No Kandavas uz Abavas rumbu

2017.gadā divu dienu pārgājienā mērots ceļš no Sabiles līdz Kuldīgai, bet Abavai un tās senlejai ir vēl daudz, ko piedāvāt, tāpēc manā darāmo darbu sarakstā nokļūst ieraksts “Kandava + Abavas senleja”.

Ir 2019.gada maijs, kad mana pārgājiena Daugavas lokos aprakstu izlasa kādreizējā kolēģe Inga un saziņā top ideja par to, ka kādreiz varētu iziet kopīgu pārgājienu. Kad vaicāju Ingai par vietu, kurp tā vēlētos doties, izskan doma par Munameģi. Pārgājienus Igaunijas teritorijā neesmu sācis, bet katram gadījumam saglabāju šo informāciju savā atmiņā.

Notikumi sāk strauji attīstīties brīdī, kad “Stirnu buka” organizatori paziņo, ka 2020.gada skriešanas seriāla posms otrais notiks Kandavā. Lūk, zīme, ka pienācis laiks realizēt turpinājumu pārgājieniem Abavas senlejā. Inga ir cēlusies no Kandavas, kā arī aizraujas ar skriešanu, ko gan veic tikai treniņu nolūkos, līdz ar to parādās lieliska iespēja viņas debijai pārgājienos un “Stirnu bukā”.

Kalendāros atzīmējam maija sākumu, kad plānots “Stirnu buka” posms, un es pamazām sāku maršruta plānošanu.

Izpētot posmu starp Kandavu un Sabili, secinu, ka daudz interesanta var atrast Abavas kreisajā krastā un tās pieteku krastos. Arī Abavas labajam krastam ir, ko piedāvāt. MAPS.ME aplikācijā viena aiz otras parādās sarkanas atzīmes, kas apzīmē interesantas apskates vietas. Arī paredzamā pārgājiena distance neatlaidīgi pieaug. Divdesmit kilometri, trīsdesmit kilometri…

Februāra sākumā dodos uz tūrisma izstādi “Balttour 2020”, saprotot, ka tā ir lieliska iespēja vienuviet sastapt un aprunāties ar dažādu novadu tūrisma speciālistiem. Izstādē satieku arī Kandavas tūrisma informācijas centra vadītāju Ilzi, kas pasteidz reklamēt “Stirnu buka” Kandavas posmu. Saku, ka “Stirnu bukam” jau esmu pieteicies un nu lūkoju pēc informācijas, ko vēl apskatīt novadā. Ilze apbruņo mani ar dažādiem materiāliem par Kandavas novadu un Abavas senlejas dabas takām. Papildus veram vaļā MAPS.ME, un Ilze norāda uz vietu, kur Amulas krastā var meklēt atsegumus.

Kad kļūst skaidrs, ka “Stirnu buka” skrējiena maijā nebūs, ar Ingu vienojamies, ka pārgājiens gan paliek spēkā.

Līdz pat maijam turpinu dažādās kartēs pārskatīt Kandavas apkārtni. Pārgājiena garums potenciāli pārsniedz jau 40 un drīz arī 50 kilometru atzīmes. Vēlos saņemt Ingas viedokli par iespējamo maršrutu, jo plānojam taču iet kopā. Distances garumu varam mainīt pārgājiena laikā, ņemot vērā savas sajūtas, fizisko kondīciju.

Nedēļu pirms pārgājiena sāku pastiprināti sekot līdzi laika prognozēm meteo.lv. Sākotnējā iecere iet 2.maijā pamazām kļūst arvien mazāk ticama, jo prognozes no “bez nokrišņiem” kļūst par “līs”, tad arī par “līs pamatīgi un jau agri”. Pirmajam maijam prognozes gan nemainīgi sola mākoņainu laiku, tomēr bez nokrišņiem, tāpēc vienojamies pārgājienā doties maija pirmajā dienā.

Ingai ir izvēles iespējas nakšņot pie savas mātes vai vīra vecākiem, bet par manu bāzes nometni kļūst viesu nams “Pils”, kas atrodas tieši pie Kandavas bruņinieku pilskalna. “Pils” saimniece Oļa labprāt piekrīt uzņemt viesi, un Abavas senlejas pārgājienam nu viss ir sagatavots.

