30.10.2021. No Jumpravas līdz Ogrei. No saullēkta līdz saulrietam.

Kad aptuveni 6:10 no rīta dodos ārā no mājas, mani sveic skaidras debesis, kas pārpilnas zvaigznēm un rotātas ar dilstoša mēness sirpi. Ceru, ka debesis visu dienu būs tik skaidras, ļaujot baudīt rudens sauli un Ogres novada ainavas.

Rīgas ielās auto vēl samērā maz, Vienības gatves un Graudu ielas stūrī esošā “Mini Rimi” darbiniece jau gatavojas veikala atvēršanai pulksten 7:00. Aizsoļoju līdz Biznesa augstskolas “Turība” dzelzceļa stacijai, kur uz perona vilcienu gaida arī kāda kundze. Vēlāk mums pievienojas vēl divi pasažieri. 6:41 kāpjam iekšā vilcienā, lai dotos uz Rīgas centru. Šis ER2 sērijas elektrovilciens ir ar samērā cietiem sēdekļiem, kas gan pārvilkti ar kādu materiālu, bet ļoti plānā kārtā.

Iebraucot Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā, uz tablo pamanu gan to, ka ārā ir spirdzinoši +6, gan to, ka vilciens Rīga – Aizkraukle, kas nogādās mani Jumpravā, 7:08 aties no perona, pie kura esam piebraukuši. Tā kā vagona informācijas ekrāns joprojām rāda uzrakstu “RĪGA”, izkāpju ārā, lai saprastu, vai tālāk došos ar šo pašu vilcienu. Šķiet, ka līdzīgs jautājums radies arī vilciena konduktorei, kas izkāpj uz perona un palūkojas uz vilciena pirmo vagonu. Lai gan pagaidām redzams uzraksts “RĪGA”, lēmumu pieņemam abi vienlaikus, un katrs pa savām durvīm kāpjam atpakaļ vilcienā. Šis būs īstais ceļa turpinājumam.

Iekārtojos pie vagona loga, nolicis sev līdzās mugursomu. Cietās sēdekļu virsmas nodrošinās, ka aptuveni stundu ilgā brauciena laikā miegs turēsies no manis pa gabalu. Aiz loga vēl valda tumsa.

7:08 dodamies ceļā. Pamanu, ka pulkstenis, ko rāda uz nelielā tablo vagonā, par divām minūtēm atpaliek. Vilciena mašīnistu rīcībā droši vien ir precīzāks laikrādis. Caur Rīgu izbraucam vēl tumsā, bet tad, jo tālāk uz Aizkraukles pusi, jo pamanāmāka kļūst pamales sārtošanās. Vilciens Jumpravā ieradīsies 8:11, saule Jumpravu apciemos četrpadsmit minūtes vēlāk, jo saullēkts šodien 8:25.

Izkāpjot Jumpravas dzelzceļa stacijā, pamanu vēl dažus pasažierus, kas sestdienas rītā ieradušies šai ciemā. Kāds vīrs sēžas divriteņa seglos un dodas Jumpravas centra virzienā, bet kāda meitene, sagaidījusi, kad mūsu vilciens aiztrauc tālāk uz Aizkraukles pusi, soļo pāri sliedēm. Stacijā palieku es viens.

Rītausma Jumpravas dzelzceļa stacijā

Kamēr pulsometrs vienojas par sadarbību ar GPS satelītiem, veicu vēl pēdējos priekšdarbus, nodrošinot, ka ūdens pudele būs pie manas kreisās rokas. Uz dienvidaustrumiem jau manāms vilciena lokomotīves raidīts gaismas kūlis, tur tuvojas vilciens Zilupe – Rīga, kas paskries garām, Jumpravā nepieturot.

Esmu gatavs doties ceļā un, šķērsojis sliedes, izeju uz Krapes ielas. Zilupietis drīz, riteņiem klabot pret sliedēm, aizjoņo cauri Jumpravas stacijai. Ja pagājušā gada maijā mans ceļš no Jumpravas uz Ogri veda tuvāk Daugavai, tad šodien mans maršruts vīsies tālāk no Daugavas, te pa Ogres upes kreiso krastu, te labo, pa ceļam apskatot virkni interesantu dabas un cilvēka veidotu objektu.

Jumpravas dzelzceļa stacija

Palūkojies debesīs, kas jau ir kļuvušas visai gaišas, vēstot par drīzu saules parādīšanos virs apvāršņa, redzu, ka tajās joprojām karājas dilstošā mēness sirpis. Zvaigznes gan rītausma jau notraukusi no debesu virsmas.

Aiz Krapes ielas mans ceļš iegriežas mežā. Gaisā manāms rudenīgs meža smaržu kokteilis, kurā sajaukušies slapju sūnu un mētru, kā arī koku mizas, skuju un lapu aromāti. Pilnu krūti ieelpoju svaigo gaisu. Šādos brīžos, kad tikko esmu nokļuvis dabā un ķermenis vēl spēka pilns, jūtos īpaši dzīvs. Apkārtnē dzirdamas putnu balsis. Virs ceļa manāma viegla rīta dūmaka.

Iesoļojot mežā

Sadzirdējis skaļu putnu sasaukšanos, pametu skatienu augšup un ieraugu gājputnu kāsi, kas aizlido uz rietumu pusi. Aizceļotājus pavada vārnas ķērcieni. Nezinu, vai tā novēl tiem veiksmīgu lidojumu, vai pasaka visu, ko tā domā par putniem, kas nespēj izturēt Latvijas ziemas.

Drīz mežs kļūst retāks, esmu sasniedzis Viešļu ciemu, ko mēdz dēvēt arī par Aronijām. Sadzirdu, ka labu gabalu man aiz muguras, Jumpravas stacijā pienācis jau nākamais vilciens no Rīgas, kas turpinās ceļu līdz Daugavpilij. Ļoti simpātisks uzraksts rotā “Jaundzilnu” vārtus, vēstot, ka sētā ir sirdīgs suns. Uzraksta foto gan izpaliek, jo sirdīgais jau pa gabalu sveicina mani, un noprotu, ka svešinieka atrašanās pie pašiem vārtiem radītu pārāk lielu traci, liedzot “Jaundzilnu” iemītniekiem sestdienas rīta mieru.

Valodnieciskas pārdomas sarosās manā prātā, kad sasniedzu norādes uz “Rezgaļiem” un “Rezgaļiem 2”. Vai blēņdarus un koku resnākos galus rakstīja ar burtu “s”, vai ar burtu “z”? Redzētas ir abas versijas, bet šķiet, ka burta “s” lietojums tomēr ir izplatītāks. Lai vai kā, “Rezgaļi” un “Rezgaļi 2” varētu būt arī lieliski bērniem paredzētu filmu nosaukumi. Trešā daļa – “Rezgaļi atgriežas”.

Aronijās mīt daudz rezgaļu

Šai vietā pa ceļa apakšu iztek Gribuļupīte, kas nedaudz tālāk uz ziemeļrietumiem ietek Kaibalas upē. Kad palūkojos uz austrumiem, ieraugu, ka koku galotnes jau ir saullēkta liesmās. Drīz, pavisam drīz virs tām parādīsies spoža saules ripa.

Gribuļupīte

Ceļš te sadalās divos, un es izvēlos to, kas aizved pa labi. Ceļa kreisajā malā plešas apstrādāts lauks, kurš nosēts ar zaļiem augu dzinumiem. Ceļa labajā pusē lauks vairāk līdzinās pļavai, bet arī to, šķiet, izvagojusi lauksaimniecības tehnika. Nedaudz tālāk manāmas mazu bērziņu rindas.

Kad esmu sasniedzis pirmos bērziņus, saule iznirst virs koku galotnēm, raidot mirdzošus starus pāri mežiem, pļavām un laukiem tieši manā sejā. Drīz gan esmu pagājis garām bērziņiem un atgriezies mežā, kur rīta migla paslēpusies no saules stariem.

Labu rītu saka saule

Ceļam pagriežoties pa kreisi, ieraugu norādi, kas vēsta, ka šī ir daļa no AS “Latvijas valsts meži” infrastruktūras – “Vecstrēlnieku dambis”. Labu gabalu man tagad jāsoļo taisni vien, sekojot šim ceļam. Divas augstsprieguma līnijas viena aiz otras te izlauzušās cauri meža masīvam, dodot iespēju saskatīt košiem saules otas triepieniem krāsotās debesis austrumu pusē.

Iegūstot saules enerģiju

Pārgājiena turpinājumā stalti meži mijas ar izcirtumiem un jaunaudzēm. Visapkārt dzirdama putnu radītā kņada – čivināšana, ķērkšana. Lielāki un mazāki lidoņi aiztrauc savās rīta gaitās te starp kokiem, te virs to galotnēm. Saule vietām izspraucas starp koku stumbriem, lai palūkotos, kā man veicas. Pavisam drīz tā pacelsies augstu virs meža, liekot izklīst vēl pēdējām miglas paliekām.

