Ziedošajos Zemgales plašumos

Ieraksts manā darāmo darbu sarakstā vēsta, ka apskatāma arī Bauskas apkārtne, bet pamudinājumu beidzot realizēt šo plānu dod Anita, kas darbojas gan Ogres, gan Bauskas novada interneta un drukātajos ziņu resursos.

Iepriekš pamanījusi manus aprakstus par pārgājieniem gar Daugavu, Anita lūdz, vai līdzīgu pasākumu es varētu realizēt arī Iecavas un Bauskas pusē. Lai nu būtu Iecava un Bauska. Sāku plānot maršrutu.

Drīz saprotu, ka lielākais izaicinājums ir apskates objektiem aizpildīt posmu starp Iecavu un Bausku. Uzreiz atmetu versiju par soļojumu gar šoseju un mēģinu noskaidrot, vai laipa pie Mežotnes pils ir pieejama arī šovasar. Mežotnes pils klusē, bet atsaucīgāks ir Bauskas novada TIC, kas apstiprina, ka laipa ir savā ierastajā vietā.

Galvenie pieturas punkti tad nu ir skaidri – Iecava, Mežotne un Bauska. Kad galvenā maršruta līnija ir nosprausta, atliek vien to papildināt ar dažādiem apskates objektiem. Ierasti meklēju ko tādu, ko iepriekš neesmu skatījis, un maršrutu papildina Mežotnes pilskalns, Garozas muižas parks, Bērzmuiža un vēl vairāki interesanti apskates objekti.

Tuvojas piecas brīvdienas pēc kārtas, un nolemju, ka nākamajā dienā pēc atgriešanās no dēla futbola nometnes būs pats labākais brīdis apciemot ziedošos Zemgales laukus. Laika prognozes 22.jūnijam ir labvēlīgas, un es iegādājos biļeti uz autobusu, kas visagrāk nogādās mani Iecavā.

Par to, kā man veicās soļojumā pa Zemgali, lasiet šeit.

Noslēdzošais posms Daugavas HES maršrutā

Kad kājām pieveikts ceļš no Aizkraukles (Pļaviņu HES mājvieta) līdz Jumpravai, kam seko Jumpravas – Ogres pārgājiens (ietverot Ķeguma HES), ir skaidrs, ka jāveic arī noslēdzošais posms Daugavas HES maršrutā – no Ogres līdz Rīgas HES.

Doles sala jau sen ir manā darāmo darbu sarakstā, bet līdz šim neesmu atradis, kā iepīt to kādā no maršrutiem, savukārt, pa pašu Doles salu sanāk visai pieticīgs pārgājiena maršruts. Maršrutam līdz Rīgas HES Doles sala ir lielisks papildinājums.

Pētot kartes un novadu tūrisma informāciju, pamazām atzīmēju kartē punktus, kuros ir vērts pabūt. Noslēgumā izveidojas labs saraksts ar dabas un vēstures objektiem.

Nezināms paliek pārgājiena finišs, jo pastāv vairāki varianti, un izvēli es plānoju izdarīt jau pārgājiena laikā, izvērtējot savas sajūtas. Labā ziņa, ka tik tuvu Rīgai pēc manis var atbraukt ar auto, tāpēc finišu nav obligāti jāpiesaista kādai dzelzceļa stacijai un vilcienu atiešanas laikiem. Protams, pastāv arī iespēja aizsoļot līdz Doles vai Dārziņu dzelzceļa stacijai.

Dēlam atsākas futbola treniņi, tāpēc sestdienas nu man jāatvēl citiem mērķiem. Katru dienu pārbaudu, kādu laika prognozi sola svētdienai, 31.maijam, un tieku pat ļoti iepriecināts. Meteo.lv sola, ka diena būs skaidra un saulaina.

Par to, kā man veicās pārgājienā no Ogres līdz Doles salai, lasiet šeit.

Ceļā no Jumpravas pie lācīša Ērika

Jau ilgāku laiku esmu domājis par to, kā pārgājiena maršrutā ievīt mana tēva dzimto pilsētu – Lielvārdi. Lai arī pilsētā esmu viesojies katru gadu jau kopš bērnības, vēlos to apskatīt mierīgā pārgājiena solī un, iespējams, ieraudzīt ko tādu, ko iepriekš neesmu pamanījis.

