28.12.2019. Ziemassvētku vecītis brīvsolī

Uz patiesiem notikumiem balstīta Ziemassvētku pasaka, lasāma tumšos vakaros pie silta kamīna un/vai karstas tējas krūzes 😊

Ziemassvētku steiga jau ir aiz muguras, dāvanas maziem un lieliem izvadātas, un Ziemassvētku vecītis nolemj, ka ir pelnījis atelpas brīdi. Vecītis apsēžas pie sava darba galda un notrauš putekļus no lielumliela karšu atlanta. Rūpīgi šķirdams grāmatas lapas un malkodams kūpošu, gardu tēju, vecītis kavējas atmiņās par vietām, kur tas pabijis. Lielajā svētku steigā viņam ir maz laika tuvāk iepazīt zemes, pilsētas un ciemus, kurus apmeklē, tāpēc viņš nospriež, ka nu ir laiks nesteidzīgam pārgājienam.

Vecītis no saviem rūķiem ir daudz laba dzirdējis par Siguldu – pilsētu, kas atrodas Vidzemē, Latvijā. Skatiens apstājas pie Latvijas kartes, un vecītis uzmeklē tajā Siguldu. Jā, tā būs īstā vieta.

Ķibele gan tāda, ka visi ziemeļbrieži ir paņēmuši brīvdienas, kas tiem pienākas pēc straujā svētku skrējiena. Vecītis lauza galvu, kā lai nokļūst Siguldā, līdz atceras, ka rūķis Raivo šajās dienās ir pieejams. Vecītis sazinās ar Raivo, un abi drīz vienojas, ka 28.decembrī apciemos Siguldu.

28.decembra rītā Raivo piebrauc pie Ziemassvētku vecīša mītnes simt sešdesmit zirgu vilktās “Volvo” kamanās, un abi dodas ceļā. Tāds zirgu bars velk ļoti strauji, tāpēc laiks ceļā paskrien nemanot. Saule vēl nav uzlēkusi, kad astoņos no rīta vecītis un Raivo jau ir ieradušies Siguldā. Pilsēta tērpusies svētku rotā, bet pietrūkst kā ļoti būtiska – sniega. “Ak, kāpēc nepaķēru līdzi kādu vezumu sniega?” vecītis pie sevis šķendējas. Raivo zirgi noteikti būtu spējuši pavilkt tādu vezumu. Nekas, noteikti noorganizēsim ko mazliet vēlāk.

Vispirms abi piestāj degvielas uzpildes stacijā. Zirgi jau ir paēduši, bet Raivo gan devies ārpus mājas bez brokastīm. Kamēr Raivo lūko brokastis, vecītim ir iespēja pārmīt kādu vārdu ar stacijas darbinieci, kas ir gluži priecīga par negaidīto viesi.

Abi ir nolēmuši sākt pārgājienu pie Siguldas dzelzceļa stacijas, kuras priekšā esošo laukumu rotā pilsētas Ziemassvētku egle. Te vecītis ātri saprot, ka savā darba tērpā ir ļoti pamanāms, jo, kamēr rūķis Raivo apbrīno Siguldas svētku rotājumus, kāda kundze lūdz atļauju vecīti nofotografēt, lai varētu mazbērniem parādīt, kādu brīnumu te satikusi agri no rīta. Vecītis ļoti priecājas par katru smaidu, ko tam izdodas izvilināt apkārtējos, tāpēc nekavējoties piekrīt sievietes lūgumam. Tā runā, ka tagad daudzi visvairāk sargā informāciju par sevi, un šai pasaules malā to visu nosaka kāds dokuments, ko mēdz dēvēt par GDPR, bet vecītim nekā slēpjama nav, jo viņu tāpat pazīst visā pasaulē.

Atvadījušies no satiktās sievietes, vecītis un rūķis uzsāk savu pārgājienu. Vecītis ir dzirdējis, ka Siguldā ir kanjons – Sateseles kanjons –, un to nolemts apskatīt pašu pirmo, tāpēc abi dodas uz Atbrīvotāju ielas pusi un tālāk pa to.

