30.08.2020. Vasaru noslēdzu Siguldas novadā

Modinātāja zvans 4:20 no rīta pārtrauc manu kāpienu ļoti augstā baznīcas tornī kādā Itālijas pilsētā, liedzot man iespēju palūkoties uz šo pilsētu no augšas. Pat nedaudz žēl atvērt acis.

Kad brokastoju un ģērbjos pārgājienam, aiz loga vēl valda tumsa. Aplieku atstarotāju ap labās rokas apakšdelmu, lai esmu pamanāms retajiem svētdienas rīta autobraucējiem. Šī darbība sevi pilnībā attaisno tieši pulksten 5:41, kad Rīgas ielas iegrimst pilnīgā tumsā. “Rīgas Gaisma” ir nolēmusi, ka ir jau gana gaišs. Tikai asfalts zem kājām un gaismas pie apkārtējām ēkām liek noprast, ka esmu pilsētā, nevis dziļi mežos un laukos.

Rīts ir visai silts un mākoņains. Vien kādai spožai zvaigznei uz austrumiem no manis izdodas ik pa brīdim izspraukties starp mākoņu pulciņiem, kas dažādā augstumā šķērso debesu jumu. Tur mīlestības un skaistuma dieviete Venēra pavada mani ceļā. Pamalē arvien spožāk sevi piesaka rītausma.

Kad ierodos Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā, Rīgas – Valmieras vilciens jau tuvojas peronam. Apkārt manu vien dažus iespējamos līdzbraucējus, bet vēl ir labs laiks līdz vilciena atiešanai. Siguldas novadam ir daudz, ko piedāvāt, arī ārpus Gaujas Nacionālā parka teritorijas, un šodien es dodos iepazīt dažas no šīm vietām.

6:30 vilciens uzsāk kustību. Rīgas stacijās tas salasa vīrus un sievas ar groziem, spaiņiem un somām, kas pēc tam pamazām izklīst Pierīgas mežos – Garkalnē, Krievupē, Vangažos, Inčukalnā, lai steigtu ievākt dabas veltes. Divas sēdekļu rindas man priekšā kāds vīrs ar pārbaudītu metodi – skoču – nostiprina savu sēņu grozu.

Pusastoņos no rīta izkāpju stacijā “Egļupe”. Reizē ar mani izkāpj arī kāds vīrietis un sieviete. Sieviete, šķiet, te viesojas pirmo reizi, jo skaļi nosaka: “Egļupe, ja?” Stacijā pārkārtoju savu ekipējumu. Atstarotājs un atslēgas nozūd somā, jo ne vienu, ne otru man pārgājiena laikā nevajadzēs. Ūdens pudele ieņem ierasto vietu pie manas kreisās rokas. No somas izzvejoju arī fotoaparātu. Iedarbinu pulsometru un sāku savu ceļu cauri Egļupei.

Bērnu laukums netālu no Egļupes dzelzceļa stacijas

Egļupe ir ciemats Inčukalna novada Inčukalna pagastā un daļēji arī Siguldas novada Allažu pagastā. Ciems Egļupes krastos izveidojies pirms vairāk nekā četriem gadu desmitiem. Visapkārt manāmi kopti dārzi, lielākas un mazākas mājiņas, vasarnīcas.

Egļupes ielās

Soļojot pa Egļupes ielām, zem manām kājām šņirkst smiltis. Ar tām segti arī bērnu laukumi un pludmales volejbola laukums. Reizēm kāda automašīna aizripo man garām, bet citādi ciems ir visai kluss. Kaut kur tālumā, uz rietumu pusi skaļi kliedz dzērves. Gaisā jau jūtama rudens dvaša, un drīz dzērves pulcēsies baros, lai dotos uz siltākiem apgabaliem. Debesis klāj mākoņu plīvurs, un ik pa brīdim caur to manāms spožais saules disks.

Egļupes rota

Pie “Raiskumu” mājām mani sveic neliels kazu bariņš. Kazas vienlaikus ieinteresēti un ar nelielām bažām vēro melnā tērpto atnācēju. Mēģinu notvert kādu kadru ar ragaino kompāniju, bet iegūt piedienīgu foto izrādās visai sarežģīti, jo te kādai steidzamas vajadzības kārtojamas, te jāizpēta dažādas sava (vai aploka biedra) ķermeņa daļas.

