Sestdienas rītā ar saullēktu dodos uz Kurzemes pusi. Gaiss visai vēss, sākotnēji auto rāda, ka ārpusē gaisa temperatūra sasniegusi pat -3 grādus. Saule tik agri vēl nespēj gaisu sasildīt, pa ceļam visbiežāk redzu -1 – 0 grādus. Siltāk sagaida Tukums un vēlāk arī Kandavas puse, kur beidzot temperatūra virs nulles. Vienu grādu, bet tomēr virs. Pabraucot tālāk, temperatūra gan atkal krīt.
Šodien plānoju izstaigāt Imulas takas, kurās pabiju pirms trim gadiem, un papildināt tās ar vairākiem iepriekš neredzētiem objektiem gan Imulas, gan Amulas krastos. Par pārgājiena starta un finiša punktu esmu izvēlējies “Plostkrogu”, bet, kad ap 7:30 no rīta tur ierodos, sastaptais saimnieks pieklājīgi un nepārprotami norāda, ka nevēlas manu auto redzēt pie kroga. Atliktais kroga apmeklējums, kad izsalcis gājējs atgriezīsies pie sava auto, to neinteresē, tāpēc kāpju vien atpakaļ automašīnā. Atmiņā ataust viesmīlīgās “Aitiņlauvas”, kas pagājušajā gadā ļāva līdzās savam krogam novietot auto mana Ziemassvētku kauju vietu apciemojuma laikā, vienojoties, ka pēc tam ienākšu iestiprināties. Katram, protams, ir tiesības pašam lemt, kam un ar kādiem nosacījumiem ļaut viesoties savā īpašumā.
Atgriežos uz šosejas, pagriežu stūri pa labi uz ceļu, kas savieno Plostus ar Pūcēm, un, šķērsojis Amulu, griežu stūri vēlreiz pa labi – uz Imulas un Zviedru cepures pusi. Esmu nolēmis, ka auto mani sagaidīs autostāvvietā līdzās Imulas taku sākuma punktam.
Lai arī rīts vēl agrs, kāds jau paspējis stāvvietā ierasties pirms manis. Novietoju savu auto līdzās vientuļam “Volvo”. Varu tikai minēt, vai atbraukušais ir kāds makšķernieks, kas šobrīd atrodas Imulas vai Abavas krastā, vai gājējs, kuru, iespējams, satikšu savā ceļā.
Cēlis plecos mugursomu, dodos pāri ceļam, kas aizved līdz pat Zviedru cepurei, un izeju Imulas krastā. Pirms trim gadiem te līdzās upei bija attēls ar pīlīšu ģimeni, bet šķiet, ka tās pa šo laiku ir aizpeldējušas kur citur.
Palūkojies apkārt, saprotu, ka rīts pie Imulas bijis ļoti auksts. Salna savu dvašu uzpūtusi itin visam, kas upes krastos zaļo un zied. Pļava līdzās upei ir segta ar baltu, mirdzošu plīvuru. Saules staru sildīti, augi pamazām notrauš ledus kristālus.
Bez lielas iesildīšanās Imulas taka šai brīdī strauji aizved augšup. Taku no abām pusēm ieskauj baltu vizbuļu paklājs. Apkārtni pilda putnu dziesmas, kaut kur lejā čalo Imula. Baltajiem vizbuļiem pievienojas arī dzeltenie vizbuļi un sārtās bezlapes, kas ik pa brīdim aug gluži uz takas. Imulas krasta nogāzē augošo koku rindas pašķiras, ļaujot man palūkoties uz “Plostiņiem” un citām apkārtnes mājām.
Takā rosījies kāds ar motorzāģi bruņots rakstnieks, jo uz krituša koka stumbra iegriezts uzraksts “LAIPNI GAIDĪTI”. Burts “N” uzraksta autoram gan izrādījies izaicinošākais no visiem. Tas kokā iegriezts spoguļrakstā.
Takas galā ieraugu norādi uz vienu no mani interesējošajiem apskates objektiem – Velnapēdas akmeni. Kāds zinošs cilvēks zem akmens nosaukuma uzšņāpis vēl vienu vārdu – LATVĀŅI. Soļoju lejup uz Imulas pusi. Arī te taka no abām pusēm baltu un dzeltenu vizbuļu ielenkta.
Imulas pretējais, kreisais krasts te ir visai stāvs, un koki pamazām slīd pa to lejup. Viens tāds koka stumbrs norāda tieši uz meklēto. Upes vidū redzams neliels akmens, uz kura ir pēdai līdzīgs nospiedums. Teika vēsta, ka velns savā mežonīgajā skrējienā esot atspēries uz šī akmens, nākamo soli liekot jau aiz Abavas.
Kad Velnapēdas akmens apskatīts, nolemju paraudzīties, vai iespējams civilizēti piekļūt vēl kādam dabas objektam, kas atrodas lejup pa straumei šai pašā upes krastā, – Langsēdes klintīm. Te tuvāk upei, te tālāk no tās sekoju straumes tecējumam. Latvāņu apkarotājiem Imulas krastos tiešām būtu ko darīt, jo starp nokaltušajiem pērngada stublājiem jau redzamas jaunās, zaļās lapiņas. Vasarā šai posmā droši vien var rādīties tikai speciālā apģērbā.