Rīts vēl ir agrs, tāpēc cilvēku ielās visai maz, tikai kāda kundze ielas pašā sākumā, kas ir gluži priecīga satikt vecīti un tā pavadoni. Mājas un to apkārtne ir svētku rotā, skursteņi kūp, un mītnēs valda siltums. Kādai no mājām paveras durvis, un sieviete uzsauc mājā esošajiem: “Paskatieties, kas te iet!” Novēlējuši laimīgu tuvojošos Jauno gadu, vecītis un rūķis turpina ceļu.

Sasnieguši Sateseles pilskalnu, kura virsotnē reiz esot pacēlusies varena lībiešu pils, vecītis un Raivo vispirms nokāpj pie Sateseles avota, tad atgriežas augstāk kalnā un seko norādei uz kanjonu. Lejup kanjonā ved taciņa, kas vietām pastiprināta koka pakāpieniem un no abām pusēm ieskauta prāviem kokiem, daži no kuriem patvērušies zem zaļu sūnu kažokiem. Šur un tur var manīt pavisam caurspīdīgu, vieglu sniega plīvuru, kas nolaidies uz zemes un kritušo koku stumbriem. Rīts ir visai vēss, un koka pakāpieni nedaudz slideni, tāpēc soļus abi liek prātīgi.

Nokāpuši kanjonā, abi gājēji ar sajūsmu aplūko klintis, kas ieskauj nelielu upīti, kura tek cauri kanjonam. Varens tas Sateseles kanjons!

Sateseles kanjonā. Foto: Raivo Freimanis

Vecītis un rūķis turpina ceļu pa Sateseles pilskalna apkārtnes taciņām, lai sasniegtu Kraukļu aizu un alu. Šķērsojuši Kraukļupīti, uzkāpuši augšup pa prāviem koka klučiem, kas te saguluši uz takas un kalpo pakāpienu vietā, un pieveikuši arī nelielu kāpņu posmu, abi drīz attopas pie Kraukļu alas. Pieeju alai no abām pusēm ieskauj augstas, mežiem noklātas nogāzes, un saule ir patvērusies aiz pelēku mākoņu sagšas, tāpēc alas apkārtnē valda krēsla. Vecītis mana, ka alas apmeklētāji visos laikos bijuši čakli rakstītāji, iegravējot klints sienā savus vārdus, datumus un citus ierakstus. “Esmu drošs, ka šie rakstnieki ir tikuši manos blēņdaru sarakstos par šādu klinšu izdekorēšanu,” Ziemassvētku vecītis pie sevis nodomā.

Pie Kraukļu alas. Foto: Raivo Freimanis

Pēc Kraukļu alas apskates vecītim un rūķim jāgatavojas pamatīgam kāpienam, jo blakus esošajā Paradīzes kalnā var nokļūt, pieveicot diezgan stāvas koka kāpnes. Vecītis elš un pūš, cīnīdamies ar pakāpieniem, kuru skaits tam jau sen sajucis. Kaut kur aiz muguras smagi augšup stampā rūķis Raivo. Beidzot virsotne! Abi gājēji dodas uz Paradīzes kalna tālāko galu, no kura paveras krāšņs skats uz Gaujas ieleju. Otrpus upei var manīt slejamies sarkanu ķieģeļu torni. Tur atrodas Turaidas pils, kas arī iekļauta gājiena maršrutā.

Darinot pašbildi Paradīzes kalnā. Foto: Raivo Freimanis

Izbaudījuši skatu no Paradīzes kalna, vecītis un rūķis pagriežas Siguldas kapu virzienā. Te pa ceļam sastop kādu pretimnācēju, kas ar smaidu pavaicā, vai Ziemassvētku vecītis ir ceļā pie bērniem. Nē, šodien vecītim ir pelnīta brīvdiena.