Pašportrets

Dažādu meža ceļu te ir krietni vairāk, nekā rāda manā rīcībā esošās kartes, tomēr es pieturos pie izvēlētā maršruta, jo šodien visai garš gājiens veicams, tāpēc vēlams atturēties no liekiem kilometriem.

Rīts mežmalā

Kad garākā meža ceļa posma gals sasniegts, pagriežos pa kreisi, tad pa labi un pamazām tuvojos savam pirmajam apskates objektam. Vispirms gan pamanu ceļa malā nokrautu baļķu grēdas, bet tad jau klāt arī krustceles. Sāku lūkoties apkārt, meklējot, kur tad mans apskates objekts. Pamanu to pie kāda koka pa labi no manis. Pirmo šodien apskatīšu Vangusalu Dīnamarkas akmeni.

Cienījamā izmēra (garums 2,7m, platums 1,8m, augstums 1,5m) akmens tērpies biezā, zaļā sūnu kažokā. Tas kādreiz atradies stigu krustpunktā un apzīmējis vietu, kurā sastapās četru pagastu – Jumpravas, Krapes, Rembates un Lielvārdes – robežas. Šodien šai apkārtnē sastopas trīs pagasti – Lielvārdes, Jumpravas un Lēdmanes.

Vangusalu Dīnamarkas akmens

Akmens virsmā redzami vairāki kalumi. Viens no tiem ir Rīgas arhibīskapa simbols – sakrustots bīskapa zizlis un krusts.  Zīme norāda, ka reiz (no 13. līdz 16. gadsimtam) šīs zemes atradušās Rīgas arhibīskapijas teritorijā.

Otra zīme, kas iekalta akmenī, ir aplis ar krustu. Par to nostāsti vēstot, ka reiz mežsargs te nositis ganu meitu, tādēļ akmenī iekalts krusts. Vēl tiek stāstīts, ka laukā starp “Vangusalu” mājām un akmeni kādreiz bijusi baznīca.

Aplis ar krustu

Līdzās lielajam akmenim zemē guļ divi mazāki akmens bluķi, kas arī apvilkuši sūnu drānas. Uz viena no akmeņiem redzams kāds uzraksts, kuru salasīt man izdodas vien daļēji. Augšējā rinda, iespējams, ir datums, pēc tam salasāms uzvārds Kaupmans, zem tā rakstīts “un Elza”.

Noslēpumainais uzraksts

Kad Vangusalu Dīnamarkas akmens apskatīts, dodos noslēdzošajā meža ceļa posmā, kas izved mani klajumā pirms Lielvārdes – Rozīšu ceļa. Pa kreisi un pa labi te plašas lauki. No “Annu” un “Baložu” puses skan suņa rejas. Pieļauju, ka suns aprej kādu tam tuvāk esošu dzīvu radību, bet, iespējams, tas ieraudzījis manu pārvietošanos otrpus laukam. Ceļu krustojumā uzstādīta norāde uz Vangusalu Dīnamarkas akmeni, ko skatīju pirms neilga brīža.

Norāde pie Lielvārdes – Rozīšu ceļa

Dodos uz ziemeļaustrumiem, ārā no Lielvārdes pagasta, bet vēl pirms pagasta robežas šķērsošanas vēlos apskatīt kādu akmeni – Junkura akmeni. Esmu atzīmējis punktu, kurā akmens būtu meklējams, un nu soļoju turp pa asfaltētu ceļu, kura vienā malā redzami lauki un ganības, bet otrā – meži un mežu jaunaudzes.

Lielvārdes pagasta lauku plašumi

Kad esmu jau pagājis garām “Kurlēnu” mājām, ceļa labajā pusē pamanu norādes stabiņu, kādi redzami vietās, ko kādreizējo Lielvārdes, Ķeguma, Ogres, Ikšķiles, Salaspils un Stopiņu novadu pašvaldības atzīmējušas Latvijas vides aizsardzības fonda līdzfinansēta projekta “Lejasdaugavas novadu iedzīvotāju iesaiste velo un ūdenstūrisma maršrutu par godu Latvijas simtgadei izstrādē, kā arī vides izglītošanā” ietvaros.

Netālu no stabiņa ieraugu meklēto Junkura akmeni. Lūkojoties uz apkārtni, secinu, ka vēls rudens ir ļoti piemērots laiks Junkura akmens apmeklēšanai, jo vasarā to aizsedz līdzās augošo koku lapotnes un ieskauj paparžu mudžeklis, kas tagad nobrūnējis un noklājis zemi līdzās akmenim.

Junkura akmens

Par junkuriem savulaik dēvēti muižu pārvaldnieki, vēlāk arī karaskolas audzēkņi, un manā rīcībā nav informācijas, kas ļautu izdarīt secinājumus, ar ko nodarbojies tieši tas junkurs, kam par godu akmens ticis pie sava nosaukuma. Ļaudis stāstot, ka reiz šai vietā nosists junkurs, kura rēgs pēc tam sācis vajāt ceļiniekus. Lai atbrīvotos no rēga, apkārtnes iedzīvotāji iecirtuši akmenī krustu un uzstādījuši akmeni vietā, kur junkurs ticis nosists. Kopš tā laika rēgs vairs neesot manīts.

Pa kritušo paparžu paklāju izbrienu atpakaļ uz ceļa un turpinu savu soļojumu, drīz šķērsojot Lēdmanes pagasta robežu. Pēc klusā meža liekas, ka uz Lielvārdes – Rozīšu ceļa ir ļoti intensīva satiksme. Ik pa brīdim kāds pabrauc man garām uz vienu vai otru pusi.

Ceļmalas vēl zied

Pamazām tuvojos “Vālodžu” mājām, pie kurām esmu iecerējis šķērsot Ogres upi. Visās kartēs, kuras esmu pētījis, te iezīmēts tiltiņš pāri upei. Kad esmu jau netālu no “Vālodžu” ceļa, pamanu tajā iegriežamies kādu auto. Tātad saimnieki būs mājās.

“Vālodžu” ceļa galā esoša norāde vēsta, ka te ir privātīpašums, kurā iebraukt aizliegts. Tā kā pārvietojos kājām, turpinu ceļu uz priekšu. Līdz meklētajam tiltam vien daži simti metru. Pametis skatienu pa labi, ieraugu Ogres ūdeņus un, upes savaldzināts, izeju tās krastā, lai palūkotos uz visām pusēm. Otrpus upei krastu kārtīgi sakopuši “Grāflīču” saimnieki.

Ogre pie “Vālodzēm”

Turpinu savu ceļu uz “Vālodžu” pusi, līdz tiltam nu jau pavisam neliels gabaliņš, kad mani pamana “Vālodžu” sargs. Auto sabraukuši pagalmā pie ēkas, bet vārti ir vaļā, un nu māju sargs, skaļi riedams, prasa, kas man te darāms. Apstājos, cerēdams, ka kņada izvilinās no mājas kādu no saimniekiem, tomēr tie ir aizņemti ar savām lietām un nepievērš uzmanību tam, ka to suns gatavojas apēst mani pusdienās.

Suns, joprojām riedams, tuvojas man un aicina atstāt tā teritoriju. Nolemju pamazām atkāpties. Iespējams, ka kartēs iezīmētais gājēju tilts ir paredzēts privātai lietošanai starp abos upes krastos esošajām mājām. To nu man šodien neizdosies noskaidrot, bet suņa piedāvātie argumenti ir gana pārliecinoši, lai es meklētu apkārtceļu.

Kad esmu atkāpies tik tālu, ka sunim par mani vairs nav intereses un aizraujošāka liekas ceļmalas krūmu iezīmēšana, es novērtēju situāciju. Lai tiktu pie noskatītā tiltiņa, vēl varētu iet lejā gar pašu upi, bet “Vālodžu” sargs noteikti dežurētu arī tur, un tā nostāja liecina, ka diskusijas par tauvas joslām būtu veltīgas. Varētu paiet nedaudz atpakaļ uz Lielvārdes pusi, tad soļot gar Ogres kreiso krastu līdz pat Glāžšķūnim, bet tā es palaistu garām vienu no iecerētajiem apskates objektiem. Izvēlos trešo iespēju – iet līdz pat Ogres – Lēdmanes ceļam un upi šķērsot pa tā tiltu. Suns man ir dāvājis iespēju noiet par aptuveni trim kilometriem vairāk, nekā sākotnēji iecerēts.

