31.05.2020. No Ogres līdz Dolei un vēl mazliet

Kad izeju uz Rīgas Centrālās stacijas perona, pulkstenis rāda 4:50 no rīta, un mans vilciens jau tuvojas. Tā kā sestdienā dēlam treniņš, savā pārgājienā šoreiz dodos agrā svētdienas rītā. Turpinu savu 19. un 22.maijā sākto maršrutu gar Daugavu no Aizkraukles uz Rīgas pusi. Aizkraukles – Jumpravas un Jumpravas – Ogres posmiem nu seko Ogre – Doles sala. To noteikti var dēvēt par Daugavas hidroelektrostaciju maršrutu 😊

Debesis atmirdz saullēkta krāsās, un pati saule pamazām raušas augšup, lai spoži uzplauktu virs Rīgas namu jumtiem. Gaisa temperatūra šai rītā sasniegusi jau 13 grādu, un laika prognoze pārgājiena dienai ir izcila. Gaidāms, ka saulīte sildīs un mākoņi būs visai reta parādība.

Esmu viens no retajiem, kas tik agri svētdienas rītā vēlas doties uz Aizkraukles pusi. Šķiet, ka lielāko brauciena daļu mana vienīgā sabiedrība ir konduktore kaut kur vagona tālākajā galā. Brauciens visai īss, jo jau pēc aptuveni 40 minūtēm izkāpju Ogres dzelzceļa stacijā.

19.gadsimtā celtā Ogres dzelzceļa stacijas ēka izturēja Pirmā pasaules kara vētras, bet Otrā pasaules kara laikā tika nopostīta. Ēka, kurai līdzās nu stāvu, celta 1947.gadā, un līdzīga tipa stacijas ēkas atrodamas arī divās citās manis bieži apmeklētās vietās – Siguldā un Cēsīs.

Ogres dzelzceļa stacijā

Ogres stacija īpaša ar to, ka ir viena no divām dzelzceļa stacijām visā Latvijā (otra ir Rīgas Centrālā dzelzceļa stacija), kuras peronus savieno apakšzemes tunelis. Kad pulsometrs paziņo, ka GPS signāls atrasts, es sāku savu pārgājienu un nozūdu Ogres pazemē. Tunelis ir kluss, mierīgs un tīrs.

Iznirstu no tuneļa Brīvības ielas posmā, kas nodots gājēju rīcībā, un dodos cauri liepu alejai, kas rotāta sarkaniem un baltiem lietussargiem. Baltie šai rītā pieņēmuši debesu zilgmes toņus. Lietussargi te izvietoti par godu Latvijas neatkarības atjaunošanas 30.gadadienai. Apkārtnē var manīt pa kādam retam gājējam, kas aizsoļo savās svētdienas rīta darīšanās.

Pie Ogres Vēstures un mākslas muzeja ēkas plīvo lielizmēra Latvijas valsts karogs. Sarkanbaltsarkanais karogs spilgti izceļas uz zilo debesu fona, ļaujot vējam un rīta saules stariem rotaļāties tā auduma krokās.

Karogs pie Ogres Vēstures un mākslas muzeja

Pavisam klusa un mierīga šai rītā ir ēka Brīvības ielā 32 – Ogres kūrmāja. Ēka ir arhitektūras piemineklis. Tā celta 1926. gadā pēc arhitekta Vladimira Šervinska projekta. Pirms Otrā pasaules kara te bija Ogres kultūras un sabiedriskās dzīves centrs, notika koncerti un balles. Pēc kara ēkā atradās ēdnīca un viesnīca.

Kūrmāja

Lācītis Ēriks Brīvības ielas malā cītīgi tukšo savu medus podu. Drīz modīsies mazie lācīša draugi, gribēs to apskaut, pie tā fotografēties, bet pagaidām lācītim ir laiks mierīgām brokastīm. Lācītis šai vietā bērnus un pieaugušos priecē jau kopš 1967.gada.

Lācītis Ēriks

Apstājos arī pie Ogres pasta ēkas. 1936. gadā pēc arhitekta Dāvida Zariņa projekta celtā ēka ir arhitektūras piemineklis, bet šķiet, ka pēdējos savas ārienes uzlabojumus piedzīvojusi pirms daudziem gadiem. Pasts te mitinās kopš ēkas uzcelšanas, tātad jau 84 gadus.

Ieeja Ogres pastā

Iepretim Ogres novada domes ēkai, laukumā starp Brīvības un Tīnūžu ielām 2012.gadā uzbūvēta strūklaka ar ovālas formas baseinu un pārteci pār vienu tā malu. Šai rītā strūklaka jau ir nomodā, un ūdens putodams šļācas pa tās trim strūklām. Apkārtnē valdošais klusums ļauj netraucēti klausīties ūdens koncertā.

Strūklaka pie Ogres novada domes

Pa pakāpieniem uzkāpju tuvāk Ogres novada domes ieejai, lai palūkotos uz Ogres novada ģerboni, kurā šobrīd spoguļojas rīta debesis. Ģerboņa trīs priedes simbolizē Ogres priežu mežus, viļņotā josla, uz kuras balstās priedes, simboliski attēlo Ogres upi. Atšķirībā no Ogres pilsētas ģerboņa, novada ģerbonim tikusi arī pavedienapmale. Aplūkojis ģerboni, kāpju atkal lejup un soļoju tālāk pa Tīnūžu ielu, lai savām acīm skatītu Ogres priežu mežus.

Ogres novada ģerbonis pie novada domes ēkas

Tīnūžu ielā jau manāma rosība. Pie ielas pretējā pusē esošajām daudzdzīvokļu ēkām rosās atkritumu izvedēji. Lielā mašīna tiek uzmanīgi vadīta starp te novietotajiem vieglajiem auto, kas ielenkuši ēkas. Ielās arī var manīt pa retam auto. Modušies ir putni, kas skaļi paziņo par savu klātbūtni.

Kad sasniedzu apļveida krustojumu, no kura atzarojas Tīnūžu un Mednieku ielas, Mālkalnes un Zilokalnu prospekti, kā arī autoceļš P5 no Ogres uz Ulbroku, pamanu pāri ceļam skrienam stirnu. Skrien gan tā tikpat graciozi, kā es to veiktu augstpapēžu kurpēs. Kājas te sapinas, te katra aiztrauc uz savu pusi, nadziņi skrapst pret asfaltu. Ja kājas nebūtu četras, stirna droši vien jau gulētu garšļaukus. Šķiet, ka šorīt tā nav izvēlējusies asfaltam piemērotus apavus. Stirna nozūd Mednieku ielā. Es gan tās vietā būtu izvēlējies ielu ar citu nosaukumu.

Autobusu pietura pie Ogres Zilajiem kalniem

Esmu sasniedzis vietu, kur sākas dabas parks “Ogres Zilie kalni”. Oficiāli dabas parks te izveidots vien 2003.gadā, bet jau izsenis šī ir bijusi ogrēniešu iecienīta pastaigu un atpūtas vieta. Kā jau kalniem pieklājas, ceļš aizvijas augšup.

Par to, cik iecienīti šie kalni aktīvas atpūtas cienītāju vidū, liecina vien divriteņu riepu un apavu zoļu nospiedumi uz takas, jo šai rītā tuvākajā apkārtnē esmu vienīgais cilvēks. Putni čivina, ķērc un vītero visās malās. Reizēm kāds auto aiztrauc pa Ogres – Ulbrokas ceļu. Pastaigām kokos paredzētā “Milžu taka” mierīgi dus, starp parka varenajiem kokiem izvīta. Vēl ne miņas no kņadas un ļaužu bariem.

Rīts Ogres Zilajos kalnos

Vietā, kur koki pašķiras, paveras skats uz Ogres daudzdzīvokļu namiem. Saule jau iespīd augstāko stāvu dzīvokļu logos, aicinot tos, kas aiz tiem patvērušies siltās gultās, vērt vaļā acis un doties baudīt svētdienu.

Labrīt, Ogre!

Takas malās var manīt arī pa kādam koktēlnieku darinātam mākslas darbam. Sastopu gan ezīti, gan Lindas Virbales darināto medni. Zinu, ka zemāk, uz pilsētas pusi ir vēl vairāk šādu koka skulptūru, bet šorīt mans maršruts ved taisni pāri kalniem. Takas malās izvietotas arī dažādas norādes, bet par daļu no tām liecina vien koka stabiņi, tāpēc varu vien minēt, ko te esošā norāde reiz mēģināja pavēstīt un kāpēc kādam bija vēlme atdalīt norādi no stabiņa.

