30.06.2019. No Elles līdz Cēsīm jeb “Ko tu te dari?”

Jūnija pēdējās dienas agrā rītā kāpju savulaik tik ierastajā pirmajā vilcienā no Rīgas uz Valmieru. Pārmaiņas pēc dodos pārgājienā, kura maršrutu neesmu pats izplānojis, bet soļošu tur, kur liek 😊 Arī dalībnieku skaita ziņā tas krietni pārsniedz jebkuru no manām līdzšinējām pārgājienu aktivitātēm. Distance, savukārt, īsāka, nekā man ierasts. Tiek solīti 22 kilometri. Galvenā šī pasākuma pievienotā vērtība ir iepazīt nedaudz no krietni vērienīgāka pārgājiena trases, smelties idejas un padomus tam, kā arī iepazīt domubiedrus, kurus līdz šim esmu sastapis tikai virtuālajā pasaulē.

Īsi pēc 6:00 vagoni vēl tukši, bet pamazām ierodas arī citi pasažieri. Iespējams, kaut kur šai vilcienā ir arī citi šīs dienas pasākuma dalībnieki, bet pagaidām man pirmajā vagonā pievienojas tikai ļautiņi, kuru tuvošanos var sajust pa gabalu. Esmu drošs, ka pārgājienā tie neies.

6:21 vilciens dodas ceļā. Mans galamērķis ir “Lodes” stacija Liepā. Tieši šai vagonā iekāpj arī Betija un Anete un nez kāpēc apsēžas priekšā tieši aromātiskākajam pārim no visiem vagonā sastopamajiem ļaudīm. Brīdi dodu iespēju meitenēm izlemt, vai paliks sēžam tur, kur iekārtojušās. Šķiet, pagaidām tās diskomfortu neizjūt, tāpēc ņemu somu un pārceļos tuvāk abām pārgājiena biedrenēm.

Betijas un Anetes gaitām sekoju ar abu meiteņu bloga, Facebook un Instagram starpniecību, bet nu beidzot tiekamies klātienē. Šķiet, mūsu tikšanās mazliet maina Anetes ieceres, jo viss liecina, ka viņas plāns bija līdz Liepai vēl nedaudz nosnausties. Abas meitenes ir iecienījušas mazliet ilgāk pagulēt, bet šoreiz izvēles nav, jo esam vienīgajā vilcienā, kas var laikus nogādāt mūs Liepā, kur pārgājiena starts nolikts uz pulksten 9:15. Drīz Anetes uzmanību tomēr piesaista aiz abu meiteņu mugurām sēdošie. Nolemjam pārsēsties un mainām ne tikai sēdvietas, bet arī vagonu. Turpmāko ceļu pavadām sarunās.

Kad izkāpjam Liepā, no vilciena tālākā gara mums pievienojas lielāks pārgājiena dalībnieku bariņš ar pasākuma galveno vaininieku Mārtiņu un tā uzticamo biedreni Pogu priekšgalā. Drīz sastopu arī Annu, kuras darinātā PinAproce pavada mani gan skrējienos, gan pārgājienos.

Piestājam pie veikala “LaTS” Rūpnīcas ielā. Mārtiņš dod visiem nedaudz brīvā laika. Daži pārgājiena dalībnieki dodas iepirkties, citi soļo uz Lielo Ellīti, kur gaidāms pārgājiena starts, vēl citi meklē vietas, kur mazināt organismā sakrājušos spriedzi. Kopā ar Betiju un Aneti ieeju “LaTĀ”. Pamanījis Betijas rokās pīrāgu sainīti, nolemju, ka man arī pie tāda jātiek, un papildinu savus pārtikas krājumus.

Pēc iepirkšanās soļojam uz laukumu netālu no Lielās Ellītes, kur sapulcējušies pārējie pārgājiena dalībnieki. Daži piesēduši uz soliņiem, citi iesildās vai pārģērbjas. Lielākā piekrišana ir te esošajai tualetes mājiņai, rinda uz to, šķiet, itin nemaz nerūk. Betija un Anete ķeras pie pirmsstarta pašiņa darināšanas, paralēli Betija arī pabrokasto, jo iepriekš viņas vēderam bijis par agru brokastīm. Abu meiteņu sejas pielīp telefonam, pašiņa tapšana ir ļoti atbildīgs process. Neskaitāmos mēģinājumos top abām pieņemams uzņēmums.