Aiz Siguldas kapiem un Kropotkinu dzimtas kapiem taka aizved lejup pa kārtējo koka pakāpienu rindu. Vietā, kur taka pagriežas pa kreisi, vecītis aicina rūķi tam sekot un pa tik tikko manāmu mazāku taciņu strauji kāpj lejup. Pavisam mazas upītes krastus te rotā krāšņs smilšakmens atsegums, kuru gājējiem pavasaros, vasarās un rudeņos, visticamāk, aizsedz koku lapotne. Mazā upīte te ietek Gaujā, un pēc klints apskates abi nolemj ceļu turpināt pa taciņu, kas ved gar pašu Gaujas krastu un tad strauji augšup krasta nogāzē.

Izlīduši caur kritušu koku zaru jūkli, vecītis un rūķis drīz iznāk nelielā pļaviņā, aiz kuras paceļas Krusta kalns, bet vispirms viņu uzmanību piesaista kāds Gaujas krastā redzams rīks, kas, šķiet, palīdz pārcelties pāri upei pa tai šķērsām novilktu trosi. Lai cik kārdinoši būtu pavizināties virs upes, rīka saimnieki nekur nav manāmi, un bez to ziņas vecītis nav gatavs te izklaidēties, tāpēc abi turpina ceļu uz Krusta kalnu.

Šajā dienā abiem gājējiem pieveicami neskaitāmi pakāpieni, un nokļūšana Krusta kalnā nav izņēmums. Vecītis pa priekšu, rūķis aiz tā, un abi cītīgi stampā augšup. Tik patīkami ir atvilkt elpu kalna virsotnē, no kuras var manīt Turaidas pili, bet vēl tuvāk abu nākamo mērķi – Siguldas pilsdrupas.

Pilsdrupu ieeju Ziemassvētku vecītis un rūķis sasniedz, ejot apkārt pilskalnam. Pils apmeklējums ir par maksu, un arī Ziemassvētku vecītim te atlaides nav paredzētas, tāpēc abi iegādājas biļetes un dodas iekšā pilsdrupu teritorijā.

Pilsdrupās. Foto: Raivo Freimanis

Pils reiz bijusi visai plaša, un abi gājēji izstaigā gan to, kas palicis no reiz varenās celtnes, gan pils pagalmu un apkārtni. Kamēr tie ciemojas tornī, kur vecītis ērti iekārtojies uz kāda prāva krēsla, viņiem pievienojas vēl daži pils apmeklētāji. Vecītis draudīgajā krēslā, kādā, šķiet, reiz sēdējis Livonijas ordeņa mestrs, raisa apmeklētāju smaidus, bet tuvoties gan tie baidās. Milzu zobens, kas karājas telpā pie sienas, šķiet, arī rada zināmu bijību.

Livonijas ordeņa Siguldas pilī. Foto: Raivo Freimanis

Dodoties prom no pilsdrupām, netālu no Siguldas Jaunās pils vecītis ierauga ko viņam tik tuvu – pie neliela soliņa sastājušos briežus. Tie vecītim noteikti jāaplūko, tāpēc viņš sparīgi aizsoļo uz soliņa pusi. Jā, šī ir vieta, kas skaidri saka – Sigulda gaidīja vecīti, un tas silda vecīša sirdi.

Siguldas brieži un vecītis. Foto: Raivo Freimanis

No pils ceļš ved tālāk iekšā pilsētā. Kamēr abi gājēji aplūko Bruņinieku parādi, kas nostājusies netālu no pils, vecīti pamana kāds mazs meitēns, kas vecāku un vecvecāku klātbūtnē nedroši tuvojas. Meitene sveicina vecīti un, mammas iedrošināta, saņemas pavaicāt pašu galveno – par dāvanām. Vecītis ieminas, ka ir atpūtā, tāpēc dāvanu tā somā nav, bet apsola meitēnu atkal apciemot Vecgada vakarā, atvadās un turpina ceļu.

Siguldas Svētku laukums ir visai tukšs, un vecītis uzreiz norāda rūķim uz Ziediņkalna virsotnē esošo Siguldas “S!”, kas arī tērpies vecīša sarkanajā cepurē. Sajutis radniecīgu dvēseli, vecītis dodas uz S! pusi, lai aplūkotu to tuvāk. Krāšņs ir S!, un aizgrābjošs skats, kas paveras no Ziediņkalna virsotnes uz Gauju. Vecītis ir dzirdējis, ka sparīgi skrējēji katru rudeni mēdzot lēkšot augšup pa šo kalna nogāzi.