Iedvesmu man dod pārgājiens no Aizkraukles uz Jumpravu, kura laikā intereses pēc vērtēju iespējas pagarināt maršrutu līdz Lielvārdei. Tā kā Jumpravā uznāca lietus, šāda iespēja palika tikai idejas līmenī, bet MAPS.ME iezīmētais maršruts liecināja, ka ir varianti.

No Jumpravas atgriežos 19.maijā, un nākamā diena, kad sola labu laiku, kā arī nav jāved dēlu uz treniņu, ir piektdiena, 22.maijs, tāpēc laika plānošanai ir maz. Tas gan nav šķērslis, jo dažs pārgājiena maršruts top viena vakara laikā.

Pieķeros idejai par pārgājienu no Jumpravas līdz Lielvārdei, lai turpinātu pirms dažām dienām iesākto. Kartē noskatu vairākus apskates objektus Dzelmēs, Kaibalā un Lielvārdē. Saprotu, ka šai posmā daudz soļošu gar šoseju, jo starp šoseju un Daugavu paralēla ceļa nav, savukārt, otrpus šosejai tie būtu visai lieli līkumi.

Lai kā mēru, nonāku pie atziņas, ka vairāk par 20-25 kilometriem nesanāk. Aizkraukles – Jumpravas pārgājiens ir palicis bez sāpīgām sekām, tāpēc jūtos gatavs kam izaicinošākam. Sāku meklēt iespējas pagarināt maršrutu tālāk par Lielvārdi, joprojām paliekot Daugavas labajā krastā.

Pievienoju maršrutam arī objektus Ķegumā un Ogrē, pa vidu iekļaujot Ciemupes apmeklējumu. Ogrē sākotnēji lūkojos Pārogres virzienā, kur mani ieinteresē dendroloģiskais parks “Lazdukalni”. Pirms dažām dienām atgriezies no Skrīveru Dendroloģiskā parka, vēlos novērtēt Ogres piedāvājumu.

Ogre mana radara uztveršanas zonā ir nokļuvusi jau iepriekš, tāpēc kartēs ir atzīmēti daži apskates objekti, bet vēl turpinu pētīt novada piedāvājumu un pamanu, ka Brīvības ielas malā atrodams Siguldas Mednieku namiņa lāča radagabals – lācītis Ēriks. Maksimālā programma tagad paredz finišu Ogres dzelzceļa stacijā, un maršruts sola 50 kilometru piedzīvojumu, kas ļoti priecē.

Nolemju pieturēties pie nesen pārbaudītas vērtības – pirmā vilciena, kas uz Aizkraukles pusi no Rīgas atiet 5:10 no rīta. Tas dos man ļoti daudz dienas gaismas, pieļaujot improvizāciju un nelielus līkumus, ja pārgājiena gaitā radīsies tāda iedvesma.

Risinājumi ir arī sliktākiem scenārijiem, jo vilcieni starp Aizkraukli un Rīgu kursē gana bieži un ilgi, dodot iespēju izstāties kā Lielvārdē, tā Ķegumā vai Ciemupē, ja būs tāda nepieciešamība.

Par piedzīvoto ceļā no Jumpravas pie lācīša Ērika lasiet šeit.

Pavasaris Daugavas ielejā

Lai arī darāmo darbu sarakstā ir virkne vienas dienas pārgājienu maršrutu, kārtējā pārgājiena maršruts pavisam spontāni top vien dienu pirms pasākuma, kad saprotu, ka Skrīveru Dendroloģiskais parks varētu būt lieliska vieta, ko apmeklēt pavasarī.

Šai nedēļā esmu atvaļinājumā, tāpēc ir iespējas pārgājienā iziet arī darba dienās, vien jāsagaida diena, kad ir lieliski laikapstākļi un dēlam nav treniņa.

Skrīveru pusē meklējams vēl kāds iepriekš neredzēts apskates objekts, ko noteikti iekļaušu maršrutā. Netālu no Daugavas ielas aug Lielais Andrejs – prāvs dižozols. Maršrutu Skrīveru pusē viju tā, lai izvairītos no garākiem pārgājieniem šurpu un turpu pa vienu un to pašu ceļu, tāpēc plānoju iet pilsētā pa vienu ceļu, tad šķērsot Maizītes upi un doties uz Lielā Andreja pusi.