Ragainie “Raiskumu” iemītnieki

“Raiskumu” saimnieki pratuši likt lietā vecas vannas, jo nu to kūts galā pie ceļa “ganās” divas košas gotiņas. Aiz “Raiskumiem” noslēdzu viesošanos Inčukalna pusē un iesoļoju Siguldas novadā, kurā aizritēs lielākā daļa mana pārgājiena.

“Raiskumu” gotiņas

Kad noieti jau četri kilometri no Egļupes dzelzceļa stacijas, tuvojos vietai, kurā, kā saka MAPS.ME aplikācija, atrodams neliels ūdenskritums. Nogriežos pa kreisi uz ceļu, kas ved uz “Ausmām”, un sāku upītes meklējumus. MAPS.ME tā ir bez nosaukuma, “Jāņa Sēta” to dēvē par Dzirnavupi. Tā kā par šo ūdenskritumu trūkst informācijas publiskos avotos, savas gaidas turu iespējami tuvāk pie zemes. Spriežot pēc kartes, ūdenskritumam jābūt visai netālu, tāpēc kopumā, lai kādas būtu sekmes, šis līkums manam pārgājienam nekādu skādi nenodarīs.

Dzirnavupe

Nonācis vietā, kur Dzirnavupe pa caurteku šķērso ceļu, redzu, ka taku gar upītes krastu nav, tai pašā laikā te augošie koki un krūmi ir gana reti, lai varētu ērti pārvietoties. Daži zirnekļi gan tiek pārsteigti nesagatavoti, kad milzīga, melna “muša” iebrāžas to tīklos. Dažs izmisīgi mēģina mani noturēt, bet nesekmīgi.

Drīz sadzirdu krītoša ūdens troksni un saprotu, ka ūdenskritums te tiešām pastāv. Izspraucos cauri Dzirnavupes krastā augošajiem kociņiem un krūmiem un nokļūstu vietā, kur upīte strauji metas lejup. Vai tā pati te izgrauzusi sev gultni, vai kāds tai palīdzējis, bet vēl kādu gabaliņu lejpus ūdenskrituma Dzirnavupe plūst pa nelielu kanjonu.

Dzirnavupes ūdenskritums

Kādu mirkli pavadu, pētot ūdenskritumu no visām pusēm. Ūdenskrituma kāple visai taisnām līnijām iecirsta iezī. Iespējams, tas ir saimnieciskas darbības rezultāts. Apkārtni ieskauj mežs, dažādas lapas un zāles stiebri liecas lejup virs upītes, paslēpjot asās klints šķautnes.

Kad Dzirnavupes ūdenskritums aplūkots, atgriežos uz lielā ceļa un soļoju tālāk, lai pēc aptuveni 500 metru gājiena ienirtu takās, kas ved uz vietu, kurai par godu Dzirnavupe varētu būt ieguvusi savu nosaukumu.

Ienirstot Mežmuižas avotu takās

Mežmuižas avotu dabas liegums izveidots jau 1977.gadā. Takas te ir labiekārtotas, bet koku saknēm pārbagātas. Mežs vēl glabā mitrumu no iepriekšējo dienu lietavām, tāpēc gan saknes, gan koka laipas ir visai slidenas. Apskatījis vietu, kur no pazemes iztek Sūnu avots, taku sazarojumā izvēlos to, kas ved lejup.

Sūnu avota izteka

Tumši zaļais, slapjais mežs cieši ieskauj taku. Brīžos, kad zaudēju uzmanību, koki ne mirkli nevilcinās notraukt smagumu no saviem zariem tieši man aiz apkakles. Vietām takas malās redzamas informatīvas plāksnītes, kas iepazīstina ar te sastopamajiem augiem un dzīvniekiem.

Atpūtas vieta pie dzirnavām

Pēc mirkļa iznāku atpūtas vietā, kur starp vareniem kokiem ierīkots dzirnakmens galdiņš. Netālu slejas no šūnakmens celtās Mežmuižas dzirnavas. Cienījamā vecuma ēku no dažādām pusēm ieskāvušas zaļu staipekņu vītnes. Dzirnavās esot strādājis tēlnieka Teodora Zaļkalna tēvabrālis, un topošais tēlnieks bērnībā mēdzis te viesoties. Šai apkārtnē sākas Dzirnavupe, kuras ūdenskritumu vēroju pirms neilga brīža.