Linda Virbale “Medņa riests”

Soļojot augšup un lejup pa Zilajiem kalniem, panāku divas kundzes, kas lēnā solī iet pa taku. Mirkli vēlāk man garām paskrien kāda meitene, kas svētdienas rīta vārtīšanos pa gultu aizstājusi ar izkustēšanos svaigā gaisā.

Kad no Ogres stacijas noieti jau nedaudz vairāk kā četri kilometri, sasniedzu Zilo kalnu skatu torni, kas 2013.gadā uzcelts dabas parka “Ogres Zilie kalni” pašā augstākajā vietā, aptuveni 90 metru virs jūras līmeņa. Tuvojoties tornim, pamanu kustību tā skatu platformā. Skrējēja, kas pirms brīža paskrēja man garām kalnu takās, apvieno patīkamo ar lietderīgo un šai brīdī lūkojas uz Ogri no augšas.

Zilo kalnu skatu tornis

Mirkli pagaidu, vai torņa apmeklētāja sāks kāpt lejup, bet, nemanījis kustību uz torņa kāpnēm, nolemju doties augšup. Šķiet, pirms pēdējā kāpņu posma man pretī nāk jau iepriekš manītā skrējēja. Sasveicināmies, es noslēdzu kāpienu augšup, bet meitene dodas lejup, lai turpinātu savu rīta skrējienu.

Saules stari glāsta apkārtni, debesīs nemana ne mākonīša. Uz Rīgas pusi aizrībina garais preču vilciens, kura vagonus gan nepagūstu saskaitīt. Vējš, pamanījis rosību tornī, metas šurp, lai palūkotos, kas notiek. Spēja brāzma sapurina mani.

Skats no Zilo kalnu skatu torņa

Tālumā vīd Daugavas zilie ūdeņi. Vietām virs ēku jumtiem un koku galotnēm paceļas pa kādam dūmenim. Kamēr augstākais no tiem mēmi sniedzas pretī debesu jumam, viens mazāks, iespējams, kādas katlu mājas skurstenis mierīgi laiž debesīs dūmu vērpeti pēc vērpetes.

Vējš turpina mani purināt, tāpēc, palūkojies uz visām debess pusēm, kāpju lejā no torņa. Pārgājienu turpinu lejup no kalna uz Dubkalnu karjera pusi. Kad aiz kokiem pavīd ūdenskrātuves ūdeņi, pagriežos nedaudz augšup, lai sasniegtu te ierīkoto skatu platformu.

Dubkalnu karjers izveidojies pēc tam, kad 1959.gadā Grantskalnos sākta grants ieguve. Jau 20.gadsimta 80.gados dabas aizsardzības entuziasti iestājušies par grants ieguves pārtraukšanu, bet tas noticis vien 2003.gadā. Pēc tam karjers piepildījies ar ūdeni. Apkārtnē esošie pazemes avoti palīdz nodrošināt ūdens dzidrumu un tīrību. Karjera apkārtnē ierīkotas atpūtas vietas un sporta laukumi.

Dubkalnu karjers

Skatu platformas malā jau trešo reizi šorīt sastopu jauno skrējēju, kas šai brīdī veic stiepšanās vingrinājumus un dokumentē telefonā skatus, kas paveras no platformas. “Kā tie mūsu maršruti sakrīt,” nosaku un ķeros pie fotoaparāta. “Jūs sen esat fotogrāfs?” atskan jautājums, kad tveru skatu ar ūdenskrātuvi. “Es neesmu fotogrāfs,” pasmaidu. Jā, daru to vienkārši tāpat. Savam priekam. Mana sarunu biedrene ir topošā video operatore, tāpēc ar nākotnes profesionāļa aci vērtē manu rosīšanos.

Vaicāta par skrējiena plāniem, meitene atbild, ka noskrieti jau 2,5 kilometri. Sen neesot skriets, tāpēc šai dienai plāni nav ambiciozi. “Varbūt līdz Ikšķilei,” meitene nosaka, jo vēl jau viņai jātiek arī atpakaļ. Draugiem, kas vēl saldi dus, jau paguvusi nodot sveicienu Instagram, pavēstot, ka, tā turpinot, viņa būs gatava olimpiskajām spēlēm. Pasmaidu, ka, tā kā olimpiskās spēles pārceltas uz nākamo gadu, laika tām sagatavoties viņai ir daudz.

Sarunas noslēgumā apvaicājos par to, kuru Dubkalnu ūdenskrātuves krastu meitene man ieteiktu pārgājiena turpinājumam. Dienvidrietumu krasts, kas šobrīd redzams pa kreisi no mums, esot visai kalnains, bet pretējā krastā jaunā sportiste nav viesojusies. Novērtēju saules staru virzienu un spriežu, ka došos izpētīt ziemeļaustrumu krastu, jo tad saules stari kritīs uz pretējo krastu, nevis fotoaparāta objektīvā.

Atvados no sportiskās video operatores un pa kāpnītēm dodos lejup no skatu platformas. Ūdenskrātuves tālākajā galā manāmi daži auto un skan mūzika. Sākotnēji aizeju līdz pašai ūdens malai un tad virzos uz priekšu gar to, ik pēc brīža notverot pa kādam skatam uz mežu ieskauto ūdens spoguli.

Dubkalnu karjera krastā

Ieraudzījis koka pakāpienus, kas aizved augstāk krastā, nolemju doties turp. Pirmais pakāpiens paceļas cienījamā augstumā virs smilšainās krastmalas, tomēr uzraušos uz tā un traucu augšup. Nokļūstu uz meža takas, pa kuru soļoju tālāk uz ūdenskrātuves tālāko galu.

Kādā vietā ūdens malā pamanu uzslietu telti. Vietām var redzēt koka kāpnes, kas ved lejup pie ūdens. Spriežot pēc atkritumu pārpilnības pa ceļam manāmajos atkritumu konteineros, Zilo kalnu viesi iepriekšējo dienu pavadījuši varenās svinībās. Iespējams, arī šie stāsti joprojām rodami kaut kur Instagram plašumos ar atzīmi #dubkalnukarjers.

Pie Dubkalnu karjera

Virs ūdenskrātuves cēli aizlido baltais stārķis. Tikmēr kāda kaija, šķiet, mēģina tikt pie brokastīm, jo lidojumā pietuvojas ūdens virsmai, bet pēc mirkļa jau atkal trauc augšup. Pie pretējā krasta manāms lielāks kaijveidīgo bariņš, kas skaļi apspriež vakar piedzīvoto un plānus šai dienai. Mirkli vēlāk kaut kur Ikšķiles pusē atskan dzeguzes balss.

Diviem auto, kas jau novietoti autostāvvietā pie ūdenskrātuves, drīz pievienojas vēl viens, un tā pasažieri dodas iepazīt apkārtni. Es turpinu soļojumu pa te esošo ceļu un nokļūstu vietā, kur aizvijas distanču slēpotājiem ierīkotā trase. Tik vasarīgā dienā, protams, slēpotājus te neceru ieraudzīt, bet trase man noder par orientieri gājienam uz Ikšķili.

Brīdinājums slēpotājiem

Soļodams pa slēpošanas trasi, sasniedzu vēl kādu karjeru, kura ūdeņos spoguļojas debesis. Raugoties uz lielākiem smilšu kalniem un mazākām smilšu čupiņām, spriežu, ka izstrādes darbi šai vietā vēl turpinās.

Smilšu karjers pie Ikšķiles

Slēpošanas trase iegūst arī apgaismojumu. Šai laikā, protams, mākslīgais apgaismojums ir lieks, bet šķiet, ka ziemas vakaros slēpošanas entuziasti mazo apli var veikt pa apgaismotu trasi. Tuvojoties Ikšķilei, sastopu arī citus aktīvus cilvēkus. Skrien man pretī puisis gaiši zilā pagājušā gada “Stirnu buka” sezonas abonementa krekliņā. Pašā takas noslēgumā mani panāk arī kāda riteņbraucēja, kas gan izvēlas atpūsties un izstaipīt savus muskuļus, kamēr es turpinu ceļu jau pa Ikšķiles ielām.

Pa Smiltenāju ielu dodos uz Ikšķiles stacijas pusi. Ezera ielā man garām aiztrauc riteņbraucējs. Noprotu, ka tādus šodien sastapšu visai bieži, jo svētdiena un saulainais laiks vilina no mājām ārā tos, kas alkst izkustēties.

Daugavas prospektu rotā nelielu karodziņu virtenes. Nu jau var sastapt gan kājāmgājējus, gan riteņbraucējus. Ielas malās manāmi kastaņi pilnā plaukumā, dārzos zied ceriņi. Pieveikti vien 10 kilometri, tāpēc lielākā pārgājiena daļa man vēl priekšā.

