29.12.2018. Pa ledu un cauri mežiem no Cēsīm uz Rubeni

Kājas jau atguvušās no iepriekšējās nedēļas nogales pastaigas pa Siguldu un Krimuldu un tā vien grib atkal kaut kur doties, tāpēc nolemju svētku ēdumu izstaigāt Cēsu pusē, soļojot gar Gauju un Strīķupi. Maršruta noslēguma risinājumu gan atstāju brīdim, kad būšu izkļuvis no Strīķupes piekrastes brikšņiem un būs skaidrs, cik tālu kas atrodas un cik ilgi būs pieejama dienas gaisma. Lai arī dienas jau pamazām atkal kļūst garākas, pagaidām tās ir tikai sekundes, kuru laikā kilometrus nepieveiksi.

Cēsis sagaida ar vāju rīta gaismu un kaut ko nenosakāmu, kas nāk no gaisa. Te nu bija Accuweather prognoze, ka Cēsīs tik vakarā gaidāmi nokrišņi! Pie stacijas ēkas iedarbinu Endomondo un piesardzīgi dodos Cēsu ielās. Nē, kriminogēnā situācija Cēsīs nav pasliktinājusies. Piesardzību raisa apledojums, kam īpaši sirdij tuvs ir bruģis, kas, savukārt, ļoti paticis Cēsu pilsētas kungiem, tāpēc sedz daudz ietvju. Mani zābaki nav ar radzēm, un ledus tiem ļoti nepatīk. Slidinās ne tikai pilsētas viesi, bet arī vietējie – gan kājāmgājēji, gan autobraucēji. Pēdējiem vieglāk, jo asfaltētās ielas lielākoties nokusušas.

Kāds puisis par apledojumu neuztraucas un rītu ir sācis ar vieglu skrējienu pa Cēsu ielām. Pēc viņa apģērba gan netiku gudrs, vai viņš tiešām sporto, vai steidz mājās pēc piektdienas ballītes. Kamēr soļoju, pie sevis domāju, ka nu ir lieliska iespēja likt vērtējumu katram Gaujas ielas īpašuma saimniekam par to, kā sakopta ietve gar tā īpašumu. Dažiem izdevies arī bruģi dabūt tīru, citiem bruģis ledū un vēl arī ietve slīpa, padarot soļošanu vēl aizraujošāku.

Neatceros, kad pēdējoreiz esmu priecājies par asfaltu un, vēl jo vairāk, par to, ka beidzas gājējiem paredzēta infrastruktūra. Kad dodos ārā no Cēsīm pa Gaujas ielu, aiz pagrieziena uz Cīrulīšu bāzi trotuāra segumā bruģa vietā izmantots asfalts. Solis uzreiz kļūst raitāks. Aiz tilta pār Gauju trotuārs beidzas, un es pārvietojos uz brauktuves pretējo pusi. Soļoju pa asfaltu, izņemot brīžus, kad man pretī dodas kāds autobraucējs.

Ja Cēsu ietves man likās izaicinošas, tad Pārgaujas iela, uz kuru nogriežos no galvenā ceļa, ir sagādājusi vēl lielāku pārbaudījumu, jo cēsnieki, kas brauc uz Sarkanajās klintīs esošo Rūcamavotu pēc ūdens, ir ceļu nobraukuši gludu un spožu kā spoguli. Turot līdzsvaru un intensīvi meklējot katru iespēju labākai saķerei ar pamatu zem kājām, pamazām virzos uz priekšu. Arī šai rītā pie Rūcamavota ir divi ūdens tīkotāji. Viens no tiem nāk man pretī ar divām lielām kannām, otrs tieši šobrīd tecina ūdeni savās kannās. Virzos pa Sarkano klinšu apskatei iekārtoto taku, priecājos par klintīm un ik pa brīdim veicu pa kādai radošai kustībai, lai saglabātu līdzsvaru. Ar nepacietību gaidu, kad varēšu spert soļus mežā.

