Ap 14:00 izkāpjam no autobusa Sabilē. Debesis diezgan mākoņainas. Ceram, ka turpmākajās dienās vairāk redzēsim sauli. Plānojam iekārtoties viesu namā un tad doties nelielā iesildīšanās pārgājienā.
Pa Sabiles ielām dodamies viesu nama “Rambules” virzienā un pamazām izlūkojam pilsētiņu. Veikali “Top!” te pat divi, bet vietu, kur paēst, gan pamanām tik vienu. Nolemjam, ka pusdienās iestiprināsimies pie “Zanes” un veikalos pieejamo produkciju patērēsim vakariņās un brokastīs.
Viesu nama pagalmā sastopam pašu saimnieku, kas ierāda mums istabiņu, uztic atslēgas un dodas atkal pie saviem darbiem. Citās istabiņās iemītnieku nav, tā kā būsim gana netraucēti. Priekštelpā atrodas televizors, bet tas neizrāda ne mazāko vēlmi sadarboties ar mums. Ķeramies pie vakaram un rītam nepieciešamo mantu izpakošanas.
Kad esam iekārtojušies, dodamies uz “Zani”, lai uzņemtu enerģiju vieglai pēcpusdienas pastaigai. Kafejnīciņa neliela, karbonādes gatavo ļoti gardi 😊 Prieks par šādām mazām ēstuvītēm. Kamēr ieturamies, kafejnīcā iegriežas kāda vāciski runājoša ģimene ar bērniem, kas arī vēlas nobaudīt vietējās virtuves labumus.
Pēc pusdienām laiks izlocīt kājas un sagatavoties rītdienas posmam. Iedarbinu Endomondo, un dodamies ceļā. Mūsu mērķis – Pedvāles brīvdabas mākslas muzejs. Izejam no Lāčplēša uz Brīvības ielas un pamazām soļojam kalnup. Kādā brīdī ceļmalas krūmos atspīd kas dzeltens un sarkans. No krūmiem uz mums lūkojas Vinnijs Pūks. Gan tikai no finiera izgrieztas figūras izskatā.
Pie brīvdabas muzeja administrācijas ēkas piestājis autobuss. Noprotam, ka muzeja takās nebūsim gluži vieni. Vispirms gan jātiek pie biļetēm. Administrācija iekārtojusies kādreizējās Firkspedvāles muižas ēkā. Sieviete, kas pārdod biļetes, iedod mums muzeja teritorijas karti, iezīmē tajā ieteicamo maršrutu, kā arī izskaidro, kā nokļūt labierīcībās. Tās gan atrast var bez kartes palīdzības, jo ieeja tajās meklējama tepat ēkas ārpusē. Muzeja darbiniece ir diezgan neiecietīga pret tiem, kas mēģina rast citus ceļus, un nekautrējas sarāt kādu ārvalstnieku pāri, kas pēc biļešu iegādes grib doties dziļāk ēkā.
Ar teritorijas karti rokās dodamies iepazīt vietu, kur pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā tēlnieks Ojārs Feldbergs uzsāka brīvdabas mākslas muzeja veidošanu. Vārtu vietā paša O. Feldberga radītais “Melnais caurums” – lieli, melni vārti ar apaļu caurumu to vidū.
Mākslas darbi izvietoti desmitiem hektāru lielā platībā un sniedz lielisku iespēju vienlaikus baudīt mākslu un būt pie dabas. Parka teritoriju divās daļās sadala Rambulītes upe. Kā redzam, mākslas radīšanai noder itin viss. Skulptūras veidotas ne tikai no akmens, bet izmantots arī metāls un citi materiāli, piemēram, vecu televizoru kineskopi (Villu Jaanisoo veidotā “MUNAMUNA” (“Olu ola” igauņu valodā)), mucas (Villu Jaanisoo “Debesu krēsls”), vēja norauts jumts. Jā, pareizi to pasniedzot, arī vēja norauts jumts var kļūt par mākslas darbu ar nosaukumu “Uz akmeņiem apgūlies dzelzs mākonis” (O. Feldbergs). Prieks par darbu autoru radošumu.