Daugavas prospektā

Netālu no Rīgas – Daugavpils šosejas un gājēju tuneļa, kas aizved zem tās, slejas Ikšķiles Evaņģēliski luteriskā baznīca. Kad Pirmā pasaules kara laikā nopostīja 12.gadsimtā celto un 19.gadsimtā pārbūvēto baznīcu Daugavas krastā, tika nolemts būvēt jaunu baznīcu Ikšķiles centrā. Ēka, uz kuru raugos, tapusi 20.gadsimta trīsdesmito gadu sākumā pēc arhitekta Paula Kundziņa projekta.

Ikšķiles Evaņģēliski luteriskā baznīca

Aplūkojis baznīcu, dodos iekšā gājēju tunelī. Tieši šai brīdī pulsometrs parāda, ka noieti precīzi desmit kilometri no Ogres dzelzceļa stacijas. Ikšķiles gājēju tunelis ne tuvu nav tik tīrs, kā tā līdzinieks Ogrē. Uz tuneļa sienām var atrast visdažādākā satura vēstījumus.

Iznākot no tuneļa dzīlēm, nokļūstu pie Ikšķiles katoļu dievnama. Tas vēl ir tapšanas stadijā. Ikšķiles Svētā Meinarda Romas katoļu baznīcas celtniecība sākta 2013.gadā. Ēka jau tikusi pie jumta, 2018.gadā iesvētīts tās zvans, un nu tiek vākti ziedojumi baznīcas torņa pabeigšanai un citiem darbiem.

Ikšķiles Svētā Meinarda Romas katoļu baznīca

Baznīcas priekšā slejas tēlnieka Viktora Šuškēviča darinātais piemineklis Latvijas pirmā bīskapa Svētā Meinarda piemiņai. Gandrīz sešus metrus augstais piemineklis te atrodas jau kopš 2010.gada un bijis līdzās esošās baznīcas tapšanas liecinieks.

Piemineklis Svētajam Meinardam

Netālu no katoļu baznīcas, starp Birzes un Lībiešu ielām atrodas Astoņsimtgades parks. Dodos turp, lai aplūkotu tēlnieka Jāņa Karlova veidoto piemiņas akmeni Ikšķiles astoņsimtgadei, kas tika svinēta 1985.gadā ne tikai Ikšķilē, bet arī Vatikānā, kur Ikšķiles dzimšana iezīmē kristietības izplatīšanās sākumu Baltijā.

Piemiņas akmens Ikšķiles astoņsimtgadei

Starp daudzām ielām, kas sastopas pie Astoņsimtgades parka, izvēlos Ozolu ielu un turpinu savu ceļu pa to. Dažs vietējais iedzīvotājs jau izvilcis no skapja smago vasaras kāju, tāpēc auto ierūcas niknāk, riepām švīkstot pagriežas ap stūri un aiztrauc ielās.

Nolemju nedaudz palīkumot pa Ikšķili, tāpēc no Ozolu ielas pagriežos uz Ābolu ielu. Meklēto atrodu Ābolu un Jāņa Kugas ielu stūrī. Nesen ieguvusi saulaini dzeltenu sienu toni, te slejas gleznotāja un scenogrāfa Jāņa Kugas māja. Tā gan ir aplūkojama tikai no ielas. Pieeju pie pašas sētas, vietā, kur acīs nekrīt saules stari, lai apskatītu pēc paša Jāņa Kugas projekta celto ēku.

Jāņa Kugas māja

Jānis Kuga gleznojis, darinājis skatuves noformējumus, apgleznojis griestus Rīgas pilī, tā darbu redz visi, kas lūkojas uz kādu 1918.gada 18.novembrī tapušu fotogrāfiju, jo Jānis Kuga gatavojis skatuves noformējumu arī Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas aktam.

Pa Jāņa Kugas un Ievu ielām soļoju uz Ozolu ielas pusi. Labu pārbaudījumu sagādā mazā Alkšņu iela, kas, lai arī īsa, ir ar visai stāvu kāpumu. Kāpjot augšup, ceru, ka Ikšķiles autosportisti te neiegriežas, jo ieliņa ir šaura un saskatīt, kas ir kāpuma otrā pusē, nevar. Veiksmīgi sasniedzu Alkšņu ielas augstāko punktu un dodos lejup.

Atkal esot uz Ozolu ielas, priekšā jau vīd Daugavas ūdeņi. Rīgas ielas malā te novietots gleznas rāmis, kas veltīts Ikšķiles 830. jubilejai. Es dodos tālāk uz Daugavas pusi un sasniedzu vietu, kur upes krastā uzstādīts Ikšķiles piemiņas akmens. 1988.gadā atklātajā akmenī Ikšķiles vārds iekalts trīs valodās – vācu, latīņu un latviešu.

Ikšķiles piemiņas akmens

Aiz piemiņas akmens saulē spilgti izceļas sarkanais jumts, kas Svētā Meinarda salā sargā to, kas palicis no Ikšķiles viduslaiku baznīcas. Šobrīd ūdens līmenis pārāk augsts, lai līdz salai nokļūtu kājām, tāpēc uz baznīcas drupām varu palūkoties vien no krasta.

Ikšķiles viduslaiku baznīcas drupas uz Svētā Meinarda salas

Baznīca uzcelta ap 1184. un 1185.gadu, tajā apglabāts bīskaps Meinards. Līdzās baznīcai atradusies arī Ikšķiles viduslaiku pils, kas pilnībā nopostīta Livonijas kara laikā 16.gadsimtā. Baznīca lielāku pārbūvi piedzīvojusi kā 13.gadsimtā, tā 19.gadsimtā, bet Pirmā pasaules kara laikā to drupās pārvērtusi vācu artilērija.

Izveidojot Rīgas HES ūdenskrātuvi, ap baznīcas un pils drupām uzbērta mākslīga sala, lai tās pasargātu. Sausām kājām drupas sasniedzamas ziemā, kad Daugava aizsalusi, kā arī citos gadalaikos, ja Rīgas HES ūdenskrātuvē pazemināts ūdens līmenis. Šai vietā uzjundī atmiņas par 2010.gadu, kad Daugavas malā kopā ar domubiedriem šķiedu dubļus Latvijas pirmajā dubļu futbola čempionātā.

Pirms 10 gadiem Ikšķiles pludmalē. Foto no personiskā arhīva

Šoreiz dubļu procedūras izpaliek, un pa Rīgas ielu es dodos uz nesen atjaunoto aizsargdambi, kas pasargā Ikšķili no Rīgas HES ūdenskrātuves ūdeņiem. Atjaunotais aizsargdambis atklāts pirms diviem gadiem un sniedz ikšķiliešiem iespēju rāmā pastaigā, vieglā skrējienā vai velosipēda mugurā baudīt saules starus, vērot Daugavas viļņu rotaļas dambja pakājē un izvēdināt galvu vējā, kad tas ieskrienas Ikšķiles plašumos, kur šeit bieži māju vairāk, nekā prāvu koku, un aiztrauc pāri dambim un Daugavai.

Ceļš uz Ikšķiles aizsargdambi

Soļojot pa dambi, sastopu daudz aktīvas atpūtas cienītāju. Lielākoties tie ir riteņbraucēji, bet ik pa brīdim mani apsteidz arī skrējēji. Dažam riteņbraucējam līdzās makšķere, un tas lūko pēc labākās vietas, kur izpeldināt pludiņu Daugavas ūdeņos. Vienu makšķernieku, kas jau atradis labāko copes vietu, sastopu pašā dambja sākumā. Netālu no tā cītīgi mazgājas trīs vārnas.

Vietām dambja nogāzē ratiņos iesēdinātas vai noguldītas vietējo iedzīvotāju laivas, kuras tad ar šo, šķiet, visbiežāk pašu darināto ratiņu palīdzību var ielaist ūdenī. Visvairāk laivu un citu peldlīdzekļu, protams, pie Ikšķiles ūdens atrakciju centra. Uzreiz pamanāms kuģis “Uxkull”. No ozolkoka būvētais kuģis atdarina tos kuģus, kas Daugavas ūdeņus vagoja 10.-12.gadsimtā.

Pie Ikšķiles ūdens atrakciju centra

No ķieģeļiem celtā ūdens atrakciju centra ēka rotāta sienu gleznojumiem, kas pamazām padodas dabas elementu ietekmei. Asos zobus atiezusi pamatīga haizivs, kuras tuvākās radinieces gan sastopamas visai tālu no Rīgas HES ūdenskrātuves. Kāda veikbordista skatu uz notiekošo aizsedz jūraszvaigzne, kas patvērusies uz tā sejas.

