28.03.2020. Pārgājiens ar “odziņu” gar Gaujas labo krastu no Cēsīm uz Valmieru

Kādus auto visbiežāk var sastapt Rīgas ielās sestdienu rītos ap pulksten 5:30? Iespējams, lielākoties tie ir taksometri, bet šai rītā Vienības gatves un Graudu ielas krustojumam no trim dažādām pusēm piebrauc apsardzes uzņēmumu auto. Pēkšņi sajūtos ļoti droši, stāvot šai krustojumā.

Meteorologi šai dienai sola siltu laiku, tāpēc no pārgājienam paredzētā tērpa vienu kārtu esmu metis nost. Tāpat pārskatīta arī apavu izvēle, aujot vieglus, kalnu skriešanai paredzētus apavus, kuros pagājušajā gadā pieveikti arī “Simtiņa” kilometri. Rīta agrumā gan vēl pavēss, tāpēc pa virsu esmu uzvilcis dūnu vestīti un, soļojot uz staciju, jūtos visai omulīgi. Pārgājiena laikā vestīte pārcelsies uz mugursomu.

Rīgas Centrālā stacija dāvā krāšņu saullēktu, kura apmirdzēts pienāk vilciens, kas aizvedīs mani uz Cēsīm. Šai rītā pasažieru ierasti maz, manāmi tādi, kas noteikti gatavojas dienu pavadīt dabā. Dienas beigās vairākus no tiem ieraudzīšu arī dažādās stacijās iekāpjam vilcienā atpakaļ uz Rīgu. Stacijas tablo vēsta, ka šorīt Rīgā ir +2 grādus silts.

Iepriekš dīzeļvilcienos konduktori biļešu numurus lielākoties pierakstīja, tāpēc ar ierastu kustību pastiepju savu telefonu tuvāk konduktorei, lai tā var salasīt ciparus. Šoreiz gan konduktore bruņota ar biļešu skenēšanas iekārtu un lūdz apžēloties. “Tik augstu necel roku. Jo vienkārši, ja cilvēks maziņš..,” tā saka un paceļ skenēšanas iekārtu teju pie sava vaiga. Biļete tiek veiksmīgi reģistrēta.

Cēsis sagaida ar siltu pavasara saulīti. Dūnu vesti, protams, esmu nometis jau vilcienā, bet te tai somā pievienojas arī cepure. Kā nedēļu iepriekš, vispirms iegriežos stacijas “Narvesen”, lai palielinātu ūdens daudzumu kā savā organismā, tā mugursomā.

Cēsu dzelzceļa stacija

Šodien mans ceļš galvenokārt sakritīs ar EnterGauja oficiālo maršrutu, kas marķēts arī dabā. Esmu gan veicis nelielu korekciju, cerot, ka izdosies maršrutu papildināt ar labu “odziņu”.

Šai rītā brīvdabas grāmatu apmaiņas punkts Stāstu tornis ir kluss. Grāmatas sarindotas tā plauktos un gaidīt gaida, kad to lapas šķirs aizrautīgi lasītāji. Sagaidu, kad pulsometrs gatavs darbam, un startēju.

Stāstu tornis

Tā kā Ērgļu klintis apciemoju jau pirms nedēļas, šai rītā dodos pa taisnāko ceļu uz Rāmnieku tiltu. No stacijas eju pa Raiņa ielu un Uzvaras bulvāri. Cēsu pilsētas stadionā kāda meitene devusies rīta skrējienā. Stadiona malā slejas Cēsu vējdzirnavu tornis, no kura vairs palikuši tikai mūri. Reiz malušas miltus, 20.gadsimta 20.gados dzirnavas pārtapušas par elektrības ģeneratoru, bet nu jau labu laiku klusi un mierīgi stāv stadiona malā. Pie dzirnavu foto tikt ir izaicinoši, jo stadions iejozts ar augstu žogu, caur kura “acīm” fotoaparāta objektīvam neizspraukties. Pat tik nelielam, kā manam vecajam ceļabiedram, tas nav pa spēkam. Par laimi žogā šur un tur ierīkoti vārti. Atrodu tādus slēgtus vārtus, un caur to restēm tad arī top foto ar vecajiem mūriem.

