Redzot, cik lieliski laikapstākļi paredzami oktobra vidū, sāku kaldināt pārgājiena plānus. Pārskatu dažādu maršrutu ideju uzskaitījumu un redzu virkni vietu, kuras būtu lieliski apmeklēt zeltainā rudenī, bet nolemju koncentrēties uz tādām, ko iespējams ar sabiedrisko transportu sasniegt pirms saullēkta.
Jau 5:40 no rīta ceļā dodas autobusi Rīga – Valmiera. Tā kā savulaik esmu atzīmējis virkni interesantu apskates vietu Straupes pusē, nolemju doties turp. Vēl tikai jāizspriež, kurp došos tālāk no Straupes. Kājām sasniedzami gan Limbaži, gan Sigulda un Cēsis. Nolemju pārgājienu noslēgt Cēsīs, nu atliek vien salikt pieturas punktus ceļā starp Straupi un Cēsīm.
Rēķinu, ka manā rīcībā būs desmit stundas dienas gaismas. Tātad visai droši varu pieveikt vismaz 40 kilometru.
Sazvanījis Vējiņu pazemes ezerus, noskaidroju, ka pašus ezerus apmeklēt varu ne ātrāk par pavasari, jo alās jau ziemo sikspārņi, tomēr saimniece atļauj izstaigāt apkārtni. Sazvanu arī Straupes zirgu pastu, lai pārliecinātos, ka viens gājējs agrā rīta stundā neradīs saimnieku satraukumu. Gūstu apstiprinājumu, ka iet varu droši, galvenais nelīst objektos, kur notiek būvniecība. Tā vienu pēc otras atzīmēju pieturvietas.
Autobusa biļeti iegādājos laicīgi. Lai arī mikroautobusus starp Rīgu un Valmieru neesmu novērojis, vēlos būt drošs, ka man atradīsies vieta iecerētajā autobusā.
Par to, kā man veicās pastaigā Cēsu novadā, lasiet šeit.
Lai arī prātā jau virkne gatavu un vēl neizstaigātu pārgājienu maršrutu, ideja kārtējai pastaigai rodas negaidot. Ieraudzījis publikāciju par Aucē atklāto vides objektu “Vēzis”, sameklēju tā atrašanās vietu kartē, un, sākot pētīt, ko vēl iespējams apskatīt Aucē un tās tuvumā, pamazām virknējas maršruts. Iepriekš šai pusē staigājis neesmu, tāpēc Auce, Lielauce, Īle un Pokaiņu mežs būs man kas jauns. Pārgājiena noslēgums Dobelē, kuru gan vairākkārt esmu apciemojis, bet tāpat ceru pilsētā ieraudzīt arī ko jaunu. Paredzams, ka distance tuvosies 50 kilometru atzīmei, tātad pastaiga jāparedz visu dienu.
Tā kā jauns futbolists ārstē sasisto ceļgalu un nepiedalīsies turnīrā, kuram par godu esmu ņēmis brīvu piektdienu, 20. septembri, ir arī skaidrs, kurā dienā notiks iecerētais pārgājiens.
Izaicinājumu rada loģistikas izplānošana. Secinu, ka no Rīgas uz Auci iespējams nokļūt vien pēcpusdienā, jo pirmais autobuss ceļā no Rīgas autoostas dodas 13:50. Aucē ir vismaz pāris iespēju nakšņošanai, bet dienu pirms paredzētā pārgājiena ieplānots pasākums ar darba kolēģiem, tāpēc pēdējais autobuss no Rīgas, kas atiet 18:00, arī nav risinājums.
Smadzenes aktīvi rosās, domājot dažādus risinājumus, un nolemju paskatīties, cikos kursē autobusi no Dobeles uz Auci. Pirmais autobuss no Dobeles uz Auci ir jau 5:45 no rīta, Aucē ierodas 6:35, bet saule 20. septembra rītā lec 7:10. Ideāli!