Pamazām tuvojos vietai, kur Imulas labais krasts kļūst arvien stāvāks. Kaut kur šai nogāzē rodamas arī Langsēdes klintis, bet drīz saprotu, ka daudz tālāk gar upes krastu te netikt. Esmu sasniedzis vietu, kura krasta nogāzē redzami nelieli atsegumi un upes krastā vērojami jau nogruvuši iežu fragmenti. Tā kā Langsēdes klintis ir aizsargājamas, kāpelēšanu pa krasta nogāzi neizskatu. Vislabāk tās tik un tā noteikti apskatāmas no pretējā Imulas krasta.
Pa vizbuļu un latvāņu paklāju atgriežos pie Velnapēdas akmens. Pa ceļam pamanu, ka neliels klinšu atsegums redzams arī Imulas kreisajā krastā. Kad kāpju atpakaļ augšup uz Imulas taku, saule jau sākusi spēlēt paslēpes.
Bērzs, kas aug pašā takas malā, ticis pie milzīga māzera. Tie parasti veidojas ap vietām, kur koks ticis traumēts. Māzeri mēdz augt straujāk, nekā koks, kura stumbrs tos nes, un arī šis savos izmēros jau sasniedzis teju paša bērza resnumu. Ja rūpīgi ieskatās, māzerā var saskatīt visnotaļ aizpampušas sejas vaibstus. Varbūt kāds bišu uzbrukuma upuris, varbūt pārlieku aizrāvies ar kosmētiskiem uzlabojumiem.
Taka vietām izskalota, un nokrituši koki gādā par to, lai kārtīgi izcilāju kājas. Pāri strautiņa izgrauztai gravai te uzbūvēts elegants koka tiltiņš. Soļojot tālāk, šķiet, kādu izbiedēju, jo Imulas pusē krūmos atskan zaru brakšķēšana. Pagājis uz upes pusi, ieraugu divus baltus dibenus pazibam upes krastā. Stirnas meklē kādu drošāku vietu.
Sekojot takai, metu loku ap kādu Imulas pieteku un gar brūnganiem, nesen uzartiem laukiem. Stāvākā nogāzē te izbūvēti koka pakāpieni. Sasniedzu arī norādi uz “Villa Taka”, kas it kā aicina doties pa labi, tomēr nolemju turēties pie klasiskā Imulas takas maršruta un kāpju augšup, kur atkal sagaida koka pakāpienu rinda. Šie gan tādi visai seni un pazaudējuši lielāko daļu margu, tomēr sekmīgi nokļūstu kāpņu galā. Te manā priekšā plešas glīti uzarts “Vecsīmaņu” lauks.
“Vecsīmaņos” atrodas “Villa Taka”, norādi uz kuru manīju jau iepriekš. Pie iebrauktuves vārtiem viesus sagaida balti koka rati ar sarkani krāsotu metāla apdari. Māju saimnieks, šķiet, ir jūrasbraucējs, jo līdzās ceļam te zālājā mētājas vairāki enkuri, pļavas malā redzama kuģa dzenskrūve un stūres mehānisms, bet blakus dīķim guļ prāva laiva, kas diezin vai tiek izmantota kuģošanai pa šo dīķīti.
Kad atrauju skatienu no “Vecsīmaņu” jūrniecības ekspozīcijas, ieraugu, ka man ir pievienojies ceļabiedrs. Mazs, pūkains šunelis ir nolēmis mani kādu gabalu pavadīt. Piedāvāju tam doties mājup, bet šunelis turpina skriet man līdzi. Iespējams, ka tā mājas ir tieši uz to pusi, kurp ved mans ceļš.
Šunelis pavada mani garām “Aiznorām”, “Bāliņiem”. Ik pa brīdim tas ceļmalā atstāj ziņas citiem apkārtnes suņiem. “Bāliņos” divi sargi no ēkas otrā stāva sirsnīgi aprej mūs, bet mans mazais ceļabiedrs neliekas par tiem ne zinis un droši turpina savu ceļu.
Kad krustojumā pagriežamies pa labi, šunelis atskatās, kurp dodos es, bet tad atkal rikšo tālāk. Kad sasniedzam “Birzes”, otrpus ceļam ieraugu pa lauku pastaigājamies dzērvi. Kamēr pētu cēlo putnu, mazais šunelis nozūd. Cik pēkšņi tas parādījās pie “Vecsīmaņiem”, tik pēkšņi izgaisa pie “Birzēm”, izmantojot brīdi, kad esmu novērsis savu skatienu no ceļa. Pārgājienu turpinu vienatnē.
Sparīgi soļojot uz priekšu, sasniedzu vietu, kur kokā griezta norāde dara man zināmu, ka esmu ieradies “Busēs”, kas dibinātas 1767. gadā. Kopā tā laika mājās saimnieko Busenbergu dzimta. “Busēs” 1911. gadā esot izveidota pirmā tūrisma apmetne Latvijā. Dzimtas īpašumā ir viesu grāmata, kas aizsākta 1911. gada 16. jūlijā.
Pagājis garām vairākām cienījama vecuma ēkām, nokļūstu vietā, kur ceļš pagriežas pa labi. Te paveras skats uz Imulas ieleju un krāci, kurā draiski puto Imulas ūdeņi. Tiem, kas kāro mierīgi pasēdēt, te iekārtots soliņš, bet aktīvākas atpūtas cienītājiem kastaņa zarā kārtas šūpoles.
Saulē, lietū, vējā pamatīgi izbalējusi, tomēr joprojām salasāma ir ar nīderlandiešu atbalstu tapusī Abavas ielejas taku karte. Apzinos, ka karte varētu būt tapusi pirms aptuveni diviem desmitiem gadu, tomēr piefiksēju atsevišķus faktus sev zināšanai. Iespējams, ka noderēs pārgājiena turpinājumā.