Izgājis atpakaļ uz lielceļa, turpinu savu pārgājienu. Apkārt plešas lauki un pļavas, vietām iespraukušies koku puduri. Vienā no Ogres upes līkumiem aiz kokiem paslēpušās ēku sienu atliekas. Ļaudis šobrīd sakopj šo teritoriju, nes kritušos koku zarus. Varbūt drīz šeit atkal pacelsies ēkas. Kamēr saimnieki strādā, mazā, brūnā Beta skrien apsveicināties ar mani, bet tiek ātri atsaukta atpakaļ. Iespējams, arī tai jāpalīdz darbos.

Pirms “Ogreskalnu” mājām Ogres upe aizlīkumo pavisam tuvu ceļam. Tā kā koku lapas jau nokritušas, man tiek iespēja gar lielākiem un mazākiem koku stumbriem palūkoties uz upi un nelielām, ar zāli apaugušām saliņām, ko no abām pusēm glāsta Ogres ūdeņi.

Ogre pie “Ogreskalniem”

Aiz “Ogreskalniem” ceļa malu rotā vairākas prāvas priedes, bet manu uzmanību īpaši piesaista vareni sakuplojusī “Laimiņu” priede, kas slej augšup neskaitāmas zaru rokas. Par to, ka nu jau esmu sasniedzis Rozīšu ciemu, man pavēsta māju nosaukumi. Pirmās mani sagaida “Mežrozītes”, tām seko vairākas sanumurētas “Rozītes”. Sanāk vesels rožu pušķis. Kad šķiet, ka nu jau “Rozīšu” būs gana, ceļa kreisajā pusē ieraugu arī “Mazrozītes”.

“Laimiņu” priede

Tepat jau arī Ogres – Lēdmanes ceļš, un drīz es sasniedzu tiltu, pār kuru šķērsot upi man neliegs neviens suns. Uz tilta pakavējos, lai palūkotos, kā zem manām kājām plūst Ogres ūdeņi, krastmalas kokiem un zilajām debesīm spoguļojoties sīkajos vilnīšos.

Ogre no Ogres – Lēdmanes ceļa tilta

Ogres – Lēdmanes ceļš ir līdz šim lielākais manā maršrutā šodien, tāpēc autobraucēju te arī vairāk. Tā kā aiz muguras jau divdesmit kilometru, sāku lūkot pēc iespējas piesēst un iestiprināties, bet jāsaka, ka pieturvietu uzturētāji ir ļoti taupīgi, soliņi un atkritumu konteineri izvietoti vien kādās īpašās pieturās.

Kad sasniedzu “Paegļus” – vietu, kur pirms sarunas ar “Vālodžu” sargu biju paredzējis iznākt uz šīs šosejas, mani apbēdina arī te esošā autobusu pietura, toties priecē otrpus ceļam redzamie “Ceplīšu” zirgi. Aviekstes upes (jā, jā, tieši Aviekstes, nevis Aiviekstes) ieskautajā saimniecībā zirgus audzē jau vairāk nekā desmit gadu. Pirmajā aplokā mani sveicina divi zirdziņi, bet tālāk seko plašas ganības, kurās savā nodabā ganās lielāks bars rikšotāju.

“Ceplīšu” zirgi

Otrpus Aviekstei sākas Rembates pagasts, un man beidzot uzsmaida veiksme. “Vecpīrāgu” autobusu pieturā ir soliņš, uz kura varu apsēsties, atpūtināt kājas un iestiprināties pēc noietiem 22,6 kilometriem. Soliņš visai slapjš, tāpēc sev paredzētajā vietā izklāju paliktni sēdēšanai. Somai nākas atpūsties slapjumā. Tā man to atgādinās, kad celšu to atpakaļ uz muguras.

Sameklēju somā pārtikas maisiņu. Ēdienreizei iedalu banānu, ābolu un bulciņu ar ābolu un brūkleņu pildījumu. Bulciņa vakar pirkta “Rimi” un ir ar vakardienas datumu, tāpēc, atbilstoši pieturas nosaukumam, ir man arī savs “vecpīrāgs”. Bulciņa gan garšo lieliski, nemanāmi nozūd banāns un ābols. Iemalkojis nedaudz ūdens, lieku somu plecos un turpinu ceļu.

Pusdienu pietura

Aiz ceļa līkuma parādās “Skujenieku” mājas, pie kurām meklējams nākamais apskates objekts – Skujenieku ūdenskritums. Sasniedzis “Skujeniekus”, sameklēju vietu, kur zem ceļa izbūvēta caurteka, un dodos ūdenskrituma meklējumos. Trūkst informācijas par šīs Ogres pietekas nosaukumu. Šķiet, ka upīte savāc ūdeņus apkārtējos laukos un aiznes tos uz Ogri.

Ūdens šai vietā krīt jau no pašas caurtekas, bet esmu drošs, ka īstais ūdenskritums meklējams zemāk, jo līdz Ogres upes līmenim te vēl vairāki metri. Nogāze ir visai stāva. Kad nonāku tuvāk mazajai upītei, nodomāju, ka šādā vietā noderētu pie zābakiem stiprināmās radzes. Tā kā radžu manā rīcībā nav, lēnām kāpju lejup, pieturoties pie apkārt augošajiem kokiem un kociņiem. Brīžiem apstājos, lai labi apsvērtu turpmākos soļus un lejā nokāptu bez pēkšņa paātrinājuma.

Drīz jau redzams arī pats ūdenskritums, tikai jāsaprot, kā tam labāk piekļūt. Nošļūcu vēl zemāk pa nogāzi un atbalstos pret te augošu koku, ticot, ka tas manu svaru izturēs un ceļu uz Ogres pilsētu turpināšu pa sauszemi, nevis upi.

Upīte te pamatīgi iegrauzusies Ogres krasta nogāzē, atklājot arī klinšu atsegumus. Ūdenskritums ir mazs, bet ņiprs. Oficiāli tas ir 0,9 metrus augsts. Stāvot tam līdzās un lūkojoties uz ūdenskritumu no augšas, tas šķiet vēl zemāks, nekā oficiālajos datos norādīts.

Skujenieku ūdenskritums

Saules gaisma un ierobežotās iespējas pārvietoties sniedz visai maz variantu, kā tikt pie foto kadriem. Atbalstījies pret koku, ar vienu kāju pavelku sāņus man priekšā augošo kociņu, lai iegūtu vismaz kādu netraucētu skatu uz ūdenskritumu. Nākamajā apskates reizē mugursomā noteikti jābūt radzēm.

Pēc ūdenskrituma apskates rāpjos atpakaļ Ogres krasta nogāzē. Ceļa malā pamanu arī informācijas stabiņu, kas gan ir visai skops un neatklāj mazās upītes nosaukumu. Varbūt tai tāda vienkārši nav.

Soļojot tālāk, šķiet, ka ūdens čalas saklausu vēl kādā graviņā, kas ved uz Ogres pusi. Lūkojoties kartēs, nekas neliecina, ka šeit būtu kas ievērības cienīgs. Varbūt ūdens čalas, ko saklausu, rada pati Ogres upe. Uz mirkli apstājos, lai apsvērtu turpmāko rīcību. Vienā pusē graviņai ir skaidri saskatāms īpašums, otra izskatās visai aizaugusi, un “Vālodžu” suņa dāvātie trīs kilometri ir neplānoti pagarinājuši pārgājienu, tāpēc pārvaru kārdinājumu un šīs vietas izpēti atstāju citai reizei, kad būšu bruņojies ar krasta nogāzēm piemērotāku aprīkojumu.

Iesoļojot Glāžšķūnī

Drīz šķērsoju Glāžšķūņa robežu. Ciemā valda liela rosība. Ļaudis zāģē un krauj malku, pļauj piemājas zālienus, tīra kūtis. Saulainā sestdiena ir lieliski piemērota darbiem svaigā gaisā. Raiti soļoju cauri ciemam, jo mani interesējošais objekts – Glāžšķūņa Garais ūdenskritums – atrodas tā otrā malā, nedaudz ārpus ciema robežām.

Glāžšķūņa autobusu pietura

Šķērsojis Siguldas – Ķeguma šoseju, turpinu ceļu uz Ogres pusi, kad pamanu man pretī braucam divus motociklus. Katrs no tiem iekārtojies savā joslā, un motociklu vadītāji, šķiet, apspriež maršruta turpinājumu. Kad abi aizbraukuši, šķiet, ka nu iestāsies miers, bet nekā. Pirmajiem seko krietni lielāks motociklistu pulks. Pārfrāzējot reiz sensenos laikos ceļu satiksmes noteikumu teorijas uzdevumos manītu tekstu, ja tev garām pabrauc viens motociklists, esi uzmanīgs, jo, iespējams, tam sekos vesels motociklistu bars.