Mežmuižas dzirnavas

Līdzās dzirnavām plešas dzirnavu dīķis, kurā no Kaļķugravas nogāzes saplūst avotu ūdeņi. Dodos augšup uz vietu, kur avoti sāk savu skrējienu. Visai plašā joslā starp sūnām klātiem akmeņiem lejup uz dzirnavu dīķi kūleņo vairāku avotu ūdeņi. Brīdinājuma zīme ar nosvītrotu glāzes attēlu vēsta, ka avotus var aplūkot, bet to ūdeni dzert nav ieteicams.

Kaļķugravas avoti

Taka ir apļveida, tāpēc atgriežos mežā un pamazām virzos atpakaļ uz Sūnu avota pusi. Arī šeit takas malas rotā izglītojoša informācija. Lielais ziedēšanas laiks jau pagājis, tomēr dažus augus, piemēram, parasto kumeļpēdu, var atpazīt pēc tikai tiem raksturīgām lapām.

Atkal esmu uz ceļa. Debesis joprojām pelēkās nokrāsās, saulīte nesteidz nožāvēt pielijušo apkārtni. Norāde pie “Mežciema” mājām nepārprotami vēsta, ka te nelūgtiem viesiem jābaidās no saimnieka, nevis suņa.

Krustcelēs manāmi padzīvojusi norāde vēsta, ka pēc 1,4 kilometriem varēšu skatīt Černausku dižozolu. Palūkojos pulsometrā un secinu, ka ar ozola apskati varēšu svinēt astoņu kilometru atzīmi savā pārgājienā.

Nedaudz pirms “Černauskām” esošās “Kūkiņu” mājas paslēpušās aiz āboliem pārpilnām ābelēm. Šķiet, ka te gaidāma liela ābolu talka. Pieeju pie vienas no tuvākajām ābelēm, bet ābolu tveru tikai foto.

“Kūkiņu” ābeļdārzā

Drīz ceļa kreisajā malā ieraugu arī vareno Černausku dižozolu, kura apkārtmērs pamazām tuvojas astoņu metru atzīmei. Pirms trim gadiem ozola apkārtmērs bijis 7,77m. Pieeju pie paša ozola un piespiežu plaukstu tā raupjajiem sāniem. Milzis pleš savus zaļos zarus augstu virs manas galvas.

Černausku dižozols

Paeju garām “Černausku” mājām un vēl mirkli soļoju pa zemes ceļu, kura malās plešas ar siena ruļļiem izraibinātas pļavas, bet tad manā priekšā izstiepjas asfalta lenta, kas savieno Inčukalnu ar “Kalējbūņām”. Te pārvietojos pa ceļa nomali, lai nerastos interešu konflikti ar autobraucējiem.

Siena ruļļi Inčukalna – “Kalējbūņu” ceļa malā

Šķiet, ka asfalta segumu šis ceļš ieguvis samērā nesen. Iespējams, ka tas atjaunots. Kamēr soļoju uz priekšu, no meža iznāk migla, lai palūkotos, kas ieklīdis tās valstībā. Viegli miglas mākonīši lēnām slīd pāri ceļam. Reizēm pa šoseju aiztrauc kāds auto, iztraucējot apkārtējo mieru.

Tad uz ceļa iznāca migla…

Uz manu nākamo apskates objektu ir nepārprotama norāde otrpus ceļam. Te mežiņā nogūlies Černausku jeb Ezernieku akmens. Pie akmens uzstādītā plāksnīte vēsta, ka šis ir otrs dižākais akmens Rīgas apkārtnē un 79. visā Latvijā.

Akmens sānos kāds pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados iekalis uzrakstu “ZAĻKALNS”, tā godinot tēlnieku Teodoru Zaļkalnu, bet šī darbība, šķiet, notikusi bez iepriekšēja saskaņojuma. Soļojot ap akmeni, virs galvas sadzirdu klauvēšanu. Kāds dzenis nolēmis izpētīt, vai kas gards iemitinājies nokaltušā priedē. Pamanu kustību arī pie manām kājām, kur maza vardīte lec garām akmenim.

Černausku jeb Ezernieku akmens

Pie akmens milža sāniem ienākusies neliela čūskogu raža. Pēc krāsas mellenēm līdzīgās ogas ir indīgas, tāpēc nemaz neķeros tām klāt. Klauvēšana kaut kur virs manas galvas turpinās, un netālu no manis nokrīt čiekurs. Šķiet, ka dzenis ir pārcēlies uz citu koku un nolēmis, ka esmu pie akmens uzturējies gana ilgu laiku.