Maršruts tikai Skrīveru pusē būtu visai pieticīgs, tāpēc spriežu, ka iet sākšu no Aizkraukles, apciemojot arī dabas parku “Daugavas ieleja”, kurā iepriekš viesojos pagājušā gada martā.

Netālu no dendroloģiskā parka kartē ieraugu Kalnmuižas ezeru, kam apkārt vijas dabas taka. Tas, protams, arī tiek iekļauts maršrutā.

Pārgājiena finišam izvēlos Jumpravas staciju. Interesants liekas posms no Rīgas – Daugavpils šosejas līdz dzelzceļam, jo kartē tas ar stigām iezīmēts koka lapas rakstā. Pieļauju, ka arī te tiek audzēti dažādi koki, un nolemju par to pārliecināties dabā.

Jaunākās laika prognozes liecina, ka 19.maija pēcpusdienā gaidāms lietus, tāpēc modinātāju lieku neierasti agri – uz 3:45 no rīta, lai paspētu uz pirmo vilcienu, kas uz Aizkraukli atiet jau 5:10.

Par to, kādus skatus un piedzīvojumus sagādāja Aizkraukle, Daugavas ieleja un Skrīveru novads, plašāk aprakstīts šeit.

Tverot pavasari Siguldā un tās apkārtnē

Aprīļa vidū sāku kaldināt plānus pārgājienam Siguldā ievu ziedēšanas laikā. Man patīk katrā maršrutā iepīt kaut ko jaunu, bet Siguldas pusi līdzšinējās gaitās esmu izstaigājis krustām un šķērsām, tāpēc kartes tagad pētu īpaši rūpīgi. Atceros, ka pirms gada manīju ievas ziedam Gaujas malā, kad nācu uz Siguldu no Braslas ietekas puses. Netālu no Turaidas rodamā Blusu ala kļūst par vienu no mana maršruta pieturas punktiem. Otru punktu kartē lieku Siguldai pretējā pusē, kur rodama Krimuldas baznīca un Kubeseles dabas un vēstures taka ar tās apskates objektiem.

Savus nodomus atklāju arī Siguldas novada Tūrisma informācijas centram, kura pārstāve Sintija iesaka vietas, kur man lielākas izredzes ieraudzīt ievas ziedam (Kubeseles taka nav starp tām), un piebilst, ka ievu ziedēšana parasti notiek ne ātrāk par maiju.

Līdz maijam vēl dažas nedēļas, kur laikā turpinu kaldināt maršrutu. Pamanu, ka Turaidas muzejrezervātā ir virkne kādreizējās muižas ēku, kuras iepriekš, šķiet, neesmu skatījis. Lai maršruts būtu interesantāks, nu sāku meklēt ceļu no Blusu alas uz Turaidu, kas ļautu iziet pa iepriekš neapgūtām takām.

Kad kartēs redzu, ka aiz “Virsotņu” mājām ceļš apraujas kaut kur mežā virs Blusu alas un attālums starp ceļa galu un Blusu alu ir relatīvi neliels, nospriežu, ka jāmeklē iespējas tur. Topogrāfiskās kartes vēsta, ka gaidāms labs kāpiens.

Kartēs manu arī taku gar Gauju, kas no tilta pār upi aizved līdz upes malā esošam skatu laukumam, no kura paveras skats uz Gaujas kreisajā krastā esošo iezi, par kura vārdu manā rīcībā nav informācijas. Taka kļūst par mana maršruta papildinājumu, jo pārgājiena režīmā es te noteikti neesmu viesojies. Esmu pa to jozis “Stirnu bukā”, bet tad mierīga apkārtnes vērošana izpaliek.

Maija sākumā manā apkārtnē ievas zied pilnā plaukumā, tāpēc paredzu 9.maijā apmeklēt Siguldu un atkal sazinos ar Sintiju. Izmantoju iespēju noskaidrot viņas domas par kāpienu augšup virs Blusu alas. Sintija min, ka nav norādīts, ka būtu īpašums starp šiem posmiem, kas būtu jāšķērso, bet stāvums gan tur varētu būt, kas ir pieveicams.