Motociklu radītais troksnis pagaist tālumā, un es pievēršos ūdenskrituma meklējumiem. Aiz “Tarbiņu” mājām ieraugu caurteku, un sāku meklēt ceļu līdz ūdenskritumam. “Tarbiņu” pagalmu izslēdzu no sava maršruta un dodos skatīt, kas notiek otrpus caurtekai un upītes izgrauztajai gravai. Otrā pusē arī ir īpašums, bet tas nav apdzīvots. Reiz iecerētā dzīvojamā ēka stāv nepabeigta, un tajā mājvietu raduši koki.

Gar gravas malu dodos uz Ogres upes pusi. Nogāze izrādās krietni slidenāka, nekā gaidīts, un īsu mirkli es atpūšos uz zemes netālu no kāda lielāka akmens. Tad turpinu ceļu lejup, kamēr sasniedzu vietu, kur upīte, uz kuras iekārtojies ūdenskritums, ietek Ogrē.

Paslēptā Glāžšķūņa Garā ūdenskrituma apakšējā kaskāde

Glāžšķūņa Garo ūdenskritumu veido trīs kaskādes, bet zemāko no tām šobrīd aizseguši kritušu koku stumbri. Kāpju gar nogāzi augšup, lai apskatītu abas pārējās kaskādes. Vidējā kaskādē ūdens krīt lejup pa četriem pakāpieniem. Pieturoties koku zariem un stumbriem, nokāpju pie pašas upes, lai tuvāk aplūkotu šo kaskādi, tad raušos atpakaļ nogāzē.

Glāžšķūņa Garā ūdenskrituma vidējā kaskāde

Augstākā no trim kaskādēm sastāv no virknes ļoti nelielu pakāpienu, tāpēc ūdens, sakults baltās putās, te drīzāk notek, nevis nokrīt lejup. Palūkojos vēl turp, kur aiztrauc mazās upītes ūdeņi, un tad kāpju augšup uz koku ieņemtās mājas pusi. Kad esmu uzrausies augšā un stāvu līdzās varenam kokam, kas aug gravas malā, garām pa ceļu aizbrauc kāds vīrs uz divriteņa, veltīdams man vien īsu skatienu.

Glāžšķūņa Garā ūdenskrituma augšējā kaskāde

Glāžšķūņa Garais ūdenskritums nu ir apskatīts, un es soļoju atpakaļ uz Siguldas – Ķeguma šosejas pusi, lai gar to nokļūtu Ogres upes kreisajā krastā. Uz tilta apstājos un paraugos uz Ogres upi. Kaut kur manā acu priekšā, upes labajā krastā ir vieta, kur, izlēkājusies ūdenskrituma kaskādēs, Ogrē ieplūst mazā upīte, kuras krastos pirms brīža kāpelēju.

Ogres upe no Siguldas – Ķeguma šosejas tilta

Ceļš te ved gar Lielvārdes lidlauka ziemeļu galu. Uz to norāda arī ceļazīme, kas brīdina par zemu lidojošām lidmašīnām. Brīdī, kad soļoju garām lidlaukam, nevienu zemu lidojošu lidmašīnu vai citu lidaparātu gan nemanu. Atmiņā ataust bērnības vasaras Lielvārdē, kad militārās lidmašīnas bija biežas viešņas debesīs virs Lielvārdes.

Zemu lidojošas lidmašīnas

“Lugaviņu” gotiņas mierīgi pusdieno līdzās šosejai esošajā pļavā. Netālu no vietas, kur no šosejas atzarojas ceļš uz lidlauku, pļavā pamanu kādu būvi, kas, iespējams, ir ieeja pazemē. Diezin vai kāds tik pamatīgi nodrošinātu vienkāršu sargposteni. Ieeja būvē ir vaļā, tomēr aplūkoju to vien no ārpuses.

Ieeja pazemē vai kas cits

Nākamais manā plānā ir Sietiņu dižakmens, uz kuru pat ir norāde šosejas malā, kas vēsta, ka akmeni atradīšu pēc 0,2 kilometriem. Ceļš te ir manāmi slapjš, kādā posmā pilnībā applūdis, tomēr izbrienu gar prāvo peļķi un soļoju tālāk.

Aizgājis līdz vietai, kur kādreiz atradusies “Sietiņu” sēta, bet nu ēkas skumst pēc saimniekiem tik ļoti, ka pamazām pārvēršas drupās, atrodu jau pazīstamā tipa norādi par Sietiņu dižakmeni jeb Velna akmeni. Neatrodu vienīgi pašu akmeni. Līdzās norādei tas noteikti nav paslēpies, jo ceļa mala te gan ir aizaugusi, tomēr pārāk maz, lai paslēptu ko tādu, ko kāds dēvētu par dižu. Laukā manāmi vairāki cieši līdzās uzstādīti elektrības stabi. Šķiet tur ir kāds elektrības sadalei vai pārvadei nozīmīgs objekts.

Paeju pa ceļu līdz elektrības stabiem un lauka malai, tad dodos atpakaļ, lūkojoties starp kokiem, kur reiz slējušās ēkas, vai tur nemanīšu meklēto akmeni. Visbeidzot paeju arī pa ceļu tālāk uz priekšu garām “Sietiņu” ēkām, bet ātri nonāku pie atziņas, ka te jau meklētais akmens būtu pārāk tālu.

Ņemu telefonu, sameklēju Ogres novada TIC kontakttālruni un zvanu. Es no šī vietas aiziešu tikai tad, kad būšu skatījis meklēto akmeni. Ja nu kāds to nolaupījis?

Uz manu zvanu atbild Velta. Tā kā šobrīd TIC darbinieki strādā no mājām un Velta nav pie datora, tad iespējas palīdzēt ir ierobežotas, tomēr viņa sniedz vienkāršu, bet ļoti noderīgu padomu – sameklēt akmens koordinātas kādreizējā Ķeguma novada mājas lapā. Pati Velta pie akmens nav bijusi, tāpēc izstāstīt to, ko man būtu jāredz dabā, nav viņas spēkos. Atliek meklēt pašam.

Ķeguma novada mājas lapā tiešām ir apskates objektu koordinātas, un pēc mirkļa uzdodu Google sameklēt akmeni. Tā kā Google Maps lietoju ļoti reti, vispirms nokalibrēju savu izpratni par telefonā redzamo. Svarīgi saprast, vai stari no kartē redzamā zilā punkta skrien man pa priekšu, vai seko man aiz muguras.

Kad Google izved mani uz lauka, vispirms nodomāju, ka būšu nepareizi noregulējis savu izpratni par Google karti, bet tad mans skatiens pievēršas kādam koku un krūmu pudurim, kas atrodas uz lauka pavisam netālu no te izbūvētās elektrības pārvades būves. Tas nav vienkārši koku puduris lauka vidū, tā nav akmeņu kaudze, kādas reizēm var manīt lauku malās. Lai arī kociņi ir bez lapām, tā lieliski saplūstot ar to, ko tie slēpj, es skaidri saskatu prāva akmens aprises. Atradu!

Dodos apskatīt Sietiņu dižakmeni tuvāk. Iepriekš manītā informatīvā zīme vēsta, ka akmens virszemes daļas garums ir 5,8 metri, platums 5,2 metri un augstums 1,7 metri. Akmens ir vietējas nozīmes arheoloģijas piemineklis, kādreizēja kulta vieta.

Sietiņu dižakmens

Akmens milzis ir nosūnojis. Tas noteikti ir lielākais akmens manā šīs dienas maršrutā. Kad uzlieku uz akmens savu mugursomu, ir skaidrs, ka Sietiņu dižakmenim tā ir krietni par mazu. Paslēpies gan Velna akmens izcili. It kā tepat acu priekšā, bet bezlapu periodā saplūdis ar apkārtni, savukārt, vasarās, kad lauks sazaļojis un kociņi, kas goda sardzē sastājuši ap akmeni, ieguvuši lapu rotas, tas varētu kļūt ne tikai neredzams, bet arī nepieejams.

Atgriežos uz ceļa līdzās tam, kas palicis no “Sietiņu” mājām, un nolemju piezvanīt Veltai, lai padalītos ar to, kā man gāja. Tagad, kad stāvu līdzās norādei par akmeni, man jāpasmaida, iedomājoties, kā gan to nepamanīju, jo uz klajā lauka ir tikai viens tāds koku un krūmu puduris. Sazvanījis Veltu, ziņoju, ka akmens veiksmīgi atrasts, lai kā centies paslēpties starp kociņiem un krūmiem.