Dobelē ir arī krietni lielāka naktsmītņu izvēle, un no Rīgas kursē vēlāki autobusi, tātad esmu atrisinājis pārvietošanās jautājumu. Rezervēju sev numuriņu viesnīcā “Dobele”, kas gan arī prasa nelielu piepūli, jo sākotnēji izrādās, ka kāds rezervējis visu viesnīcu uz manis izvēlēto nedēļas nogali. Kā man norādīts, zvanu uz viesnīcu 17. septembrī – tuvāk pasākuma dienai. Numuriņš vienai personai atradīšoties. Darīts.
19. septembrī uz pasākumu ar darba biedriem ierodos ar lielu mugursomu. Kopā ar kolēģiem un ne bez padomiem no organizatoru puses izlaužos no istabiņas, kurā brīvprātīgi esam iespundēti, tad pavakariņojam, un es nolemju soļot uz autoostu. Ejot raitā solī, ielūkojos arī “Mobilly” aplikācijā un secinu, ka biļetes uz iecerēto autobusu 19:15 vairs nav nopērkamas. Nospriežu, ka iegādāšos biļeti autobusā.
Autoostā ierodos laikus, bet drīz saņemu atbildi, kāpēc nebija biļešu. Uz Dobeli 19:15 dodas mazais mikroautobuss ar 19 sēdvietām. Ikdienā ik pa brīdim manu šos mikroautobusus pārvietojamies manā apkārtnē, bet tieši šodien biju piemirsis, cik mazi tie var būt. Kad autobusā sakāpuši visi ar biļetēm, kopā ar vēl vienu vīrieti palieku aiz borta.
Biedrs ieminas, ka 21:00 esot lielais autobuss, bet tik ilgi neesmu gatavs gaidīt, jo jāceļas man agri – jau 5:00, tāpēc vēlams laikus likties uz auss. Veru atkal “Mobilly” un ar atvieglojumu secinu, ka uz nākamo mikroautobusu, kas atiet 20:00, biļetes ir pieejamas. Pērku!
Strauji piepildās arī mikroautobuss 20:00, bet šoreiz esmu veiksmīgo biļešu īpašnieku pulkā. Iekārtojos braucienam uz Dobeli un domās jau sāku plānot, ko vēl šovakar jāpaspēj paveikt.
Ap 21:20 ierodos Dobelē. No autoostas līdz viesnīcai mērojams pavisam īss gabals, bet esmu paredzējis iegriezties arī “Rimi”, lai sagādātu ko ēdamu pārgājiena dienai. Dzeramo ūdeni esmu atvedis sev līdzi no Rīgas.
Ar banānu ķekaru un buljona pīrāgiem pirkumu maisā, soļoju uz viesnīcu. Tās vestibils tumšs, durvis slēgtas. Administratore te uzturas tikai līdz 19:00, un man ir izsniegti kodi gan viesnīcas ārdurvīm, gan manam 200. numuriņam. Veiksmīgi atveru kā vienas, tā otras durvis.
Sakārtojis inventāru nākamās dienas startam un pārliecinājies, ka modinātājs likts uz 5:00 piektdienas rītā, dodos pie miera. Pārgājiens būs garš, tāpēc jākrāj spēkus.
Par to, kā pagāja mana pastaiga Dobeles novadā, lasiet šeit.
Kad pagājušajā gadā savu pārgājienu no Kandavas noslēdzu pie Lāčkroga ezera, jau nolēmu, ka te vēl atgriezīšos un apciemošu arī Rendu.
Maršrutus man tīk pamainīt, tāpēc nolemju šoreiz izmantot jau gatavu maršrutu un no Kandavas uz Rendu doties pa Mežtaku. Tas dos man iespēju apskatīt vietas, kurās iepriekš neesmu viesojies.
Tā kā plānotais maršruts ir garš, pārgājienu paredzu veikt laikā, kad dienas ir visgarākās. Jūnija pēdējām dienām tiek solīts labs, lai arī karsts laiks, un es nolemju, ka pienācis laiks realizēt iecerēto. Sazinos ar viesu namu “Pils”, kurā esmu nakšņojis arī iepriekšējo Kandavas apmeklējumu laikā, lai vienotos par sadarbību. Istabiņa man tiek rezervēta.