Par to, kā mums veicās Abavas senlejā, lasiet šeit.

Cilpu cilpām ap Ieriķiem

Kad 11.aprīlī atgriežos no Ieriķu – Āraišu pārgājiena, zinu, ka vēlos atgriezties Ieriķos, jo virkne iespējamu apskates objektu un vietu palika ārpus pārgājiena maršruta.

Uzreiz maršrutā iekļauju Kumadas ieteku Amatā. Nospriežu arī, ka vēlos iziet Kumadas kreiso krastu.  LVM GEO kartē redzu, ka tur ir mikroliegumi, tāpēc sazinos ar Jāni no Dabas aizsardzības pārvaldes, lai pārliecinātos, ka viens gājējs tur nekaitēs. Tā kā tieku atzīts par gana nekaitīgu, atzīmēju šo posmu savā plānā.

Meklējot ceļa turpinājumu no Kumadas ietekas Amatā (ejot gar Kumadas kreiso krastu), kartē uzduros vietai ar nosaukumu “Incēnu viduslaiku kapsēta” un pievienoju arī to saviem apskates objektiem.

Ļoti neatlaidīgi urda sajūta, ka Ieriķu dzirnavu takās atrastie trīs ūdensģīmji ir vien maza daļiņa no ūdensģīmju armijas, kas slēpjas Melderupes krastos. Oficiālu informāciju par ūdensģīmju skaitu man neizdodas atrast, tāpēc plānoju taku iziet vēlreiz, ļoti koncentrējoties uz ūdensģīmju aprisēm upes krastos.

Kādā aprakstā par Kumadas upi tiek pieminētas kaļķu cepļa drupas Kumadas kreisajā krastā. Meklējot kartē, atrodu, ka tādas drupas tiešām ir atzīmētas Cepļa ielas galā.

Par vēl vienu papildinājumu kļūst Cecīļu dabas taku daļa no “Lejas Ķaubu” mājām līdz ieejai takās, jo Ieriķu – Āraišu pārgājienā pie “Lejas Ķaubiem” novirzījos no marķētās Cecīļu dabas takas.

Lūkojoties uz šo visu, spriežu, ka priekšā aizraujošs pārgājiens Ieriķu pusē. Laika prognoze nedēļas nogalei arī ir visai daudzsološa, jo lietus netiek prognozēts. Pārskatu apavu izvēli, šoreiz izvēloties “smago artilēriju” – Zamberlan zābakus, lai nekādi dubļi neliegtu man sasniegt tos objektus, ko vēlos apskatīt.

Par to, ko piedzīvoju un skatīju Ieriķu apkārtnē, lasiet šeit.

No Ieriķiem uz Āraišiem

Spilgti atceros kādas korporācijas “Spīdola” biedrenes jautājumu, kas man tika uzdots pagājušā gada aprīlī, kad spīdolām stāstīju par pārgājieniem. “Vai esat gājis arī gar manu Kumadiņu?” kundze vaicāja. Jau tolaik Kumadas upe kādu brīdi bija pavadījusi manā darāmo darbu sarakstā, un nu gadu pēc minētā jautājuma nolemju, ka beidzot ir pienācis laiks realizēt šo pārgājienu.

Vispirms gan jārod atbildi uz jautājumu, ar ko varu papildināt Kumadas pārgājienu. Pirms tās ir Ieriķu dzirnavu dabas taka, gar Kumadu ved Cecīļu dabas takas posms, bet tad upe ietek Amatā, un iespēju iet atpakaļ pa to pašu ceļu es neizskatu.

Risinājums pamazām top, kad pētu Cecīļu dabas takas aprakstus un secinu, ka pa marķētām takām varu nokļūt līdz pat Ķaubju iezim Amatas krastos, pa ceļam apskatot virkni objektu, ko iepriekš neesmu skatījis vispār vai esmu redzējis no cita skatu punkta (piemēram, Amatas pretējā krasta).

Netālu no Ķaubju ieža ir Kārļi, no kuriem, savukārt, vien neliels gabaliņš ejams līdz Āraišiem. Abās minētajās vietās ir pabūts iepriekš, bet, kā par to esmu pārliecinājies ne reizi vien, arī tādās vietās var atrast ko jaunu, iepriekš nepamanītu.