Veco Cēsu vējdzirnavu mūri

Kad nokļūstu Uzvaras bulvāra un Jāņa Poruka ielu stūrī, pamanu, ka pie stadiona žoga sastumta lielāka zemes kaudze. Mirklis pārdomu, zibenīgs lēmums. Ar cerību, ka zemes kaudze nav kļuvusi par dubļu čupu, raušos augšā šai miniatūrajā kalnā. No kaudzes virsotnes lieliski pārskatāms atjaunotais Cēsu pilsētas stadions, vecie dzirnavu mūri, kā arī ūdenstornis stadiona tālākajā (no manas puses) galā, kas laikā, kad stadionu atjaunoja, arī ieguva atsvaidzinātu izskatu.

Skats uz Cēsu pilsētas stadionu

No Jāņa Poruka ielas dodos tālāk uz Valmieras ielu. Pie kādas ēkas pamanu nelielu tablo, kas ziņo, ka Cēsīs saulīte šorīt gaisu sasildījusi jau līdz +9 grādiem. Ir tiešām silts. Valmieras un Birzes ielu krustojumā ceļa turpinājumam izvēlos taku, kas gar dzelzsbetona žogu pa kreisi no manis un dzelzceļa sliedēm kaut kur pa labi taisni ved mani uz Priekuļu novadu. Šeit, protams, nav ceļazīmju, tā kā pat nepamanu mirkli, kad šķērsoju Cēsu pilsētas robežu un esmu sasniedzis Dukuru ciemu.

Cēsu ielu māksla

Dukuros zem manu apavu zolēm atkal parādās asfalts. Nonāku uz ceļa, kas savieno Dukurus ar Rāmniekiem, un man atliek vien raitā solī doties uz priekšu. Pasveicinu kādu vecāku pāri, kas izveduši pastaigā savu suņuku. Citus gājējus savā maršrutā nemanu, vien ik pa brīdim dažs auto paskrien man garām. Pirms Dukuru robežas mani panāk arī kāds traktors. Pamanu, ka otrpus ceļam manāms kāds lielāks, šķiet, sacīkšu komplekss. Tur meklējama “Ezerkalnu” mototrase, kurā notiek Latvijas, Baltijas un pat pasaules mēroga sacensības motokrosā.

Dukuros

Aiz Dukuriem asfaltu nomaina grants segums, un ceļš ik pa brīdim vijas caur mežu. Mežainajos posmos mani ieskauj manāms dzestrums. Tad, lūk, kur ziema paslēpusies no pavasara saules stariem. Tagad sēž meža dziļumā un velta aukstu dvašu retajiem garāmgājējiem.

No Dukuriem uz Rāmniekiem

Pirms Rāmniekiem nonāku klajākā vietā, kur apkārt plešas lauki un pļavas, un saulīte atkal strauji sasilda. Te valda pilnīgs miers, ko pārtrauc vien retie autobraucēji. Tuvējās saimniecībās viss vēl kluss, bet uzartie lauki liecina, ka šai pusē tiek čakli saimniekots.

Netālu no Rāmniekiem

Stundas laikā noieti nedaudz vairāk kā seši kilometri, un es esmu sasniedzis Rāmnieku tiltu. Šī ir pirmā reize, kad to šķērsošu, jo līdz šim esmu vien vairākkārt gājis tam garām. Tā tas bijis, iznākot no ceļa, kas ved no Ramātu klintīm, no Rāmniekiem soļojot uz Cēsīm, kā arī ejot no Cēsīm uz Jāņmuižu. Uz mirkli apstājos, lai ļautu norimt putekļiem, ko sacēlis kārtējais garāmbraucējs, un izeju uz gājēju tilta pār Gauju. Tiltiņš pavisam nesen atjaunots un atkal atvērts gājējiem. Mierīgi soļoju pāri tiltam, vēroju saulē vizuļojošos Gaujas ūdeņus un izbaudu mirkli. Kad esmu tilta vidū, pa blakus esošo lielo tiltu man garām pabrauc “Vista” un vēl virkne uz kādas piekabes sakrautu laivu. Arī laivošanas entuziasti modušies pavasarim.

Rāmnieku tilts un gājēju tiltiņš

Otrpus Rāmnieku tiltam sākas Pārgaujas novads. Iegriežos netālajā Jāņarāmja atpūtas vietā, lai palūkotos uz Gauju un uz mirkli atvilktu elpu. Kamēr sēžu saulītē uz soliņa, sadzirdu putnu balsis, un virs Gaujas uz Cēsu pusi aizlido prāvs zosu kāsis. Ceļu somu plecos, palaižu garām pa ceļu no Rāmnieku puses tuvojošos auto un turpinu savu pārgājienu.

