Apkārt Juglas ezeram ar iekļautu Brīvdabas muzeja apciemojumu

Grūti pat teikt, kad bijis mans pēdējais Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja apmeklējums. Pirms dažiem gadiem ir pabūts tā lauku ekspozīcijā “Vēveros”, bet Juglas ezera krastos uzstādītās senās celtnes, šķiet, neesmu apciemojis kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Brīvdabas muzejs iekļūst manā darāmo darbu sarakstā, bet maršrutus parasti zīmēju kaut kur tālāk no Rīgas, tāpēc muzejs vēl labu laiku gaida savu iespēju.

Papildu iedvesmu sniedz darba kolēģis Ģirts, kas kādā oktobra sestdienā apiet apkārt Juglas ezeram, bet netiek Brīvdabas muzejā, jo tur nav ļauts ievest tā četrkājaino draugu.

Apskatoties Ģirta ieto maršrutu, ir skaidrs, ka vietām mūsu intereses atšķirsies, bet kopumā plāns ir identisks – laiks doties apkārt Juglas ezeram.

Juglas ezera krastos savulaik bijušas dažādas muižas un muižiņas, daudzas no tām vairs nav saglabājušās, tomēr maršruta plānā atzīmēju piecas, ko jāapskata dabā, – Zēlustes, Brekšu, Juglas, Bonaventuras muižas un Strazdumuižu.

Par maršruta sākuma un beigu punktu izvēlos sabiedriskā transporta galapunktu Juglā, kuru varu viegli sasniegt no Ziepniekkalna, iekāpjot 4. maršruta trolejbusā.

Maršruta līniju velku uz dienvidiem gar Juglas ezera rietumu krastu, tad uz ziemeļiem tā austrumu krastā, lai Brīvdabas muzejs būtu jau atvērts apmeklētājiem, kad tuvošos tā vārtiem. Sazvanījis muzeju, noskaidroju, ka ieeja paredzēta tikai no Brīvdabas ielas puses, t.i., no muzeja ziemeļiem. Nospriežu, ka iecerēto maršruta virzienu saglabāšu un muzejam sākotnēji apiešu apkārt caur Berģiem.

Vairāk par manu apli ap Juglas ezeru lasiet šeit.

Ziemassvētku kaujas atceroties

Iespējams, ka vainīgs novembris, kas Latvijas iedzīvotājos parasti raisa patriotiskākas domas un sajūtas. Iespējams, ka samērā mazais attālums no Rīgas un fakts, ka visai sen esmu apciemojis tikai pašu Ložmetējkalnu, ir tas, kas liek man pievērst savu skatienu Tīreļpurvam.

Ložmetējkalns, protams, kļūst par vienu no pieturas punktiem. Ievēroju arī Ziemassvētku kauju muzeju. Pamazām, pētot dažādas kartes un mainot to mērogu, atklāju arvien vairāk piemiņas vietu un citu interesantu apskates objektu, kas saistīti ar Ziemassvētku kaujām.

Sākotnēji lieku vien punktus kartē, lai pēc tam tos savienotu kādā iespējami apļveidīgākā maršrutā. Redzu, ka distance būs mērāma vairākos desmitos kilometru.

Kad šķiet, ka kartē vajadzīgie punkti salikti, roka mazliet paslīd, un mans skatiens aizceļo uz austrumiem, kur ieraugu Antiņu brāļu kapus un 1. Pasaules kara ierakumus arī Mārupes novadā. Vieta ir nedaudz atstatu no sākotnēji iecerētajiem apskates objektiem, tomēr, iespējams, ka varu sasniegt arī to.

Kartes liecina, ka mani sagaida visnotaļ purvainas vietas, mežainas kāpas un gari zemes ceļi. Mežos paslēpušies arī kādreizējie ierakumi, kurus atzīmēju sev informācijai, lai, iespējams, apciemotu kādus no tiem.

Kartē vēl pietrūkst pārgājiena starta un finiša punkta, kur atstāt auto. Apsveru iespēju to novietot kādā no Ložmetējkalna autostāvvietām, bet tad atceros savulaik ar kolēģiem iecienītu restorānu Rīgas – Liepājas šosejas malā – “Aitiņlauvas”. Zvanu, lai noskaidrotu, vai man tiks dota iespēja novietot savu auto līdzās viesu namam un restorānam. Saņemu “zaļo gaismu” ar piebildi, ka pēc pārgājiena esmu gaidīts krogā uz kādu karstu dzērienu.

