novietots bronzā liets viduslaiku Cēsu pilsētas plāna attēlojums – skulptūra “Senās Cēsis”, kuras autors ir Matiass Jansons. Lai nokļūtu pie skulptūras, jānokāpj dažus pakāpienus lejup no Rožu laukuma. Viegls pārbaudījums šeit izvietoto kafejnīcu apmeklētājiem pēc tam, kad iztukšoti daži alus vai cita stiprāka dzēriena trauki. Skulptūra atklāta 2016.gadā, svinot Cēsu 810 gadu jubileju.

Senās Cēsis

Augstu virs Rožu laukuma slejas Cēsu Svētā Jāņa luterāņu baznīcas tornis. Baznīca nesen atjaunota, un gan tornis, gan ēkas sienas mirdz spožā baltumā. Tornī ir izveidots skatu laukums, bet es, protams, esmu pārāk agrs putns, lai tiktu pie iespējas palūkoties uz Cēsīm no augšas. Baznīca ir viens no vecākajiem viduslaiku arhitektūras pieminekļiem Latvijā, par tās pirmsākumu uzskata 1284.gada 24.jūniju, kad baznīca iesvētīta. Sākotnēji baznīca bijusi Livonijas ordeņa doms, te apglabāti ordeņa mestri, garīdznieki un bruņinieki. Laika gaitā tā bijusi gan katoļu, gan luterāņu dievnams.

Cēsu Svētā Jāņa luterāņu baznīca

Kad sasniedzu Rožu laukuma robežu, ir pagājušas aptuveni 20 minūtes kopš mana pārgājiena sākuma, bet noiets vien nedaudz vairāk par vienu kilometru. Cēsīm ir tik ļoti daudz, ko rādīt un stāstīt, bet nu man laiks pielikt soli. Izeju uz Rīgas ielu, pagriežos, lai vēl reizi palūkotos uz Svētā Jāņa luterāņu baznīcu un laukumā ierīkotajām kafejnīcām, un dodos uz Gaujas ielas pusi.

Pirms pašas Gaujas ielas mans ceļš ved gar Līvu laukumu, kurā puķu podu ielenkumā ūdens šļakatas augšup met strūklaka, kas ierīkota vietā, kur 13.gadsimtā bijusi aka. Līvu laukums 13.gadsimta sākumā bija pirmais Cēsu pilsētas tirgus laukums.

Līvu laukums

Soļoju pa rudens izgreznoto Gaujas ielu. Rudens zelts dāsni sabērts ielas malās augošo kļavu lapotnēs. Zeltainām lapām pilni arī zālieni, laukumi, ielas malas, sagādājot darba pilnas rokas Cēsu pilsētas sētniekiem. Vīteņi, kas vietām rotā ēku sienas un dārzus, nu kļuvuši spilgti sarkani. Šur un tur var manīt pa kādam agram gājējam.

Rudens iegriezies Gaujas ielā

Rudens košumu krāšņi papildina Gaujas ielas 32.nams – daudzīvokļu ēka, kas pirms četrpadsmit gadiem siltināta un tikusi pie spilgtām krāsu spēlēm rotātām sienām. Gadu gaitā krāsu spilgtums pabalējis, tomēr ēka joprojām priecē garāmgājēju un garāmbraucēju acis. 2006.gadā nams guva uzvaru konkursā “Lai top skaistāka mūsu pilsēta” daudzdzīvokļu māju grupā.

Gaujas iela 32

Aiz veikala “Top!”, kas atrodas Gaujas ielā 29, nogriežos uz Cīrulīšu ielu. Debesis joprojām skaidras, un saule, kas pamazām ceļas arvien augstāk, jau spilgtāk izgaismo koku galotnes un ēku skursteņus.

Cīrulīšu ielā

Cīrulīšu ielas galā līksmāk sāk klunkšķēt “Venden” minerālūdens pudeles saturs manā mugursomā. Šķiet, ūdens jūt, ka tuvojas vietai, kur tas izkļuvis no pazemes un ticis pildīts pudelē. Minerālūdeni “Venden” iegūst no atradnes “Cīrulīši” dziļurbuma Nr.DB 7642, kas atrodas blakus te esošajai “Venden” ražotnei. “Venden” ūdens garšo lieliski un jau sen ir mans sabiedrotais itin visos pārgājienos. Šis ir mans personīgais viedoklis, ko neviens nav apmaksājis 😊

“Cīrulīši”

“Žagarkalna” slēpošanas trases klāj zāle, vēl ne miņas no kņadas, kas te valdīs ziemas mēnešos, kad trasēs iegriezīsies slēpotāju desmiti un simti. Protams, ja būs sals un sniegs, kas pēdējās ziemās ir bijuši visai nepastāvīgi viesi.

Dodos uzmeklēt Cīrulīšu alu, kas no ārpuses drīzāk atgādina dziļu bedri zemē un tiek dēvēta par bezdibeni. Alas ieeja nosegta ar sakrustotiem kokiem, jo tajā kāpt aizliegts. Kāpējs bez citu palīdzības vairs nespētu izkļūt no alas. Papildu asumiņu stāstam dod runas, ka alu par savu atpūtas vietu mēdzot izvēlēties čūskas.

Ieeja Cīrulīšu alā

Pa kokiem ieskautu gatvi turpinu savu soļojumu Cīrulīšu dabas takās. Kā vienā, tā otrā gatves pusē te ierīkoti laukumi dažādām aktivitātēm. Apmeklētāji var šūpoties, kāpelēt un citādi izkustēties. Vietā, kur mans ceļš aizvedīs lejup uz Gaujas pusi, vispirms sastopu kādu sievieti, tad no Gaujas puses atskrien arī tās četrkājainais draugs.

Soļot lejup, protams, ir visai viegli, vien jāuzmanās no koku saknēm, lai izvairītos no pēkšņa paātrinājuma. Reizēm notveru kādu zirnekļu tīmekli, kas liecina, ka šeit, iespējams, ir iegriezies pirms mirkļa sastaptais suns, bet noteikti ne tā saimniece. Kad esmu pieveicis pirmos piecus pārgājiena kilometrus, manā priekšā rāmi plūst Gauja.

Gaujas spogulis no rīta

Spoguļu klintis jeb Cīrulīšu klintis slejas virs Gaujas vecupes. Kokus, ar ko apaugušas klintis, rudens ietērpis dzeltenas un sarkanas krāsas tērpos. Pats spogulis gan visai nosūbējis, jo vecupe pilna zaļām aļģēm. Pie Dzidravota rodama maza metāla krūzīte, tāpēc mazliet mulsina EnterGauja mājas lapā manītais ieteikums avota ūdeni nedzert, bet es esmu nodrošinājies ar saviem ūdens krājumiem, tāpēc Dzidravota ūdens man nav aktuāls ne ar krūzīti, ne bez tās. No Spoguļu klintīm sekoju norādēm, kas ved uz Ozolkalnu. Gaidāms pamatīgs kāpiens augšup.

Spoguļu jeb Cīrulīšu klintis

Ozolkalna kempingā bijis kāds saviesīgs pasākums. Apkārtne visai klusa, tikai kāds vīrs lasa izdegušo sveču trauciņus. Sveču te bijis ļoti daudz. Sasveicinos ar atbildīgāko no svinētājiem un atkal izeju Gaujas krastā. Upes malā augošo koku stāvus jau aptuveni līdz pusei izgaismo rīta saules stari, drīz tiem pielieti būs arī Gaujas ūdeņi.

Gauja pie Ozolkalna

Pagriežos uz Ozolkalna pusi. Kalna nogāzes vēl paslēpušās ēnā. Augšup stiepjas pacēlāju troses, kas šai rītā mēmi gaida saules parādīšanos, bet es šo nogāzi gatavojos pieveikt saviem spēkiem. Pārcilājis atmiņā iespējamo bobsleja četrinieka atrašanās vietu, izvēlos savu taku un sāku kāpienu.