Svētku laukumā. Foto: Raivo Freimanis

Nu ir jāizlemj, kā sasniegt tiltu, kas palīdzēs Ziemassvētku vecītim un rūķim Raivo nokļūt otrā Gaujas krastā. To var paveikt, kāpjot lejup pa Ziediņkalna nogāzi, izmantojot netālo serpentīna ceļu, kura malā aug Mīlas beka, kā arī pa koka kāpnēm, kas beidzas tieši pie tilta. Vecītim ir aizdomas, ka lejup no kalna tas nokļūs visātrāk, bet visticamāk kūleņiem. Raivo ir lielisks rūķis, tomēr Mīlas beka liekas pārāk romantiska abu gājienam, tāpēc vecītis izšķiras par kāpnēm.

Soļojot lejup uz tiltu, rūķis Raivo nolemj izmēģināt, vai sēdus var ātrāk nokļūt lejā, tomēr drīz izvēlas palikt pie pārbaudītas metodes – kāpiena kājām.  Kamēr kāpņu pakājē vecītis gaida rūķi, aiz muguras atskan sparīgs “Jou! Veiksmi darbā!”, ko vecīša virzienā raida kāds no Siguldas apmeklētājiem, kas pēc tam braši aizsoļo pāri tiltam.

Uz tilta vecīti jau gaida citi smaidīgi gājēji. Arī turpmākajā ceļā līdz Gūtmaņa alai abus gājējus sveic gan skrējēji, gan gājēji. Vecītis nonāk pie atziņas, ka Siguldā skrējēju daudz. Cilvēkiem tīk izkustēties svaigā gaisā. Netālu no Vikmestes takas kāds suns ir tik priecīgs sastapt vecīti, ka metas to apkampt. Vai varbūt tam liekas, ka bārdainais vīrs sarkanajā tērpā pārāk strauji tuvojas tā saimniekiem. Ej nu sazini. Suns nav pārāk runīgs. Lai vai kā, apskāviens ir īss, un gan suns, gan vecītis mierīgi turpina ceļu.

Gūtmaņa ala, šķiet, ir ļoti apmeklēts Siguldas apskates objekts, par ko pārliecinās arī Ziemassvētku vecītis, kam jāizstāv rinda uz iekļūšanu alā, kā arī drīz jādodas prom, lai dotu iespēju nākamajiem alas apmeklētājiem. Cilvēki runā, ka tilpuma ziņā šī ala ir lielākā Baltijā. Tajā ietilpst aptuveni 500 kubikmetru gaisa. Šai dienā 499,5 kubikmetru un viens Ziemassvētku vecītis ar somu uz muguras. Arī šo alu apciemojuši rakstu meistari. Daži no tiem te pabijuši pirms vairākiem simtiem gadu.

Pie Gūtmaņa alas. Foto: Raivo Freimanis

No Gūtmaņa alas vecītis un rūķis dodas uz otrpus Turaidas ielai esošo Dainu ceļu un pa to nozūd Gaujas virzienā. Pa ceļam vecītis pagūst norādīt rūķim uz nelielu alu, kas aiz kokiem un brikšņiem paslēpusies Turaidas pilskalna nogāzē un tiek saukta par Turaidas alu. Pēc neliela gājiena paralēli upes krastam abi savā priekšā atkal ierauga kāpnes. Ilgi nedomājot, tie sāk ceļu augšup uz vietu, ko dēvē par Dainu kalnu. Pirms 34 gadiem te tika izvietotas tēlnieka Induļa Rankas radītās skulptūras, atzīmējot latviešu dainu tēva – Krišjāņa Barona – 150 gadu jubileju. Ziemassvētku vecītis jau iepriekš, lasot par vietu, ko gatavojās apciemot, ir pamanījis, ka Krišjānis Barons varēja lepoties ar vareni kuplu bārdu. Īsts vīrs!