Ikšķiles haizivs

Starp atraktīviem sienu zīmējumiem pamanu arī kādu plāksnīti, kas vēsta par notikumiem, kas netālu risinājušies pirms gadsimta. 1916.gadā pussalu Daugavas pretējā, kreisajā krastā kopā ar krievu karaspēku aizstāvēja divi latviešu strēlnieku bataljoni, kas te piedzīvoja arī vācu armijas gāzu uzbrukumu, vēlāk nosaucot šo vietu par Nāves salu. Kad 1974.gadā tika uzcelts Rīgas HES un uzpludināti Daugavas ūdeņi HES ūdenskrātuvē, Nāves sala no pussalas tiešām pārvērtās par salu.

Latviešu strēlnieku cīņas Nāves salā atceroties

Turpinu soļojumu Rīgas HES virzienā, un vējš no visas sirds mēģina iepūst mani Daugavā. Esmu vietā, kur pa labi no manis, Ikšķiles pusē paceļas daudz salīdzinoši jaunu ēku, bet vēja skrējienu mēģina aizturēt vien daži koki. Vairāki no šiem kokiem ir cienījama izskata ozoli, kas šeit auguši ilgi pirms apkārtējo māju tapšanas. Daugavas viļņos rāmi šūpojas balts gulbis, bet otrpus aizsargdambim skaļi griež grieze.

Ikšķiles apbūve līdzās aizsargdambim

Uz ziedošiem ceriņiem rotātas betona bloku kaudzes promenādes malā kāds radījis, iespējams, ūdensvīra portretu. Šobrīd arī meitenes iecienījušas biezākas uzacis, tomēr attēlotās sejas vaibsti drīzāk šķiet vīrišķīgi. Ūdensvīra zilganzaļie mati pārvērtušies ūdens šļakatās.

Ikšķiles ūdensvīrs

Kad esmu netālu no Kābeļkalna, man tuvojas kāds skrējējs, kuru pavada suns. Suns, itin nemaz nebremzējot, skrien man tieši virsū un rej. Apstājos, lai tiktu galā ar šo situāciju. Suns turpina riet, bet tad atskan saimnieka “Fu!”. Es, protams, saprotu, ka esmu jau nogājis 16 kilometru un mazliet iesvīdis, bet vai nu tiešām ir tik traki. Suns gan paklausa saimnieka saucienam, un abi turpina savu ceļu.

Kābeļkalns

Kad uz mani vairs neviens nerej, pievēršu savu skatienu Kābeļkalnam un sāku meklēt iespējas nokļūt tajā. Ieraugu kādu taku un, daudz nedomājot, kāpju augšup. Pa ceļam apstājos un pagriežos, lai palūkotos uz Daugavu no Kābeļkalna. Vēja brāzmas vietām vēl tumšākus padara jau tā tumši zilos upes ūdeņus.

Skats uz Daugavu no Kābeļkalna

Kābeļkalns ir viens no diviem lībiešu uzkalniņu kapulaukiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Otrs meklējams Ogresgalā. Kābeļu senkapos saglabājies 81 kapu uzkalniņš. Senkapi pletušies līdz pat Daugavai, bet daudzi no tiem pazuduši Daugavas dzelmē pēc Rīgas HES uzcelšanas.

Kalna virsotnē manāmas vairākas iemītas takas. Ir skaidrs, ka to mēdz apciemot gan vēstures cienītāji, gan vienkārši atpūtnieki. Kādā vietā kalna nogāzē var manīt ko nelielai koka platformai līdzīgu. Interesanti, kādam mērķim tā kalpojusi? Vietējiem puikām par štābiņu vai kādam citam nolūkam?

Izlīkumojis pa Kābeļkalnu, no koku paēnas izeju saules pielietā pļavā, un pavisam drīz zem manu apavu zolēm manāms asfalts. Savu pārgājienu turpinu uz Saulkalnes pusi.

Skats uz Kābeļkalnu no ceļa puses

Netālu no Saulkalnes robežas mēģinu saskatīt drupas, kuras galu galā pamanu ceriņu ielenkumā. Reiz te bijis vecais ceļš uz Ogri, un tā malā slējies Šipes krogs, kurā bijusi arī zirgu pasta stacija. Savulaik ēka bijusi kultūras pieminekļu sarakstā, bet 2007.gadā no tā izslēgta, jo no kroga palikušas tikai drupas. Šobrīd virs sakuplojušajiem ceriņiem slejas vien kroga gala sienas, pārējos mūrus ceļa pusē ceriņi slēpj skatienam.

Šipes kroga drupas

Šķērsojot Saulkalnes robežu, tieku pie pēdējos pārgājienos jau par tradīciju kļuvušā spoguļpašiņa. Spogulis uzstādīts tieši virs zīmes, kas vēsta, ka ieeju Saulkalnē.

Es Saulkalnē 🙂

Nākamais objekts, ko vēlos uzmeklēt, ir Saulesdārza dižpriede, bet te nu pārliecinos, ka tad, ja izmanto Salapils novada tūrisma lapā esošo karti, labāk paļauties uz tur minētajām objektu GPS koordinātām, nevis kartē redzamajām atzīmēm. Priedi sev esmu atzīmējis pēc kartes. Lūkojos uz šosejas pusi, kur prātīgu taku arī nemana, bet dižpriedei pielīdzināmu koku neredzu. Vēlāk pēc GPS koordinātām noskaidroju, ka priede patiesībā atrodas otrpus Rīgas – Daugavpils šosejai.

Ja ar priedi nepaveicās, cerams, ka ar Saulkalnes vītolu veiksies labāk. Drīz saprotu, ka ar vītolu viss būs kārtībā, jo Daugavmalas ielas malā esoša norāde vēsta, ka, soļojot dienvidu virzienā, tas ir, uz Daugavu, pēc 200 metriem atradīšu vītolu. Dodos starp te esošajām daudzdzīvokļu ēkām uz Daugavas pusi.

Skats uz Saulkalnes vītolu

Milzīgo vītolu, kura apkārtmērs pārsniedz piecus metrus, atrodu Daugavas krastā. Debesīs slejas trīs vareni stumbri. Vītolu iecienījusi kāda koši dzeltena sēne, iespējams, sērpiepe, kas vairākās vietās manāma uz tā stumbra. Netālu no vītola divi vīri šai brīdī noslēdz svētdienas makšķerēšanu.

Saulkalnes vītola “rotājums”

Nolemju kādu brīdi turpināt ceļu gar Daugavu, kur taka ved starp upi un privātīpašumu sētām. Sasniedzu Saulkalnes pludmali, kura atrodas pie neliela līcīša. Te pamanu gan kādu sievieti, kas sauļojas, gan divus paugurknābja gulbjus, kas peld ūdenī netālu no krasta. Pievēršos gulbjiem, kas visai mierīgi uztver manu ierašanos.

Saulkalnes gulbji

Fotografējot gulbjus, uzmanīgi raugos, lai to fonā neieraudzītu saulē guļošo sievieti. Kad esmu ticis pie foto ar baltajiem putniem, atgūstu citas maņas un saprotu, ka pludmalē visu laiku dzirdams motora troksnis. Trokšņa avotu sākotnēji neizdodas ieraudzīt. Gluži pēc zāles pļāvēja tas neizklausās, bet rūc trakoti neatlaidīgi. Ejot tālāk gar līcīti, sastopu kādu vecu vīru, kas izgājis pastaigā ar mazu šuneli, un tad ieraugu arī trokšņa avotu. Kāds no te esošo dārziņu īpašniekiem mēģina Daugavu izsūknēt sausu! Sūknis cītīgi pārvieto Daugavas ūdeņus uz līdzās esošo saimniecību.

No pludmales pa Gulbju ielu (Cik atbilstoši pirms mirkļa sastaptajiem putniem!) izeju Saulkalnes ielās. Daugavmalas ielā soļoju garām dolomīta ieguves un pārstrādes uzņēmuma SIA “Saulkalne S” lielākajai ražotnei, kurā top dažādas šķembas, smiltis un citi materiāli. Svētdienā te valda miers.

SIA “Saulkalne S” saimniecība

Ieraugu vietu, kur taciņa izved Daugavas krastā un dodos turp. Iznāku pie upes vietā, kur tā krastā izgrauzusi krietnu robu. Krasts un upes gultne te visai akmeņaini. Līcītī peld kāda mežapīle, kas izvairās no iepazīšanās ar melnā tērpto būtni, kas iznākusi ūdensmalā, un aizairējas tālāk no krasta.

