Rudens pārgājiens Siguldā un tās apkārtnē

Kad septembra beigās Siguldā noslēdzu pārgājienu no Cēsīm, nospriežu, ka vēlos ko pavisam klasisku – zelta rudens pārgājienu Siguldā. Tveru MAPS.ME aplikāciju, lai sāktu plānot iespējamo maršrutu.

Siguldas pusē esmu staigājis visos gadalaikos un pabijis ļoti dažādās vietās, tāpēc nu ir izaicinājums izlemt, kurus no apskates objektiem skatīt atkal, kuriem doties garām un kas varētu būt jaunatklājums.

Virkne manu pārgājienu domubiedru ir viesojušies vietā, ko mēdz dēvēt par Melnupītes kanjonu. Es šai vietā vēl neesmu pabijis. Redzētie foto attēli liecina, ka vieta ir ļoti skaista, tāpēc nolemju padarīt to par galveno sava pārgājiena mērķi, pārējo maršrutu tad pielāgojot tam, kā veiksies Melnupītes kanjonā, cik daudz laika un spēka man būs atlicis pēc tā apskates.

Lielu jautājuma zīmi lieku iepretim Blusu alas un Iežu grāvja nosaukumiem, kur paviesojos pavasarī. Tie ir visai netālu no Melnupītes kanjona, tai pašā laikā atceros, ka “Virsotņu” saimnieki bija skaidri norādījuši, ka svešus gājējus savā pusē nealkst sastapt, tāpēc man ļoti jādomā, kā izvīt maršrutu, lai nestaigātu turp un atpakaļ pa vienu un to pašu ceļu.

Spriežu, ka noteikti apciemošu Turaidu, kuras pilī pavasarī viesoties nevarēju, jo muzejrezervāts apmeklētājiem bija slēgts. Vēl vienu pieturas punktu lieku vietā, kur Gauju šķērso kājinieku tilts. Visu pārējo nolemju brīvi improvizēt.

Pārgājienam esmu noskatījis svētdienu, 25.oktobri, kad dienas laikā lietu nesola, bet zinu, ka līs naktī uz svētdienu, tāpēc gatavojos tam, ka būs jābrien dubļus. Paredzu kājās aut vieglos La Sportiva zābakus.

Par to, kā man veicās rudens El Classico Siguldā, lasiet šeit.

Rudens meklējumos Gaujas Nacionālajā parkā

Pēc dažiem garākiem pārgājieniem uz rietumiem un dienvidaustrumiem no Rīgas nolemju, ka labprāt apskatītu Gaujas Nacionālo parku rudenī. Sākotnējā ideja par Siguldu vai Cēsīm rudenī ātri attīstās par gājienu no Cēsīm uz Siguldu. Takas dažādos virzienos un versijās lielākoties jau izstaigātas iepriekš, bet šī kļūst par īpašo – rudens versiju.

Ņemot vērā izvirzīto mērķi, jāsāk nodarboties ar augstāko matemātiku, rēķinot noejamo attālumu, manu iespējamo ātrumu un dienas garumu. Rudens spiež arvien saīsināt distanci, ja vēlies visu apskatīt dienas gaismā.

Ņemot vērā to, ka no stacijām, kas no Rīgas puses ir tālāk par Siguldu, nedēļas nogaļu vakaros ir tikai viens vilciens uz Rīgu, par pārgājiena starta vietu izvēlos Cēsis, lai būtu mazāk stresa pārgājiena finišā, zinot, ka vēl daži vilcieni būs pieejami.

Nākamā dilemma par pārgājiena startu. Pirmais vilciens no Rīgas svētdienas rītā Cēsīs ierodas 08:21, kas ir gandrīz stundu pēc saullēkta. Kad septembra noslēdzošajai nedēļas nogalei meteorologi apsola lieliskus laikapstākļus, nolemju, ka negribu zaudēt ne minūti no dienas gaismas, un sāku meklēt iespējas Cēsīs nokļūt uz 7:00 no rīta.

Apvaicājos paziņu lokā tiem, kam ir tāda vai citāda saikne ar Cēsīm, bet tik agram svētdienas rītam karieti atrast neizdodas. Tad nu lemju atbalstīt Cēsu tūrisma industriju un apmesties kādā no Cēsu viesnīcām. No piedāvātajām iespējām izvēlos HOTEL CĒSIS, jo viesnīcas atrašanās vieta sakrīt ar iecerēto pārgājiena starta vietu – Maija parku.