Man priekšā vēl tāls ceļš, tāpēc kāpienu veicu bez steigas, ātrums nokrīt līdz 3-4 kilometriem stundā. Mans nākamais mērķis ir vecais bobsleja četrinieks, kas te atstāts uz Cīrulīšu kamaniņu trases starta estakādes paliekām.

Aptuveni pusceļā līdz kalna virsotnei es ieraugu meklēto. Pa kreisi no manis redzamas dzelzsbetona konstrukcijas, bet virs tām bobsleja kamanas. Izvēlos kaut ko taciņai līdzīgu, kas ved lejup pie boba, un drīz stāvu tam līdzās. Šķiet, ka vecās kamanas reiz bijušas sarkanā tonī, bet nu korpuss ir visai raibs. Pazaudējis vienu no sānu rokturiem, vecais bobs nolūkojas uz Ozokalna nogāzi, pa kuru ziemās nu trauc slēpotāji, bet pagājušā gada sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados aizvijās “Cirulīšu” trases virāžas, un šeit tika likti pamati vairāku olimpisko spēļu medaļnieku karjerā.

Vecais bobsleja četrinieks

Trases pirmsākumos tā bijusi no koka, kas vēlāk aizstāts ar betonu. “Cīrulīšos” savu karjeru sākušas kamaniņu braucējas – Leikplesidas olimpisko spēļu čempione Vera Zozuļa un bronzas medaļas ieguvēja Ingrīda Amantova, kā arī bobsleja pilots – Sarajevas olimpisko spēļu bronzas medaļnieks divniekos – Zintis Ekmanis. Kad 20.gadsimta astoņdesmito gadu vidū uzcēla Siguldas kamaniņu un bobsleja trasi, par “Cīrulīšiem” aizmirsa. Šobrīd no trases saglabājušies vien daži posmi.

Aplūkojis bobu un trases fragmentu, turpinu savu kāpienu augšup Ozolkalnā un drīz varu sveikt rīta sauli. Lai arī nekāda racionāla pamatojuma tam nav, jo pats kalna augstākais punkts nav man pa ceļam, es tomēr uzkāpju līdz būdiņai, kas slejas Ozolkalna virsotnē. Šeit ir arī vieta, uz kuru ar pacēlāju tiek nogādāti slēpošanas entuziasti, lai pēc mirkļa atkal šļūktu lejup. Mans ceļš gan ved tālāk, un es atstāju Ozolkalnu aiz muguras, lai dotos uz ceļu, pa kuru nokļūšu “Rakšos”.

Skats no Ozolkalna

Izlīdis no Spoguļu klinšu un Ozolkalna ēnas, nu varu baudīt siltus saules starus. Kad sasniedzu Meijermuižas apkārtni, pamanu, ka šūpoles iespējams darināt arī no koka paletes, jo tieši tādas šūpoles kārtas ceļmalas kļavā. Aiz Meijermuižas sastopu arī kādu vīru, kas devies rīta pastaigā ar suni. Sasveicināmies un aizsoļojam katrs uz savu pusi.

Te mīt praktiskais latvietis

Solis šai posmā visai raits, jo saule silda, ceļa virsma līdzena un ceļmalas koki rotājas košās krāsās. Lai arī pirms mirkļa pieveiktas Ozolkalna nogāzes, spēka kājās vēl daudz, un tas būs ļoti vajadzīgs, jo pieveikta vien aptuveni sestā daļa no šodien iecerētā.

Rudens rīts

Pie “Vāļukalnu” mājām ceļš strauji pagriežas pa kreisi uz aizved lejup. Solis brīžiem pārvēršas vieglā riksī. Atceros, kā pirms gada “Strēlnieku” puiši ieteica šo posmu “Simtiņā” izmantot savā labā, tā iegūstot mazliet laika bez ievērojama spēku patēriņa.

Asfalts no ceļa pazūd, un es turpinu savu pārgājienu pa zemes ceļu. Tā kā ceļu no abām pusēm ieskauj meži, es atkal esmu nokļuvis ēnā, bet drīz koki pašķiras, un es ieraugu “Rakšu” saimniecību. Pirmo gan es pamanu ceļazīmi, kādu Latvijā noteikti ir maz, jo brīdinājuma zīmes centrā govs vai brieža vietā iekārtojies kamielis. Kamieļa figūra uzstādīta arī pie netālajām priedītēm.

Sargies no kamieļa!

Autostāvvietā pie “Rakšu” nožogojuma var manīt tikai vienu auto, un to pašu droši vien te atstājis “Rakšu” darbinieks, nevis apmeklētājs, jo līdz zooloģiskā dārza atvēršanai vēl jāgaida aptuveni stundu.

“Rakši”

Aizeju līdz aplokiem, kas apskatāmi no ārpuses. Ēzelīši brokasto, tikmēr tālāk manāma rosība arī kamieļu aplokos. Otrpus “Rakšu” vārtiem, kas, protams, ir aizslēgti, sastopu ļoti pinkainu ēzelīti – Puatū ēzeli. Ēzelis pienāk tuvāk nožogojumam, lai apsveicinātos ar mani. Ausu pinkās tam ieķēries siens, ēzelītis izskatās mazliet skumīgs.

Puatū ēzelītis

Blakus aplokā brokastis ietur lamas. Tām nav itin nekādas intereses par mani, jo ēdienreize tomēr ir svarīgāka par kaut kādu garāmgājēju. Kamēr lūkojos uz lamām, pie “Rakšiem” piebrauc vēl kāds auto. “Rakšu” darbinieki ierodas savā darbavietā.

Lamas brokasto

Atvados no “Rakšu” zvēriem un dodos uz Rakšupes pusi. ”Rakšu” saimniekiem patīk apkārtni rotāt ziediem. Netālu no Rakšupes novietota piekabe, kas, iespējams, mēdz kalpot par pārvietojamu tiltiņu un uz kuras izvietotas vairākas kastes ar ziediem. Arī tiltiņš pār Rakšupi ir uzziedējis.

Pirms Rakšupes šķērsošanas dodos nedaudz augšup gar upīti, lai apskatītu Sarkanās Rakstu klintis, kas slejas mazās upītes krastā un sasniedz pat desmit metru augstumu. Spriežot pēc klinšu nosaukuma, tradīcija ieskrāpēt klintīs dažādus uzrakstus sakņojas jau ļoti tālā pagātnē. Kad mirkli vēlāk pa tiltiņu šķērsoju Rakšupi, varu apskatīt vēl vienu Rakstu klinšu fragmentu, kas tiešām ir viscaur aprakstīts.

Sarkanās Rakstu klintis

Turpinu savu ceļu uz Līgatnes pusi un meža malā ieraugu kādu informatīvu norādi, kas vēsta, ka šai vietā 17.gadsimtā atradies Rakšu krogs un zemes ceļš, pa kuru soļoju, ir daļa no senā Pleskavas – Gaujienas – Cēsu – Rīgas lielceļa.

Pārgājiena turpinājumā manu vairākus galdus, kas novietoti ceļmalā un rotāti ar ziediem. Iespējams, “Rakšu” saimnieki izveidojuši šīs vietas, lai būtu, kur atvilkt elpu, tiem, kas nolēmuši apskatīt arī te esošās dabas takas.

Šķiet, ka dabas takas paslēpušās aiz lieliem vārtiem, kas ielikti milzīgos vārtu stabos. Uz viena no augstajiem stabiem nolaidies kokā atveidots stārķa vai dzērves līdzinieks. Vārti ir aizvērti un līdzās tiem esošās zīmes brīdina par nikna suņa klātbūtni un privātīpašumu, kurā tiek veikta video novērošana. Pilns komplekts, lai pārliecinātu, ka man laiks doties tālāk.