Nomēru arī attālumu no Āraišiem līdz Cēsīm, bet to paturu prātā vien rezervei, ja nu posmu no Ieriķiem līdz Āraišiem pieveicu tik strauji, ka varu atļauties apskatīt arī Cēsis.

Papildinājumu rodu arī turpat pie Amatas, jo redzu, ka uz Melturiem takas ved gan gar vienu, gan otru upes krastu. Pārgājiena maršrutā iekļūst mazāk zināms posms (gar Amatas kreiso krastu), kas papildināts ar aktīvas atpūtas cienītāju vidū iecienīto labā krasta posmu, bet šoreiz tikai līdz Kārļiem.

Buros cauri kartēm un secinu, ka iespējas atrast ko jaunu ir arī Amatas labajā krastā. Atzīmēju savā plānā atsevišķus punktus, kurus dabā vērts aplūkot tuvāk, un maršruts ir gatavs.

Aptuvens aprēķins liecina, ka šoreiz jānoiet 30 km. Atturos no minējumiem par to, cik daudz laika tas prasīs, jo saprotu, ka būs gan jākāpelē, gan jādodas man nezināmās takās. Mierina apziņa, ka manā rīcībā būs gana daudz laika, lai paspētu visu interesējošo apskatīt pat pavisam pieticīgā ātrumā.

11.aprīlim tiek solīts saulains laiks, kas, protams, vēl vairāk veicina prieku par gaidāmo pārgājienu.

Par to, kā pagāja mana diena Amatas novadā, lasiet šeit.

Viena diena Beverīnas novadā ar Strenčiem piedevās

Savos regulārajos jaunu maršrutu un ideju meklējumos, mēdzu palūkoties arī, ko piedāvā vietas, kas ir netālu no iepriekš apgūtām trasēm. Īpaši iecienījis esmu pirmo vilcienu, kas no Rīgas dodas uz Valmieru, jo tas pietur virknē staciju Gaujas nacionālā parka teritorijā, dodot iespēju parku iepazīt krustu un šķērsu.

Šoreiz gan mans skatiens aizklīst ārpus Gaujas nacionālā parka. Valmiera un tās apkārtne jau sen ir manā darāmo darbu sarakstā, bet tālāk par to nav tikusi. Nu lūkoju, kas apskatāms Valmieras pusē.

Pamanu, ka ir takas gar Abulu, kas, savukārt, tek cauri Brenguļiem, Trikātai. Un viss liecina, ka virkni apskates objektu piedāvā tieši Trikāta – novada vienīgā baznīca, pilskalns ar pilsdrupām, Baltijas resnākā kļava un citi. Pamazām lieku atzīmes kartē un secinu, ka Trikātu noteikti vēlos apskatīt.

Vēl gan tāds sīkums, kā organizēt transportu, jo sestdienu vakaros ir viens vienīgs vilciens, kas ved uz Rīgu. Rēķinot attālumus saprotu, ka no Trikātas Strenči būs tuvāk, nekā Valmiera. Nu atliek vien noskaidrot, vai vilciens joprojām pietur Strenčos. Par laimi, jā, 17:10 ir vilciens no Strenčiem uz Rīgu.

Strenču virziens gan sola labu gabalu soļot gar šoseju, bet īstas izvēles man nav. Katram gadījumam piefiksēju arī, ka vēl pēc vilciena var notvert arī autobusu uz Rīgu. Plānoju gan tā, lai tiktu vilcienā.

Aptuvenā distance ap 40 kilometriem. Laiks starp izkāpšanu Valmieras stacijā un iekāpšanu Strenču stacijā nedaudz vairāk kā astoņas stundas. Tas nozīmē visai raitu soļojumu, jo jānotur temps ne zemāks par 5 km/h. Mērķis šķiet sasniedzams, jo šoreiz maršrutā nav brikšņainu posmu.

Kad esmu apkopojis visai garu apskates objektu sarakstu, nosūtu to arī Beverīnas novada tūrisma speciālistei. Tad atceros, ka ir iespēja sazināties arī ar Beverīnas novada velobraucienu un pārgājienu entuziasti Santu, kuras e-pastu izdodas atrast, un nosūtu savu sarakstu arī viņai.