Iešu 27. jūnijā, bet uz Kandavu dodos jau dienu iepriekš, lai varētu pirms garās pastaigas laikus doties pie miera.
Pie viesu nama ieejas sastopu Jutu, ar kuru līdz šim esam sazinājušies tikai attālināti. Juta man iedala to pašu istabiņu, kurā nakšņoju pērn, tad dodamies uz kafejnīcu “Pils” vienoties par brokastīm, kuras es vēlētos paēst pēc 3:30 no rīta, kad te neviens, protams, vēl nestrādā. Brokastis man sola pagatavot jau šovakar.
Ar pavāru un kafejnīcas darbinieci pārrunājam, kādi ir iespējamie brokastu sastāvdaļu varianti. Visu, ko dzirdu šīs sarunas laikā, es labprāt ēdu, tāpēc konkrētu izpildījumu atstāju pavāra ziņā. Vienojamies, ka pēc 18:00 pienākšu paņemt savas brokastis.
Kad apspriežam jautājumu par brokastu saglabāšanu līdz trijiem rītā, Juta piedāvā iespēju izmantot numuriņu, kurā ir arī ledusskapis. Tad nu tieku pie plaša, gaiša un labi iekārtota numura ar ledusskapi, veļas mašīnu, virtuves zonu un vannu.
Pārģērbies izmetu nelielu (vien 4 km) loku pa Kandavu. Lai arī esmu šortos, krekliņā un bez mugursomas, saulē labi iesvīstu. Secinu, ka nākamās dienas pārgājienā man ies ļoti karsti.
Pēc 18:00 apciemoju kafejnīcu. Man pagatavotas pamatīgas brokastis – četras viegli apceptas tostermaizes šķēles, gaļa, siers, sviests, divas vārītas olas, dārzeņi un ogas, kā arī tomātu un krabju salāti atsevišķā traukā. Modinātāju pārlieku 15 min agrāk – uz 3:15, lai paspētu ar to visu tikt galā pirms saullēkta.
Kā iepriekš nolemts, 19:00 liekos uz auss, lai nākamajā dienā jau agri dotos Kandavas ielās.
Par to, kā man veicās karstā pārgājienā Abavas senlejā, lasiet šeit.
Ideja kārtējam pārgājienam rodas pavisam pēkšņi. Negaidīti atbrīvojusies sestdiena un lieliska laika prognoze vilina doties ārpus mājas. Nospriežu, ka tā vietā, lai kaut kur brauktu, došos uz vietām, ko varu sasniegt, startējot no savas dzīvesvietas.
Brāļi vairākkārt mērojuši ceļu gar Mārupīti, kas sākas kaut kur Medema purvā. Tur nesen izveidota arī jauna pastaigu taka. Divi lieliski iemesli, lai apciemotu Medema purvu. Turpinājumā varētu soļot gar Mārupīti līdz tās ietekai Āgenskalna līcī. Kartē redzamas dažas potenciāli izaicinošas vietas, bet lemju šos jautājumus risināt uz vietas, kad situācija būs redzama dabā, jo katram no izaicinājumiem iespējams arī alternatīvs, dažkārt garāks risinājums.
Lieku modinātāju uz 4:00 no rīta, lai ar saullēktu, kas ir 4:59, jau startētu, un piektdienas vakarā laikus liekos uz auss.
Par manu pastaigu Pierīgas purvos un gar Mārupīti vairāk lasiet šeit.
Lai arī Cēsu pusē esmu pastaigājies ļoti dažādos virzienos, joprojām manī mīt nepadarīta darba sajūta. Ejot gar Strīķupi, savulaik paskrēju garām Nebraukšu alai. Mani vilināt vilina arī iespēja uz Ērgļu klintīm paraudzīties no Gaujas pretējā – labā krasta.