7.maijā saņemu vēstuli no Sintijas. Viņa ir bijusi apsekot virkni apskates objektu (Krimuldas muiža, Gūtmaņa ala, tilts pār Gauju) un secinājusi, ka 9.maijs varētu būt par agru, bet kaut kas jau būs redzams. Vēstulei pievienotas fotogrāfijas ar ievu pumpuriem un pirmajiem ziediem.

Ar Sintijas vēstulē un tās pielikumos redzamo man pietiek, lai plāns paliktu spēkā. 9.maijā būšu Siguldā.

Ieskats manā Siguldas pārgājienā rodams šeit.

No Kandavas uz Abavas rumbu

2017.gadā divu dienu pārgājienā mērots ceļš no Sabiles līdz Kuldīgai, bet Abavai un tās senlejai ir vēl daudz, ko piedāvāt, tāpēc manā darāmo darbu sarakstā nokļūst ieraksts “Kandava + Abavas senleja”.

Ir 2019.gada maijs, kad mana pārgājiena Daugavas lokos aprakstu izlasa kādreizējā kolēģe Inga un saziņā top ideja par to, ka kādreiz varētu iziet kopīgu pārgājienu. Kad vaicāju Ingai par vietu, kurp tā vēlētos doties, izskan doma par Munameģi. Pārgājienus Igaunijas teritorijā neesmu sācis, bet katram gadījumam saglabāju šo informāciju savā atmiņā.

Notikumi sāk strauji attīstīties brīdī, kad “Stirnu buka” organizatori paziņo, ka 2020.gada skriešanas seriāla posms otrais notiks Kandavā. Lūk, zīme, ka pienācis laiks realizēt turpinājumu pārgājieniem Abavas senlejā. Inga ir cēlusies no Kandavas, kā arī aizraujas ar skriešanu, ko gan veic tikai treniņu nolūkos, līdz ar to parādās lieliska iespēja viņas debijai pārgājienos un “Stirnu bukā”.

Kalendāros atzīmējam maija sākumu, kad plānots “Stirnu buka” posms, un es pamazām sāku maršruta plānošanu.

Izpētot posmu starp Kandavu un Sabili, secinu, ka daudz interesanta var atrast Abavas kreisajā krastā un tās pieteku krastos. Arī Abavas labajam krastam ir, ko piedāvāt. MAPS.ME aplikācijā viena aiz otras parādās sarkanas atzīmes, kas apzīmē interesantas apskates vietas. Arī paredzamā pārgājiena distance neatlaidīgi pieaug. Divdesmit kilometri, trīsdesmit kilometri…

Februāra sākumā dodos uz tūrisma izstādi “Balttour 2020”, saprotot, ka tā ir lieliska iespēja vienuviet sastapt un aprunāties ar dažādu novadu tūrisma speciālistiem. Izstādē satieku arī Kandavas tūrisma informācijas centra vadītāju Ilzi, kas pasteidz reklamēt “Stirnu buka” Kandavas posmu. Saku, ka “Stirnu bukam” jau esmu pieteicies un nu lūkoju pēc informācijas, ko vēl apskatīt novadā. Ilze apbruņo mani ar dažādiem materiāliem par Kandavas novadu un Abavas senlejas dabas takām. Papildus veram vaļā MAPS.ME, un Ilze norāda uz vietu, kur Amulas krastā var meklēt atsegumus.

Kad kļūst skaidrs, ka “Stirnu buka” skrējiena maijā nebūs, ar Ingu vienojamies, ka pārgājiens gan paliek spēkā.

Līdz pat maijam turpinu dažādās kartēs pārskatīt Kandavas apkārtni. Pārgājiena garums potenciāli pārsniedz jau 40 un drīz arī 50 kilometru atzīmes. Vēlos saņemt Ingas viedokli par iespējamo maršrutu, jo plānojam taču iet kopā. Distances garumu varam mainīt pārgājiena laikā, ņemot vērā savas sajūtas, fizisko kondīciju.

Nedēļu pirms pārgājiena sāku pastiprināti sekot līdzi laika prognozēm meteo.lv. Sākotnējā iecere iet 2.maijā pamazām kļūst arvien mazāk ticama, jo prognozes no “bez nokrišņiem” kļūst par “līs”, tad arī par “līs pamatīgi un jau agri”. Pirmajam maijam prognozes gan nemainīgi sola mākoņainu laiku, tomēr bez nokrišņiem, tāpēc vienojamies pārgājienā doties maija pirmajā dienā.