Sasniedzis Buses – Matkules pilskalnu, vispirms iepazīstos ar informāciju, kas lasāma stendā līdzās takai uz kalnu, tad dodos tuvāk apskatīt pašu pilskalnu. Apgājis to gar rietumu un dienvidu nogāzēm, pa dienvidaustrumu pusē esošu taku kāpju augšā kalnā. Pilskalnam te izveidojusies terase, kuras zālājā zied dzeltenas gaiļbiksītes, un, lai sasniegtu kalna virsotni, pa krietni stāvāku taku jāsoļo vēl augstāk, kur atliek konstatēt, ka pats augstākais kalna punkts ir tā ziemeļu galā. Iekārtojos uz soliņa zem liela koka pilskalna malā, lai iestiprinātos. Līdz šim noieti 6,6 kilometri.
Buses – Matkules pilskalns bijis apdzīvots jau bronzas laikmetā pirms vairāk nekā trim tūkstošiem gadu un ar pārtraukumiem līdz pat 14. gadsimtam. Pilskalnu no trim pusēm ieskauj Imula. Tas tiek uzskatīts par vienu no senās kuršu zemes Vanemas politiskajiem un ekonomiskajiem centriem. Varu secināt, ka pilskalns tiek regulāri kopts. Kalnā un tam līdzās esošajā pļavā redzami nogrieztu kociņu un krūmu zaru krāvumi, pļavā sarindoti siena ruļļi.
Atguvis spēkus, kāpju lejup pa nogāzi un izeju pļavā, kur iekārtota ugunskura vieta, kā arī dažādi sporta laukumi. Basketbola grozu vairogi, iespējams, sastrīdējušies, jo neraugās gluži viens uz otru, bet gan jau var spēlēt arī tā. Pļavā novietoti vārti futbolam un stabi, pie kuriem stiprināms volejbola tīkls. Divi augsti masti pļavas vidū, iespējams, paredzēti karogu uzvilkšanai, bet noteikti var lieliski kalpot par regbija vārtu stabiem. Te iekārtota arī ugunskura vieta, kurai līdzās jau nokrauta grēdiņa ar malku.
Eju tālāk uz tiltiņu, kas ļauj sausām kājām šķērsot Imulu. Otrpus tiltiņam, takas labajā pusē ūdeni gaisā met strūklaka. Sūnām klāts gan apaļais baseins, gan pati strūklaka.
Taka te met loku ap Baznīckalnu (sauktu arī par Elku kalnu un Svēto kalnu) – senu kulta vietu. Šķiet, kādreiz taka vijusies pa citu maršrutu, jo pāri nelielai Imulas pietekai joprojām redzama satrunējusi, sašķiebusies un sūnām klāta koka laipiņa.
Turpinājumā atrodu vēl vairākus ar ūdeni saistītus vides objektus. Mazā Imulas pieteka sparīgi griež nelielu ūdensdzirnavu ratu, dīķītī līdzās Baznīckalnam iekārtota vēl viena strūklaka, takas turpinājumā cits strautiņš iegriezis vēl vienu ūdensratu. Baznīckalna dīķītis gan palicis manā atmiņā ar krietni dzidrāku ūdeni. Šobrīd tas manāmi sazaļojis.
Nolemju sekot norādei uz taku “Skats no augšas”. Taka strauji ved augšup vizbuļiem rotātā Imulas ielejas nogāzē un noslēdzas netālu no “Gravu” mājām. Ātri atgūstu elpu pēc kāpiena un dodos palūkoties uz Buses – Matkules pilskalnu no augšas. Nogāzes malā vietām atrodami krēsliņi, kas, šķiet, ieguvuši otro dzīvi pēc kalpošanas skolas vajadzībām.
Stāvot nogāzes malā, lūkojos lejup, kur Imulas ielokā plešas zaļā pļava un tās tālākajā galā paceļas staltiem kokiem noaugušais pilskalns. Saule šai brīdī paslēpusies aiz mākoņiem, un ainavā dominē dažādi zaļās krāsas toņi, kā arī baltiem mākoņiem daļēji aizklātas, zilas debesis un to atspulgs Imulā.
Nākamais uzdevums manā pārgājienā ir nokļūt uz Matkules ceļa. Ejot pa taku “Skats no augšas” gar nogāzes malu, jau redzu norādes par privātīpašumu, un divi “Upmaļu” suņi ar labi nostādītām balsīm man dara zināmu, ka gar to māju ceļš man nav atļauts. Tad nu lemju doties uz trešo Imulas taku, kas sākas Kauķa kalnā, un meklēt maršruta turpinājumu no tās.
Dodos kalnup un drīz ienirstu koku zariem segtā takā. Arī te vērojama balto un dzelteno vizbuļu pārpilnība. Pa taku aizeju pāri vienam koka tiltiņam, tad tuvojos otram, kas šķērso Kauķu kalna avotiņu, kurš te skrien lejup no kalna uz Imulu. Šai vietā varu aplūkot Kauķu kalna klinšainos sānus, kā arī ieraudzīt, ka takas turpinājumu aizšķērso nogāzts informācijas stends.
Nogāztais stends nav vērā ņemams šķērslis, bet katrs solis šai takā mani attālina no nākamā pieturas punkta – Matkules, tāpēc, ieraudzījis sīku taciņu, kas gar avotiņa krastu ved augšup, nolemju uzkāpt augšā un paskatīties, kā tur izskatās.