Lieku mani interesējošos punktus kartē, lai saprastu, cik gara distance mani sagaida. Kad arī Sietiņiezi atzīmēju iespējamo apskates objektu sarakstā, noprotu, ka pretendēju uz vairāk nekā 50 kilometru pārgājienu. Ir atsevišķas iespējas distanci īsināt, ja tas būs nepieciešams.
Laikapstākļu ziņā daudzsološs šķiet maija sākums, kad gaidāmas visai pavasarīgas dienas. Tai laikā iekrīt arī vairāk brīvdienu par godu 1. un 4. maijam, bet paķeru klāt arī dažas atvaļinājuma dienas.
Lai maksimāli izmantotu dienas gaismu, nolemju rezervēt viesnīcas numuriņu divām naktīm, palūdzot brokastis pārgājiena dienā man izsniegt agri un līdzņemšanai.
Ieradies Cēsīs ļoti laicīgi 1. maija dienā, izstaigāju pilsētu, apciemojot arī Cēsu viduslaiku pili un uzkāpjot Cēsu Jaunās pils tornī. Modinātājs likts uz 4:30 nākamās dienas rītā, tāpēc vakariņas ieturu pirms 18:00 un jau 20:00 liekos uz auss.
Par to, kā pagāja mans pārgājiens Cēsu apkārtnē, lasiet šeit.
2021. gada rudenī notika pirmais pārgājiens, ko organizēju saviem darba biedriem. Atsauksmes bija pozitīvas, un pieprasījums pēc aktivitātes atkārtojuma kopš tā laika ik pa brīdim tika darīts man zināms.
Laiks nākamajam pārgājienam pienāk 2024. gada pavasarī. Meklējot aktīvākiem un ne tik aktīviem biroja darbiniekiem piemērotu pārgājiena garumu un norises vietu, izskatu vairākus variantus, bet galu galā palieku pie pārbaudītas vērtības – pārgājiena no Aizkraukles uz Skrīveriem caur dabas parku “Daugavas ieleja”. Paredzamais distances garums nepārsniegs 20 kilometru.
Tikai pastaiga būtu par garlaicīgu, tāpēc sazinos ar savām senajām paziņām no Raganu lidlauka un vienojos par pārsteigumu pārgājiena dalībniekiem. Vēl viens pārsteigums tos gaidīs galamērķī – Skrīveru Pārtikas Kombinātā, kur tiem tiks ekskursija, kas apvienota ar konfekšu gotiņa ietīšanas apmācību. Par vakariņu pagatavošanu un piegādi vienojos ar kafejnīcu “Panna”.
Kolēģu balsojumā par piemērotāko datumu pārgājienam atzīts 11. maijs. Vēl tikai jācer, ka laika prognozes būs mums labvēlīgas. Jo tuvāk pasākumam, jo labākas kļūst mūsu izredzes. Lai kā lietainais 10. maija rīts mēģinātu iebiedēt pārgājiena dalībniekus, prognozes 11. maijam ir lieliskas – gaidāma vēsa, bet saulaina diena.
No sākotnējiem teju pieciem desmitiem pārgājiena dalībnieku līdz pasākumam iztur trīsdesmit. Vairākiem interesentiem bērni saķer kaut ko no pavasara sezonas piedāvājuma, citus pašus skar veselības likstas vai citi neparedzēti pasākumi. Man jākonkurē arī ar Latvijas un Francijas hokeja spēli, kā arī Dona dalību Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā.
Par to, kā man un trīsdesmit darba biedru grupai veicās pārgājienā, lasiet šeit.
Pamazām esmu radījis virkni vienas dienas maršrutu ideju, kuras vēlos realizēt, bet brīdī, kad apjaušu, ka ar vilcienu varu nokļūt Ludzā, visas iepriekš radītās idejas tiek liktas pie malas, un es veru vaļā informāciju par Latvijas senāko pilsētu un to, ko apskatīt tās apkārtnē.