Kad kartē likts arī starta punkts, varu iezīmēt iecerēto maršrutu. Gluži perfekts “aplis” nesanāk, ir dažas vietas, kur soļošu turp un atpakaļ pa vienu un to pašu ceļu, bet pārgājiena distance izskatās cienījama – ap 40 kilometriem.

Par to, kā aizritēja mans pārgājiens Ziemassvētku kauju norises vietās, lasiet šeit.

Ādažu novada ezerus lūkojot

Šī pārgājiena ideja manī nobriest pamazām. Vispirms ir brauciens uz Veczemju klintīm, tad brauciens uz Limbažiem. Plānojot katru no tiem, skatiens kartē pārslīd Carnikavas un Lilastes apkārtnei. Tur taču ir tik daudz dažādu ezeru! Garezeru trijotni jau divas reizes esmu apciemojis, bet nolemju, ka tie arī iederēsies manā plānā.

Pamazām atzīmēju maršruta pieturas punktus. Orientējos uz aptuveni 30 kilometru maršrutu, tāpēc manī cīnās kārdinājums pievienot maršrutam vēl kādu ezeru ar saprāta balsi, kas saka, ka lielākoties izvēlētie ceļi būs nezināmi, tāpēc laiku, cik prasīs to pieveikšana, prognozēt grūti.

Sākotnēji trim Garezeriem pievienoju Lilastes ezeru, Dūņezeru un Dzirnezeru. Netālu no Dzirnezera ir Pulksteņezers. Iekļauts!  Starp Garezeriem un šoseju A1 ir arī Ummis, bet sākotnēji novilktais maršruts jau pārsniedz iecerētos rāmjus.

Sēdēdams pie kartes un pētīdams iespējas nolemju, ka Lilastes ezeram un Dūņezeram varu iet gar rietumu krastu, kas ļaus saīsināt distanci un iekļaut maršrutā arī Ummi. Lieliski! Tverams šķiet arī Kadagas ezers, tomēr galu galā to atmetu.

Apkopojis visu iecerēto, secinu, ka manā plānā ir astoņi ezeri. Gar pieciem no tiem iepriekš neesmu staigājis, savulaik tikai paviesojies atpūtas vietā pie Lilastes ezera.

Maršruts kartē iezīmēts, un atliek vairs tikai sagaidīt nedēļas nogali, kad ir gan laiks šādai aktivitātei, gan piemēroti laikapstākļi. Tāda diena pienāk tieši oktobra vidū. Lai gan laika prognozes vēl dažas dienas iepriekš rāda, ka Carnikavas pusē brīžiem varētu uzlīt, tuvojoties sestdienai tās kļūst optimistiskākas. Lietus jaka man, protams, ir līdzi somā, bet ir cerība, ka tā nebūs nepieciešama.

Par to, kā man veicās Ādažu novadā, lasiet šeit.

Dūņezers

Saulaina rudens diena Limbažos

Turpinot meklēt vietas, ko Latvijā vēl neesmu apciemojis, kartē nokļūstu līdz Limbažiem. Savulaik esmu atzīmējis virkni potenciāli interesantu apskates objektu gan pilsētā, gan tās apkārtnē, un pirms dažām nedēļām, atgriežoties no pārgājiena gar Veczemju klintīm, jau biju metis aci uz Limbažu pagriezienu. Pilsēta ir visai tuvu Rīgai, tāpēc, mostoties tā agrāk, ar pirmajiem saules stariem jau varu būt tur.

Ja virkne apskates objektu ir skaidri – Limbažu viduslaiku pilsdrupas, Limbažu Lielezera dabas taka, Katvaru muiža un citi, tad daži liek uzdot jautājumu, vai ir atrodami un sasniedzami. Tā kā plānoju uz Katvariem doties pa zaļo dzelzceļu, kartē pamanu pa kreisi no tā atzīmētus Māras upurakmeņus un Muižkalnu krustakmeņus, bet trūkst ceļu, kas ved uz tiem.

Apkopojis sevi interesējošos jautājumus, rakstu Limbažu novada TIC. Kad atbilde kavējas, bet iecerētā pārgājiena diena arvien tuvojas, nolemju sazvanīt Limbažu novada tūrisma speciālistus. Puisis, kas atbild uz man uzvanu, palīdz man ar diviem kontaktiem. Zane varot pastāstīt par Katvaru apkārtni, savukārt, Daina mācēšot teikt par akmeņu pieejamību.