Laukums netālu no Lielās Ellītes

Garām aizsteberē kāds kungs, skaļā balsī saucot kaut ko par gaisa elpošanu, saules, mēness un zvaigžņu vērošanu. Nevar saprast, vai viņš tā kā vēlētos par to no mums kādu samaksu ieturēt, vai tieši otrādi – uztraucas, ka drīz arī par to būs jāmaksā.

Tā kā tualetes mājiņa, pie kuras joprojām gara rinda, mūs neinteresē dodamies lejup uz Lielo Ellīti. Lielās Ellītes arkāde ir vienīgais šādas formas dabīgā smilšakmens veidojums Latvijā. Tepat plešas arī ala, no kuras iztek strautiņš.

Liepas Lielā Ellīte

Mārtiņš piesējis Pogu netālu no Ellītes, aicina dalībniekus pulcēties strautiņa otrā malā. Kamēr Mārtiņš saka uzrunu, citi STREELNIEKS.LV komandas pārstāvji var saskaitīt pasākuma dalībniekus, lai pārgājiena laikā var pieskatīt, vai kāds kur nenozūd. Šodien uz Cēsīm dodas vairāk kā 40 pārgājienu entuziastu. GDPR regula ietekmē arī šādus pasākumus. Gustavs, kurš šodien atbild par foto un video, noskaidro, vai ir kāds, kam ir iebildumi, ka to fotografē vai filmē.

Mārtiņš dod arī svarīgu komentāru par Pogu, kas parasti piesaista visu uzmanību un kuru daudzi grib samīļot, paņurcīt. Pogai tīk dzīvoties pa ūdeni, dubļiem un citām vietām, tāpēc Mārtiņš saka visai tieši: “Poga smirdēs”. Un smirdēšot arī tie, kas ar Pogu ucināsies.

Kad tiek dots signāls par došanos ceļā, ar Betiju un Aneti mazliet aizķeramies pie Ellītes, lai nofotografētu to bez cilvēku “piesārņojuma” kadrā. Tad arī mēs uzsākam kustību.

Kad ejam caur daudzdzīvokļu ēku iekšpagalmiem, uzduramies grupai vīru, kas tukšo stiprāka dzēriena traukus un jau ir manāmi iesiluši. Andris no “Strēlniekiem” atceras citu gadījumu Liepā, kad arī sastapti vīri ar grādīgā dzēriena pudeli, piena burku un zivi. Viens no vīriem vaicājis gājējiem, uz kurieni tie dodas, uz ko otrs noteicis: “Tevi p.. (necenzēts vārds, kas sastopams arī latviešu tautasdziesmās), uz kurieni viņi iet?” 😊 Andris to izstāsta tik garšīgi, ka apkārtējiem skaļi jāsmejas.

Ceļu turpinām caur mazstāvu un mazdārziņu apbūves rajonu, šķērsojam dzelzceļu vietā, kur, šķiet, tieši par gājējiem domājot, ierīkoti pakāpieni, izejam uz šoseju P20 un mirkli soļojam Valmieras virzienā. Autobraucējiem šāds gājēju bars ir visai liels izaicinājums, tie samazina ātrumu un, ja pretimbraucēju nav, apbrauc mūs pa pretējo joslu.

Drīz gan esam nost no šosejas un pa grantētu ceļo soļojam uz Grīviņu laivu tūristu atpūtas vietu. Lielā pasākuma laikā te būs 20.kilometrs un iespēja uzpildīt ūdeni, bet šodien te nonākam jau pēc 4,5 kilometriem. Abi ar Annu kādā brīdī metamies apdzīt priekšā ejošos, jo viens no dalībniekiem cigareti kūpina arī gaitā un vēja virziens nav mums labvēlīgs.

Apstājamies atvilkt elpu, un Mārtiņš šeit pasniedz mums pamatīgu noderīgu padomu porciju. Sākotnēji vien klausos, bet tad nolemju, ka ar tik lielu porciju uzreiz galā netikšu, tāpēc jāiesaiņo to līdzņemšanai. Sāku veikt piezīmes, lai svarīgākais neaizmirstos. Arī Betija, šķiet, veic līdzīgu vingrinājumu.