Ja zini, kur to meklēt, akmens ir kā uz delnas

Sarunas turpinājumā ieminos Veltai, ka nākamos meklēšu Kalnrēžu dolomītsmilšakmens atsegumus. Velta apstiprina, ka tā ir ļoti skaista vieta. Vasarās meitenes tur braucot, lai tiktu pie krāšņām fotogrāfijām. Velta gan arī piebilst, ka “Kalnrēžu” māju saimnieks nemīl, ka staigā pa tā zemi. Tādi nu esot izaicinājumi ar dabas objektiem privātīpašumos. Ja viņa būtu birojā, Velta sagatavotu man mazu karti, kas parāda, kur un kā iet, lai sasniegtu klintis, bet nu man nāksies paļauties uz savām maņām un iemaņām. “Jūs jau tāds neatlaidīgs kungs, gan izdosies,” Velta nosaka.

Veltas iedvesmots, sparīgi lieku soli. Nelielu gabalu soļojis gar šoseju, pagriežos pa labi vietā, kur norāde vēsta, ka līdz Ogrei piecpadsmit kilometru. Šeit pagriežas arī velo maršruts Nr.12. Ceļam tuvākajās mājās – “Bajāros” – manāma rosība. Šķiet, ka ēkas te vēl tikai top. Nedaudz tālāk jau redzu “Kalnrēžu” aitiņu ganāmpulku. Dažas no aitiņām ieinteresējas par manu klātbūtni, citām ir kas svarīgāks darāms.

“Kalnrēžu” aitiņas

Kad eju garām “Kalnrēžu” mājām, pie manis iznāk māju sargs. Šis nerej un nedzen prom, vien aposta manu plaukstu un mirkli paskrien man līdzi, tad atgriežas savā sētā. Pagājis vēl gabaliņu uz priekšu, lūkoju, kur te pieklājīgāk iziet līdz Ogres krastam, kur ceru ieraudzīt Kalnrēžu klintis. Nedaudz tālāk jau manāmas arī “Senleju” mājas.

Trešo reiz šodien zvanu Veltai un daru zināmu, ka stāvu pļavas malā netālu no “Kalnrēžām”, skatiens vērsts pāri pļavai un alternatīvus maršrutus īsti nesaskatu. Velta min, ka savulaik atsegumu pusē bijuši kārklu stādījumi, un ir pārliecināta, ka esmu pareizajā vietā. Atvados no Veltas un sāku soļojumu pāri pļavai kaut kur aptuveni pa vidu starp “Kalnrēžu” un “Senleju” mājām.

Sasniedzis meža joslu Ogres krastā, ienirstu starp kokiem un sāku Kalnrēžu klinšu meklējumus. Divi nosūnojuši klints bluķi, liek aizdomāties, vai reiz te notikusi rūpnieciska dolomītsmilšakmens ieguve. Pagājis nedaudz augšup pret straumi, kur upe met līkumu, saskatu, ka lejā tiešām manāmas klintis, bet tuvumā neredzu vietu, kur pieklājīgi nokāpt zemāk. Viena iespēja būtu doties vēl augstāk gar upi līdz vietai, kur sākas šie atsegumi, bet šķiet, ka tur upe labu gabalu skalojas gar pašām klintīm, liedzot tuvāk apskatīt tās. Pagriežos uz otru pusi, lai palūkotos, kas notiek lejup pa straumi.

Te ieraugu ko amfiteātrim līdzīgu, kas pastiprina manas aizdomas, ka te reiz bijis dolomītsmilšakmens ieguves karjers. Apstiprinājumu tam gūstu Dabas aizsardzības pārvaldes materiālos, kas vēsta, ka pagājušā gadsimta 30. un 40. gados šeit ir iegūts tā sauktais Rembates dolomītsmilšakmens, kas pielietots, piemēram, Mākslas akadēmijas ēkas galvenās ieejas kolonās, Dubultu baznīcas altārī un ēkas Smilšu ielā 1, Rīgā apdarei. Kalnrēžu dolomītsmilšakmens atsegumi šodien ir ģeoloģiskais dabas piemineklis.

Kalnrēžu dolomītsmilšakmens karjerā

Kādreizējais karjers man lieti noder, jo dod iespēju nokļūt tuvāk upes malai. Pa ieslīpo karjera malu pamazām kāpju lejup. Nokļuvis amfiteātra vidū, visapkārt redzu dažāda lieluma klints bluķus, kas lielākoties pārklāti kritušajām lapām un koši zaļām sūnām. Bluķi te izmētāti krustām un šķērsām, it kā pēdējie darbu veicēji būtu lielā steigā pametuši šo karjeru.

Izstaigājis amfiteātri, pagriežos uz upes pusi un sāku meklēt taku uz to. Te izdodas sazīmēt vietu, kur varu piedienīgi nokļūt upes krastā, un drīz es raugos uz klintīm no Ogres upes puses. Iespējams, ka vēl labāks skats būtu no upes pretējā krasta, kurā gan man šobrīd nav izredžu nokļūt.

Ogre pie Kalnrēžu klintīm

Vietām upes malā mētājas milzīgi klints bluķi. Varu tikai minēt, vai tie no krasta atdalījušies paši, vai arī ir dolomītsmilšakmens ieguves laiku liecības. Nedaudz tālāk redzu arī upes līkumu, gar kuru stiepjas Kalnrēžu atsegums.

Turpinot lūkoties uz klintīm, pamanu vēl ko interesantu. Samērā šaura sprauga klints sienā ir Kalnrēžu ala. 3,2 metrus garā ala esot gan vienīgā zināmā ala Ogres upes krastos, gan vienīgā Latvijā, kas izveidojusies dolomītsmilšakmenī.

Kalnrēžu ala

Atgriežos dolomīta amfiteātrī, tad pa to pašu ceļu, pa kuru nokļuvu lejā kādreizējā karjerā, dodos atkal augšup. Abi bluķi, ko pamanīju pašus pirmos, kalpo man par norādi, kurā vietā ienācu šai mežiņā Ogres krastā. Nu pa to pašu ceļu dodos atpakaļ pāri pļavai.

Pamazām sāku plānot atpakaļceļu uz Rīgu. Piemērotākais šķiet vilciens Lielvārde – Rīga, kas 18:09 aties no Ogres dzelzceļa stacijas. Sāk likties, ka ar lielākām vai mazākām neplānotām pastaigām būšu pārgājiena distanci pagarinājis līdz gandrīz pieciem desmitiem kilometru. Vēl daudz jāiet, lai nokļūtu Ogres stacijā, bet laika man gana, un, ja izdosies noturēt līdzšinējo tempu, kas ir nedaudz virs 5 km/h, man ir labas izredzes tikt izvēlētajā vilcienā.

Nākamais apskates objekts manā maršrutā meklējams Ogresgala pagastā, aptuveni piecu kilometru attālumā no vietas, kur atrodos, tāpēc varu mierīgi soļot, vērojot apkārtnes ainavas. Skatienu piesaista “Atmodu” fermas ēka. Ēkas gala sienu rotā no sarkaniem ķieģeļiem izveidots ruksis, tās durvis ir pavērtas un atbalstītas ar krēslu, bet no ēkas nedzirdu ne skaņas. Lai kas ēkā notiktu šodien, ir skaidrs, kādi dzīvnieciņi te mitinājās tās pirmsākumos.

Ceļš zem kājām

Netālu no Rembates un Ogresgala pagastu robežas man garām pabrauc motociklists. Jau palūkojos atpakaļ, vai arī šim seko bars citu tādu, bet, nē, šis izrādās vientuļais motobraucējs. Arī motors tā dzelzs zirgam samērā kluss. Kad sadzirdu to tuvojamies, drīzāk gaidu skatienam parādāmies motorolleru vai mopēdu.

Lai arī lapu koki jau atvadījušies no savas lapu rotas, skatienu priecē gan atsevišķi ceļa malā augoši koki, gan to grupas. Tā netālu no lielajām krustcelēm pie Ogresgala “Slokām” pamanu kādu bērzu pulciņu, kurā lielais, vecais bērzs, šķiet, izvedis pastaigā bariņu jaunuļu, kas nu sastājušies aiz vecākā un gaida atļauju šķērsot ceļu.

Vecais bērzs un jaunuļi

Krustcelēs sastopu kādu vecāku pāri, kas rāmā solī izstaigā šo apkārtni. Pagājis tiem garām, aizsoļoju līdz vietai, kur 1993.gadā uzstādīta un 2020.gadā atjaunota piemiņas zīme – ceļa rādītājs tautas dziesmu teicējiem Ogresgalā. Uz atsevišķām norādēm minēti gan konkrētu cilvēku vārdi, gan vietu nosaukumi.