Santa atbild visai ātri un pat ir salikusi manis noskatītos objektus uz kartes vienā maršrutā. Vēl vairāk, viņa ir pievienojusi vēl virkni interesantu objektu, kā arī izmetusi vienu no manis iecerētajiem, jo tas nozīmētu visai garlaicīgu pārgājiena posmu. Pat posmu no Trikātas līdz Strenčiem Santa ir pamanījusies padarīt interesantāku. Nopriecājos par tādu pievienoto vērtību. Beverīnas novadu Santa pārzina sīki un pamatīgi.

Santa pārliek ieplānoto arī GPX formātā, un nu man ir viss nepieciešamais Beverīnas novada iepazīšanai.

Par to, kāda bija mana diena Beverīnas novadā, lasi šeit.

Un atkal no Cēsīm uz Valmieru

Pēc tam, kad ir aizsoļots no Cēsīm uz Valmieru gar Gaujas kreiso krastu, ir skaidrs, ka to pašu atkārtošu arī pa Gaujas pretējo krastu. Patiesībā tieši labajam krastam vajadzēja būt pirmajam, jo tur jau maršruts gatavs, bet kreisā krasta un jaunatklājumu vilinājums izrādījās pārāk liels.

Pa Gaujas labo krastu ved marķēts EnterGauja maršruts, tāpēc šai gadījumā topogrāfisko karšu pētīšana izpaliek. Tā kā Ērgļu klintis tika iekļautas manā kreisā krasta maršrutā, tās no labā krasta programmas izslēdzu, toties lūkoju pēc kādas citas “odziņas”, ar ko papildināt oficiālo maršrutu.

Pārgājienā gar kreiso krastu nostiprinu pārliecību, ka Liepas iezi vislabāk skatīt no pretējā krasta. Kreisajā krastā tev jāzina, kurās vietās var nokļūt pie Gaujas, gūstot iespēju palūkoties uz atsevišķiem Liepas ieža elementiem, bet visa ieža apskatei jāatrodas tālāk no tā.

Ar Tomu, kas Kocēnu novadā darbojas tūrisma jomā, e-pastos apspriežu šo jautājumu. Viņš atbalsta domu, ka no Sietiņieža gar tauvas joslu vajadzētu spēt nokļūt līdz Liepas iezim.

Pētot satelītu attēlus, secinu, ka pie “Leču” mājām tauvas josla ir tām ļoti tuvu, tāpēc lūdzu Toma atbalstu manas vizītes saskaņošanā ar “Leču” saimniekiem. Tieku pie “Leču” saimnieces tālruņa numura, kuru paredzu izmantot pārgājiena dienā, kad būšu jau pie Liepas ieža.

Laika prognozes sestdienai, 28.martam paredz visai siltu laiku, tāpēc pārlūkoju pārgājiena ekipējumu. Pirmais, no kā atsakos, ir salīdzinoši smagie Zamberlan zābaki. Šoreiz paļaušos uz neskaitāmos pārgājienos (tai skaitā “Simtiņā”) ievalkātiem La Sportiva kalnu skriešanas apaviem. Tie gan laiž cauri ūdeni, bet konkrētajā maršrutā ūdens šķēršļu maz, vienīgais nezināmais ir tauvas josla no Sietiņieža līdz Liepas iezim. Apņemos darīt visu, lai paliktu sausām kājām.

Pārskatu arī apģērba kārtas, iepriekš pielietoto flīsīti nu liekot somā, lai ir sausa, silta rezerve nepieciešamības gadījumam. Ejot paļaušos uz vindstoperi un plānu termo kārtu.

Maršruts ir skaidrs, mani sagaida aptuveni 40 kilometru soļojums. Soma šoreiz vieglāka, jo mājās tiek atstātas pie apaviem stiprināmās radzes. Par to, kā man veicās Gaujas labajā krastā, lasiet šeit.

Ceļu no Cēsīm uz Valmieru lūkojot

Maršruts no Cēsīm uz Valmieru jau labu laiku ir manā darāmo darbu sarakstā, un labvēlīgas laika prognozes 21. un 22.martam liek ķerties pie plānošanas.