Mārtiņš runā par to, kā labāk sagatavoties un veiksmīgi pieveikt “Simtiņu”, kurā startēt gatavojas daudzi no šīs dienas pasākuma dalībniekiem. Ik pēc noietas stundas 10 minūšu pauze, bet tas nenozīmē gulēt zemē zvaigznītes pozā. Mārtiņš ļoti iesaka mainīt zeķes. Iepriekšējās likt pie somas, lai žūst, tad noskalot kājas, apkaisīt tās ar zīdaiņu pulveri, un tik tad vilkt jaunas zeķes. Ja kājas būs sausumā, iespēja, ka radīsies tulznas, tiks krietni samazināta. Pulveri Mārtiņš iesaka kaisīt arī padusēs un citās vietās, kas garāka pārgājiena laikā saskaras ar berzi. Puišiem tas var palīdzēt izvairīties no “diviem oranžiem mandarīniem”, un arī meitenēm profilaksei nekaitēšot.

Mārtiņš arī uzsver, ka ik pēc 3-4 stundām taisāma garāka pauze, kuras laikā paēd. Ļoti gan jāseko līdzi laikam. Ja ir 10 minūšu pauze, tad desmitajā minūtē jāatsāk iet, nevis jāceļas un jāsāk kravāt mantas. “Simtiņā” būs laika ierobežojums, tāpēc katra minūte ir no svara. Mārtiņš uzsver, ka katram pašam jāseko līdzi savam laikam, un ceļā sastaptās kompānijas ik pa brīdim var nomainīt citas, kas konkrētajā brīdī iet piemērotākajā tempā.

Uzņēmuši spēkus un zināšanas, dodamies tālāk. Mārtiņš iesaka pievērst uzmanību tam, kur jānogriežas no zemes ceļa. Vieta tiešām ir visai neuzkrītoša, tik aiz kāda ceļa līkuma Mārtiņš norāda, ka te dodamies mežā.

Seko pārgājiena džungļu posms. Mārtiņš un citi pa priekšu ejošie kādā brīdī nozūd brikšņos. Es eju līdzās Annai, kas arī gana labi pārzina šīs takas, jo abi ar Mārtiņu te staigājuši ne reizi vien. Dažos taku krustojumos gan samulst arī Anna, jo galvenais virziens ir zināms, bet nav skaidrs, kuru no takām izvēlējās Mārtiņš un citi avangardā esošie. Tad tiek pievienotas arī pārējo dalībnieku idejas, un atkal esam ceļā.

Netālu no Līču-Laņģu klintīm Mārtiņš un Poga panāk mums pretī. Pa iekārtoto taku dodamies garām iespaidīgajai smilšakmens kraujai, pa ceļam apskatot arī Laņģu alas. Kārtējā pauzē pie viena no avotiem, kas iztek no klintīm, daži izmanto iespēju noskalot kājas un tikt pie jaunām zeķēm. Betija, Anete un Anna izmanto iespēju, kamēr to sejas ir sarkanas no pārgājiena, lai tiktu pie pašiņa trijatā.

Pie Līču-Laņģu klintīm
Līču – Laņģu klintis

No Līču-Laņģu klintīm ceļš ved tālāk dzelzceļa virzienā. Kādu brīdi ejam pa ceļiem, bet tad Mārtiņš strauji ieved mūs briksnājā. Ir taču vienalga, kā iziet uz dzelzceļu. Pa dzelzceļa sliedēm soļojam aptuveni divus kilometrus.

Soļojot pa dzelzceļa gulšņiem tieku pie iespējas aprunāties ar vairākiem pārgājiena dalībniekiem. Vissparīgākā diskusija ar Elzu, kad mēģinām rast pārgājiena definīciju, lai varētu to skaidri nodalīt no pastaigas. Par atslēgas vārdu kļūst “grūtības”. Diskutējam arī par tēmām “distance”, “nesamais”, “orientēšanās”, “telts celšana”. Vai cilvēks, kas ar “Rimi” maisiņu rokās nosoļo 15 kilometrus no veikala līdz mājām, ir devies pastaigā vai pārgājienā? Ja cilvēks aiziet līdz Ministru kabinetam un uzceļ tam pretī telti, vai tas ir pārgājiens? Kad Elza ieminas, vai cilvēks, kas 30 reizes noiet viena kilometra apli Uzvaras parkā, ir devies pārgājienā, pasmejos, ka tāds cilvēks ir visai jokains, jo, ja spēj noiet 30 kilometrus, kāpēc gan izniekot tos apļojot uz vietas 😊 Vēl viena ne mazāk radoša diskusija ir par to, vai Elza spētu panāk, ka “Latvijas dzelzceļš” pārbūvē gulšņus zem sliedēm tā, lai tie atbilstu viņas soļa platumam. Protams, ir arī krietni piezemētākas sarunu tēmas.