Sazvanu kā vienu, tā otru. Zane iepriecina ar konkrētāku informāciju, kā labāk piekļūt Katvaru muižas liepām un kurās mājās Katvaru ezera krastā labāk neiesoļot. Daina gan apbēdina, jo norāda, ka kartē noskatītie akmeņi atrodas izcirtumā, kas tagad pamatīgi aizaudzis, tā kā nezinātājam akmeņus atrast būs grūti.

Ņemot vērā abu sieviešu sniegtos padomus, lieku pēdējos punktus un komatus savā maršruta plānā. Ja pašsajūta ļaus, Limbažos varu noiet 25 – 30 kilometrus. Arī tad gan, visticamāk, paliks vēl daudz, ko apskatīt kādā citā pilsētas apmeklējuma reizē.

Modinātāju lieku uz 4:30 sestdienas, 10. septembra rītā, lai ap pulksten 7:00 būtu Limbažos. Laika prognozes pārgājiena dienai ir ļoti labvēlīgas, vien rīti jau kļuvuši visai dzestri, tāpēc sagatavoju vairākas apģērba kārtas.

Par to, ko apskatīju un izstaigāju Limbažos, lasiet šeit.

Mālpils ceļos un takās

Visai tuvu Rīgai esošā Mālpils jau ilgāku laiku ir nokļuvusi uz mana pārgājienu plānošanas “darba galda”, lielākoties mēģinot caur to izvīt garākus pārgājienu maršrutus, bet tādus pagaidām taupu tālākai nākotnei. Nolemju koncentrēties uz īsāku maršrutu, kas ietvertu tikai pašu Mālpili un tās apkārtni. Šoreiz man pieteicies ceļabiedrs, tā kā īss maršruts 10 – 15 kilometru robežās būs tieši laikā.

Jau iepriekš kartē veiktās atzīmes ar dažādiem mani interesējošiem apskates objektiem – muižu, pilskalniem, Mālpils dabas taku – cītīgi papildinu ar tādiem, ko vēl izdodas atrast dažādos avotos, izveidojot gana piesātinātu iespējamo maršrutu.

Atliek vien savienot visus šos punktus tā, lai iespējami mazāk atkārtotos vienas un tās pašas takas. Kartē pamanījis Sudas upes aizsprostu, mēģinu izdibināt, vai to iespējams šķērsot kājāmgājējiem. Mālpils pagasta pārvaldes mājas lapā tūrisma speciālistu atrast neizdodas, tāpēc zvanu pārvaldes lietvedei, kas, ja ir vietējā, arī varētu spēt man palīdzēt. Pieteikums, ka plānoju pastaigu pa Mālpili, liek klausuli pacēlušajai sievietei šaubīties, vai tā būs īstā kontaktpersona, bet, kad uzdodu sevi interesējošo jautājumu, tā ātri apstiprina, ka aizsprostu ir iespējams šķērsot. Abi pasmaidām, ka lietvede tomēr bija īstais cilvēks, kam vaicāt, un atvadāmies.

Lielākoties savās pārgājienu gaitās dodos ar vilcienu, bet Mālpils nav dzelzceļa tuvumā, tāpēc jāizvēlas starp autobusu un savu auto. Auto noteikti ir ērtāka un elastīgāka iespēja. Ar ceļabiedru vienojamies, ka tas nogādās mūs abus Mālpilī un pēc pārgājiena atpakaļ uz Rīgu.

Kad visi praktiskie priekšdarbi veikti, atliek vienoties par laiku, cikos sākam savu ceļu no Rīgas. Izvērtējot abu paradumus un iespējas, nonākam pie starta pulksten 6:00. Mālpilī tad mēs varētu ierasties pirms 7:00 no rīta. Pārgājienam viss gatavs.

Par to, kā aizritēja mūsu pārgājiens Mālpilī un tās apkārtnē, lasiet šeit.

Apciemojot Veczemju klintis

Kaļot plānus 10 – 20 kilometrus gariem pastaigu/pārgājienu maršrutiem, lūkojos arī, kur vēl iepriekš nav pabūts, lai gūtu iespēju atklāt, uzzināt ko jaunu. Pētot karti, apstājos pie Veczemju klintīm, kuras nekad iepriekš neesmu skatījis un savulaik esmu iekļāvis garākā potenciālajā maršrutā uz dienvidiem no Salacgrīvas.