Daugava pie Saulkalnes

Kad pa Daugavmalas ielu esmu gandrīz sasniedzis Rīgas – Daugavpils šoseju, izvēlos ceļu, kas aizved pa kreisi, paralēli šosejai. Pirms manis tajā pagūst iebraukt kāds busiņš. Šķiet, ka nonāku vairāk vai mazāk privātos ceļos, jo izvēlētā ceļa galā redzama barjera, kas gan ir atvērta. Trūkst arī zīmju, kas aizliegtu kājāmgājējam te pārvietoties, tāpēc eju vien droši uz priekšu.

Aiz “Daugavmalām” ceļš pārvēršas par taku, kas aizvijas tālāk, koku un krūmu ieskauta. Tepat netālu dzirdama auto kustība pa šoseju. Kad taka sazarojas, izvēlos taciņu pa kreisi un drīz iznāku pie “Lesēm” un “Augšdzintariem”. Nu jau atkal soļoju pa grants ceļu.

Pa taciņu mazu gar šoseju

Nostāk no Daugavas labi sajūtu, kā cepina saule. Šķiet, tā nolēmusi ļoti sparīgi atzīmēt maija pēdējo dienu, lai visiem skaidrs, ka nu jau klāt vasara.

Pa kreisi no manis ceļš aizved uz “Ezerkauliņu” saimniecību. Te sastopu vienu no retajiem auto, kas liek pabēgt nost no brauktuves. Pamanu vēl vienu barjeru, kas šobrīd atvērta, bet pirms tās esošā ceļa zīme vēsta, ka te braukt ļauts tikai vietējiem iedzīvotājiem. Divi vīri, bruņoti ar trimmeriem, apkopj tuvējās pļavas un ceļmalas.

Iesoļoju Daugavkrastos, kur, šķiet, lielākā daļa dzīvojamo ēku tapušas pēdējo 20-30 gadu laikā. Daža ēka vēl gaida, kad tiks pabeigta. Izlīkumojis pa Upes, Ērkšķu un Daugavkrastu ielām, nokļūstu pie teritorijas, kuru daļēji ierobežo sēta. Taka te pamatīgi iestaigāta, tāpēc nolemju, ka sekošu tai. Izeju cauri “Mazķeizariem”, kur takas otrā galā rodama pamesta un visai izvandīta būda.

Kad “Mazķeizari” palikuši aiz muguras, esmu sasniedzis vietu, kur sākas Rīgas HES aizsargdambis, pa kuru šodien aizsoļošu līdz pat Rīgas HES, bet vēl esmu pašā aizsargdambja sākumā, un nākamais apskates objekts meklējams visai netālu.

Pa dambi aizeju līdz vietai, kur barjeras liedz autobraucējiem vizināties pa to, bet tām pa vidu ceļš ļauj nokļūt otrpus dambim un tuvāk Daugavai. Karstā saule daudzus ir izvilinājusi no mājām, tāpēc te var manīt ļaužu bariņus, kas laiski atpūšas saulē. Daži sarīkojuši pikniku un cep gaļiņu.

Līdzenumā paceļas augsts burts “A”, kuru apļa veidā ieskauj akmeņiem rotāts zemes valnis. Manā priekšā ir 1994.gadā atklātā un 2013.gadā atjaunotā piemiņas zīme Daugavas lībiešiem un viņu vadonim Ako. Piemiņas zīmi darinājis tēlnieks Ģirts Burvis.

Lībiešu vadoņa Ako piemiņas vieta

Mārtiņsalas lībiešu vadonis Ako 1206.gadā vadījis sacelšanos pret krustnešiem, ņemot palīgā Daugavas un Turaidas lībiešus, Polockas kņazu un lietuviešus. Ako kaujā kritis, un viņa galva kā uzvaras zīme tikusi nosūtīta bīskapam Albertam.

Ja man būtu iespēja palūkoties uz piemiņas vietu no putna lidojuma, es ieraudzītu vairoga atveidu. Uz vaļņa, kas ieskauj šo vietu, novietoti akmeņi, kuros iekalti pils sienu, torņu un sargu attēli.

Ako piemiņas vietas akmens sargi

No Ako piemiņas vietas atgriežos uz HES aizsargdambja, pa kuru turpinu ceļu uz Salaspili. Šad un tad man garām pabrauc pa kādam riteņbraucējam. Tuvāk Salaspilij arī manu skrējēju, kas trenējas takā, kas ved starp dambi un šoseju. Vietām dambja nogāzē ieraugāmi makšķernieki. Kad tuvojos Salaspils pludmalei, man pretī dodas tēvs un meita. Tēvs izgājis vieglā skrējienā, un meita to pavada uz divriteņa.

Pa aizsargdambi uz Salaspili

Nokāpju no aizsargdambja Salaspils pludmales pusē. Te esošajā rotaļu laukumā var manīt vien dažus draiskuļus, ko pavada vecāki un vecvecāki

Pludmalē izceļas drupas, virs kurām uzstādīts krusts. Tas ir viss, kas palicis no 14. gadsimta beigās no dolomītiem un liela izmēra ķieģeļiem celtās Svētā Jura baznīcas. Baznīca vairākkārt cietusi no karadarbības, sākot ar 17.gadsimtu un beidzot ar Pirmo pasaules karu, bet katru reizi atjaunota. Aizmirstībai baznīca nodota pēc Otrā pasaules kara, kad pamazām izdemolēta. 1973.gadā, topot Rīgas HES, baznīcas drupas uzspridzinātas, taču palikušas ārpus ūdenskrātuves applūdinājuma. Krusta zīmi drupas ieguvušas 1997.gadā.

Svētā Jura baznīcas drupas

Netālu no Svētā Jura baznīcas drupām rodamas arī Salaspils pils drupas, bet tās šai brīdī slēpj Daugavas ūdeņi. Interesentiem pils drupas atklājas vien tad, kad tiek pazemināts ūdens līmenis Rīgas HES ūdenskrātuvē.

Pa Zviedru ielu soļoju iekšā Salaspilī. Ielas labajā malā aug divas liepas, kuru apkārtmērs sasniedzis jau četrus metrus. Vienai no tām vidus ir dobs, un pa to tekalē mazs putnelis. Ir minējums, ka liepas stādītas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, veidojot aleju uz atjaunoto Svētā Jura baznīcu.

Zviedru iela Salaspilī. Labajā pusē viena no dižliepām.

Pēc mirkļa ielas kreisajā pusē parādās piemiņas akmens, kas veltīts 1605.gada Salaspils kaujas starp zviedru un poļu – lietuviešu karaspēkiem atcerei. Šai kaujā poļu un lietuviešu apvienotie spēki sakāva aptuveni trīs reizes lielāko zviedru karaspēku. Akmenī iekaltais uzraksts vēsta, ka šai vietā vidzemnieks Henrihs Vrede, ziedojot sevi, izglāba Zviedrijas karaļa Kārļa IX dzīvību. Piemiņas akmens, kuru šobrīd aplūkoju, te uzstādīts 1995.gadā. Runā, ka 17.gadsimtā pēc kaujas šeit arī atradies piemiņas akmens, bet par tā izskatu un likteni ziņu nav.

Piemiņas akmens 1605.gada Salaspils kaujas atcerei

Pie Rīgas – Daugavpils šosejas, ko Salaspilī dēvē par Maskavas ielu, ļoti pacietīgi jāgaida, kad luksofors dos iespēju gājējiem šķērsot šoseju. Kamēr gaidu, man pievienojis arī pāris riteņbraucēji.

Ceļu turpinu pa Rīgas ielu, bet tad izmetu līkumu pa Zvaigžņu un Gaismas ielām, lai apmeklētu Līvzemes un Gaismas ielu krustojumā esošo Latvijas simtgades akmeni, ko izkalis Ēvalds Lipinieks. 5,6 tonnas smagais akmens Salaspils novadam dāvāts 2019.gada 4.maijā. Uz akmens galvenās plaknes ir Latvijas kontūra un zem tās uzraksts “Tev mūžam brīvai būt, Latvija!”. Akmens sānos iekalti skaitļi “100”, bet plaknē, kas vērsta pret Salaspils Sporta skolu, redzamas trīs zvaigznes, zem tām gada skaitļi “1918-2018”. Latvijas kontūra tik gluda, ka pavasara saulē tajā spoguļojas apkārtnes koki un apgaismes stabi.

Latvijas simtgades akmens

Kad sasniedzu ēku, kuras gala sienā esošo ieeju no abām pusēm rotā mozaīkas ar mūziķiem un māksliniekiem, man pat nav jālūkojas uz oficiālo plāksnīti pie ēkas ieejas, lai noprastu, ka esmu sasniedzis Salaspils Mūzikas un mākslas skolu. No flīžu gabaliņiem veidoto mozaīku darinājuši skolas 2010.gada absolventi.