Sarunās ceļš aizrit ātri, un drīz esam pie Cēsu – Valmieras šosejas. Atkal pārbaudījums autobraucējiem, jo mūsu daudzgalvainais pūlis ar izcilu disciplīnu neizceļas, ko vēlāk atpūtas vietā norāda arī Mārtiņš, nosakot, ka ejam tā, it kā būtu ieguvuši “zirgu tiesības”.

No šosejas nogriežamies pa labi pa ceļu, kas ved gar Raunas upi. Vietā, kur paveras skats uz upi, zem mūsu kājām aizlokās kas melns. Tuvākās sievietes satraukumā iespiedzas. Zalktis gan droši vien spiegtu krietni skaļāk, ja vien to spētu, jo tam jāizlīkumo starp neskaitāmām apavu zolēm. Tā kā gan no blogu ierakstiem, gan šī rīta sarunas zinu, ka Anetei čūskas ļoti nepatīk, pagriežos un uzsaucu viņai, lai nenāk tuvāk. Anete laiku lieki netērē un, kamēr sagaidām čūskas nozušanu krūmos, tiek pie fotogrāfijas ar Raunu vasaras saulē.

Rauna netālu no ietekas Gaujā

Pusdienu pauzi ieturam atpūtas vietā “Rauna”. Te Mārtiņš atvēl mums 20 minūtes. Gājēji pa bariņiem iekārtojas gan nojumē, gan pie ugunskura vietas, gan citur atpūtas vietā. Protams, apmeklēta tiek arī neliela koka mājiņa.

Kamēr atpūšamies, no kādas pasākuma dalībnieces saņemu jautājumu: “Ko tu te dari? Tas taču nav tavs profils. Īsa distance un daudz cilvēku.” Mana atbilde uz to ir īsa: “Simtiņš.” Jā, visticamāk arī turpmāk visbiežāk savus pārgājienus plānošu pats un pārvietošos “vienītī”, bet konkrētais pasākums viennozīmīgi ir tā vērts, lai es spertu soli ārpus sava “profila” 😊

Jāsaka, ka izsalkums itin nemaz nav uzradies. Apēdu tik vienu pīrāgu un nodomāju, ka arī pie šī jautājuma man būs vairāk jāpiedomā, lai noturētu savas darbaspējas krietni garākā distancē.

Arī šai nometnē, kas būs “Simtiņa” 29.kilometrs, tiekam pie padoma un draudzīga aizrādījuma no Mārtiņa, jo, ja vien viņš nenorādītu, ka jāturpina ceļš, visticamāk visi vēl labu brīdi baudītu vasaru nometnē pie Raunas. Ja šodien tas neko neizšķir, tad “Simtiņā” šādi laiku nedrīkst zaudēt.

Seko soļojums gar šoseju. Šķiet, ka nu jau kļūstam atbildīgāki arī pret citiem satiksmes dalībniekiem. Līdzās soļo Iveta, kas nupat atgriezusies no Rumānijas Karpatiem, un uzreiz metusies jaunā piedzīvojumā.

Dzelzceļa tilts pār Raunu

Brīdī, kad netālu no Jāņmuižas dzelzceļa stacijas Mārtiņš rosina doties pa kreisi, ar prieku saprotu, ka kopējā pārgājiena distance būs garāka par 22 kilometriem, kā arī iziesim tieši to “Simtiņa” posmu, kuru visvairāk vēlējos izlūkot – Kazu gravu. Ziemā gāju pa to pretējā virzienā – no Septiņavotu ūdenskritumiem uz Garkalni, tāpēc tagad labprāt saprastu, kā te izskatās vasarā un kādas takas vispiemērotākās, jo ziemā bridu pa Triečupīti un pļavām (vai purviem) tās krastos.

Saule pamatīgi mūs cepina, kad pa grantēto ceļu ejam uz Garkalnes pusi. Satiksme šeit nav īpaši liela, tik kāds motociklists aiztrauc cauri mūsu rindām. Smejamies, ka govis, kas ganās ceļmalā, droši vien nav redzējušas tik lielu cilvēku baru. Ceļa kreisajā malā zālē guļ mazs teliņš, un tā māte sparīgi metas uz mūsu pusi, kad tai šķiet, ka nu jau Poga ir par tuvu tās atvasei. Drīz mūsu skatam paveras arī Garkalnes vējdzirnavu tornis, kuru jau sen vairs nerotā spārni.