Ilze sevišķi sajūsmināta par kādu īpaši gludu skulptūru ar nosaukumu “Māra” un nevar vien beigt to glāstīt 😊 Nez, vai amerikānis Ken Payne apzinās, ka ir radījis kaut ko, kas “ir tik ļoti gluds”? 😊
Parka teritorija lielākoties ir izpļauta, padarot plašajos zālājos izvietotos mākslas darbus viegli pieejamus. Rambulītes krastos pļāvēji gan nav vēl pabijuši un “Sauli”, “Urbānos ziedus” un dažas no “Petriflora Pedvalensis” kompozīcijām ieskāvusi zāle. “Saule” ir radīta no maziem, dzelteniem karodziņiem, tāpēc pieļauju, ka pie tās neviens ar zāles pļāvēju neķersies, jo tad cietīs arī māksla. Vietām no Pedvāles pakalniem paveras lielisks skats uz Sabili.
Parka tālākajā stūrī uzduramies tam, kas palicis pāri no Briņķpedvāles muižas. Ēkas ir Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis, bet līdz to atjaunošanai īpašnieki vēl nav tikuši.
Iespaidīgs ir Ojāra Feldberga radītais “Saules ceļš”, kas atrodas nogāzē Sabiles pusē. Vides mākslas objektu tēlnieks veltījis Rainim un Aspazijai. Turpat netālu manu uzmanību piesaista arī O.Feldberga radītā “Akmeņu šūpe”, kur dzelteni krāsotā, šūpolēm līdzīgā konstrukcijā iestiprināta akmeņiem rotāta plāksne. To, vai plāksne arī šūpojas, nemēģinu noskaidrot, bet pie bildes ar mākslas darbu fonā gan tieku.
Muzeja teritorijā esam nostaigājuši nedaudz vairāk kā piecus kilometrus, bet ar to Sabiles izpēti vēl nebeidzam.
Nākamā pietura ir Rīgas ielas malā esošais Leļļu dārzs – salmu leļļu kolekcija. Pašu leļļu īpašnieci un veidotāju gan nesastopam. Prasmīgu roku darinātās lelles ietērptas visdažādākajos tērpos, un mums īpaši acīs iekrīt lelle spilgti zilā tērpā – mūsu dēlu iecienītais Sportacus no seriāla “Lazy Town” 🙂 Papildinām ziedojumiem paredzēto kastīti ar monētām, lai leļļu kolekcija turpinātu priecēt kā vietējos iedzīvotājus, tā Sabiles viesus.
Sabiles iepazīšanu noslēdzam ar kāpienu Sabiles pilskalnā. Tas jau nebūtu es, ja paietu garām kalnam. Ilze braši turas līdzi. Kalna virsotnē apstājamies, lai izbaudītu skatu uz seno mazpilsētiņu. Šur un tur starp mākoņiem jau pavīd saule. Kad kāpjam lejup, Ilzes uzmanību piesaista pilskalna nogāzē ziedoši dzelteni krūmi, kas viņasprāt arī lieliski smaržo.
Pirms atgriešanās viesu namā maršrutā iekļaujam arī lielāko no veikaliem “Top!” – to, kas pie autoostas. Kad nu ir nodrošinātas arī vakariņas un brokastis, varam atgriezties viesu namā un atvilkt elpu pirms rītdienas gājiena uz Rendu. Nu jau saule ir izlauzusies starp mākoņiem un ļauj mums no tilta pār Abavu palūkoties uz Sabili pavisam citā gaismā. Virs pārējām Abavas krastā esošajām ēkām paceļas Mūsdienu mākslas un kultūras mantojuma centrs “Sinagoga”.
Iesildīšanās nolūkos pa Sabiles un tās apkārtnes pakalniem esam veikuši nepilnus 12 kilometrus. Iekožam nelielas vakariņas un dodamies pie miera, lai nākamajā dienā sāktu savu rumbu tūri.
Indulis raksta 