Čūskoga. Neaiztikt!

Černausku akmeni dēvē arī par Ezernieku akmeni par godu “Ezernieku” mājām, kas atrodas otrpus ceļam un pie kurām atrodas ģeoloģiskais dabas piemineklis Ezernieku karsta kritenes. Turp tad arī dodos.

Līdzās ceļa malā esošajai norādei uz karsta kritenēm ir vēl viena, kas vēsta, ka te atrodams arī Pandu purvs. Neesmu dzirdējis, ka pandas mitinātos purvos, tomēr nolemju, ja būs iespēja, palūkoties arī uz purvu. Griežos nost no šosejas un soļoju uz “Ezerniekiem”.

Netālu no informācijas stenda un “Ezernieku” mājām kāds novietojis auto. Pieļauju, ka takās sastapšu vēl kādus apmeklētājus, jo diezin vai “Ezernieku” saimnieki savu auto atstātu ārpus sētas. Te atrodas arī traktors, kas, šķiet, piedalījies meža darbos. Nedaudz tālāk manāmas melnas, traktora iebrauktas sliedes.

Uz kritenēm ved ar zāli apaugusi taka, un drīz pa kreisi no manis pavīd ezera ūdeņi. Tas ir Linezers, kas tā nosaukts, jo reiz tajā slogojuši linus. Linezers ir viena no kritenēm, un caur tā ūdensrijēju ūdens dažkārt daļēji vai pilnībā nozūd pazemē. Parādība ir reta un neregulāra, kā arī maz pētīta.

Apkārt Linezeram ir iemīta taka, un es sekoju savu priekšgājēju pēdās. Ezera ziemeļrietumu galā zem tumšajiem ūdeņiem paslēpies ūdensrijējs, kas šobrīd, šķiet, nav pārlieku izslāpis. Mierīgajā ūdens virsmā spoguļojas ezeru ieskaujošais mežs.

Linezers

Kad gar Linezera krastu griežos atpakaļ uz galveno taku, pamanu divus cilvēkus, kas nāk no purva puses. Cauri ezera krastā augošajiem kokiem un krūmiem nevaru skaidri saskatīt, kas tieši ir to rokās – spaiņi vai grozi, bet šķiet, ka tie ir tikuši pie pamatīgiem sēņu vai ogu krājumiem.

Kad izeju uz galvenās takas, abi gājēji ir jau gabalā. Iespējams, devušies uz iepriekš manīto auto. Pamanu norādi, kas vēsta, ka takas turpinājumā atrodams Pandu purvs, un sekoju tai.

Uz Pandu purvu

Taka uz Pandu purvu izrādās šķēršļiem bagāta. Krustām un šķērsām te sagāztas nozāģētas un daļēji sazāģētas priedes. Meža pakāje pilna melleņu mētrām. Nedaudz papildinu vitamīnu krājumus savā organismā, lai vieglāk pieveikt barjerskrējienu.

Pandu purva šķēršļu josla

Pirms paša Pandu purva ir informācijas stends, kas vēsta, ka purvs šādi nosaukts par godu tuvējām “Pandu” mājām. Taka ved līdz pašai purva malai, ceļš tālāk jau ir katra paša ziņā, bet oficiālā taka te beidzas. Mirkli pastāvu purva malā, vērojot apkārtni, bet nevienu pandu nemanu. Tās droši vien mitinās “Pandu” mājās.

Pandu purvs

Pieveicu barjerskrējienu arī pretējā virzienā, iemetot mutē vēl dažas mellenes, un atkal esmu Linezera krastā. Kad nokļūstu takas sākumā, redzu, ka iepriekš manītā auto te vairs nav. Tātad sēņotāji (vai ogotāji) tiešām aizbraukuši ar to.

Linezers

Turpinu savu ceļu gar šoseju, kad pamanu mājas ar intriģējošu nosaukumu – “Vāverītes”. Vilšanās Pandu purvā gan liek piesardzīgi raudzīties uz iespēju te sastapt kādu vāveri. Šķērsoju šoseju, lai tiktu pie attēla ar māju nosaukumu. Nedaudz tālāk aiz vārtiņiem manāma “Vāverīšu” saimniece, bet viņa manu rosību nemana vai vienkārši ignorē.