Ieeja Turaidas muzejrezervāta teritorijā, kur atrodas arī Dainu kalns, ir par maksu, bet, tā kā vecītis un rūķis te ieradušies no Gaujas puses, biļešu kases tie vēl nav manījuši. Apskatījuši Dainu kalna skulptūras, abi soļo uz kasēm, kas izvietotas ēkā pie galvenās ieejas muzejrezervātā. Netālu slejas Turaidas pils mūri, un tieši uz turieni abi plāno doties uzreiz pēc biļešu iegādes. Pie kasēm rindu nav, vien kāda ģimene, kas arī vēlas apskatīt pili. Turaidas pils saimnieces ir ļoti viesmīlīgas. Gājēji tiek gan pie biļetēm, gan gardiem cepumiem.

Graužot cepumus, ceļš turpinās uz pili, kad no netālas ēkas abus aptur kādas sievietes sauciens: “Salavecīt, ienāciet!”. Gājēji pieklājīgi atsakās no vizītes, jo vēl tāls ceļš ejams, un turpina gājienu uz pili. Turaidas pils celta pirms vairāk nekā astoņiem simtiem gadu, karos nopostīta, un vēlāk atjaunots viens no tās torņiem, sniedzot iespēju apmeklētājiem baudīt skatus uz Gaujas lokiem un pils apkārtni.

Kad vecītis un rūķis nonāk pils iekšpagalmā, no torņa augšas atskan kāda balss: “Salavecis! Ej tu nost!” Vecītis satrūkstas. Tas jau pieradis, ka to mēdz dēvēt arī par Salaveci, bet kāpēc tam jāiet nost? Vai tas būtu kur iekāpis, vai kam uzkāpis? Zem kājām gan neko aizdomīgu nemana, tāpēc turpinās pils apskate. Tās noslēgumā arī vecītis un rūķis dodas augšup pils tornī. Abiem pa priekšu soļo kāds visai jauns puika ar savu tēti un jau prātīgi skaidro, kuri no šaurajiem lodziņiem torņa mūrī patiesībā ir šaujamlūkas. Vecītis nopriecājas, ka, lūk, viens kārtīgs un zinošs bērns.

Torņaugšā gājēji apstaigā ikvienu logu, lai redzētu itin visu, ko šis tornis spēj piedāvāt. Ir jau pagājis labs laiks kopš pārgājiena sākuma, tāpēc tiek nolemts tepat Turaidas augstākajā punktā klāt pusdienu galdu. Torņa vidū ierīkotais soliņš kļūst par galdu, kurā tiek likta gardi smaržojoša medījuma gaļa, maize, saldi tomātiņi, mutē kūstoši cepumi ar valriekstiem un mandelēm, kā arī lazdu rieksti. Gan vecītim, gan rūķim līdzi arī pa termosam ar karstu tēju, kas patīkami sasilda.

Kad spēki atjaunoti, ceļš turpinās lejup no torņa un ārā no pils. Kamēr rūķis Raivo apskata kādu pavisam nelielu mājiņu, atkal parādās jau iepriekš sastaptā sieviete ar konfekšu trauciņu rokā. Šķiet, tā ir pacietīgi gaidījusi, kad vecītis dosies atpakaļ no pils. Sieviete nosaka, ka te Turaidā viss ir savādāk un vecītis ir tas, kurš tiek cienāts. Tāpat vecītis tiek lūgts ienākt. Raivo vēl nav manāms, tāpēc vecītis piekrīt lūgumam un, ticis pie konfektes gan pašam, gan rūķim, seko sievietei ēkā. Tā tik ļoti priecīga par viesi, ka vēlas nofotografēt to pie ēkā iekārtotā pavarda, lai parādītu gan tuviniekiem, gan kolēģiem, ka ir labi strādāt arī svētku laikā, jo Ziemassvētku vecītis apciemo pat darbavietā.

Kad vecītis atkal iznāk no ēkas, arī Raivo ir parādījies. Jau nobažījies, vai sieviete nav vecīti nolaupījusi un kādi gan ir tās nolūki. Konfekte tiek uzreiz notiesāta un nomierina rūķi. Abi var doties tālāk.

Pie izejas no muzejrezervāta kāds bērnelis vecmāmiņas pavadībā kautrīgi mēģina tuvoties vecītim. Vēlāk netālajā daudzdzīvokļu ēkā te pie viena, te otra loga atskan klauvēšana, kad abi ceļotāji iet garām. Rūķis Raivo tik sparīgi skaita: “Trešais stāvs! Otrais stāvs!”, un vecītis māj tiem, kuri pielipuši pie logiem, ieraugot neparastos viesus.

Abi nonāk uz takas, kura ved atpakaļ Siguldas virzienā un uz kuras apmeklētāju ir krietni mazāk. Tepat atrodas arī pa kādai mājai, vienā no kurām kāds bērns pieplacis loga rūtij un saņem sveicienu no vecīša. Dažus pretimnācējus abi sastop jau tuvāk Gūtmaņa alai, kas atrodas tepat kaut kur lejā. Laukumiņā, kas ir kāpņu galā, piesēdusi kāda ģimene. Puika, ieraugot vecīti, nosaka, ka tas jau nav īsts. Viņa māte gan uzreiz bilst, ka ir jau nu gan īsts. Vecīti mazliet skumdina puikas neticība, tomēr tas saņemas un soļo tālāk. Pēc brīža aiz muguras atskan skrejošu soļu dipoņa. “Vai tiešām?” vecītis pie sevis nodomā, tad pagriežas un ierauga, ka tiem seko pirms mirkļa satiktais puišelis, kas nu māj vecītim. Tomēr noticēja! Vecīša sirdī atkal ielīst siltums, un solis kļūst sparīgāks.

Vecītis un rūķis nokāpj lejā no Taurētāju kalna, kur tikai mirkli var atvilkt elpu, jo tepat sākas kāpiens blakus esošajā kalnā, lai sasniegtu Krimuldas pili. Kājas jau jūt, ka šodien ir vareni staigāts. Kāds pāris, kas kāpj pa priekšu, nolemj palaist garām straujāk soļojošos. Kalna virsotne sniedz gan lielisku skatu, gan iespēju iemalkot līdzi ņemto ūdeni.

Šajā kalnā akmens vaļņi norāda, kur reiz pletusies Krimuldas pils teritorija, bet tā nopostīta līdz pamatiem, un vienā stūrī esošais sienas fragments ar gotiskiem logiem tapis jau krietni pēc pils bojāejas.

Krimuldas pilsdrupās. Foto: Raivo Freimanis

Drīz jau sāks tumst, bet gājējiem vēl priekšā visai garš ceļš, tāpēc tie izsoļo cauri Krimuldas muižas pagalmam un gar vecajām muižas ēkām virzās uz rietumu pusi. Pie vienas no ēkām vecāka kundze priecīgi atbild vecīša sveicienam.

Netālu no Mednieku namiņa gājējus sagaida neliela lāča skulptūra, kuras ķepā kāds gādīgi ielicis kāposta lapas, iespējams, cerot, ka tās ķepainim palīdzēs pārziemot. Uzreiz aiz Mednieku namiņa vecītis un rūķis dodas lejup uz Gauju.

Gaujas krastā skatienam paveras gan Ziediņkalns un S! otrpus upei, gan tilts pār Gauju, bet tam gājēji pagriež muguru un dodas straumes tecējuma virzienā. Šai ceļa posmā abi sastop vairāk pretimnācēju. Arī šeit tiek saņemti vairāki lūgumi pēc vecīša foto, lai parādītu, “kas sastapts nekurienes vidū”.

Vecītis ļoti apzināti ir izvēlējies soļot pa leju, tuvāk Gaujai, jo te slejas Piķenes krauja, kas priecē ar krāšņiem smilšakmens atsegumiem, kas īpaši labi saskatāmi laikā, kad koki nometuši savu lapu rotu. Abi uziet arī Mazo Velnalu, kura patvērusies Piķenes kraujas pakājē un kuras ieeju divās daļās sadala smilšakmens pīlārs.