Aplūkojis, kas vēl skatāms uz vienu un uz otru pusi no Veczemju klintīm, saprotu, ka te ir lieliska iespēja nelielai pastaigai ar startu un finišu tur, kur izdosies novietot auto.

Lielāko auto stāvlaukumu kartē rāda līdzās kempingam “Klintis”. Sazvanījis kempingu, noskaidroju, ka auto tur var novietot arī tie, kas pašā kempingā nedzīvo. Man tikai jāsamaksā 3 eiro pēc ierašanās vai, ja atbraucu ļoti agri un kempinga saimnieki vēl guļ, pirms aizbraukšanas.

Galvenie maršruta pieturas punkti kartē ir atzīmēti, un es esmu gatavs pārgājienam. Vēl tikai jāsagaida labvēlīgu laika prognozi. LVĢMC dienu pirms iecerētā pārgājiena rāda, ka Skultes pusē varētu būt lietus. Noskatos arī LTV laika ziņas, kurās Toms Bricis sola krietni skaistāku rītu. Nolemju, ka paļaušos uz Toma viedokli, un liekos uz auss, jo modinātājs likts uz 5:00 svētdienas rītā. Līdz kempingam aptuveni pusotras stundas brauciens ar auto.

Par to, kā pagāja mans rīts Vidzemes akmeņainajā jūrmalā, lasiet šeit.

Brīvdabas taka gar Rojas upi

Negaidīts uzaicinājums dēlam pievienoties gadu vecākiem puišiem futbola turnīrā Rojā un veiksmīgi (priekš manis) izveidots dēla komandas spēļu grafiks dod man iespēju sameklēt karšu aplikācijā vienu no jau sen iecerētiem maršrutiem – taku gar Rojas upi.

Rojā izveidotas trīs dažāda garuma takas gar upi. Divu kilometru apli neuzskatu par nopietnu. Septiņu kilometru apli brīdi apsveru, tomēr izšķiros par labu 15 kilometru aplim, kas ved gar abiem Rojas krastiem ar starpfinišu Žocenē.

Pārgājienam varu veltīt dažas stundas, un ar to vajadzētu būt gana, lai izietu garāko no Rojas krastos iekārtotajām brīvdabas takām. Noskaidrojis, ka viesnīcā brokastis pasniedz no 8:30 rītā, dienu pirms pārgājiena apciemoju vietējo veikalu, lai nodrošinātos ar ko ēdamu un dzeramu manai pastaigai, jo gatavojos iziet Rojas takās jau krietni pirms 8:30.

Kādā no soļojumiem starp viesnīcu un stadionu, kurā vēroju dēla spēles, iegriežos arī līdzās upei esošajā SPURĀ, kas atpūtniekiem iznomā laivas un SUP dēļus, lai noskaidrotu, vai agrā rītā tikšu uzskatīts par iebrucēju vai nekaitīgu kājāmgājēju. Meitene, ko satieku, apstiprina, ka droši varu doties cauri SPURAS teritorijai uz noskatīto taku.

Modinātāju lieku uz 6:00 no rīta, brokastis viesnīcā pieteiktas uz 9:30, kad ceru būt jau atpakaļ no pārgājiena.

Par to, kā pagāja mana pastaiga, lasiet šeit.

Vecītis brīvsolī. Aizkraukle – Skrīveri

Ziemassvētku vecītis dodas savā ikgadējā pārgājienā. Šoreiz Aizkraukles novadā, caur dabas parku Daugavas ieleja soļojot no Aizkraukles uz Skrīveriem. Sīkāk par vecīša piedzīvoto lasiet šeit

Aizkraukles pilsdrupās. Foto: Raivo Freimanis

Ieskats vecīša pārgājienā. Paldies Raivo Freimanim par video.

Ogres novada ceļos un takās starp Jumpravu un Ogri

Oktobra pēdējai nedēļas nogalei sola lieliskus laikapstākļus, tāpēc ielūkojos savā pārgājienu ideju krājumā. Nolemju turpināt turēties pie vietām, kas sasniedzamas pa dzelzceļu, un atkal veros uz Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līniju.

Pagājušā gada maijā devos no Jumpravas uz Ogri gar Daugavu, iegriežoties Kaibalā, Lielvārdē, Ķegumā un citās interesantās vietās likteņupes krastos. Jau tolaik biju kartē atzīmējis dažus punktus, kas atradās pārāk tālu no maršruta, bet būtu apmeklēšanas vērti. Apzīmējumi kartēs, piemēram, liecināja, ka uz dažām Ogres upes pietekām ir atrodami ūdenskritumi. Ogres krastos var skatīt arī klintis.