Sestdienai, 26.septembrim jau iecerēta kāda erudīcijas aktivitāte, kas var prasīt visai daudz laika, tāpēc izvēlos uz Cēsīm doties ar autobusu, nevis pēdējo vilcienu, lai vismaz kādu brīdi pabūtu arī mājās. Pārāk vēlu startēt arī nevaru, jo modinātājs tiks likts jau uz 6:00 no rīta un pirms 50 kilometru pārgājiena es labprāt izgulētos.

Autobuss uz Cēsīm pamazām piepildās pasažieriem. Izrādās, ka netrūkst tādu, kas sestdienas vakarā alkst nokļūt Cēsīs vai vismaz izkļūt ārā no Rīgas.

20:30 dodamies ceļā. Ceļš līdz pat Cēsīm aizrit domās par gaidāmo pārgājienu. Kad autobusa šoferis sāk kārtot salonu, pamanu, ka esmu palicis vienīgais no pasažieriem, tveru somu, lecu ārā no autobusa un dodos uz savu naktsmītni.

No autoostas līdz viesnīcai ejams vien simbolisks gabaliņš. Ap 22:30 vakarā Cēsu ielās vēl var manīt ļaudis, kas vienatnē, pa pāriem vai nelielos bariņos dodas savās sestdienas vakara gaitās. Pie kafejnīcas “Pagrabiņš”, kas atrodas viesnīcas ēkas pagrabā arī vēl manāma dzīvība.

Viesnīcas reģistratūrā precizēju, ka rīt brokastis mani gaidīs līdzi ņemšanai paredzētā iesaiņojumā, jo oficiālās brokastis pirms 7:00 vēl netiek pasniegtas. Meitene, kas mani reģistrē, apsola no rīta sagādāt arī brokastis. Variantu tās ņemt līdzi uz numuriņu jau šovakar ātri noraidu, jo mana istabiņa nebūs aprīkota ar ledusskapi un savā pārgājienā pārāk ātras kājas nekāroju.

Numuriņā sagatavoju apģērbu pārgājienam un, daudz nedomājot, liekos uz auss. Visas sajūtas vēsta, ka rīt gaidāms lielisks piedzīvojums.

Par to, ko sastapu un ieraudzīju rudenīgajās Gaujas Nacionālā parka takās, lasiet šeit.

Rudens ieskaņa Tukumā un Ķemeru nacionālajā parkā

Savos pārgājienos bieži izmantoju pirmos vilcienus no Rīgas, kas mani var nogādāt dažādās Latvijas vietās. Pētot dažādu virzienu pasažieru vilcienu gala stacijas, secinu, ka interesanta vieta apmeklējumam būtu Tukums.

Tukums ir ērti sasniedzams ar vilcienu, un, jo tuvāk Jūrmalai pēc tam nokļūstu, jo plašākas vilcienu izvēles iespējas nokļūšanai mājās.

Lai arī Tukums un Tukuma apkārtne piedāvā tik daudz apskates vietu un objektu, ka tur varētu pavadīt arī visu dienu, šoreiz lemju, ka pēc iepazīšanās apļa Tukumā, savu maršrutu plānošu uz Jūrmalas pusi.

Lemju, ka minimālā programma būtu sasniegt Ķemeru dzelzceļa staciju. Ja spēka gana, tad varu tēmēt uz Sloku vai kādu Rīgai vēl tuvāku staciju.

Maršrutā iekļauju gan Durbes pili, gan Šlokenbekas muižu. Kā vienu, tā otru iepriekš neesmu apciemojis, tāpēc tās lieliski iederēsies manā pārgājienā. Ceļu plānoju tā, lai iespējami mazāk soļotu pa lielām šosejām.

Laika prognoze svētdienai, 20.septembrim ir lieliska, tāpēc, daudz nedomājot, iegādājos vilciena biļeti uz Tukumu un kravāju somu pārgājienam.

Gaidāms gan arī neliels iesildīšanās pārgājiens, jo tik agri no rīta (pirmais vilciens no Torņakalna atiet 5:49 no rīta) nav sabiedriskā transporta, kas mani varētu nogādāt Torņakalna stacijā. Iespēja agrā rītā iepazīt tuvāko apkārtni.