Pie Mazās Velnalas. Foto: Raivo Freimanis

Rūķis Raivo pirmais šķērso gājēju tiltu pār Gauju, kura otrā pusē divas sievietes, pamanījušas vecīti, cer to sagaidīt. Vecītis gan vispirms piestāj Gaujas krastā, lai palūkotos uz tiltu un upi, kas rada vilšanās pilnus saucienus no upes otra krasta. Galu galā arī vecītis dodas pāri tiltam, kura otrā pusē to sagaida gan Raivo, gan abas sievietes. Tām viens no pirmajiem jautājumiem ir par dāvanām, uz ko vecītis pieklājīgi norāda, ka šodien tam ir atvaļinājums.

Gājēji piestāj vietā, kur redzama Gaujas pretējā krasta klintīs patvērusies Velnala – 35 metrus dziļš aizsargājams dabas piemineklis, kuru interesentiem ļauts vien apskatīt, bet ne aiztikt. Īss atelpas brīdis, un vecītis un rūķis turpina ceļu atpakaļ uz Siguldu. Priekšā vairs tikai viens varenāks kāpiens, bet soļojums uz mirkli apraujas vēl pirms tam.

Pie Velnalas. Foto: Raivo Freimanis

Divas meitenes, ieraudzījušas vecīti, vaicā pēc dāvanām, sakot, ka iemācījušās pantiņu. Tā kā dāvanu vecītim nav, meitenes prasa vismaz foto. To vecītis sniedz labprāt. Meitene, kas nostājas tam blakus, vaicā fotografētājai, vai abi redzami pilnā augumā. “Vai tiešām bildē būs redzami mani sabristie zābaki?” vecītis nodomā. Top bilde, tiek arī paraustīta vecīša bārda (Au!), un, pateikušās par bildi, meitenes atvadās. “Foršs vecītis,” viena no tām vēl nosaka. Rūķis Raivo gan nav gatavs meitenes tik vienkārši laist prom un atgādina par pantiņu. Meitene, kas tika pie foto ar vecīti, ātri noskaita: “Mīļo Sala vecīti, iededz vienu svecīti, lai es viņas gaismiņā redzu, kur ir dāvanas.” 😊 Mājiens saņemts un saprasts.

Vecītis un rūķis turpina ceļu, un drīz sāk kāpt augšup – uz Ķeizarkrēslu. Taciņa vijas augšup starp nogāzē augošajiem kokiem, un abi atdod vēl pēdējos atlikušos spēkus. Pamazām satumst. Pie Ķeizarkrēsla gājēji iemalko ūdeni, kā arī steidz izbaudīt lielisko skatu no Ķeizarkrēsla uz Gauju un Turaidas pili aiz tās, pirms to pavisam aprijusi vakara tumsa.

Tālākais ceļš ved Siguldas ielās. Kaķīškalna slēpošanas trases malās tehnika sagatavota ziemas sezonai, bet sniega trūkuma dēļ pagaidām stāv pavisam klusa, arī apkārtnē valda klusums.

Pa Kalna un Šveices ielu vecītis un rūķis dodas atpakaļ uz Siguldas staciju un pie tās esošo egli. Garāmbraucēji sveic gājējus, un tie atbild sveicieniem. Siguldas kamaniņu un bobsleja trasē manāma rosība, bet trase daļēji aizklāta, tāpēc neizdodas ieraudzīt, kas šļūc lejup pa to.

Netālu no stacijas abus gājējus jau gaida “Volvo” kamanas un tajās jūgtie simt sešdesmit zirgi. Nogurums ir jūtams, bet vienlaikus ir arī gandarījums par Siguldā pavadīto dienu. Nu vecītis varēs rūķiem teikt, ka, jā, Sigulda un tās apkārtne tiešām ir ļoti skaista vieta.

Iekāpuši kamanās, Ziemassvētku vecītis un rūķis Raivo atvadās no Siguldas. Līdz nākamajai reizei. Priecīgus visiem svētkus!

Top noslēdzošā pašbilde. Foto: Raivo Freimanis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s