Ludza manos plānos bija pavīdējusi jau iepriekš, domājot par vietām, ko vēlos apciemot Latgalē, un, lai arī ceļā pavadāmas četras stundas, vilciens ir gana ērts pārvietošanās līdzeklis. Noteikti mans iecienītākais sabiedriskā transporta veids.
Sava pārgājiena maršrutu veidoju, izmantojot dažādus pastaigu un pārgājienu maršrutus, ko izveidojuši Ludzas tūrisma nozares pārstāvji. Tā kā nekad iepriekš neesmu pabijis šai pilsētā, itin viss liekas interesants un aizraujošs.
Sākotnēji esmu nolēmis uz Ludzu doties 28. martā, lielo pārgājienu veikt 29. martā un dienu vēlāk atgriezties Rīgā, bet laika prognozes vieš pēdējā brīža korekcijas manos plānos, jo lielākā daļa sinoptiķu neatlaidīgi sola, ka tieši piektdiena, 29. marts būs Lieldienu nedēļas lietainākā diena. Gribu, lai mana pirmā tikšanās ar Ludzu ir iespējami skaistāka, tāpēc rīkojos.
Sazvanos ar viesnīcu “Lucia”, kurā esmu rezervējis naktsmītni, un vienojos, ka mana uzturēšanās viesnīcā sāksies un beigsies dienu agrāk nekā rezervēts. Atsakos arī no iespējas startēt kārtējā mūzikas minēšanas spēles “Melomaniaki” posmā, jo tai laikā man jau jāsēž vilcienā. Dienā ir tikai divi vilcieni no Rīgas uz Ludzu, tāpēc manevru iespējas ierobežotas.
27. martā noslēdzu darba dienu un dodos uz Rīgas centrālo dzelzceļa staciju. Vilciens Rīga – Zilupe jau gaida perona malā. Vēl pēdējais zvans par darba tēmu, tad kāpju vilcienā un pievēršos Ludzai un paredzētajam pārgājienam.
Lai arī nākamā diena ir darba diena, daudz cilvēku jau šodien dodas ārpus Rīgas. Sēžu atjaunotos vilciena vagonos, kur tablo pavēsta pieturas un paredzamo pienākšanas laiku, vilciena ātrumu, temperatūru vilcienā un ārpus tā, kā arī to, ka vilcienā pieejams bezmaksas wi-fi. Jaunās, caurspīdīgās vagonu durvis gan ir izaicinājums dažiem pasažieriem, kāda sieviete mēģina iziet tām cauri, durvis neatverot, bet viss beidzas vien ar negaidītu pārsteigumu un nelielu būkšķi.
Ja ekrānos minētie vilciena pienākšanas laiki pieturvietās ir visai precīzi, tad bezmaksas wi-fi, šķiet, ir tik populārs, ka to jau izķēruši citi pasažieri. Kamēr ārā vēl gaišs, labprāt vēroju ainavas aiz loga, bet, kad satumst, tad lūkoties uz savu atspulgu logā vairs nav izklaidējoši.
Gaisa temperatūra vagonā sākotnēji 19,5 grādi, tad tā pamazām kāpj un sasniedz jau 21,5 grādus, bet tad, vagonam pamazām tukšojoties, arī temperatūra atkal krīt, sasniedzot 20 grādu atzīmi, un gaiss vagonā kļūst svaigāks.
21:00 vakarā ierodamies Ludzā. Vienlaikus ar mani izkāpj vēl pulciņš cilvēku. Daudzus no tiem pie Ludzas dzelzceļa stacijas sagaida, iesēdina automašīnās un aizved uz mājām pilsētā vai ārpus tās. Esmu viens no retajiem, kas kājām soļo uz pilsētas centra pusi. Aši apsteidzu kādu puisi, kas uzreiz pēc izkāpšanas no vilciena ilgojos tikt pie cigaretes, tad jau raitā, vienmērīgā solī pa Stacijas ielu eju uz savu viesnīcu.