Skats, ko ieraugu, mani tiešām priecē. Manā priekšā plešas zaļš lauks, tālumā pa kreisi manāma koku audze, bet pa labi kāda ēka, kas, spriežot pēc prāvā roba jumtā, netiek apdzīvota. “Upmaļi” un to suņi ir patālu, tāpēc nolemju, ka šī ir īstā vieta, kur sasniegt Matkules ceļu. Lai neizbradātu to, kas nu izaugs no laukā augošajiem zaļajiem stiebriem, uz priekšu eju pa traktora riteņu atstātu sliedi.
Soļojums ir viegls, un drīz es nonāku pie ceļa, kas aizvedīs mani uz Matkuli. Kāds riteņbraucējs pabrauc garām virzienā uz Matkuli un, noskatījies uz mani, iespējams, pabrīnās par puisi, kas brien pāri laukam.
Iznācis uz ceļa, sparīgi soļoju uz Matkuli. Pie ceļa uz “Gravām” uzstādīts liels metāla rats, kas, iespējams, reiz bijis daļa no kuļmašīnas. Kad šķērsoju ciema robežu, ceļš, pa kuru soļoju, pārtop par Dzirnavu ielu. Pa labi no ceļa viz Matkules dīķis, kas vien pirms dažiem gadiem ticis iztīrīts. Pa kreisi aizstiepjas Rožu un Imulas ielas ar ciema iemītnieku namu rindām. Man sveic bariņš vistu, kas pastaigājas gaiļa pavadībā. Ja pirms nedēļas Baldonē redzēju puķu dobi autoriepā, tad Matkules iedzīvotāji šo ir attīstījuši vēl augstākā līmenī, un te puķu dobe ir traktora riepā. Šī gan, šķiet, paredzēta vasaras ziediem, jo šobrīd tajā redzamas vien retas, zaļas lapiņas.
Izeju dīķa malā, kur kāds kaķis arī piestājis, lai padzertos ūdeni. Līdzās dīķim iekārtoti soliņi tiem, kas labprāt sēž ar skatu uz ūdeni, kā arī lēzenāki zviļņi tiem, kas vēlas tvert iedegumu vai vienkārši atlaisties saulītē. Bērnu laukumiņam gan šai rītā tikai viens apmeklētājs, pa to pastaigājas baltais stārķis. Pa kreisi no Dzirnavu ielas slejas augsta ēka, kuras nosaukums “Dzirnavas” liek domāt, ka reiz te tiešām malti milti un tieši par godu šai ēkai iela tikusi pie sava nosaukuma.
Uz Dzirnavu un Sprīdīša ielu stūra izveidota piemiņas vieta padomju laikā deportētajiem Matkules iedzīvotājiem – “Sibīrijas trimdā aizvesto Matkules pagasta zemnieku paaudžu piemiņai”. Akmens virsmā iekalti to sētu vārdi, kuras palikušas “tukšas un vientuļas”. Pirms četriem gadiem laukums ticis labiekārtots, un piemineklis ticis pie apmales, uz kuras redzamas Dagnijas Gudriķes “Veltījuma visiem 1949.gada 25.martā uz Sibīriju izsūtītajiem bērniem” rindas: “Rīts aust tik salts un tālē sliedes klaudz, to duna atmiņā arvien vēl dzīva…”
Tālāk dodos pa Centra ielu, kuras malā slejas vairākas daudzdzīvokļu ēkas. Pie tām mani sagaida kāds rējējs, kas, šķiet, uzskata, ka viss ciems ir tā teritorija, tāpēc labu gabalu seko man līdzi. Centra ielas kreisajā malā pamanu mūra nožogojumu, aiz kura aug koki. Pakāpieni uz ieeju šķiet visai maz nobradāti. Uzkalniņā atrodas vecie Baronu kapi, bet mans neatlaidīgais draugs turpina riet un pārbaudīt manu nervu noturību, tāpēc tikai notveru kadru ar ieeju akmens mūrī un turpinu ceļu. Beidzot šunelis nolemj, ka būs gana bļaustījies un var doties mājup.
“Vītolu” veikalu sajūtu jau pa gabalu, jo veikala darbiniece iznākusi pa sētas durvīm uzsmēķēt un vējš pūš tieši no veikala puses. Krustojumā otrpus ceļam, kas savieno Sabili ar Pūcēm, redzama liela, garena ēka – Matkules krogs. Griežos pa kreisi, lai ietu tālāk uz Pūcēm.
Nākamais apskates objekts manā maršrutā ir kādu gabaliņu pirms Pūču ciema. Griežos pa kreisi un soļoju uz “Zīļu” māju pusi. Jau iebraucamā ceļa malā ieraugu ko interesantu, jo te augošā priede tikusi pie ozollapas zīmes, atzīta par dižpriedi.
Vietā, kur “Zīļu” ceļš šķērso strautu, pagriežos pa labi un gar lauka malu sekoju strauta tecējumam. Kad esmu jau pavisam tuvu Imulai, sadzirdu meklēto – ūdenskrituma troksni. Palūkojos pāri nogāzei, lai novērtētu situāciju.