Mozaīka pie Salaspils Mūzikas un mākslas skolas

Tepat netālu, starp Mūzikas un mākslas skolas un Salaspils novada domes ēkām savus pavasarīgi zaļām lapām rotātos zarus debesīs slej Līvzemes ozols. Ozola apkārtmērs pārsniedz četru metru atzīmi. Mans lielākais izaicinājums ir ozola kuplums, jo labu brīdi meklēju tādu vietu ielas malā, no kuras iespējami vairāk ozola ietvert foto attēlā.

Līvzemes ozols

Līdzās Salaspils novada domei ir vēl kāds apskates objekts – piemiņas akmens Salaspils astoņsimtgadei. 1186.gadā Mārtiņsalā, kuru tagad paslēpuši Rīgas HES ūdenskrātuves ūdeņi, sākta mūra pils celtniecība.

Piemiņas akmens Salaspils astoņsimtgadei

Starp Rīgas un Līvzemes ielām patvēries neliels dīķītis, kurā ierīkota strūklaka. Ziemeļaustrumu vējš tieši uz manu pusi nes strūklakas ūdens pilienu mākoņus. Līdzās dīķītim kāda ģimene sapulcinājusi lielu baru putnu un nu baro tos.

Dīķītis un strūklaka starp Rīgas un Līvzemes ielām

Blakus dīķim atrodas arī kāda arhitektoniski necila ķieģeļu ēka, kuras izskatu krāšņāku darījuši vietējie mākslinieki. Ēkas galu rotā gleznojums ar gulbjiem, pāvu un košiem augiem, bet dīķa pusē gar ēkas sienu trauc vilciens.

Sienu gleznojumi Salaspilī

Šķērsojis dzelzceļu, taisnā ceļā dodos uz Nacionālo botānisko dārzu Miera ielā, otrpus Salaspils dzelzceļa stacijai. Salaspilī esošais botāniskais dārzs lepojas ar vairāk nekā 14 000 augu dažādību. Botāniskais dārzs dibināts 1956.gadā, bet tā pirmsākumi meklējami jau 18.gadsimta beigās.

Papildinājis Nacionālā botāniskā dārza kasi ar trim eiro, soļoju iekšā dārza teritorijā. Man tiek piedāvāta arī iespēja uzspēlēt orientēšanās spēli, bet no tās atsakos, jo man priekšā ceļš uz Doles salu. Var manīt, ka nu jau pat slinkākie ir izvēlušies no siltajām gultām un daudzi nolēmuši, ka ziedonī jābūt tur, kur viss zied. Manā plānā ietilpst neliels līkums pa dārzu, protams, iekļaujot tajā rododendrus.

Apmeklējums sākas ar ziedošiem ceriņiem un ziedu paklāju pie kājām, un es pamazām ienirstu dziļāk šejienes augu valstībā. Botāniskajā dārzā daudz kuplu un diža izmēra koku. Pilnos ziedos rotājas te esošās ābeles.

Nacionālā botāniskā dārza ozols

Kad pa labi no manis ieraugu ziedošus rododendrus, sameklēju taciņu, pa kuru nokļūt šo augu valstībā. Šeit aplūkojamas Latvijā izveidotas rododendru šķirnes, kuru autors ir rododendru selekcionārs Rihards Kondratovičs.

Rododendru krāšņums

Rododendri koši uzziedējuši, un saules stari vēl vairāk izceļ to spilgtos krāsu toņus. Gan vecāki, gan jaunāki botāniskā dārza apmeklētāji uzkavējas te, lai aplūkotu sarkanos, dzeltenos, baltos un citos toņos rotātos ziedus.

Nozūdot rododendru ziedos

Turpinu soļot pa botāniskā dārza galveno ceļu. Ieraugu nelielu akmens mūra fragmentu, pie kura uzplaukuši rododendri, kādu gabaliņu tālāk baltiem ziediem zied ābeles. Starp ziedošajiem augiem rosās ne tikai dārza apmeklētāji, bet arī bitītes.

Čaklā bite

Kā jau botāniskajiem dārziem un dendrārijiem ierasts, arī tie koki, kas šobrīd nezied, gādā par spilgtu krāsu gammu. Ir vietas, kur līdzās aug koki, kuru lapu rotā pārstāvēts visdažādāko toņu zaļais, kā arī sarkanais un dzeltenais tonis.

Kad esmu taku krustojumā, kas aptuveni sakrīt ar botāniskā dārza dīķa tālāko galu, nolemju iet pa labi un tad gar dīķi atgriezties atpakaļ pie dārza ieejas. Plānu gan aizkavē trīs riteņbraucēji – māte un divi dēli, kas aizšķērso manu ceļu. Visi trīs secina, ka pazudis tētis, un jaunākais no puikām vēršas pie manis: “Atvainojiet, kur aizgāja tētis?” Atbilde uzrodas meklētā tēta izskatā, kurš aizkavējies, fiksējot kādu no orientēšanās spēles punktiem.

Turpinu savu ceļu, kā iecerēts, un, sasniedzis dīķa galu, izvēlos taku, kas nogādās mani atpakaļ pie botāniskā dārza ieejas. Dīķa ūdeņi gan tik vilinoši viz zem skaidrajām debesīm, ka ik pa brīdim izeju ūdenskrātuves krastā, lai fiksētu skatu uz dīķi un tā apkārtni.

Botāniskā dārza dīķa malā

Pie oranžērijas manāmas garas rindas. Šķiet, ka lielākā daļa rindā stāvētāju cer uz tikšanu pie saldējuma, ko tirgo te esošajā būdiņā, nevis tropisku augu apskates. Nolemju oranžēriju izslēgt no šīs dienas maršruta un turpinu savu ceļu.

Nacionālā botāniskā dārza oranžērija

Tulpju dobēs vēl var atrast gana daudz ziedu, lai gan tukšu, zaļu kātiņu puduri vēsta, ka reiz te bijis krietni vairāk krāšņu ziedlapu. Apmeklējumu noslēdzu ar ziedošām lauvmutītēm un baltiem ceriņiem, tad dodos uz botāniskā dārza izeju.

Botāniskā dārza tulpju dobes

Pie Salaspils dzelzceļa stacijas atrodas 2016.gada 18.augustā atklātais ūdens pumpis, ko dāvinājusi zemnieku saimniecība “Ezerkauliņi”, kuras ēkas pirms kāda laiciņa manīju ceļā starp Saulkalni un Salaspili. Pumpis atrodas vietā, kurā iepriekš jau gadu desmitiem bijusi ūdens ņemšanas vieta.

Kamēr fotografēju “Ezerkauliņu” ūdens pumpi, dzirdu, ka man aiz muguras īsi signalizē automašīna. Tā kā man te tikšanās nav sarunāta, signālu ignorēju. Pēc mirkļa atskan vēl viens signāls. Kad pagriežos, no automašīnas galvu pabāzis kāds puisis, kas vaicā: “Uldi?” “Nav,” tas nosaka pārējiem auto sēdošajiem, ieraudzījis manu seju, un auto aizbrauc tālāk.

“Ezerkauliņu” ūdens pumpis

Izmantoju iespēju nedaudz atvilkt elpu uz soliņa, kas ierīkots līdzās “Ezerkauliņu” ūdens pumpim. Apsēžos un, sameklējis somā ābolu, kāri iekožos sulīgajā auglī. Aiz muguras nedaudz vairāk kā 31 kilometrs, tā kā savā ceļā esmu ticis jau pāri pusei, bet vēl arī prāvs gabals atlicis, ko soļot.

No Salaspils stacijas pa Rīgas ielu dodos atpakaļ uz Rīgas HES aizsargdambi. Atkal pacietīgi sagaidu zaļo gaismu luksoforā pie šosejas, paeju garām vietai, kur reiz tika glābta Zviedrijas karaļa dzīvība, un abām dižliepām. Palaidis pa priekšu divus puikas ar divriteņiem, uzkāpju atpakaļ uz aizsargdambja.

Turpmākie četri kilometri aizrit, soļojot pa dambi un pamazām tuvojoties Rīgas HES. Arī te šad un tad var manīt pa kādam riteņbraucējam, bet šķiet, ka šai posmā esmu vienīgais gājējs. Kāds velosipēds atbalstīts pret dambja malu, un tā īpašnieces galva paceļas virs dambja malas Daugavas pusē. Šķiet, ka dambja nogāze piedāvā ne tikai labas vietas makšķerniekiem, bet arī tiem, kas vēlas pagulēt saulītē. Apmale ik pēc noteikta gabala rotāta ar paziņojumu, kas vēsta, ka nogāze var būt slidena un staigāt un peldēties te ir bīstami.