Ieeja dabas takās

Drīz nonāku pie gleznaina dīķīša, kura ūdens spogulī spoguļojas krastmalas priedes un bērzi. Dīķīša krastos redzamas koka kāpnes, neliela nojume un laivu piestātne. Šis, protams, arī ir privātīpašums. Otrpus ceļam mežmalā noguldīts prāvs un visai balts akmens.

Dīķītis ceļmalā

Soļoju pāri Dzērdupei, kuras šķērsojumu iezīmē sirmu, nosūnojušu akmens stabiņu rindas. Vecie biedri atbalsta viens otru. Netālu no “Mazbožu” mājām sastopu meiteni ar spaini rokās. Iespējams, viņa dodas sēņu medībās.

Netālu no “Sorķu” mājām es iznirstu no meža. Īss soļojums cauri pļaviņai, tad atkal meža posms, un esmu Krustkalnos, no kuriem līdz Zvārtes iezim ejami tikai 1,7 kilometri. Šeit ir dzīvākā auto satiksme, kādu šodien esmu sastapis. Šķiet, ka Zvārtes iezis un saulainā diena daudzus vilina atstāt mājas.

Krustkalnos

Pie Zvārtes ieža esošais tūrisma informācijas punkts jau ir atvērts, bet man ir skaidrs gan maršruts, gan apskates objekti, tāpēc soļoju vien tālāk. Stāvlaukumā pie informācijas punkta redzamas deviņas automašīnas, tātad kaut kur Amatas takās sastapšu to pasažierus. Drīz panāku kādu vecāku pāri. Vīrietim rokā fotoaparāts, un viņš gatavojas dokumentēt, iespējams, skaistāko Amatas klinti.

Zvārtes ieža tūrisma informācijas punkts

Kad sveicinu sastaptos ļaudis, vīrietis, ieraudzījis mani, nosaka: “Cilvēku apdzinām labu gabalu atpakaļ. Atnāca.” Noprotu, ka abi bijuši kādā no auto ekipāžām, kas paskrēja man garām pa ceļam uz Zvārtes iezi, un atbildu: “Atnāca gan, jā, tikai tagad es jums kadrā lienu.” “Nekas,” sarunā iesaistās arī sieviete, “palaidīs dronu, un tāpat tiksi kadrā.”

Apsteidzu abus seniorus un soļoju uz Amatas krastu, lai no tā paraudzītos uz Zvārtes iezi. Otrpus upei slejas Zvārtes krauja, kuras virsotnē var saskatīt skatu laukuma koka nožogojumu, bet priekšplānā Amatas ūdeņi skalo aptuveni 19 metrus augstu klinti – Zvārtes iezi. Līdz 1939.gadam Amata plūda gar pašu Zvārtes krauju, bet tad upes gultne tika novirzīta prom no kraujas, jo Amata apdraudēja iezi.

Zvārtes iezis

Apskatījis klintis no Amatas labā krasta, dodos uz gājēju tiltiņu pāri upei, lai palūkotos uz Zvārtes iezi no kraujas augstumiem. Tautas nostāsti vēstot, ka Zvārtes iezis vasaras un ziemas saulgriežos kalpo par raganu sapulču vietu.

Lai arī šai dienai ieplānotais maršruts lielākoties ved pa man jau zināmām vietām, arī šoreiz atrodu iespēju izpētīt ko jaunu, jo saprotu, ka nekad iepriekš neesmu soļojis pa 1996.gadā izveidoto taku “Meža mātes valstībā”, kas Zvārtes kraujas virsotnē uzved no rietumu puses, kur plešas Roču meža rezervāts.

Daudz nedomājot, aizsoļoju pa Meža mātes taku, bet drīz apstājos, jo saprotu, ka mani kāds vēro. Amatas piekrastes pļavas te norobežotas, un vērotājs ir kāds no nožogojuma iemītniekiem. Amatas krastā ganās Latvijas Dabas fonda mobilais ganāmpulks. Kamēr citi ganāmpulka lopiņi izklīduši piekrastes krūmājā, viens melnbalts radījums uzmanīgi seko līdzi manām gaitām. Tveru ātru foto un dodos tālāk, lai nesatrauktu dzīvnieku.

Mūūūc, kamēr nav par vēlu!

Pēc mirkļa sadzirdu skaļas balsis. Pa taku man tuvojas lielāks gājēju pulks. Šķiet, ka tas ir kāds no tēvu un dēlu pasākumiem, jo pulkā manu tikai pieaugušus vīriešus un dažāda vecuma puikas. Dzirdamas dažādas valodas. Viens no vīriešiem, mani ieraudzījis, uztaisa tik lielas acis, it kā Latvijas Dabas fonda mobilā ganāmpulka govs būtu sākusi staigāt uz pakaļkājām. Turpinu ceļu augšup uz Zvārtes krauju.

Meža mātes taka pamazām ved augšup, vietām tā papildināta ar koka pakāpieniem, ko jau ieskāvuši zāles stiebri. Pa labi no manis plešas Roču rezervāta meži. Iespējams, priekšstats ir mānīgs, bet rodas sajūta, ka šī taka ļauj Zvārtes kraujā uzkāpt mierīgāk, nekā galvenās kāpnes, kas no kājnieku tilta ved tieši kraujas mugurā.

Skats uz Zvārtes iezi no Zvārtes kraujas

Zvārtes kraujas virsotnē secinu, ka esmu vienīgais apmeklētājs, un apstājos, lai izbaudītu skatu uz apkārtni. Lejā redzams gleznainais Zvārtes iezis, ceļš, pa kuru vēl pirms mirkļa sasniedzu iezi un kur sastapu ar dronu un fotoaparātu bruņoto senioru pāri. Varu manīt arī dažus ieža apmeklētājus pļaviņā Amatas labajā krastā.

Apkārtējie meži pamazām iegūst dzeltenu nokrāsu, bet viskošāk dzeltenie toņi ir rodami tepat Zvārtes kraujas malā, kur zied kādas no pieneņu radiniecēm. Iespējams, tās ir rudens vēlpienes, kas mēdz ziedēt šai laikā, bet par to lai diskutē botāniķi 😊

Rudens ziedi

Pavirzos nedaudz uz priekšu gar Zvārtes krauju līdz vietai, kur Zvārtes iezis pazūd manam skatienam, bet paveras skats uz Amatas līkumiem. Manāms katrs prāvāks akmens upes gultnē. Tālumā redzama sena rija. Nostāsti vēsta, ka 1872.gada lielajā vētrā šī rija no “Zvārtēm” Amatas krastā aiznesta uz pļavu pie “Vieļām”. 1986.gadā rija atjaunota un pļavā skatāma vēl šodien.

Skats uz Amatu un veco riju pie “Vieļām”

Pamazām kāpju lejup, izmantojot katru iespēju atkal un atkal palūkoties uz Zvārtes iezi, kas ir nemainīgi krāšņs no jebkura skatu punkta. Īpaši nopriecājos, kad pamanu, ka Dabas aizsardzības pārvaldei beidzot izdevies norobežot Zvārtes iezi tā, lai dažādi entuziasti nekāptu ieža virsotnē. Ja koka barjera līdzās takai nebija gana pārliecinoša, tagad iezi atdala dzeloņstiepļu žogs. Nu iezim ir labas izredzes priecēt vēl daudzas paaudzes.

Kāpju lejup pa kāpnēm, kad manā priekšā izlec ruda vāvere. Mirkli nopētījusi mani, tā uzsāk skrējienu lejup pa kāpnēm, tad pagriežas pa labi un nozūd starp kokiem, kas aug Zvārtes ieža apkārtnē.