Mans ceļš turpinās gar šoseju. Pie “Kalējbūņām” iznāku uz ceļa, kas savieno Siguldu ar Allažiem un Allažmuižu. Sparīgi soļoju uz Siguldas pusi, kad pamanu glītiem kokgriezumiem rotātu iebrauktuvi “Vanagu” mājās un apstājos, lai apskatītu to tuvāk.

“Vanagu” kokgriezumi

Kad ieraugu tālumā vīdam Allažu Evaņģēliski luteriskās baznīcas torņa smaili, zinu, ka drīz būšu sasniedzis Stīverus. Iepriekš veiktā izlūkošana liecina, ka Stīveros rodams arī pārtikas veikals, kas dod jaunu sparu manam solim.

Allažu Evaņģēliski luteriskā baznīca celta 1926.gadā pēc arhitekta Paula Kundziņa projekta. Baznīcas jumts darināts tā, lai atgādinātu senlatviešu riju. Padomju gados baznīcas ēka izmantota par ēdnīcu un noliktavu, bet  savu atdzimšanu piedzīvojusi 20.gadsimta 90.gadu beigās. Šodien redzamā ēka ir pilnībā atjaunota.

Allažu Evaņģēliski luteriskā baznīca

Līdzās baznīcai manu arī celtni, kuru rotā uzraksts “LaTS”. Veikala durvis ir aizvērtas, tomēr darba laiki liecina, ka veikals strādā, tāpēc veru durvis un dodos iekšā. No veikala iznāku ar bulciņu un 700g jogurta dzēriena pudeli rokās. Pamazām notiesājot bulciņu, soļoju uz Stīveru autobusu pieturu, lai atpūstos un iestiprinātos. Pa ceļam uz pieturu pamanu kādu vecāku kungu, kas dodas veikala virzienā, un redzu, ka tas mani vēro. Pagaidām gan katrs aizejam uz savu pusi.

Bulciņa jau sen pagaisusi, un jogurta pudele pamazām tukšojas, kad manu ceļa otrā pusē parādāmies jau iepriekš redzēto vīru. Kad tas šķērso ceļu un dodas uz manu pusi, noprotu, ka drīz iepazīsimies tuvāk.

Vīrs nostājas man līdzās, sveicina un tad ietur pauzi. “Tu latviski runā?” tas pēkšņi jautā. “Jā”, es atbildu. “Vari palīdzēt? Divus eiro vajag,” vīrs turpina. “Es tev došu šo,” vīrs piebilst un izvelk no kabatas rokas pulksteni. Saku vīram, ka rokas pulksteņus nenēsāju un arī divu eiro man nav (vienīgā monēta manā makā ir 20 centu vērtībā). Protams, ar pulsometru uz rokas mans arguments par rokas pulksteņiem nav pārliecinošs, tāpēc vīrs vēl nosaka: “Ejošs taču.”

“Redzi, tu dzer šo,” mans jaunais paziņa turpina un rāda uz jogurta pudeli manā rokā, “bet es dzeru alu.” Divi eiro man no tā neuzrodas, tāpēc apbēdinu vīru vēlreiz. “Es te pansionātā skaitos. Man jau ar grūti. Nedzirdu,” saka vīrs un rāda uz savu kreiso ausi. Iestājas mazliet neveikls klusums, bet tad mans sarunu biedrs atplaukst smaidā un pavaicā: “Ekskursants?” “Jā, pastaigājos,” es tam atbildu. “Nu, labi,” nosaka sastaptais vīrs un dodas uz otrpus ceļam esošo ēku.

Kad pieturā esmu palicis viens, pabeidzu tukšot jogurta trauku un lūkoju, kur to izmest. Nonāku pie atziņas, ka Stīveru pieturās atkritumiem paredzētu konteineru nav. Otrpus ceļam esošajā pieturā (uz Siguldas pusi) vismaz ir nojume, bet atkritumi tāpat mētājas uz zemes. Tad nu turpinu savu ceļu ar pudeli rokā, cerot, ka kaut kur ieraudzīšu atkritumu konteineru.

Cerības neattaisnojas, jo nākamajās pieturās uz Siguldas pusi pazūd nojumes, savukārt, vēl pieturu tālāk nav pat vairs soliņu. Ceļa malās māju maz, un to atkritumu konteineri meklējami kaut kur tuvāk ēkām, nevis ceļam. Tad nu lieku pudeli somā, jo mans turpmākais maršruts būs caur mežu, kur atkritumu konteiners būtu kas ļoti neparasts.