Gauja pie Jāņarāmja

Netālu no “Kalna Ķienēm” sastopu divus riteņbraucējus – tēvu un dēlu, kas dodas uz pretējo pusi. Abi min visai nesteidzīgi un mierīgi tver pavasara saules starus. Pēc nedaudz vairāk kā astoņiem kilometriem marķējumi norāda, ka laiks doties iekšā mežā.

Maršruts kopumā labi marķēts. Ik pa brīdim uz kokiem redzamas oranžas krāsas atzīmes. Taka te visai plata, ir redzams, ka šai posmā mēdz pārvietoties arī pa kādam auto. Lielākoties apkārt priedes, kas šur un tur savā bariņā paņēmušas arī egles. Vietām var manīt lielākus un mazākus bērzu pulciņus.

No Cēsīm uz Valmieru

Aiz taku sazarojuma, kurā esošās norādes vēsta, ka (atrodoties ar seju pret norādēm) pa kreisi meklējami “Lejaskrīpēni” un pa labi atrodas “Veckrīpēni”, izeju pļavas malā un pamanu, ka tajā pastaigājas divi cēli, pelēki putni. Abas dzērves sākotnēji neliekas ne zinis par manu klātbūtni, bet tad tomēr nolemj, ka melnā tērptais tips izskatās visai aizdomīgs, un ceļas spārnos.

Dzērvju pļava

Kad no Cēsu dzelzceļa stacijas noieti jau 11 kilometri, sasniedzu vienu no retajiem ceļu sazarojumiem, kurā maršruta marķētājiem vēl būtu, ko darīt. Lemju par labu ceļam, kas aizved pa labi, un izvēle izrādās pareiza. Šīs puses mežos vējš šur un tur nogāzis pa kādam prāvākam kokam. Melnas svītras uz daža stumbra sāniem liecina, ka divriteņa pārcelšana pāri kokam bijusi gana izaicinoša.

Nokļūstu pie sava pirmā ūdens šķēršļa šīs dienas maršrutā. Liekas, ka neliels strautiņš te tek tieši pāri takai. Kamēr fotografēju ūdens rotaļas, sadzirdu balsis, kas tuvojas no tās puses, kur taka strauji pagriežas pa kreisi. Kad esmu pagriezies ap stūri, ieraugu kādu vīrieti un sievieti, un to rotveileru. Bella (jā, tā sauc šo melno būtni) baidās man uzbrukt no priekšas, tāpēc klusi, šķietami bailīgi apmet man loku, izraisot tās saimnieces smieklus, un tad riedama tuvojas no aizmugures. Saimnieki aktīvi apsauc savu četrkājaino draudzeni: “Bella, nu kas tas ir? Kas tā dara?” Bella nomierinās, un katrs dodamies uz savu pusi.

Visai ņiprs ūdens šķērslis

Kad divpadsmitajā kilometrā palūkojos apkārt, saprotu, ka esmu nonācis ļoti gaišā priežu silā. Vietām aiz priežu stumbriem slēpjas pa kādai ļoti kalsnai eglei.

Priedēm rotātas debesis

Drīz sasniedzu nākamo slapjo vietu uz takas. Te mani apsteidz trīs riteņbraucēji. Liekas, ka braucienā devusies mamma ar diviem bērniem. Visi trīs ar mainīgām, bet kopumā labām sekmēm tiek cauri peļķēm un dubļiem. Spriežot pēc takas malā manāmā takas pastiprinājuma – cieši līdzās saguldītiem koku zariem, šī vieta pastāvīgi ir visai slapja.

Viena no takas slapjākajām vietām

Takas turpinājumā manu vēl vienu slapjāku vietu, kā arī vēja postījumus. Priežu saknes te ir cieši noturējušās augsnē, tāpēc abi koki nolauzti nelielā augstumā virs zemes Asas koka šķēpeles un saplīsušie stumbri norāda, ar kādu spēku vējš tajos ietriecies.

Vējš augstākās priedes nolauza

Netālu no “Pļavaskošu” mājām iesoļoju Kocēnu novadā. Šeit paralēli vecākiem krāsas triepieniem manāmi arī krietni nesenāki marķējumi. Norāde uz Cēsīm te gan tāda uz ātru roku tapusi, uz kopā sasietiem “Peri” veidņu gabaliem uzšņāpjot uzrakstu “CĒSIS” un bultu.

Nu, kaut kā tā

Drīz izsaukuma zīme uz priedes stumbra liecina, ka priekšā gaidāms kas aizraujošs. Taka te strauji aizlokās lejup. Sekoju takai, ik pa brīdim pametot skatienu atpakaļ, vai kādam riteņbraucējam nebūs radies kārdinājums te pārbaudīt savas spējas.