Cēsu Sarkanās klintis

Sarkano klinšu apskatei iekārtotā taka ir aplis, un tās tālākajā punktā es pametu apmeklētāju ērtībām paredzēto infrastruktūru aiz muguras un nozūdu mežā. Sniegs gluži nokusis nav, bet temperatūrā, kas varētu būt nedaudz virs nulles, protams, ir visai slapjš. Īpašai labsajūtai ieteicams papurināt koku zarus. Ja pirms nedēļas Siguldā tās bija maigas sniega pūkas, tad tagad var saņemt kārtīgu lietu aiz apkakles.

Uz tilta pār Lenčupi apstājos un pieslīdu pie tā malas, lai dokumentētu Lenčupi virzienā, kur aiz krūmiem un kokiem tik tikko manāma tās ieteka Gaujā. Netālu redzama arī nojume, kur patverties laivotājiem un citiem ceļotājiem. Tad turpinu slidināties uz priekšu, līdz sasniedzu pagriezienu uz atpūtas kompleksu “Romula”. Tur iebraukt nav atļauts, tāpēc ceļa segums arī krietni patīkamāks. Te var arī manīt dažādus pēdu nospiedumus, kas liecina, ka vismaz daži man līdzīgi interesenti salīdzinoši nesen šo maršrutu mērojuši kā vienā, tā otrā virzienā. “Romula” pirms dažiem gadiem kļuva bēdīgi slavena ar to, ka pie tās tika sapostīts Gaujas krasts, bet nu arī pati atpūtas vieta izskatās visai papostīta. Iespējams, tas tikai ziemas laikā, bet mājiņas ir pavisam bēdīga paskata – atvērtām, dažkārt atlauztām durvīm, pavērtiem logiem, daži no kuriem uz apkārtni raugās skumjām, izsistu rūšu acīm.

No “Romulas” mans ceļš tālāk ved gar Gaujas krastu. Gauja pavisam mierīga un rāmi plūst tepat netālu. Tālumā manu vietu, kur Gaujā ietek Strīķupe, bet pašu ieteku uzmeklēt šoreiz nemēģināšu. Tā kā šis ir mans pirmais pārgājiens šai virzienā, pieturos pie populārākiem ceļiem, kurus pirms manis jau minuši citi. Var manīt, ka arī citi soļotāji ir meklējuši labāku saķeri, iestaigājot gan ceļa malas, gan sniegoto joslu, kas aizvijas starp auto riteņu atstātajām ledus joslām. Aiz “Pielekšu” mājām nogriežos pa labi, lai dotos uz Strīķupi. Ceļa galā manu džipu, ar kuru divi vīri oranžās cepurēs izbrauc no aizsargājamās teritorijas, aizver ceļu bloķējošo barjeru un dodas tālāk savās gaitās.

Dodos iekšā mežā pa to pašu ceļu, no kura izbraucam manīju abus vīrus. Ceļa segums iebraukšanas ierobežojuma dēļ pavisam tīkams man. Vietām sniegs nokusis, atsedzot mīkstu skuju klājumu. Pa labi no manis vairākas gravas aizved Strīķupes virzienā, bet joprojām turos uz “galvenā” ceļa. Kādā brīdī esmu tik tuvu upei, ka no augšas starp kokiem varu pirmo reizi to saskatīt. Vēl jau labs gabals gar to ejams, tā kā esmu drošs, ka būs iespēja sastapt Strīķupi arī tuvāk.

Nezinu, kā tai tas izdevies, bet kādu akmeni ceļa malā rotā eglīte. Nevis nolauzta vai nolūzusi, bet zaļa un pavisam dzīva eglīte, kas aug uz akmens. Izskatās, ka pat akmens vēlas kaut ko no Ziemassvētku siltuma.