Par to, kā man izdevās iecerēto realizēt dzīvē, lasiet šeit.

Pārgājiens caur Ropažu novadu

Kādā no reizēm, kad acīm skenēju Latvijas karti, pamanu, ka Ropažos atrodamas pilsdrupas. Atzīmēju tās pie interesantiem apskates objektiem, bet tālāku plānošanu atlieku uz kādu citu reizi, un atzīme pamazām “pārklājas putekļiem”.

Putekļus notraukt liek atziņa, ka nekad neesmu viesojies Lielo Kangaru dabas liegumā, un nu jau man ir divas būtiskas atzīmes Ropažu novadā. Kā vēsta ģeometrijas pamati, starp diviem punktiem var novilkt taisni.

Nu jau ļoti apzināti sāku meklēt, ko vēl piedāvā Ropažu novads, un pamazām sarkanu punktu kartē kļūst arvien vairāk. Vēl tikai jāizdomā, kā risināt loģistikas jautājumus, jo transports no Rīgas uz Ropažiem ir visai reta parādība, jo īpaši, ja Ropažos vēlies nokļūt agrā svētdienas rītā.

Tā kā zinu, ka ir pieejami agri vilcieni uz Valmieras pusi un Aizkraukli, kļūst skaidrs, ka pārgājiena starts tiks dots kādā no stacijām, kas atrodamas tuvāk Ropažiem vienā vai otrā dzelzceļa līnijā. Vienu atzīmi lieku Vangažos, bet otru – Ogrē.

Pārdomāju arī ceļu atpakaļ un secinu, ka dienas beigās vairāk vilcienu ir no Ogres uz Rīgu, tāpēc par mana pārgājiena starta vietu kļūst Vangaži.

Maršruts solās būtu tuvu 50 km atzīmei, bet precīzāk kļūs skaidrs jau pārgājiena laikā, jo ir virkne vietu, kur pieejami alternatīvi maršruti.

Sagaidījis nedēļas nogali, kad tiek solīts pārgājienam piemērots laiks, kravāju mugursomu un lieku modinātāju uz 4:20 svētdienas rītā. Mugursomā tiek likts arī lietus mētelis, jo paredzams, ka pēcpusdienā mani varētu skart pa kādam lietus mākonim.

Par to, kā man veicās pārgājienā no Vangažiem uz Ogri caur Ropažu novadu, lasiet šeit.

No Egļupes uz Siguldu

Pētot apskates objektu sarakstus Siguldas tūrismam veltītajā mājaslapā, esmu kartē atzīmējis vietas, kurās vēl neesmu paviesojies. Secinu, ka lielākoties tās ir uz dienvidiem, dienvidrietumiem no Siguldas, ārpus Gaujas Nacionālā parka teritorijas.

Nolemju, ka jāizveido pārgājiena maršruts šo vietu apskatei, un jau apsveru dažāda garuma maršrutus, kad nākas uz brīdi šo plānu nolikt malā.

Vasara pamazām tuvojas savai izskaņai, kad notraucu putekļus no sava pārgājienu ideju saraksta un drīz vien apstājos tieši pie Siguldas novada, jo aktuāls ir samērā īss maršruts, kas nepārsniegtu 30 kilometru atzīmi un ļautu saprast, uz ko šobrīd esmu spējīgs.

Atkal aplūkojot karti, nolemju, ka starts manam pārgājienam būs vienu staciju pirms Siguldas – Egļupē. Tas ļauj nelielā maršrutā iepīt virkni interesantu dabas objektu – Mežmuižas avotus, Černausku ozolu, Ezernieku karsta kritenes un citus. Maršruta kopgarums varētu būt 20 – 25 kilometru robežās, tā beigu daļā nolemju improvizēt atkarībā no savām sajūtām.

Pārgājienu ieplānoju augusta pēdējā svētdienā, kad tiek solīts mākoņains laiks bez nokrišņiem. Kājās plānoju aut vieglus zābakus, jo iepriekšējo dienu lietus noteikti būs manāms takās, pa kurām soļošu. Somā tiek likta arī sausu drēbju kārta. Pašsajūta ir laba, un ar nepacietību gaidu pārgājiena startu. Par to, ko ieraudzīju Siguldas novadā, lasiet šeit.