Iznāku saulītē vietā, kur ceļa kreisajā pusē sākas augsta, ar mežu noaugusi nogāze, bet pa labi pļavas, tālāk aiz kurām slēpjas Gauja. Te mani apsteidz kāds riteņbraucējs, kas trauc uz Valmieras pusi. Šai ceļa posmā pamanu arī gada pirmo tauriņu, kas šoreiz dzeltenā krāsā. Dzelteno te daudz, viens no tiem gaisā dejo pārī ar kādu baltu spārnaini. Saulīte izvilinājusi ārā ne tikai tauriņus, bet arī citas radības. Skudru pūžņos manāma pamatīga rosība.

Cik skudru vari saskaitīt?

“Caunīšu” mājās tiek veikta kādas ēkas jumta seguma maiņa. Šeit arī izvietotas vairākas oranžas un visai nepārprotamas zīmes, kas skaidri norāda, uz kuru pusi meklējama Valmiera un kur Cēsis. “Caunīšu” saimnieks kaut kur aizbrauc savā pilnpiedziņas auto.

Turp ved mans ceļš

Netālu no “Caunītēm” slejas šmaugu bērziņu birztaliņa. Un tās malā redzami arī daži bišu stropi. Drīz arī bites dosies ziedu meklējumos. Turpat netālu četri riteņbraucēji piestājuši, lai pārģērbtos, un tikmēr spriež, vai labāk jūtas aukstumā, vai karstumā. Tiem vēl priekšā izsaukuma zīmēm apzīmētais kāpums uz Cēsu pusi.

“Caunīšu” bērzi un bites

Pie “Lejaskārklu” mājām man garām pabrauc kārtējā riteņbraucēju grupa. Bellas saimnieki pagaidām ir bijuši vienīgie kājāmgājēji, ko esmu sastapis šai maršrutā. Kā ilustrējot māju nosaukumu, pļavas malā pie “Lejaskārkliem” manāmi sarkani dzeltenie kārklu stiebri.

“Lejaskārkli” un to kārkli

Kad noieti aptuveni 17,5 kilometri, ignorēju marķējumus un veicu strauju pagriezienu pa labi. Iepriekš veiktā izpēta liecina, ka pa šo taku nonākšu tieši pie Sietiņieža. Nu atkal soļoju pa kārtīgu meža ceļu. Te vairs nemana arī riteņbraucējus. Saules apspīdēta, taka aizvijas starp kokiem. Pamanu kādu prāvāku akmeni, kas nogūlies starp priedēm. Šai vietā ieraugu dienas pirmo raibo tauriņu. Reizēm apstājos, lai ieklausītos apkārtnē. Joprojām pilnīgs miers. Nojaušu, ka pie Sietiņieža gan varētu būt dzīvāk.

Pa ceļam uz Sietiņiezi

Drīz aiz kokiem sāk vīdēt Gauja, un nu jau manu arī cilvēku rosību vietā, kur kāpnītes ved lejup pie Sietiņieža. Kopumā aptuveni 400 metrus garais Sietiņiezis ir lielākais baltā smilšakmens atsegums Baltijā. Tā dienvidu daļa atrodas augstāk no upes, un kraujas augstums sasniedz pat 15 metru. Tieši ar šo daļu savu ieža apmeklējumu sākšu arī es. Sietiņieža ziemeļu daļa ir aptuveni 200 metru gara un 13 metru augsta un stiepjas tieši gar Gaujas ūdens malu, bet tai plānoju pievērsties mazliet vēlāk.

Sietiņiezis

Kāda ģimenīte pusdieno netālu no kāpnēm uz Sietiņiezi. Pirms dodos lejup, palaižu garām divas meitenes, kas tieši šobrīd atgriežas no ieža apskates. Meitenes, pamanījušas, no kuras puses atnācu, spriež, ka varētu doties turp, lai nav jādodas atpakaļ pa to pašu ceļu.

Sietiņiezis

Kāpju lejup. Saules stari laužas cauri te augošajiem kokiem un apspīd ieža baltos sānus. Tajos skaidri saskatāms savvaļas bišu izveidotais “sietiņš” – mazu aliņu raksts. Viena no versijām par ieža nosaukumu vēsta, ka tieši par godu bišu radītajam “sietiņam” tas ticis pie tāda vārda. Cita versija norāda uz netālajām “Sietiņu” mājām.