Pēc deviņiem vakarā Ludzā vēl kūsā dzīvība. Laukumā pie Ludzas novada domes novietotas divas automašīnas ar pavērtām durvīm un bagāžniekiem. Skan skaļa mūzika, cilvēki, šķiet, dejo vai iesaistījušies kādās sportiskās aktivitātēs.
Pēc mirkļa no kādas šķērsielas parādās motorollers, kura priekšējais lukturis gan nodzisis. Skaļi rūkdams, motorollers aiztrauc man garām pa Stacijas ielu, atstājot aiz sevis spēcīgu izplūdes gāzu aromātu.
Kad nokļūstu viesnīcā, ar darbinieci vienojamies, ka 5:45 no rīta tā atslēgs man viesnīcas ārdurvis. Ceru no rīta sagaidīt saullēktu. Brokastis tik agri man arī jānodrošina pašam, bet mugursomā ir gan ēdiens, gan dzēriens, tā kā paēdis būšu.
Noregulēju modinātāju uz 5:00 no rīta un liekos uz auss. Mani gaida aizraujoša pastaiga.
Par to, kā man veicās pārgājienā Ludzā un tās apkārtnē, lasiet šeit.
Ir kāda pārgājiena iecere, ko loloju jau labu laiku, – no Kandavas nokļūt Rendā. Versijas, pa kuru pusi Abavai un cik tuvu upei to darīt, ir dažādas. Esmu runājis ar vietējo taku zinātājiem un atzīmējis vairākas idejas.
Ņemot vērā cienījamo attālumu, ko jāsoļo, arvien rūkošo dienas garumu un ierobežotas iespējas nokļūt no Rendas atpakaļ Kandavā, ja vien nevienojos par kādu individuālu transporta risinājumu, spriežu, ka pieturēšos pie lielākiem ceļiem un takām, lai solis raitāks.
Laikapstākļi šogad augustā nelutina. Šķiet, ir piegādāts viss lietus, kas bija aizkavējies vasaras sākumā, un vēl mazliet, tomēr beidzot ieraugu nedēļas nogali, kurā varētu mēģināt doties iecerētajā maršrutā. Sazinos ar viesu namu “Pils” Kandavā, lai tiktu pie naktsmītnes, jo plānoju startēt ar saullēktu. Juta, ar kuru vienojos par numuriņa rezervāciju, ir gatava izlīdzēt arī ar transportu atpakaļ no Rendas, tāpēc nu zinu, ka gadījumā, ja pēdējo autobusu nokavēju, man ir arī “plāns B”.
Tuvojoties pārgājiena dienai, mainās, protams, arī laika prognozes, un drīz kļūst skaidrs, ka sausā cauri netikšu. Tad nu lemju, ka būšu pavisam elastīgs savos plānos. Divi punkti kartē ir nosprausti – Kandava un Renda, bet, cik tālu iešu starp tiem un pa kurieni, lai paliek lemšanai uz vietas, kad sastapšos ar reālo situāciju trasē.
Par to, kā man veicās pārgājienā Abavas senlejā, lasiet šeit.
Dundagas apkārtnei esmu paredzējis vairākus maršrutus, tāpēc, kad izkalts lielais loks caur Mazirbi, ķeros pie īsāka maršruta darināšanas.
Netālu no Dundagas ir unikālais Liepniekvalka alu labirints, ko vēlos apciemot un kārtīgi apskatīt. Atliek vienīgi izprātot, pa kuru ceļu doties uz to un pa kuru – atpakaļ. Kartē ieraudzījis Pāces pilskalnu, spriežu, ka maršrutā noteikti iekļaujama arī Pāce.
Pieņēmis, ka Mazirbes aplis būs prasījis gana daudz spēka, ar kilometrāžu esmu piesardzīgs, tāpēc izvēlos taisnāko ceļu no alām atpakaļ uz Dundagu, lai tad Dundagā vēl apskatītu virkni interesantu objektu.
Par to, kā man veicās pārgājienā Dundagā un Dundagas pagastā, lasiet šeit.
Indulis raksta 