Pametu šoseju aiz muguras un pa grants ceļu dodos iekšā mežā. Ceļa galu iezīmē atvērtas barjeras. Liekas, ka pats ceļš te tapis visai nesen. Jau pašā sākumā degunu negaidīti pārsteidz nelāga smaka. Izrādās, ka šī ceļa atzarus cilvēki izmanto ābolu un citu ātri bojājošos pārtikas produktu izgāšanai. Redzu vairākas vietas, kur pūst kaudzes ar āboliem. Vai tiešām kāds speciāli ved ābolus uz šejieni? Karstākā laikā šeit, iespējams, vērojamas lapseņu ballītes, bet šobrīd kukaiņus te nemanu.

Siguldas apkārtnes mežos

Ceļa turpinājumā gaiss atkal ir svaigs, un es pamazām nozūdu arvien dziļāk mežā. Ik pa brīdim nākas pārbaudīt to, cik pareizi soļoju, jo dabā redzamais atšķiras no tā, ko man saka MAPS.ME. Tā, piemēram, vietā, kur ceļam jāsadalās divos, manā priekšā ir veselas trīs izvēles. Vispirms pamēģinu vidusceļu, bet izrādās, ka īstais ir ceļš pa labi.

Pirmo taku, otros vai trešo?

Jo dziļāk mežā, jo mazāk izbraukāti ceļi. Drīz nokļūstu vietā, kur gailenes bagātīgi aug tieši uz ceļa. Sēņošana nav iekļauta programmā, tāpēc atrastās gailenes sev līdzi paņemu vien fotoaparāta atmiņas kartē.

Prāva gailene tieši uz ceļa

Iznāku vietā, kur pie manām kājām aizvijas dzelzceļa sliedes, kas savieno Rīgu ar Valgu, un dodos uz Lorupes pusi. Tā kā manas kājas upju krastu pārbaudījumiem vēl nav gatavas un Lorupes krastos esmu pabijis jau iepriekš, šoreiz iepazīšu jaunu ceļu, dodoties gar Lorupi pa augšu. Tieši te ved taka, kas ir redzama dažādās kartēs.

Rīgas – Valgas dzelzceļš pie Lorupes

Šķiet, ka minēto taku vairāk izmanto motobraucēji un velobraucēji, jo uz tās biežāk redzami riepu, nevis apavu zoļu nospiedumi. Taka no abām pusēm visai blīvi apaugusi, tāpēc rada sajūtu, ka pastaigājos džungļos. Lielākoties tā ir sausa, bet gadās arī pa kādai slapjākai, dubļainākai vietai. Ik pa brīdim galvā pavīd doma, uz kuru pusi labāk mesties, ja man pēkšņi tuvosies kāds braucējs.

Mazliet mežonīga taka

Kājām tomēr tiek iespēja izmēģināt gravas nogāzi, jo ir kāds objekts, kam par godu esmu iegriezies tieši šeit, – Kalnabeitu ūdenskritums. Atrodu taku, kas aizved lejup, un sekoju tai. Kad sasniedzu ūdenskritumu, gūstu divas atziņas: 1) upju krastiem manas kājas tiešām vēl nav gatavas; 2) ūdenskritums noteikti ir apmeklēšanas vērts.

Kalnabeitu ūdenskritums

Kalnabeitu ūdenskritums sākas dzelzceļa uzbēruma augšmalā, avotu ūdeņiem no vizuāli ne pārāk pievilcīgas betona caurtekas plūstot lejup uz Lorupi. Ūdeņi nogāzē izveidojuši neskaitāmus pakāpienus. Ūdenskrituma tuvumu īpaši iecienījušas puķu spriganes, kas nu rotā apkārtni maigi rozā ziediem. Botāniķi gan nebūtu sajūsmā par šo skatu, jo puķu sprigane ir invazīva suga, kas mēdz nomākt vietējos augus. Šī apkārtne laikam ir invazīvu augu paradīze, jo šaurā taka, pa kuru soļoju pirms mirkļa, daudzviet bija izdaiļota Kanādas zeltgalvītēm.

Kalnabeitu ūdenskritums

Šķērsojis dzelzceļu, izlīkumoju pa te iemīto taciņu un nonāku pie “Staru” mājām, kuru suņi skaļi sveic manu ierašanos un vēl labu brīdi pavada mani, kad esmu pagājis “Stariem” garām. Nākamā manā ceļā ir garena divstāvu ēka, ko rotā plāksnīte ar uzrakstu “Lorupes muiža”. Šī gan ir bijusī muižas saimniecības ēka, tās kungu māja nav saglabājusies.