Savvaļas bišu veidotais “sietiņš”

Ieža apmeklētāju ērtībām te iekārtotas kāpnītes un laipiņas. Kamēr fotografēju iezi, kāda gados vecāka kundze ir pieveikusi kārtējo kāpņu posmu un, šķiet, ieraudzījusi kāpņu turpinājumu, skaļi pavēsta visiem ieža apmeklētājiem, ko tā ir izdarījusi ar kāda māti. Acīmredzot, kundze ir visai liberāla savos uzskatos. Minētās mātes viedokli gan nevaru noskaidrot. Tālāk skaidrā latviešu valodā seko norādījums vīrietim, kas tai seko, lai tas pieskata savu mazo atvasi.

Sietiņiezis

Ieža sānus izraibinājušas ne tikai savvaļas bites, bet arī neskaitāmi rakstu pratēji. Var tikai minēt, ar kādiem paņēmieniem dažiem no tiem ir izdevies sasniegt vietas, kur ieskrāpēti uzraksti. Soļoju augšup un lejup pa koka kāpnītēm un vēroju baltās smilšakmens sienas, kas slejas pretī zilajām debesīm.

Sietiņiezis

Kad sasniedzu Sietiņieža Velnalu, pamanu, ka netālu no tās ieejas kāds mēģinājis atdarināt Jelgavas pilsētas ģerboni. Velnala ir unikāla ar to, ka abi tās gali ir vaļēji. Iespējams, to vajadzētu pārdēvēt par Velna tuneli.

Sietiņieža Velnala

Savā ceļā sastopu vēl dažas apmeklētāju grupiņas, bet neviena no tām nepārspēj iepriekš sastaptās kundzes skaļos paziņojumus. Draugu bariņi un ģimenes sabraukuši aplūkot iespaidīgo smilšakmens atsegumu.

Sietiņiezis

Iznāku atpūtas vietā, kur paveras skats uz Gaujas līkumu, kurā sākas Sietiņiezis. Te noceļu somu no pleciem un pie viena no mazajiem galdiņiem mazliet iestiprinos, jo turpinājumā gaidāma iecerētā “odziņa” – soļojums gar Gaujas krastu no Sietiņieža līdz “Leču” mājām, lai pa ceļam apskatītu Liepas iezi. Kamēr dzeru tēju un graužu cepumus, kā uz vienu tā uz otru pusi aizsoļo citi atpūtas pie dabas cienītāji. Dažu uzmanību piesaista te esošā mājiņa ar sirsniņu durvīs, bet tikai kā apskates un foto objekts.

Gauja pie Sietiņieža

Pēc pusdienu pauzes sameklēju kāpnes, kas ved lejup uz vietu Gaujas krastā, kur sākas Sietiņiezis. Dzirdu, ka man seko kāda ģimene, un aizdomājos par to, ka viņiem tālākie notikumi varētu radīt jautājumus. Došu iespēju vecākiem paskaidrot bērniem, ar ko onkulis te nodarbojas 😊

Sietiņieža pakājē

Šeit Gaujā ietek strautiņš, un es dodos gar tā malu, lai atrastu piemērotāko vietu strautiņa šķērsošanai. Vietām ir sakrituši koki, un viens no tiem kļūst par manu tiltu pār strautiņu. Nu jau esmu otrpus ūdens šķērslim un, zariem brakšķot, sāku savu ceļu pa briksnāju.

Strautiņš pie Sietiņieža

Izeju Gaujas malā, lai vēlreiz palūkotos uz Sietiņiezi. No šejienes skatienam atklājas tieši ieža ziemeļu daļa, kas priecē laivotājus, bet taku gājējiem paliek apslēpta. Mēģinu tikt arī pie foto liecībām, bet saule šobrīd krīt man nelabvēlīgi, tāpēc foto pārpilda tās gaisma. Citā diennakts laikā vai pie cita apgaismojuma te varētu būt notverams īpaši skaists skats uz iezi.

Skats uz Sietiņieža ziemeļu daļu

Kad veltīti pēdējie skatieni Sietiņiezim, pagriežos atkal pret krūmāju. Vietām manāms, kas takai līdzīgs, bet nezinu, vai to te ieminuši cilvēki, vai dzīvnieki. Gaujas mala te pārpilna veciem kokiem, daudz arī bebru nedarbu. Šur un tur te manāmas slapjākas un ļoti slapjas vietas. Eju uz priekšu, cerot, ka visur iziešu sausām kājām.