Uz Rīgas HES dambja

Dārziņu attekā manāma īsta putnu balle. Tie tur gan sasēduši ūdenī, gan lidinās virs upes. Sasniedzot Rīgas HES teritoriju, esmu noslēdzis Daugavas HES maršrutu, bet vēl priekšā Doles salas apskate. Nokāpju lejā no dambja, pa gājēju pāreju šķērsoju brauktuvi pie HES un pa aizsprostu soļoju pāri Daugavai uz Doles salu.

Rīgas hidroelektrostacija ir jaunākā no Daugavas spēkstacijām un otra lielākā ražošanas jaudas ziņā. Tā darbu uzsāka 1974.gadā un elektrību ražo ar sešām turbīnām.

Rīgas HES

Sasniedzis Doles salu, izvēlos ceļu, kas aizvedīs mani uz Daugavas muzeju. Ik pa brīdim man garām pabrauc auto, un drīz pārņem sajūta, ka esmu palaidis garām faktu, ka Daugavas muzejā šodien notiek kāds pasākums. Esmu drošs, ka tur sastapšu daudz cilvēku, tomēr turpinu ceļu.

Saule manāmi cepina, un es jūtu, ka ūdens krājumi drīz izsusēs. Agrā pavasarī pēc pārgājiena nesu mājās lielu daļu vienas pusotra litra ūdens pudeles satura, jo pieprasītāka bija tēja, bet skaidrs, ka nu jāatgriežas pie vasarai atbilstošākas trīs litru ūdens “baterijas”. Šodien gan jāiztiek ar to, kas līdzi, vai jāatrod kādu veikalu.

Netālu no Daugavas muzeja ceļa malā slejas kādas vecas ēkas akmens mūru drupas. Iespējams, reiz te atradies krogs. Drupu iekšpuse aizaugusi nelieliem kociņiem un krūmiem. Aplūkoju vecos mūrus un atgriežos uz ceļa.

Senas ēkas (kroga?) drupas Doles salā

Daugavas muzeja autostāvvieta apliecina, ka liela daļa automašīnu, kuras manīju pa ceļam, tiešām devušās uz šejieni. Pie kases rindas gan nav, tāpēc drīz tieku pie biļetes par diviem eiro un aproces, kas jāuzrāda muzeja darbiniecēm, un eju iekšā muzeja teritorijā. Pirms tam gan vēl precizēju, vai no muzeja teritorijas ir izeja arī ziemeļu pusē, jo vēlos savu ceļu turpināt apkārt Doles salai. Kasē sēdošā sieviete bilst, ka vēl viena izeja ir pie krodziņa.

Daugavas muzejs iekārtojies 19.gadsimta beigās celtajā Doles muižas kungu mājā. Apkārtējā parka pirmsākumi meklējami jau 18.gadsimtā. Netālu no ieejas ēkā novietots sens lielgabals, kas īpaši piesaista jaunāko muzeja apmeklētāju uzmanību.

Daugavas muzejs. Kādreizējās Doles muižas kungu māja

No muzeja ēkas dodos pie Jaundoles pils maketa. 14.gadsimtā celtā pils bija Rīgas domkapitula pils Doles salas dienvidrietumu malā pie Lebjavas upītes ietekas Daugavā. Kad 17.gadsimtā poļu karaspēks atkāpās no pils, tas to uzspridzināja, tāpēc par pils iespējamo izskatu nu var spriest vien pēc te apskatāmā maketa.

Jaundoles pils makets

Mazajā kartītē, ko turu rokās, redzu, ka tepat pie Jaundoles pils maketa sākas dolomīta atsegums, tāpēc pa taciņu dodos uz Daugavas pusi, lai meklētu iespējas piekļūt atsegumam. Atrodu taku, kas ved lejup uz upi, un sekoju tai. Taka mazliet aizaugusi un itin nemaz neizskatās pēc muzeja apmeklētājiem paredzētas vietas.

Sausā Daugava pie Doles salas

Ticis lejā pie upes, drīz atrodu arī meklēto. Dolomīta atsegums stiepjas no vietas, kur nokāpu, uz ziemeļrietumiem, lielākoties slēpdamies koku lapu paēnā. Iedams gar atsegumu secinu, ka pamats zem kājām te visai mīksts, tāpēc nolemju doties atpakaļ augšā un turpināt muižas parka apskati.

Doles salas dolomīta atsegums

Drīz atrodu arī oficiālo piekļuvi atsegumam – krastā ierīkotas kāpnes. Nokāpis pa tām, ieraugu jau krietni pieejamāku dolomīta atseguma daļu, kuru rotā ziedošu ceriņu galvassega, bet krasts pie paša atseguma ir tīrs, dodot iespēju izmest te līkumu un kārtīgi apskatīt klinti. Tai pusē, kurā nesen biju nokāpis, taka pazūd ceriņu un citu augu biezoknī. Pēc atseguma apskates atgriežos muižas parkā.

Doles salas dolomīta atseguma publiskā daļa

Aplūkojis Levisu of Menāru dzimtas piemiņas akmeni – granīta obelisku, kas te uzstādīts 1881. gadā, un lašu un nēģu taču rekonstrukcijas, soļoju uz muzeja teritorijā izvietoto Daugavas lejteces zvejnieku sētu “Mellupi”.

Levisu of Menāru dzimtas piemiņas akmens

“Mellupos” rosās divas sievietes. Viena no tām uzkopj teritoriju, otra, šķiet, pavada muzeja apmeklētājus. Saņemu piedāvājumu ielūkoties dzīvojamajā ēkā, kurā var aplūkot dažādus 19.gadsimta otrās puses un 20.gadsimta sākuma zvejnieku māju sadzīves priekšmetus.

Daugavas lejteces zvejnieku sēta “Mellupi”

Pirmais, ko pamanu, iegājis ēkā, ir tās zemās konstrukcijas. Apskatot te izvietoto ekspozīciju, jālūkojas, lai nesasitu savu pieri. Otrs, kas ir ļoti jūtams un īpaši patīkams tik siltā dienā, ir ēkā valdošais vēsums. Šķiet, ka niedru jumts lieliski paveic savu uzdevumu.

“Mellupos”

Ēkā nāk iekšā arī citi muzeja apmeklētāji, tāpēc dodos uz izeju un turpinu parka apskati. Nākamais manā maršrutā ir piemiņas ansamblis Daugavas lejtecē appludinātajām ēkām, kas te atklāts 2017.gadā. Tā autors ir tēlnieks Valtis Barkāns. Ansamblis tapis, lai saglabātu atmiņās ēkas un saimniecības, kas pazuda Daugavas ūdeņos pēc Rīgas HES uzcelšanas.

Piemiņas ansamblis Daugavas lejtecē appludinātajām ēkām

Netālu no piemiņas ansambļa pamanu ko tādu, kas iepriekš manu uzmanību saistīja pirms dažām nedēļām Daugavas ielejā. Daugavas muzejā zied meža vizbuļi jeb Daugavas vizbuļi.

Meža vizbuļi Doles salā

Nu jau esmu sasniedzis Daugavas muzeja atpūtas zonu, kur tad arī pulcējas lielākā daļa muzeja apmeklētāju. Ņemot vērā izsīkstošos ūdens krājumus, nolemju palūkoties, ko piedāvā te esošais krodziņš, bet ļaužu drūzma krodziņā tik liela, ka nolemju turpināt savu ceļu.

Pa vārtiņiem izeju no Daugavas muzeja teritorijas, aplūkoju arī Doles muižas rentnieka Pētera fon Rengartena dzimtas kapus un sāku savu apli ap Doles salu. Pēteris fon Rengartens Doles muižā saimniekojis no 1839. līdz 1861.gadam.

Abās pusēs ceļam, pa kuru soļoju, viena aiz otras seko norādes par privātīpašumiem. Noprotu, ka ļoti reti piekļūšu Daugavas krastam. Daži īpašnieki ir parūpējušies par estētisku baudu garām ejošajiem un braucošajiem. Tā pie “Ceriņu” mājām ceļa malā izveidota koša ziedu kompozīcija.

“Ceriņu” māju sveiciens salas apmeklētājiem

Vēl viens objekts, ko izslēdzu no maršruta, ir Solāžu skansts. Aprakstos ir minēts, ka tā atrodas privātīpašumā, kas pats par sevi nav šķērslis, bet “Vējiņu” māju iebraucamā ceļa vārti ir tik ļoti ciet, ka mājienu saprotu un eju tālāk.