Garkalnes vējdzirnavas

Kad tuvojamies egļu rindai, pēc kartes noprotu, ka tur iesim nost no ceļa, Mārtiņš arī to apstiprina. Iveta aizskrien uz priekšu, cerot tikt pie bildes ar eglēm apaugušu aleju, bet izrādās, ka tā ir vienkārši egļu rinda un ceļa te nav. Ejam gar lauka malu. Kad sasniedzam vietu, kur ceļu aizšķērso latvāņiem rotāts briksnājs, izejam egļu rindas otrā pusē un turpinām soļot uz priekšu. Arī te gan manāmi latvāņi, kurus cenšamies skart iespējami mazāk.

Atpūtas vietu Mārtiņš paredzējis aizaugušā pļaviņā. Notraucis no biksēm ērci, nolemju, ka šeit zemē nesēdīšos, tāpēc vien atbrīvoju plecus no somas. Arī Anna un vēl daži biedri nolemj palikt stāvot kājās, bet lielākā daļa izmanto iespēju piesēst un atpūtināt kājas.

Atpūtai seko manis gaidītākais ceļa posms – Kazu grava. Mārtiņš ved mūs tā, lai redzam, kur meklējams avotiņš, kas var noderēt ūdens uzpildei “Simtiņa” laikā. Tad brienam dziļāk lejup gravā un pa to dodamies uz Septiņavotu ūdenskritumu pusi. Līdz tiem gan ejami gandrīz divi kilometri pa aizaugušu, kritušiem kokiem rotātu un pēc trūdējušas koksnes smaržojošu gravu, kur segums zem kājām brīžiem ir stabilāks, brīžiem viegli purvains, brīžiem pazūd pavisam, kad priekšā izrādās kāds neliels grāvelis. Mārtiņš šo nodēvē par Kazu gravas romantiku, un turpmākajā gājienā romantikas tēma tiek apspriesta atkal un atkal.

Kazu gravā

Reizēm pakāpjoties nedaudz augšup, te atgriežoties lejā, te pāri kritušiem kokiem, te zem tiem laužam ceļu uz priekšu. Mārtiņa ieteikums ir šo posmu “Simtiņā” veikt iespējami ātri, jo apdomība te var būtiski samazināt ātrumu, tā prasot pārāk daudz laika. Apdomību gan jādemonstrē brīdī, kad kritušam kokam viens pārgājiena dalībnieks raušas pa apakšu, kamēr otrs tai pašā laikā kāpj pāri pa augšu. Par laimi savainojumi izpaliek.

Vietām uz kokiem saskatāms oranžs marķējums. Iespējams, kāds te atzīmējis ceļu uz ūdenskritumiem. Iespējams, ir taisnība Ivetai, kas min, ka te kāds beidzot vēlas sakopt savu īpašumu un atzīmējis, kuri koki jāsavāc. Atzīmes redzamas kā uz augošiem, tā uz kritušiem kokiem.

Beidzot taka zem mūsu kājām pārvēršas par ceļu, un drīz var dzirdēt Septiņavotu Mazā ūdenskrituma čalošanu. Paejam arī garām vietai, kur ziemā devos bridienā pa aizsalušo Triečupīti. Tagad zināšu, ka, turpinot ceļu mazliet tālāk, šo vietu var iziet arī bez brišanas.

Mārtiņš ved mūs uz Septiņavotu Lielo ūdenskritumu. Nedaudz pirms tā Poga sabiedē kādu bērneli, kura māte Mārtiņam par to velta visai asus vārdus, kamēr bērna tēvs izklaidējas, lidinot dronu virs ūdenskrituma.

Lielo ūdenskritumu ziemā redzēju zem pamatīgas sniega segas, un nu tas paveras skatienam visā krāšņumā, ūdenim vairākās straumēs krītot lejup pār akmeņiem. Drīz daudzi pārgājiena dalībnieki steidz dokumentēt ūdenskritumu, kā arī veldzēties tā ūdeņos. Neskatoties uz Mārtiņa ieteikumu šo ūdeni labāk nedzert, ir tādi, kas tomēr riskē.