Zvārtes iezis

Sastopu arī iepriekš pie upes redzēto sievieti, kas tieši šobrīd kāpj augšup Zvārtes kraujā. “Nu, kā?” sieviete man vaicā. “Nu, skaisti!” es atbildu. Sieviete turpina ceļu augšup. Viņas dzīvesbiedru tuvumā nemanu. Iespējams, tas jau gatavo dronu, lai dokumentētu abu gaitas pie Amatas.

Kad atkal esmu upes krastā, soļoju pavisam nesteidzīgi, lai palūkotos gan uz kājnieku tiltu, kas stiepjas pāri Amatas ūdeņiem, gan no kājnieku tilta uz Amatu. Zvārtes iezi skatienam slēpj Amatas krastā augošie koki. Vien neliela klints daļa pavīd aiz koku priekškara.

Kājnieku tilts pār Amatu

Soļojot no kājnieku tilta uz Amatas taku, kas vedīs mani uz Veclauču tilta pusi, sadzirdu drona dūkoņu. Skaidrs, ka iepriekš sastaptais kungs ir ķēries pie darba. Viņa kundze, iespējams, šobrīd māj no Zvārtes kraujas.

Amatas taka dāvā gan krāšņus rudens skatus, gan virkni skaistu klinšu. Turos iespējami tuvu upei un ik pa brīdim apstājos, lai tvertu kārtējo skatu. Ūdens līmenis Amatā samērā zems, atsedzot akmeņaino gultni, kur pavasaros laivotāji cīnās ar ņiprām krācēm.

Amata

Amatas kreisajā krastā parādās Zemais iezis. Ūdens ieža sānos izskalojis nelielas alas. Kad tuvojos iezim, pamanu pēdējos tēvu un dēlu pasākuma dalībniekus nozūdam piekrastes mežā. Nojaušu, ka drīz atkal tiksimies, bet pagaidām nokāpju pie pašas upes, lai palūkotos uz Zemo iezi.

Zemais iezis

Pie Lustūža klintīm notveru tēvu un dēlu delegāciju. Tieši šobrīd tie nolēmuši kāpt lejā pie upes, lai fotografētos, tāpēc šo  visai izskatīgo un laivotājiem izaicinošo Amatas līkumu skatu tikai no augšas. Ieklīstu arī kāda kunga video, jo tas ir nolēmis tikt pie 360 grādu panorāmas, neskatoties uz manu tuvošanos.

Lustūzis

Ir kārdinājums tēvus un dēlus atstāt tālu aiz muguras, tomēr vēl lielāka vēlēšanās ir redzēt iespējami vairāk no tā, ko piedāvā Amata, tāpēc iespēju no Lustūža iet tālāk pa īsāko ceļu laižu garām un turpinu pārgājienu pa taku gar upes krastu. Te sastopu tos tēvu un dēlu pārgājiena dalībniekus, kas atrāvušies no pārējiem un nu piestājuši gaidīt. Kāds no puišeļiem rosās ar visai garu koku, kas, iespējams, nu kļuvis par šķēpu. Ejot garām uzmanos gan no trāpījuma ar koku, gan no tā, lai neaizķeru koku tā, ka mazais bruņinieks noveļas no kājām.

Vanagu iezis un akmens tornis

Lustūzis paliek Amatas labajā krastā, savukārt, upes kreisajā krastā parādās aptuveni 300 metru garais Vanagu iezis. Smilšakmens atsegumu augstums te ir visai mainīgs. Arī Vanagu ieža sānos Amata izskalojusi lielākas un mazākas alveidīgas nišas. Šaipus upei takas apmeklētāji uzbūvējuši mazus akmens tornīšus uz lielajiem akmeņiem, kas ieguluši Amatas straumē.

Vanagu iezis

Pamatīgu alu Amata izgrauzusi Vizbulīšu ieža sānos. Tā kā iezis atrodas upes labajā krastā, pa kuru soļoju, iespējas novērtēt alas izmērus ir visai ierobežotas. Vizbulīšu iezim seko Veco stumbru iezis un Palu iezis. Arī šie ieži ir Amatas labajā krastā, atklājot vien nelielu daļu no saviem klinšainajiem sāniem. Šai posmā iežus vislabāk vērot no upes, jo pretējā krastā viesi nav paredzēti. Tur līdz pat Veclauču tiltam plešas Roču meža rezervāts.

Vizbulīšu iezis

Amatas straume līksmi čalo akmeņainajā gultnē, un saules stari rotaļājas upes viļņos. Takā var manīt pa vēl kādam gājējam, bet tēvu un dēlu delegācija neapšaubāmi ir lielākā un skaļākā no šodien sastaptajām. Šķiet, ka esmu vienīgais, kas takā devies vienatnē.

Amata

Pirms paša Veclauču tilta sadzirdu balsis. Te esošajā atpūtas vietā sabraukušas vairākas automašīnas. Joprojām turos tuvāk upes krastam, kad saulainā pļaviņā pamanu mazu saulīti arī pie savām kājām. Te uzziedējusi pienene.

Amatas pienene

Izgājis uz Veclauču tilta, kura gals Amatas kreisajā krastā balstās uz smilšakmens atseguma, vēl reizi palūkojos uz krāšņo upi un zemo, bet garo Zaļo iezi, kas te rotā Amatas labo krastu. Mana šīs dienas pārgājiena Amatas posms noslēdzies, nu laiks doties uz Gauju.

Zaļais iezis

No Veclauču tilta dodos uz Līgatnes pusi. Sākotnēji ceļu sedz asfalts, bet tad tas pazūd, un es speru soļus Latvijas smiltīs. Pa kreisi ir Roču rezervāta meža siena, pa labi plešas “Veclauču” un “Vecapsīšu” lauki un pļavas. Otrpus pļavām, aiz nelielas koku joslas plūst Amata. Gada pašā sākumā gāju gar pašu Amatas krastu no tās ietekas Gaujā, tāpēc zinu, ka tur skatāmi vēl vairāki atsegumi, bet šoreiz mans mērķis ir dienas gaišajā laikā pieveikt vairāk nekā piecdesmit kilometru, tāpēc maz iemīti ceļa posmi manā maršrutā ir retums.

“Veclauču” lauki

Sastopu divas gājējas, kas ar somām uz muguras dodas pretējā virzienā. Vien sasveicināmies, tāpēc nav ne jausmas, no kurienes un kurp meitenes dodas. Varu vien izdarīt minējumu, ka ceļu tās šorīt sākušas Līgatnē, jo nogurumu viņu solī nemanu un, ņemot vērā to, ka vēl tikai tuvojas dienas vidus, Līgatne šķiet loģiskākā vieta, no kuras varētu būt nākušas abas gājējas.

Kad sasniedzu pagriezienu uz Ķūķu klintīm, apstājos ceļa malā, lai palaistu garām milzīgu “gliemezi”, kas tuvojas no klinšu puses .”Gliemezim” ir četri riteņi un māja uz muguras. Mājas sāniem piestiprināts divritenis. Kāds savu visai prāvo džipu ir aprīkojis ar dzīvojamo telpu un, šķiet, nesen ir noslēdzis atpūtu pie Gaujas. Džipam ir Latvijas numura zīmes, tā kā to noteikti šad un tad var manīt arī citās skaistās atpūtas vietās.

Kad ceļš brīvs, dodos aptuveni kilometru garā soļojumā uz Ķūķu klintīm. Autostāvvietā pirms klintīm manāmas vairākas automašīnas. No viena auto bagāžnieka kāds vīrietis izceļ lielu paku ar oglēm un man pa priekšu aizsoļo uz klintīm. Vietā, kur taka strauji aizved lejup, aizeju šim vīrietim garām.