Bebru dīķis

Uzduros bebru radītam dīķim ar viegli zilganu ūdeni. Tā kā uz bebru aizsprosta zaļo zālīte, šķiet, ka tas te tapis jau kādu laiciņu atpakaļ. Soli pa solim mēru aizsprosta izturību un veiksmīgi nokļūstu otrā krastā.

Bebru būvniecības paraugs

Ceļa turpinājumā turos iespējami tuvu Gaujai. Brīžiem eju gar pašu upes krastu, brīžiem dziļāk briksnājā. Kādā brīdī pamanu, ka man seko dzeltens tauriņš. Tas palido gabaliņu uz priekšu, tad it kā sagaida mani un veic nākamo pārlidojumu. Tauriņš mani pavada labu laiku, šķietami rūpēdamies, lai atrodu ceļu līdz Liepas iezim. Brīžos, kad pavadonis īpaši ilgi uzkavējas uz zemes, rūpīgi skatos, lai nejauši nesaminu savu ceļabiedru.

Mans mazais ceļabiedrs

Pamazām Gaujas kreisajā krastā parādās meklētais – Liepas iezis jeb Baltā klints. Pirms nedēļas apskatīju vien tā ziemeļu galu, bet nu ceru ieraudzīt iezi visā tā 400 metru garumā. Briksnājā esmu nolasījis zirnekļu darinājumus, tāpēc uz iezi lūkojos tīmekļiem viegli aizklātu skatienu.

Te sākas Liepas iezis

Soļojot gar Gauju pārliecinos, ka zinātājs spētu atrast vietas kreisajā krastā, kur nonākt pie upes un aplūkot daļu ieža. Šobrīd šajās vietās iekārtojušies tikai makšķernieki. Bet, lai patiesi novērtētu Liepas iezi, to, gluži kā mākslas darbu, ir jāaplūko no attāluma, nevis jāuzkāpj tam virsū.

Liepas ieža turpinājums

Pirmais no pretējā krastā manītajiem makšķerniekiem kaut ko sauc brīdī, kad esmu nozudis piekrastes krūmājā. Nav ne jausmas, vai viņš ko sauc man, vai kādam savam biedram, bet, kad secinu, ka gan somas, gan kabatu saturs joprojām ir pie manis un nekas nav izbērts upes krastā, turpinu ceļu un Liepas ieža apskati.

Liepas iezis

Posmu pēc posma, ar katru soli, ko speru, Liepas iezis pamazām atklājas skatienam. Jāsaka, ka tieši tā ziemeļu gals, kuru apciemoju pirms nedēļas, arī ir visbaltākais. Pārējā ieža daļa ir gluži kā apsūbējusi, tomēr vietām pavīd arī smilšakmens baltums.

Liepas iezis

Nopriecājos, ka nelielais līkums pa briksnāju ir bijis tā vērts, un ķeros pie telefona, lai piezvanītu “Leču” saimniecei un saskaņotu manu došanos garām tās saimniecībai. Uz zvanu atbildes nav, tāpēc lieku telefonu atpakaļ kabatā, cerot, ka man atzvanīs, un dodos uz priekšu.

Nedaudz palīkumojis pa mežiņu, iznāku atkal Gaujas malā. Šai līkumā, iespējams, reiz bijusi pludmale, kas nu aizaugusi, jo zem kājām manu daudz baltu smilšu. Saule apspīd upes pretējo krastu. Tālāk, augšup pret straumi jau manāms arī “Leču” mājas jumts. Kad tuvojos “Lečiem”, saprotu, ka būs jāiet diezgan tuvu to pagalmam, jo Gauja te ir nograuzusi daļu krasta. Par laimi tieši šai brīdī man atzvana “Leču” saimniece. Kad lūdzu atļauju sociāli atbildīgā attālumā paiet garām tās saimniecībai, saimniece dod man savu piekrišanu, kā arī piebilst, ka mājās šobrīd ir dēls, kuru tā pabrīdināšot, ka viens gājējs parādīsies pie mājas.

Gauja netālu no “Lečiem”

Kad sasniedzu Gaujas līkumu, ceļa gar upi vairs nav, tāpēc kāpju augstāk krastā, kur manā priekšā paveras “Leču” saimniecība. Saimnieces dēls atstarojošā vestē rosās pa pagalmu, bet to neplānoju traucēt. Nostājos krasta malā, lai vēl reizi palūkotos uz Gauju, un tad gar lauka malu pamazām meklēju ceļu atpakaļ uz Cēsu – Valmieras taku.