Piemiņas zīme – ceļa rādītājs tautas dziesmu teicējiem Ogresgalā

“Slokās” dedzina rudens lapas, tāpēc apkārtni pilda dūmu mākoņi. Dūmu ieskauti, netālu no “Slokām” slejas divu varenu koku nokaltušie stumbri. Vienam joprojām piestiprināts ozollapas simbols, norādot, ka šis reiz bijis dižkoks. Abi koki jau pazaudējuši zarus, to vietā vecos stumbrus rotā nelielas piepes un putnu būri.

Reiz bija dižs koks

Joprojām elpodams dūmus, soļoju uz Ogresgala vanšu tilta pusi. Tilts Ogres upes krastus savieno kopš 1990. gada. Drīz dūmu mākoņi paliek aiz muguras, un es atkal elpoju svaigu gaisu. Pa labi no manis ir gara sēta, aiz kuras uz mani neatlaidīgi rej teritorijas sargs. Taka te met līkumus, un drīz es savā priekšā ieraugu vanšu tilta troses un pilonu, kas ieguvis rudenīgi rūsganu toni.

Ogresgala vanšu tilts

Novērtēju laukumiņu pirms tilta, lai saprastu, vai te varu atvilkt elpu un nedaudz iestiprināties, bet manu tikai atkritumu konteineru. Nolemju atpūtas vietas meklējumus turpināt Ogres labajā krastā un soļoju uz rūsganā pilona pusi. Uz tilta jau ierasti apstājos, lai palūkotos uz Ogres upi kā vienā, tā otrā virzienā. Kāds namiņš te uzcelts teju pašā ūdens malā. Nez, kā tā iemītniekiem klājas pavasaros, kad ūdens līmenis upē kļūst augstāks?

Ogre Ogresgalā

Kad nokļūstu Ogres labajā krastā, man garām pabrauc motociklists, kas tiltu noskatījis nokļūšanai upes kreisajā krastā. Tilta platums ļauj tam izspraukties cauri ar visu motociklu. Līdzās upei ļaudis sakopj apkārtni.

Aizsoļojis pa Tilta ielu līdz Liepu ielai, ieraugu Ogresgala autobusu pieturas. Kad noieti jau 38,5 kilometri, laiks atgūt kaut kripatu enerģijas. Arī šoreiz notiesāju banānu, ābolu un bulciņu. Kamēr iestiprinos, lūkojos uz apkārt notiekošo. Netālu savu kausu enerģiski cilā ekskavators. Šeit arī krietni biežāk manāmi riteņbraucēji, kas manā līdzšinējā maršrutā bija reti sastopama suga.

Launaga pietura

Atguvis kaut nedaudz spēka, turpinu savu pārgājienu pa Liepu ielu. Līdzās tiltam pār Rankas upi slejas liela ēka, kuras nosaukums “Vārnu dzirnavas” un atrašanās pašā upes krastā ļauj izdarīt minējumu, ka reiz namā, kurā šobrīd iekārtoti dzīvokļi, tiešām griezušās dzirnavas. Līdzās slejas vēl kāda sarkanu ķieģeļu ēka. Virs tās ieejas redzamā izkārtne liek domāt, ka ēkā reiz atradies veikals un savu darbību tas sācis vēl pirms pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem.

Ogresgalā

Aiz Bumbieru ielas sākas veloceliņš, pa kuru nokļūšu pašā Ogres sirdī. Tā kā segums zem kājām maršruta turpinājumam ir visai skaidrs, kļūst arī vieglāk prognozēt manas sekmes iepriekš noskatītā vilciena, kas 18:09 aties no Ogres dzelzceļa stacijas, notveršanā. Viss liecina, ka sēdēšu tieši šai vilcienā uz Rīgu.

No plānošanas pie pārgājiena un apkārtnes baudīšanas. Steigu un Liepu ielu krustojumā izveidoti apstādījumi, virs kuriem slejas metāla konstrukcija, kas vasarās noteikti ir ziedu ieskauta. Šķiet, ka Ogresgala dārznieku iecere ir ļaut augiem pamazām kāpt augšup pa konstrukcijas metāla elementiem, bet pagaidām tā atgādina vīreli ar pliku galvvidu, bet vēl gana kupliem matiem abās galvas pusēs. Man aiz muguras divi jaunieši uz divriteņiem apspriež to, cik ļoti (vārda “ļoti” vietā gan ir sulīgs vārds krievu valodā) pastiepies to biedrs, kas nu jau esot metru un septiņdesmit centimetrus garš.

Steigu un Liepu ielu krustojumā

Dažādus riteņbraucējus sastopu arī ceļa turpinājumā. Dažs, šķiet, pamanās pabraukt man garām vispirms vienā, tad arī otrā virzienā. Kāds no riteņbraucējiem savam biedram izmet frāzi, ka te vēl daudz, ko iet, bet varu tikai minēt, vai tas tiek teikts, lūkojoties uz gājēju, kas soļo tiem pretī uz Ogres pusi. Uz veloceliņa sastopami individuālie braucēji, pāri un veselas ģimenes. Gājēju gan te krietni mazāk. Vienīgi kāda meitene soļo man pretī vietā, kur ceļš šķērso nelielu ieplaku.

No Ogresgala uz Ogri

Saulīte pamazām gatavojas noslēgt savu pārgājienu pa debesu jumu, un arī es pamazām tuvojos sava soļojuma galamērķim. Jāsaka, ka informāciju par saules rietēšanas laiku sameklējis neesmu, tomēr ceru, ka saulrietu redzēšu jau Ogres pilsētā, jo manā prātā jau ir iezīmēts skats, kādu vēlos redzēt, zinot, ka īstajā brīdī Ogres upe pagriezīsies uz dienvidrietumu pusi. Ejot tik garus gabalus, ir gana daudz laika izdomāt visdažādākās domas. Turpinu neatlaidīgi soļot uz priekšu, ik pa brīdim izzvejojot pudeli no somas sānu kabatas un iemalkojot ūdeni.

Kad aizsoļoju garām vietai, kur ceļazīme vēsta, ka esmu nokļuvis Ogrē, ceļmalas apstādījumos pamanu kādu prāvu zīmi ar uzrakstu  “Dārzkopības sabiedrība Ogre”. Līdzās esošā Dārziņu Meža iela piedāvā doties dziļāk šai lielāku un mazāku dārziņu, dzīvojamo ēku un dārza mājiņu pasaulē, tomēr no piedāvājuma atsakos.

Dārziņi

Aiz Lībieškalna ielas velo un gājēju celiņš pārceļas uz Brīvības ielas labo malu, bet es palieku šaipus ielai, jo esmu iecerējis apskatīt vēl vienu klinšu atsegumu Ogres krastos – Ogres dolomītu krauju.

Otrpus Brīvības ielai, līdzās ēkai, kurā atrodas Rīgas reģionālās virsmežniecības un Ogres mežniecības darba kabineti, Ogres puiši vingrinās izpildīt trikus ar skrituļdēļiem. Šaipus ielai es pagriežos pa taku lejup uz Ogres upi un pēc mirkļa iznāku upes krastā, kur rietošās saules stari rotaļājas līdzās krastam augošajās niedrēs. Otrpus upei te šaurākā, te platākā joslā izstiepušies meklētie dolomīta atsegumi.

Ogres krastā

Šai upes krastā ierīkots arī informatīvais stabiņš, bet uzraksts uz tā pavēsta vien pretējā krastā esošā dabas objekta nosaukumu, neatklājot itin neko vairāk par to. Mirkli pastaigāju gar Ogres krastu, lai no dažādām vietām palūkotos uz klintīm. Krastā esmu viens pats, lai gan ir redzams, ka šo vietu mēdz apmeklēt atpūtas cienītāji. No Brīvības ielas puses dzirdams garāmbraucošo auto un skrituļdēļu atsitienu pret asfaltu radītais troksnis.

Ogres dolomītu krauja

Kāpju augšup uz Brīvības ielu un, šķērsojis to, atkal nonāku uz gājēju un velosipēdistu kustībai iekārtotā celiņa. Kad esmu pagājis garām kādreizējai Ogres kartona fabrikai, pamanu, ka man pa priekšu Ogres centra virzienā dodas divas skrituļslidotājas. Pirms Brīvības un Loka ielu krustojuma viena no tām uz mirkli piesēž uz asfalta, bet ātri ir kājās, un abas turpina savu ceļu.

Ogres ielas rotātas Latvijas karoga krāsās, šķiet, tuvojošos valsts svētku noskaņās. No kādas šķērsielas manā priekšā iznāk divi puiši, kuri, spriežot pēc pamatīga smaržu mākoņa, kas veļas no to puses, cer šai sestdienas vakarā sastapt Ogres meitenes. Vienam no tiem rokā telefons, un brīdī, kad aizsoļoju abiem garām, saruna ar kādu jau rit pilnā sparā.