Pie upes sastopu divas sievietes ar bērniem. Šķiet, ka tieši tām drīz taps uz oglēm ceptas pusdienas. Gaujā pie klintīm iebridis kāds makšķernieks, kam vēl savas pusdienas jānotver. Izeju upes krastā un nedaudz pastaigāju gar to uz vienu un uz otru pusi, lai labāk aplūkotu Ķūķu klintis.

Ķūķu klintis

Dažādi avoti vēsta, ka 43 metrus augstās Ķūķu klintis ir augstākais devona iežu atsegums Latvijā. Gauja un noslīdeņi gādā par to, lai klinšu izskats regulāri mainītos. Klintis savu vārdu ieguvušas no tuvējām “Ķūķu” mājām, bet senāk plostnieki te esošo krāču dēļ klintis dēvējuši par Straujajiem iežiem.

Nolemju, ka šī vieta ir piemērota atelpai. Sameklēju brīvu galdiņu, noceļu no pleciem somu un sameklēju tajā pārīti ābolu. Zinu, ka man joprojām ir kēksa gabals un viesnīcas “Cēsis” pavāru darinātā sviestmaize, bet šobrīd kāroju ko atsvaidzinošu, un āboli šim mērķim derēs lieliski.

Ķūķu klintis

Graužot ābolus, pastaigājos pa te iekārtoto atpūtas vietu. Sievietes nolēmušas uzsmēķēt, tāpēc mana atpūta svaigā gaisā ir visai nosacīta. Meklēju vietas, kur dūmi nevar mani sasniegt.

Kad esmu mazliet iestiprinājies, ceļu somu atkal plecos un turpinu pārgājienu. Paeju nedaudz augšup pa taku un tad pagriežos pa labi uz taciņu, kas ved paralēli upei, jo plānoju apskatīt vēl divus no Gaujas iežiem – Līņu klintis un Enkurakmens iezi. Pēc mirkļa gan atkal esmu Gaujas krastā, jo nolemju notvert vēl dažus skatus ar Ķūķu klintīm, bet tad atgriežos maršrutā.

Ķūķu klintis

Taciņa te iemīta visai skaidri, bet, tā kā tā nav oficiāls tūrisma maršruts, par tās kopšanu neviens īpaši nesatraucas. Reizēm jāpārkāpj pāri kādam kritušam kokam, bet citādi taka ir visai viegli ejama. Sastopu divus puišus – makšķerniekus, kas soļo pretējā virzienā.

Līņu klintis stiepjas gar Gaujas labo krastu vairāku simtu metru garumā un savu nosaukumu ieguvušas no “Līņu” mājām. Vietām klintis ir augstākas, vietām zemākas, vietām vispār paslēptas zem noslīdeņiem.

Līņu klintis

Ejot gar upes kreiso krastu, Līņu klintis skatienam paslēpj arī salas, kas šai vietā sašķeļ Gaujas straumi. Šad un tad var tikai manīt smilšakmens sarkanīgos sānus vīdam starp kokiem. Ir vietas, kur klintis labāk saskatāmas. Kur iespējams, izeju pašā Gaujas krastā, lai palūkotos uz Līņu klintīm.

Enkurakmens iezis paslēpies šaipus Gaujai un savu nosaukumu salīdzinoši nesen ieguvis par godu Enkurakmens salai, tā godinot Gaujas plostnieku mantojumu. Iezis vieglāk pieejams ūdens tūristiem. Kādā zemākā vietā tas man gatavs atklāt vien pavisam nedaudz no sevis, bet citu iespēju iezim tuvoties te vispār nemanu. Kā jau minēts, šie nav tūrisma maršruti, un tas droši vien priecē veco iezi, kam secen iet lielā tautu staigāšana un skrāpējumi tā sānos.

Enkurakmens iezis

Turpinu soļot pa taku, kas netālu no tērces ar lielisku nosaukumu – Ļaunuma tērce – pagriežas uz Drabešu – Līgatnes ceļa pusi. Es sekoju šai takai, jo zinu, ka līdz pat Skaļupēm Gaujā citu atsegumu nebūs.

Naski soļoju uz priekšu un drīz esmu pie “Kalna Skaļupēm”, kuru saimnieki ceļa malā nolikuši groziņu ar kārdinošiem āboliem un draudzīgu aicinājumu cienāties. Manā mugursomā savu kārtu gaida vēl vairāki āboli, tāpēc noturos pretī kārdinājumam un “Kalna Skaļupju” ābolus atstāju tiem, kas savus ābolus nav paķēruši līdzi.

Izskatās gardi

Šķērsojis veco tiltu pār Skaļupi, kas nu atvēlēts vienīgi kājāmgājējiem un riteņbraucējiem, nonāku pie “Skaļupju” daudzdzīvokļu namiem. Pie trešā nama kāds vīrs nopēta mani, bet es mierīgi lūkojos uz netālo Briežu lauzi un soļoju tālāk uz Rehabilitācijas centra “Līgatne” pusi.

Rehabilitācijas centra apkārtnē augošie koki jau ieguvuši rudens rotas. Netālu no centra stāv autobuss, kurā tieši šobrīd sakāpj bariņš ļaužu. Iespējams, tie pabijuši ekskursijā uz Padomju slepeno bunkuru. Tieši pie ieejas rehabilitācijas centrā ieraugu nelielu namiņu un noprotu, ka tur var tikt pie salda kāruma – Līgatnes mājas saldējuma. Lai arī ir septembra beigas, nolemju, ka mazliet cukura nekaitēs pēc tam, kad nosoļoti jau 28 kilometri.

Rehabilitācijas centrs “Līgatne”

Mani apsteidz kāda auto ekipāža, kas, šķiet, te iegriezusies tieši pēc saldējuma. Iegūstu laiku atelpai, jo pārim, kas izkāpj no auto paiet labs laiks, kamēr tie vienojas par to, kurš un kādu saldējumu ņems. Sieviete kādā brīdī ieminas, ka kāro plombīru, bet garās diskusijas noslēgumā aiziet no būdiņas bez saldējuma. Vīrietis, kas, iespējams, ir bijis šīs idejas autors, tiek pie sava saldējuma, un nu pienāk mana kārta izvēlēties.

Apskatījies visu vitrīnā redzamo piedāvājumu, izšķiros par divām bumbiņām – persiku un zemeņu sorbeta. Tā kā kādu laiku jau nostāvēju uz vietas, gaidot, kamēr saldējumu izvēlēsies pircēji pirms manis, nolemju ilgāk te nekavēties un, pamazām notiesājot savu saldējumu, soļoju uz Gaujas pusi. Ko lai saka par saldējumu? Persiku saldējums garšo lieliski, zemeņu sorbets ir atsvaidzinošs 😊

Līgatnes mājas saldējums

Ar nelielu kaloriju devu vēderā iznāku Gaujas krastā netālu no Spriņģu ieža, kas paslēpies ēnainā upes līkumā. Mirkli uzkavējos upes krastā, lai palūkotos uz tās saulaino posmu. Debesīs parādījušies viegli mākonīši, bet tie piedod vien baltu, pūkainu akcentu koši zilajam jumam. Gaujas pretējais krasts, šķiet, pamazām padodas upes “zobiem”, jo viens pēc otra tur upē iešļūkuši krastmalā augušie koki.

Gauja pie Skaļupēm

Pasildījies saulītē un pabeidzis mieloties ar savu saldējumu, dodos apkārt krastmalas krūmājam, lai sasniegtu Spriņģu iezi. Sarkanbrūnā klints siena aptuveni 600 metru garumā stiepjas gar Gauju. Lūkojos uz mežiem, kas sakāpuši ieža mugurā, un domāju pie sevis, ka drīz arī man būs jātiek tur augšā.