Gauja pie “Lečiem”

Kad esmu apgājis vienu “Leču” lauku, šķērsoju nelielu grāvi un nokļūstu vēl viena lauka malā, aiz kura pamanu arī jau pazīstamo oranžo marķējumu uz koka. Nu jau lūkoju pēc iespējami šaurākās vietas lauka šķērsošanai, un drīz esmu atpakaļ oficiālajā trasē.

Esmu atgriezies meža un lauku ceļos. Pie “Jaundukuļu” mājām kāds vīrs krauj malku mašīnas piekabē. Iespējams, atbraucis te pēc kurināmā kādai citai dzīvesvietai, jo diezin vai malkas pārnešanai pāri ceļam būtu nepieciešama piekabe. Kādu gabaliņu no “Jaundukuļiem” ceļa labo malu sedz blīvs egļu dzīvžogs. Kad esmu atgriezies mežā, apstājos pie šķērsām takai nokrituša koka, lai iedzertu kādu ūdens malku.

Maza upīte meža vidū

Divdesmit septītajā kilometrā meža taku pārrauj maza upīte, kas te veļ savus brūnganos ūdeņus. Pāri upītei uzbūvēta laipiņa, savukārt, blakus tai upīti rotā gan nosūnojuši akmeņi, gan prāvs, satrunējis koks ar prāvu piepes “degunu”.

Vecā piepe

Paeju garām “Straupnieku” mājām, kuru saimnieki arī, šķiet, ir aizrautīgi biškopji, un nokļūstu vietā, kur mans maršruts kādu brīdi sakrīt ar dabas izglītības centra “Vecupītes” dabas taku. Dabas takas malās ir ierīkoti mazi koka stendi, kuros aiz durtiņām slēpjas informācija par kādu augu vai dzīvnieku.

“Vecupītes” dabas takas stends

Savā ceļā aplūkoju katru stendu, ko ieraugu, un gūstu iespēju papildināt zināšanas par vālīšu staipekni, staltbriedi, melno dzilnu, meža bambalu, ūdru un lūsi.

Lasi un mācies

Ūdram veltītais stends atrodas vietā, kur paveras krāšņs skats uz Gauju. Pirms manis te jau nonākusi ģimene ar diviem maziem meitēniem. Kad aplūkoju stendu, tas piesaista arī meiteņu uzmanību, un, kad esmu stendu aizvēris, tās trauc pie tā, lai redzētu, kas slēpjas aiz durtiņām.

Skats uz Gauju

Valmieras tuvums nu jau kļūst jūtams, jo takā sāk parādīties arī kājāmgājēji. Kāda norāde vēsta, ka līdz Valmierai atlikuši četri kilometri. Te sastopu vairākas kompānijas, tai skaitā četrus liela auguma vīrus tumšā apģērbā, kas arī, šķiet, izgājuši svaigu gaisu ieelpot.

Kad noiets nedaudz vairāk kā 30 kilometru, esmu lielas pļavas malā. Te mana taka ved pāri vienai pļavai, tad otrai, līdz atduras pie Jorvikā esošās SIA “Byko-Lat” ražotnes. Šķiet, ka “Byko-Lat” piegādes galvenokārt saņem no kaimiņvalstīm, jo uz paziņojuma ar dažādu svarīgu informāciju lieliem burtiem vēstīts “РАЗГРУЗКА” un zem tā jau mazākiem burtiem līdzīgi teksti latviešu un angļu valodās.

Ārā no mežiem

Rūpnīcas apkārtnē gaisā vēdī koka smarža. Kāda sieviete pie rūpnīcas iebrauktuves ar auto sagaida puisi, kura darba maiņa, šķiet, tikko noslēgusies. Gar rūpnīcas teritoriju aug visai prāvas egles. Iespējams, ir bijuši kādi pārpratumi laikos, kad eglītes bija krietni mazākas, jo zīme vēsta, ka par eglīšu zāģēšanu var tikt pie 100 latu soda.

Godīgs eiro ieviesējs teiktu, ka sods ir 142,29 EUR

Man garām pabrauc divi riteņbraucēji – puisis un meitene, kurus, manuprāt, šodien jau esmu manījis savā maršrutā. Ceļš te asfaltēts, bet asfalta malās segums ir visai irdens.

“Jumaru” tupeļkoks

Pie tilta pār Jumaras upīti šķērsoju Gaujas nacionālā parka robežu. Nolemju te organizēt vēl vienu atpūtu, bet vispirms nokāpju pie upītes, lai palūkotos uz tās sarkanbrūnajiem atsegumiem. Viens no tiem gan kalpo par tilta balstu un ir cietis no tilta būves.