Ogres ielās

Sasniedzis mazo Norupīti, nolemju pārcelties no Brīvības ielas ietvēm uz Krasta promenādi, tāpēc gar Norupīti dodos uz Ogres upes pusi. Kad esmu jau pie promenādes un gatavojos sekot Ogres straumei, attopos, ka tepat netālu sastopama bebru ģimenīte, tāpēc dodos to apciemot. Bebru skulptūru no granīta radījis tēlnieks Valtis Barkāns.

Ogres bebri

Maršruta turpinājumā sekoju Krasta promenādei. Kamēr aplūkoju bebrus, abi sasmaržojušies puiši ir mani atkal apsteiguši, bet drīz tiem kas svarīgāks prātā, un tie nokāpj zemāk Ogres krasta nogāzē. Iespējams, par sevi liek manīt satraukums pirms tikšanās ar meitenēm.

Ogres Krasta promenādē ļaužu visai daudz. Brīžiem jālīkumo, lai izvairītos no sadursmes ar pretimnācējiem. Kāds mazs meitēns uz skrejriteņa pabrauc man garām un tad tik ļoti atskatās uz mani, ka gandrīz skaļi izsaku savas domas: “Tu tikai, lūdzu, skaties, kur Tu brauc!”

Saule jau paslēpusies aiz Ogres krastos augošo koku galotnēm. Rietumu pamalē parādījušies arī šodien tik maz sastaptie mākoņi. Pielieku soli, jo ļoti ceru dzīvē ieraudzīt skatu, ko jau kādu laiku atpakaļ esmu uzbūris savās domās.

Ogres upe drīz pagriežas uz dienvidrietumiem, atklājot Krasta promenādes apmeklētāju skatieniem krāšņo mākoņu maliņu, aiz kuras lūko paslēpties vakara saule. Augstu lidojošas lidmašīnas debesīs krustu un šķērsu savilkušas to dzinēju radītā tvaika grīstes.

Saulriets virs Ogres upes

Krasta laukumā starp Ogres luterāņu baznīcu un upes krastu saulrieta atspulgs spoži izgaismo te uzstādīto Ogres spoguļlogo. Sākot ar šo vietu, jau noprotu, ka man jāapbruņojas ar pacietību, jo, saulei rietot, parādās arvien vairāk interesentu, kas vēlas iemūžināt saulrietu un apkārtējos vides objektus foto.

Saulriets Ogrē

Nākamais seko jau iepriekš izsapņotais skats. Dodos pie Solvitas Rulles darinātās skulptūras “Atmiņas par…”, lai aplūkotu un savās atmiņās saglabātu saulrietu virs Ogres upes. Tālumā savu loku virs upes liec arkveida gājēju tilts, uz kura pulcējas Ogres iedzīvotāji un viesi, lai nolūkotos spožajā vakara izrādē.

Atmiņas par…

Nokāpju lejā pie upes un dodos uz gājēju tilta pusi, bet solis ir saraustīts, jo atkal un atkal apstāties liek debesīs redzamie krāšņie skati. Šorīt pārgājienu Jumpravā uzsāku īsi pirms saullēkta, nu to noslēdzu ar saulrietu jau Ogrē.

Soļojot pa Bērzu aleju uz Brīvības ielas pusi, nolemju, ka ir kāds, kuru man šovakar vēl noteikti jāapciemo. Ir pagājis labs laiks kopš manas pēdējās tikšanās ar lācīti Ēriku. Lācītis apsēdies Brīvības ielas malā un tukšo savu medus podu. Aiz tā muguras iekārtojies bārs “Ezītis miglā”. Šis ezītis lācītim nes ne tikai aveņu ievārījumu, bet arī kokteiļa glāzi.

Lācītis Ēriks

Ēriks ir ļoti aizņemts brīdī, kad pienāku klāt, jo lācīti jau apķēruši divi pavisam mazi meitēni. To vecāki tver foto ar meitām un lācīti. Nostājos gabaliņu tālāk un gaidu. Zinu, ka došos prom no Ogres tikai pēc tam, kad būšu sasveicinājies ar Ēriku.

Ģimenes tēvs mani pamana. “Ērika fanu klubs,” es smejos. Vecāki aicina savas meitiņas doties tālāk, solot atpakaļceļā atkal apciemot lācīti. “Mēs jau katru dienu pie viņa,” man, garām ejot, saka meiteņu tēvs.

Tieku arī es pie iespējas satikt Ēriku. Latvijā atrodami vairāki Ērika radinieki, bet savās gaitās līdz šim esmu sastapis vēl tikai divus – Krimuldas un Jelgavas lācīšus ar medus podu. Jāsaka, ka Ēriks šķiet vislabāk aprūpētais no tiem visiem.

Lācīšu autores pēdas ir izdevies sadzīt ceļotājam, vēsturniekam un dabas pētniekam Andrim Grīnbergam (“Spectūrisms”). Lācīši esot radīti pēc tēlnieces Irmgardes Kaminskas-Lāčgalvas izveidotas formas, sākot no pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidus. Kādreiz lācīšu bijis ļoti daudz, bet līdz šai dienai nodzīvojusi vien neliela daļa no tiem. Andris lācīšu atrašanās vietas atzīmējis kartē, kurā redzamas vienpadsmit vietas Latvijā, kurās var sastapt lācīšus ar medus podiem.

Pēc tikšanās ar Ēriku uzsāku soļot uz Ogres dzelzceļa stacijas pusi. Pa ceļam mirkli pakavējos pie strūklakas “Digitālais ūdens aizkars”. Vēl nav iestājusies pilnīga tumsa, bet jau var manīt krāsu un rakstu rotaļas uz ūdens ekrāna. Līdzās šai strūklakai arī bradājamā strūklaka ar desmit strūklām, kas tiek izgaismotas dažādās krāsās. Tā kā oktobra beigās jau ir visai vēss, sanākušie bērni vēro ūdens rotaļas no malas, bet esmu drošs, ka tie ļoti gaida vasaru, kad varēs skriet cauri ūdens aizkaram un tvarstīt ūdens strūklas, kas šaujas augšup no zemes.

Digitālais ūdens aizkars

Pēc strūklaku apskates dodos uz tuneli, kas ved zem Upes prospekta un gājējiem ļauj droši sasniegt dzelzceļa stacijas peronus. Kad iznirstu no tuneļa, līdz vilcienam ir vēl nedaudz laika, tāpēc mierīgi aizsoļoju līdz perona galā esošajam ūdens sūknim, kas savulaik kalpojis tvaika lokomotīvju uzpildīšanai. Apturu pulsometru, kad pārgājiena distance sasniegusi 50 kilometru atzīmi.

Ogres stacijas peroni vēl gaida to atjaunošanu. Uz Rīgas virziena perona soliņu ir maz, kā arī tie jau aizņemti, tāpēc apstājos perona tālākajā galā, lai tiktu pie sausām drēbēm un kārtīgi izstaipītu krietni pastrādājušos kāju muskuļus vietā, kur manas izdarības netraucē apkārtējiem.

Ogres dzelzceļa stacija

Uz perona pamazām pulcējas arī citi pasažieri, kas alkst no Ogres doties uz galvaspilsētas pusi. Vakara krēslu izkliedē vilciens, kas, žilbinot gaidītājus ar savu prožektora aci un skaļi signalizējot, apstājas līdzās peronam. Tā kā vilciens ierodas no vien dažu staciju attālumā esošās Lielvārdes, brīvu sēdvietu vagonos vēl gana. Apsēdies savā vietā, secinu, ka man varētu būt ticis tas pats vilciens, kas no rīta nogādāja mani Jumpravā. Sēdekļi ir visai cieti.

Komentārs par “30.10.2021. No Jumpravas līdz Ogrei. No saullēkta līdz saulrietam.”