Kamēr vēroju iezi, mani pamazām ielenc gan no upes, gan no sauszemes puses. Pa upi uz Spriņģu ieža pusi pamazām slīd trīs mazliet skaļi supotāji, bet man aiz muguras parādās kāds gados jauns pāris. Kad esmu atbrīvojis skatu uz iezi, puisis apvaicājas savai pavadonei: “Nu, taisīsim bildi vai nē?” Šķiet, ka abi izšķiras par labu bildei, bet es jau meklēju ceļu augšup mežā virs Spriņģu ieža.

Spriņģu iezis

Kādu brīdi mans ceļš ved galvenokārt augšup, tad pamazām reljefs izlīdzinās, vien krituši koki gādā, lai man būtu kāda izklaide, un visbeidzot seko visai dubļaina taka lejup.  Kaut kur pa kreisi no manis paliek Cepurkalna virsotne. Pamazām speru soļus, meklējot vietas, kur atsperties, neiegrimstot vai neapsēžoties dubļos. Kad pamats zem kājām atkal izlīdzinās, esmu pavisam netālu no Līgatnes upes ietekas Gaujā.

Izgājis Gaujas krastā, vispirms palūkojos atpakaļ uz to pusi, no kuras pirms mirkļa nācu. Mežu ieskauts, Gaujas krastā vīd Spriņģu ieža rietumu gals. Krietni tuvāk kāds makšķernieks mēģina izvilināt no Gaujas dzelmēm kādu no upes iemītniecēm.

Gauja lejpus Spriņģu ieža

Pagriežos Gaujas tecējuma virzienā un lūkojos uz vietu, kur Līgatnes ūdeņi iekļaujas Gaujas straumē. Šī vieta ir ieinteresējusi vēl kādu, jo uz velosipēda tuvojas kāds trūcīgi ģērbts vīrietis. Šķiet, ka kungs nolēmis septembra beigas atzīmēt ar peldi.

Līgatnes ieteka Gaujā

Peldētāja turpmākās aktivitātes ļauju vērot upes krastā stāvošajam makšķerniekam, bet pats šķērsoju tiltiņu pār Līgatni un pamazām kāpju augšup uz ceļa pusi. Krastmalas kokos te iekārts prāvs plakāts, kas lieliem burtiem vēsta: “NEMĒSLO! Mēs šeit dzīvojam!” Bieži sastopamā Cūkmena vietā uz šī plakāta redzama rokās sadevusies ģimene.

Īsi un nepārprotami

Izeju uz Gaujas ielas un soļoju garām “Kanoe kempingam”. Netālu no Līgatnes pārceltuves manu divus gājējus ar mugursomām, kas atpūšas pļaviņā. Mana nākamā pietura ir Līgatnes pārceltuve, kas, kā tiek uzsvērts dažādos avotos, ir vienīgā šāda tipa pārceltuve Baltijā. Pēc tam, kad Otrā pasaules kara laikā tika uzspridzināti Līgatnes tilti pār Gauju, pārceltuvi izveidoja Līgatnes papīrfabrika, lai nodrošinātu tās strādnieku nokļūšanu no mājām Pārgaujā uz darbu un atpakaļ.

Līgatnes pārceltuve

Kad nonāku pie pārceltuves, pārcēlājs bauda atpūtu, bet varu jau manīt, ka Gaujas labajā krastā prāmi gaida kāds auto. Līgatnes prāmi veido divas kopā sastiprinātas laivas, uz kurām ir dēļu klājs. No viena Gaujas krasta uz otru prāmi pārvieto upes straumes spēks.

No pārceltuves gar Gauju iemīta neliela taka, kuras malā aug koši kociņi un krūmi. Šķiet, ka te notikušas kādas skriešanas vai orientēšanās sacensības, jo taciņa ir visai svaiga. Kad taka pagriežas nost no upes, es turpinu tai sekot, bet pēc brīža atkal atgriežos Gaujas krastā. Soļoju pa taciņu mazu gar Gauju un ik pa brīdim apstājos, lai palūkotos gan lejup, gan augšup pa upi.

Pa taciņu mazu gar Gauju

Kad manā priekšā paceļas smilšakmens siena, saprotu, ka esmu sasniedzis Jumpraviezi. 250 metrus garais iezis labu gabalu iestiepjas arī iekšzemē. Strautiņš, kas tek garām iezim, aizbērts ar zaru kaudzi, tā veidojot tiltiņu.

Nostāsti vēsta, ka senatnē šai vietā zirgu vilkts pajūgs, ar kuru vizinājušās muižkunga meitas, iebraucis Gaujā, un jaunavas gājušas bojā. Tā iezis ieguvis savu vārdu. Arī netālā iela šai posmā tiek dēvēta par Jumpravas ielu. Par nākamajām divām klintīm manā maršrutā nostāsti arī vēsta, ka cilvēki tur ņēmuši nelabu galu, bet par visu pēc kārtas.

Jumpraviezis

Taciņa ved augšā Jumpraviezī un tālāk pa mežu, kamēr nonāku uz Jumpravas ielas. Drīz ieraugu nelielu skatu laukumiņu, kas, ar koka barjerām norobežots, atrodas Gaujas krastā. Pašu labāko skatu punktu jau ieņēmusi kāda cienījama vecuma nūjotāja, kas nesatricināmā mierā veras uz Gauju. Pieeju arī es pie nožogojuma, bet no šīs vietas Jumpraviezi saskatīt neizdodas. Redzu vien saliņu, kas atrodas Gaujā netālu no ieža.

Atgriežos uz Jumpravas ielas un turpinu savu soļojumu līdz vietai, kur iela attālinās no Gaujas, bet gar upes krastu tālāk aizved taciņa. Metu nelielu līkumu, bet tas ir tā vērts, jo sola skatus uz divām krāšņām klintīm.

Ejot gar upi, sadzirdu balsis un ieraugu trīs vīrus bez laivas un bez suņa. Trīs makšķernieki iebriduši Gaujas ūdeņos, lai būtu tuvāk lielajām zivīm, ko tie plāno notvert. Visi trīs vīri pamazām brien lejup pa straumi. Divi jau līdz viduklim ūdenī, trešais kautrīgi brien gar krastu, bet tad pievienojas pārējiem.

Trīs vīri Gaujā

Vietā, kur Gauja liec asu līkumu, tās labajā krastā slejas kokiem apaudzis, sarkanīgs smilšakmens iezis – Katrīnas iezis, dēvēts arī par Nāru klinti. Kā jau minēts, arī šim iezim ir savs skumjais stāsts, jo nostāsti vēsta, ka meitene vārdā Katrīna nelaimīgas mīlestības dēļ no ieža metusies Gaujā un noslīcinājusies.

Kad izeju upes krastā, lai palūkotos uz iezi, uzduros diviem jauniešiem, kas te bauda saules starus un gatavo siltas pusdienas. Brīdī, kad iznāku pie upes, meitene pārģērbjas, tāpēc pievēršos klintij, lai netraucētu jauniešu pasākumu.

Katrīnas iezis

Katrīnas iezis bagātīgi noaudzis dažādiem skuju un lapu kokiem. Pēdējie jau ieguvuši rudens ietērpu, tāpēc sarkanīgā klints nu rotāta dzeltenām un zaļām zaru rotām. Katrīnas iezis stiepjas aptuveni 200 metru garumā gar upi, tā augstums sasniedz pat 15 metru atzīmi.

Turpinu savu ceļu gar pašu upes krastu un ik pa brīdim rodu iespēju palūkoties uz iezi. Abus sastaptos jauniešus nu jau aizsedz krasta krūmājs, tā kā tie var netraucēti baudīt savu divvientulību saulainā upes krastā.