Neliels pārgājiens ģimenes lokā

Jau labu laiku manā prātā rosās doma par to, ka jāizved pārgājienā abi dēli. Tad nu cītīgi domāju, kāds maršruts varētu būt gana interesants diviem jauniešiem un tai pašā laikā gana īss, lai tiem būtu vēlēšanās ko tādu vēlāk atkārtot.

Zinu, ka abi puiši spēj noskriet 4-5 km (pārbaudīts dažādās sacensībās), tāpēc īsāku distanci pārgājienam pat neizskatu. Vispirms sašaurinu izvēli līdz konkrētam apgabalam – Gaujas nacionālajam parkam. Ļoti pateicīga vieta tam, lai parādītu, ko piedāvā Latvijas daba.

Savās gaitās Gaujas nacionālo parku esmu izstaigājis krustām un šķērsām un no visām man zināmajām vietām pirmajam puišu pārgājienam izvēlos Līču-Laņģu klintis. Tas ir jau gatavs maršruts deviņu kilometru garumā, kas dod iespēju apskatīt Lielo Ellīti un Līču-Laņģu klintis, pakavēties Gaujas krastā un iepazīties ar Latvijas industriālo mantojumu – Lodes karjeru. Īsajā distancē gaidāmi gan meži, gan (cerams) saules pielieti posmi. Savās gaitās esmu šai apkārtnē manījis dažādas dzīvās radības, kas īpaši interesētu vecāko dēlu, kas pamazām kļūst par dabas fotogrāfu.

Vairākus mēnešus pirms iespējamā pārgājiena sāku abus puišus tam morāli gatavot. “Vai tur būs, ko fotografēt?” piesardzīgi vaicā vecākais dēls. “Jā, tur noteikti būs, ko fotografēt,” es apstiprinu. Konkrētu pasākuma norises vietu gan dēliem neatklāju, lai tiem tiktu kāds pārsteigums.

Kad ieminos par šo plānu savai māmiņai, arī tā izrāda interesi par pievienošanos mazajai ekspedīcijai. Tad nu top ideja par trīs paaudžu pārgājienu.

Dažādu apstākļu dēļ iespējamais pasākuma norises laiks pārvietojas arvien tālāk kalendārā, kamēr beidzot notveram savu iespēju. Pārgājienā dosimies 16.augustā. Iesaku visiem pamazām kravāt savas somas, izlemt, ko tie gribēs ņemt līdzi. Tuvojoties sestdienai, kļūst skaidrs, ka laiciņš būs ļoti karsts.

Apzinoties, ka pamata maršruts pat ļoti lēnā tempā neprasīs vairāk par trim vai četrām stundām, apsveru arī dažus apskates objektus, līdz kuriem atsevišķi piebraukt ar auto. Tā kā pārgājiens notiks Priekuļu novadā, savās domās pārcilāju to, ko pats esmu te redzējis, un izšķiros par diviem papildinājumiem – Septiņavotu Lielo ūdenskritumu un Ērgļu klintīm. Tas sola vēl dažas nelielas pastaigas, kas lieliski papildinās pamata maršrutu.

Par to, kā mums veicās mazajā pārgājienā, lasiet šeit.

Ziedošajos Zemgales plašumos

Ieraksts manā darāmo darbu sarakstā vēsta, ka apskatāma arī Bauskas apkārtne, bet pamudinājumu beidzot realizēt šo plānu dod Anita, kas darbojas gan Ogres, gan Bauskas novada interneta un drukātajos ziņu resursos.

Iepriekš pamanījusi manus aprakstus par pārgājieniem gar Daugavu, Anita lūdz, vai līdzīgu pasākumu es varētu realizēt arī Iecavas un Bauskas pusē. Lai nu būtu Iecava un Bauska. Sāku plānot maršrutu.

Drīz saprotu, ka lielākais izaicinājums ir apskates objektiem aizpildīt posmu starp Iecavu un Bausku. Uzreiz atmetu versiju par soļojumu gar šoseju un mēģinu noskaidrot, vai laipa pie Mežotnes pils ir pieejama arī šovasar. Mežotnes pils klusē, bet atsaucīgāks ir Bauskas novada TIC, kas apstiprina, ka laipa ir savā ierastajā vietā.