Sākotnējais plāns ir pieturēties pie EnterGauja piedāvātā maršruta pa Gaujas labo krastu. Sazinos ar Tomu, kas Kocēnu novadā koordinē tūrisma jomu, lai precizētu standarta maršruta iespējamās modifikācijas. Saņemu vien dažus ieteikumus, kā arī piebildi, ka manis noskatīto Liepas iezi Toms nekad nav skatījis no labā krasta, bet vienmēr bijis uz tā kreisajā krastā. Spriežam, ka pa Gaujas tauvas joslu varētu nokļūt vietā labajā krastā, kas ļauj apskatīt iezi.

Turpinu pētīt kartes, kā arī materiālus, kas pieejami par objektiem Gaujas kreisajā krastā, un pamazām arvien vairāk sāk kārdināt iespēja uz Valmieru iet gar Gaujas kreiso krastu. Vispirms nolemju, ka vienā pārgājienā var iziet labo krastu, pēc tam citā iet pa kreiso. Vēl dodu iespēju labajam.

Kreisajam krastam gatava maršruta nav, tāpēc nu divas un vienu dienu pirms starta rakstu Priekuļu un Beverīnas novadiem, lai noskaidrotu gan iespējas atsevišķos maršruta posmos, gan to ieteikumus par papildus apskates objektiem. Elīna no Priekuļu novada atbild ļoti operatīvi, un es gūstu apstiprinājumu, ka ir izredzes ideju realizēt.

Dienu pirms pārgājiena man ir pilnīgi skaidrs, ka iešu pa kreiso krastu. Labais pagaidīs.

Iekļauju maršrutā arī Ērgļu un Ramātu klintis, kas gan nozīmē papildus kilometrus, bet atrodas Gaujas kreisajā krastā, tāpēc lieliski atbilst pasākuma mērķim.

Kartē aptuveni nomēru, ka mani sagaida 40 kilometru pasākums. Precīzu mērījumu nevar dabūt, jo atsevišķām vietām kartēs un navigācijas aplikācijās taku nav, tāpēc jābalstās uz pieņēmumiem. Maršrutu veidoju tā, lai būtu izredzes vēl tai pašā dienā ar pēdējo vilcienu atgriezties Rīgā, tāpēc daži objekti, kas atrodas netālu no izvēlētā ceļa, netiek iekļauti.

Par to, kā veicās ar iecerētā realizāciju, lasiet šeit.

Meklējot vēl neiepazītus GNP stūrīšus

Pamazām viena pie otras rindojas dažādas pārgājienu idejas, un dažas no tām jau ieguvušas pavisam konkrētas aprises. Marta vidus pārgājiens manās domās izlolots un saplānots jau februārī.

Jau par ieradumu kļuvusi karšu pārskatīšana, un šoreiz mēģinu saprast, kas slēpjas iepriekš neapgūtā teritorijā starp Siguldu un Līgatni. Noskatītās teritorijas ziemeļaustrumu stūri iezīmē Tītmaņu iezis, pie kura esmu bijis divreiz, bet ne reizi neesmu to pienācīgi aplūkojis. Sāku pētīt, kā no Līgatnes stacijas vislabāk aiziet līdz iezim.

Pietuvinot karti, pamanu, ka netālu no Tītmaņu ieža atzīmēts arī pilskalns. Top vēl viena atzīme MAPS.ME aplikācijā manā telefonā.

Kad objektiem pievienojas arī Ratnieku dabas taka ar alu, Dagnes ala pie Tildurgas un Nurmižu muižas paliekas, atliek vien šos objektus savienot iespējami loģiskā secībā.

Tā kā noskatītais maršruts paredz nokļūšanu atsevišķos privātīpašumos vai to tiešā tuvumā, lūdzu palīdzību Līgatnes TIC, kas, savukārt, manus jautājumus nodod Dabas aizsardzības pārvaldei. Anda no DAP novērtē, ka zinu, ka nedrīkst iet Nurmižu gravu rezervātā, un drīzāk aicina pieturēties oficiālajām takām, tomēr iesaka divus kungus, kas varētu man palīdzēt. Nosūtu savus jautājumus Mārim un Jānim. Māris tā arī neatbild manam lūgumam, bet Jānis ir atsaucīgāks, apstiprina, ka atsevišķus posmus ietu tieši tā, kā es esmu plānojis, padalās padomiem. Saprotu, ka vienatnē esmu dabai relatīvi nekaitīgs, bet citādi būtu, ja nolemtu vest lielāku grupu.

Vēl tik tāds sīkums, kā sagaidīt piemērotu dienu pārgājienam. Kad laika prognozes vēsta, ka svētdiena, 15.marts būs saulaina, nav divu domu, ka tieši tā būs īstā nelielam piedzīvojumam Gaujas nacionālajā parkā.

Maršrutā savīti posmi pa nepieradinātiem ceļiem ar tādiem, kur zem manu zābaku zolēm būs asfalts, toties ik pa brīdim uz vienu vai otru pusi no tā gaidāms kas interesants. Nu tik atliek doties dabā un noskaidrot, kā tas, ko manīju kartēs un lasīju aprakstos, izskatās dzīvē.

Par to, kā pagāja mana diena starp Līgatni un Siguldu, lasiet šeit.

Kā es gāju Gaujas klinšu lūkoties

Ideja kārtējam pārgājienam top, aplūkojot jau iepriekš veiktus maršrutus. Skatoties kartē oficiālo versiju pārgājienam no Līgatnes uz Cēsīm, secinu, ka ļoti daudz smilšakmens atsegumu paliek ārpus šī maršruta. Gaujas krastos vien atrodu piecus iežus, ko nekad iepriekš neesmu redzējis. Posmā no Skaļupes līdz Veclauču tiltam iepriekš iets vien pa ceļu, bet, lai skatītu klintis, gājiens jāveic gar pašu Gaujas krastu. Arī Amatas posms starp Veclauču tiltu un upes ieteku Gaujā tiks iepazīts pirmo reizi un sola vismaz vienu prāvu smilšakmens atsegumu – Vecupes iezi.

Pamazām atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā objektus, ko vēlētos aplūkot, un visai drīz ir gatavs maršruta uzmetums, bet ir viens būtisks izaicinājums – liela daļa maršruta mani īpaši interesējošajā posmā ved pa privātiem īpašumiem.

Sapakoju visus mani interesējošos posmus un objektus vienā e-pastā un nosūtu jautājumus par tiem Ievai no Amatas novada, cerot, ka viņa varēs līdzēt ar kādu padomu. Ieva uzreiz ķeras pie manas aktivitātes saskaņošanas ar Amatas abos krastos lejpus Veclauču tilta esošo māju saimniekiem. Pati viņa šo posmu nav gājusi, tāpēc pārsūta manu vēstuli arī Sigitai, kas mēdz rīkot pārgājienus Amatas novadā.

Ievai izdodas saņemt piekrišanas no visiem māju saimniekiem. Par posmu no Skaļupes līdz Ķūķu klintīm Ieva min, ka “neliela josla gar upi ir GNP teritorija, savukārt tālāk meži jau sadalās piecos īpašumos, bet domājams, ka par vienkāršu pastaigu mežā nav nepieciešams īpaši saskaņot ar īpašniekiem”. Tā kā mans plāns ir turēties tauvas joslā, meža īpašnieki var būt bez raizēm.

Sigita min, ka viņas pieredze ir no Cēsīm līdz Amatas ietekai, tāpēc par posmu starp Skaļupi un Amatu tā man palīdzēt nevarēs, toties padalās ar idejām maršrutam viņai zināmajā pusē.

Ieva, Sigita un citi, ar ko pārmiju kādu vārdu par maršrutu, nekavējas vērst uzmanību uz to, ka bez īpašas atļaujas nedrīkstu apmeklēt otrpus ceļam esošo Roču rezervātu. Satraukumam gan nav iemesla, jo rezervāts neietilpst manos plānos.

Pateicoties Ievai un Sigitai, man nu ir pārliecība, ka maršruts ir izejams. Nezināmais ir tas, cik ilgā laikā to var paveikt. Arī meklējot kādus aprakstus interneta dzīlēs, par šo posmu var atrast vien visai vecu un trūcīgu informāciju, kas vēsta, ka vietām ceļu būs jālauž pašam.

Ieplānoju uz Līgatni doties ar ierasto pirmo vilcienu no Rīgas uz Valmieru, kas man dos aptuveni desmit līdz divpadsmit stundu pārgājienam. Aptuvens aprēķins liecina, ka ejami 33 – 34 kilometri, bet dzīve parasti ievieš savas korekcijas, un distance var izrādīties nedaudz garāka. Pēdējais vilciens no Cēsīm uz Rīgu ir nedaudz pirms 18:00, pēdējais autobuss – ap 20:00.