Skats uz Katrīnas iezi

Taka ved tālāk gar Gauju līdz pat vietai, kur upes straumi šķeļ akmenī cirsts, kuģa priekšgalam līdzīgs ķīlis – Gūdu klintis. Iezis tā nosaukts par godu tuvējām “Gūdu” mājām, bet, protams, neiztiek bez dramatiska nostāsta. Kādreizējais “Gūdu” saimnieks savu dvēseli esot apsolījis velnam, kas tad to pie “Gūdām” ierāvis atvarā.

Gūdu klintis uz ziemeļiem iestiepjas tālu iekšzemē, kur tās paslēptas manam skatienam. Gauja klintī izskalojusi visai prāvu nišu. Arī šeit pārsteidzu kādu pāri, kas iekārtojies upes krastā. Šoreiz tā ir vecmāmiņa, kas sēž upes krastā kopā ar savu mazdēliņu, kurš kaut kur ticis pie saldējuma, ko nu kāri notiesā. Līdzās esošajā atpūtas vietā var manīt daudz ļaužu, kas te ieradušies baudīt atvasaru. Droši vien abi upes krastā sastaptie ir atdalījušies no kādas te manāmas kompānijas.

Gūdu klintis

Pie “Bērziņu” un “Kumelīšu” mājām atgriežos atpakaļ uz lielā ceļa. Sparīgi soļojot uz Siguldas pusi, drīz ievēroju divus gājējus man kādu gabalu priekšā. Abiem uz mugurām prāvas mugursomas. Paejam garām “Lieltītmaņu” un “Maztītmaņu” mājām, kā arī pagriezienam uz Tītmaņu iezi. Noprotu, ka “Simtiņš 2020” nav abu soļotāju programmā, jo šķiet, ka arī šogad “Strēlnieku” Mārtiņš maršrutā iepinis Tītmaņu iezi, bet maniem ceļabiedriem nav nekādas intereses par to.

Aiz Tītmaņiem panāku abus soļotājus, kas nu jau ir ieraudzījuši arī mani. Puisis ir pārsteigts, ka esmu parādījies aiz muguras, un saka: “Mēs tev no pārceltuves sekojām.” Nu es atpazīstu abus pie pārceltuves manītos gājējus, kas atpūtās pļaviņā. Izrādās, ka sava pārgājiena laikā esmu ticis pie diviem sekotājiem 😊 “Es nelielu līkumu izmetu, tāpēc tā sanāca,” atbildu, jo noprotu, ka abi mani apsteiguši brīdī, kad sekoju Gaujai gar Katrīnas un Gūdu klintīm. “Jūs Mežtaku ejat?” pavaicāju. “Ne gluži,” man atbild pāra daiļākā puse.

Atkal uzņemu tempu un pamazām atstāju savus sekotājus aiz muguras, bet zinu, ka pa ceļam būs vēl vairākas vietas, kur es novirzīšos no galvenās takas, dodot abiem iespēju mani atkal apsteigt, ja, protams, to maršruts turpinājumā sakritīs ar manējo.

Nākamā pietura pienāk visai drīz, jo kārtējā Gaujas līkumā savus sānus saulē silda Launaga iezis, kas saukts arī par Ērmaņu iezi. Jā, par godu tuvējām “Ērmaņu” mājām. Dodos nost no takas un tuvāk upei, lai palūkotos uz iezi.

Skats uz Launaga iezi

Launaga iezis no ziņkārīgo skatieniem patvēries aiz krietna koku aizsega. Lielākais atsegums redzams nedaudz nostāk no upes, bet zemākas klintis manāmas arī pašā upes krastā. Arī Launaga ieža sānos Gauja pamanījusies izgrauzt nelielu nišu. Ļoti ēdelīga ir Latvijas teritorijā garākā upe. Apskatījis Launaga iezi, izlaužos atpakaļ līdz marķētajai takai un turpinu savu ceļu uz Siguldas pusi. Savus sekotājus nemanu ne priekšā, ne sev aiz muguras.

Aiz kokiem vīd Launaga iezis

Man garām aiztrauc kāda riteņbraucēja, bet jau mirkli vēlāk manu, ka meitene iekārtojusies uz atpūtu. Iespējams, drīz tā atkal aizripinās man garām. Soļojot ik pa brīdim ieklausos, vai nav jāmūk nost no takas, bet riteņbraucēja, šķiet, nolēmusi tā kārtīgi atvilkt elpu.

Pēc aptuveni pusotra kilometra soļojuma no Launaga ieža, šķērsojis Vildogas upi, atkal griežos nost no takas un kāpju lejā pie upes, jo te Gaujas krastā slejas deviņus metrus augstais Elpju iezis, savukārt augstāk upes krastā rodamas “Elpu” mājas.

Elpju iezis

Gaujas ūdens līmenis šodien zemāks, dodot iespēju nedaudz palūkoties, kas slēpjas aiz pirmā Elpju ieža izciļņa. Pa zeltainām lapām klāto ieža pakāji lēnām pavirzos tālāk gar klints sienu. Elpju iezis te paceļas mazliet augstāk, var arī saskatīt piekļuvi iezim no otras puses, bet visā garumā paiet tam garām sausām kājām nav iespējams.

Atgriežos uz takas virs ieža. Arī šeit līdzās koka tiltiņam redzami smilšakmens atsegumi. Jau mazu gabaliņu tālāk šķērsoju tiltiņu, kas ved pāri Tildurgas strautam, un dodos apskatīt netālo dabas pērli – Tildurgas kanjonu.

Gauja

Tildurgas strauts šodien gluži vai pilnībā izsusējis un, iespējams ar nepacietību gaida ziemu un pavasari, bet tā radītais dabas piemineklis apskatāms visā krāšņumā, ko, protams, papildina rudenīgu lapu rota. Strauts smilšakmenī izgrauzis zemu kanjonu, un tā kreisajā malā izveidojusies prāva niša – Dagnes ala.

Tildurgas kanjons un Dagnes ala

Strauta gultni vietām šķērso kritušu koku stumbri, kam kāpju pāri un dodos dziļāk iekšā kanjonā. Saules gaisma izlaužas cauri koku lapām un izgaismo sūnām un koku lapām klātās klintis. Lieliska un pavisam klusa vieta, kur baudīt rudeni.

Tildurgas kanjonā

Atgriežos uz galvenās takas un sastopu divus skrējējus. Pa priekšu jož puisis, aiz viņa skrien meitene ar milzīgu sēni rokā. Iespējams, tā ir kāda meža versija par stafetes skrējieniem. Arī man nu priekšā daudz sparīgas soļošanas un mazāk apskates objektu. Pamazām tuvojos 40 kilometru atzīmei.

Četrdesmitnieks krīt pie “Gančauskām” – kristiešu atpūtas centra. Aplokā līdzās “Gančauskām” ganās trīs zirdziņi, kas, iespējams, mēdz izklaidēt atpūtas centra viesus. Zirdziņi mirkli velta skatienu man, bet tad pievēršas zālājam zem to pakaviem.

“Gančausku” zirdziņi

Pie “Jaunsaimnieku” un “Attaku” mājām ganās aitu bariņi. Dažas sapulcējušās netālu no ēkas, kas, iespējams, ir to pastāvīgā dzīvesvieta, citas izklīdušas nedaudz tālāk pļavā, kurā saguldīti arī skābsiena rituļi. Par melno avi to nenosaukt, bet starp ierasti gaišajiem lopiņiem pamanu arī vienu tumši brūnu aitiņu.

“Attaku” aitu ganības

Arvien vairāk priecē takas malās redzamās norādes, kas drīz vēsta, ka līdz Siguldai nu jau mazāk par desmit kilometriem. Vietām taku šķērso strautiņi, kam pāri celti koka tiltiņi, laipas. Iesoļojis Siguldas novadā un šķērsojis Rāmnieku strautu, sasniedzu atpūtas vietu “Bērzi”, kurā sastopu atpūtnieku bariņus.