Galvenie pieturas punkti tad nu ir skaidri – Iecava, Mežotne un Bauska. Kad galvenā maršruta līnija ir nosprausta, atliek vien to papildināt ar dažādiem apskates objektiem. Ierasti meklēju ko tādu, ko iepriekš neesmu skatījis, un maršrutu papildina Mežotnes pilskalns, Garozas muižas parks, Bērzmuiža un vēl vairāki interesanti apskates objekti.

Tuvojas piecas brīvdienas pēc kārtas, un nolemju, ka nākamajā dienā pēc atgriešanās no dēla futbola nometnes būs pats labākais brīdis apciemot ziedošos Zemgales laukus. Laika prognozes 22.jūnijam ir labvēlīgas, un es iegādājos biļeti uz autobusu, kas visagrāk nogādās mani Iecavā.

Par to, kā man veicās soļojumā pa Zemgali, lasiet šeit.

Noslēdzošais posms Daugavas HES maršrutā

Kad kājām pieveikts ceļš no Aizkraukles (Pļaviņu HES mājvieta) līdz Jumpravai, kam seko Jumpravas – Ogres pārgājiens (ietverot Ķeguma HES), ir skaidrs, ka jāveic arī noslēdzošais posms Daugavas HES maršrutā – no Ogres līdz Rīgas HES.

Doles sala jau sen ir manā darāmo darbu sarakstā, bet līdz šim neesmu atradis, kā iepīt to kādā no maršrutiem, savukārt, pa pašu Doles salu sanāk visai pieticīgs pārgājiena maršruts. Maršrutam līdz Rīgas HES Doles sala ir lielisks papildinājums.

Pētot kartes un novadu tūrisma informāciju, pamazām atzīmēju kartē punktus, kuros ir vērts pabūt. Noslēgumā izveidojas labs saraksts ar dabas un vēstures objektiem.

Nezināms paliek pārgājiena finišs, jo pastāv vairāki varianti, un izvēli es plānoju izdarīt jau pārgājiena laikā, izvērtējot savas sajūtas. Labā ziņa, ka tik tuvu Rīgai pēc manis var atbraukt ar auto, tāpēc finišu nav obligāti jāpiesaista kādai dzelzceļa stacijai un vilcienu atiešanas laikiem. Protams, pastāv arī iespēja aizsoļot līdz Doles vai Dārziņu dzelzceļa stacijai.

Dēlam atsākas futbola treniņi, tāpēc sestdienas nu man jāatvēl citiem mērķiem. Katru dienu pārbaudu, kādu laika prognozi sola svētdienai, 31.maijam, un tieku pat ļoti iepriecināts. Meteo.lv sola, ka diena būs skaidra un saulaina.

Par to, kā man veicās pārgājienā no Ogres līdz Doles salai, lasiet šeit.

Ceļā no Jumpravas pie lācīša Ērika

Jau ilgāku laiku esmu domājis par to, kā pārgājiena maršrutā ievīt mana tēva dzimto pilsētu – Lielvārdi. Lai arī pilsētā esmu viesojies katru gadu jau kopš bērnības, vēlos to apskatīt mierīgā pārgājiena solī un, iespējams, ieraudzīt ko tādu, ko iepriekš neesmu pamanījis.

Iedvesmu man dod pārgājiens no Aizkraukles uz Jumpravu, kura laikā intereses pēc vērtēju iespējas pagarināt maršrutu līdz Lielvārdei. Tā kā Jumpravā uznāca lietus, šāda iespēja palika tikai idejas līmenī, bet MAPS.ME iezīmētais maršruts liecināja, ka ir varianti.

No Jumpravas atgriežos 19.maijā, un nākamā diena, kad sola labu laiku, kā arī nav jāved dēlu uz treniņu, ir piektdiena, 22.maijs, tāpēc laika plānošanai ir maz. Tas gan nav šķērslis, jo dažs pārgājiena maršruts top viena vakara laikā.

Pieķeros idejai par pārgājienu no Jumpravas līdz Lielvārdei, lai turpinātu pirms dažām dienām iesākto. Kartē noskatu vairākus apskates objektus Dzelmēs, Kaibalā un Lielvārdē. Saprotu, ka šai posmā daudz soļošu gar šoseju, jo starp šoseju un Daugavu paralēla ceļa nav, savukārt, otrpus šosejai tie būtu visai lieli līkumi.