Ingai ir izvēles iespējas nakšņot pie savas mātes vai vīra vecākiem, bet par manu bāzes nometni kļūst viesu nams “Pils”, kas atrodas tieši pie Kandavas bruņinieku pilskalna. “Pils” saimniece Oļa labprāt piekrīt uzņemt viesi, un Abavas senlejas pārgājienam nu viss ir sagatavots.

Par to, kā mums veicās Abavas senlejā, lasiet šeit.

Cilpu cilpām ap Ieriķiem

Kad 11.aprīlī atgriežos no Ieriķu – Āraišu pārgājiena, zinu, ka vēlos atgriezties Ieriķos, jo virkne iespējamu apskates objektu un vietu palika ārpus pārgājiena maršruta.

Uzreiz maršrutā iekļauju Kumadas ieteku Amatā. Nospriežu arī, ka vēlos iziet Kumadas kreiso krastu.  LVM GEO kartē redzu, ka tur ir mikroliegumi, tāpēc sazinos ar Jāni no Dabas aizsardzības pārvaldes, lai pārliecinātos, ka viens gājējs tur nekaitēs. Tā kā tieku atzīts par gana nekaitīgu, atzīmēju šo posmu savā plānā.

Meklējot ceļa turpinājumu no Kumadas ietekas Amatā (ejot gar Kumadas kreiso krastu), kartē uzduros vietai ar nosaukumu “Incēnu viduslaiku kapsēta” un pievienoju arī to saviem apskates objektiem.

Ļoti neatlaidīgi urda sajūta, ka Ieriķu dzirnavu takās atrastie trīs ūdensģīmji ir vien maza daļiņa no ūdensģīmju armijas, kas slēpjas Melderupes krastos. Oficiālu informāciju par ūdensģīmju skaitu man neizdodas atrast, tāpēc plānoju taku iziet vēlreiz, ļoti koncentrējoties uz ūdensģīmju aprisēm upes krastos.

Kādā aprakstā par Kumadas upi tiek pieminētas kaļķu cepļa drupas Kumadas kreisajā krastā. Meklējot kartē, atrodu, ka tādas drupas tiešām ir atzīmētas Cepļa ielas galā.

Par vēl vienu papildinājumu kļūst Cecīļu dabas taku daļa no “Lejas Ķaubu” mājām līdz ieejai takās, jo Ieriķu – Āraišu pārgājienā pie “Lejas Ķaubiem” novirzījos no marķētās Cecīļu dabas takas.

Lūkojoties uz šo visu, spriežu, ka priekšā aizraujošs pārgājiens Ieriķu pusē. Laika prognoze nedēļas nogalei arī ir visai daudzsološa, jo lietus netiek prognozēts. Pārskatu apavu izvēli, šoreiz izvēloties “smago artilēriju” – Zamberlan zābakus, lai nekādi dubļi neliegtu man sasniegt tos objektus, ko vēlos apskatīt.

Par to, ko piedzīvoju un skatīju Ieriķu apkārtnē, lasiet šeit.

No Ieriķiem uz Āraišiem

Spilgti atceros kādas korporācijas “Spīdola” biedrenes jautājumu, kas man tika uzdots pagājušā gada aprīlī, kad spīdolām stāstīju par pārgājieniem. “Vai esat gājis arī gar manu Kumadiņu?” kundze vaicāja. Jau tolaik Kumadas upe kādu brīdi bija pavadījusi manā darāmo darbu sarakstā, un nu gadu pēc minētā jautājuma nolemju, ka beidzot ir pienācis laiks realizēt šo pārgājienu.

Vispirms gan jārod atbildi uz jautājumu, ar ko varu papildināt Kumadas pārgājienu. Pirms tās ir Ieriķu dzirnavu dabas taka, gar Kumadu ved Cecīļu dabas takas posms, bet tad upe ietek Amatā, un iespēju iet atpakaļ pa to pašu ceļu es neizskatu.

Risinājums pamazām top, kad pētu Cecīļu dabas takas aprakstus un secinu, ka pa marķētām takām varu nokļūt līdz pat Ķaubju iezim Amatas krastos, pa ceļam apskatot virkni objektu, ko iepriekš neesmu skatījis vispār vai esmu redzējis no cita skatu punkta (piemēram, Amatas pretējā krasta).

Netālu no Ķaubju ieža ir Kārļi, no kuriem, savukārt, vien neliels gabaliņš ejams līdz Āraišiem. Abās minētajās vietās ir pabūts iepriekš, bet, kā par to esmu pārliecinājies ne reizi vien, arī tādās vietās var atrast ko jaunu, iepriekš nepamanītu.

Nomēru arī attālumu no Āraišiem līdz Cēsīm, bet to paturu prātā vien rezervei, ja nu posmu no Ieriķiem līdz Āraišiem pieveicu tik strauji, ka varu atļauties apskatīt arī Cēsis.

Papildinājumu rodu arī turpat pie Amatas, jo redzu, ka uz Melturiem takas ved gan gar vienu, gan otru upes krastu. Pārgājiena maršrutā iekļūst mazāk zināms posms (gar Amatas kreiso krastu), kas papildināts ar aktīvas atpūtas cienītāju vidū iecienīto labā krasta posmu, bet šoreiz tikai līdz Kārļiem.

Buros cauri kartēm un secinu, ka iespējas atrast ko jaunu ir arī Amatas labajā krastā. Atzīmēju savā plānā atsevišķus punktus, kurus dabā vērts aplūkot tuvāk, un maršruts ir gatavs.

Aptuvens aprēķins liecina, ka šoreiz jānoiet 30 km. Atturos no minējumiem par to, cik daudz laika tas prasīs, jo saprotu, ka būs gan jākāpelē, gan jādodas man nezināmās takās. Mierina apziņa, ka manā rīcībā būs gana daudz laika, lai paspētu visu interesējošo apskatīt pat pavisam pieticīgā ātrumā.

11.aprīlim tiek solīts saulains laiks, kas, protams, vēl vairāk veicina prieku par gaidāmo pārgājienu.

Par to, kā pagāja mana diena Amatas novadā, lasiet šeit.

Viena diena Beverīnas novadā ar Strenčiem piedevās

Savos regulārajos jaunu maršrutu un ideju meklējumos, mēdzu palūkoties arī, ko piedāvā vietas, kas ir netālu no iepriekš apgūtām trasēm. Īpaši iecienījis esmu pirmo vilcienu, kas no Rīgas dodas uz Valmieru, jo tas pietur virknē staciju Gaujas nacionālā parka teritorijā, dodot iespēju parku iepazīt krustu un šķērsu.

Šoreiz gan mans skatiens aizklīst ārpus Gaujas nacionālā parka. Valmiera un tās apkārtne jau sen ir manā darāmo darbu sarakstā, bet tālāk par to nav tikusi. Nu lūkoju, kas apskatāms Valmieras pusē.

Pamanu, ka ir takas gar Abulu, kas, savukārt, tek cauri Brenguļiem, Trikātai. Un viss liecina, ka virkni apskates objektu piedāvā tieši Trikāta – novada vienīgā baznīca, pilskalns ar pilsdrupām, Baltijas resnākā kļava un citi. Pamazām lieku atzīmes kartē un secinu, ka Trikātu noteikti vēlos apskatīt.

Vēl gan tāds sīkums, kā organizēt transportu, jo sestdienu vakaros ir viens vienīgs vilciens, kas ved uz Rīgu. Rēķinot attālumus saprotu, ka no Trikātas Strenči būs tuvāk, nekā Valmiera. Nu atliek vien noskaidrot, vai vilciens joprojām pietur Strenčos. Par laimi, jā, 17:10 ir vilciens no Strenčiem uz Rīgu.

Strenču virziens gan sola labu gabalu soļot gar šoseju, bet īstas izvēles man nav. Katram gadījumam piefiksēju arī, ka vēl pēc vilciena var notvert arī autobusu uz Rīgu. Plānoju gan tā, lai tiktu vilcienā.

Aptuvenā distance ap 40 kilometriem. Laiks starp izkāpšanu Valmieras stacijā un iekāpšanu Strenču stacijā nedaudz vairāk kā astoņas stundas. Tas nozīmē visai raitu soļojumu, jo jānotur temps ne zemāks par 5 km/h. Mērķis šķiet sasniedzams, jo šoreiz maršrutā nav brikšņainu posmu.

Kad esmu apkopojis visai garu apskates objektu sarakstu, nosūtu to arī Beverīnas novada tūrisma speciālistei. Tad atceros, ka ir iespēja sazināties arī ar Beverīnas novada velobraucienu un pārgājienu entuziasti Santu, kuras e-pastu izdodas atrast, un nosūtu savu sarakstu arī viņai.

Santa atbild visai ātri un pat ir salikusi manis noskatītos objektus uz kartes vienā maršrutā. Vēl vairāk, viņa ir pievienojusi vēl virkni interesantu objektu, kā arī izmetusi vienu no manis iecerētajiem, jo tas nozīmētu visai garlaicīgu pārgājiena posmu. Pat posmu no Trikātas līdz Strenčiem Santa ir pamanījusies padarīt interesantāku. Nopriecājos par tādu pievienoto vērtību. Beverīnas novadu Santa pārzina sīki un pamatīgi.

Santa pārliek ieplānoto arī GPX formātā, un nu man ir viss nepieciešamais Beverīnas novada iepazīšanai.

Par to, kāda bija mana diena Beverīnas novadā, lasi šeit.

Un atkal no Cēsīm uz Valmieru

Pēc tam, kad ir aizsoļots no Cēsīm uz Valmieru gar Gaujas kreiso krastu, ir skaidrs, ka to pašu atkārtošu arī pa Gaujas pretējo krastu. Patiesībā tieši labajam krastam vajadzēja būt pirmajam, jo tur jau maršruts gatavs, bet kreisā krasta un jaunatklājumu vilinājums izrādījās pārāk liels.

Pa Gaujas labo krastu ved marķēts EnterGauja maršruts, tāpēc šai gadījumā topogrāfisko karšu pētīšana izpaliek. Tā kā Ērgļu klintis tika iekļautas manā kreisā krasta maršrutā, tās no labā krasta programmas izslēdzu, toties lūkoju pēc kādas citas “odziņas”, ar ko papildināt oficiālo maršrutu.

Pārgājienā gar kreiso krastu nostiprinu pārliecību, ka Liepas iezi vislabāk skatīt no pretējā krasta. Kreisajā krastā tev jāzina, kurās vietās var nokļūt pie Gaujas, gūstot iespēju palūkoties uz atsevišķiem Liepas ieža elementiem, bet visa ieža apskatei jāatrodas tālāk no tā.

Ar Tomu, kas Kocēnu novadā darbojas tūrisma jomā, e-pastos apspriežu šo jautājumu. Viņš atbalsta domu, ka no Sietiņieža gar tauvas joslu vajadzētu spēt nokļūt līdz Liepas iezim.

Pētot satelītu attēlus, secinu, ka pie “Leču” mājām tauvas josla ir tām ļoti tuvu, tāpēc lūdzu Toma atbalstu manas vizītes saskaņošanā ar “Leču” saimniekiem. Tieku pie “Leču” saimnieces tālruņa numura, kuru paredzu izmantot pārgājiena dienā, kad būšu jau pie Liepas ieža.

Laika prognozes sestdienai, 28.martam paredz visai siltu laiku, tāpēc pārlūkoju pārgājiena ekipējumu. Pirmais, no kā atsakos, ir salīdzinoši smagie Zamberlan zābaki. Šoreiz paļaušos uz neskaitāmos pārgājienos (tai skaitā “Simtiņā”) ievalkātiem La Sportiva kalnu skriešanas apaviem. Tie gan laiž cauri ūdeni, bet konkrētajā maršrutā ūdens šķēršļu maz, vienīgais nezināmais ir tauvas josla no Sietiņieža līdz Liepas iezim. Apņemos darīt visu, lai paliktu sausām kājām.

Pārskatu arī apģērba kārtas, iepriekš pielietoto flīsīti nu liekot somā, lai ir sausa, silta rezerve nepieciešamības gadījumam. Ejot paļaušos uz vindstoperi un plānu termo kārtu.

Maršruts ir skaidrs, mani sagaida aptuveni 40 kilometru soļojums. Soma šoreiz vieglāka, jo mājās tiek atstātas pie apaviem stiprināmās radzes. Par to, kā man veicās Gaujas labajā krastā, lasiet šeit.