Pirmais objekts, ko vēlos skatīt Strīķupes krastos, ir Kalēju ala. Gluži pa taisno no ceļa uz to gan nokļūt nevar. Norobežojums pasargā tos, kam var rasties kārdinājums alās ieripot no augšas. Lai piekļūtu alām, jāiziet uz ceļa, kas savieno Auciemu, Lenčus, Strīķus un Ķieni, un tad pirms tilta pār Strīķupi jākāpj pa labi lejā, sekojot norādēm. Saskatu vismaz divas lielākas alas, uz kurām ved kāpnītes. Ieejas alās gan ir bloķētas ar nožogojumu vai nu lai pasargātu tajās ziemojošos sikspārņus, vai kādu citu iemeslu dēļ.

Kalējala

No alām atgriežos uz tilta, jo tālākais maršruts vedīs pa pretējo Strīķupes krastu, kur ceru uziet Stoķu klintis un tajās esošo Patkula alu. No internetā uzietiem aprakstiem esmu secinājis, ka uz klintīm jāiet gar upi, jo no tām netālu esošo “Stoķu” māju īpašnieki nelabprāt redz tūristus savā privātīpašumā. Arī Toms no Kocēnu TIC, ar ko sazinājos pirms pārgājiena, iedrošināja, ka klintis ir pieejamas kā no vienas, tā otras puses, bet tikai ejot gar upi.

Nelielu gabalu paeju pa apledojušo ceļu un tad griežos iekšā mežā. Te nu citi domubiedri man īsti nepalīdz, jo gan šeit, gan turpmāk varēs manīt, ka to gaumes mēdz atšķirties, jo ne visi pēdu nospiedumi ir uz vienas un tās pašas takas. Sākotnēji izvēlos lielāku un vairāk iecienītu taku, pa kuru soļoju iekšā mežā.

Kad pa nelielu tiltiņu, kas varētu būt kā bebru, tā cilvēku veidots, šķērsoju kādu no Strīķupes pietekām, pēc mirkļa manu apaļīgo UAZ busiņu, kura numura zīmes rotā vēl Latvijas, nevis Eiropas Savienības karoga attēls. Busiņa saimnieki – kāds vecāks pāris – ir draudzīgi, bet to rūsganais četrkājainais draugs nu nemaz. Suns tik sirsnīgi mani aprej, ka nolemju apstāties un pagaidīt, kamēr saimnieki to savāks. Vairāk par suņa apsaukšanu tie gan nemēģina, saka, lai nebaidos, jo tas nekodīšot. Suns tikmēr turpina riet. Sieviete nes ūdens pudeles un saka, ka tepat esot avotiņš, no kura aicina padzerties. Ir gan vismaz divi iemesli, kāpēc neplānoju avotiņu apmeklēt. šādā ziemas dienā pa to būtu jātek karstai tējai, lai raisītu manu interesi, un arī rūsganais suns itin nemaz nerada relaksējošus apstākļus avota ūdens baudīšanai. Pamazām soļoju tālāk, bet suns vēl labu laiku neatstājas no manis, neskatoties uz abu saimnieku saucieniem. Gluži ar zobiem tas mani neaiztiek, bet rej tepat pie kājām.

Galu galā tieku vaļā no suņa un soļoju tālāk pa takām. Kādā brīdī tālumā izdzirdu jau pazīstamās suņa rejas un nodomāju, vai vēl kāds pārgājienu entuziasts seko manās pēdās, bet tā arī nevienu neieraugu ne šeit, ne vēlāk.

Strīķupe

Šai posmā mans galvenais orientieris ir pati Strīķupe, kuru turu sev labi tuvu un, vēlams, pie kreisā pleca. Brīžiem manu, ka pirms manis taku ir minis kāds cilvēks, brīžiem tās ir dzīvnieku takas, bet visnotaļ bieži manu zābaku nospiedumi iezīmē pavisam jaunu taku cauri mežam, upes malā esošajiem brikšņiem un pļavām. Reizumis nākas maršrutu piekoriģēt, kad saprotu, ka izvēlētā ceļa turpinājums varētu būt pārāk ekstrēms. Orientieris gan paliek nemainīgs, un, sniega mazliet samērcēts, ar skujām un citiem gružiem nobiris, laužu ceļu uz priekšu. Koku zari gan dažkārt izspēlē negantus trikus. Kā vienu esmu pieliecis, tā cits uzrodas nez no kurienes un uzšauj man pa vaigu. Visu ceļu priecē Strīķupes apkārtnes neskartā daba. Šur un tur rosījies kāds bebrs, bet citādi ne cilvēku, nez zvēru būtiskas aktivitātes pēdas lielākoties nav manāmas.

Kad esmu šķērsojis ko slapjai pļavai līdzīgu pie augstsprieguma līnijas, atgriežos mežā un pēc kāda brīža uzeju virkni cilvēku pēdu nospiedumu. Jau pēc neilga laika aiz kokiem pavīd klintis, un nu jau pa dubļainu taciņu soļoju gar Stoķu klintīm. Klintīs ir vairākas alas. Šķiet, ka Patkula ala ir lielākā no tām. Tajā gan kāds ir rīkojis romantisku iedzeršanu sveču gaismā, par ko liecina atstātā pudele un sveču paliktnīši. Vienu no Stoķu klintīs esošajām alām rotā leduskritums – diezgan liels lāsteku priekškars. Siltumā lāstekas pil, tomēr noteikti vēl kādu laiku priecēs Stoķu klinšu apmeklētājus.

Leduskritums Stoķu klintīs

Izvēlos ceļu turpināt gar upi. Ja sākumā redzu, ka pirms manis te gājuši arī citi cilvēki, tad drīz secinu, ka tie vai nu devušies pa ceļu, kas ved caur “Stoķu” mājām, vai arī zina kādu citu taku, bet man priekšā ir neapgūts, vietām zvēru pēdu izraibināts briksnājs. Kādā brīdī pakāpjos augstāk un atduros pret visai simbolisku, bet tomēr nepārprotamu dzeloņdrāšu žogu. Lai arī žogs visai nosacīti pilda savu funkciju, spriežu, ka nemēģināšu saimniekus provocēt un turēšos tuvāk upei.

Laužot ceļu uz priekšu, sadzirdu tādu kā ūdenskrituma troksni. Netālu no “Līgotāju” mājām upē ir, šķiet, bebru radīts aizsprosts, pār kuru līst Strīķupes ūdens. Un tieši tad, kad tuvojos šai vietai, šķērsli pret straumi viens aiz otra pārvar pieci gulbji. Balts gan tik viens no tiem, pārējie brūngani. Lai arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības mūža biedrs, ornitologs itin nemaz neesmu, bet riskēšu minēt, ka četrotne ir gulbju jaunā paaudze. Gulbji pamana arī mani un kļūst mazliet tramīgi, tomēr turpina ceļu pret straumi. Kādu brīdi sekoju tiem gar pašu upi, bet tad sāku virzību augšup, kamēr sasniedzu ceļu, kas gar Vaidavas dzirnavām ved uz lielāka ceļa.

Atkal esmu pie tilta ar uzrakstu “Strīķupe”. Šis ir tas brīdis, kad jāizšķiras, kā noslēgt pasākumu. Pulkstenis rāda pusviens. Variants numur 1 ir doties atpakaļ uz Cēsīm, kas nozīmē vēl aptuveni 17 kilometrus pa lielākiem ceļiem, bet tie būs apledojuši. Parēķinu, ka vienīgo objektu, ko šai variantā vēl būtu vērts apskatīt, – Ērgļu klintis – sasniegšu tik tad, kad jau pamazām sāks tumst, tāpēc šo variantu atmetu. Nu jāizvēlas, pa kuru Vaidavas ezera krastu doties uz Rubeni. Izvēlos mazliet garāku ceļu, kas ved caur Vaidavu, gar Zviedru priedi un tālāk uz Valmieras šoseju. Vaidavā neesmu bijis, arī priedi neesmu redzējis, tā kā būs kas jauns, ko apskatīt.

Vispirms gan jāpieveic neliels posms pa apledojušo ceļu. Krustojumā, kur jāgriežas uz Vaidavu, ceļa zīme vēl mēģina iekārdināt, rādot, ka līdz Cēsīm tikai 13 km, tomēr pieturos pie sava lēmuma, griežos pa kreisi un iesoļoju Vaidavā. Pieturu “Mehāniskās darbnīcas” izvēlos nelielai tējas pauzei. Noņemot somu no pleciem, ir iespēja beidzot novērtēt, ko tai nācies pārciest, kopā ar mani laužoties cauri briksnājam.

Kad tējas karstums ieplūdis manī, lieku somu atpakaļ plecos un soļoju iekšā Vaidavā. Jāsaka, ka dabā mehāniskās darbnīcas izskatās visnotaļ nolaistas. Gar ielas malu ir trotuārs, tomēr tas ir tik apledojis, ka gan es, gan vietējie iedzīvotāji labprātāk soļo pa brauktuves malu. Auto nav daudz, tā kā nevienam tas netraucē. Pie dzīvojamajām mājām bērni steidz baudīt pamazām kūstošos ziemas priekus. Manu dažus viegli sašļukušus sniegavīrus.

Vaidavas ezers ir aizsalis, un var manīt virkni taciņu, kas iemītas uz tā ledus, tomēr man šai dienai atrakciju ar ledu ir gana, tāpēc nemēģinu izvēlēties taisnāko ceļu, bet virzos uz priekšu gar ezera austrumu krastu. Ceļš pamazām ved augšup, tā malās parādās nožogojumi un zīmes, kas brīdina par privātīpašumu. Vaidavas pusē ir kāds nasks slēpotājs, jo labu gabalu ceļš ir izraibināts slēpju atstātajām pēdām. Var labi manīt, kā slēpotājs “skujiņā” ir virzījies augšā katrā ceļa kāpumā.

Zviedru priede vientuļa stāv lauka malā. Runā, ka sen atpakaļ to iestādījis Zviedrijas karalis kā piemiņu par “vecajiem, labajiem zviedru laikiem” Vidzemē. Priede nav īpaši padevusies augstumā, bet nu apkārtmērs gan tai brangs.

Vaidavas Zviedru priede

Ceļa turpinājumā kāda plāksnīte vēsta, ka šķērsoju Brīnumupīti. Mazliet tālāk kādas upes caurteka drīzāk ir pārteka, jo ūdens plūst pāri ceļa braucamajai daļai. Gājēju ērtībām ir izveidota laipiņa gar ceļa malu

Kad šķiet, ka nu jau visu esmu apskatījis, pamanu norādi uz Vaidavas pilskalnu. Līdz šosejai vairs tikai divi kilometri, gaismas vēl gana, tāpēc nolemju uzmest aci arī pilskalnam. Kā tas mēdz būt ar pilskalniem, kuros no pilīm nekas vairs nav palicis, neko ievērības cienīgu gan neieraugu. Šķiet, ka pilskalns nu vairāk tiek izmantots kā piknika vieta. Mazliet palodāju pa pilskalnu un tā nogāzēm un tad dodos atpakaļ uz ceļu.

Drīz jau kļūst manāms Rubenes baznīcas tornis. Ceļš šeit ir asfaltēts, tāpēc var labi atrast joslas, kur asfaltu neslēpj ledus. Raiti aizsoļoju līdz šosejai un pēc mirkļa jau esmu Rubenes autobusu pieturā. Man paveicas, ka autobuss gaidāms jau pēc astoņām minūtēm. Sameklēju naudu biļetei un jau atsprādzēju dažas no somas siksnām, lai to veiklāk varu nomest no pleciem.

Autobuss ir diezgan tukšs, tāpēc ir viegli atrast vietu gan man, gan manai somai. Pa ceļam uz Rīgu izdzeru atlikušo tēju. Nozūd arī lobītie lazdu rieksti. Ja ticam Endomondo, šodien pieveikti precīzi 32 kilometri.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s