Lorupes muiža

Otrpus Vidzemes šosejai oficiāli šķērsoju Siguldas robežu. Mirkli uzkavējos pie kaķīša skulptūras, kas aicina autobraucējus nogriezties uz Kaķīškalnu, tad pa Kalna un Laurenču ielām dodos izmest nelielu līkumu pa Siguldu.

Kaķīškalna kaķītis

Pirmais un galvenais manā plānā ir Ķeizarskats – vieta, kur, šķiet, esmu pabijis, skrienot pa Siguldas takām, bet ne reizi neesmu to uzmeklējis apzināti, lai mierīgi palūkotos uz apkārtni. Zinu, kur atrodas Ķeizarskats, bet ierastais maršruts parasti ir gar Gauju no Velnalas puses un tad vai nu augšup uz Ķeizarkrēslu, vai pa leju tālāk gar Gauju uz Siguldas pludmales pusi. Ķeizarskats vienmēr ir palicis nomaļus, jo parasti te esmu garāka pārgājiena noslēgumā un nepieciešama īpaša motivācija, lai uzkāptu vienā “liekā” kalnā. Šodien šai paviršībai beidzot tiek pielikts punkts.

Ķeizarskata “sēne”

Esmu drošs, ka turpmāk Ķeizarskats biežāk iekļūs manos Siguldas plānos, jo redzētais aizgrābj. Kad sasniedzu skatu laukumu un paeju garām te ierīkotajai “sēnītei” – koka nojumei, manā priekšā paveras satriecoši skaists skats uz Gaujas senleju. Lejā plūst Gauja, aiz kuras nākamā līkuma skatienam paslēptas Velnalas klinis, uz ziemeļaustrumiem saskatāmi Turaidas pils sarkano ķieģeļu mūri, bet tieši priekšā Gaujas senlejas nogāzē aiz biezas mežu segas patvērušās Piķenes krauja un Mazā Velnala.

Skats uz Gauju no Ķeizarskata

Kādu mirkli uzkavējos Ķeizarskatā, lai varētu pilnībā uzņemt sevī visu šeit redzēto. Gaujas ūdeņos parādās divas laivas un lēni slīd uz Velnalas klinšu pusi.

Kad esmu spējis atraut skatienu no Gaujas senlejas, pa manāmi slapjiem koka pakāpieniem dodos lejup no Ķeizarskata. Kaut kur apkārtnē dzirdamas bērnu balsis, bet šobrīd vairāk koncentrējos uz pakāpieniem zem kājām, nevis to, kurā pusē mani sagaida ļaužu sabiedrība.

Kad esmu nokļuvis lejā, manā priekšā ir GrassLIFE ganību vārtiņi. Latvijas Dabas fonda mobilo ganāmpulku šoreiz te nesastopu, toties tas ir parūpējies, lai ganību viesi saglabātu modrību. Taka vietām ir “mīnēta”.

Ieeja GrassLIFE ganībās

Sveiks un vesels sasniedzu nākamos vārtiņus, aiz kuriem man jāizdara izvēle – Ķeizarkrēsls vai Gaujas krasts. Nolemju kāpt augšup uz Ķeizarkrēslu. Pamazām stampājot kalnup, jūtu, ka divu mēnešu atpūta no pārgājieniem ir atstājusi sekas. Esmu nogājis vien 22 kilometrus, bet kājās iezadzies nogurums. Neskatoties uz to, turpinu savu ceļu augšup.

Pie Ķeizarkrēsla mani sagaida divi gados vecāki kungi un viena kundze, kas alkst iegūt foto gan ar skatu, kas paveras no šejienes, gan krēslu. Kamēr visi trīs spriež, ar kuru telefonu izdosies labākas bildes, es tieku pie foto ar skatu, kā arī pagūstu uz mirkli nocelt somu no pleciem un nobaudīt dažus malkus ūdens.

Ķeizarkrēslā

Jāsaka, ka pēc tam, kad ir redzēts skats no Ķeizarskata, Ķeizarkrēsla piedāvātā ainava šķiet visai pieticīga. Iespējams, reiz iecerētais skats vienkārši ir aizaudzis ar kokiem, bet jebkurā gadījumā, veroties no Ķeizarkrēsla uz Gaujas senleju, mana elpa ir pavisam mierīga, un arī sirds pukst rāmi. Cik nu rāmi tas iespējams pēc kāpiena kalnā 😊 Šeit uzkavējos vien īsu brīdi, dodot iespēju te sastaptajiem Siguldas apmeklētājiem fotografēties, kur un kā vien tie vēlas.