Kad pieveikti 46 kilometri, sasniedzu Saulīšu priedi. Priedes apkārtne ir kārtīgi izpļauta, arī tā, šķiet, ir privātīpašumā, bet te nav sētu un vārtu, kas liegtu aplūkot dižkoku. Saulīšu priedes apkārtmērs pārsniedz divarpus metru.

Saulīšu priede

Nu jau esmu Doles salas ziemeļu galā, un pamazām mans ceļš liecas atpakaļ uz Rīgas HES pusi. Autobraucēji te ir reta parādība, arī visai maz riteņbraucēju pieņem Doles salas izaicinājumu. Patīkami pārsteidz kāds pāris, kas, ar ūdens pudeli bruņots, šķiet, soļo salai apkārt kājām.

Arī Doles salai sava ragana 🙂

Piecdesmit pārgājiena kilometru atzīmi sasniedzu pie Vecdoles pilsdrupām. Kad pāri pļavai tuvojos pilsdrupām, redzu, ka pie tām zemē mētājas divi divriteņi. Sākotnēji nodomāju, ka sastapšu makšķerniekus, bet, ejot tuvāk, redzu, ka tie ir sieviešu riteņi. Sasniedzis pilsdrupas, ieraugu arī pašas velosipēdu īpašnieces – divas meitenes, kas atlaidušās zālītē. Mēģinu atrast iespējami mazāk draudīgu balss intonāciju un saku: “Nejūtieties traucētas. Es tikai pilsdrupas apskatīšu.” Meitenes mazliet satrūkstas, bet tad turpina gulšņāšanu. Es dodos Vecdoles pils drupas lūkoties.

Daugava pie Vecdoles pils drupām

Vecdoles pils celta 13.gadsimta sākumā no dolomīta akmeņiem un izmantojot sarkano ķieģeļu apdari. Pils piederēja Rīgas arhibīskapa vasalim, un 1298. gadā to nopostīja Livonijas ordenis. Rīgas domkapituls pili neatjaunoja, bet uzcēla tās vietā Jaundoles pili salas otrā pusē.

Ļoti maz palicis no senajiem mūriem. Pavasarī tos rotā ziedi. Izstaigāju pili un tās apkārtni, palūkojos arī uz Daugavu un tad dodos atpakaļ uz ceļu. Pāri pļavai eju tā, lai šoreiz meitenēm paietu garām pieklājīgā attālumā, ļaujot tām mierīgi atpūsties.

Vecdoles pils drupas

Tuvojoties Rīgas HES, sāku apsvērt maršruta turpinājumus. Šoreiz man ir lieliska iespēja tikt pie auto transporta uz mājām, ko tad arī ņemu vērā savā aprēķinā. Gluži uz Doli gan auto vēl negribu pasūtīt, tāpēc spriežu uz kuru Daugavas malu doties. Ņemot vērā nelielo ūdens daudzumu, kas atlicis ūdens pudelē, nolemju, ka man vajadzīgs veikals, un esmu drošs, ka atradīšu tādu Ķekavā. Par veikaliem Dārziņos man trūkst informācijas. Tad nu Ķekava kļūst par mana pārgājiena galamērķi.

Autobusa pieturā, kas atrodas netālu no Rīgas HES, taisu atpūtas un iestiprināšanās pauzi, lai pēc tam pieveiktu vēl aptuveni piecus kilometrus līdz Ķekavai.

Sākotnēji maršruts ved gar Rīgas HES aizsprostu. Šoreiz izvēlos iet pa leju, lai nebūtu jālauza galvu par šoseju un pa to braucošajiem auto. Arī šeit ir iebraukts ceļš, kas aizvijas starp dambi un paralēli tam esošo grāvi, – Rīgas HES aizsprosta aizsargjosla. Barjeras un norādes liecina, ka te pārvietoties atļauts vien “Latvenergo” transportam, bet gājēju kustība ir brīva, tāpēc eju vien uz priekšu.

Rīgas HES aizsprosta aizsargjoslā

Doles salu pametu brīdī, kad pa labi no manis saulē sāk mirdzēt Sausās Daugavas ūdeņi. Sausā Daugava ir Daugavas kreisā sānteka, ko no pamata gultnes atdala Doles sala. Reiz tā bijusi atteka, bet tās augšgals aizbērts, uzceļot Rīgas HES.

Turpinu ceļu paralēli aizsprostam un pamanu, ka tālāk priekšā arī manāms kāds gājējs. Šis cilvēks gan iet pa taku, kas ved augstāk dambja nogāzē. Šķiet, ka plāno iziet uz šoseju. Pamazām tuvojos pamanītajam gājējam, kas kādā brīdī tomēr uzņem kursu lejup. Liekas, ka abi satiksimies vietā, kur vēl pēdējā barjera liedz te iebraukt nepiederošam autotransportam. Netālu no barjeras apsteidzu domubiedru un izeju uz Pļavu ielu. Nu jau vairs tikai daži kilometri mani šķir no cerētā veikala un pārgājiena finiša.

Pļavu ielā

Pļavu ielas malā ir pļava, kurā aug kāds jaunais motosportists. Mazs puika pa pļavu dzenā savam izmēram atbilstošu kvadraciklu. Šķiet, ka viņam te iekārtota sava trase, kur trenēties. Nedaudz tālāk divi citi puikas, šūpojoties virvē, cenšas šķērsot grāvi. Aktīvi tie Ķekavas bērni! 😊 Priecē arī Ķekavas koki. Viens liels ozols manāms “Ievnieku” māju pagalmā. Vēl viens ozols sakuplojis vietā, kur iznāku uz Rīgas ielas, kā šeit dēvē Rīgas – Bauskas šoseju.

Rīgas ielas ozols

Sāku apsvērt, kurā vietā likt punktu pārgājienam. Visbiežāk manos pārgājienos tās ir dzelzceļa stacijas, bet šoreiz pēc manis ieradīsies auto, tāpēc jānoskata kāda cita vieta. Spriežu, ka “Maxima” vai “Elvi” nu nebūtu tas punkts, kurā svinīgi noslēgt vairāk kā piecdesmit kilometru pārgājienu, kad karšu aplikācijā ieraugu punktu, kas saucas “Skats uz Sauso Daugavu”. Vieta atrodas netālu no Ķekavas upes ietekas Daugavā. Lūk, mana finiša līnija. No tās mani šķir aptuveni kilometrs.

Pie Doles – Ķekavas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pulcējas ļaužu bariņš. Baznīca celta 18.gadsimta beigās un ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Noskaidrots, ka celtnes projekta autors ir vācbaltu arhitekts Kristofs Hāberlands. Ēka vairākkārt cietusi no karadarbības, bet katru reizi atjaunota.

Doles – Ķekavas Evaņģēliski luteriskā baznīca

Turpinu savu ceļu uz finišu, kad ieraugu Ķekavas autobusu pieturu. Oficiāli vai nē, bet kāds reiz pacenties apgleznot pieturas nojumes sienu. Attēlā redzamie cāļi, protams, ir ļoti atbilstoši Ķekavai, ņemot vērā to, ka jau vairāk kā piecdesmit gadu viens no tās atpazīstamākajiem simboliem ir putnu fabrika “Ķekava”. Nu jau krāsu pamazām zaudē gan sienas gleznojums, gan pieturā esošais soliņš.

Ķekavas autobusu pietura

Šķērsoju Ķekavas upi un drīz griežos nost no Rīgas ielas. Netālo māju suns skaļi sveic manu ierašanos, kad pēc vairāk kā vienpadsmit ar pusi stundu laikā pieveiktiem 57,69 kilometriem finišēju Sausās Daugavas krastā. Ūdens malā te piesietas vairākas laivas. Mazliet tālāk upē redzams arī kāds makšķernieks.

Skats uz Sauso Daugavu

Kad pārgājiena oficiālā daļa noslēgusies, varu doties uz ilgi gaidīto veikalu un tikt pie dzēriena. Kamēr sēžu uz akmens pie Ķekavas degvielas uzpildes stacijas “Neste” un atjaunoju ūdens daudzumu organismā, pie manis pienāk kāds puisis un pavaicā, vai man nav kāds smēķis. Nākas puisi apbēdināt. Spriežot pēc puiša izskata, cigaretes tas oficiāli iegādāties vēl nevar, bet gan jau tam paveiksies ar kādu citu uzrunātu garāmgājēju.

Izstaipot pārgājienā nogurdinātos muskuļus, iepriecinu kādu “Neste” apmeklētāju, kas pa auto logu uzsauc, ka es apgāzīšu apgaismes stabu. Auto aizbrauc, bet es turpinu savus vingrinājumus. Tepat līdzās saulei un debesīm pretī sniedzas kastaņa ziedu baltās sveces.

Ķekavā zied kastaņi

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s