Saules ūdenskritums atrodas uz Saules strauta (saukts arī par Kāsvagaru grāvi un Saules avotu). Tas ticis arī nomērīts un ir 1,8 metrus augsts un 2,8 – 4,2 metrus plats. Lūkojos uz ūdenskritumu no augšas, bet labprāt piekļūtu tuvāk. Strauta krasta nogāzes te visai stāvas, tomēr pamazām, pieturoties pie kokiem, raušos lejup, kamēr esmu gandrīz vienā līmenī ar ūdenskritumu.
Brīdi lūkojos ūdens straumes rotaļās. Lejpus ūdenskrituma ir vēl vairākas kāples, un tad jau strauta ūdeņus uztver Imula. Virs ūdenskrituma strauta gultnē atrodas vietām nosūnojusi dzelzsbetona kārba. Vēl nedaudz augstāk krastā zied balti un dzelteni vizbuļi.
Aplūkojis Saules ūdenskritumu, turoties pie kokiem, to zariem un saknēm, lēnām kāpju augšup. Gar lauka malu soļoju atpakaļ uz lielo ceļu un pamanu sarkanu automašīnu iebraucam “Zīlēs”. Par mani gan māju saimnieki interesi neizrāda. Iespējams, ka ik pa brīdim tie te redz Saules ūdenskrituma apmeklētājus. Pa “Zīļu” ceļu gar dižpriedi atgriežos uz lielā ceļa un dodos tālāk uz Pūču pusi.
“Pūces dzirnavās” valda klusums. Tā kā vizīti iepriekš neesmu pieteicis, uz īpašu sagaidīšanu man, protams, nav iemesla cerēt. Ūdensdzirnavas te pastāvējušas jau 19. gadsimta pirmajā pusē. Šobrīd gan kanāls starp abām dzirnavu ēkām, kurā reiz atradušies dzirnavu rati, izskatās visai sauss. Līdzās vienai no ēkām novietots “ZIL” markas autoceltnis, kas, šķiet, šai vietā pavadījis jau visai ilgu laiku.
Atgriezies uz ceļa, pakavējos uz tilta pār Imulu. Drīz te vairs neesmu viens, jo līdzās tiltam piestāj vairāki auto ar kāziniekiem. Līgavainim tūlīt būs jāķeras pie līgavas nešanas pāri Imulai, bet man laiks doties tālāk. Garāmbraucoši auto signalizē kāziniekiem.
Iznāku lielā krustojumā, kur līkumu met šoseja, kas savieno Tukumu ar Kuldīgu, un šim ceļam pievienojas ceļš, pa kuru nupat atnācu, un ceļš, kas savieno Pūces ar Plostiem. Plostu virziens būtu taisnākais soļojums man atpakaļ pie auto, bet šai dienai esmu ieplānojis arī piedzīvojumu posmu, kas noteikti būs interesantāks un kurā tūlīt došos.
Skatienam pārslīdot apkartējām ēkām, pamanu ko tādu, kas liek vēl mirkli uzkavēties Pūcēs. Līdzās ēkai ar nosaukumu “Pūces smēde” lauka malā redzama skulptūra. Izpētījis, ka māju saimnieki ļaujot iet to aplūkot, dodos tuvāk.
Līdzās smēdei ir vēl divas cienījama vecuma, no akmens mūrētas ēkas. Pirmajā no tām – “Pūcītēs”, šķiet, vēl nesen bijis veikals. Šobrīd gan nekas neliecina, ka te plauktu tirdzniecība. Ēkas durvis ir aizvērtas, veikala izkārtne arī nekur nav manāma. Līdzās esošā ēka izskatās pamesta jau krietni senāk.
Dodos apskatīt skulptūru, kas mani ievilināja šai sētā. Skulptūra tapusi 1951. gadā, un tajā attēlota meitene ar ozolzaru vainagu vienā rokā un trim tulpēm otrā. Skulptūras autore Lea Davidova – Medene par modeli esot izmantojusi savu draudzeni. Pastāv versija, ka skulptūra kalpojusi par robežas zīmi starp Kurzemi un Zemgali.
Nu gan laiks man doties, iespējams, aizraujošākajā šī pārgājiena posmā. Lai nebūtu jāsoļo salīdzinoši garlaicīgu posmu gar šoseju, esmu nolēmis atrast Zāģeru Velnakmeni, kas guļ gravā kaut kur Amulas labajā krastā. Karšu aplikācijās, ko lietoju, ceļa līdz akmenim nav, uz to neved arī iekoptas dabas takas. Tātad kādu gabalu būs jāiet pa mežu, zinot tikai aptuvenu akmens atrašanās vietu. Kandavas tūrisma lapā esošās koordinātas norāda uz “Zāģeru” mājām, bet ne uz pašu akmeni, kas ir kaut kur netālu no tām. Kartē esmu atzīmējis ticamāko akmens atrašanās vietu un nu pārbaudīšu, vai varu to atrast.
Mazu gabaliņu pagājis gar Kuldīgas – Tukuma šoseju, griežos pa kreisi un pa zemes ceļu soļoju uz Amulas pusi. “Ratnieku” mājas šķiet pamestas, to durvis slēgtas, logi aiznagloti. Aiz “Ratniekiem” izeju Amulas krastā. Upe te rāmi plūst uz Abavas pusi, krastos vietām manāmas dzeltenās purenes.
Šķērsojis tiltu pār Amulu, drīz sasniedzu “Puriņu” mājas. Otrpus ceļam sadzirdu dzērves saucienu un pamanu arī pašu saucēju. Lauka vidū stāv dzērve. Vēl vairākas reizes iekliegusies, tā paceļas spārnos un aizlido austrumu virzienā.
“Puriņos” valda rosība. Divi puiši ar traktoru gatavojas izbraukt uz lauka. Kamēr viens atvieno elektriskā gana stieples, lai ar traktoru tās nepārrautu, otrs veic pievilkšanās vingrinājumus pie traktora priekšā paceltā mehānisma. Kāda sieviete tikmēr pastaigājas gar ceļu un vēro puišus darbā. Vecāks kungs, suņa pavadīts, ar lāpstu rokās strādā mazliet tālāk ceļmalā. Sasveicinos ar visiem pēc kārtas un soļoju tālāk. Darba duna valda arī nākamajā sētā – “Saldniekos”, kur ļaudis strādā uz lauka.
Pagājis garām “Kvintēm” un “Večiem”, lauka vidū ieraugu garu asfalta strēmeli. Tas ir Matkules lidlauks. Spriežot pēc riepu pēdām uz asfalta, to vairāk iecienījuši autobraucēji, nevis lidmašīnu piloti.
Aiz lidlauka ceļš sākotnēji ved starp uzartiem laukiem, tad tā malās parādās arvien vairāk koku. Nokļūstu vietā, kur abās pusēs ceļam ierakts pa stabam, un domāju, vai te reiz bijis paredzēts liegt iekļūt apvidū, pa kuru soļošu tālāk, vai izkļūt no tā. Kamēr kavējos pie stabiem, sadzirdu zaru brīkšķēšanu mežā. Zvēri vairās no satikšanās ar mani.
Kaut kur tepat pa kreisi lejā plūst Amula. Vietām redzami bebru nedarbi. Nogāztie koki mētājas tepat līdzās bebru zobu noasinātajiem un skaidu ieskautajiem stumbeņiem.
Sasniedzu vietu, kur manā kartē ceļš beidzas. Spriežot pēc ēku drupām, te arī kādreiz atradusies viensēta. Teritorijā zied ābeles, un starp kokiem novietotas vairākas automašīnas. Kādam zilas krāsas braucamrīkam trūkst aizmugurējā stikla un viena luktura.
Lai arī kartē ceļš beidzas, dzīvē redzu vairākus variantus pārgājiena turpinājumam. Izvēlos mazāk iebraukto no ceļiem, jo tas ved aptuveni tai virzienā, kurp dodos es. Otrs ceļš, šķiet, ar nelielu līkumu ved pavisam prom no mana iecerētā mērķa.
Izeju cauri pļavai, garām vietai, kur notikuši kādi zemes darbi, un nonāku meža malā. Tālāk ceļu jārod man pašam, izmantojot aptuveno Zāģeru Velnakmens atrašanās vietu. Pašķiru zarus un dodos iekšā mežā.
Līkumojot starp kokiem un kociņiem, kāpjot pāri kritušu koku stumbriem un dubļu peļķēm, pamazām ieeju arvien dziļāk mežā. Redzot dažus zaru veidojumus, jau aizdomājos par to, kādi zvēri varētu būt ierīkojuši te migas. Takas, kuras brīžiem izmantoju, šķiet, visbiežāk ieminuši zvēri, nevis cilvēki. Dubļos redzami pārnadžu nagu nospiedumi. Gana daudz arī dažāda formāta zvēru mēslu, bet pēc tiem nespēju atpazīt, kāda lopiņa vēdera izeja konkrētajā vietā notikusi.
Kad manu ceļu slaidā skrējienā šķērso stirna, palūkojos kartē, kur atrodos es un kur – meklētais akmens. Secinu, ka esmu pārāk tuvu Amulai, tāpēc nospraužu kursu vairāk uz austrumiem, lai pamazām tuvotos gravai, kurā guļ akmens.
Mežs ir sagatavojis dažādus šķēršļus. Vietām koki sakrituši krustām un šķērsām, liekot man kāpt, lauzt un atkal kāpt. Beidzot uzduros tik varenai vējgāzei, ko, šķiet, var redzēt arī Google satelīta attēlos, ka aizdomājos par to, ka brīdi pirms tam pa kreisi mežs šķita krietni tīrāks, tāpēc labāk došos turp.
Drīz ar prieku secinu, ka priekšā redzamas gravas aprises. Nu ir jāsaprot, vai tā ir īstā grava un uz kuru pusi meklējams Zāģeru Velnakmens. Nonācis gravas malā, vispirms palūkojos pa labi, bet tur redzu tikai gravā sakritušus kokus. Tad palūkojos pa kreisi. Sākotnēji arī redzu tikai kokus, bet tad ieraugu meklēto. Gravas dibenā guļ ar zaļu sūnu un papardēm klāts akmens. Esmu trāpījis precīzāk, nekā cerēts.
Nākamais uzdevums ir bez savainojumiem nokļūt lejā pie akmens. Kārtējo reizi šodien pamazām šļūcu lejup pa nogāzi. Ceļš lejup ir sekmīgs, un es stāvu līdzās meklētajam akmenim. Palūkojies pulsometrā, secinu, ka ar akmens atrašanu esmu sevi atalgojis par divdesmit noietiem kilometriem. Iemalkojis ūdeni, ķeros pie atraduma dokumentēšanas. Gluži kā spurains pusaudzis, akmens rotājies paparžu lapu šķipsnām. Eju tam apkārt, lai apskatītu no visām pusēm.
Zāģeru Velnakmens guļ uz robežas starp Kandavas un Vānes pagastiem. Tā izmēri, ko man izdodas atrast interneta dzīlēs: garums 5 m, platums 3 m, augstums 3 m, apkārtmērs 14,8 m, tilpums 30 kubikmetri. Dabā šos mērījumus nepārbaudu. Šķiet, ka akmens saistīts ar teiku par to, ka velns gribējis salaist kopā Imulas un Amulas upes, kas netālu no iepriekš skatītā Matkules lidlauka ir īpaši tuvu viena otrai, upes šķir vien aptuveni trīssimt metru. Gailis velnu, protams, iztraucējis, un nu akmens atpūšas šai gravā.
Kad Zāģeru Velnakmens apskatīts no visām pusēm, varu meklēt ceļu augšup gravas pretējā nogāzē. Atkal lieliski noder gravā augošie koki. Esmu gravas malā, soļoju ārā no meža un gar dīķi uz “Zāģeru” māju pusi. Dzīvojamā ēka izskatās pamesta, un no saimniecības ēkas vispār palikuši tikai akmens mūri, bet saimnieki šo sētu nav pavisam aizmirsuši. Redzu, ka virkne sīku kociņu tikuši pie sieta, kas aizsargā tos no meža zvēriem.
Ceļot augšup roku, pamanu, ka gravā esmu uzņēmis vienu pasažieri. Pa roku rāpo sīka ērce, vēl tikai meklēdama labāko ēdvietu. Bez brīdinājuma tai tiek dots rīkojums izkāpt jau “Zāģeru” pieturā. Ērce brīdi minstinās, tad tomēr slaidā lokā iekūleņo zālē. Pārbaudu bikšu staras, lai saprastu, vai neesmu ticis pie vēl kāda pasažiera, tomēr nekādu kustību nemanu.
Izeju uz ceļa, kas ved prom no “Zāģeru” pagalma, un caur mežu dodos uz ziemeļiem. Mežā redzamas mežizstrādes pēdas, bet interesantākais atradums ir Ziemassvētku noskaņās. Atrodu ugunskura vietu, ap kuru izvietoti koka bluķīši (iespējams, sēdēšanai), netālu arī galdiņi, bet spilgti izceļas eglītes Ziemassvētku rotājumi. Jāsaka, ka tikai viena no košajām rotām ir noturējusies eglītē. Lielākā daļa rotu mētājas zemē pie eglītes, bet viena pat tikusi ugunskurā.
Ceļa turpinājumā paeju garām barjerai, kas aizšķērso brauktuvi “Zāģeru” virzienā un rotāta ar uzrakstu “PRIVĀTĪPAŠUMS”. Joprojām gar ceļu atrodamas resnāku un tievāku koku un zaru kaudzes. Pamanu dižpriedi, kas, šķiet, ir pamanījusies vajadzīgos izmērus sasniegt lejasgalā, bet jau nedaudz virs tā augšup sliecas jau krietni slaidāks koks. Kādu gabalu tālāk, pa labi no ceļa saskatāma vēl kāda pamesta ēka. Iespējams, ka tā ir “Plattēvu” sēta.
Mežam pamazām kļūstot retākam un ceļam, pa kuru soļoju, platākam, esmu sasniedzis arī pirmās apdzīvotās sētas. “Margrietu” saimnieki ceļa malā uzstādījuši akmeni, kas pavēsta, ka nams dibināts 1995. gadā.
Sasniedzis ceļu krustojumu, dodos pa kreisi, iekšā kādreizējās Kalnmuižas teritorijā. Augsta saimniecības ēka “Kalnmuižas Robežniekos”, iespējams arī pieredzējusi muižas laikus. Sasveicinos ar māju saimniekiem, tad pievēršos to augļu dārzam, kas skaļi san no bišu pārpilnības ziedos.
Tālāk, ceļa kreisajā malā ir vēl kāda mūra celtne, no kuras jumta gan saglabājusies vien aptuveni sestā daļa. Ja lūkojas tikai uz ēkas galu no ceļa puses, tad pat nevar pateikt, ka tās lielākā daļa vairs nav apdzīvojama, jo te visi četri logi joprojām iestikloti. Mazliet īpatnējs ir ēkas dūmvads, kas sākas līdzās vienam no pirmā stāva logiem un tad ieslīpi dodas augšup, lai noslēgtos ar skursteni jumta korē. No līdzās esošās “Dālderu” saimniecības dzirdamas bērnu čalas.
Nākamā manā maršrutā ir neliela ēka, ko kartēs dēvē par Kalnmuižas riju, tālumā aiz tās vīd Kalnmuižas kalte un tās graudu tvertnes. Otrpus ceļam, pa kuru eju, redzamas kādas pavisam sagruvušas ēkas drupas. Vēl vienas drupas jau nedaudz tālāk savā varā pārņēmuši koki, bet tad seko virkne ar atjaunotām un labi uzturētām muižas ēkām.
Kalnmuižas kungu māja celta 19. gadsimta sākumā, un pilī šobrīd mājo viesnīca. Glītiem kokgriezumiem rotātas galvenās ēkas durvis. Līdzās pilij ir vēl vairākas ēkas. No vienas iznāk kāds vīrietis, kas, šķiet, uztur kārtībā muižas saimniecību. Sasveicināmies un dodamies katrs uz savu pusi.
Aplūkojis Jāņa Dukāta radīto lielformāta gleznu, kas rotā nelielas ēkas gala sienu un no kuras uz mani raugās gan dažādi putni, gan kāda varde, dodos garām kungu mājai, no kuras terases paveras lielisks skats uz muižas augļu dārzu un Abavas senleju. Tālāk taka ved mani lejup gar muižas pagrabu un uz Amulas pusi.
Kalnmuižas ūdensdzirnavu pirmsākumi meklējami deviņpadsmitajā gadsimtā, iespējams, pat astoņpadsmitā gadsimta vidū. Soļoju pāri aizsprostam uz pļaviņu līdzās kādreizējām dzirnavām. No dzirnavu ēkas palikušas tikai mūru drupas, kuru vidū paceļas skurstenis. Tālāk esošā dzirnavu dzīvojamā ēka arī šķiet klusa un vientuļa.
Soļodams pa pļavu, nolemju paiet tālāk lejup gar Amulu, jo esmu dzirdējis par atsegumiem tās krastos lejpus aizsprosta, bet pirms trim gadiem, kad te viesojos, izdevās ieraudzīt vien pavisam nelielu atsegumu. Lēmums palūkoties uz upes krastiem no muižas puses izrādās pareizs. Nedaudz tālāk, Amulas kreisajā krastā ieraugu augstu klints sienu, kuras pakājē sabirušas iežu atlūzas. Nu manī mostas interese, vai šai sienai var piekļūt daudz tuvāk.
Atgriežos pie aizsprosta un dodos pāri tiltiņam. Te šķērsoju ne tikai Amulu, bet arī robežu starp Kandavas un Matkules pagastiem, jo tā šai posmā vijas tieši pa Amulas upi. Otrpus upei redzu to pašu nelielo atsegumu, ko skatīju jau pirms trim gadiem, bet krasta turpinājumā neko takām līdzīgu nemanu.
Amulas krasta nogāzē ir izbūvēti pakāpieni, pa kuriem nu kāpelē dzelteni un balti vizbuļi. Līdzās ziediem rotātajiem pakāpieniem kāds piestiprinājis plāksnīti, kas trīs dažādās valodās vēsta, ka šis kāpiens ir bīstams. Rūsas plankumi uz plāksnītes liecina, ka tā te atrodas jau ilgāku laiku.
Kāpjot augšup, pamanu kādu taku, kas atzarojas pa labi un liecas lejup uz upes pusi. Nolemju pārbaudīt, vai pa to varu piekļūt tuvāk klintīm. Nokāpis lejā un gabaliņu palīkumojis gar krastu, tiešām nokļūstu blakus Amulas klinšu sienai. Atsegums slejas augstu virs manas galvas, tā augstums esot četrpadsmit metru. Augšmalā tas veidots no krāsainām dažādu iežu kārtām, pamatnē jau krietni viendabīgāks.
Apskatījis atsegumus, nu varu kāpt atkal augšup un iziet pārgājiena finiša taisnē. Līdz vietai, kur šorīt novietoju auto, atlikuši vien aptuveni divi kilometri.
Pāri pļavai pagājis garām “Ružu” mājām, šķērsoju ceļu, kas savieno Plostus ar Pūcēm vietā, kur ceļa malā uzstādīts melnbaltai labības vārpai līdzīgs stabs. Iespējams, ka reiz tas iezīmējis kāda kolhoza robežu. Šobrīd stabs ir izrādījies noderīgs Mežtakas informatīvā materiāla izvietošanai posmam starp Sabili un Kandavu.
Kad soļoju pa zemes ceļu uz Imulas pusi, no augstu Abavas senlejas malā esošas mājas mani sveicina tās sargs. Tas gan, šķiet, galvenokārt dara to kārtības labad, jo mūs šķir ļoti liels attālums, ko nevienam no mums nav vēlmes samazināt.
Atgriezies Imulas taku sākumā, redzu, ka nu jau autostāvvietā, ieskaitot manu transporta līdzekli, ir vismaz desmit automašīnas. “Volvo”, kuram līdzās šorīt novietoju savu auto, gan jau ir prom. Otrpus ceļam savus darinājumus taku apmeklētājiem tirgo Aija – vietējā māksliniece un gide.
Aija nāk tuvāk, lai pārmītu kādu vārdu un nosaka, ka mana automašīna te jau no agra rīta esot bijusi. “Cik tad nostaigājāt?” Aija vaicā. “Divdesmit septiņus kilometrus,” es atbildu. Aija norāda, ka tie, kas atbraukuši ar pārējām automašīnām, devušies uz netālo Zviedru cepuri.
Izmantoju iespēju Aijai pavaicāt par tās zīmētajām pīlītēm, kas reiz bija atrodamas upes krastā. Pīlītes esot nojumē, un Aija ir gatava dot man iespēju tās nofotografēt, tomēr tas jau vairs nebūtu gluži tas, tāpēc pateicos, bet atsakos.
Iekārtojos pie autostāvvietā novietotā galdiņa, lai mazliet atvilktu elpu, iestiprinātos un izstaipītu sagurušos muskuļus. Tikmēr pamazām parādās citu automašīnu vadītāji un pasažieri. Viena pēc otras automašīnas pamazām atstāj autostāvvietu.
Nolemju arī es pārģērbties un sēsties pie stūres, lai atgrieztos Rīgā. Divdesmit septiņi kilometri Imulas un Amulas krastos ir priecējuši ar skaistām ainavām, izaicinošiem kāpumiem gan augšup, gan lejup un apvidus vēstures liecībām.
Pamājis atvadu sveicienu Aijai un Imulai, dodos mājup.
Indulis raksta 