Skats uz Gauju no Ķeizarkrēsla apkārtnes

Notraucis no sejas sviedrus, kas sakrājušies no kāpiena kalnup, pa Gulbju ielu dodos uz Kaķīškalna pusi. Piedzīvojumu parka “Mežakaķis” trasēs manāmi aktīvas atpūtas cienītāji. Divas sievietes instruktoru sabiedrībā gatavojas piedzīvojumam tam īpaši izveidotā treniņa trasē.

Skats no Kaķīškalna

Neparasti daudz ļaužu var manīt Kalna ielas malā pie Kordes trases. Redzu, ka ik pēc brīža kāds velosipēdists ar ķiveri galvā nozūd nogāzē. Kad pienāku tuvāk, saprotu, ka te notiek sacensības. Vēlāk precizēju, ka esmu ieradies uz Latvijas čempionātu downhill nobraucienu disciplīnā. Pavēroju dažus dalībniekus darbībā un tad turpinu savu ceļu.

Latvijas čempionāts downhill nobraucienu disciplīnā

Rosība arī Siguldas Kamaniņu un bobsleja trasē, kur pilsētas viesiem ir iespēja nobraukt pa trasi ar vasaras bobu. Tas ir trīsvietīgs braucamrīks, kas aprīkots ar riteņiem un metāla drošības karkasu, tā nedaudz atgādinot autosacīkšu bagiju. Interesanti, vai bobu pilotē jebkurš interesents, vai tomēr to dara kāds pieredzējušāks pilots? Kad soļoju garām trasei, viena jautra ekipāža tiek vilkta kalnup no trases lejas, tikmēr citi interesenti jau starta vietā pielaiko ķiveres.

Olimpiska iebrauktuve Siguldas kamaniņu un bobsleja trasē

Šveices ielā 19 slejas balta ēka – Siguldas koncertzāle “Baltais flīģelis”. Tai līdzās ir krietni mazāka un visai bēdīgā stāvoklī esoša ēka, kam ir gaiša cerība par nākotni. Pirms 80 gadiem ēkā saimniekojusi pirmā profesionālā latviešu operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga. Pagājušajā gadā pašvaldība ēku dāvinājusi Mākslu skolai „Baltais flīģelis”. Ēku paredzēts atjaunot, lai tajā atkal atgrieztos jaunie mākslinieki.

Siguldas koncertzāle “Baltais flīģelis”

Ceļa turpinājumā iegriežos arī Maija parkā, lai apciemotu Dainu. 1939. gadā tēlnieces Aleksandras Briedes darinātais piemineklis reiz atradies pie Staburaga un uz Siguldu atvests 1980.gadā.

Daina

No Maija parka griežu stūri uz stacijas pusi. Tuvākais vilciens uz Rīgu atiet 14:07. Pirms tam vēl kāroju apēst kādu “Narvesen” karstmaizi. Taisnu līniju uz staciju novilkt gan neizdodas, jo iekļauju maršrutā kultūras centru “Siguldas devons”, pie kura vēl iespējams aplūkot mākslinieces Solveigas Vasiļjevas radītos darbus “Viesis” un “Skūpsts”. “Viesis” jau pa gabalu ļoti atgādina skrejošu tintes pildspalvu, savukārt, “Skūpsta” lūpu forma nepārprotami atklāj tā nolūkus.

“Viesis”

Abi mākslas darbi ir no cikla “Jaunās eksistences formas” un, kā liecina tiem pievienotie apraksti, ir bioloģiski tehniskas būtnes, kas veido savdabīgu paralēlo pasauli un, iespējams, ir mūsu planētas nākotne.

“Skūpsts”

Savu pārgājienu pēc gandrīz 26 kilometriem noslēdzu pie Siguldas dzelzceļa stacijas un, izmetis loku caur “Narvesen”, ar karstmaizi vienā un lakto dzērienu otrā rokā pamazām dodos uz vilciena pusi. Kājās jūtams nogurums, bet ir trakoti laba sajūta atkal soļot pa Latvijas ceļiem un takām.

Pārgājiena finišā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s