Sāku rūpīgāk pētīt kartes un vienu aiz otra rindoju vēl dažādus objektus, ko būtu vērts apciemot. Nu jau jāķeras pie nākamā vingrinājuma. Jāsaprot, cik garu maršrutu esmu iezīmējis un vai tas ir pieveicams vienas dienas ietvaros. Aptuvens aprēķins liecina, ka no Jumpravas līdz Ogrei tie būtu 42 kilometri, bet skaitu vēl dažus kilometrus klāt, apzinoties, ka gaidāmas vairākas atkāpes no pamata maršruta, kur arī sakrāšu metrus un kilometrus.

Tā kā solīts samērā silts laiks, termosa ar tēju vietā mugursomā iegulst ūdens pudele. Nodrošinos arī ar ko apēdamu, jo veikalu maršrutā būs maz.

Par pārgājienu Ogres novadā lasiet šeit.

Saulriets virs Ogres

Kokneses zviedru skanstis un citi labumi

Iedvesmu kārtējam pārgājienam gūstu, pētot Kokneses karti dažādā palielinājumā. Pirmās pamanu vietas, kurās norādīti arheoloģijas pieminekļu apzīmējumi ar pievienotiem uzrakstiem “Zviedru skansts”.

Kad sāku tuvāk pētīt kartēs redzamo, ieraugu vēl vairākas vietas, kurās atzīmētās līnijas atdarina skanstu nocietinājuma kontūras, liecinot, ka arī tur varētu būt saskatāms kas no Kokneses 17.gadsimta militārā mantojuma.

Atzīmējis visas iespējamās skanstu atrašanās vietas kartē, ķeros pie nākamā jautājuma. Apzinos, ka skanstis var būt privātīpašumos vai citās vietās, kur apmeklētāji nav gaidīti, tāpēc rakstu vēstuli Kokneses tūrisma informācijas centram, lai noskaidrotu iespējas parastam cilvēkam apskatīt kādreizējo nocietinājumu paliekas.

Lauma no Kokneses TIC dara zināmu, ka sūdzības par privātīpašnieku liegumu skatīt skanstis līdz šim neesot saņēmuši. Rodas jautājums, vai sūdzējusies ir otra puse – privātīpašnieki, bet tas paliek pie manis.

Idejas turpina rosīties manā galvā, un vaicāju Laumai, vai būtu kāds vietējais, kam būtu interese pavadīt mani skanstu maršrutā. Koknesietis noteikti gan labāk zinātu to, kur un kā skanstīm piekļūt, gan spētu vienoties ar citiem vietējiem par skanstu apmeklējumu. Par maršruta izveidi Lauma iesaka sazināties ar vietējo gidi Spodru.

Spodra apstiprina, ka esmu noskatījis visas tās vietas, kur skanstis varētu būt redzamas, un min, ka vislabāk skanstis skatāmas pie kafejnīcas “Panna” un Baznīcas kapos, kas izveidoti uz vēsturiskās skansts.

Gide pastāsta par gadījumiem, kad Koknesē viesojies vēsturnieks Urtāns, kurš arī pētījis šīs skanstis, un min vēl virkni vietu, kuras būtu vērts apskatīt un par kurām tai būtu interesanti stāsti.

Kad iespējamie skanstu apskates punkti atzīmēti un zinošu cilvēku apstiprināti, ķeros pie vēl pamatīgākas kartes izpētes, lai skanstu maršrutu papildinātu ar citiem interesantiem objektiem. Vienu tādu objektu zinu uzreiz, jo vēlos klātienē skatīt brūža drupas Pērses labajā krastā, kuras iepriekš esmu redzējis tikai caur Kokneses pilsdrupu logu ailēm. Lauma e-pastā min, ka pie tām var nokļūt, izbraucot cauri Bilstiņiem un nokāpjot lejā pa kalnu.

Atzīmēju vēl dažus punktus kādreizējās Bilstiņu muižas teritorijā, Kokneses mācītājmuižu otrpus Rīgas – Daugavpils šosejas, un saraksts ar objektiem, kurus iepriekš neesmu skatījis, man ir gatavs. Spodras iedvesmots, pievienoju iespējamajam maršrutam arī atsevišķus iepriekš skatītus objektus, kurus būtu vērts apciemot vēlreiz.

Par to, kā pagāja mana diena Koknesē un Kokneses pagastā, lasiet šeit.

%d bloggers like this: