Un atkal no Cēsīm uz Valmieru

Pēc tam, kad ir aizsoļots no Cēsīm uz Valmieru gar Gaujas kreiso krastu, ir skaidrs, ka to pašu atkārtošu arī pa Gaujas pretējo krastu. Patiesībā tieši labajam krastam vajadzēja būt pirmajam, jo tur jau maršruts gatavs, bet kreisā krasta un jaunatklājumu vilinājums izrādījās pārāk liels.

Pa Gaujas labo krastu ved marķēts EnterGauja maršruts, tāpēc šai gadījumā topogrāfisko karšu pētīšana izpaliek. Tā kā Ērgļu klintis tika iekļautas manā kreisā krasta maršrutā, tās no labā krasta programmas izslēdzu, toties lūkoju pēc kādas citas “odziņas”, ar ko papildināt oficiālo maršrutu.

Pārgājienā gar kreiso krastu nostiprinu pārliecību, ka Liepas iezi vislabāk skatīt no pretējā krasta. Kreisajā krastā tev jāzina, kurās vietās var nokļūt pie Gaujas, gūstot iespēju palūkoties uz atsevišķiem Liepas ieža elementiem, bet visa ieža apskatei jāatrodas tālāk no tā.

Ar Tomu, kas Kocēnu novadā darbojas tūrisma jomā, e-pastos apspriežu šo jautājumu. Viņš atbalsta domu, ka no Sietiņieža gar tauvas joslu vajadzētu spēt nokļūt līdz Liepas iezim.

Pētot satelītu attēlus, secinu, ka pie “Leču” mājām tauvas josla ir tām ļoti tuvu, tāpēc lūdzu Toma atbalstu manas vizītes saskaņošanā ar “Leču” saimniekiem. Tieku pie “Leču” saimnieces tālruņa numura, kuru paredzu izmantot pārgājiena dienā, kad būšu jau pie Liepas ieža.

Laika prognozes sestdienai, 28.martam paredz visai siltu laiku, tāpēc pārlūkoju pārgājiena ekipējumu. Pirmais, no kā atsakos, ir salīdzinoši smagie Zamberlan zābaki. Šoreiz paļaušos uz neskaitāmos pārgājienos (tai skaitā “Simtiņā”) ievalkātiem La Sportiva kalnu skriešanas apaviem. Tie gan laiž cauri ūdeni, bet konkrētajā maršrutā ūdens šķēršļu maz, vienīgais nezināmais ir tauvas josla no Sietiņieža līdz Liepas iezim. Apņemos darīt visu, lai paliktu sausām kājām.

Pārskatu arī apģērba kārtas, iepriekš pielietoto flīsīti nu liekot somā, lai ir sausa, silta rezerve nepieciešamības gadījumam. Ejot paļaušos uz vindstoperi un plānu termo kārtu.

Maršruts ir skaidrs, mani sagaida aptuveni 40 kilometru soļojums. Soma šoreiz vieglāka, jo mājās tiek atstātas pie apaviem stiprināmās radzes. Par to, kā man veicās Gaujas labajā krastā, lasiet šeit.

Ceļu no Cēsīm uz Valmieru lūkojot

Maršruts no Cēsīm uz Valmieru jau labu laiku ir manā darāmo darbu sarakstā, un labvēlīgas laika prognozes 21. un 22.martam liek ķerties pie plānošanas.

Sākotnējais plāns ir pieturēties pie EnterGauja piedāvātā maršruta pa Gaujas labo krastu. Sazinos ar Tomu, kas Kocēnu novadā koordinē tūrisma jomu, lai precizētu standarta maršruta iespējamās modifikācijas. Saņemu vien dažus ieteikumus, kā arī piebildi, ka manis noskatīto Liepas iezi Toms nekad nav skatījis no labā krasta, bet vienmēr bijis uz tā kreisajā krastā. Spriežam, ka pa Gaujas tauvas joslu varētu nokļūt vietā labajā krastā, kas ļauj apskatīt iezi.

Turpinu pētīt kartes, kā arī materiālus, kas pieejami par objektiem Gaujas kreisajā krastā, un pamazām arvien vairāk sāk kārdināt iespēja uz Valmieru iet gar Gaujas kreiso krastu. Vispirms nolemju, ka vienā pārgājienā var iziet labo krastu, pēc tam citā iet pa kreiso. Vēl dodu iespēju labajam.

Kreisajam krastam gatava maršruta nav, tāpēc nu divas un vienu dienu pirms starta rakstu Priekuļu un Beverīnas novadiem, lai noskaidrotu gan iespējas atsevišķos maršruta posmos, gan to ieteikumus par papildus apskates objektiem. Elīna no Priekuļu novada atbild ļoti operatīvi, un es gūstu apstiprinājumu, ka ir izredzes ideju realizēt.

Dienu pirms pārgājiena man ir pilnīgi skaidrs, ka iešu pa kreiso krastu. Labais pagaidīs.

Iekļauju maršrutā arī Ērgļu un Ramātu klintis, kas gan nozīmē papildus kilometrus, bet atrodas Gaujas kreisajā krastā, tāpēc lieliski atbilst pasākuma mērķim.

Kartē aptuveni nomēru, ka mani sagaida 40 kilometru pasākums. Precīzu mērījumu nevar dabūt, jo atsevišķām vietām kartēs un navigācijas aplikācijās taku nav, tāpēc jābalstās uz pieņēmumiem. Maršrutu veidoju tā, lai būtu izredzes vēl tai pašā dienā ar pēdējo vilcienu atgriezties Rīgā, tāpēc daži objekti, kas atrodas netālu no izvēlētā ceļa, netiek iekļauti.

Par to, kā veicās ar iecerētā realizāciju, lasiet šeit.

Meklējot vēl neiepazītus GNP stūrīšus

Pamazām viena pie otras rindojas dažādas pārgājienu idejas, un dažas no tām jau ieguvušas pavisam konkrētas aprises. Marta vidus pārgājiens manās domās izlolots un saplānots jau februārī.

Jau par ieradumu kļuvusi karšu pārskatīšana, un šoreiz mēģinu saprast, kas slēpjas iepriekš neapgūtā teritorijā starp Siguldu un Līgatni. Noskatītās teritorijas ziemeļaustrumu stūri iezīmē Tītmaņu iezis, pie kura esmu bijis divreiz, bet ne reizi neesmu to pienācīgi aplūkojis. Sāku pētīt, kā no Līgatnes stacijas vislabāk aiziet līdz iezim.

Pietuvinot karti, pamanu, ka netālu no Tītmaņu ieža atzīmēts arī pilskalns. Top vēl viena atzīme MAPS.ME aplikācijā manā telefonā.

Kad objektiem pievienojas arī Ratnieku dabas taka ar alu, Dagnes ala pie Tildurgas un Nurmižu muižas paliekas, atliek vien šos objektus savienot iespējami loģiskā secībā.

Tā kā noskatītais maršruts paredz nokļūšanu atsevišķos privātīpašumos vai to tiešā tuvumā, lūdzu palīdzību Līgatnes TIC, kas, savukārt, manus jautājumus nodod Dabas aizsardzības pārvaldei. Anda no DAP novērtē, ka zinu, ka nedrīkst iet Nurmižu gravu rezervātā, un drīzāk aicina pieturēties oficiālajām takām, tomēr iesaka divus kungus, kas varētu man palīdzēt. Nosūtu savus jautājumus Mārim un Jānim. Māris tā arī neatbild manam lūgumam, bet Jānis ir atsaucīgāks, apstiprina, ka atsevišķus posmus ietu tieši tā, kā es esmu plānojis, padalās padomiem. Saprotu, ka vienatnē esmu dabai relatīvi nekaitīgs, bet citādi būtu, ja nolemtu vest lielāku grupu.

Vēl tik tāds sīkums, kā sagaidīt piemērotu dienu pārgājienam. Kad laika prognozes vēsta, ka svētdiena, 15.marts būs saulaina, nav divu domu, ka tieši tā būs īstā nelielam piedzīvojumam Gaujas nacionālajā parkā.

Maršrutā savīti posmi pa nepieradinātiem ceļiem ar tādiem, kur zem manu zābaku zolēm būs asfalts, toties ik pa brīdim uz vienu vai otru pusi no tā gaidāms kas interesants. Nu tik atliek doties dabā un noskaidrot, kā tas, ko manīju kartēs un lasīju aprakstos, izskatās dzīvē.

Par to, kā pagāja mana diena starp Līgatni un Siguldu, lasiet šeit.

Kā es gāju Gaujas klinšu lūkoties

Ideja kārtējam pārgājienam top, aplūkojot jau iepriekš veiktus maršrutus. Skatoties kartē oficiālo versiju pārgājienam no Līgatnes uz Cēsīm, secinu, ka ļoti daudz smilšakmens atsegumu paliek ārpus šī maršruta. Gaujas krastos vien atrodu piecus iežus, ko nekad iepriekš neesmu redzējis. Posmā no Skaļupes līdz Veclauču tiltam iepriekš iets vien pa ceļu, bet, lai skatītu klintis, gājiens jāveic gar pašu Gaujas krastu. Arī Amatas posms starp Veclauču tiltu un upes ieteku Gaujā tiks iepazīts pirmo reizi un sola vismaz vienu prāvu smilšakmens atsegumu – Vecupes iezi.

Pamazām atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā objektus, ko vēlētos aplūkot, un visai drīz ir gatavs maršruta uzmetums, bet ir viens būtisks izaicinājums – liela daļa maršruta mani īpaši interesējošajā posmā ved pa privātiem īpašumiem.

Sapakoju visus mani interesējošos posmus un objektus vienā e-pastā un nosūtu jautājumus par tiem Ievai no Amatas novada, cerot, ka viņa varēs līdzēt ar kādu padomu. Ieva uzreiz ķeras pie manas aktivitātes saskaņošanas ar Amatas abos krastos lejpus Veclauču tilta esošo māju saimniekiem. Pati viņa šo posmu nav gājusi, tāpēc pārsūta manu vēstuli arī Sigitai, kas mēdz rīkot pārgājienus Amatas novadā.

Ievai izdodas saņemt piekrišanas no visiem māju saimniekiem. Par posmu no Skaļupes līdz Ķūķu klintīm Ieva min, ka “neliela josla gar upi ir GNP teritorija, savukārt tālāk meži jau sadalās piecos īpašumos, bet domājams, ka par vienkāršu pastaigu mežā nav nepieciešams īpaši saskaņot ar īpašniekiem”. Tā kā mans plāns ir turēties tauvas joslā, meža īpašnieki var būt bez raizēm.

Sigita min, ka viņas pieredze ir no Cēsīm līdz Amatas ietekai, tāpēc par posmu starp Skaļupi un Amatu tā man palīdzēt nevarēs, toties padalās ar idejām maršrutam viņai zināmajā pusē.

Ieva, Sigita un citi, ar ko pārmiju kādu vārdu par maršrutu, nekavējas vērst uzmanību uz to, ka bez īpašas atļaujas nedrīkstu apmeklēt otrpus ceļam esošo Roču rezervātu. Satraukumam gan nav iemesla, jo rezervāts neietilpst manos plānos.

Pateicoties Ievai un Sigitai, man nu ir pārliecība, ka maršruts ir izejams. Nezināmais ir tas, cik ilgā laikā to var paveikt. Arī meklējot kādus aprakstus interneta dzīlēs, par šo posmu var atrast vien visai vecu un trūcīgu informāciju, kas vēsta, ka vietām ceļu būs jālauž pašam.

Ieplānoju uz Līgatni doties ar ierasto pirmo vilcienu no Rīgas uz Valmieru, kas man dos aptuveni desmit līdz divpadsmit stundu pārgājienam. Aptuvens aprēķins liecina, ka ejami 33 – 34 kilometri, bet dzīve parasti ievieš savas korekcijas, un distance var izrādīties nedaudz garāka. Pēdējais vilciens no Cēsīm uz Rīgu ir nedaudz pirms 18:00, pēdējais autobuss – ap 20:00.

Kad maršruts saplānots, atliek sagaidīt pārgājienam piemērotu dienu, jo jaunu vietu izpēti labprāt veiktu apstākļos, kas ļauj mierīgi iepazīt un nofotografēt atrastos dabas dārgumus. Sestdienai, 4.janvārim tiek solīts visai nemīlīgs laiciņš, toties daudzsološas ir prognozes svētdienai, 5.janvārim, kad meteorologi paredz skaidru laiku bez nokrišņiem.

Saprotu, ka svētdienas vakarā transports būs visai pilns, jo pēc svētkiem strādājošie un studenti plūdīs uz Rīgu, tāpēc nolemju orientēties uz pēdējā vilciena notveršanu, kurā vietu ir krietni vairāk, nekā autobusā.

Maršruts ir gatavs, izbraukšanas laiks skaidrs. Sestdienā sakravāju somu ceļam un agrāk dodos pie miera, jo modinātājs skanēs jau 4:20 no rīta.

Par to, kā man veicās Gaujas un Amatas krastos, lasiet šeit.

Enkurakmens iezis

Aicinājums maniem domubiedriem – pārgājienu cienītājiem – saudzēsim mūsu dabas pieminekļus!

Manot nesen publicētus video no Amatas takām, tai skaitā Zvārtes ieža, un atceroties to, ko pats esmu redzējis savās pārgājienu gaitās, no sirds aicinu visus saudzēt Latvijas dabas pieminekļus.

Dažas tik pazīstamas epizodes:

  • Māmiņa, kas ar smaidu noraugās, kā tās mazais knēvelis cītīgi skrāpē smilšakmens atsegumu. Bērniņš taču mācās rakstīt.
  • Pārītis, kam tik nepārvarama ir vēlme palūkoties uz Amatu no Zvārtes ieža “knābja”, ka koka marga nav nekāds šķērslis.

Norobežojumi pie dažādiem dabas pieminekļiem, klintīm u.c. pilda divējādu funkciju – pasargāt apmeklētājus no neplānota un visai strauja kritiena lejup un pasargāt dabas pieminekļus no bojājumiem, ko tiem nodara regulāra bradāšana pa tiem, skrāpēšana, dauzīšana. Vlogeri, blogeri, instagrameri, jūtūberi un tamlīdzīgi “zvēri”, kā arī vienkārši atpūtnieki medī labākos kadrus, reizēm ignorējot visnotaļ pamanāmus norobežojumus. Atvainojiet, bet neapšaubāmi skaistajiem foto un video kadriem skatījumu būs krietni mazāk un krietni īsāku laiku, nekā tiem bojājumiem, kas paliks aiz šo kadru medniekiem.

Dabas aizsardzības pārvalde un citas valsts un pašvaldību institūcijas dara, ko var, lai aizsargātu mūsu dabas bagātības, tai pašā laikā ļaujot daudz no šī skaistuma sasniegt pa izbūvētām takām un kāpnēm, vērot no ērtiem skatu laukumiem. Ticu, ka mēs visi kopā varam būt tik prātīgi, lai dabas sargiem nenāktos alas un klintis iejozt ar dzeloņstiepļu pinumiem. Gaujas, Amatas, Salacas un citu upju atsegumi, gluži kā mākslas darbi, vislabāk izbaudāmi pa gabalu.

Ja, plānojot maršrutus, rodas kādi jautājumi vai šaubas, aicinu sazināties ar Dabas aizsardzības pārvaldi. Mana līdzšinējā sadarbība ar šo institūciju ir bijusi ļoti pozitīva. DAP darbinieki ir atsaucīgi, var ieteikt objektus, kas nebūs atrodami oficiālajos ceļvežos, tai pašā laikā arī skaidri un nepārprotami norādīs, ja apmeklētāju klātbūtne kādā objektā vai teritorijā ir nevēlama vai pat stingri aizliegta.

Izbaudīsim mūsu Latvijas dabas skaistumu un ļausim to darīt arī mūsu bērniem, mazbērniem un paaudzēm, kas sekos tiem.

Skriešanas sezonas noslēgums un pārgājiens Siguldā

Joprojām cīnoties ar Valmieras skrējienā gūtā bronhīta sekām, dažus skrējienus esmu izlaidis, bet septiņi no astoņiem “Skrien Latvija” posmiem šogad jau noskrieti, tā kā noslēdzošo – Siguldas – posmu nolemju kaut lēnām, bet pieveikt. Pēdējais ārstes ieteikums bija mēnesi atturēties no skriešanas, bet, redzot manu vēlmi kustēties, sekoja piebilde, ka noteikti nedēļu neskriet. Nedēļa jau pagājusi, tā kā došos trasē 😊

Saprotu, ka lielākā daļa rudens zelta jau atradīsies uz zemes, tomēr plānoju pēc skrējiena arī mazliet pastaigāt pa Siguldu un tās apkārtni. Pirms gada pēc Siguldas skrējiena devos uz Gaujas labo krastu, bet šogad nolemju apciemot tūristu mazāk apmeklētas vietas tepat kreisajā krastā.

Uzreiz maršrutā atzīmēju Daudas ūdenskritumu, Raganu katlu, Sateseles pilskalnu un kanjonu, Kraukļu alu un Paradīzes kalnu. Tiem pievienoju arī Siguldas Jauno pili un Livonijas ordeņa pilsdrupas. Aizrakstu arī Siguldas TIC, lai saņemtu kādu padomu un ieteikumu maršrutam. Papildus objekti ieteikti netiek, vien norādīts, ka uz Raganu katlu no Daudas ūdenskrituma jādodas caur Ķipariem, lai nešķērsotu Nurmižu gravu rezervāta teritoriju.

Papildus objektus kartē meklēju pats. Pamanu kādu interesantu vietu kartē starp Siguldas kapiem un Krusta kalnu, uz kuru tieši neved neviena taka, bet tur varētu būt kāds stāvāks krasts un ūdenskritums. Šo atzīmēju savā plānā kā izpētes vērtu vietu. Atliek cerēt, ka laiciņš sestdien būs pastaigai piemērots.

Tā kā man ceturtdienas vakarā jāpaņem auto no servisa un jānogādā treniņā jaunāko dēlu, šoreiz manu numuru izņem Ilze. Līdz šim septiņos posmos ir izdevies startēt ar numuru, kas beidzas ar “82”, un ceru, ka Ilzei tādu piešķirs arī šoreiz. Parasti “Dominā” pie numuru izsniegšanas ir viena un tā pati meitene, kas jau zina, ka ņemšu “2082”, bet šoreiz gadās tā, ka viņas vietā ir citas meitenes. Ar nosacījumu, ka man jāsagādā šokolādi, Ilze tomēr tiek pie mana numura.

Par sestdienas aktivitātēm Siguldā lasiet šeit.