Jumaras atsegums

Pie Jumaras ir iekārtota lapenīte, kas kļūst par manu atpūtas vietu. Nesteidzīgi iestiprinos ar ābolu un cepumiem. Kad jau ceļu somu plecos, no Jumaras lejteces puses parādās divas meitenes, kas dodas uz manis atbrīvoto lapeni.

Lapenītē pie Jumaras

Vēl pēdējais soļojums līdz Valmierai. Vietā, kur ceļu šķērso augstsprieguma līnija, pa labi lejā manāmi Gaujas ūdeņi. Pēc nepilniem 34 kilometriem šķērsoju autoceļu P18 (Valmiera – Smiltene) un pa Jumaras ielu iesoļoju Valmierā.

Valmieras robeža

Šeit gan plānā ir nevis grezna parāde pilsētas centrā, bet pastaiga pa Valmieras sētas pusi, iespējami tuvāk Gaujai, tāpēc aiz daudzdzīvokļu ēkām nozūdu takā, kas ved gar PII “Bitīte” teritoriju. Te drīz attopos visai slapjā vietā, kuru, iespējams, varētu šķērsot un tikt tuvāk Gaujai, bet šoreiz izvēlos pakāpties augstāk un tieku atalgots ar 4,2 metru apkārtmēra Putriņu meža dižozolu.

Putriņu meža dižozols

Turpinu ceļu pa te rodamajām takām, līdz vietā, kur kāds mākslinieciski noformējis caurteku, pamanu iespēju piekļūt tuvāk Gaujai, dodos lejup, pāri ūdens šķērslim un tad uz ziemeļaustrumiem pa taku cauri mežam.

Gauja un Dzelzītis

Kad iznirstu no meža, savā priekšā ieraugu Gauju un dzelzs tiltu pār to. Tilts tapis pirms vairāk kā gadsimta un sākotnēji kalpojis šaursliežu dzelzceļa vajadzībām, bet nu atvēlēts kājāmgājēju un velobraucēju lietošanai. Tiltu šoreiz aplūkoju vien no malas, jo turpinu kustību pa Gaujas labo krastu.

Dzelzītis

Otrpus Dzelzs tiltam jeb Dzelzītim, kā to mēdz dēvēt vietējie, man paveras skats uz Gauju, kuras krastu rotā auto un makšķerkātu rindas. Sestdienas saulīte, šķiet, izvilinājusi no mājām itin visus Valmieras makšķerēšanas cienītājus, kas te ieradušies veselām ģimenēm.

Gauja Valmierā

Līdz pat 2012.gadā uzceltajam jaunajam Valmieras tiltam pār Gauju arvien manu makšķerniekus un makšķerniekus. Te gan eju nedaudz augstāk par upi, lai nebūtu jāsoļo cauri to rindām. Kādā vietā gaisā uzvēdī deguma smārds, un es ieraugu melnīgsnēju laukumu, kurā nejauši vai apzināti jau tikusi dedzināta pērnā zāle.

Tilts pār Gauju

Par pēdējo apskates objektu Gaujas labajā krastā kļūst bijušie ledus pagrabi Plostnieku ielā, kuros reiz glabātas zivis. Šobrīd pagrabu durvis cieši aizvērtas un mēmi veras uz Gauju.

Vecais ledus pagrabs

Izeju uz Cēsu ielas un dodos pāri Gaujai. Tiltu, pār kuru eju, pilnīgi no jauna uzbūvēja 2011. un 2012.gadā. Īpatnēji ir tilta apgaismes stabi, kas izliekti kā ribas un sapāroti burta “V” veidā. Tiltā pie katra “ribu” pāra ir izveidota “kabatiņa”, kas ļauj mierīgi palūkoties uz Gauju un skatiem tās krastos, nekavējot ļaužu plūsmu pār tiltu.

Uz tilta pār Gauju

Soļojot pāri tiltam, arī es lūkoju pēc vietas, no kuras paveras skaistāks skats uz pilsētu. Tuvāku pilsētas apskati gan atstāju citai reizei, jo Valmierā un tās apkārtnē var izveidot maršrutus, kas ļauj piepildīt visu dienu.

Skats no titla

Turpmākais ceļš ved mani pa Mazo stacijas ielu un Stacijas ielu tieši uz Valmieras dzelzceļa staciju, kur finišēju pēc astoņu stundu un gandrīz 40 kilometru gājiena. Laiciņš ir bijis lielisks, un izdevies pievienot standarta maršrutam arī “odziņu” – Liepas iezi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s