Lai kā mēru, nonāku pie atziņas, ka vairāk par 20-25 kilometriem nesanāk. Aizkraukles – Jumpravas pārgājiens ir palicis bez sāpīgām sekām, tāpēc jūtos gatavs kam izaicinošākam. Sāku meklēt iespējas pagarināt maršrutu tālāk par Lielvārdi, joprojām paliekot Daugavas labajā krastā.

Pievienoju maršrutam arī objektus Ķegumā un Ogrē, pa vidu iekļaujot Ciemupes apmeklējumu. Ogrē sākotnēji lūkojos Pārogres virzienā, kur mani ieinteresē dendroloģiskais parks “Lazdukalni”. Pirms dažām dienām atgriezies no Skrīveru Dendroloģiskā parka, vēlos novērtēt Ogres piedāvājumu.

Ogre mana radara uztveršanas zonā ir nokļuvusi jau iepriekš, tāpēc kartēs ir atzīmēti daži apskates objekti, bet vēl turpinu pētīt novada piedāvājumu un pamanu, ka Brīvības ielas malā atrodams Siguldas Mednieku namiņa lāča radagabals – lācītis Ēriks. Maksimālā programma tagad paredz finišu Ogres dzelzceļa stacijā, un maršruts sola 50 kilometru piedzīvojumu, kas ļoti priecē.

Nolemju pieturēties pie nesen pārbaudītas vērtības – pirmā vilciena, kas uz Aizkraukles pusi no Rīgas atiet 5:10 no rīta. Tas dos man ļoti daudz dienas gaismas, pieļaujot improvizāciju un nelielus līkumus, ja pārgājiena gaitā radīsies tāda iedvesma.

Risinājumi ir arī sliktākiem scenārijiem, jo vilcieni starp Aizkraukli un Rīgu kursē gana bieži un ilgi, dodot iespēju izstāties kā Lielvārdē, tā Ķegumā vai Ciemupē, ja būs tāda nepieciešamība.

Par piedzīvoto ceļā no Jumpravas pie lācīša Ērika lasiet šeit.

Pavasaris Daugavas ielejā

Lai arī darāmo darbu sarakstā ir virkne vienas dienas pārgājienu maršrutu, kārtējā pārgājiena maršruts pavisam spontāni top vien dienu pirms pasākuma, kad saprotu, ka Skrīveru Dendroloģiskais parks varētu būt lieliska vieta, ko apmeklēt pavasarī.

Šai nedēļā esmu atvaļinājumā, tāpēc ir iespējas pārgājienā iziet arī darba dienās, vien jāsagaida diena, kad ir lieliski laikapstākļi un dēlam nav treniņa.

Skrīveru pusē meklējams vēl kāds iepriekš neredzēts apskates objekts, ko noteikti iekļaušu maršrutā. Netālu no Daugavas ielas aug Lielais Andrejs – prāvs dižozols. Maršrutu Skrīveru pusē viju tā, lai izvairītos no garākiem pārgājieniem šurpu un turpu pa vienu un to pašu ceļu, tāpēc plānoju iet pilsētā pa vienu ceļu, tad šķērsot Maizītes upi un doties uz Lielā Andreja pusi.

Maršruts tikai Skrīveru pusē būtu visai pieticīgs, tāpēc spriežu, ka iet sākšu no Aizkraukles, apciemojot arī dabas parku “Daugavas ieleja”, kurā iepriekš viesojos pagājušā gada martā.

Netālu no dendroloģiskā parka kartē ieraugu Kalnmuižas ezeru, kam apkārt vijas dabas taka. Tas, protams, arī tiek iekļauts maršrutā.

Pārgājiena finišam izvēlos Jumpravas staciju. Interesants liekas posms no Rīgas – Daugavpils šosejas līdz dzelzceļam, jo kartē tas ar stigām iezīmēts koka lapas rakstā. Pieļauju, ka arī te tiek audzēti dažādi koki, un nolemju par to pārliecināties dabā.

Jaunākās laika prognozes liecina, ka 19.maija pēcpusdienā gaidāms lietus, tāpēc modinātāju lieku neierasti agri – uz 3:45 no rīta, lai paspētu uz pirmo vilcienu, kas uz Aizkraukli atiet jau 5:10.

Par to, kādus skatus un piedzīvojumus sagādāja Aizkraukle, Daugavas ieleja un Skrīveru novads, plašāk aprakstīts šeit.