Kad maršruts saplānots, atliek sagaidīt pārgājienam piemērotu dienu, jo jaunu vietu izpēti labprāt veiktu apstākļos, kas ļauj mierīgi iepazīt un nofotografēt atrastos dabas dārgumus. Sestdienai, 4.janvārim tiek solīts visai nemīlīgs laiciņš, toties daudzsološas ir prognozes svētdienai, 5.janvārim, kad meteorologi paredz skaidru laiku bez nokrišņiem.

Saprotu, ka svētdienas vakarā transports būs visai pilns, jo pēc svētkiem strādājošie un studenti plūdīs uz Rīgu, tāpēc nolemju orientēties uz pēdējā vilciena notveršanu, kurā vietu ir krietni vairāk, nekā autobusā.

Maršruts ir gatavs, izbraukšanas laiks skaidrs. Sestdienā sakravāju somu ceļam un agrāk dodos pie miera, jo modinātājs skanēs jau 4:20 no rīta.

Par to, kā man veicās Gaujas un Amatas krastos, lasiet šeit.

Enkurakmens iezis

Aicinājums maniem domubiedriem – pārgājienu cienītājiem – saudzēsim mūsu dabas pieminekļus!

Manot nesen publicētus video no Amatas takām, tai skaitā Zvārtes ieža, un atceroties to, ko pats esmu redzējis savās pārgājienu gaitās, no sirds aicinu visus saudzēt Latvijas dabas pieminekļus.

Dažas tik pazīstamas epizodes:

  • Māmiņa, kas ar smaidu noraugās, kā tās mazais knēvelis cītīgi skrāpē smilšakmens atsegumu. Bērniņš taču mācās rakstīt.
  • Pārītis, kam tik nepārvarama ir vēlme palūkoties uz Amatu no Zvārtes ieža “knābja”, ka koka marga nav nekāds šķērslis.

Norobežojumi pie dažādiem dabas pieminekļiem, klintīm u.c. pilda divējādu funkciju – pasargāt apmeklētājus no neplānota un visai strauja kritiena lejup un pasargāt dabas pieminekļus no bojājumiem, ko tiem nodara regulāra bradāšana pa tiem, skrāpēšana, dauzīšana. Vlogeri, blogeri, instagrameri, jūtūberi un tamlīdzīgi “zvēri”, kā arī vienkārši atpūtnieki medī labākos kadrus, reizēm ignorējot visnotaļ pamanāmus norobežojumus. Atvainojiet, bet neapšaubāmi skaistajiem foto un video kadriem skatījumu būs krietni mazāk un krietni īsāku laiku, nekā tiem bojājumiem, kas paliks aiz šo kadru medniekiem.

Dabas aizsardzības pārvalde un citas valsts un pašvaldību institūcijas dara, ko var, lai aizsargātu mūsu dabas bagātības, tai pašā laikā ļaujot daudz no šī skaistuma sasniegt pa izbūvētām takām un kāpnēm, vērot no ērtiem skatu laukumiem. Ticu, ka mēs visi kopā varam būt tik prātīgi, lai dabas sargiem nenāktos alas un klintis iejozt ar dzeloņstiepļu pinumiem. Gaujas, Amatas, Salacas un citu upju atsegumi, gluži kā mākslas darbi, vislabāk izbaudāmi pa gabalu.

Ja, plānojot maršrutus, rodas kādi jautājumi vai šaubas, aicinu sazināties ar Dabas aizsardzības pārvaldi. Mana līdzšinējā sadarbība ar šo institūciju ir bijusi ļoti pozitīva. DAP darbinieki ir atsaucīgi, var ieteikt objektus, kas nebūs atrodami oficiālajos ceļvežos, tai pašā laikā arī skaidri un nepārprotami norādīs, ja apmeklētāju klātbūtne kādā objektā vai teritorijā ir nevēlama vai pat stingri aizliegta.

Izbaudīsim mūsu Latvijas dabas skaistumu un ļausim to darīt arī mūsu bērniem, mazbērniem un paaudzēm, kas sekos tiem.