Pa kreisi no manis jau plešas Nurmižu gravu rezervāts, kuru pāršķeļ gāzes vads un tam paralēli iebrauktais ceļš uz Nurmižiem. Jo tuvāk Siguldai, jo vairāk riteņbraucēju sastopu. Daži brauc visai sparīgi, un es tik tikko pagūstu palekt malā no takas. Katrā vietā, kur liekas, ka te kāds varētu kārot iztrakoties, mirkli ieklausos, vai netuvojas kārtējais divu riteņu dīdītājs.

Ceļš un dabasgāzes infrastruktūra Nurmižu gravu rezervātā

Pie “Vecmuceniekiem” soļoju pāri Svīķupei, ko gan kartēs mēdz dēvēt arī par Nurmižupīti. Šoreiz paļaušos uz norādi pie pašas upītes. Svīķupes krastos var manīt smilšakmens atsegumus, un upītes krastos noteikti ir vēl vairāk klinšu, bet tā iztek no Nurmižu gravu rezervāta teritorijas, tāpēc Svīķupes krastu izpēte iespējama vien tik tālu, cik no ceļa var aizsniegt ar acu skatienu.

Svīķupes klintis

Tuvojoties “Kalnaklaukām”, pa kreisi no manis aiz pļavas paceļas Gaujas senlejas nogāze, kas noaugusi mežiem un tagad, koši tērpta, gozējas pēcpusdienas saules staros. Skats, kas liek man uz mirkli apturēt savu skrējienu un ļaut acīm izbaudīt ainavu.

Gaujas senlejas meži rudens rotā

Ceļa turpinājumā sasniedzu Vējupīti, kas ir arī Siguldas pilsētas robeža. Gar upīti soļoju uz kāpnēm, kas palīdzēs man nokļūt Paradīzes kalna virsotnē. Man pretī nāk divas meitenes, kas skaisto svētdienu izmanto pastaigai pa Siguldu.

Manā priekšā augšup sniedzas pakāpiens pēc pakāpiena. Kaut kur tur augšā ir paradīze, bet līdz tai vēl pieveicams kārtīgs kāpiens. Stampājot augšup pa pakāpieniem, sajūtu visu, ko esmu sakrājis savā 50 kilometru soļojumā, tomēr neatlaidīgi tuvojos Paradīzes kalna virsotnei.

Augšup Paradīzes kalnā

Jo tuvāk virsotnei, jo skaidrāk dzirdu balsis. Skaidrs, ka skaistā pēcpusdienā un vietā ar krāšņu skatu vientulība man nedraud. Vēl pēdējie pakāpieni, un pēc 52 kilometru soļojuma no Cēsīm es esmu nokļuvis Paradīzes kalna virsotnē. Daži no ļaudīm, ko te sastopu, ieradušies, lai palūkotos uz Gaujas senleju, bet ir arī tādi, kas kādu gaida. Iespējams, kāds šodien izaicinājis “Simtiņu 2020”.

Kāda no kalnā sastaptajām sievietēm brāķē apgaismojumu, kas neesot labs priekš foto. Zināma taisnība viņai ir, jo nelielā dūmaka, kas valda virs Gaujas un tās apkārtnes mežiem, mazliet laupa ainavas krāsu spilgtumu, bet, arī šādā vieglā plīvurā ietērpta, Gaujas senleja izskatās satriecoši skaista.

No Paradīzes kalna uz Gaujas senleju veroties

Palūkojies gan uz Gauju, gan uz Turaidas pili, kas paceļas pakalnā otrpus Gaujai, es iekārtojos uz soliņa, lai beidzot apēstu sviestmaizi, ko nesu līdzi jau no Cēsīm. Pēc tāda pārgājiena sviestmaize garšo īpaši labi, pat neraugoties uz to, ka izrādās veģetārā versija.

Turaidas pils torņi otrpus Gaujai

Secinājis, ka no Siguldas dzelzceļa stacijas mani šķir aptuveni trīs kilometri, es ceļos sava pārgājiena finiša taisnei. Kaut kur tālu lejā paliek Kraukļupīte, kurai šoreiz eju garām. Skatu laukumā pie “sēnes” sastopu vairākus riteņbraucējus, kas nevar izlemt, vai mirkli te uzkavēties, vai uzreiz doties tālāk. Vēl neliels soļojums pa mežu, un es izeju Siguldas ielās.

Miera ielai seko Līvkalna iela, tad pagriežos uz Skolas ielu un apstājos, jo ieraugu, ka arī Siguldai kāds ir sarūpējis versiju par akmens barometru. Akmens ir sauss, tātad nelīst. Ēnu akmens nemet, jo saule jau noslīdējusi tik zemu, ka tās stari nespēj sasniegt barometru, tomēr paļaujos uz saviem novērojumiem un secinu, ka ir saulains.

Siguldas akmens barometrs

Gadījumi, kad mani kāds apsteidz soļojumā ir visai reti, tomēr Skolas ielā tā notiek. Iespējams, vainīgs mans nogurums, bet iespējams arī, ka puisim ir kāda īpaša motivācija, kas liek traukties uz priekšu. Nolemju ielūkoties Mobilly aplikācijā un secinu, ka pavisam drīz gaidāms vilciens uz Rīgu.

Rudens apciemojis Siguldu

Šis vilciens savu ceļu ir uzsācis Valgā un ir vienīgais vakara vilciens, kas svētdienā savieno Cēsis, Valmieru un arī Valgu ar Rīgu. Apzinos, ka riskēju nokļūt ļaudīm pilnā vagonā, tomēr pielieku soli. Savu plānu šai diena iesmu jau esmu izpildījis, tāpēc labāk stāvu vilcienā, kas ved mani uz mājām, nevis sēžu uz soliņa Siguldas stacijā, gaidot tukšāku, bet vēlāku vilcienu. Pamazām paslēpju dziļāk arī domas, kas vēl pirms mirkļa bija pievērsušās jogurta dzērienam un karstmaizei, ko parasti nobaudu pārgājiena finišā Siguldas dzelzceļa stacijā. Šoreiz tam nepietiks laika.

Lai arī jānotver vilcienu, joprojām turu acis vaļā, tāpēc apstājos Dārza un Parka ielu stūrī, kur atrodas 1988.gadā atklātais, tēlnieka Igora Dobičina darinātais piemineklis rakstniekam Rūdolfam Blaumanim. Parka ielas turpinājums līdz pat Vidzemes šosejai arī nodēvēts rakstnieka vārdā.

Kad esmu jau pavisam tuvu dzelzceļa stacijai, dzirdu, ka tiek iedarbināta signalizācija pie Rūdolfa Blaumaņa ielas dzelzceļa pārbrauktuves. Jau tuvojas vilciens, bet es vēl nesteidzos uz peronu, jo man vajag finiša bildi pie stacijas. Man to vienkārši vajag. Jautājums nav apspriežams 😊

Siguldas “Laimas” pulkstenis

Ātrs līkums, fotoaparāta objektīvā pazibot gan stacijai, gan Laimas pulkstenim pie tās, un nu jau es skrienu, jo vilciens ir apstājies pie perona. Lai arī padots ir dubultais sastāvs, vēl brīvās vietas vagonos ātri piepildās. Man palaimējas atrast brīvu sēdvietu. Noceļu somu no pleciem un iekārtojos mājupceļam. Mana piere ir slapja gan no pārgājiena, gan finiša spurta, bet ir milzīgs gandarījums par šodien paveikto.

Šodien pa tiešām gleznainu maršrutu esmu nogājis 55,2 kilometrus. Laika apstākļi mani ir lutinājuši, un maršrutā redzētais un piedzīvotais sagādājis daudz spilgtu atmiņu vēl ilgam laikam.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s