Septiņavotu Lielais ūdenskritums

Tiekam sapulcināti kopbildei pie ūdenskrituma. Viena no pārgājiena dalībniecēm ir uzkāpusi augšā ūdenskritumā un nu ar kritienam aizdomīgi līdzīgu troksni nošļūc lejā man tieši aiz muguras. Cietušo gan nav, vismaz skaļi par to netiek runāts.

Kad bilde ir tapusi, Mārtiņš paziņo, ka, lai netiktu izvirzītas pretenzijas par distances pārsniegumu, oficiālā pārgājiena daļa tiek noslēgta šeit pie ūdenskrituma. Tie, kas vēlas, var fotografēties individuāli, citi jau dodas uz Cēsu pusi. Mārtiņa ieteikums ir apmeklēt krodziņu “Glendeloka”, kur var iestiprināties pēc ceļa.

Ejot prom no ūdenskrituma, uzduramies kokiem noaugušam akmeņu krāvumam, kuru biju pamanījis jau savā ziemas pārgājienā. Anna, kas šai brīdī iet man līdzās, min, ka neviens īsti nevar izskaidrot, kas šis ir par krāvumu, arheologiem te nav tikusi dota atļauja darboties.

Pa ceļam sastopam gan kādu pāri, gan ģimeni, kas ieradušies apskatīt ūdenskritumu. Izejam lauka malā, kur piestājusi viena no ūdenskrituma apmeklētāju automašīnām. Mārtiņš min, ka šis ūdenskritums bijis mazāk zināms līdz brīdim, kad portāla Delfi publikācija pievērsa uzmanību tam, un cilvēki sāka straumēm birt to aplūkot. Līdzīgs liktenis piemeklējis arī tirkīzzilo Lāčkroga ezeru Kurzemē, kas pēkšņi kļuva populārs. Diemžēl arī tādu cilvēku vidū, kas atkritumus uzskata par lieku nastu, tāpēc atstāj tur, kur tos radījuši.

Pēc mirkļa jau kārtējo reizi šodien esam uz šosejas P20, un pēc aptuveni 26 noietiem kilometriem liekam punktu pārgājienam “Glendelokas” stāvlaukumā. Krodziņu gan apmeklē tikai neliela daļa pārgājiena apmeklētāju. Lielākoties atnākušie ir izslāpuši, pieprasījums pēc alus, sidra un sulām ir liels. Krodziņā norēķinus var veikt tikai skaidrā naudā. Cerams, ka reiz te parādīsies arī karšu pieņemšanas iespēja. Esmu viens no retajiem, kas pasūta arī ko ēdamu. Beidzot izsalkums ir mani panācis 😊 Vistas karbonāde ar kartupeļu biezeni šķiet tieši laikā. Kā arī puslitrs aukstas apelsīnu sulas.

Arī šeit uzmanību piesaista Andris, kas pamanījies savas bikses pārplēst visai delikātā vietā. Un arī šoreiz viņam ir stāsts par to, kā savulaik visai apspīlētā armijas formā nogādājis uz kuģi “Venden” ūdens lielo pudeli. Kad padevis pudeli pa lūku tur gaidošajam cilvēkam, atskanējis blīkšķis, kas nobiedējis viņu. Neviens gan nešāva, tik bikšu vīle bija pārplīsusi visā garumā. Auditorija, šo dzirdot, smejas līdz asarām.

Uzmanība tiek arī Andai, kuras vasarai atbilstošais tērps atsedz rētas, kuras izskatās tā, it kā viņa būtu aizbēgusi no sekcijas galda. Patiesais iemesls ir nelāgs kritiens, kura rezultātā ārstiem nācās remontēt abus atslēgas kaulus. Anda ar humoru tver šo apspriešanu un padalās ar dažiem amizantiem stāstiem. Kad visi ir sirsnīgi izsmējušies, atspirdzinājušies un atpūtušies, varam posties noslēdzošajam posmam līdz Cēsu dzelzceļa stacijai.

18:04 Cēsīs pienāk vienīgais vakara vilciens uz Rīgu. Par laimi padots tiek dubultais sastāvs, jo Cēsu dzelzceļa stacijas perons ir pilns ar sarunu festivāla “Lampa” dalībniekiem un citiem Cēsu viesiem. Vagonā sēdvietu visiem nepietiek, tāpēc Andris un Mārtiņš iekārtojas uz vagona grīdas. Turpinot smiekliem pildītas sarunas, uzsākam ceļu uz Rīgu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s