  1. Sveiks, Induli!
    Kad lasu Tavu blogu (profesionālas intereses pēc), gūstu Sievišķās Sākotnes sarūpētu mācību caur pieredzi… Tā kā savietoju savu “apkārt vazāšanās” nodarbi ar dažādām “darbošanās ar enerģijām” praksēm un Planētas dziedināšanu, tad uzmeklējot kādu, kas šo pašu dara neapzināti, esmu ieradis “atstāt kādu ceļamaizi”, kas kalpotu kā izaicinājums pilnveidot sevi šajā nodarbē. Bet Tu izrādies “ciets rieksts”, jo Sievišķā Sākotne man saka, ka jāizdzēš šādas tādas Brīvās Gribas kontroles, kas darbojas caur Tavu zemapziņu, bet nekādīgi nevaru uzmeklēt Tavā stāstījumā pietiekoši spilgtu enkuru, lai Tev par to izstāstītu piemēros no Tavas paša pieredzes. Respektīvi, es pieķeru sevi, ka mēs visi esam noprogrammēti uzsākt komunicēt ar citu cilvēku caur reakciju uz viņa darbību, šajā gadījumā – izteikt kaut kādu kritiku, jo es tieši šādi esmu uzsācis komunikāciju līdz šim. Ir, par ko padomāt…
    Caurskatot Tavu blogu, es redzu, ka Tu atstāj aiz muguras nopietnus kilometrus, kas man liekas retums starp tik ierasti satiekamajiem “citiem”, drīzāk komforta ceļotājiem. 50+ kilometrus noiet man nesanāk pārāk bieži, jo tas sagādā ne tikai nopietnas rētas manām pēdām, bet arī potītēm.. dēļ sintētisku materiālu klātbūtnes drēbēs (tāpēc lietoju linu auduma autus), kā arī enerģētiski piesārņotākajos maršrutos nav izcili daudz vietu, kur atpūsties. Tāpēc mani maršruti sanāk 30km līdz 40km diapazonos – šādus dziednieks bez dzeršanas un ēšanas dienas garumā spēj izturēt vieglāk. Bet mūsu Senčiem, nestaigājot pa speciāli sagatavotiem ceļiem, patika ceļot caurmērā 23-28km pastaigās, kas bija iespējams iztiekot ar viņiem ierastajām 2 maltītēm dienā, ko arī es esmu izvēlējies kā optimālāko risinājumu ķermenim. Pa dienu, protams, ogas un augļi – ātrās enerģijas ogļhidrāti, kas 8min laikā jau asinīs, bet 30min laikā jāiztērē darbā. Kustinot kājas…
    Tavas maltītes (piezemētas sēdot) ir līdzīgas tām, ko labāk ieturēt ejot, jo 30min likums nav atcelts. Redzu, ka bulciņas joprojām satur cukuru. Bet cukurs, pat esot ātro ogļhidrātu saimē, kā rūpnieciski saražotais, ir adrenalīna spridzinātājs, kas cilvēkā rada tikai neiecietību. Neiesaku šo greznību saglabāt, kaut veikalu plauktos citas izvēles atrast ir pagrūti.
    Tā kā es atmetu ieradumu lietot cukuru ātrāk nekā sāls lietošanu, tad pieņemu, ka Tev baltā nāve joprojām iznīcina šūnu membrānas, tāpēc arī šūnas. Lieta tāda, ka savienojuma līdzdalībnieks – hlorīdjons – specializējas tieši uz šo darbības veidu cilvēka ķermenī.
    Vispār ieteiktu Tev uzmeklēt kaut ko par 10/10/80 diētu. Tā prezentē vienu brīnumainu tauku/OBV/ogļhidrātu attiecības sakarību, kas ir visveselīgākā uztura attiecību koncepcija mūsu ķermenim. Kā koordinatoru savām izklaidēm lieto 47g proteīna dienā, kura lielākā daļa jāizlieto noslēdzot savas dienas aktīvo daļu (kādam vai kādudien tā varbūt ir nakts). Tieši šādas attiecības uziesi griķos, rīsos, auzās, prosā… – piedevās, kuras nesatur glutēnu, kas iznīcina sirds enerģijas. Kad Tu pievienosi tam klāt zināšanu par šķiedrvielām, tad Tev būs gandrīz viss vajadzīgais, lai spētu pagatavot veselīgu maltīti. Škiedrvielas ir visgrūtāk pārstrādājamā substance, skatoties no mūsu ķermeņa perspektīvas. Tāpēc, jo mazāk šķiedrvielu uzturā, jo labāk. Tās noēd dzīvesspēku tik veiksmīgi, ka, lai nedeldētu sava dzīvesilguma potenciālu, jāturas zem 0.57g šķiedrvielu uz katriem 100g uztura (ieskaitot šķidrumu) vidēji nedēļas griezumā. Tātad Tavas 2 bulciņas sastādīja 2/8 no nedēļas pieļaujamās devas. Palielinot šķiedrvielas vēl vairāk (klāt apmēram 1g tādā pat griezumā), sākas veselības sarežģījumi. Nekādas jautrības!
    Spirti un skābes dodas prom no mūsu ēdienkartes, jo tie nogalina visas mūsu ķermeņa apsaimniekotājas – saprātīgās dzīvības formas, kas izmitinājušās barības ceļojuma ceļā. Bet kad ķermenis ir tik dezorientēts, ka kuņģis vairāk neizraisa vemšanu, tad tā sistēma, kas rada šos palīgus arī tiek izvesta no ierindas (vairāk mrvsmr-rnk°livejournal°com). Jāmaina tās 3 lietas, kas zāļu skapītī stāv…
    Vēl jāzina, ka vienīgā eļļa, ko, termiski apstrādājot, ķermenis spēj pārstrādāt, ir olīveļļa. Rapšu eļļu atskaitot, pārējās var lietot salātos…
    Tātad ļoti svarīga ir uzņemtās barības enerģētiskā atdeve un tās kapacitāte izteikta laikā. Bet, savelkot galus kopā, kritēriji, pēc kādiem gatavojam savu maltīti, nozīmīguma ziņā dilst šādi: barojošums, enerģētiskums, izskats, smarža, garša. Tātad majonēzi un kečupu atstājam veikalā. Bet turpat jāatstāj arī visas asās garšvielas, jo tās dara to pašu, ko glutēns.
    Mazs brīdinājums par vīniem – tiem klāt liek sulfītus, bet sulfīti veiksmīgi iznīcina smadzeņu šūnas. Tomēr smadzenes (kā komunikators starp mūsu ķermeņa uztveres sistēmu un motorikas sistēmu) ir nozīmīgas mūsu aktivitāšu līdzdalībnieces.
    Zinu, ka ar šiem aizmetņiem, pārējo uzmeklēsi patstāvīgi, bet vēl iesaku sadabūt kaut kur Aspen Bark Tea un pavasarīgi iztīrīt ķermeni no tā, kas, visu šo nezinot, tur ir varējis nokļūt.
    Tā kā rakstu ceļotājam, kas “vazājās” pa krūmainām un sūnainām vietām, iesaku telefonu savā ceļotāja aprīkojumā aizstāt ar kādu iezemējošu kristālu (vai varbūt pat vairākiem). Vispār telefons ir lieki 150g svara – tas ir pārāk daudz un ļoti neveselīgi, kamēr neesi iepircis kaut ko no “EMF protection” sadaļas amazon°com.
    Varbūt kādreiz būsi izvēlējies uzzināt vēl kaut ko vairāk, tad atstāšu kādas norādes uz daudz izsmeļošākiem blogiem, bet vispirms jāpanāk vairāk klusuma prātā, ko arī Tev novēlu. Jāsaka, ka Tev padodas rakstīt.. reti tīkla blogos sastopi cilvēku, kas “neguļ stāvus” (atvainojos par manu franču izrunu) un raksta tā, ka ir patīkami lasīt – tātad saglabājis nozīmes, nevis aizstājis tās ar faktiem! AI-kā-sāp laikmetā tādi cilvēki sliecas datorus atstāt izslēgtā stāvoklī. Es viņus saprotu, jo katram šobrīd atskaņot {youtube°com|watch?v=8pDmaLsUIBM “Note C/Root Chakra Crystal Bowl Meditation~(10 min.)”} fiziski nav iespējams, līdz ar to naida kurināšana plaukst un zeļ.
    Turklāt citējot daudzus māksliniekus, kā piemēram {youtube°com|watch?v=Je8g10Q3-gY “Who Is Harry Nilsson (And Why Is Everybody Talkin’ About Him)? (Full Documentary) | Amplified”} pieredzi, būt kontrolētā stāvoklī (bez Brīvās Gribas) – ir nepanesama greznība. Tāpēc es visus šos divus gadus pārlaižu prom no pilsētas drūzmas, bet ar mugursomu plecos, lai man nevienam ne par ko nav jāatskaitās, kaut gribētāju ir daudz, kā stāsta mana telefona žurnālu pieraksti…
    Un neņem daudz šķidruma līdzi mugursomā, Tev vajaga tikai 0.8L dienā, no kā atrēķinot Bialetti tipa moka kafijas kanniņā pagatavoto rīta kafiju (3h enerģijas Tavai sirdij, bez kafijas putu indes), paliek vēl mazāk līdzi nesamā.
    Ceru, ka, caur pieredzi atradis kādu no šīm koncepcijām par gana vērtīgu, lai paturētu, Tu par tām izstāstīsi citiem ceļotājiem (un ne tikai).
    Varbūt tiksimies kādreiz, krustojoties mūsu takām savos Planētas dziedināšanas ceļojumos, jo tā (Planētas dziedināšana) ir nodarbe, ar ko zinot vai nezinot mēs nodarbojamies! 🙂

    Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: